Krogs
ATRAŠANĀS VIETA
Sila krogs atrodas Cēsu novada Vecpiebalgas pagastā (1940.g. Cēsu apriņķa Vecpiebalgas pagastā), senā Rīgas–Alūksnes lielceļa kreisajā pusē, vietā, kur tas krustojas ar vēsturisko Cēsu/Raunas–Vecpiebalgas ceļu. Mūsdienās šie ceļi iztaisnoti un krustojums, kur satiekas reģionālie autoceļi Garkalne–Alauksts un Cēsis–Vecpiebalga–Madona pavirzījies apmēram 200m uz ZZR no Sila kroga.
MŪSDIENU STĀVOKLIS
Kroga ēka saglabājusies, stāvoklis apmierinošs, tiek apsaimniekota. Sila krogs ir valsts nozīmes kultūras piemineklis. Iekļauts pieminekļu sarakstā 2010. gadā ar nr. 8716.
ZIŅAS
Senākais, man šobrīd zināmais avots, kurā redzam attēlotu vēlāko Sila krogu, ir ap 1700. gadu sastādītā Alūksnes ceļa karte (2. attēls) ar tajā iezīmēto Vecpiebalgas muižas krogu (Allt Pebalgs krogh).[1]
Rīgas – Allažu – Mālpils – Nītaures – Skujenes – Piebalgas – Rankas – Lejasciema – Alūksnes – Vastselīnas ceļa (3. attēls) stratēģisko un saimniecisko nozīmi 17. gadsimtā apliecina tā ieļaušana zviedru Vidzemes jeb Zviedrijas Livonijas (tajā ietilpa Vidzeme un Igaunijas dienvidu un centrālā daļa, pārējā Igaunijas daļa jau kopš 1561. gada bija zviedru Igaunija) ģenerālgubernatora Klaudija Tota 1671. gadā izdotajos “Zemes likumos”, kuru III nodaļas 2. § uzskaitīti galvenie Vidzemes ceļi. Pavisam tādi ir 8 – septiņi pamatā ved pa mūsdienu Latvijas, bet viens pa Igaunijas teritoriju.[2]
1750. gada revīzijas laikā Vecpiebalgas pilsnovadā (Das Schlos Pebalg), kas tagad sastāv no Pilsmuižas, Vecpiebalgas muižas, Orismuižas un Nāgelmuižas, kā arī Mežamuižas (Meschemoise) pie Jaunpiebalgas robežām un Incēnu kalna (Intzenberg) zemes gabala, ir 4 parastie (ordinaire), t.i. ceļa krogi un viens dzirnavkrogs (4. attēls). Kalna krogā, kas pie baznīcas, 1749. gadā izkroģētas 75 mucas alus, Varžu(?) (Warsche) krogā – 63 mucas, Lībiešu krogā, kas pie Alūksnes lielceļa – 87 mucas, Sila krogā (Sille kruge), kas arī pie Alūksnes lielceļa – 90 mucas un dzirnavās – 63 mucas. Zemnieku sētu iedzīvotāju un dzīvā inventāra sarakstā (5. attēls) teikts, ka Sila krogā krodzinieks Andris (Andres), Lībiešu krogā – Ansis (Hans), Warsche krogā – Mārtiņš (Marting) un Pils jeb Kalna krogā (Schlos oder Kalna) – Pēteris (Peter).[3]
Sila krogs (Sille) – norādot ar kroga simbolu – ir iezīmēts grāfa L.A. Mellīna 1792. gada Cēsu apriņķa kartē (6. attēls)[4] un pēc tam Rikera 1839. gada Vidzemes speciālkartē (7. attēls).[5] Abās kartēs redzam attēlotu arī Piebalgas veco muižu jeb Vecmuižu (Pebalg Althof (1792) un Althof (1839)). Mellīna kartē krogs novietots pirms krustojuma ar Cēsu–Vecpiebalgas ceļu, bet Rikera kartē – pēc tā. Ja Mellīns nav kļūdījies, krogs līdz 19. gadsimta sākumam atradies nepilnu kilometru no tagadējās vietas uz Skujenes pusi.
Dvēseļu revīziju ziņas
Par dvēseļu revīzijām sauca Krievijas impērijas tautas skaitīšanas, kuru mērķis bija noskaidrot tā sauktās “galvas naudas” nodokļa maksātājus katras muižas un pilsētas ietvaros. Pavisam, laikā no 1718. līdz 1858. gadam Krievijā notika 10 dvēseļu revīzijas, no tām Latvijas teritorijā – septiņas (Kurzemē sešas). Rīgas guberņas 1782. gada revīzija saglabājusies nepilnīgi un pirmā dvēseļu revīzija, kuras materiāli gandrīz pilnībā saglabājušies un plaši izmantojami gan dzimtu, gan mājvietu vēstures izpētē, Vidzemē notika 1795. gadā.
Vecpiebalgas muižas Sila krogā (Sille Krug), 1795. gadā krodzinieks ir kāds 54 gadus vecs Jānis (Jahn). Līdz ar krodzinieku krogā dzīvo viņa sieva Maye, dēls Jēkabs, meitas Maye un Līze, viņa māte Made un kalps Viļums (8. attēls).[6]
1811. gada revīzijā lasām, ka iepriekšējais krodzinieks Jānis 1807. gadā miris un krodzinieks tagad ir cits Jānis (42 gadus vecs), kas atnācis no Lejas (Leies) kroga. Krogā tagad ir divi kalpi – Anžs (Ansche) un Krustiņš (Krusting) [7]
1816. gadā krodzinieks joprojām Jānis, kuram tagad 46 gadi. Kalps Anžs paņemts rekrūšos, kalps Krustiņš aizgājis uz mājām nr. 102, bet tagadējais kalps Pēteris, kam 34 gadi, atnācis no mājām nr. 96.[8]
1826. gada revīzija ir pirmais masveida avots, kurā Vidzemē ierakstīti zemniekiem pēc brīvlaišanas piešķirtie uzvārdi. Sila krogā krodzinieks 70 gadus vecais Anžs (Ansch) Anža dēls Balodis (Balots). Viņa dēls Jēkabs 1820. gadā izpirkts no rekrūšiem.[9]
1834. gadā Anžam 78 gadi un krodzinieks ir viņa dēls Jēkabs Balodis.[10]
1850. gada revīzijas protokolā lasām, ka Anža dēls Jēkabs 1840. gadā miris un krodzinieka amatu pārņēmis viņa tobrīd tikai 22 gadus vecais dēls Jēkabs.[11]
***
Cēsu apriņķa bruģu tiesas 1866. gadā sastādītā apriņķa krogu un šeņķu sarakstā Vecpiebalgas muižā uzskaitīti 7 krogi – Stīnhauža (muižas) krogs, Kalnakrogs, Lejaskrogs, Nāgeļu krogs, Ezergaiļa krogs, Lībiešu krogs un Sila krogs, kurā krodzinieks Jānis Balodis (9.attēls). Jānim – 1850. gada revīzijā minētā krodzinieka Jēkaba jaunākajam brālim – tobrīd 28 gadi. Krodziniekam ir sīktirdzniecības atļauja, kas nozīmē, ka pie kroga viņš tur arī bodi. Sarakstā arī norādīts, ka Vecpiebalgas muižai nav savas degvīna dedzinātavas.[12]
Sila kroga zeme ar ēkām iezīmēta Vecpiebalgas muižas 1869.–1870. gada plānā (10. attēls).[13] Savukārt 1878. gadā sastādītā muižas īpašumu sarakstā ēkas uzskaitītas (11. attēls): 30. (kārtas numurs kopējā visu muižas ēku numerācijā) Kroga ēka ar stadulu; 31. Klēts, zem kuras velvēts pagrabs; 32. Klēts; 43. Kūts; 34. Zirgu stallis; 35. Rija; 36. Brūzis.[14]
Krēgera 1892. gada “Vidzemes adresu grāmatā” Vecpiebalgas muižā neviens darbojošs krogs nav norādīts[15], taču, ņemot vērā Vecpiebalgas krogu pieminējumus 1860.–1870.-to un 1890.-to gadu (sk. tālāk) avotos, tas nenozīmē neko citu, kā tikai to, ka ziņas par Vecpiebalgas krogiem muižas pārvaldnieks adresu grāmatas sastādītājam nav sniedzis.
Sila krogs turpina darboties līdz pat valsts spirta monopola ieviešanai Baltijas guberņās 1900. gadā, kad Vidzemē tiek paliekoši slēgti ap 66% krogu.[16] 1901. gadā muižniecības sastādītajā Cēsu apriņķa slēgto krogu sarakstā (12. attēls) lasām, ka Vecpiebalgas draudzes Vecpiebalgas muižā 1900. gada 1. jūlijā slēgti visi septiņi, jau 1866. gadā minētie krogi, tostarp arī Sila krogs (Silla). Krogam pēc uzrādītajām ziņām bijuši salīdzinoši vidēji ienākumi un kroga gada nomas maksa 1897.–1899. gadā bijusi 807 rubļi.[17]
Tirdzniecība ar alu un citiem nemonopolizētiem dzērieniem pēc spirta monopola ieviešanas lauku krogos netiek noliegta, bet tai jāsaņem atļauja jeb koncesija, ko cariskā administrācija ne vienmēr izsniedz, izvērtējot krogu atrašanās vietu, līdzšinējo darbību un nepieciešamību iedzīvotājiem. Daļa no krogiem, kas darbību vēlas turpināt, koncesijas saņem jau 1900. gadā, vēl kāda daļa ātrāk vai vēlāk laikā līdz 1914. gadam. Pirmo vidū, jādomā, ir arī Sila krogs līdz ar 5 citiem Vecpiebalgas krogiem. Ja daudzu citu muižnieku lūgumi piešķirt kroģēšanas koncesijas vēl tiek vērtēti un ne vienmēr apstiprināti, tad Pēterburgā dzīvojošā, caram pietuvinātā Vecpiebalgas muižas īpašnieka grāfa Sergeja Šeremetjeva statuss un ietekme visdrīzāk pat nepieļauj noraidījuma iespējamību. Slēgts Vecpiebalgā paliek tikai Lejaskrogs, kas tiek pārveidots par muižas rentes māju.
Rihtera 1909. gada “Vidzemes adresu grāmatā” lasām, ka Vecpiebalgas muižā darbojas seši krogi: Stīnuža krogs (Steinhauskrug) muižā, krodzinieks Jānis Zvirgzdiņš; Nāgeļkrogs (Nagelkrug), kur krodziniece Marija Veckalniņa; Lībiešu krogs (Libetkrug), Jānis Skuja; Silakrogs (Sillakrug), Anšs Prūsis; Ezergaiļa krogs (Ezergailkrug), Anšs Skalbe un Kalnakrogs (Kalnakrug), Goba.[18]
Nav zināms, cik ilgi Sila krogs darbojās laikā pirms I pasaules kara, taču tas slēgts ne vēlāk par 1914. gada 31. decembri, kad, karam turpinoties, tika atceltas visas, vēl spēkā esošās alkoholisko dzērienu tirgošanās atļaujas.[19]
Agrārā reforma un Latvijas brīvvalsts laiks
Pēc Latvijas valsts nodibināšanas un Brīvības cīņu izcīnīšanas pats svarīgākais valdības uzdevums ir zemes jautājuma nokārtošana. Latviešiem beidzot pienācis vēsturiskā taisnīguma atjaunošanas brīdis. Latvijas Republikas agrārās reformas (1919–1937) ietvaros muižas un tām piederošie krogi tiek sadalīti, tos piešķirot gan sabiedriskām vajadzībām, gan privātpersonām.
Vecpiebalgas muižas dalīšanas lietā glabājas mērnieka V.Sila 1922. gadā sastādīts Zemes ierīcības projekta apraksts, kurā ar plāna numuru 45F nodalīta saimniecība ar ūdens kritumu un Sila kroga ēkām Nr. 142, 143 (ēku sarakstu sk. 14. attēlā). Zemes kopplatība 8,30ha.[20]
Oficiālā izdevuma “Zemes Ierīcības Vēstnesis” 1922. gada 24.martā numurā publicēts Centrālās Zemes ierīcības komitejas 22.februāra lēmums – no 16. janvāra Cēsu apriņķa Vecpiebalgas pagastā piešķirt I. Vecpiebalgas mašīnu lietošanas biedrībai par dzimtu Ūdens kritumu pie Vecpiebalgas Silu kroga ar kroga ēkām un ap 20 pūrvietu zemes. Izpirkšanas maksa noteikta 5000 Latvijas rubļu apmērā. Piezīme: ar noteikumu ierīkot elektrisko staciju un dzirnavas ar vilnas apstrādāšanas ietaisi.[21]
1920.-tajos gados Sila krogā darbojas Kārļa Oltes tirgotava.
1925. gada janvārī Sila krogā dzīvojošais Kārlis Olte raksta lūgumu Vecpiebalgas pagasta padomei:
“Tā kā ar valdības rīkojumu visas bijušās valsts degvīna pārdotavas tiek likvidētas, lūdzu pagasta padomi dot man tiesību atvērt Sila krogā valsts degvīna pārdotavu iznešanai. Priekš tam ir Sila krogā piemērotas telpas.”
1926. gadā K. Olte ziņo pagasta valdei:
“Uz Jūsu pieprasījumu no 3 III š. g. uzdodu sekošas ziņas par Vecpiebalgas Sila-krogā atrodošos “tirgotavu” uz K.Olte vārdu
Ievests caur Dzērbenes stac. 1925.g.
Mākslīgo mēslu 9000 kilo, labības un kliju 11,000 kilo, lopbarības raušu 1000 kilo, citas preces kopā 750 kilo. Pavisam 21,750 kilo.”[22]
Mašīnu lietošanas biedrībai ar saimniekošanu tomēr nevedas un 1934. gada 17. aprīlī "Zemes Ierīcības Vēstnesis" publicē paziņojumu par pieteikšanos uz vairākiem valsts zemes fonda objektiem, kuru piešķiršana notiks tā paša gada 18. maijā. Viens no tiem – Vecpiebalgas muižas zemes gabals Nr. 45F, platībā 8,30ha (Silakrogs).[23]
Vēl pirms tam, 1934. gada 16.(?) aprīlī Vecpiebalgas pagasta valde, izskatot jautājumu par Sila kroga fonda zemes un telpu iznomāšanu 1934./35. gadā, “atrada par lietderīgu Sila kroga zemi līdz ar telpām iznomāt vienam nomniekam, kuram uzlikt par pienākumu uzturēt kārtībā un apsargāt uzcelto spēka stacijas ēku līdz ar ierīci.” Nomniekam jāpilda šādi noteikumi: “jātur visas ēkas un to jumti pilnīgā kārtībā un, kur vajadzīgi, jāizdara izlabojumi bez atlīdzības no iznomātāja puses. Nomniekam tiek uzlikts par pienākumu turēt kārtībā spēka stacijas kanālu, slūžas, tiltu, kas iet pāri kanālam, upei un ceļš gar abām tilta pusēm un vajadzīgie labojumi jāizdara bez atlīdzības. Jāuzrauga uzceltā spēka stacija līdz ar tur esošām ierīcēm. Nomniekam jāmaksā visi valsts un pašvaldības nodokļi, jāmaksā zīmognodoklis un noma pēc Valsts zemju inspektora noteiktā termiņa.”
Izsolē par nomas tiesībām piedalījās bijušie Sila kroga apsaimniekotāji Kārlis Olte un Paulis Kirsteins un no jauna Greiveru Pēteris Avens un Silamaču jaunsaimnieks Pēteris Čoks. Augstāko nomas maksu – Ls 440 gadā – nosolīja Pēteris Avens, kurš “ir spējīgs maksātājs un izpildīs visus līguma noteikumus, kurus viņam diktēs iznomātājs.”
Tajā pat sēdē Paulis Kirsteins ziņo par padarītajiem darbiem, kas veikti, lai izlabotu “Sila Spēka – Sila Kroga" ūdens kanāla un tilta izpostījumus no ūdens plūdiem. Izlietotas 3 mucas cementa par Ls 39 un nostrādātas 24 kājnieku un 8 zirdzenieku dienas. Kājniekiem darbu veicējs maksājis Ls 3 dienā, zirdzeniekiem – Ls 8. Izmaksas kopā Ls 161. Pagasta valde nolemj šo summu Kirsteinam atlīdzināt.[24]
Nepilnu mēnesi vēlāk, 16. maijā “Sila kroga Paulis Kirsteins lūdz izdot viņam atsauksmi par to, ka Sila krogā, Sila spēka stacijā ir nepieciešami vajadzīgs uzturēt mechanisko koku un metalu apstrādāšanas darbnīcu, jo šo darbnīcu uzturējis un vadījis vairāk kā 10 gadu.
Pagasta valde, caurskatīdama jautājumu, atrada, ka Sila krogs līdz ar Sila spēka staciju pārņemts atpakaļ fondā un paredzama Sila kroga – Sila spēka stacijas piešķiršana. Mechaniķis Paulis Kirsteins Sila krogā vairāk kā 10 gadu ir ierīkojis un vada mechanisku koku un metalu apstrādāšanas darbnīcu un šāda darbnīca ir ļoti nepieciešama priekš pagasta lauksaimnieku vajadzībām. Kālab vienbalsīgi nolēma: atzīt par vēlamu, ka Paulim Kirsteinam tiktu piešķirta par dzimtu Sila krogā Sila spēka stacija, kurā lai pastāvētu mechaniska koku un metalu apstrādāšanas darbnīca, jo šāda rūpniecība ir nepieciešami vajadzīga plašākai lauksaimnieku apkārtnei.”[25]
6. augustā vecākais mērnieks V.Gailītis sastāda jaunu zemesgabala Nr. 45F – "Silaspēks" ierīcības projektu (15. attēls). Kā iemesls norādīts CZIK. 18. maija lēmums par tā piešķiršanu LKO kavalierim Augustam Ozolam. No pamatgabala atdala 0,75ha piegriezumu, ko ar Ozola piekrišanu pievieno blakus esošai Eduarda Rātmindera saimniecībai "Upkalni".
Gabalā 45F (16. attēls) norādītas 3 ēkas: 1) agrākā Silakroga ēka ar stadulām (nr. 142), no lauku akmeņiem ar skaidu jumtu (izmēri: 85,3m x 14,2m x 3,8m); 2) mūra pagrabs ar koka virsbūvi (7,1x5,7x2,7); 3) koka ēka uz betona stabiem spēkstacijas vajadzībām (6,6m x 4,75m x 3,0m). Arama zeme – 4,04ha, pļava – 2,52ha, ganība – 0,06ha, nederīga zeme – 0,93ha. Kopā – 7,55ha. Piezīmē norādīts: Saimniecībai paredzama tiesība izmantot Alauksta ezera ūdeni kā dzinējspēku, vadot šo ūdeni caur savu (45F) zemi pa papildus kanālu.[26]
1934. gada 23.novembrī “Zemes Ierīcības Vēstnesis” publicētē Centrālās Zemes ierīcības komitejas 7.novembra lēmumu – no 1934. gada 7.novembra Cēsu apriņķa Vecpiebalgas pagastā piešķirt zemes gabalu Nr. 45F par dzimtu Augustam Ozolam.[27]
1935. gada vasarā notikušās tautas skaitīšanas fondā atrodam jaunsaimniecības “Sila spēks” iedzīvotāju anketu. Tajā kā īpašnieks norādīts Voldemārs Ozols (Valdemārs jeb Voldemārs ir Ozola otrais vārds), bet vienīgais iemītnieks – 1888. g. dzimušais Paulis Kirsteins, kura nodarbošanās – mehāniķis. Ēkā (vai krogā?) apdzīvoto istabu kopskaits – 2, apgaismošana ar elektrību.[28]
Apmēram 1 gadu pēc iegūšanas, 1935. gadā, Augusts Ozols Jāņa dēls Silakroga īpašumu par 2000 latiem pārdod Zelmai Laugai Teodora meitai, dz. Majevics.[29]
1935. gada 7. decembrī Cēsu-Madonas apriņķa valsts zemju inspektors publicē sludinājumu, kurā ziņo, ka 23. decembrī plkst. 9 Vecpiebalgas Sila krogā pārdos jauktā izsolē Vecpiebalgas lauksaimniecības mašīnu lietošanas biedrībai piederošo, bet Zemkopības ministrijai par rokas ķīlu nodoto elektriskās spēkstacijas ēku – noplēšanai un "Francis" sistēmas ūdens turbīnu ar stāvvārpstu un transmisiju apm. 3 metru krituma 12-18 HP, solīšanu uzsāks no Ls 800.[30]
Pēc II pasaules kara Silakrogs, šķiet, vispirms tiek izmantots gan kā dzīvojamā māja, gan kā noliktava, bet vēlāk tikai kā noliktava.
20. gadsimta astoņdesmitajos gados arhitekte Ausma Skujiņa krogam tika izstrādājusi plašu atjaunošanas projektu, paredzot tajā "zemes stāvā kafejnīcu un izbūvējot jumta stāvā ceļotājiem istabas", tomēr projekts netika īstenots. [31]
1989.g. vasarā krogum uzklāja jaunu skaidu jumtu.[32] Zināms, ka šajā laikā krogs joprojām bijis kolhoza “Alauksts” noliktava.[33]
Kopš 2010. gada Silakrogs ir valsts nozīmes kultūras piemineklis (aizs. nr. 8716) un kā tāds ir ievērojams gan ar saglabāto, nepārbūvēto apjomu un vēsturisko iekštelpu funkcionālo plānojumu, gan ar divām tam piederējušām 19. gs. celtām saimniecības ēkām – klēti un pagrabklēti. Tāpat kultūrvēsturiska vērtība ir apkārtējai ainavai, kurā saglabājušies seno ceļu posmi. Ēka tiek uzturēta, 2019. g. austrumu puses stadulai nomainīts jumta skaidu klājums[32],
īpašnieks to izmanto kā noliktavu.
TIPOLOĢIJA UN ARHITEKTONISKAIS RAKSTUROJUMS
Tipoloģiski Sila krogs iekļaujas lielceļa krogu grupā.
Jau ap 1700. gadu pastāvošais krogs, kā tolaik gandrīz visi Vidzemes lauku krogi, visdrīzāk bija būvēts no koka.
Līdz mūsdienām saglabājusies kroga mūra ēka, spiežot pēc uzbūves, celta 19. gadsimta pirmajā pusē vai vidū. Ap 87 metrus garā un 15 metrus platā ēka ir viens no garākajiem, vēl pastāvošajiem Latvijas vēsturiskajiem krogiem. Krogam ir divas gareniski pievienotas stadulas, kas ir viens no izplatītākajiem vēsturisko krogu tipiem Vidzemē.[34]
Ēkas būvapjomu veido masīvās proporcijas un divslīpju jumts ar pusšļauptiem galiem. Fasāžu risinājums ir salīdzinoši vienkāršs – sarkano ķieģeļu konstrukcijā veidotas profilētas jumta dzegas un ailu pārsedzes, kas galvenokārt ir izliektas vai plakanas. Ārsienas veido aptuveni 87 centimetrus biezs laukakmens mūris ar šķembu ķīlējumu javā. Ēkas vidusdaļā atradās kroga telpas ar milzīgu apvalkdūmeni centrā. Vecpiebalgas pusē izvietojās zemnieku stadula, pretējā pusē – tā dēvētā kungu stadula.[35]
Par kroga iekštelpu kādreizējo iekārtojumu, patērētajiem dzērieniem un krodzinieka saimniecību Latvijas etnogrāfiskā brīvdabas muzeja darbiniecei I. Priedītei 1967. gadā stāstījis Silakrogā dzīvojošais 77 g.v. Jānis Bauers:
"Krogā bija šādas telpas: 2 stadulas, bufetes istaba, “vācu” gals, t.s. lielais krogs, kučiera istaba, telpas krodzinieka ģimenei un gājējiem, pagrabs.
Bufetes istabā iepretīm logam atradās lete. Pie letes pienesa ķeblīšus, bet varēja sēdēt arī, kur vēlējās. Bufetes istabā bija arī garenie, šaurie galdi, pie kuriem sēdēja 4–5 cilvēki. Blakus bufetei atradās kambarītis, kur stāvēja no pagraba ienestais alus.
Lielajā krogā atradās garais galds un garie soli. Šeit bija arī platas lāvas, uz kurām varēja sagulties 10 cilvēki. Šai telpā bija manteļskurstenis un te parasti arī pārnakšņoja. Lielajā krogā arī dejoja. [Teicēja tēvs tur spēlēja vijoli.] (..)
Krodzinieks šajā krogā tirgoja alu, degvīnu, desas, vīnu.
Alu un vīnu veda no brūžiem, kuri atradās Jumurdā, Nēķenā (Taurene), bet degvīnu veda no Valkas. Dzērienus veda mucās (vātīs) un pudelēs. Vienā mucā iegāja apmēram 50 l. Vecpiebalgas muižā bija speciāla noliktava no Valkas atvestajam degvīnam. Pārdodot dzērienus, tos mērīja pa 5 kap., pa 10 kap. Alum, vīnam, degvīnam lietoja stikla glāzes. Mērīja arī ar stopiem. No puslitra pudeles izlēja 5 glāzes.
Krodziniekam Prūsim piederēja zeme, ko apstrādāja ar 2–3 zirgiem. Viņš turēja arī gājējus. Šo krogu sauca par ceļinieku krogu, jo atradās pie ceļiem, kuri veda uz Rīgu, Cēsīm. Vakaros parasti noslēdza ar stingrām bultām, jo baidījās no laupītājiem.
Krogs beidza pastāvēt pirms pirmā pasaules kara.”[36]
Blakus krogus ēkai atrodas Vecpiebalgas muižas 1869.-1870. gada plānā (sk. 10. attēlu) redzamā koka klēts (20., 33., 34. attēls) uz krautu akmeņu pamatiem, kuras senākajā, no apaļbaļķiem celtajā daļā vērojami arhaiski konstruktīvie risinājumi (piem. masīvās vertikālās vienkoču statņu ailes 34. attēlā redzamajām durvīm). Senākā klēts daļa, domājams, celta vienlaikus ar krogus ēku.
Pretī kroga R gala fasādei, ceļa pretējā pusē, savukārt, atrodas 1869.–1870. gada plānā vēl neattēlotā, bet 1912. gada plānā (sk. 13. attēlu) iezīmētā koka pagrabklēts ar mūrētu pagrabu (35., 36. attēls), kas, jādomā ir tā pati 1878.g. inventārijā ierakstītā “klēts ar velvētu pagrabu” (sk. 11. attēlu).
AVOTI UN LITERATŪRA
1 LVVA 7404.f., 1.apr., 2209. lieta, 6. (39.) lapa.
2 Teivens, A. Latvijas lauku krogi un ceļi. Rīga: Māksla, 1995. – 56. lpp.
3 LVVA 7348.f., 1.apr., 39. lieta, 144., 157. lapa.
4 Atlas von Liefland, 1798. Skatīts: digitalarchive.mcmaster.ca
5 Specialcharte von Livland in 6 Blättern, 1839. Skatīta: vesture.dodies.lv
6 LVVA 199.f., 1.apr., 338–3. lieta, 84op.–85. lapa.
7 LVVA 199.f., 1.apr., 338–3. lieta, 322. lapa.
8 LVVA 199.f., 1.apr., 338–3. lieta, 394op. lapa.
9 LVVA 199.f., 1.apr., 338–3. lieta, 153op. lapa.
10 LVVA 199.f., 1.apr., 338–1. lieta, 19op. lapa.
11 LVVA 199.f., 1.apr., 338–5. lieta, 18op. lapa.
12 LVVA 113.f., 1.apr., 834.lieta, 3.lapa.
13 LVVA 1679.f., 194.apr., 430.lieta.
14 LVVA 218.f., 1.apr., 899.lieta, 71.lapa.
15 Kröger, A. W. Verkehrs- Und Adreßbuch Der Baltischen Provinzen / Herausgegeben Von A.W. Kröger. – Riga: Selbstverl. Des Hrsg., 1892. – 43.lpp. Skatīta: kpbc.umk.pl
16 Latviešu konversācijas vārdnīca. – Rīga, 1933/1934. – 10.sēj. – 18473. sleja.
17 LVVA 214.f., 5.apr., 790.l., 15.lapa.
18 Richters, A. Baltische Verkehrs- Und Adressbücher. Bd. 1, Livland. Riga : A. Richter, 1909. – 445. sleja. Skatīts: dspace.ut.ee
19 Dažādas ziņas // Zemkopis. – 1914. – Nr. 44. – 29. oktobris. Skatīts: periodika.lv
20 LVVA 1679.f., 172.apr., 321.lieta, 25.lapa.
21 Galīgi piešķirtās zemes // Zemes Ierīcības Vēstnesis. – 1922. – Nr. 32. – 24.marts. Skatīts: periodika.lv
22 LVVA 6393. f., 1. apr., 70. lieta, 6. lapa; LVVA 6393. f., 1. apr., 71. lieta, 19. lapa
23 Paziņojums // Zemes Ierīcības Vēstnesis. – 1934. – Nr. 553. – 17.aprīlis. Skatīts: periodika.lv
24 LVVA 6393.f., 1.apr., 17.lieta, 9.–10. lapa.
25 LVVA 6393.f., 1.apr., 17.lieta, 13. lapa.
26 LVVA 1679.f., 172.apr., 321.lieta, 317.lapa.
27 Galīgi piešķirtās rūpniecības iestādes, augļu dārzi un t.t. // Zemes Ierīcības Vēstnesis. – 1934. – Nr. 580. – 23.novembris. Skatīts: periodika.lv
28 LVVA 1308.f., 12.apr., 13699.lieta, 698. lapa.
29 Piešķirtie un citām personām par labu atsavinātie valsts fonda objekti // Zemes Ierīcības Vēstnesis. – 1935. – Nr. 609. – 28. jūnijs. Skatīts: periodika.lv
30 Sludinājumi // Valdības Vēstnesis. – 1935. – Nr. 279. – 7. decembris. Skatīts: periodika.lv
31 Teivens, A. Latvijas lauku krogi un ceļi. Rīga: Māksla, 1995. – 103. lpp.
32 Valda Peļņas ziņas.
33 NKMP PDC. Sila krogs 1 (Vecpiebalgas pagasts, Sila krogs).
34 Vītola, E. E. Vidzemes vēsturisko krogu revitalizācijas iespējas. Rīga, 2020. – 39. lpp.
35 Arhitektūras objekta apraksts. NKMP KMIC, mape "Sila krogs 1 (Cēsu rajons, Vecpiebalgas pag.), 5. lapa, inv. nr. 4561/1 ; lsm.lv
36 Teicējs: Jānis Bauers (77 g.v., Vecpiebalgas Silakrogā). Pierakstīja I. Priedīte, 1967.gada
22.augustā. LEBM krājums, inv. nr. BDM ZM 1134.
Apraksts sagatavots ar VKKF mērķprogrammas “Latviešu vēsturisko zemju attīstības programma” un Vidzemes plānošanas reģiona finansiālu atbalstu.
