Vecsaimniecība
Naudēļu (Naudüll) vārds fiksēts jau 17.gs. zviedru kartēs. Pašreizējās Vecnaudēļu ēkas celtas 19.gs. vidū vai otrajā pusē. Par to liecina klēts pamatu akmenī iekaltais gadskaitlis 1849. vai, visdrīzāk, 1879.
Ziņas
2015.g. septembrī Vecnaudēļus apsekoja Edgars Žīgurs un Vēsma Johansone.
Ēkas
Dzīvojamā māja
Ēka būvēta guļbūvē no kaķētiem, baļķiem, kas stūros savienoti krusta pakšos. Mājas fasādes sienai baļķi ir tēsti, savukārt sānu sienās atstāti apaļi. Šiem baļķiem pietēsti tikai gali, lai būtu kvalitatīvāks krusta pakša savienojums. Lai novērstu ēkas ārsienu deformāciju laika gaitā ārsienas stiprinātas ar bultskrūvēm un vertikālām savilcēm. Jumts četrslīpju, segts ar apses skaidām. Ēkas priekšpusē plata jumta pārkare. Pamati mūrēti no laukakmeņiem. Tagadējie mājas logi sastāv no divām daļām – apakšējo, lielāko daļu, veido divas vērtnes ar lielām, vertikālām, taisnstūrveida rūtīm. Augšējo daļu veido horizontāli novietots rāmis ar 1 rūti. Acīmredzot logi mainīti kaut kad 20.gs. otrajā pusē. Par kādreizējo logu maiņu liecina aizpildīti fragmenti no veco logu vietām ēkas korpusā.
Māja atbilst Piebalgai tipiskajam trīsdaļīgajam plānojumam. To šķērsvirzienā 3 daļās sadala cauri korpusam ejošas divas starpsienas. Ēkas ziemeļu daļā atrodas priekšnams un aukstais gals. Vidusdaļu var uzskatīt par senāko saimes istabu, bet dienvidu pusē atradusies saimnieku istaba.
No dienvidu puses, kas atrodas reljefa slīpumā, zem mājas atrodas ieeja pagrabā. Pagraba ieeju iezīmē ap 1m dziļš celiņveida iedziļinājums reljefā. Pagraba durvis atrodas vertikāli ēkas pamatu sienā. Ņemot vērā akmeņu konstrukciju fragmentus pie pagraba ieejas, varētu secināt, ka kādreiz ieeja pagrabā izskatījusies savādāk. Lai pasargātu pagrabu no izsalšanas, iespējams, tā priekšā bija no laukakmeņiem izmūrēta papildus telpa ar vēl vienām vertikālām durvīm.
Klēts - pagrabs - ratnīca
Ēka celta guļbūvē no kaķētiem, apaļiem baļķiem, kas stūros savienoti krusta pakšos. Pakšu savienojuma vietās un pārlaidumā baļķi notēsti. Pamati fasādes pusē iziruši, bet sānos un aizmugures daļā, kas atrodas lielākā reljefa slīpumā, augsti, mūrēti. Zem klēts mūrēts pagrabs, tā ieeja atrodas klēts dienvidu pusē. Pie ieejas pagrabā zemē ap 0,6 m dziļš celiņveida iedziļinājums.
Jumts divslīpju, segts ar apses skaidām. Jumta pārkare fasādes pusē veido paspārni. Klēts sastāv no 2 telpām, katrai no tām ir atsevišķa ieeja. Kreisajā pusē ir vienviru durvis, bet labajā – divviru. Kopumā divviru durvis nav izplatītas klētīm. Iespējams, ka šī klēts daļa pildījusi ne tikai klēts funkcijas. Kā norāda sētas saimniece V.Zadiņa, šī klēts daļa izmantota kā ratnīca.
Klēts griesti veidoti no apaļām koka kārtīm, dažviet dēļiem. Pie divviru durvīm jumta pārkarē, griestos ir lūkas vieta. Līdz ar to ēkas bēniņu varēja izmantot lopbarības vai citu saimniecības lietu uzglabāšanai.
Šķūnis - rija
No kādreizējās rijas palikusi tikai viena telpa - rijas daļa. Tajā daļēji saglabājusies krāsns un ārdu sijas. Rijai blakus piebūvēti malkas šķūnīši. Rija kādreiz bijusi gan ar piedarbu, gan gubeņiem, par to liecina blakus esošie pamatu akmeņi un guļbaļķu konstrukciju fragmenti. Tagad redzamā rija celta guļbūvē no kaķētiem, apaļiem baļķiem, kas stūros savienoti krusta pakšos. Pakšu savienojuma vietās un pārlaidumā baļķi notēsti. Pamati – akmens paviļas, zemē iegrimuši. Pašreizējais jumts divslīpju, segts ar šīfera loksnēm. Mūsdienu situācijā telpai fasādes pusē ir divas vienviru durvis.
Blakus rijai uzcelts šķūnis. Šāda veida šķūņi Vidzemes lauku ainavā masveidā parādās 20gs. 20. - 30.gados. Būvēts statņu konstrukcijā un apšūts ar dēļiem. Pamati mūrēti no laukakmeņiem. Jumts divslīpju, tagad segts ar apses skaidām un papi. Divviru vārti (durvis) atrodas šķūņa galā un sānu sienas vidū.
Iedzīvotāji
Liene Ventere (Kupcis), dz. 1866. gadā, norakstījusi mājas Rusovu ģimenei. Zināms: Rusovs Fridrihs Aleksandrs (1876-1945), cītaru un vijoļu meistars, sieva Marija Cīpure (1883-1980) un bērni Jānis (1906-1945), Pēteris (1909-1945), Kārlis (1916-2005).
Pētera Rusova sieva Berta Rusova (dz.Spolīte; dz. 1907.g.). Bertas un Pētera Rusovu bērni: Jānis (dz. 1935.g.), Velta (dz. 1939.g.), Maija (dz.1939.g.).
Meita Velta, kura dzīvo Vecnaudēļos, atceras, ka tēvs Pēteris gājis pie Lielā akmens, spēlējis vijoli. Tā bijusi satikšanās vieta abiem vecākiem. Viņas bērnībā akmenim nav bijis cita nosaukuma kā Lielais akmens. Par laipām, kas bija pāri Gaujai, Veltai ir atmiņas: „Atceros, ka pirmās koka laipas, kuras tapa pāri Gaujai, tika vilktas laukā no upes, lai pavasara ūdeņos tās neaizpeld. Pēc tehnikuma beigšanas mani mājinieki gribēja, lai no savas pirmās darba vietas Valkā atgriežos Jaunpiebalgā. Tā Ješkīts, kā visi saucām mammas brāli, izdomāja, ka iztaisīs laipas, lai man uz darbu nav jāmet līkums, bet var tikt taisni pāri Gaujai. Tā arī notika. Nezinu, kādu iemeslu pēc, bet avīzē bija kļūda, ka laipas veidojuši citi cilvēki.”
Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā tiek nodibināta pašaizsardzības grupa, kurā darbojas visi trīs Rusovu brāļi. Grupa sadarbojas ar Rankas pagastu, tiek izdots informatīvais biļetens „Sudrabotā Saule”. Jāņa Rusova vadītā grupa, kurā darbojas ap 20 cīnītāju, atbrīvo Lišmaņu ģimeni no Virānes pagasta, kas jau bija apcietināti izvešanai. Pie Mēdzūlas Jāni ievaino, viņš miris grupas nometnē Lielmežā 1945. gada 23. septembrī. Jāņa dzīvesbiedre Skaidrīte kopā ar 4 bērniem un vīramāti izsūtīta uz Tomsku.
Pēteris Rusovs mirst 1945. gada 1. augustā sadursmē ar „meža ķemmētājiem”. Sievai pārdzīvojuma pilni brīži, jo bija jāsaka, ka nepazīst šo cilvēku, citādi droši vien būtu jābrauc uz Sibīriju.
Kārli Rusovu 1948. gadā sagūstīja, tiesāja 1949. gada 10. decembrī ar soda mēru - 25 gadi. Viņš Latvijā atgriezās 1987. gada jūlijā.
Avoti un literatūra
Edgara Žīgura personīgais arhīvs.
Jaunpiebalgas novadpētniecības muzeja krājuma materiāli.
