Publicēts pētījums par LPSR VDK vadošo darbinieku lietām LVA fondos

LPSR VDK zinātniskās izpētes komisija ir publicējusi komisijas locekļa Mag. hist. Artura Žvinkļa pētījumu «Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas valsts drošības iestāžu vadošo darbinieku lietas Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās Komitejas nomenklatūras kadru personas lietu kolekcijā». Izveidots lietās pieejamo vadošo PSRS okupācijas valsts drošības iestāžu darbinieku rādītājs. Pētījuma zinātniskā redaktore ir Dr. iur. Kristīne Jarinovska.
Rakstā apkopotas ziņas par 120 Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) valsts drošības iestāžu vadošiem darbiniekiem,[1] kuru lietas atrodas Latvijas Valsts arhīva (LVA) glabāšanā esošajā Latvijas Komunistiskās partijas (LKP) Centrālās komitejas (CK) nomenklatūras kadru personu lietu kolekcijā (LVA, PA-15500. f., 1. un 2. apr.), un sagatavots LPSR Iekšlietu tautas komisariāta (IeTK), Valsts drošības tautas komisariāta (VDTK), Valsts drošības ministrijas (VDM), Iekšlietu ministrijas (IeM) un VDK darbinieku LKP CK nomenklatūras lietu rādītājs, kurā ietvertas ziņas par attiecīgā valsts drošības dienesta darbinieka dzimšanas gadu, Padomju Savienības Komunistiskās partijas (PSKP) biedra stāžu, atrašanās laiku valsts drošības dienestā (V. d. d.), augstāko iegūto dienesta pakāpi un amatiem LPSR, ieskaitot arī amatus ārpus valsts drošības iestāžu struktūrām, proti, kas izriet no šā fonda materiāliem.
No 120 valsts drošības iestāžu darbiniekiem 67 bija krievi, 39 – latvieši, astoņi ukraiņi, četri ebreji, viens armēnis un viens baltkrievs. Pēc vecāku sociālās izcelšanās 50 bija zemnieki, 18 trūcīgie zemnieki jeb kalpi, 12 vidējie zemnieki, 29 strādnieki, četri kalpotāji, divi amatnieki, pieci sīkpilsoņi, to skaitā divi sīktirgotāji. Sadalījums pēc iegūtās izglītības bija šāds: augstāko izglītību bija ieguvuši 19, nepabeigtu augstāko – 18, vidējo – 57, nepabeigtu vidējo – 13, vēl zemāks izglītības līmenis bija 13 valsts drošības iestāžu vadošiem darbiniekiem.
Kadru atlase darbībai LPSR valsts drošības iestādēs
Kā liecina rakstā aplūkoto lietu dokumenti, kadru izraudzīšanās, mobilizācija un gatavošana darbam Latvijā sākās vēl pirms 1940. gada 17. jūnija okupācijas. Staļiniskajam padomju režīmam atkal bija vajadzīgi latviešu tautības čekisti un tika meklēti 1937. un 1938. gada Lielo teroru pārdzīvojušie. Piemērs tam ir Elmāra Kerres[2] (1896–?) dzīves gājums. Viņa darbība čekā sākās jau 1918. gada augustā Vjatkā [no 1934. gada – Kirova – red. piez.], no 1922. gada novembra līdz 1938. gada februārim Kerre ieņēma dažādus amatus PSRS valsts drošības iestāžu robežapsardzības vienībās. Par tālāko viņš ļoti atklāti rakstīja savā autobiogrāfijā:
“1938. gada 28. februārī es tiku atbrīvots no dienesta. [..] Manas atbrīvošanas iemesls bija tas, ka es biju dzimis Latvijā un tur atradās daži man ne visai tuvi radinieki. [..] 1940. gada 9. maijā Ļeņingradas kara apgabalā Politiskā pārvalde mani atkal iesauca aktīvajā dienestā armijā VK(b)P CK un PSRS Iekšlietu tautas komisariāta veidotā grupā darbam Latvijā.”
Pēc mēnesi ilgušu speciālu kursu apgūšanas 1940. gada 11. jūnijā Elmāru Kerri grupas sastāvā no Ļeņingradas nosūtīja uz Rīgu vispirms 3. armijas Kara padomes, pēc tam PSRS IeTK operatīvās grupas Latvijā rīcībā.[3] 1940. gada novembrī uz LPSR tika atsūtīts Jānis Vēvers, kurš PSRS valsts drošības dienestā atradās kopš 1922. gada un vadošos operatīvos amatos strādāja no 1925. gada.[4]
Līdz ar Augusta Kirhenšteina valdības izveidošanu sākās bijušo Latvijas komunistiskās pagrīdes kustības dalībnieku iesaistīšana darbā valsts drošības iestādēs vēl pirms LPSR valsts varas un pārvaldes struktūras izveidošanas, atsevišķus no viņiem ieceļot vēl pastāvošās Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas Politiskās policijas pārvaldes ierēdņu amatos. Tā par Politiskās policijas pārvaldes Daugavpils rajona priekšnieku 1940. gada jūnija beigās kļuva vēlākais LPSR iekšlietu tautas komisārs un valsts drošības ministrs Alfons Noviks, kurš par pretvalstisko darbību Latvijas Republikā tika arestēts 1933. gadā un notiesāts uz astoņiem gadiem spaidu darbos, bet 1938. gada 18. novembrī amnestēts.[5] Arī Josifs Trukšāns,[6] kurš no 1932. gada septembra bija LKP biedrs un, pēc paša kadru uzskaites anketā un autobiogrāfijā sniegtajām ziņām, no 1933. gada aprīļa līdz oktobrim ieņēmis algotu LKP Latgales apgabala komitejas sekretāra amatu, 1933. gada oktobrī nonāca apcietinājumā un saņēma astoņu gadu sodu spaidu darbos un no tālākas soda izciešanas, tāpat kā Alfons Noviks, tika atbrīvots 1938. gada novembrī. 1940. gada jūnija beigās Trukšāns kļuva par Politiskās policijas pārvaldes Rēzeknes rajona priekšnieku.[7] Vēl ilgāks pagrīdes komunista stāžs bija Jēkabam Šalmam.[8] Viņš par nelegālās LKP biedru kļuva 1929. gada augustā, no 1930. gada augusta līdz 1932. gada decembrim atradās ieslodzījumā Rīgas Centrālcietumā, otrreiz apcietinājumā nonāca 1934. gada martā, kad par pretvalstisko darbību tika notiesāts ar brīvības atņemšanu uz diviem gadiem un atbrīvots pēc soda izciešanas 1936. gada aprīlī. 1940. gada jūnija beigās Šalmu iecēla par Politiskās policijas priekšnieku Liepājā.[9] 1930. gadā nelegālas komunistiski noskaņotas jaunatnes grupas darbībā Ventspilī iesaistījās Pēteris Reinholds.[10] 1933. gada maija beigās kompartija viņu sūtījusi mācīties partijas skolā Maskavā, nelegāli šķērsojot Latvijas un PSRS robežu. Robežas pāriešanas mēģinājums izrādījās neveiksmīgs, 2. jūnijā Reinholdu aizturēja Latvijas robežsargi un nodeva Politiskajai policijai. 1934. gada 4. jūlijā viņu par komunistisko darbību notiesāja ar pieciem gadiem spaidu darbos. Neizciešot visu piespriesto sodu, septiņus mēnešus pirms tā beigām 1938. gada 18. novembrī Reinholdu atbrīvoja no ieslodzījuma. Kā kļuvis par čekistu, Reinholds savā autobiogrāfijā aprakstījis sekojoši:
“Pēc 1940. g. 17. jūnija Komunistiskā partija un biedrs Lācis [iekšlietu ministrs] no Tautas valdības uzdeva man organizēt kaujas vienību biedra Lāča rīcībā kaujas uzdevumu izpildīšanai, ja buržuāziskā valdība pretosies.”[11]
1940. gada jūnija beigās Pēteri Reinholdu nosūtīja Politiskās policijas izmeklētāja darbā Rīgā, bet dažus mēnešus vēlāk iecēla par LPSR IeTK Jēkabpils apriņķa daļas priekšnieku. 1940. gada 26. jūnijā par Politiskās policijas izmeklētāju kļuva arī Jezups Bunga,[12] no septembra viņš stājās LPSR IeTK Cēsu apriņķa daļas priekšnieka amatā. Savā kadru anketā Jezups Bunga norādījis, ka no 1930. gada līdz 1934. gadam viņš darbojies Latvijas Sociāldemokrātiskajā strādnieku partijā, bet 1931. gadā iesaistījies nelegālās komjaunatnes organizācijas darbā, par ko 1935. gada maijā apcietināts un ar Rīgas apgabaltiesas spriedumu notiesāts ar pieciem gadiem spaidu darbos. Arī viņam nenācās piespriesto sodu izciest pilnībā, Bungu no ieslodzījuma atbrīvoja 1939. gada maijā sakarā ar Kārļa Ulmaņa valdības izsludināto amnestiju, atzīmējot 1934. gada 15. maija valsts apvērsuma piekto gadadienu.[13] Apcietinājumā par komunistisko darbību nonāca arī Ernests Grundmanis,[14] kurš atradās ieslodzījumā Liepājas cietumā no 1929. gada aprīļa līdz 1930. gada janvārim, kad Liepājas apgabaltiesa viņu atbrīvojusi pierādījumu trūkuma dēļ. Pēc atbrīvošanas Grundmanis tika iesaukts obligātajā karadienestā 11. Dobeles kājnieku pulkā, kur veicis pagrīdes darbu karavīru vidū un bijis saistīts ar vēlāko LK(b)P Kuldīgas apriņķa komitejas sekretāru P. Rudzīti. Pēc dienesta armijā viņš strādājis sava tēva saimniecībā Aizputes apriņķī, nelegālo darbību nepārtraucot. 1941. gada sākumā Grundmanis kļuva par LPSR IeTK Aizputes apriņķa daļas operatīvo pilnvaroto.[15] 1929. gada sākumā nelegālā komjaunatnes organizācijas darbā iesaistījās Ivans Vasiļjevs, par ko no 1930. gada 1. maija līdz 1934. gada 15. aprīlim atradās apcietinājumā Rīgas Centrālcietumā. 1940.–1941. gadā viņš ieņēma LPSR IeTK 3. specdaļas 1. nodaļas grupas priekšnieka palīga amatu.[16] 1937. gada jūnijā ieslodzījumā Daugavpils cietumā uz četriem gadiem nokļuva Kārlis Rozentāls. Līdz 1937. gada maijam viņš bija dzīvojis PSRS, mācījies Gomeļas Mehāniskās mašīnbūves institūtā, kuru gan nepabeidza. Pēc tam neilgu laiku atradies mēbeļu fabrikas direktora amatā, vēlāk bijis Vitebskas pilsētas Finanšu daļas priekšnieka vietnieks, pēc tam Vitebskas apgabala Sirotinskas rajona Finanšu daļas priekšnieks. 1937. gada maija beigās Ļeņingradas kara apgabala speciālā uzdevumā ar Kārkliņa vārdu nelegāli nosūtīts uz Latviju. 1940. gada augustā Rozentāls tika iecelts par LPSR IeTK sekretariāta priekšnieka vietnieku.[17] Īpaši bargs sods par pretvalstisko darbību gaidīja Solomonu Murinu,[18] kurš tika apcietināts 1934. gada 15. oktobrī. Savā autobiogrāfijā Murins norādījis, ka viņš arestēts nodevēja vainas dēļ. Sakarā ar Latvijā pēc 1934. gada 15. maija valsts apvērsuma ieviesto kara stāvokli Murina lieta tika nodota kara tiesai, kuras izbraukuma sesija Daugavpilī 1935. gada 31. janvārī viņam un vēl dažiem par komunistisko un spiegošanas darbību apsūdzētajiem piesprieda nāvessodu pakarot. Jāatzīmē, ka tas bija Ulmaņa valdības īstenots komunistu pagrīdes iebiedēšanas pasākums, ar kara ministra Jāņa Baloža rīkojumu[19] visiem šādi notiesātajiem, arī Murinam, nāves sodu aizstāja ar 15 gadiem spaidu darbos, kas tāpat bija ārkārtīgi bargs sods. Pēc atbrīvošanas no apcietinājuma 1940. gada jūnijā un apmēram mēnesi ilgas atpūtas Murinu nosūtīja darbā LPSR IeTK Daugavpils pilsētas daļas nodaļas priekšnieka amatā.[20]
Pārņemot Latvijas Republikas valsts drošības iestādes – Drošības policijas departamenta Politiskās policijas pārvaldi ar tās rajoniem – un veidojot LPSR valsts drošības dienesta struktūras, 1940. gadā vadošos amatos tika virzīti Kominternes iesūtītie un Latvijas komunistiskās pagrīdes darbinieki, kuri par savu darbību bija garāku vai īsāku laiku atradušies ieslodzījumā. PSRS okupācijas režīma represīvo struktūru veidotāji cerēja, ka tieši šīs kategorijas cilvēki būs vismotivētākie savā darbībā un viņus vadīs vēlme atriebties saviem “pāridarītājiem” – Latvijas Politiskās policijas darbiniekiem, aģentiem, tiesnešiem, cietumsargiem un cita veida kontrrevolucionāriem elementiem.
Par sakaru uzturēšanu un pagrīdes komunistiskās partijas uzdevumu izpildīšanu no 1925. gada savā autobiogrāfijā norādījis Uno Aleksandrs Rozenšteins,[21] kurš 1941. gada aprīlī tika iecelts LPSR VDTK Valmieras apriņķa daļas priekšnieka amatā.[22] Arī Mihails Farbtuhs atzīmējis, ka, mācoties ģimnāzijā, 1935. gadā iestājies nelegālā komjaunatnes organizācijā un darbojies tajā līdz 1940. gadam.[23] Norāde par dalību pagrīdes komjaunatnes organizācijā no 1934. līdz 1940. gadam atrodama arī Viktora Arbuzova autobiogrāfijā.[24] Vasilijs Kirsanovs savā kadru anketā norādījis, ka līdz 1940. gadam strādājis pagrīdē Rīgā, bijis komunistiskās šūniņas sekretārs.[25] Par savu dalību nelegālās kompartijas darbā Abrenes apriņķī no 1939. gada decembra, galvenokārt nodarbojoties ar komunistiskās literatūras izplatīšanu, kadru anketā un autobiogrāfijā norādījis Ivans Stepanovs, Matveja dēls, IeTK Latvijas dzelzceļa transporta daļas nodaļas izmeklētājs Daugavpilī 1940.–1941. gadā.[26] Uno Aleksandrs Rozenšteins, Mihails Farbtuhs, Viktors Arbuzovs, Vasilijs Kirsanovs un Ivans Stepanovs par nelegālo darbību apcietināti netika.
LPSR valsts drošības dienestā tika uzņemti atsevišķi Latvijas Republikas pilsoņi, kuri līdz tam nebija darbojušies komunistiskajā pagrīdē. Tā savu karjeru LPSR IeTK Daugavpils pilsētas daļas 2. nodaļas operatīvā pilnvarotā amatā 1940. gada augustā sāka Ivans Zujāns, bijušais Šoseju un zemesceļu departamenta 6. rajona mehāniķis Rēzeknē.[27] No melnstrādnieka par LPSR IeTK – VDTK pretizlūkošanas daļas operatīvā pilnvarotā palīgu 1940.–1941. gadā kļuva Ādolfs Muižnieks.[28] 1940. gada februārī obligātajā karadienestā iesauktais un tā paša gada augustā par armijas politisko darbinieku ieceltais Vladislavs Svarinskis[29] 1940. gada oktobrī tika iecelts par 183. strēlnieku divīzijas Iekšlietu tautas komisariāta Sevišķās daļas operatīvā pilnvarotā palīgu.[30]
1941. gada maijā LPSR VDTK Abrenes apriņķa daļas priekšnieka amatā iecēla čekistu ar stāžu no Krievijas pilsoņu kara laika latvieti Jāni Maksi Dallīti, kurš neilgi pirms nosūtīšanas uz Latviju bija strādājis par PSRS IeTK 2. specdaļas tulku Maskavā.[31]
Par PSRS okupācijas režīma veikto kadru savlaicīgu sagatavošanu darbam Latvijā liecina daži Vasilija Sirovatska dienesta gaitas fakti. Ar VK(b)P Arhangeļskas apgabala komitejas lēmumu 1939. gada septembrī viņu no kokapstrādes uzņēmuma direktora amata nosūtīja mācīties PSRS IeTK Augstākajā skolā Maskavā, pēc kursa pabeigšanas Sirovatski iekļāva PSRS IeTK operatīvajā grupā un 1940. gada septembrī atsūtīja uz Latviju vispirms Rīgas apriņķa daļas vecākā operatīvā pilnvarotā, vēlāk daļas priekšnieka vietnieka amatā.[32] Vēl agrāk – 1938. gada aprīlī – uz piecu mēnešu kursiem tajā pašā PSRS IeTK Augstākajā skolā tika nosūtīts mācīties studijas Visukrainas bibliotēku institūta Harkovā 4. kursā nepabeigušais Viktors Verbovskis, kuru 1940. gadā no PSRS IeTK 1. specdaļas vecākā operatīvā pilnvarotā pienākumu pildīšanas pārcēla LPSR IeTK, vēlāk VDTK 1. specdaļas nodaļas priekšnieka amatā.[33]
1940. gada oktobrī darbā uz Latviju tika atsūtīts PSRS IeTK Valsts drošības pārvaldes vecākais operatīvais pilnvarotais Boriss Doncovs, viņu paaugstinot nodaļas priekšnieka amatā LPSR IeTK, vēlāk VDTK.[34]
Otrā pasaules kara beigu posmā un pirmajos pēckara gados LPSR Valsts drošības dienesta darbinieku rindas tika papildinātas no kara laikā Sarkanās armijas latviešu militārajos formējumos dienējušo karavīru vidus. Tā no 1. atsevišķā latviešu strēlnieku rezerves pulka LPSR VDTK operatīvajā grupā 1943. gada septembrī operatīvā pilnvarotā palīga amatā pārcēla Mihailu Saveļjevu.[35] No šīs pašas karaspēka vienības uz LPSR VDTK operatīvās grupas operatīvā sastāva kursiem Pavlovoposadā, Maskavas apgabalā, 1943. gada decembrī nosūtīja nodaļas komandieri Nikolaju Matisonu un ierindnieku Haraldu Balodi.[36] Šajā operatīvajā grupā iekļāva arī vada komandiera palīgu Dmitriju Ivanovu, tāpat nosūtot mācīties jau minētajos kursos.[37] 1946. gadā izmeklētāja darbā LPSR Iekšlietu ministrijas daļā cīņai ar bandītismu tika pārcelts 43. gvardes latviešu strēlnieku divīzijas bataljona komandiera vietnieks Trofims Jakušenoks.[38] Tās pašas divīzijas rotas staršina Kārlis Skujiņš 1946. gada jūnijā sāka strādāt par tulku LPSR VDM Cēsu apriņķa daļā.[39]
Pēc PSRS VDM Augstākās skolas VDM orgānu vadošā operatīvā sastāva kursu pabeigšanas 1948.–1950. gadā darbā uz LPSR Valsts drošības ministriju daļu priekšnieku amatos atsūtīja vairākus darbiniekus, kuri nekad iepriekš nebija strādājuši čekā. Tā rūpnīcas partorgs Tomskā Georgijs Badamjancs kļuva par LPSR VDM 4. daļas priekšnieku.[40] Ivanu Čalovu iecēla par LPSR VDM Zilupes rajona daļas priekšnieku.[41] Bijušais aviācijas rūpnīcas Ļeņingradā ceha priekšnieks Leonīds Romanovs kļuva par LPSR VDM Saulkrastu rajona daļas priekšnieku.[42] Metalurģijas inženieris Aleksandrs Seļiverstovs pārtapa par LPSR VDM Talsu rajona daļas priekšnieku.[43] VK(b)P Čeļabinskas apgabala komitejas mašīnbūves nodaļas instruktors Dmitrijs Smirnovs pārkvalificējās par LPSR VDM Varakļānu rajona daļas priekšnieku.[44] Harkovas būvniecības detaļu kombināta direktora vietnieks Ivans Susidko kļuva par LPSR VDM Viļānu rajona daļas priekšnieku.[45] VK(b)P Taganrogas pilsētas komitejas kadru nodaļas instruktors Andrejs Voļnovs stājās LPSR VDM Rūjienas rajona daļas priekšnieka amatā.[46] Visiem šo čekistu vadošo kadru kursus beigušajiem bija augstākā vai nepabeigta augstākā izglītība, taču to vidū nebija neviena latvieša vai latviešu valodas pratēja.
LPSR valsts drošības iestāžu darbinieku raksturojumi
LKP CK nomenklatūras personu lietas satur triju veidu attiecīgā darbinieka raksturojumus: partijas komitejas sekretāra parakstītos partijas raksturojumus, iestādes vai struktūrvienības vadītāja sniegtos dienesta raksturojumus un apvienotos partijas komitejas un dienesta vadības partijas un dienesta raksturojumus. Šie raksturojumi daudzos gadījumos satur ziņas par attiecīgo čekas amatpersonu darbību. Piemēram, LK(b)P CK pirmā sekretāra Jāņa Kalnbērziņa parakstītie LPSR valsts drošības ministra Alfona Novika raksturojumi satur būtiskas ziņas ne tikai par pašu raksturojamo, bet arī par Valsts drošības ministriju kopumā. Tā 1946. gada [datums nav norādīts] raksturojumā teikts:
“[..] ministrija veikusi lielu darbu republikānisko un vietējo valsts drošības orgānu atjaunošanā un nostiprināšanā. Kontrrevolucionārā bandītiskā pagrīde, kura darbojās Latvijas teritorijā, pamatos ir sagrauta. Atklāts un padarīts nekaitīgs liels skaits diversiju grupu, spiegu, dzimtenes nodevēju un citu padomju iekārtai naidīgu personu. Tomēr ministrijas darbā ir nopietni trūkumi. Ministrija vēl aizvien nav pilnībā nokomplektēta ar kadriem. Valsts drošības orgānu darbinieku vidū ir tikai 23,3 % latviešu. Jauno kadru atlase un sagatavošana norit neapmierinoši. Ministrijas vadība neizrāda pietiekamu prasīgumu pret darbiniekiem, kuri nepaaugstina savu kultūras un politisko līmeni, kamēr tikai ministrijas centrālajā aparātā vien 57,7 % darbinieku ir ar zemāko izglītības līmeni, kas nevar neiespaidot viņu darba kvalitāti.”[47]
Ar 1949. gada 8. martu datētajā raksturojumā norādīts sekojošais:
“Atklāta un likvidēta vesela rinda lielu nacionālistisku diversiju un teroristisku organizāciju, tādu kā Latviešu pretestības organizācija, kura aptvēra Cēsu, Madonas un Rīgas apriņķus, Latviešu nacionālo partizānu apvienības ar jaunatnes filiāli Latviešu nacionālā jaunatnes organizācija un virkne citu organizāciju un teroristisko bandu. Likvidēta spiegošanas rezidence [tā tekstā – A. Ž.], kuru Latvijas teritorijā izveidojis viens no ārvalstu izlūkdienestiem. VDM veikto pasākumu rezultātā biedra Novika vadībā republikā nav bijušas kaut cik lielas un sevišķi nopietnas kontrrevolucionāras izpausmes. [..] Pēc personīgajām īpašībām biedrs Noviks ir enerģisks, zina un mīl čekista darbu.”
Vienlaikus raksturojumā pausta arī kritika:
“Biedra Novika trūkums ir tas, ka viņš nepietiekoši velta uzmanību darbinieku audzināšanai un sadzīves apstākļu nokārtošanai. 1948. gadā ministrijā bijuši četri darbinieku pašnāvības gadījumi, kuri nesaņēma pienācīgu politisko vērtējumu un reakciju no VDM partijas organizācijas un personīgi biedra Novika puses.”[48]
Vairākos lietās esošajos raksturojumos atrodamas ziņas par attiecīgo čekistu konkrēto darbību. Tā 1945. gada 18. septembrī LPSR valsts drošības tautas komisāra Alfona Novika parakstītajā LPSR VDTK Aizputes apriņķa daļas priekšnieka Jēkaba Šalma atestācijā norādīts:
“[..] viņš pareizi organizējot darbu ar aģentūru, personīgi atklājis un arestējis noslēpušos ievērojamu vācu soda akciju dalībnieku un, strādājot piefrontes joslā, parādījis sevi kā drosmīgu un izlēmīgu čekistu.”[49]
Vēlāk, 1945. gada 25. novembrī gan sekoja LK(b)P Aizputes apriņķa partijas komitejas sekretāra Matveja Orlova[50] dotais Jēkaba Šalma raksturojums, kurš tam bija visai neglaimojošs:
“Politiski biedrs Šalms ir mazizglītots, pie sava politiskā līmeņa paaugstināšanas nestrādā, atrunājoties ar aizņemtību darbā. Biedrs Šalms cenšas daudz strādāt, taču savas politiskās mazizglītotības un pieredzes trūkuma dēļ darbu veic neizlēmīgi, lēni, nepietiekoši izrāda iniciatīvu, reizēm izdara kļūdas darbā: tā Kazdangas pagastā, kur biedrs Šalms bija apriņķa [partijas] komitejas un izpildkomitejas pilnvarotais zemes reformas pareizas veikšanas pārbaudīšanā, ir saglabātas kulaku saimniecības, jo atgrieztā zeme atdota šo pašu kulaku dēliem un meitām.”[51]
1946. gada 8. martā sekoja visai atzinīgs LK(b)P CK sekretāra kadru jautājumos Fjodora Titova[52] sniegtais Jēkaba Šalma raksturojums, kurā viņš uzslavēts par to, ka
“VDTK Aizputes apriņķa daļas aparātu esot ievērojami nostiprinājis ar darbaspējīgiem nacionālajiem kadriem, kas sekmējis liela darba paveikšanu apriņķa attīrīšanā no kontrrevolucionārā elementa.”[53]
1946. gada 16. novembrī LPSR valsts drošības ministra vietnieka Jāņa Vēvera parakstītajā atestācijā atzīmēts, ka septembrī īstenotās “aģentūras kombinācijas” rezultātā Jēkabam Šalmam izdevies likvidēt no septiņiem cilvēkiem sastāvošu “bandu”, oktobrī apriņķī likvidēta kontrrevolucionāra jaunatnes organizācija Intercesija 18 cilvēku sastāvā. Kā trūkums norādīts, ka Aizputes apriņķa daļai neesot kvalificētas aģentūras un darbs ar aģentūru esot vājš Šalma nepietiekamā prasīguma dēļ pret viņam padoto daļas personālsastāvu.[54] 1948. gada 12. oktobrī dotajā raksturojumā jau, iepriekšminētais LK(b)P Aizputes apriņķa komitejas sekretārs Orlovs vēlreiz pārmeta Šalmam pārāk mazas uzmanības veltīšanu sava idejiski politiskā līmeņa celšanai un to, ka VDM Aizputes apriņķa daļa vēl aizvien pārāk lēni veicot iedzīvotāju politiskās uzticamības pārbaudi, kā rezultātā PSRS iestādēs bieži turpinot strādāt politiski sveši cilvēki.[55] LPSR VDTK Ludzas apriņķa daļas priekšnieka Fjodora Fedotova partijas un dienesta raksturojumā 1945. gada oktobrī [datums nav norādīts] minēts, ka pareizas vadības dēļ Fedotovam apriņķī izdevies atklāt kontrrevolucionāras nacionālistiskas organizācijas Maija karogs un Latviešu nacionālistu apvienība.[56] LPSR VDTK Rīgas apriņķa daļas priekšnieka Ernesta Āboliņa 1945. gada 23. decembra raksturojumā uzteikta viņa
“lielā praktiskā pieredze vadošā operatīvā darbā Rīgas apriņķa attīrīšanā no naidīgiem elementiem, vairāku naidīgu diversantu grupu atklāšana un likvidēšana.”[57]
Visai cildinošu LPSR VDM operatīvās daļas priekšnieka vietnieka Jāzepa Bungas raksturojumu 1946. gada 26. oktobrī sniedza viņa tiešais priekšnieks apakšpulkvedis Aleksandrs Mostovojs:
“1946. gadā [J. Bungas] vadībā un ar viņa tiešu līdzdalību bija atklāta un likvidēta virkne pretpadomju nacionālistisku un bandītisku formējumu. Veicis lielu darbu slepenā aparāta audzināšanā un kvalifikācijas celšanā. Atsaucīgs pret darbinieku vajadzībām. Sistemātiski izrāda rūpes par darbinieku materiālajiem un sadzīves apstākļiem. Politiski attīstīts. Diendienā strādā pie sava politiskā līmeņa celšanas. Ir operatīvās daļas partijas biroja loceklis. Kulturāls, attiecībās pieklājīgs, bet prasīgs, morāli noturīgs. Kolektīvā bauda pelnītu autoritāti. Paraugs visam daļas kolektīvam.”[58]
LPSR valsts drošības tautas komisāra Alfons Novika 1945. gada novembrī parakstītajā LPSR VDTK Jelgavas apriņķa daļas priekšnieka Josufa Trukšāna raksturojumā atzīmēts, ka viņš aktīva darba ar aģentūru rezultātā atklājis un likvidējis divas “bandītiskas organizācijas” vairāk nekā 70 cilvēku kopskaitā.[59] LPSR valsts drošības ministra vietnieka Jāņa Vēvera 1946. gada 26. oktobra LPSR VDM “A” daļas priekšnieka vietnieka Viktora Verbovska raksturojumā uzsvērts, ka viņš veicis lielu darbu kara laikā evakuācijā Čkalovā nonākušo ministrijas operatīvo materiālu izskatīšanā un sistematizācijā,
“viņa vadībā un tiešā aktīvā līdzdalībā visi operatīvie materiāli no haosa stāvokļa tika savesti pilnīgā kārtībā, kas deva iespēju operatīvajām daļām pēc Latvijas PSR teritorijas atbrīvošanas ātri izķert atbrīvotajā teritorijā palikušo pretpadomju elementu.”[60]
Vēvera 1946. gada 29. oktobra parakstītajā LPSR VDM operatīvās daļas priekšnieka Mostovoja raksturojumā atzīmēts sekojošs veikums:
“1945. gada oktobrī likvidēta nacionālistiska organizācija 16 cilvēku sastāvā. Organizāciju likvidējot, izņemti lietiskie pierādījumi – skrejlapas, medikamenti, rāciju baterijas u. c. 1946. gada aprīlī Rīgā atklāta un likvidēta bijušo aizsargu nacionālistiska organizācija, kuru vadīja SD darbinieks. Arestu laikā konfiscētas šautenes, automāti, pistoles, granātas un patronas.”[61]
Samērā kritisku darba novērtējumu no Jāņa Vēvera 1946. gada 16. novembrī saņēma LPSR VDM Liepājas pilsētas daļas priekšnieks Kārlis Jaunpetrovičs, kurš
“veicis lielu darbu apriņķa attīrīšanā no vācu aģentūras, vācu atbalstītājiem un ielikteņiem, taču nepietiekoši nodarbojas ar kontrrevolucionāro nacionālistisko elementu darbības izstrādēm un ārzemju izlūkdienestu aģentūras atklāšanu, pašlaik šajā [darbības] virzienā viņa rīcībā nav tam nepieciešamās kvalificētās aģentūras, nav nekādu būtisku rādītāju un perspektīvu materiālu. Sakarā ar to biedrs Jaunpetrovičs bija izsaukts uz ministriju un viņam doti norādījumi par šīm ļoti nopietnajām problēmām darbā.”[62]
LPSR valsts drošības ministra vietnieka kadru lietās Jefimova 1949. gada 15. janvārī sniegtajā LPSR VDM Tukuma apriņķa daļas priekšnieka Aleksandra Buligina raksturojumā uzsvērts, ka 1948. gadā Buligins aktīvi piedalījies
“nacionālistiskās Džoņa bandas likvidācijā, kas darbojusies uz Tukuma un Kuldīgas apriņķa robežas, uzlabojis darbu valsts noziedznieku meklēšanā un apriņķa teritorijā palikušās vācu aģentūras atklāšanā”.[63]
Bargu kritiku LK(b)P Limbažu apriņķa komitejas sekretāra Borisa Paškeviča[64] sniegtajā raksturojumā [datējuma nav][65] izpelnījās LPSR VDM Limbažu apriņķa daļas priekšnieks Jevgeņijs Koroļovs:
“Biedrs Koroļovs ir mazaktīvs, nepietiekoši veic cīņu ar bandītismu. Savas darbības laikā apriņķī notikušo noziegumu (lauku aktīvista slepkavība, laupīšana utt.) nevienu izmeklēšanu līdz galam nav novedis. Profilaktisko darbu pagastos neveic. Ar padotajiem darbiniekiem strādā vāji, kontaktos ar viņiem rupjš un netaktisks. Biedrs Koroļovs ir LK(b)P Limbažu apriņķa komitejas biroja loceklis, apriņķa partijas organizācijas darbā piedalās vienīgi biroja sēdēs. Pie sava idejiskā līmeņa celšanas strādā maz.”[66]
Vienlaikus par aktīvu cīņu ar nacionālajiem partizāniem 1947. gada 15. jūlijā LPSR VDM Ludzas apriņķa daļas priekšnieks Fjodors Fedotovs parakstītajā atestācijā uzslavēja savu vietnieku Pēteri Rumjancevu:
“Darba posmā IeM Ludzas apriņķa daļas nodaļas cīņai ar bandītismu priekšnieka amatā biedrs Rumjancevs sevi parādījis pozitīvi, veicis lielu darbu bandītisma likvidācijā apriņķī, tieši vadījis kaujas operācijas, pareizi ieguvis un audzinājis aģentūru, kā rezultātā no 30 bandītiskajām grupām vairākums tika likvidēts ar biedra Rumjanceva līdzdalību. Ar iecelšanu VDM apriņķa daļas priekšnieka vietnieka amatā tāpat parāda sevi darbā pozitīvi. Aģentūras un operatīvā darba metodes zina labi, ātri orientējas situācijā un pareizi risina operatīvos jautājumus, prasīgs pret sevi un padotajiem.”[67]
LPSR VDM 2-N daļas priekšnieka vietnieka Vasilija Sirovatska 1948. gada 10. jūnija raksturojumā norādīts, ka viņš
“savu darba pieredzi prasmīgi nodod daļas operatīvajam sastāvam, sniedz praktisku palīdzību VDM apriņķu daļu priekšniekiem pareiza darba organizēšanā cīņai ar nacionālistisko pagrīdi, vairākkārtīgi izbrauca uz Talsu, Tukuma, Jēkabpils, Ilūkstes un citiem Latvijas PSR apriņķiem, kur sniedza praktisku palīdzību perifērijas orgānu darbiniekiem.”[68]
Čekista Pētera Reinholda raksturojumā atzīmēts, ka
“strādājot LPSR VDTK–VDM Talsu apriņķa daļas vecākā operatīvā pilnvarotā amatā no 1945. gada septembra līdz 1946. gada jūnijam, viņš atklājis grupu, kura izdevusi nelegālu pretpadomju žurnālu.”[69]
1948. gada 30. augusta raksturojumā, kad Reinholds jau atradās LPSR VDM Madonas apriņķa daļas priekšnieka amatā, kā viņa nopelns uzsvērts
“apriņķa daļas izdarītais lielais darbs organizāciju un iestāžu attīrīšanā no šķiriski svešiem elementiem, iznīcinātāju vienību organizēšanā pagastos, apriņķa padomju un saimniecisko organizāciju apsardzes un drošības nodrošināšanā.”[70]
LPSR VDM Viļakas apriņķa daļas priekšnieka Ivana Lavrova raksturojumā atzīmēts, ka 1948. gadā viņa vadībā un tiešā līdzdalībā arestēti 153 cilvēki “bandītiska un cita veida nacionālistiska pretpadomju elementa”.[71] Mihaila Ļivšica 1951. gada 26. janvāra raksturojumā norādīts, ka viņš, atrodoties LPSR VDM 4. daļas priekšnieka amatā, “labi apguvis valsts noziedznieku meklēšanas darbu” un “tieši piedalījies arestu veikšanā.”[72] Par liela darba veikšanu Limbažu apriņķa “attīrīšanā no kontrrevolucionārā un pretpadomju elementa” 1949. gadā, t. i., deportācijas veikšanu tika uzteikts Jurijs Daņilovs.[73] VDM Zilupes rajona daļas priekšnieks Ivana Čalovs dienesta raksturojumā tika uzslavēts par to, ka 1951. gadā ar viņa tiešu līdzdalību bija atklāta un likvidēta pretpadomju pagrīdes jaunatnes grupa.[74] Savukārt LK(b)P Rīgas apgabala komitejas sekretārs Konstantīns Novikovs 1952. gada 14. oktobrī parakstītajā raksturojumā izteica pārmetumus VDM Gaujienas rajona daļas priekšniekam Nikolajam Ksenofontovam, ka
“viņš nav organizējis pienācīgu cīņu ar šķiras ienaidniekiem laukos, kuri rīkojuši dedzināšanas nolūkā graut kolhozu iekārtu, 1952. gadā rajonā lielākajā daļā gadījumu ugunsgrēku cēloņi nav atklāti un vainīgie nav atrasti.”[75]
LPSR IeM Dundagas rajona daļas vecākā operatīvā pilnvarotā Artūra Liepiņa 1953. gada 23. maija raksturojumā kā viņa trūkumi minēti
“maznozīmīgie rezultāti aģentūras un operatīvajā darbā – savervēts viens aģents, arestēti divi cilvēki, nav uzsākta neviena operatīvās uzskaites lieta, tāpat nepieciešams atzīmēt, ka biedrs Liepiņš, būdams ar sešu klašu izglītību, nestrādā pie sava vispārējās izglītības līmeņa celšanas”.[76]
Līdzīgi pārmetumi tika izteikti VDM Dundagas rajona daļas priekšnieka Aleksandra Tarakanova 1952. gada 31. novembra [tā dokumentā – A. Ž.] raksturojumā:
“Vāji attīstīta valoda, acīmredzot maz uzstājas ar referātiem, maz lasa daiļliteratūru.”
Tāpat Tarakanovam pārmests, ka viņš melojis LK(b)P rajona komitejas sekretāram par partijas mācību plāna izpildi:
“Biedrs Tarakanovs individuālo mācību plānu nav izpildījis, maz ar sevi strādājis, jaunus konspektus nav sastādījis, bet pārrakstījis vecos, maz izmantojis pirmavotus.”[77]
Raksturojot IeM Cēsu rajona daļas priekšnieka Jāņa Kiršteina darbību 1953. gadā, norādīts sekojošais:
“Cēsu rajonā pastāv liels piesārņojums ar naidīgiem elementiem, bijušajiem aizsargiem, aktīviem vācu okupācijas soda orgānu atbalstītājiem, kas veic pretpadomju darbību, taču operatīvais darbs vēl aizvien atrodas neapmierinošā stāvoklī. Biedram Kiršteinam nepieciešams enerģiskāk novērst trūkumus darbā.”[78]
Arī IeM Maltas rajona daļas priekšniekam Aleksandram Ivančikovam 1953. gadā tika norādīts, ka viņš
“vēl nepietiekami neatlaidīgi mobilizē rajona daļas darbinieku kolektīvu cīņai ar bandītismu un nacionālistisko pagrīdi, rajonā vēl pastāv viena banda trīs cilvēku sastāvā un atsevišķi nelegālisti, kuru meklēšana un likvidācija ir aizkavējusies operatīvā sastāva neapmierinošā darba dēļ”.[79]
1953. gada 20. maija VDM–IeM Valmieras rajona vecākā operatīvā pilnvarotā Haralda Baloža dienesta raksturojumā norādīti sekojoši viņa darba rādītāji:
“1951.–1952. g. uzsāktas septiņas operatīvās uzskaites lietas – formulāri par pretpadomju elementu; realizētas četras operatīvās uzskaites lietas, veicot šo lietu objektu arestu; kopumā šajā periodā viņš arestējis deviņus valsts noziedzniekus; 1953. gadā atklājis un aizturējis divus nelegālistus, kas slēpušies Valmieras rajona teritorijā.”[80]
LPSR IeM Izmeklēšanas daļas 2. nodaļas izmeklētāja Trofima Jakušenoka 1953. gada 20. maija raksturojumā atzīmēts, ka 1952. gada pirmajā pusē viņš sešus mēnešus ārstējies, jo cietis dzīvībai bīstamā avārijā, dienesta pienākumus pildot:
“Piedalījies nacionālistiskās bandītiskās pagrīdes aktīvo dalībnieku, kā arī pretpadomju sektantu organizācijas grupu lietu izmeklēšanā, pēc kuras arī ar biedra Jakušenoka piedalīšanos veiktās dokumentācijas tika izdarīti papildus aresti. Atestācijas periodā, strādājot 13 mēnešus, personīgi pabeidzis 14 lietas par 23 cilvēkiem.”[81]
IeM Ērgļu rajona daļas vecākā operatīvā pilnvarotā Alberta Luguza raksturojumā uzsvērts, ka viņš labi strādājis ar aģentūru un tā rezultātā 1952. gada novembrī ticis noskaidrots un arestēts “bandīts” Bite.[82] 1953. gada 23. maijā sagatavotajā IeM 2-N daļas operatīvā pilnvarotā Nikolaja Matisona raksturojumā atzīmēts sekojošais:
“Virknē republikas rajonu ar biedra Matisona aktīvu dalību tika izstrādāti pasākumi bandītu grupu likvidācijai. Veicot pasākumus attiecībā uz barveža Pokļevinska teroristisko bandu, pats vadīja operācijas, kuru rezultātā banda tika pilnībā likvidēta un biedrs Matisons parādīja sevi kā bezbailīgu, attapīgu un drosmīgu čekistu.”[83]
Vienlaikus 1953. gada pavasarī čekistu darbības vērtējumos atsevišķos gadījumos akcentēta latviešu valodas prasmes nozīme. Tā LPSR IeM Cēsu rajona daļas priekšnieka vietnieka Ernesta Ziediņa 1953. gada 16. aprīļa raksturojumā uzsvērts:
“Prasmīgi savienojot čekistiskā darba pieredzi ar latviešu valodas un vietējo iedzīvotāju paražu zināšanām, biedrs Ziediņš panācis pozitīvus rezultātus cīņā ar nacionālistisko pagrīdi un tās bruņotajām bandām Cēsu rajonā.”[84]
No atsevišķiem valsts drošības iestāžu darbinieku raksturojumiem iespējams iegūt ziņas par viņu konkrētiem darba uzdevumiem. Tā VDK 4. daļas 6. nodaļas priekšnieka vietnieka Jāņa Veļičko 1954. gada 25. decembra raksturojumā norādīts, ka no 1951. gada viņš strādājis pie anonīmo pretpadomju satura dokumentu autoru meklēšanas un
“par personīgi sasniegtajiem pozitīvajiem rezultātiem darbā saņēmis apbalvojumus no Latvijas PSR MP Valsts drošības komitejas vadības.”[85]
Savukārt VDK 4. daļas 5. nodaļas vecākā operatīvā pilnvarotā Andreja Važnaja 1959. gada 7. maija raksturojumā atzīmēts, ka viņa darba pienākumos ietilpst
“naidīga elementa noskaidrošana un atmaskošana reakcionārās luterāņu garīdzniecības un baznīcas kalpotāju vidū”.[86]
Arī pēc Valsts drošības komitejas izveidošanas par galveno čekista “produktīva darba” rādītāju tika atzīta cīņa ar nacionālajiem partizāniem (“bandītiem”) un veikto pagrīdes pretestības kustības dalībnieku arestu skaits. Piemēram, VDK pilnvarotā Gaujienas rajonā Mihaila Saveļjeva 1954. gada 1. novembra raksturojumā uzsvērts, ka viņš
“mobilizējot tam padotā aparāta pūliņus nacionālistiskās pagrīdes izskaušanā Gaujienas rajonā, spējis atklāt un padarīt nekaitīgus vairāk nekā desmit bandītus”.
Vienlaikus šajā raksturojumā Saveļjevam pārmests, ka viņš
“vēl nav panācis nacionālistiskās pagrīdes pilnīgu likvidāciju rajonā un nav veicis visus pasākumus šāda nenormāla stāvokļa novēršanai”.[87]
Kā VDK pilnvarotā Apes rajona Mihaila Moļjanova veikums bija minēta no Igaunijas teritorijas Apes rajonā ienākušās “bandītu grupas” likvidācija 1955. gada septembrī.[88] VDK pilnvarotais Gulbenes rajonā Viktors Stepanovs 1957. gada 9. augustā VDK priekšsēdētāja Jāņa Vēvera parakstītajā raksturojumā tika uzslavēts, ka
“ar viņa tiešu dalību likvidēta virkne bruņotu teroristisku bandu bijušajā Cesvaines un Gulbenes rajonā”
un norādīts, ka 1955. gadā pats Stepanovs apšaudē ievainots.[89] Augstu novērtēti VDK pilnvarotā Rūjienas rajonā Ēvalda Bogdanova 1957. gadā veiktie
“aģentūras operatīvie pasākumi, kuru rezultātā arestēti divi valsts noziedznieki”.[90]
Vēl vairāk pretpadomju elementu bija izdevies atrast VDK pilnvarotā Jēkabpils rajonā Vasilija Šmeļova padotajiem, kuri bija noskaidrojuši 11 valsts noziedznieku dzīvesvietas.[91]
Tomēr pēc Josifa Staļina nāves lēnām sāka samazināties represiju apmēri, un valsts drošības iestāžu darbā iezīmējās jaunas tendences, kas guva atspoguļojumu arī čekistu raksturojumos. 1955. gada 15. februārī Jāņa Vēvera parakstītajā raksturojumā kritiku izpelnījās VDK pilnvarotā vietnieks Daugavpils pilsētā un dzelzceļa stacijā Andrejs Voļnovs, jo
“1954. gada augustā ar viņa personisko līdzdalību bijusi pieļauta nepareiza rīcība operatīvajā darbā, kas pēc savas būtības aizvainojusi garīdzniecības reliģiskās jūtas, par ko Valsts drošības komitejas vadība viņam aizrādījusi”.[92]
VDK vecākais operatīvais pilnvarotais Viktors Arbuzovs no 1954. gada augusta līdz 1955. gada septembrim strādāja par kontrrevolucionāro darbību notiesāto personu arhīva lietu pārskatīšanas komisijā kā konsultants.[93] VDK sāka likt uzsvaru uz tā saucamo profilaktisko darbu. Tā VDK pilnvarotā Gulbenes rajonā Jānis Plotko 1956. gada 24. augusta raksturojumā atzīmēts, ka viņš
“veicis nozīmīgu profilaktisko darbu rajona iedzīvotāju vidū, lai novērstu atsevišķu nenoturīgu elementu naidīgas darbības”.[94]
Tāpat norādīts, ka arī VDK Priekules rajona aparāts pilnvarotā Ivana Antonova vadībā 1956. gadā
“īsā laika posmā veicis nozīmīgu profilaktisko darbu ar personām, kuras agrāk tiesātas par pretpadomju noziegumiem un tagad ieradušās dzīvot Priekules rajonā”.[95]
Raksturojot VDK pilnvarotā aparāta Ventspils pilsētā un ostā vecākā operatīvā pilnvarotā Mihaila Šestakova darbību 1961. gadā, uzsvērts, ka viņš
“aģentūras darbu savieno ar profilaktiskiem pasākumiem, iesaistot tajā pilsētas sabiedrību”.[96]
Vēl viens no čekistu dienesta un kompartijas uzliktiem pienākumiem bija lekciju lasīšana par “modrības pastiprināšanu” uzņēmumos, iestādēs un kolhozos. Norādes par to atrodamas, piemēram, Vasilija Šmeļova, Andreja Voļnova, Dmitrija Ivanova, Mihaila Šestakova un Ivana Antonova raksturojumos.[97]
Ar visu LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas pētnieka Artura Žvinkļa pētījumu var iepazīties ŠEIT.