Piebalgas Vēveriem ir vismaz 400 gadu sena vēsture. Pirmoreiz Vēveri minēti 1601. gada zviedru revidentu dokumentos kā viena saimniecība. 17. gadsimta beigās iezīmēti kartē. Ilgajā miera posmā pēc Ziemeļu kara iedzīvotāju skaits auga. “Mērnieku laikos” – 1878. gadā, kad piebaldzēni izpērk zemi no muižas dzimtsīpašumā, Vēveros jau astoņas sētas. Veidojās tagad dabā redzamais sētu savstarpējais izkārtojums un apbūve. 1928. gada lauksaimniecības skaitīšanā 8 saimniecībās kopā ap 40 dažāda rakstura ēkas.
Lejasvēveri – saimnieks Lazdiņš – zemes platība 80 pūrvietas (2,7pv=1ha),
Kalnavēveri – Vientiesis – 135 pūrvietas,
Lielvēveri – Platais – 110 pūrvietas,
Streinvēveri – Avens – 59 pūrvietas,
Virolvēveri – (nav norādīts, Viducis?) – 93 pūrvietas,
Mazvēveri – Vēliņš – 90 pūrvietas,
Vecvēveri – Lāckājs – 85 pūrvietas,
Jaunvēveri – Ķerpuls – 60 pūrvietas.
Lai saglabātu vēsturiski veidojušos kultūrainavu ar senatnīgām sētām, ēkām, ceļiem, koku stādījumiem, kā arī lai saglabātu ēkas – Piebalgas zemnieku darba un dzīves pieminekļus – in situ – vidē un vietā, kur tie radušies, kopš 20. gadsimta 80. gadiem Vēveros izveidota Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja Lauku ekspozīcija. No senajām saimniecībām sešas ir muzeja pārziņā, bet Lejasvēveri un Jaunvēveri – mantinieku privātīpašums. Vēveru etnogrāfiskās apbūves kompleksam piešķirts Valsts nozīmes kultūras pieminekļa statuss.
Piebalgā un arī Vēveros zeme nespēja lielās ģimenes pabarot. Iztikšanai ļaudis tradicionāli apguva vietējos amatus – linaudeklu aušanu un vērpjamo ratiņu izgatavošanu (dreijāšanu) tuviem un tāliem tirgiem. Ekspozīcijā aplūkojami audēju darba rīki no spoļu rāmja līdz stellēm, dažādi audumi, ratiņdreimaņa un zemkopja darbarīki, mūsdienu cilvēkam neierasti mājsaimniecības priekšmeti un lietas.
