Pilskalns
Vaidavas pilskalns atrodas Briņķu silā, Vaidavas ezera 22 m augstajā krastā. Kokiem un krūmiem apaugušie nocietinājumi veidoti, izmantojot apvidus dabiskās priekšrocības. Pilskalns iekārtots starp divām nelielām Vaidavas ezera krasta nogāzes sāngraviņām, no austrumu un daļēji arī dienvidu puses savienojot tās ar trim paralēliem vaļņiem un grāvjiem.
Dziļākais no grāvjiem kopā ar valni veido 3—4 m augstu šķērsli. Pilskalna plakumā var nokļūt no austrumu puses, kur nocietinājumu sistēmu šķērso ceļš. Plakuma dienvidu malas garums — 45 m, austrumu — 50 m, ziemeļu 60 m, rietumu — 65 m. Daļēji klajā plakuma ziemeļrietumu stūrī redzama aptuveni desmit metrus plata un divus metrus dziļa — iespējams zemes iegruvuma veidota — iedobe.
Novadpētnieks Kārlis Bukums par šo iedobi 1974.g. rakstīja: "Pilskalnā, pils laukuma ZA stūrī atrodas zemes iegruvums, kas tagad ar kokiem pieaudzis, kur bija redzami daži akmeņi. Manā jaunības laikā, ap 1905.g., rentnieks Mārcis Derums stāstīja, [ka tad], kad viņš bijis Lejzemniekos (vs.) par ganu (un) Pilskalnā ganījis lopus, kādu nakti noticis iebrukums. Toreiz teicējs jau (bija) sirmgalvis, (viņš) varēja būt vairāk kā 70 g.v. Tātad iebrukums noticis pirms vairāk kā 150 gadiem. Derums teica, ka tur (droši vien) bijis pagrabs, jo akmeņi bijuši.[1]
Lai arī Vaidavas pilskalnā dažādi pētnieki jau kopš 19.gs. II puses meklējuši gan Beverīnu, gan Metimni, tomēr pēc savas fortifikācijas īpašībām (četrstūrains laukums, vairāki zemi vaļņi un grāvji) Vaidavas pilskalns nav raksturīgs Senās Latvijas pamatiedzīvotāju pilskalniem, bet gan 13.gs./14.gs. sākuma viduslaiku vācu krustnešu nocietinājumiem un dzīvesvietām, kādi zināmi Vainīžos, Straupē, Liepupē u.c. vietās.
Par Vaidavas pilskalnu kā par iespējamu agrīnu vācu būvētu nocietinājumu varētu liecināt arī E. Brastiņa publicētā teika, kuru uzmērošanas ekspedīcijas laikā 1927.g. viņam esot pastāstījis kāds vietējais iedzīvotājs: “Senos laikos Vaidavas pilskalnā gribējuši celt Cēsis, bet pilskalnā bijis apmeties velns. Kad tas redzējis, ka viņa mājoklī grib celt pilsētu, velns pieprasījis no būvētājiem atkāpšanās maksu, piedraudēdams pilsētu citādi nojaukt. Būvētāji naudu velnam nedevuši, kādēļ velns pa nakti nojaucis, ko šie pa dienu uzcēluši. Tā pilsētu nevarējuši uzcelt. Tad nolēmuši Cēsis celt citā vietā. Dabūjuši lielu mucu, ielikuši tajā akmeni un baļķi, aizjūguši vērsi priekšā un laiduši no kalna lejā, lai iet, uz kuru pusi grib. Kur vērsis apstāšoties, tai vietā celšot jaunu pilsētu. Vērsis apstājies tanī vietā, kur tagad Cēsis, un velns vairs netraucējis celšanas darbus”.[2] Līdzīgu, tikai īsāku teiku (bez vērša motīva) LFK iesūtījis arī K.Bukums.
Ziņas
Vēstures literatūrā Vaidavas pilskalns minēts kopš 19. gs. septiņdesmitiem gadiem, kad grāfs K. G. Zīverss izvirzīja hipotēzi, ka šeit atrodas senā, Indriķa hronikā (IH) minētā Beverīnas pilsvieta. Zīverss pie Vaidavas pilskalna konstatēja arī “lopu pili” (Viehburg), t.i. priekšpili, publicēja pirmo šī pilskalna plānu un sprieda, ka pilskalnā saskatījis pat hronikā minētās vietas: vietu pils priekšā, pa kuru beverīniešu karavīrs Roboams 1208.g. aplenkuma laikā no tās izgājis un vietu sānos, pa kuru atgriezies pilī, pēc divu uzbrucēju – igauņu – nogalināšanas (IH, XII:6); tāpat apaļas paaugstinātas apcietinātas vietas (plānā: a un b), kur uzbrukuma laikā būtu varējis atrasties hronikā minētais priesteris (pats Indriķis?), kas, uz kāda igauņiem nepazīstama mūzikas instrumenta (rata lira?) spēlēdams, iedvesis dūšu pils aizstāvjiem, bet izbrīnu un šausmas uzbrucējos.[3] Zīversa viedoklim par Beverīnas novietojumu pie Vaidavas ezera pievienojas arī Augusts Bīlenšteins (1892).
V.D. Balodis, F. Balodis, E. Brastiņš un citi pētnieki, savukārt, uzskatīja, ka Vaidavas pilskalnā atradusies hronikā tikai vienreiz pieminētā (IH, XVII:6) Idumejas zemes pils - Metimne. Kā vienu no argumentiem, kas apstiprina hronikas Metimnes novietojumu Vaidavas pilskalnā, E.Brastiņš 1930.g. izdotajā grāmatā "Latvijas pilskalni: Vidzeme" minēja K. Bukuma Folkloras krātuvei iesniegtās ziņas par to, ka veci ļaudis šo pilskalnu saukuši par Mitenīnu un Miķenīnu[2]. Tomēr šis nosaukums, ja rubeniešos tāds 20.gs. I pusē patiešām ticis lietots, visdrīzāk bija nevis tautas vēsturiskajā atmiņā no 13.gs. saglabāts pils vārda pārveidojums, bet literāras cilmes jaunaizguvums no Valmieras skolotāja un aizrautīgā senatnes pētnieka V.D.Baloža 19.gs. beigās un 20.gs. sākumā periodikā un atsevišķās brošūrās publicētiem populārzinātniskiem rakstiem, kuros viņš polemizēja ar oponentiem, skaidroja un pamatoja savu viedokli saistībā ar IH minēto piļu lokalizāciju Valmieras apkārtnē. Kā arheo-toponīmisku apliecinājumu Metimnes vārda lokālai saglabāšanai V.D.Balodis turpretī min Rubenes tuvumā esošās Maitiņu mājas, kuras kā "Maiting" atzīmētas jau 17.gs. arklu revīzijās.[4] Attiecīgi, ja V.D.Baloža laikā Vaidavas pilskalns tautā patiešām būtu pazīstams kā "Mitenīna", tad nav šaubu, ka gan viņš, gan citi 19.gs. beigu vēsturnieki šo pils lokalizācijai tik būtisko faktu nebūtu noklusējuši. Šodien Metimnes novietojums Vaidavas pilskalnā tiek uzskatīts par novecojušu priekšstatu, jo ir skaidrs, ka lībiešu-latgaļu jaukti apdzīvotā Idumeja ar visām tās pilīm, Metimni ieskaitot, meklējama mūsdienu Straupes novadā, bet Rubene un Vaidava atradusies Imerā, abus novadus atdalot Lenču-Daibes-Dauguļu purvājiem un Gaujmalas mežiem.
3.VI 1927. g. Vaidavas pilskalnu uzmērīja un aprakstīja Pieminekļu valdes pilskalnu ekspedīcija E. Brastiņa vadībā.
1930. gadā pilskalnu apmeklēja II Baltijas arheologu kongresa dalībnieki.
1948. gadā Vaidavas pilskalna stāvokli pārbaudīja CVVM darbinieks K. Rozīts, kurš konstatēja, ka II PK laikā pilskalnā izraktas divas nelielas tranšejas. Rozīts atzīmē, ka vaļņa vieta, starp abiem apkārtgrāvjiem atrodas ap 2/3 pūrvietu plaša priekšpils (jau grāfa Zīversa minētā "Lopu pils", “Viehburg”). Sena ieeja pilskalnā pēc Rozīša domām bijusi nevis tagadējā vietā, bet ezera krastā, no priekšpils stūra pāri pirmajam grāvim. Arī Rozīts uzskata, ka Vaidavas pilskalnā bijusi Metimnes pils, kas pēc viņa sprieduma bijusi centrs bijušajiem Vaidavas un Ķieģeļu pagastiem.[5]
1983. gadā arheologs Pēteris Stepiņš no jauna aktualizē Beverīnas pilsvietas novietojumu Vaidavas pilskalnā.[6] Galvenie Stepiņa argumenti — pilskalna tuvums priestera Indriķa baznīcai, Indriķis hronikas tekstā dēvē sevi par beverīniešu priesteri, nelielais attālums līdz Cēsīm (salīdzinājumā ar citiem Beverīnas novietojumiem).
Beverīnu ar Imeru kā Tālavas rietumu novadu un Vaidavas pilskalnu saista arī vēsturnieks, viduslaiku pētnieks Indriķis Šterns. Viņa argumenti plašāk izklāstīti 2002.g. izdotajā grāmatā "Latvijas vēsture, 1180—1290 : krustakari"[7]
Tuvējie objekti
Gravā aiz Vaidavas pilskalna ziemeļu nogāzes atrodas ūdens ņemšanai izmantots, mūsdienās par Svētavotu jeb Veselības avotu iesauktais Pilsavots, bet tās pašas gravas pretējā nogāzē (uz Pilskalnu māju pusi) — jau K.G.Zīversa kartē iezīmētā Pilsala jeb Velnala, kas 1912.g. pavasarī sabruka, bet ap 2000.gadu atkal atvērās, izveidojoties jaunai ieejai.
Savukārt Rubenes-Briņķu-Vaidavas ceļa kreisajā pusē, mežā, 130 m ADA no ieejas Vaidavas pilskalnā, apm. 200 kv. m lielā akmeņu laukā atrodas 1980. gadu II pusē atklātais Vaidavas pilskalna dobumakmens. Arheologs Juris Urtāns un citi pētnieki šo akmeni sākotnēji uzlūkoja kā iespējamu senu ziedojumu vietu, taču vēlāk izrādījās, ka tā visdrīzāk ir daļa no nepabeigta, salūzuša dzirnakmens...
Izrakumi
1986
1986. g., saistībā ar arheologa Pētera Stepiņa tobrīd no jauna aktualizēto versiju par Beverīnas atrašanos Vaidavas pilskalnā, nelielus arheoloģiskos izrakumus 12 m² platībā nocietinājuma plakumā veica Zigrīda un Jānis Apali. Trijās vietās tika izrakti pieci priekšmeti — četras ar podnieku ripu gatavotu māla trauku lauskas un viena dzelzs nagla, kā arī dažas ķieģeļu drumslas. Apkopojot rezultātus, Apali secināja: "Šajos apjomā nelielajos pārbaudes izrakumos iegūtie dati neapstiprina hipotēzi par senās Beverīnas pils atrašanos Vaidavas pilskalnā: 1) kultūrslānis ir vāji izteikts, un tajā nav konstatēti vēlajam dzelzs laikmetam atbilstoši atradumi, 2) atrastās ķieģeļu drumslas (arī uz pamatzemes) un kaltā dzelzs nagla norāda uz pilskalna vēlāku apdzīvotību, 3) Vaidavas pilskalna nocietinājumu sistēmas vaļņi un grāvji nav tipiski latgaļu vēlā dzelzs laikmeta pilskalniem. Hronoloģijas precizēšanai tomēr būtu vēlami vēl kādi papildu izrakumi."[8]
Literatūra
1 Bukums, Kārlis. Vaidavas ezers, tā apkārtne un izcelšanās. — LU VLI iesūtītie materiāli, 1974.g.
2 Brastiņš, Ernests. Latvijas pilskalni. 4. sējums Vidzeme. Rīga. 1930. — 191. lpp.
3 Anonīms (R.Šnore?) Vaidavas pilskalna izpētes un saistītās historiogrāfiskās literatūras apskats. NKMP PDC Arheoloģijas arhīva Vaidavas pilskalna mape.
4 Balodis, V.D. — Antīna un Metimne (Antiņi un Mietiņi). — Austrums, 1895. g. — 629. lpp.
5 Rozītis, Kārlis. Ziņojums CVVM Pieminekļu aizsardzības nodaļā. 1948. LNVM arhīvs.
6 Stepiņš, Pēteris. Kur atrodas Beverīnas pils? // Zvaigzne, Nr.22 (15.11.1983). —21. lpp. Sk. arī Stepiņš, Pēteris. Beverīna. Valmiera, 1993.
7 Šterns, Indriķis. Latvijas vēsture, 1180—1290 : krustakari. Rīga. 2002. — 205.—212. lpp.
8 Zinātniskās atskaites sesijas materiāli par arheologu un etnogrāfu 1986. un 1987. gada pētījumu rezultātiem. Rīga: Zinātne, 1988. — 18. lpp.
