Sprižas velns

Ķieģeliešu Sprižas mājā, Valmieras apriņķī, bijus klēts, kurā no auguma un augumu pa vasaru gulējušas meitas. Priekš apmēram 50 gadiem klēts un piebūve, gubenīts, ticis nodots kalpa Ķiršblates rīcībā. Vasaru kalps piebūvē salmos vaj sienā gulējis un guļot kādreiz dzirdējis, ka viens iet pa klēti ka pudeles vien skan, kaut patiesībā tur pudeļu nav bijis. Kādu nakti kāds viņam taisījies līdzās gulēt, bet viņam bijis ciets miegs, nav neko ievērojis – gulējis nost, un tā vairākas naktis šo to dzirdējis. Kādu vakaru sieva nolikus pilnu putras bļodu uz galdu, rītu gājus uz klēti, bļodas nav, tā atradusies pagaldē, bet ēdiens nav bijis aizskarts. Kādu citu reizi klēts bijusi piemētāta ar biezu krējumu, bet viņas ķērne bijus neaizskārta. Kādreiz mājā iebraucis žīds un saimnieks Bērziņš, tagadējā saimnieka tēvs, devis žīda zirgam vietu stallī, ratus ar traukiem novietojuši staļļa paspārnē un žīdam pašam ierādījis guļas vietu uz staļļaugšu sienā. Žīdu caur vāgūzi uz staļļaugšu uzlaidis, saimnieks vāgūža durvis noslēdzis. Nakti žīds dzird, ka viens izved no staļļa viņa zirgu, aizjūdz trauku vezumam priekšā un aizbrauc. Žīds domājis ka zagļi, steidzīgi nokāpis no staļļa augšas, piegājis pie vāgūža durvīm, sitis tās un bļāvis. Mājnieki izdzirduši kliedzienu gājuši lūkāt, kas tur pa nelaimi. Žīds bijis slapjš nobļāvies un stāstījis, ka nozagta viņa „ķēvele” un vāģi. Iznācis, ieraudzījis vāģus, kuri stāvējuši kā likti un zirgs ar stallī. Žīds pārliecināts ka viņš pareizi dzirdējis, vairs nav uz staļļa augšu gulējis, licies istabā uz mūri un stāstījis, ka uz staļļa augšas velni. Pavasar tajā pašā mājā gadījies skroders, kurš gulējis klēts piebūvē, gubenī. Vienu nakti viņš dzirdējis ka viens vīrs atgrūž durvis, ieiet ar siena paunu uz muguru, uzkāp pa trepēm, sienu izgāž, piemin, noiet līdz trepēm, nomet deķi, nokāpis pats un aiziet. Skroders domājis, ka kalps Kiršblats bijis sienu zagt, neko nav teicis. Skroderam pietrūcis materiāls un šūšana, kamēr saimnieks brauc uz pilsētu, bijus jāpārtrauc. Saimnieks aizbraucis un tajā dienā, ne ar nakti nav pārbraucis. Saimniece teikus ka slikti, ka skroderam jādzīvo bez darba jo saimnieks vēl nav pārbraucis. Kā ta nav pārbraucis – naktī atbraucis – teicis skroders, bet saimniece un citi sākuši skroderi izsmiet. Skroders sadusmojies un teicis, lai nedomājot ka viņš piedzēris bijis. Dzirdējis, ka saimnieks piebrauc, teic tpru, zirgs nospurcas, to nojūdz, noklaudz ilkses, slēdz durvis, lej silē ūdeni, bāž redelēs sienu un aiziet uz istabu. Viņš gājis lūkot saimnieku, domājis ka viņu muļķo, bet tiešām saimnieka nav bijis. Viņu sācis zobot ar puisis Kiršblate, tad skroders sadusmots gribējis viņam atriebt, teicis visu klātbūtnē, ka viņš priekš pagājušās nakts bijis sienu zagt un izstāstījis visu gājienu. Kiršblate dievojies, ka nav nekur bijis, skroders netic – gājuši uz klēts augšu lūkāt un nav ne siena smalkumus atraduši. Tad skroders teicis, ka viņš vairs tur neguļ, ka tur ir velns, bet pārējie viņam nav ticējuši ka tā – lai pārliecinātos, nākošu nakti sataisījušies: skroders, pārbraucis saimnieks, arī tas, Kiršblate ar saviem dēliem, kuri toreiz vēl bijuši puikas un gājuši visi uz gubeni vaktēt. Iet gribējis arī atstāstītājas tēvs, Cībers, bet sievietes nav vienas istabā palikušas, tā tad tam bijis jāpaliek istabā pie sievietēm. Aizgājuši nolikušies uz guļu, bet miegs nav nācis – zobojušies un trokšņojuši un paši sprieduši, ka par velti ir gaidīt uz spoku. Ap pusnakti noguruši un sākuši gulēt, bet cits pēc cita atmodušies no trokšņa, ka kāds piebrauc pie klēts sāniem ar žagaru vezumu, zirgs nospurcas, apgāž vezumu un tas sitas gāžoties pret sienu, atgāž ragavas (tas noticis pavasar) un, aizbraucis zirgu pie vāgūža, nojūdz, ielaiž stallī, padod ēst un aiziet, bet gulētāji pamodušies, elpu aizturējuši klausījušies, kas notiks tālāku. Vējš ārā kulstījis žagarus pret sienu un jumtu un drīz vien gubeņa otrā kaktā sācis trokšņot – gan kā kaķis, gan kā cilvēka bērns kliegt. Puikas, kuriem bikses no bailēm trīcējuš, taisījuši tam līdzīgu troksni pretī – kā viņi tā spoks vēl vairāk sācis trokšņot. Kāds no gulētājiem paņēmis malkas gabalu, sviedis kaktā uz trokšņotāju, kas laikam esot trāpījis ļauno un tas šausmīgi nejaukā un stiprā balsī ievēkšējies un sācis kārpīties pa tur atrodošamies kulšanas piederumiem – dakšām, grābekļiem, spriguļiem un citiem. Tad nu ziņkārīgie vaktētāji ar sajutuši bailes, visiem bijus viena doma, ka viņi tiks apmētāti ar tur atrodošamies darba rīkiem un tad kas var zināt kā veicas. Pēdīgi tas izlauzies uz jumta virs gulētājiem, lauzis to un sitis ka blīkš vien – jumts bijis salmu un tomēr blīkšējis un pēc tam apklusis un no tā laika nav vairs spokojies. Nākošā ziemā saimniekam nobeigušās visas govis un atstāstītājas tēvam ar māti no 4 govīm palikus tik viena un saimnieks bijis tādā nelaimē, ka nav dabūjis nevienu kalpu, ne graudnieku. Beidzot saderējis kādu no jūrmalas puses. Tas jau ziemas ceļā aizvedis uz turienu, uz Sprižu, 4 vezumus mantu un tad tik dabūjis zināt kas par lietu. Tas griezies savā pusē pie vairākiem pesteļniekiem pēc padoma ko darīt. Pavasar tomēr pārgājis ar visu iedzīvi uz turienu dzīvot, bet lopus nav kūtī vedis, pirms visi mēsli nav bijuši izvesti. Tad kūti apškunstojis ar apraibītu sāli un citādi un tad vedis lopus iekšā. No tā laika nav vairs ne spokojies, ne ar lopiem kas kaitējis. Ļaudis runājuši, ka meitas laikam būšot klētī nobendējušas un aprakušas kādu bērnu. Ja nu ar tas tā būtu, kā to raksta Vines Dr. Vinteršteins, tad tomēr nevar pielaist, ka tur darbotos bērna gars, bet gan liela vīra, kuram darīšana bijus ar darbiem un zirgiem.