Krogs
ATRAŠANĀS VIETA
Zelta kroga drupas atrodas Cēsu novada Jaunpiebalgas pagastā (1940.g. Cēsu apriņķa Jaunpiebalgas pagastā), autoceļa Vecpiebalga–Jaunpiebalga kreisajā pusē, uz “Krogzemju” māju zemes gabala. Koordinātas: 57.107806, 25.925964.
MŪSDIENU STĀVOKLIS
Krogs drupās un ieaudzis kokos un krūmos.
ZIŅAS
Spriežot pēc dvēseļu revīziju ziņām (sk. tālāk) un kroga ēkas stūrī iemūrētā akmenī iekalta gadaskaitļa (3. attēls), Zelta krogs ir dibināts un ēka celta 1813. gadā, taču ap 1700. gadu netālu (ap 1,3km Jaunpiebalgas virzienā) no tā – pie Pēterīšiem – Rīgas–Mālpils–Skujenes–Piebalgas–Alūksnes lielceļa malā pastāvēja Pēterīšu krogs (2. attēls).[1] Šis krogs, domājams, nopostīts Ziemeļu kara gados (1700–1721) un, kā redzam pēc 1750. gada arklu revīzijas[2], vairāk atjaunots netiek.
Senākā karte, kas attēlo ar kroga simbolu norādītu Zelta krogu (Selte), ir Rikera 1839. gada Vidzemes speciālkarte (4. attēls).[3]
Dvēseļu revīziju ziņas
Par dvēseļu revīzijām sauca Krievijas impērijas tautas skaitīšanas, kuru mērķis bija noskaidrot tā sauktās “galvas naudas” nodokļa maksātājus katras muižas un pilsētas ietvaros. Pavisam, laikā no 1718. līdz 1858. gadam Krievijā notika 10 dvēseļu revīzijas, no tām Latvijas teritorijā – septiņas (Kurzemē sešas). Rīgas guberņas 1782. gada revīzija saglabājusies nepilnīgi un pirmā dvēseļu revīzija, kuras materiāli gandrīz pilnībā saglabājušies un plaši izmantojami gan dzimtu, gan mājvietu vēstures izpētē, Vidzemē notika 1795. gadā.
Jaunpiebalgas muiža ir viena no nedaudzajām, kurai nav saglabājušies arī 1795. gada revīzijas protokoli un pirmā revīzija, kas sniedz ziņas par muižas ļaudīm un zemniekiem ir 1811. gada revīzija. Tajā ierakstīti tikai Abrupes un Skrāģu krogi.[4]
1816. gada revīzijā atrodam ierakstītu (5. attēls) Zelta kroga krodzinieku Johanu Gotlību Tomsonu, kurš ir pie mūrnieku amata pierakstīts Rīgas pilsonis un nodokli maksā tur.[5]
1826. gada revīzijā teikts, ka nav zināms, kur atrodas bijušais Zelta kroga krodzinieks Tomsons, bet tagad krodzinieks ir no rekrūšiem izpirktais Pidriķis, kas piederīgs Vecpiebalgas pagastam, kur arī ierakstīts protokolā.[6]
1834. gada revīzijā Zelta kroga krodzinieks nav norādīts, bet kā krogam piederīgi ierakstīti divi kalpi, Jēcis Bedeics (Jehks Bedeiz) un Jānis Gavars, kā arī trīs kalpones – Anne Ploše, Liene Brant un Marija Brākš.[7]
1850. gadā Zelta krogā krodzinieks Vecpiebalgas pagastam piederīgais Jānis Kampars Jāņa dēls. Viņam ir sieva Līze, meita un divi dēli. Krogā ir divi kalpi un divas kalpones.[8]
1858. gadā krodzinieks joprojām Jānis Kampars, kuram tagad 56 gadu. Piezīmēs norādīts, ka 1820. gadā viņš izpirkts no rekrūšiem. Krogā vēl dzīvo Jāņa sieva Līze, meita Ede Kampar, dēls Reinis, divas kalpu ģimenes un divas neprecētas kalpones.[9]
***
Cēsu apriņķa bruģu tiesas 1866. gadā sastādītā apriņķa krogu un šeņķu sarakstā Jaunpiebalgas muižā uzskaitīti 5 krogi – Baznīcas krogs, Abrupes krogs, Skrāģu krogs, Dzirnavkrogs un Zelta krogs, kurā krodzinieks Jānis Kampars (6.attēls). Krodziniekam ir II ģildes tirgotāja atļauja, kas nozīmē, ka pie kroga viņš tur arī bodi, kur var tirgoties ar plašāku preču loku nekā pārējie krodzinieki, kuriem tikai sīktirdzniecības zīmes.[10]
1878. gadā sastādītā Jaunpiebalgas muižas īpašumu ēku sarakstā uzskaitītas arī Zelta kroga celtnes (8. attēls): 43. (kārtas numurs kopējā visu muižas ēku numerācijā) Kroga ēka ar stadulām (masīvs (massiv – resp. mūra) stāvs, koka jumta segums, labā stāvoklī); 44. Lopu un zirgu stallis (koka, salmu, labā); 45. Rija (koka, salmu, labā); 46. Klēts (koka, salmu, labā); 47. Ledus pagrabs (koka, salmu, labā); 48. Pagrabs (akmens, salmu, labā); Ķēķis (koka, koka, vecs).[11]
Krēgera 1892. gada “Vidzemes adresu grāmatā” Jaunpiebalgas muižas aprakstā neviens darbojošs krogs nav norādīts.Toties krodzinieku alfabētiskajā sarakstā atrodam atbilstošus krodziniekus visiem 5 muižas krogiem. Zinot citu krodzinieku vārdus, noskaidrojam, ka Zelta krogā tobrīd kroģē Jānis Laimiņš (Laimin, Jaan, Neu-Pebalg) – Emīla Dārziņa mātes brālis.[12]
Ap 1896. gadu Zelta krogu sāk rentēt tuvējā Jāņa skolā strādājušais Emīla Dārziņa (1875–1910) tēvs Andžs, kam no līdzšinējā skolotāja amata bija jāaiziet, jo viņš pietiekami labi neprot krievu valodu. Cariskās Krievijas Baltijā 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā īstenotās rusifikācijas politikas ietvaros visām skolām pakāpeniski jāpāriet uz krievu mācību valodu. Tikai ticības mācību drīkst pasniegt latviešu valodā. Skolotāji, kas pārkrievotāju prasības nespēj izpildīt, tiek atlaisti.
Nekāds lāga krodzinieks no Andža gan nesanāk un pēc diviem gadiem Dārziņš, acīmredzot nespējot samaksāt renti, krogu atstāj.[13]
Zelta krogs turpina darboties līdz pat valsts spirta monopola ieviešanai Baltijas guberņās 1900. gadā, kad Vidzemē tiek paliekoši slēgti ap 66% krogu.[14] 1901. gadā muižniecības sastādītajā Cēsu apriņķa slēgto krogu sarakstā (9. attēls) lasām, ka Jaunpiebalgas draudzes Jaunpiebalgas muižā 1900. gada 1. jūlijā slēgti visi pieci, jau 1866. gadā minētie krogi, tostarp arī Zelta krogs (Selta). Zelta krogam pēc uzrādītajām ziņām, salīdzinot ar citiem muižas krogiem, bijuši vidēji ienākumi – gada nomas maksa 1897.–1899. gadā bijusi 704 rubļi.[15]
Tirdzniecība ar alu un citiem nemonopolizētiem dzērieniem pēc spirta monopola ieviešanas lauku krogos netiek noliegta, bet tai jāsaņem atļauja jeb koncesija, ko cariskā administrācija ne vienmēr izsniedz, izvērtējot krogu atrašanās vietu, līdzšinējo darbību un nepieciešamību iedzīvotājiem. Daļa no krogiem, kas darbību vēlas turpināt, koncesijas saņem jau 1900. gadā, vēl kāda daļa ātrāk vai vēlāk laikā līdz 1914. gadam. Pirmo vidū, jādomā, ir arī trīs ienesīgākie no pieciem Jaunpiebalgas krogiem, tostarp Zelta krogs. Ja daudzu citu muižnieku lūgumi piešķirt kroģēšanas koncesijas vēl tiek vērtēti un ne vienmēr apstiprināti, tad Pēterburgā dzīvojošā, caram pietuvinātā Vecpiebalgas, Veļķu un Jaunpiebalgas muižas īpašnieka grāfa Sergeja Šeremetjeva statuss un ietekme visdrīzāk pat nepieļauj noraidījuma iespējamību.
1902. gadā no Inčukalna uz Jaunpiebalgas Zelta krogu pārnāk krodzinieks Kārlis Peine un līdz ar viņu – astoņus gadus vecais dēls Arvīds, kas vēlāk kļūst par rakstnieku, dzejnieku un krievpadomju okupantu kvēlu atbalstītāju Jāni Sudrabkalnu (1894–1975).
Rihtera 1909. gada “Vidzemes adresu grāmatā” lasām, ka Jaunpiebalgas muižā darbojas trīs krogi: Muižaskrogs ar krodzinieku (krodzinieci?) Dzinēju (Dzineis), Abrupes krogs (Abrupkrug), krodzinieks Zaddin; Zelta krogs (Zeltakrug), Peine.[16]
1910. gadā Kārlis Peine mirst. Kas pēc viņa pārņem krogu, pagaidām man nav zināms.
20. gadsimta sākumā latviešu sabiedrībā plašumā vēršas atturības kustība, krogi arvien biežāk tiek publiski nosodīti kā žūpības un ļaunuma perēkļi. Īpaši asa šī vēršanās kļūst 1914. gada II pusē, kad, Lielajam karam iesākoties, alkohola pārdošana un lietošana uz vietas krodzniecības iestādījumos tiek krasi ierobežota. Krievijas valdība 27. septembrī pieņem likumus, kas atvieglo krogu slēgšanu pilsētu un pagastu pašvaldībām piederošo zemju robežās.[17]
1914. gada novembrī jaunpiebaldzēni izmanto 27. septembra likuma sniegtās iespējas un lemj par pagastā vēl darbojošos krogu slēgšanu. Laikraksts “Sadzīve” raksta:
“27. novembris mums jaunpiebaldziešiem bij ļoti svarīga diena, jo bij jāvēl 1/3 daļa no visa vietnieku sastāva un jābalso par krogu slēgšanu. (..) sevišķi svarīga nozīme bij otram cēlienam, t.i. krogu slēgšanas balotēšanai, jo šāds gadījums nāca priekšā pirmo reizi, kad priekš šiem mūsu sirmiem, viesmīlīgiem “labdariem” bij jāmet “kauliņi” uz “dzīvību vai nāvi”. Pēc jaunā likuma nācās balsot par trim krogiem: Abrupi, Zeltu un kroņa Zosena krogu, kamēr par ceturto, muižas, resp. baznīcas kroga likteņa lemšanu mums nebij nekādas tiesības. Bez min. trim krogiem balsošanā vēl nāca Migļu J. Buduļa augļu vīnrūpniecības iestāde, kura pēdējā laikā izvērtusies par īstu žūpnīcas perēkli. Tagad nu šo “vampīru” dzīvības pulsa āderes stāvēja mūsu rokās, vajadzēja tikai vienprātības, tad par uzvaru nebij ko šaubīties (..). Pēc statistiskiem aprēķiniem visā Jaunpiebalgas draudzē kairā (pērnā?) gadā tika nožūpots ne mazāk par 35-40,000 rubļiem. (..) Pie balsu skaitīšanas izrādījās, ka kroņa Zosena kroga slēgšanai bij 27 pretinieki un arī abiem pārējiem savi pāris desmitu. Vislielāko sensāciju pie balotēšanas sacēla par J. Buduļa vīnrūpniecības iestādi, kuru daži aizrādīja par ļoti bezvainīgu un nekaitīgu, kamēr citi aizrādīja uz to, kā uz lielāko “pekli”. Augšminētās četras žūpnīcas (t.i. 3 krogi un 1 vīna izgatavošanas iestāde) ar lielu balsu vairumu tika nolemts slēgt.
Par baznīckrogu, kurš atrodas tālāk par likumā noteiktām 100 asīm no pagasta zemes, tika nospriests izdarīt ģenerālbalsošanu. Minētā balsošana tiks izdarīta pa mājām, kur katram pilngadīgam pagasta loceklim (neizņemot pat sievietes) būs jāuzraksta sava balss uz drukātas zīmītes. Nodotās balsis līdz ar lūgumu tiks iesniegtas Vidzemes Valsts domniekam kņazam Mansiveram vaj Zālītim dēļ lietas tālākas virzīšanas. (..) Pērnajā ziemā vien caur alkoholu mūsu pagastā aizgāja bojā 3 cilvēku dzīvības: viens nosala, otrs noslīka un trešais nošāvās.”[18]
Jaunpiebaldzēnu lēmumam par krogu slēgšanu gan nav praktiska nozīme, jo ar 1914. gada 31. decembri, karam turpinoties, tika atceltas visas, vēl spēkā esošās alkoholisko dzērienu tirgošanās atļaujas.[19]
Lai gan alkoholiskos dzērienus krogos pārdot vairs nedrīkst, tie paliek muižas īpašums un tā cenšas gūt no tiem peļņu, kādu tobrīd vēl var.
1915. gada jūnijā laikrakstā “Zemkopis” lasām:
“Vietējā muižas valde 2. maijā izdeva nomas kontraktus šejienes 3 krogiem. Ievērojot sašaurinātās krogus tiesības, nomas maksu uz pusi pazemināja. Šo apstākli izlietoja mūsu lauksaimniecības biedrība, nonomājot uz 12 gadiem vietējo Abrup krogu par 700 rubļiem gadā.
Tādēļ, ka biedrībai nebij līdz šim savu telpu, tad šis solis viņai ar prieku apsveicams. Prāvo krogus zemi ar bezalkohola dzērienu pārdošanas tiesībām biedrība izdeva tāļāk, par 500 rubļiem pirmā gadā, un vēlākos gados par 600 rbļ. gada nomas.”[20]
Vai rakstā minēto 3 krogu vidū ir arī Zelta krogs, pagaidām man nav zināms.
Agrārā reforma un Latvijas brīvvalsts posms
Pēc Latvijas valsts nodibināšanas un Brīvības cīņu izcīnīšanas pats svarīgākais valdības uzdevums ir zemes jautājuma nokārtošana. Latviešiem beidzot pienācis vēsturiskā taisnīguma atjaunošanas brīdis. Latvijas Republikas agrārās reformas (1919–1937) ietvaros muižas un tām piederošie krogi tiek sadalīti, tos piešķirot gan sabiedriskām vajadzībām, gan privātpersonām.
Mērnieka J.Rubeņa 1922. gadā sastādītā “Jaunpiebalgas muižas un rentes māju līdz ar Zelta kroga un Skrāģu kroga zemi” Zemes ierīcības projekta aprakstā redzam, ka Zelta kroga pamatgabals sadalīts divās saimniecībās: 1) 210F un 210Fa. Jaunsaimniecība ar ēkām Nr. 101, 103 no “Zelta kroga” zemes. Saimniecība sastāv no diviem gabaliem ar pļavu streigabalu 210Fa uz Tulejas upes pie Zosena muižas. Kopplatība 11,57ha. 2) 211F un 211Fa. Jaunsaimniecība ar ēku nr. 102 (klēti), kura pārceļama no jaunsaimniecības nr. 210F. Saimniecība sastāv no 2 gabaliem – ar pļavu steigabalu Nr. 211Fa uz Tulejas upes pie Zosena muižas. Kopplatība 10,70ha.[21]
Oficiālā izdevuma “Zemes Ierīcības Vēstnesis” 1922. gada 7.oktobra numurā publicēts Centrālās Zemes ierīcības komitejas 13. septembra lēmums – Cēsu apriņķa Jaunpiebalgas pagasta Zelta krogu sadalīt jaunsaimniecībās un no tām vienu pēc izvēles piešķirt Brakšam Augustam.[22]
1924. gadā A.Brakšs ar Jaunpiebalgas pagasta valdē noslēgtu dāvinājuma aktu savu Zelta kroga īpašumu, kas sastāv no gabaliem 210F, Fa un pārdēvēts par Krogzemjiem, uzdāvina Pēterim Apinim.[23]
1935. gada tautas skaitīšanā “Krogzemju” īpašnieks norādīts Pēters Apinis. Vietas raksturs: jaunsaimniecība.
Mājā ir 3 apdzīvotas telpas. Dzeramais ūdens no akas, apgaismošana ar petrolejas lampu, atejas vieta ārpus dzīvojamās ēkas.
Mājā reģistrētas divas mājsaimniecības, kurās kopā dzīvo 5 personas:
1) Ģimenes galva Pēters Apinis (dz. 1882., luter., prec., nodarbošanās – lauksaimniecība), viņa sieva Līzbete Apinis (dz. 1884.g., luter., nodarb. – lauksaimniecība) un dēls Vilips Apinis (dz. 1911., luter., neprec., nodarbošanās – lauksaimniecība).
2) Īrniece Vilma Akots (dz 1903., luter., neprec., nodarbošanās – lauksaimniecība), tās krustmāte Marija Gregors (dz. 1871., luter., neprec., nodarbošanās – lauksaimniecība).[24]
1941. gada augustā, jau vācu okupācijas iestāžu veiktās tautas skaitīšanas žurnāla ierakstā redzam, ka “Krogzemjos” pirmās krievpadomju okupācijas gads, atšķirībā no daudzām citām mājvietām neko nav mainījis un tur tie paši iedzīvotāji, kas 1935. gadā, izņemot Vilipu Apini, kura vietā tagad ierakstīts skolnieks Kārlis Apinis (dz. 1921. g. 24. jūnijā Jaunpiebalgā, “Krogzemjos” pierakstīts 1937. g. 23. augustā).[25]
***
Vīlips ir apprecējies un dzīvo “Lejas Abrupos”, ko kurienes okupantu vara viņu kopā ar ģimeni – sievu, 3 dēliem un 2 meitām – 1949. gadā izsūta uz Tomskas apgabala Tungusovas ciemu Molčanovas rajonā. Pārējā ģimene Latvijā atgriežas 1957. gadā, Vīlips – 1958. Pēc atgriešanās no Sibīrijas ģimene dzīvoja dažādās Latvijas vietās. Vispirms Valmierā, tad radās iespēja atgriezties Jaunpiebalgā.[26]
Kas ar Pēteri Apini un Līzbeti Apini notiek II pasaules kara gados un otrās krievpadomju okupācijas laikā, man pagaidām nav zināms.
1969. gadā žurnālā “Liesma” publicētā rakstā par Zelta krogu lasām: “Zelta krogu viegli atrast – ceļmalā, blakus stalta egle (12. attēls). Tiesa gan, laika zobs pamatīgi celto ēku nav taupījis, arī pašreizējie saimnieki nav rūpējušies, lai saglābtu un lietderīgi izmantotu māju, kur kādreiz dzīvojis Emīls Dārziņš un Jānis Sudrabkalns. Zelta krogs tagad pussagruvis, klētiņa nojaukta, tikai vecās kļavas ap pagrabiņu šalc tāpat.”[27]
Laika zobs savu darbu darīt pieprot un jau 1973. gadā, kā redzam Artūra Kiršfelda uzņēmumos (13.–15. attēls), Zelta kroga jumta konstrukcijas ir sabrukušas un senā ēka pārvērtusies drupās. 1982. gadā J. Vēverim, rakstot par Jāņaskolas muzeja aktualitātēm, atliek vien piezīmēt: “Kā pārmetums debesīs slejas apdrupis manteļskurstenis (Piebalgas pusē tādu nav daudz). Kāpēc nevienam īpaši nerūp, ka bojā iet ēka ar kultūrvēsturisku nozīmi?”[28]
TIPOLOĢIJA UN ARHITEKTONISKAIS RAKSTUROJUMS
Tipoloģiski 19. gadsimta sākumā dibinātais Zelta krogs iekļaujas lielceļa krogu grupā.
Tagad drupās gulošais krogs bija akmens mūra/ķieģeļu konstrukcijā būvēta vienstāva garenbūve ar divām, galos perpendikulāri pievienotām stadulām. 19. gadsimta sākuma lauku krogu ēkās šāds stadulu novietojums relatīvi reti sastopams – biežāk tāds vērojams pēc tipveida projektiem būvēto gadsimta vidus šoseju krogu plānojumā. Logu, durvju un stadulu vārtu ailas bija izmūrētas no ķieģeļiem. Stadulu vārtu pārsedzes veidotas pusloces formā. Sienas (nav gan skaidrs vai visās fasādēs) daļēji bija apmestas ar kaļķa javu, kurā dekoratīvi iespiestas tumša granīta šķembas. Ceļa puses fasādē krogam bija trīs ieejas durvis. Pie abām galējām durvīm bija izbūvēts lievenis ar divslīpju jumtiņu. Krogam bija Piebalgas rijas atgādinošs, augsts, ar skaidām klāts četrslīpju jumts. Daļa no ZA gala stadulas kaut kad ap 20. gs. sākumu vai pat agrāk pārbūvēta par dzīvojamām telpām. Ēkas vidū atradās no ķieģeļiem mūrēts apvalkdūmenis.
AVOTI UN LITERATŪRA
1 LVVA 7404.f., 1.apr., 2209. lieta, 9. (42.) lapa.
2 LVVA 7348.f., 1.apr., 30.lieta, 84a.lapa.
3 Specialcharte von Livland in 6 Blättern, 1839. Skatīta: https://vesture.dodies.lv/
4 LVVA 199.f., 1.apr., 340.l., 396op.–397. lapa.
5 LVVA 199.f., 1.apr., 340.l., 292op. lapa.
6 LVVA 199.f., 1.apr., 340.l., 6op. lapa.
7 LVVA 199.f., 1.apr., 340.lieta, 131op. lapa.
8 LVVA 199.f., 1.apr., 340.lieta, 475op.–476. lapa.
9 LVVA 177.f., 14.apr., 315.lieta, 6op, 7., 236op.–237. lapa.
10 LVVA 113.f., 1.apr., 834.lieta, 3.lapa.
11 LVVA 218.f., 1.apr., 1136.lieta, 56.lapa.
12 Kröger, A. W. Verkehrs- Und Adreßbuch Der Baltischen Provinzen / Herausgegeben Von A.W. Kröger. – Riga: Selbstverl. Des Hrsg., 1892. – 43., 221.lpp. Skatīta: kpbc.umk.pl
13 Jurēvičs, Vidvūds. Emīls Dārziņš // Mūzikas Apskats. – 1935. – Nr. 8.-9. – 1. augusts. Skatīts: periodika.lv
14 Latviešu konversācijas vārdnīca. – Rīga, 1933/1934. – 10.sēj. – 18473. sleja.
15 LVVA 214.f., 5.apr., 790.l., 15.lapa.
16 Richters, A. Baltische Verkehrs- Und Adressbücher. Bd. 1, Livland. Riga : A. Richter, 1909. – 449. sleja. Skatīts: dspace.ut.ee
17 Jaunais likums par dzertuvju slēgšanu. Krievija // Līdums. – 1914. – Nr. 134. – 24. oktobris. Skatīts: periodika.lv
18 Pakalnietis. No Jaunpiebalgas. Vidzeme // Sadzīve. – 1915. – Nr. 4. – 13. janvāris. Skatīts: periodika.lv
19 Dažādas ziņas // Zemkopis. – 1914. – Nr. 44. – 29. oktobris. Skatīts: periodika.lv
20 Pakalnietis. Jaun-Piebalga. Dažādas ziņas // Zemkopis. – 1915. – Nr. 22. – 3. jūnijs. Skatīts: periodika.lv
21 LVVA 1679.f., 172.apr., 258.lieta, 44., 45. lapa.
22 Galīgi piešķirtas zemes // Zemes Ierīcības Vēstnesis. – 1922. – Nr. 46. – 7.oktobris. Skatīts: periodika.lv
23 Piešķirtās un citām personām par labu atsavinātās valsts fonda zemes // Zemes Ierīcības Vēstnesis. – 1924. – Nr. 131. – 2. decembris. Skatīts: periodika.lv
24 LVVA 1308.f., 12. apr., 13672. lieta, 236. lapa.
25 LVVA 1308.f., 15.apr., 3792. lieta, 281. lapa.
26 Apiņu ģimene no Jaunpiebalgas “Lejas Abrupiem”. Apsekošanas lapa. JM5721
27 Rudzīte, M. Kā koks sakņojas zemē: tautas dzejniekam Jānim Sudrabkalnam – 75 // Liesma. – 1969. – Nr. 5. – 1. maijs. Skatīts: periodika.lv
28 Vēveris, J. Gaisma prasa turpināšanos // Cīņa. – 1982. – Nr. 17. – 22. janvāris. Skatīts: periodika.lv
Apraksts sagatavots ar VKKF mērķprogrammas “Latviešu vēsturisko zemju attīstības programma” un Vidzemes plānošanas reģiona finansiālu atbalstu.
