Nozīmīgākais Vecpiebalgas apkārtnes (Piebalgas pilsnovada) centrs vēlajā dzelzs laikmetā un viduslaiku sākumā (800.- 1300.g.) bija Vecpiebalgas pilskalns (saukts arī par Griškas kalnu, Cepures kalnu, Balgas un Veļķu pilskalnu). Mūsdienās biežāk lietoto Griškas kalna nosaukumu pilskalns ieguvis no tā pakājē bijušā Griškas kroga. Lai gan pilskalnā arheoloģiskie izrakumi nav veikti, vadoties no pilskalna nogāzes nobrukumu atsegumiem, konstatēts ap 1m biezs kultūrslānis, kas liecina par ilgstošu apdzīvotību un nozīmīgu latgaļu cilšu centru. Pilskalna rietumu pusē lokalizējama priekšpils vieta. Vecpiebalgas pilskalns diezgan vienprātīgi vēsturnieku vidū tiek saistīts ar 1224.gada Tālavas dalīšanas dokumentā minēto Prebalgu. Pēc Tālavas dalīšanas Piebalgas apkārtne nonāk Rīgas bīskapijas, vēlāk arhibīskapijas pārvaldītajā teritorijā. Domājams, ka pilskalns kā nocietinājums izmantots līdz pat 1340.gadam, kad Vecpiebalgā pēc Rīgas arhibīskapa pavēles sāk celt mūra pili. Pilskalns atrodas nozīmīgu seno ceļu, kas veduši no Rīgas uz Pleskavu un no Kokneses uz Cēsīm ceļu krustojumā.
