(02017.-03017. - vidusaugšvācu valodā) (02017.-03013. - tulkojums latviešu valodā)

Pievienoja: 
Valters Grīviņš, 13.01.2014

Livlädische Reimchronik (02017.-03017.)Atskaņu hronika (02017.-03013.)
(02017.) Meister Balke dâchte dô,
 
(02018.) wie er sîn ding vûgete sô,
 
(02019.) daß im die lûte wêren holt
 
(02020.) und daß er ouch gotes solt
 
(02021.) von keinen schulden verlure.
 
(02022.) daß legete er im vil dicke vure
 
(02023.) und kârte an tugende sînen mût.
 
(02024.) er was mit zuchten wol behût.
 
(02025.) wie eß in dem lande was getân
 
(02026.) daß wart im alleß wißßen lân.
 
(02027.) Revele und Wierlant
 
(02028.) daß was in der brûdere hant
 
(02029.) eine gûte wîle gewesen,
 
(02030.) die ûch die vor sin gelesen,
 
(02031.) die ir zeichen legeten nider
 
(02032.) und daß crûce entpfiengen wider,
 
(02033.) swertbrûdere wâren sie genant.
 
(02034.) sie hatten burge und lant
 
(02035.) der heidenschaft betwungen abe
 
(02036.) und an gûte grôße habe.
 
(02037.) daß wart dem dûtschen hûse dô:
 
(02038.) des wart daß lant gemeine vrô.
 
(02039.) Nû hatte der meister wol vernomen,
 
(02040.) wie eß umme Revele was komen,
 
(02041.) daß konic Waldemâr dar ûf sprach.
 
(02042.) dar nâch nicht lange eß geschach,
 
(02043.) boten wurden dô gesant:
 
(02044.) dem pâbeste tâten sie eß bekant.
 
(02045.) dô der pâbest des wart gewar,
 
(02046.) er sante sînen boten dar
 
(02047.) einen wîsen legât.
 
(02048.) der vant dar undir einen rât,
 
(02049.) daß Haryen, Revele, Wierlant
 
(02050.) dem konige wart in sîne hant,
 
(02051.) der dô in Denemarken riet.
 
(02052.) den brûderen er ein lant beschiet,
 
(02053.) Jerwen heißet daß lant,
 
(02054.) daß gab er in der brûdere hant
 
(02055.) vur eigen êwiclîche.
 
(02056.) die selben gâbe rîche
 
(02057.) gab der kunic Waldemâr
 
(02058.) dem dûtschen hûse, daß ist wâr,
 
(02059.) durch got von himelrîche;
 
(02060.) der lônet eß êwiclîche.
 
(02061.) die lantscheide wart beschriben,
 
(02062.) die ummer sider stête ist bliben,
 
(02063.) die kein man gebrechen mac
 
(02064.) biß an den jungesten tac.
 
(02065.) Nû lege wir die rede nider
 
(02066.) und sprechen abir wider,
 
(02067.) wie iß dem dûtschen hûs in hant
 
(02068.) zû dem êrsten gienc in Nieflant.
 
(02069.) von Darbete bischof Herman
 
(02070.) bie den zîten began
 
(02071.) zeisen mit den Rûßen.
 
(02072.) die wolden sich ûf strûßen
 
(02073.) kegen dem cristentûme als ê.
 
(02074.) in tet ir unsâlde vil wê.
 
(02075.) sie tâten leides im genûc.
 
(02076.) dô er daß lange vertrûc
 
(02077.) die brûdere er zû hulfe bat.
 
(02078.) der meister quam im ûf der stat
 
(02079.) und brâcht im manchen rischen helt
 
(02080.) beide kûne und ûß irwelt.
 
(02081.) des kuniges man quâmen dar
 
(02082.) mit einer hovelîchen schar;
 
(02083.) des was bischof Herman vrô.
 
(02084.) mit deme here sie kârten dô
 
(02085.) vrôlîchen in der Rûßen lant.
 
(02086.) eß gienc in dâ vil wol in hant.
 
(02087.) vor eine burg sie quâmen dô,
 
(02088.) die was irre kumft unvrô.
 
(02089.) sturmes man mit in began,
 
(02090.) daß hûs gewunnen sie in an.
 
(02091.) Îsburc die burc hieß.
 
(02092.) der Rûßen man keinen ließ,
 
(02093.) man brêchte in in nôt.
 
(02094.) welcher sich zû were bôt,
 
(02095.) der wart gevangen oder geslagen.
 
(02096.) man hôrte rûfen und clagen:
 
(02097.) in deme lande ubir al
 
(02098.) erhûb sich ein michel schal.
 
(02099.) Die von Plezcowe dô
 
(02100.) wâren diser mêre unvrô.
 
(02101.) eine stat ist sô genant,
 
(02102.) die liet in Rûßen lant.
 
(02103.) dâ sint lûte harte sûr,
 
(02104.) die wâren diser nâkebûr.
 
(02105.) von den wart nicht gespart,
 
(02106.) sie hûben sich ûf die vart
 
(02107.) und jageten grimmelîchen dar
 
(02108.) mit mancher brunjen lîchtvar;
 
(02109.) ir helme lûchten als ein glas.
 
(02110.) vil manich schutze dâ mite was.
 
(02111.) sie quâmen ûf der brûder her;
 
(02112.) die satzten sich kein in zû wer.
 
(02113.) die brûdere und des kuniges man
 
(02114.) die Rûßen vrîlîchen riten an.
 
(02115.) bischof Herman der was dar
 
(02116.) als ein helt mit sîner schar.
 
(02117.) sich hûb ein ungevûger strît:
 
(02118.) die dûtschen hiwen wunden wît,
 
(02119.) die Rûßen liden grôße nôt:
 
(02120.) man slûc ir achte hundert tôt,
 
(02121.) die bliben ûf deme wal.
 
(02122.) bie Îsburc nâmen sie den val.
 
(02123.) die anderen nâmen dâ die vlucht,
 
(02124.) man jagete sie âne zucht
 
(02125.) vaste hin zû lande wert.
 
(02126.) die Rûßen manten sêre ir pfert
 
(02127.) beide mit geiseln und mit sporn;
 
(02128.) sie wânten alle sîn verlorn:
 
(02129.) der wec dûchte sie gar lanc.
 
(02130.) der walt von jâmerschalle clanc.
 
(02131.) zû lande was in allen gâch;
 
(02132.) der brûdere her zogete hin nâch.
 
(02133.) die Mode ein waßßer ist genant:
 
(02134.) nâ in uber ûf daß lant
 
(02135.) die brûdere vûren mit gewalt;
 
(02136.) sie brâchten manchen degen balt.
 
(02137.) Die von Plezcowe dô
 
(02138.) wâren der geste unvrô.
 
(02139.) die brûdere slûgen ir gezelt
 
(02140.) vor Plezcowe ûf ein schône velt.
 
(02141.) der bischof und des koniges man
 
(02142.) ir legirstat vil wol gewan.
 
(02143.) manich ritter und knecht
 
(02144.) vordienten wol ir lêgenrecht.
 
(02145.) man ließ gebieten in dem her,
 
(02146.) man solde bereiten sich zûr wer,
 
(02147.) und ließ sie dâ bie verstân,
 
(02148.) man solde ouch zû sturme gân.
 
(02149.) die Rûßen wurden des gewar,
 
(02150.) daß sturmen wolde manich schar
 
(02151.) beide burc unde stat.
 
(02152.) die Rûßen wâren strîtes mat
 
(02153.) dâ vor bie Îsburc worden:
 
(02154.) sie boten sich dem orden,
 
(02155.) wan sie vorchten ungemach.
 
(02156.) um einen vride man dô sprach.
 
(02157.) der vride wart gemachet dô
 
(02158.) mit den Rûßen alsô,
 
(02159.) daß Gêrpolt, der ir kunic hieß,
 
(02160.) mit sîme gûten willen ließ
 
(02161.) burge und gûte lant
 
(02162.) in der dûtschen brûdere hant,
 
(02163.) daß ir der meister solde pflegen.
 
(02164.) dô bleib daß sturmen under wegen.
 
(02165.) Dâ die sûne geschach,
 
(02166.) nicht lange sûmete man dar nâch,
 
(02167.) daß her brach ûf gemeine dô.
 
(02168.) sie wâren alle in gote vrô
 
(02169.) und gâben gote die êre:
 
(02170.) sie dankten im vil sêre.
 
(02171.) dô daß her was bereit
 
(02172.) vrôlîch iß von dannen reit.
 
(02173.) zwêne brûdere man dar ließ
 
(02174.) die man daß lant bewaren hieß,
 
(02175.) von dûtschen eine cleine macht.
 
(02176.) daß wart in sint zû schaden brâcht:
 
(02177.) ir hêrschaft werte unlange vrist.
 
(02178.) eine stat in Rûßen lande ist,
 
(02179.) Nogarden ist sie genant.
 
(02180.) dem kunige wart daß mêre bekant,
 
(02181.) er hûb sich ûf mit mancher schar
 
(02182.) kegen Plezcowen, daß ist wâr.
 
(02183.) dar quam er mit grôßer macht;
 
(02184.) er hette manchen Rûßen brâcht
 
(02185.) zû lôsene die von Plezcô.
 
(02186.) des wâren die von herzen vrô.
 
(02187.) dô er die dûtschen irsach,
 
(02188.) nicht lange sûmete er dar nâch,
 
(02189.) die zwêne brûdere er verstieß
 
(02190.) der vogetîe er sie erließ
 
(02191.) und alle ir knechte man vertreib.
 
(02192.) der dûtschen keiner dâ bleib:
 
(02193.) den Rûßen ließen sie daß lant.
 
(02194.) den brûderen gienc iß sus in hant:
 
(02195.) wêre Plezcowe dâ behût
 
(02196.) daß wêre nû dem cristentûme gût
 
(02197.) biß an der werlde ende.
 
(02198.) eß ist ein missewende,
 
(02199.) der gûte lant betwungen hât
 
(02200.) und der nicht wol besetzet hât:
 
(02201.) der claget wen er den schaden hât,
 
(02202.) wan iß im vil lîchte missegât.
 
(02203.) der kunic von Nogarden kârte wider.
 
(02204.) Eß stûnt dar nâch nicht lange sider.
 
(02205.) ein stat ist grôß unde wiet
 
(02206.) die ouch in Rûßen lande liet:
 
(02207.) Susdal ist sie genant.
 
(02208.) Alexander was genant
 
(02209.) der bie der zît ir kunic hieß:
 
(02210.) sîn volc er sich bereiten ließ.
 
(02211.) den Rûßen was ir schade leit;
 
(02212.) snelle wurden sie bereit.
 
(02213.) dô vûr kunic Alexander,
 
(02214.) mit im vil manich ander
 
(02215.) Rûße her von Susdal.
 
(02216.) sie vûrten bogen âne zal,
 
(02217.) vil manche brunje wunneclîch.
 
(02218.) ir banier die wâren rîch,
 
(02219.) ir helme die wâren liecht bekant.
 
(02220.) sus zogeten sie in der brûder lant
 
(02221.) dâ gewaldeclîch mit her.
 
(02222.) die brûdere dâ mit sneller wer
 
(02223.) brâchten in daß kegenzil;
 
(02224.) ir was aber mâßen vil.
 
(02225.) Zû Darbete wart vernomen
 
(02226.) kunic Alexander wêre komen
 
(02227.) mit her in der brûder lant
 
(02228.) und stifte roub und brant.
 
(02229.) der bischof des nicht enließ,
 
(02230.) des stiftes man er snelle hieß
 
(02231.) îlen zû der brûdere her
 
(02232.) kegen den Rûßen zû wer.
 
(02233.) waß er gebôt daß geschach.
 
(02234.) nicht lange sûmeten sie dar nâch,
 
(02235.) sie quâmen zû der brûdere macht.
 
(02236.) sie hatten zû cleine volkes brâcht;
 
(02237.) der brûdere her was ouch zû clein.
 
(02238.) îdoch sie quâmen uber ein,
 
(02239.) daß sie die Rûßen ritten an.
 
(02240.) strîtes man mit in began.
 
(02241.) die Rûßen hatten schutzen vil,
 
(02242.) die hûben dô daß êrste spil
 
(02243.) menlîch vor des kuniges schar.
 
(02244.) man sach der brûder banier dar
 
(02245.) die schutzen underdringen,
 
(02246.) man hôrte swert dâ clingen
 
(02247.) und sach helme schrôten.
 
(02248.) an beider sît die tôten
 
(02249.) vielen nider ûf daß gras.
 
(02250.) wer in der brûdere her was
 
(02251.) die wurden ummeringet gar.
 
(02252.) die Rûßen hatten sulche schar,
 
(02253.) daß ie wol sechzic man
 
(02254.) einen dûtschen ritten an.
 
(02255.) die brûdere tâten wer gnûc,
 
(02256.) îdoch man sie dar nider slûc.
 
(02257.) der von Darbete quam ein teil
 
(02258.) von deme strîte, daß was ir heil:
 
(02259.) sie mûsten wîchen durch die nôt.
 
(02260.) dar bliben zwênzic brûder tôt
 
(02261.) und sechse wurden gevangen.
 
(02262.) sus was der strît ergangen.
 
(02263.) Kunic Alexander was vrô,
 
(02264.) daß er den sig behielt alsô.
 
(02265.) er kârte wider zû lande.
 
(02266.) er ließ doch dar zû pfande
 
(02267.) sumelîchen rischen man,
 
(02268.) der reisen nimmer mêr began.
 
(02269.) waß brûder in dem strîte was
 
(02270.) geslagen, dâ ich nû von las,
 
(02271.) die wurden sider wol verclait
 
(02272.) mit manchem helde unverzait.
 
(02273.) die sich durch got hân gegeben
 
(02274.) in der dûtschen brûdere leben,
 
(02275.) der ist biß her von jenen tagen
 
(02276.) vil mancher in gotes dienste geslagen.
 
(02277.) sie haben ouch mit werenden hant
 
(02278.) betwungen sider gûte lant,
 
(02279.) als ûch her nâ wol wirt bekant.
 
(02280.) nû dise rede ist volant.
 
(02281.) Meister Herman Balke
 
(02282.) der was in deme walke
 
(02283.) mit Rûßen und mit heiden.
 
(02284.) der mûste er sich beiden
 
(02285.) mit grôßeme urlouge weren
 
(02286.) und helfen gotes viende heren.
 
(02287.) der bischof und des kuniges man,
 
(02288.) wes er mit den began,
 
(02289.) daß trûc alleß uber ein
 
(02290.) als eß an den werken wol schein.
 
(02291.) daß bûch saget uns vor wâr,
 
(02292.) daß iß werte sechstehalb jâr
 
(02293.) daß meister Herman Balke riet.
 
(02294.) dar nâch er von der werlde schiet.
 
(02295.) um sîne grôßen arbeit
 
(02296.) sal im von genâden sîn bereit
 
(02297.) des himelrîches crône,
 
(02298.) die gît got im zû lône.
 
(02299.) Dar nâch wart ein vromer helt
 
(02300.) zû dûtschen landen ûß irwelt,
 
(02301.) der hieß brûder Heynrîch.
 
(02302.) er was sinne und tugende rîch;
 
(02303.) er was von Heimburc geborn.
 
(02304.) der wart zû meistere gekorn
 
(02305.) in daß vor benûmete lant.
 
(02306.) dar wart er vrôlîchen hin gesant,
 
(02307.) daß er von des ordenes wegen
 
(02308.) Nieflandes solde pflegen.
 
(02309.) dô man zû Nieflande vernam,
 
(02310.) daß des landes meister quam,
 
(02311.) man entphienc in sô wol,
 
(02312.) als man zû rechte den meister sol.
 
(02313.) war er in die hûs quam,
 
(02314.) die gunste er gerne von in nam.
 
(02315.) dô er die hûser wol besach,
 
(02316.) mit den bischoven er dô sprach,
 
(02317.) die in den landen wâren.
 
(02318.) er kunde sô gebâren,
 
(02319.) daß sie sîn alle wâren vrô.
 
(02320.) er lebete mit in alsô:
 
(02321.) wes er von in begerte
 
(02322.) vil gerne man in gewerte.
 
(02323.) daß selbe er in wider bôt.
 
(02324.) war er sach des landes nôt,
 
(02325.) dar was er willeclîch bereit.
 
(02326.) er vurchte keine arbeit.
 
(02327.) anderhalbeß jâr er riet.
 
(02328.) dar nâch er von dem lande schiet
 
(02329.) und vûr kein dûtschen landen dô.
 
(02330.) des wâren die brûdere unvrô.
 
(02331.) dâ wart er des amtes lôs.
 
(02332.) Einen brûder man dô kôs,
 
(02333.) der wart sider wol bekant
 
(02334.) von wîsheit uber manich lant.
 
(02335.) er was grôßer tugende rîch.
 
(02336.) von Grûningen brûder Dŷterîch
 
(02337.) wart des landes meister dô.
 
(02338.) er was gotes êre vrô;
 
(02339.) daß hielt er spâte und vrû.
 
(02340.) waß sal ûch lange rede nû?
 
(02341.) dô er zû Nieflande quam,
 
(02342.) zu meister man in gerne nam.
 
(02343.) daß wiesten im die brûdere wol,
 
(02344.) als ich ûch nû sagen sol:
 
(02345.) alle die gelegenheit
 
(02346.) wart im gentzlîch geseit.
 
(02347.) dô er daß alleß wol besach,
 
(02348.) dar nâch unlange iß geschach,
 
(02349.) dô wart im wol bekant,
 
(02350.) daß dannoch in Kûrlant
 
(02351.) die lûte wâren heiden.
 
(02352.) daß begunde im sêre leiden.
 
(02353.) er trûc in sîme hertzen
 
(02354.) dar umme grôßen smertzen.
 
(02355.) got der sante in sînen mût,
 
(02356.) daß sider dem cristentûme wart gût,
 
(02357.) er wolde heren Kûrlant.
 
(02358.) den brûderen tet er daß bekant.
 
(02359.) des wâren sie von hertzen vrô.
 
(02360.) mit aller macht sie hulfen dô,
 
(02361.) daß eß wurde vollenbrâcht,
 
(02362.) als der meister hatte gedâcht.
 
(02363.) Ein tac wart dô geleit
 
(02364.) wanne man solde sîn bereit.
 
(02365.) boten wurden dô gesant
 
(02366.) nâch Letten und kegen Nieflant.
 
(02367.) die cristen vûren gerne mit,
 
(02368.) daß was von alder her ir sit.
 
(02369.) die bischove und des kuniges man
 
(02370.) ließ man die reise verstân.
 
(02371.) die vûren willeclîchen dar
 
(02372.) mit mancher hovelîchen schar.
 
(02373.) zû Rîge ir samenunge was.
 
(02374.) vil manchen helm als ein glas
 
(02375.) sach man in deme here komen.
 
(02376.) leitsagen wurden dâ genomen
 
(02377.) die wol wisten Kûrlant.
 
(02378.) bie daß mer ûf den strant
 
(02379.) wart daß her wol geschart
 
(02380.) nâch mancher banier ûf die vart.
 
(02381.) daß her was lanc und breit,
 
(02382.) dâ mit man ordenlîchen reit
 
(02383.) mit gewalt in Kûrlant.
 
(02384.) eß gienc in wol dâ in hant.
 
(02385.) sie santen manche grôße schar
 
(02386.) in deme lande her und dar,
 
(02387.) die alle brâchten roubes vil.
 
(02388.) die rede ich ûch nu kurtzen wil.
 
(02389.) sie brâchten manchen man in nôt.
 
(02390.) wer nicht envlôch, der was tôt.
 
(02391.) die Kûren des wâren unvrô.
 
(02392.) an einen rât sie vielen dô:
 
(02393.) sie wolden vridelîchen leben,
 
(02394.) sie solden sich dem meistere geben.
 
(02395.) die eldesten sprâchen under in.
 
(02396.) sie vielen ûf den selben sin
 
(02397.) und santen boten in daß her.
 
(02398.) waß sal ich sprechen dâ von mêr?
 
(02399.) den meister ließen sie verstân,
 
(02400.) wie ir wille was getân.
 
(02401.) des wart er von hertzen vrô.
 
(02402.) er gab in einen vride dô
 
(02403.) mit der brûdere râte.
 
(02404.) daß her brach ûf vil drâte
 
(02405.) und vûr vor einen gûten berc.
 
(02406.) dâ wart getân ein schône werc,
 
(02407.) ein êrlîche burc gebûwet wol,
 
(02408.) der namen ich nû sprechen sol:
 
(02409.) Goldingen wart die burc genant
 
(02410.) und liet noch in Kûrlant.
 
(02411.) dô daß hûs bereitet was
 
(02412.) rische brûdere man ûß las,
 
(02413.) die der burc solden pflegen.
 
(02414.) von knechten manchen vromen degen
 
(02415.) ließ man dô blîben
 
(02416.) mit kinderen und mit wîben.
 
(02417.) der besten Kûren bliben ein teil
 
(02418.) mit den brûderen ûf ein heil,
 
(02419.) die andern gâben gîsel dô
 
(02420.) dem meistere und wâren vrô,
 
(02421.) daß man sô gûtlîch sie entpfienc.
 
(02422.) dô der brûdere wille ergienc,
 
(02423.) daß sich gesatzte daß lant,
 
(02424.) als ûch daß bûch tût bekant,
 
(02425.) des was daß her gemeine vrô.
 
(02426.) sie lobeten got von himele dô
 
(02427.) unde die liebe mûter sîn:
 
(02428.) die was ouch dâ ir helferîn.
 
(02429.) Daß her vûr kegen Rîge wider.
 
(02430.) die ûf der burc wâren sider
 
(02431.) aldâ zû Goldingen,
 
(02432.) mit arbeiten ringen
 
(02433.) die brûdere mûsten lernen dô
 
(02434.) in ungemachen wesen vrô
 
(02435.) durch got von himelrîche.
 
(02436.) dar nach kurtzelîche
 
(02437.) Anboten man begreif,
 
(02438.) dâ von den Kûren vreude entsleit.
 
(02439.) sie mûsten geben dô den zins.
 
(02440.) man twinget einen harten vlins,
 
(02441.) daß er clîben mûß durch nôt:
 
(02442.) der Kûren bleib vil mancher tôt
 
(02443.) ê daß lant betwungen wart.
 
(02444.) beide weich und hart
 
(02445.) mûste man in legen vor
 
(02446.) biß daß sie vielen ûf die kor,
 
(02447.) daß sie den touf entpfiengen,
 
(02448.) dar zû sie nôte giengen.
 
(02449.) zû jungest nâmen sie in an sich.
 
(02450.) Der Littowen kunic rîch
 
(02451.) Myndowen mûete daß.
 
(02452.) er trûc den cristen grôßen haß
 
(02453.) und nam sich dar umme laster an.
 
(02454.) ein her er samenen began,
 
(02455.) dâ mit vûr er kegen Kûrlant.
 
(02456.) den wirt er dâ zû hûse vant,
 
(02457.) als ich ûch nû sagen sol.
 
(02458.) Myndowe wânte des wol,
 
(02459.) daß sîn wille solde irgân.
 
(02460.) got sîne vrûnt bewaren kan,
 
(02461.) der kunde ouch die vil wol bewarn,
 
(02462.) ûf die Myndowe wolde varn.
 
(02463.) daß was eine burc in Kûrlant,
 
(02464.) Anboten ist sie genant,
 
(02465.) dar quam er hin mit grôßer macht.
 
(02466.) er hette manchen heiden brâcht
 
(02467.) mit im ûf der brûdere schaden;
 
(02468.) er wolde den cristentûm verladen.
 
(02469.) ein wartman daß her besach:
 
(02470.) mit jagene hette er ungemach
 
(02471.) biß er zû Goldingen quam.
 
(02472.) die brûdere er besîten nam.
 
(02473.) die mêre sagete er in vor wâr.
 
(02474.) sie achten minner dan ein hâr
 
(02475.) des liebes oder keiner drô.
 
(02476.) sie ließen boten rinnen dô
 
(02477.) nâch al den, die sie mochten hân.
 
(02478.) die Kûren wolden des nicht lân,
 
(02479.) sie enwerten kint und wîb
 
(02480.) ir herren und irs selbes lîb,
 
(02481.) dar zû burge und lant.
 
(02482.) den brûderen quâmen sie zû hant
 
(02483.) mit einer ernsthaften schar.
 
(02484.) ir hertze stûnt nâch strîte gar,
 
(02485.) in was der spân gevallen wol,
 
(02486.) des wâren sie alle sturmes vol.
 
(02487.) die brûdere wâren ouch des vrô:
 
(02488.) vil snelle sie sich reiten dô,
 
(02489.) daß ir wol drîßic wâren.
 
(02490.) brûder Bernec von Hâren
 
(02491.) der nam den vanen in die hant,
 
(02492.) er sprach: “brûdere, sît gemant
 
(02493.) vil rechte waß der orden sie:
 
(02494.) blîbet ûweren vanem bie!”
 
(02495.) Sie hetten wol vumfhundert man,
 
(02496.) mit den îlten sie von dan
 
(02497.) bie Anboten in ein holtz.
 
(02498.) die Littowen quâmen stolz,
 
(02499.) die wâren dâ mit grôßer macht.
 
(02500.) vil lûte irschal ir heres bracht.
 
(02501.) dar quam vil manich heiden stoltz.
 
(02502.) die brûdere hielden in deme holtz
 
(02503.) und nâmen rechte ir vûre war.
 
(02504.) Myndowe hieß die sîne gar
 
(02505.) ribalde howen;
 
(02506.) er wolde sie bedrowen
 
(02507.) die ûf der burc wâren.
 
(02508.) die kunden ouch gebâren:
 
(02509.) herteclîchen kein dem her
 
(02510.) reiten sie sich zû der wer.
 
(02511.) Myndowe hieß zû sturme gân.
 
(02512.) dâ sach man manchen heiden stân
 
(02513.) von den pferden ûf daß gras.
 
(02514.) den brûderen dar zû liebe was.
 
(02515.) dô sâhen sie êrst recht ir craft:
 
(02516.) dâ was vil michel heidenschaft,
 
(02517.) Myndowe drîßic tûsent man
 
(02518.) hatte. sturmen er began,
 
(02519.) er treib sie herteclîchen zû.
 
(02520.) die brûdere sprâchen: “nicht zû vrû
 
(02521.) ensprenge wir, daß ist unser vrome,
 
(02522.) biß ie der man sô nâhe kome
 
(02523.) dem hûs, daß sie icht wider sehen.
 
(02524.) gote sal ein êre nû geschehen
 
(02525.) vor den selben burge hie.”
 
(02526.) Uß eime holtze riten sie
 
(02527.) ein lutzel umme durch daß,
 
(02528.) daß sie die pferde deste baß
 
(02529.) mochten underrîten.
 
(02530.) “nû sult ir helde strîten”
 
(02531.) sprach brûder Bernec, “daß ist recht!
 
(02532.) eß sie krum oder slecht
 
(02533.) sô sult ir blîben bie dem vanen.
 
(02534.) ich enkan ûch anders nicht gemanen
 
(02535.) dan habet alle lewen mût.”
 
(02536.) “wir sprengen nû, der rât ist gût.”
 
(02537.) sie slûgen vrîlîch ûf iren lîb.
 
(02538.) des clagete sint vil manich wîb
 
(02539.) zû Littowen, daß ir man
 
(02540.) sô vrû von dirre werlde entran.
 
(02541.) die Kûren dâ mit heldes hant
 
(02542.) werten wol ir selbes lant.
 
(02543.) sie hulfen Myndowen sô
 
(02544.) sturmen, daß er wart unvrô:
 
(02545.) man sach dar manchen walken grôß.
 
(02546.) die Littowen des verdrôß,
 
(02547.) sie wêren lieber anderswâ
 
(02548.) gewesen danne bie in dâ.
 
(02549.) dâ machten sie sich ûf die vlucht;
 
(02550.) vil vaste in volgete âne zucht
 
(02551.) brûder Bernec mit deme vanen.
 
(02552.) die sînen kunde er wol manen,
 
(02553.) daß sie sich verjageten nicht:
 
(02554.) “ist daß, daß er sich wider sicht”
 
(02555.) sprach er, “daß ist unser tôt.
 
(02556.) wir varen schône, des ist nôt,
 
(02557.) und nemen unser lûte war.”
 
(02558.) daß wart ir aller rât vil gar.
 
(02559.) den Kûren daß vil wol behaget:
 
(02560.) sie kêrten wider unverzaget,
 
(02561.) sie liefen von der burc her abe
 
(02562.) und nâmen roubes grôße habe.
 
(02563.) den brâchten sie mit êren hin.
 
(02564.) dô wart geteilet michel gewin.
 
(02565.) ûf daß hûs sie ritten dô.
 
(02566.) die cristen wâren alle vrô.
 
(02567.) vier brûdere bliben aldâ tôt:
 
(02568.) des wart gût rât in sulcher nôt.
 
(02569.) der Littowen vil dar lac
 
(02570.) bevallen in des tôdes slac
 
(02571.) vumfzên hundert unde mê.
 
(02572.) iren vrûnden tet die clage wê.
 
(02573.) Myndowe hin heim zû lande
 
(02574.) vlôch. im tet die schande
 
(02575.) und ouch der schade beide wê.
 
(02576.) er ensturmete in vumf wochen mê
 
(02577.) ûf keine burc in Kûrlant.
 
(02578.) er ließ dâ harte liebe pfant
 
(02579.) an vrûnden und an mâgen.
 
(02580.) im dorfte niemant lâgen
 
(02581.) vor Anboten mêre.
 
(02582.) er vlôch dô vil sêre,
 
(02583.) daß im der geist erweret wart.
 
(02584.) die pfert enwurden nicht gespart
 
(02585.) biß er zû Littowen quam.
 
(02586.) der reise er eine mâße nam
 
(02587.) vor Anboten wol ein jâr;
 
(02588.) die rede sage ich ûch vor wâr.
 
(02589.) Die brûdere vûren an gemach.
 
(02590.) dô gote die êre an in geschach
 
(02591.) sie lobeten sîne barmherzekeit,
 
(02592.) die ist manchem armen noch bereit.
 
(02593.) die Kûren wâren ouch des vrô.
 
(02594.) sie bliben wert. die brûdere dô
 
(02595.) hatten manchen kummer grôß,
 
(02596.) des sie vil lutzel doch verdrôß
 
(02597.) durch got von himelrîche.
 
(02598.) sie breiten stêteclîche
 
(02599.) den gelouben und die rechte ê.
 
(02600.) in wart dar umme dicke wê.
 
(02601.) wes hûs in zû mâße was gelegen,
 
(02602.) der mûste rechter dinge pflegen
 
(02603.) oder er lac dar umme tôt.
 
(02604.) sie liden manche harte nôt:
 
(02605.) sie wachten unde vasten,
 
(02606.) man sach sie selden rasten.
 
(02607.) sie hatten michel ungemach.
 
(02608.) Zû einen zîten iß geschach,
 
(02609.) daß sie vûren reise.
 
(02610.) kegen engestlîcher vreise
 
(02611.) quâmen sie âne wißßenheit.
 
(02612.) ir viende hatten sich gereit
 
(02613.) die Littowen mit gewalt.
 
(02614.) sie brâchten manchen degen balt
 
(02615.) kegen in in Kûrlant,
 
(02616.) dâ vient sînen vient vant
 
(02617.) zû howene ûf dem plâne.
 
(02618.) die zwei her nâch wâne
 
(02619.) quâmen kegen einander dô.
 
(02620.) die Kûren wurden des unvrô,
 
(02621.) dô sie sie rechte ersâhen.
 
(02622.) wol zû mâße nâhen
 
(02623.) wâren sie ungewarnet komen.
 
(02624.) die setele hatten abe genomen
 
(02625.) die Littowen ubir al,
 
(02626.) sie lâgen an gemach zû tal.
 
(02627.) der heiden was vumftûsent man.
 
(02628.) die besten von den anderen dan
 
(02629.) zû dinge wâren abe getân
 
(02630.) verre von in ûf den plân.
 
(02631.) die brûdere wâren des gemeit.
 
(02632.) ir cleine her was wol bereit
 
(02633.) zû strîtene alle glîche
 
(02634.) beide arme und rîche.
 
(02635.) in wart ein zeichen dô gegeben,
 
(02636.) wie sie in dem strîte solden leben.
 
(02637.) die dûtschen alle glîche
 
(02638.) riefen got von himelrîche.
 
(02639.) die Kûren riefen nâch irem site
 
(02640.) ir herzeichen vaste mite.
 
(02641.) sie ranten zû in in daß dinc
 
(02642.) und slûgen manchen jungelinc,
 
(02643.) daß er des râtes gar vergaß.
 
(02644.) wer sunder satel ûf gesaß
 
(02645.) der envorchte nicht die schande,
 
(02646.) er envluhe heim zû lande.
 
(02647.) die brûdere mit der dûtschen schar
 
(02648.) gedranc mit rîten durch dô vil gar.
 
(02649.) waß der heiden drête wider
 
(02650.) die Kûren slûgen sie dâ nider.
 
(02651.) sie mûsten wîchen durch die nôt.
 
(02652.) ir her lac mê den halp tôt.
 
(02653.) die heiden gâben ûf die wer,
 
(02654.) sie riefen uber al daß her:
 
(02655.) “der dûtschen macht mit kreften kumet!”
 
(02656.) dô wart manich heiden hals gedrumet
 
(02657.) sô daß er ûf der erden lac,
 
(02658.) der keiner reise mê enpflac.
 
(02659.) alsus half got den vrûnden sîn.
 
(02660.) den heiden jêmerlîchen pîn
 
(02661.) gab der tûvel ûf der stat.
 
(02662.) wê dem, den er zû gaste bat!
 
(02663.) Dô des strîtes ende was,
 
(02664.) dô irbeißeten nider ûf daß gras
 
(02665.) die brûdere und ir helfer dô.
 
(02666.) von herzen wâren sie alle vrô.
 
(02667.) durch recht vergangen was ir zorn,
 
(02668.) sie hatten niemant dâ verlorn.
 
(02669.) des wart gelobet Jhêsus Crist,
 
(02670.) der al der werlde ein lôser ist:
 
(02671.) er was wol der êren wert.
 
(02672.) beide wâpen unde pfert
 
(02673.) die teilte man glîche.
 
(02674.) gote in himelrîche
 
(02675.) wart sîn teil behalden.
 
(02676.) die jungen und die alden
 
(02677.) ritten heim zû lande
 
(02678.) mit vreuden sunder schande.
 
(02679.) daß lant algemeine wart
 
(02680.) gebeßßert von der herren vart.
 
(02681.) sie wâren alsô manchen tac,
 
(02682.) daß man urlouges mit in pflac.
 
(02683.) sie herten vaste umme sich,
 
(02684.) tâlanc arm, morne rîch.
 
(02685.) waß vesten in dem lande lac
 
(02686.) die pîneten sie nacht unde tac,
 
(02687.) daß sie sie gewunnen an.
 
(02688.) geslagen wart vil manich man
 
(02689.) ûf ietweder sîten,
 
(02690.) als man pflît in strîten,
 
(02691.) dô man urlouges pfliget.
 
(02692.) in wart vil selden an gesiget:
 
(02693.) got half in selbe in mancher wîs,
 
(02694.) daß sie behielden wol den prîs.
 
(02695.) die Littowen herten dar,
 
(02696.) bie wîlen gulden sie in gar.
 
(02697.) sie riten wider in ir lant,
 
(02698.) sie stiften roub unde brant
 
(02699.) und gulden ir scherf vil wol.
 
(02700.) bie wîlen gâben sie ouch den zol
 
(02701.) beide lûte unde gût.
 
(02702.) sie gußßen beider wege ir blût,
 
(02703.) daß tâten sie ouch in Nieflant.
 
(02704.) die mêre sint mir wol bekant.
 
(02705.) Man saget von dingen, die geschehen,
 
(02706.) als wir von anderen hôren jehen.
 
(02707.) ouch ist uns allen vil wol kunt,
 
(02708.) daß sprichet manches menschen munt
 
(02709.) von dingen, die in sint bekant.
 
(02710.) waß wunders dâ zû Nieflant
 
(02711.) geschehen ist, solde ich eß sagen,
 
(02712.) ein wagen mûste daß bermît tragen,
 
(02713.) solde man iß alleß schrîben an,
 
(02714.) waß got wunders hât getân
 
(02715.) in Nieflande an der cristenheit.
 
(02716.) daß was der heidenschaft leit,
 
(02717.) daß gote sô dicke lob geschach.
 
(02718.) Myndowen herze in ungemach
 
(02719.) quam und ander heiden vil,
 
(02720.) der ich ûch einen nennen wil:
 
(02721.) Lengewîn was er genant.
 
(02722.) sîn name ist manchem wol bekant
 
(02723.) von alder her, ich sage ûch wie.
 
(02724.) bie sîner zît er nie gelie,
 
(02725.) sîn hertze was ie sturmes vol;
 
(02726.) sîn nâkebûr iß dicke wol
 
(02727.) bevunden. daß was in vil leit.
 
(02728.) er brâchte mancher hande arbeit
 
(02729.) den cristen und den heiden zû.
 
(02730.) wer daß wißßen wolde nû,
 
(02731.) wâ von er was sô hôchgemût:
 
(02732.) im was ir hôeste konic vil gût,
 
(02733.) der hêrre was in Littowen lant:
 
(02734.) er was Myndowe genant.
 
(02735.) Lengewîn betrouc sîn ubermût,
 
(02736.) alsô noch vil manchen tût.
 
(02737.) er greif drî rische brûdere an,
 
(02738.) mit den er urlougen began,
 
(02739.) die dô wâren wol bekant.
 
(02740.) der eine Tûsche was genant,
 
(02741.) Milgerîn der ander hieß,
 
(02742.) der sich in trûwen vinden ließ
 
(02743.) nâch sîner ê in rechtekeit;
 
(02744.) im was alle unvûre leit.
 
(02745.) Gingeike was der dritte name:
 
(02746.) er endorfte nie gewinnen schame
 
(02747.) bie sînes mannes sîten,
 
(02748.) wâ man solde strîten.
 
(02749.) der helt und ouch die brûdere sîn
 
(02750.) liden mancher hande pîn.
 
(02751.) zû dicken stunden eß geschach,
 
(02752.) daß Lengewînen sach
 
(02753.) in irme lande mit sînem her.
 
(02754.) daß widertâten sie mit wer.
 
(02755.) sie riten wider in sîn lant
 
(02756.) und stiften roub unde brant.
 
(02757.) sie triben daß sô manchen tac,
 
(02758.) daß beider sîten tôt gelac
 
(02759.) vil manich ungeloubig man.
 
(02760.) zû jungest Lengewîn gewan
 
(02761.) den konic Myndowen an sîne schar.
 
(02762.) der widersaite jegen gar,
 
(02763.) die ûch von êrsten sint genant.
 
(02764.) dô in die mêre wurden bekant,
 
(02765.) daß in Myndowe wolde sschaden,
 
(02766.) sie sprâchen: “wir sîn verladen.
 
(02767.) nû prûvet waß daß beste sî.”
 
(02768.) “die cristen sint uns nâhen bî”
 
(02769.) sprach der eldeste under in:
 
(02770.) “wir rîten an den meister hin
 
(02771.) und nemen dar zû sînen rât.
 
(02772.) der selbe man vil wîsheit hât;
 
(02773.) und wil er uns entpfâhen,
 
(02774.) wir wollen uns genâhen
 
(02775.) vil gerne zû der cristenheit.
 
(02776.) sô wir rechen unser leit
 
(02777.) mit manchem here in daß lant.
 
(02778.) die stîge sint uns wol bekant.”
 
(02779.) Milgerîn der helt unverzaget
 
(02780.) sprach: “sint uns hât widersaget
 
(02781.) Myndowe, sô moge wir nicht bestân.
 
(02782.) dar umme sô sulle wir nicht lân:
 
(02783.) ê wir gerûmen unser lant,
 
(02784.) wir nemen der heidenschaft ein pfant,
 
(02785.) daß sie des alle sîn unvrô.”
 
(02786.) der dritte brûder sprach alsô:
 
(02787.) “wir hân uns manchen tag gewert:
 
(02788.) unser lant sint vil verhert.
 
(02789.) wolle wir behalden unseren lîp
 
(02790.) und dar zû kinder unde wîp,
 
(02791.) sô lâße wir uns toufen in gotes namen.”
 
(02792.) “der dinge sulle wir uns nicht schamen”
 
(02793.) sprâchen sie alle gemeine dô.
 
(02794.) Des râtes wâren sie vil vrô
 
(02795.) die vromen Littowen wert.
 
(02796.) ir reineß herze doch begert
 
(02797.) in dem cristentûme.
 
(02798.) dô hatten sie mit rûme
 
(02799.) gebrochen kein dem kunige sich;
 
(02800.) der was grimmes mûtes rîch.
 
(02801.) sie enmochten nicht blîben,
 
(02802.) wan sie wolden vertrîben
 
(02803.) Myndowe unde Lengewîn.
 
(02804.) dô mochteß anders nicht gesîn,
 
(02805.) ob sie sich wolden vristen,
 
(02806.) sie enkêrten zû den cristen.
 
(02807.) ouch sante in got den sûßen geist
 
(02808.) von sînen genâden aller meist,
 
(02809.) daß sie an den meister riten dô.
 
(02810.) der was der werden geste vrô.
 
(02811.) ir sache ließen sie in verstân,
 
(02812.) daß sie den rechten gelouben hân
 
(02813.) wolden vor die heidenschaft.
 
(02814.) “uns wil ein kunig mit sîner craft
 
(02815.) von dem lande trîben.
 
(02816.) nû lât uns bie ûch blîben,
 
(02817.) des bitte wir durch ûweren got;
 
(02818.) wir leisten gerne sîn gebot.
 
(02819.) wir haben wîb unde kint,
 
(02820.) die dâ zû hûse bliben sint,
 
(02821.) und ander vrûnde, wer uns wil
 
(02822.) volgen, den gebet ouch zil,
 
(02823.) daß ir die wollet entpfâhen.
 
(02824.) wir wollen uns gerne nâhen
 
(02825.) kein ûch und zû der cristenheit.
 
(02826.) tû wir der heidenschaft leit,
 
(02827.) daß wir ûch wilkomen sîn.”
 
(02828.) Der meister sprach: “wir tûn ûch schîn
 
(02829.) vrûntschaft willeclîche.
 
(02830.) wir suln ûch machen rîche
 
(02831.) an êren unde an gûte.
 
(02832.) ir sult un unser hûte
 
(02833.) sîn und wer mit ûch wirt brâcht.
 
(02834.) ir habet des besten ûch bedâcht.”
 
(02835.) dô sprâchen die ellenden:
 
(02836.) “wir suln zû lande wenden.
 
(02837.) leit uns got âventûre hân,
 
(02838.) iß wirt vil wol kunt getân.
 
(02839.) wir danken ûch vlîßlîche,
 
(02840.) daß ir sô tugentlîche
 
(02841.) uns, hêrre meister, entpfangen hât.
 
(02842.) unser sorgen wirt gût rât:
 
(02843.) wil uns got daß leben lân,
 
(02844.) unsen dienst sult ir hân,
 
(02845.) wir wollen mit hulde kêren
 
(02846.) zû lande mit disen mêren
 
(02847.) die wir von ûch vernomen hân.”
 
(02848.) von dannen schîden sie dan.
 
(02849.) Dô sie quâmen in ir lant,
 
(02850.) die mêre tâten sie bekant
 
(02851.) vrûnden unde mâgen.
 
(02852.) zû hant sie begunden lâgen
 
(02853.) dem stoltzen Lengewîne.
 
(02854.) ich wêne daß Milgerîne,
 
(02855.) Gingeike unde Tûsche
 
(02856.) giengen wol zû brûsche
 
(02857.) in Lengewînes lande,
 
(02858.) biß daß sie got selbe sande,
 
(02859.) dâ sie im quâmen sô nâhen,
 
(02860.) daß sie in mit ougen sâhen:
 
(02861.) des wurden sie von herzen vrô.
 
(02862.) nicht lenger sûmeten sie dô,
 
(02863.) Lengewîn der wart gehurt
 
(02864.) als er hette ungegurt
 
(02865.) ûf daß pfert geseßßen.
 
(02866.) sîner hêrschaft wart vergeßßen.
 
(02867.) ich weiß wol, daß er nicht enslief.
 
(02868.) Milgerîn sînen brûderen rief:
 
(02869.) “nû brenget eine lînen,
 
(02870.) daß wir Legewînen
 
(02871.) uns machen wol zû mâßen.”
 
(02872.) daß enwart ouch nicht gelâßen:
 
(02873.) Lengewîn wart gebunden
 
(02874.) zû den selben stunden,
 
(02875.) daß im daß lachen gar vergienc.
 
(02876.) des habe er danc, der in dô vienc!
 
(02877.) dô was Lengewîn sô clûc,
 
(02878.) daß er ûf dem rucke trûc
 
(02879.) sîne hande beide:
 
(02880.) des dâchte er im vil leide.
 
(02881.) Dô diß was irgangen,
 
(02882.) Lengewîn gevangen
 
(02883.) wart gevûrt vil drâte
 
(02884.) mit eime snellen râte
 
(02885.) hin in Milgerînes lant.
 
(02886.) Tûsche sprach al zû hant:
 
(02887.) “hie ensal niemant sûmen nû!
 
(02888.) wer mînen willen wolle tû
 
(02889.) der volge uns rasch von hinnen.”
 
(02890.) sîne mâge wol mit sinnen
 
(02891.) antwurten im der rede dô:
 
(02892.) “der verte sie wir alle vrô.”
 
(02893.) sus hûben sie sich ûf die vart.
 
(02894.) der pferde wart dô nicht gespart:
 
(02895.) sie ritten beide nacht und tac,
 
(02896.) daß ir kein nie rûwe pflac.
 
(02897.) die wib und ouch die kinder,
 
(02898.) ochsen unde rinder
 
(02899.) und alleß daß sie hâten
 
(02900.) triben sie kein Aschrâten
 
(02901.) in einen wunneclîchen walt
 
(02902.) dâ nam die stoltze schar behalt.
 
(02903.) ir volc sie blîben ließen dâ
 
(02904.) und ritten an den meister sâ
 
(02905.) und sûchten aber sînen rât.
 
(02906.) sie sprâchen: “hêrre, ob uns got hât
 
(02907.) ein pfant gegeben, wollet ir uns daß
 
(02908.) behalden? wir mogen deste baß
 
(02909.) alhîr mit ûch blîben
 
(02910.) mit kindern und mit wîben.”
 
(02911.) “nû saget, stoltzen helde gût,
 
(02912.) und lât uns wißßen ûweren mût:
 
(02913.) waß pfandes habet ir brâcht?”
 
(02914.) sie sprâchen harte wol bedâcht:
 
(02915.) “dâ hân wir Lengewînen
 
(02916.) gebrâcht an einer lînen.”
 
(02917.) der meister sprach: “des wêre ich vrô.
 
(02918.) wêr ûwer ding gevallen sô,
 
(02919.) hettet ir alle die heidenschaft
 
(02920.) die besten hie mit ûwer craft
 
(02921.) gevangen unde gebunden,
 
(02922.) die brûdere wol des ûch gunden,
 
(02923.) daß ir die satztet ûf ir recht.”
 
(02924.) “daß sage wir ûch, die rede ist slecht.”
 
(02925.) “nû tût daß wir ûch râten
 
(02926.) und rîtet vollen drâten
 
(02927.) und brenget uns den selben man,
 
(02928.) der ûch sô vil hât getân
 
(02929.) grôßes widermûtes.
 
(02930.) wen ir getrûwet gûtes
 
(02931.) uns brûderen allen glîche,
 
(02932.) daß wißßet sicherlîche,
 
(02933.) wir entûn ûch keinen wanc,
 
(02934.) ir sullet haben immer danc,
 
(02935.) daß ir sô menlîchen hât
 
(02936.) geworben nû mit dirre tât.”
 
(02937.) Sie danketen alle glîche dô
 
(02938.) dem meistere unde wâren vrô
 
(02939.) und ritten dannen drâte
 
(02940.) hin kein Aschrâte
 
(02941.) in den vor genanten walt,
 
(02942.) dâ ir gesinde hatte behalt.
 
(02943.) dô vunden dâ die helde gût
 
(02944.) alle die vil wol behût,
 
(02945.) die sie hatten dâ gelân.
 
(02946.) des dankten sie gote von himele sân.
 
(02947.) sie wâren mit einander vrô
 
(02948.) die nacht biß zû dem morgen dô.
 
(02949.) dô der morgen ane brach
 
(02950.) unde den tac man kûme sach,
 
(02951.) sie nâmen Lengewînen
 
(02952.) dô er lac in den pînen,
 
(02953.) und vûrten in zû Rîge zû hant.
 
(02954.) der meister, als iß was gewant,
 
(02955.) entpfienc sie lieplîchen dô.
 
(02956.) er machte sie alle gemeine vrô
 
(02957.) mit grûße und mit stifte.
 
(02958.) er gab in ouch mit schrifte
 
(02959.) beide lûte unde lant.
 
(02960.) daß wart sider manchem bekant.
 
(02961.) Der meister Lengewînen nam
 
(02962.) gevangen als im gezam;
 
(02963.) des was er von herzen vrô.
 
(02964.) er warb umme eine reise dô
 
(02965.) zû Littowen ûf die heidenschaft;
 
(02966.) er wolde dâ hin mit grôßer craft.
 
(02967.) des kuniges man wurden ouch bereit
 
(02968.) von Revele, dô in wart geseit;
 
(02969.) sie vûren willeclîchen dar.
 
(02970.) dô ir der meister wart gewar,
 
(02971.) der lieben geste wart er vrô;
 
(02972.) er entpfienc sie lieplîchen dô.
 
(02973.) Letten nâch irme alden site
 
(02974.) und Lîven vûren gerne mite.
 
(02975.) Tûsche und ouch die brûdere sin
 
(02976.) die tâten dicke trûwe schîn
 
(02977.) wâ man ir dorfte zûr der nôt,
 
(02978.) ie der man sich selber bôt.
 
(02979.) zû mancher hande vromekeit
 
(02980.) ir stêteß hertze was bereit.
 
(02981.) Dô daß her bereitet wart
 
(02982.) der meister hûb sich ûf die vart.
 
(02983.) die nûwen cristen vûren mite,
 
(02984.) sie westen wol des landes site.
 
(02985.) sie wâren zû den cristen komen
 
(02986.) und hatten an sich den touf genomen
 
(02987.) mit allen irme gesinde gar.
 
(02988.) sint stûnden sie an der cristen schar.
 
(02989.) dô man uber die Dune quam,
 
(02990.) ie der vane sîne rote nam
 
(02991.) ordenlîchen ûf die wege
 
(02992.) und hielden die in stêter pflege
 
(02993.) durch brûch und manchen bôsen walt.
 
(02994.) die lant sint alsô gestalt,
 
(02995.) dâ ist ouch manche bôse bach.
 
(02996.) sie liden michel ungemach.
 
(02997.) zû jungest quâmen sie dâ hin;
 
(02998.) daß wart vil manches ungewin.
 
(02999.) sie brâchten manchen man in nôt:
 
(03000.) der nicht vlôch, der lac dâ tôt.
 
(03001.) sie herten umme sich die lant.
 
(03002.) in Lengewînes hof quam gerant
 
(03003.) Gingeike mit einer grôßen schar.
 
(03004.) dar nâch daß her quam alleß dar
 
(03005.) und lâgen dâ die selbe nacht.
 
(03006.) sie hatten roubes vil dar brâcht.
 
(03007.) des anderen morgens reit man dô
 
(03008.) kein Rîge. daß her was alsô vrô,
 
(03009.) sie wâren beider sît behût,
 
(03010.) ir afterhûte die was gût.
 
(03011.) dô quâmen Littowen ûf gerant.
 
(03012.) sie kârten wider al zû hant.
 
(03013.) waß sal ich ûch mêr dâ von sagen?
 
(03014.) Lengewines brûder wart geslagen,
 
(03015.) die anderen vlohen zû brûche wert.
 
(03016.) in wart genomen manich pfert;
 
(03017.) daß was in leit und ungemach.
(02017.) Mestrs Balke domāja,
 
(02018.) kā tā lieta darāma,
 
(02019.) lai ļaudīm iepatikt viņš spētu
 
(02020.) un debess algu nezaudētu,
 
(02021.) kaut kādu vainu pieļaudams.
 
(02022.) To prātā bieži apsvērdams,
 
(02023.) viņš turējās pie tikumiem
 
(02024.) un uzvedības likumiem.
 
(02025.) Par to, kas zemē notika,
 
(02026.) it visu viņam ziņoja.
 
(02027.) Pār Viruzemi, Rēveli[107]
 
(02028.) jau labu laiku cītīgi
 
(02029.) līdz šim bij brāļi valdījuši,
 
(02030.) par kuriem esam lasījuši,
 
(02031.) ka zīmes viņi nolikuši
 
(02032.) un krustu atkal pieņēmuši.
 
(02033.) Par zobenbrāļiem viņi saucās
 
(02034.) un pilis, zemes postīt traucās,
 
(02035.) pagāniem tās atņemdami
 
(02036.) un daudz mantas iegūdami.
 
(02037.) Nu Vācu ordenim tās tika,
 
(02038.) kā visai zemei labpatika.
 
(02039.) Nu mestrs bija dzirdējis,
 
(02040.) ar Rēveli kā sanācis:
 
(02041.) to prasot ķēniņš Valdemārs[108],
 
(02042.) pēc viņas tīkojot tas kārs.
 
(02043.) Tad mestrs sūtņus sūtīja,
 
(02044.) kas pāvestam to ziņoja.
 
(02045.) Tos pāvests laipni uzklausīja
 
(02046.) un tad kā sūtni nosūtīja
 
(02047.) kādu gudru legātu[109],
 
(02048.) kas deva šādu padomu:
 
(02049.) lai Harju[110], tāpat Rēveli
 
(02050.) un Viruzemi vēlīgi
 
(02051.) tie atdod dāņu ķēniņam.
 
(02052.) Tad brāļiem piešķirt nāktos tam
 
(02053.) to zemi, ko par Jervu sauc,
 
(02054.) to brāļiem paturēt lai ļauts
 
(02055.) nu īpašumā mūžīgi.
 
(02056.) Šo pašu balvu devīgi
 
(02057.) tiem Valdemārs ar atvēlēja,
 
(02058.) to dieva vārdā apzvērēja.
 
(02059.) Nu tā ir brāļu rīcībā;
 
(02060.) dievs atmaksās tam mūžībā.
 
(02061.) Nu robeža bij nosprausta,
 
(02062.) tā turpmāk nav vairs grozīta,
 
(02063.) un jāpaliek tai neskartai
 
(02064.) līdz pašai dienai pastarai.[111]
 
(02065.) Ar to tad es šo runu beigšu
 
(02066.) un nu tagad tālāk teikšu,
 
(02067.) ko turpmāk Vācu ordenis
 
(02068.) Līvzemē ir paveicis.
 
(02069.) Bij bīskaps Hermans Tērbatā[112]
 
(02070.) ar krieviem nācis ienaidā.
 
(02071.) Šie gribēja nu saslieties
 
(02072.) un kristīgajiem uzmākties;
 
(02073.) šiem gremzās viņu sakāve,
 
(02074.) šī viņu lielā nelaime.
 
(02075.) Daudz ļauna viņi nodarīja.
 
(02076.) Kad bīskaps ilgi cieties bija,
 
(02077.) tad palīgā tas brāļus sauca.
 
(02078.) Nu tūdaļ mestrs turpu trauca,
 
(02079.) sev līdzi vezdams varoņus
 
(02080.) izmeklētus, drosmīgus.
 
(02081.) Drīz klāt bij ķēniņvīri[113] sprauni,
 
(02082.) tie pulkā nāca varen glauni.
 
(02083.) Tad devās tie ar karaspēku
 
(02084.) uz krievu zemi nīdēt grēku.
 
(02085.) Tie priecīgi pret krieviem stāja,
 
(02086.) un raiti tiem no rokas gāja.
 
(02087.) Tie kādai pilij apkārt stājās,
 
(02088.) un krievi vairs tad nepriecājās.
 
(02089.) Tie pili šturmēt iesāka
 
(02090.) un tūdaļ krieviem atņēma.
 
(02091.) Par Izborsku[114] to pili sauca,
 
(02092.) ko brašie vīri šturmēt trauca.
 
(02093.) Tie krievus dzīvus neatstāja.
 
(02094.) Ikviens, kurš viņiem pretī stāja,
 
(02095.) tika sagūstīts vai kauts.
 
(02096.) Nu dzirdams bij, kā krievi kauc:
 
(02097.) laukos, pļavās, atmatās
 
(02098.) varens troksnis sacēlās.
 
(02099.) Bij pleskavieši pēdīgi
 
(02100.) par ziņu šo nu bēdīgi.
 
(02101.) Krievzemē par Pleskavu[115]
 
(02102.) dēvē kādu pilsētu,
 
(02103.) kur dzīvo ļaudis neganti,
 
(02104.) kas šitiem bija kaimiņi.
 
(02105.) Tie netika nu taupīti,
 
(02106.) jo cīņai cēlās varoņi
 
(02107.) un nikni kaujā aiztraucās,
 
(02108.) tērpti bruņās mirdzošās;
 
(02109.) tiem bruņcepures laistījās.
 
(02110.) Daudz strēlnieku tur cīnījās.
 
(02111.) Kad krievi brāļiem tuvojās,
 
(02112.) šiem pretoties tie taisījās.
 
(02113.) Ķēniņvīri, brāļi paši
 
(02114.) krieviem virsū klupa braši.
 
(02115.) Lūk, bīskaps Hermans, varonis,
 
(02116.) tam apkārt viņa pulks it viss.
 
(02117.) Nu sākās cīņa sīva, tvirta,
 
(02118.) tur dziļas brūces vāci cirta,
 
(02119.) līdz krievi postā nonāca:
 
(02120.) tiem astoņsimtus apsita,
 
(02121.) kas kaujas laukā palika.
 
(02122.) Pie Izborskas tas notika.[116]
 
(02123.) Tie pārējie tad metās mukt,
 
(02124.) tiem nebija nekur, kur sprukt,
 
(02125.) tos dzenāja un klīdināja.
 
(02126.) Tie zirgus varen skubināja
 
(02127.) ar pātagām un asiem piešiem,
 
(02128.) nu beigas! - likās pleskaviešiem:
 
(02129.) ceļš dikti garš tiem rādījās.
 
(02130.) Mežs atskanēja vaimanās.
 
(02131.) Tie steidza bēgt pie savējiem;
 
(02132.) bet brāļi devās pakaļ tiem.
 
(02133.) Par Modu kāda upe saucās,[117]
 
(02134.) tai pāri tad nu brāļi traucās,
 
(02135.) pa pļavām un pa tīrumiem
 
(02136.) ar karavīriem drosmīgiem.
 
(02137.) Bet pleskavieši savās mājās
 
(02138.) par viesiem šiem vis nepriecājās.
 
(02139.) Nu brāļi cēla teltis savas
 
(02140.) pie Pleskavas uz skaistas pļavas;
 
(02141.) turp bīskaps, ķēniņvīri gāja,
 
(02142.) tur viņiem guļasvietu klāja.
 
(02143.) Un no šīs vīru kopības
 
(02144.) dažs guva lēņu tiesības.
 
(02145.) Tad vīriem lika sapulcēties
 
(02146.) un gatavoties aizstāvēties,
 
(02147.) vēl minot, ka šai pasākumā
 
(02148.) būs jāiet arī uzbrukumā.
 
(02149.) Nu krievi juta jausmās baisās,
 
(02150.) ka šitie bari šturmēt taisās
 
(02151.) pili līdz ar pilsētu.
 
(02152.) Tiem pietika ar Izborsku,
 
(02153.) kur tie jau diezgan izkāvās, -
 
(02154.) nu ordenim tie padevās,
 
(02155.) jo nelaimes tie baidījās
 
(02156.) un tādēļ mieru izlūdzās.
 
(02157.) Bij vāciešiem it vēlīgs prāts,
 
(02158.) un miers nu tika nolīgts šāds:
 
(02159.) ka Gerpolts[118], šito krievu kņazs,
 
(02160.) it labprāt un bez ierunas
 
(02161.) dos vācu brāļiem pilis, zemes,
 
(02162.) ko auglīgas ars mestra lemess.
 
(02163.) Tā katram sava tiesa tika
 
(02164.) un uzbrukums ar izpalika.
 
(02165.) Kad izlīgums bij noticies,
 
(02166.) vairs nebija ko kavēties:
 
(02167.) viss karaspēks uz mājām gāja.
 
(02168.) Nu visi līksmi slavināja
 
(02169.) tie dievu savās lūgšanās
 
(02170.) un viņam ļoti pateicās.
 
(02171.) Tad, mājupceļam gatavi,
 
(02172.) tie projām jāja priecīgi.
 
(02173.) Tik divus brāļus atstāja,
 
(02174.) lai tie šo zemi pārrauga
 
(02175.) līdz ar nedaudz vāciešiem.
 
(02176.) Par nelaimi tas bija tiem:
 
(02177.) bij īsa viņu kundzība.
 
(02178.) Ir krievu zemē pilsēta -
 
(02179.) par Novgorodu[119] dēvē viņu.
 
(02180.) Tās valdnieks[120], saņēmis šo ziņu,
 
(02181.) daudz karapulku kopā vāca,
 
(02182.) un tad uz Pleskavu viņš nāca
 
(02183.) ar spēkiem itin vareniem;
 
(02184.) bij nolemts vīriem drosmīgiem
 
(02185.) pleskaviešus atbrīvot
 
(02186.) un to sirdis ielīksmot.
 
(02187.) Kad vāciešus viņš ieraudzīja,
 
(02188.) viņš brangu darbu izdarīja:
 
(02189.) viņš abus brāļus nocēla
 
(02190.) no viņu soģa amata
 
(02191.) un visus kalpus padzina,
 
(02192.) lai vairs neviena vācieša
 
(02193.) tur nav: tie zemi atdeva.
 
(02194.) Lūk, kā nu brāļiem izgāja.
 
(02195.) Ja Pleskavā tur sargi būtu,
 
(02196.) cik daudz gan labuma tad gūtu
 
(02197.) līdz pasaul's galam kristietība![121]
 
(02198.) Tā kļūda ir un aplamība,
 
(02199.) ka labu zemi iekaro
 
(02200.) un neprot labi sargāt to
 
(02201.) un žēlojas, kad klājas plāni,
 
(02202.) kad sadauzīti visi sāni.
 
(02203.) Novgorodas valdnieks gāja
 
(02204.) atpakaļ, kur bij tam māja.
 
(02205.) Vēl kāda liela pilsēta
 
(02206.) ir krievu zemē rodama,
 
(02207.) tā saukta tiek par Suzdaļu.[122]
 
(02208.) Tai laikā tur par valdnieku
 
(02209.) bij Aleksandrs[123] uzmeties.
 
(02210.) Viņš ļaudīm lika bruņoties.
 
(02211.) Lai kā bij krievi sakauti,
 
(02212.) tie ceļam drīz bij gatavi.
 
(02213.) Tad Aleksandrs karagaitā
 
(02214.) ar krievu vīriem lielā skaitā
 
(02215.) no Suzdaļas nu virzījās.
 
(02216.) Tiem bruņas spoži laistījās,
 
(02217.) tiem loki bij un vairogi,
 
(02218.) un varen krāšņi karogi,
 
(02219.) un bruņcepures zaigojošas.
 
(02220.) Tie alka cīņas uzvarošas,
 
(02221.) kad brāļu zemē iekšā gāja.
 
(02222.) Bet brāļi naigi pretī stāja
 
(02223.) un drosmīgi tos sagaidīja,
 
(02224.) kaut viņu pulks it niecīgs bija.
 
(02225.) Kad dzirdēja nu tērbatieši,
 
(02226.) ka ieradušies suzdaļieši
 
(02227.) ar pulkiem brāļu novados
 
(02228.) un dedzina un laupa tos,
 
(02229.) tad bīskaps mierā nepalika.
 
(02230.) Viņš tad nu saviem vīriem lika
 
(02231.) ar brāļu pulkiem apvienoties,
 
(02232.) lai varētu pret krieviem doties.
 
(02233.) Tie arī ilgi nekavējās
 
(02234.) un brāļu spēkiem klātu slējās.
 
(02235.) Bij ļoti niecīgs bariņš tas,
 
(02236.) jo arī brāļu pulks bij mazs.
 
(02237.) Tomēr viņi vienojās,
 
(02238.) ka krieviem droši pretī jās.
 
(02239.) Daudz bija krieviem strēlnieku,
 
(02240.) tie uzsāka šo cīniņu
 
(02241.) nu sava kunga pulku priekšā.
 
(02242.) Bet brāļu karogs spiedās iekšā
 
(02243.) ienaidnieka strēlniekrindās;
 
(02244.) karotāju šķēpu šķindās
 
(02245.) bruņcepures pušu šķēlās,
 
(02246.) kritušie no zirgiem vēlās.
 
(02247.) Brāļi tika ielenkti.
 
(02248.) Bij krievu bari milzīgi:
 
(02249.) sešdesmit pret vienu pašu
 
(02250.) vācu vīru, lai cik brašu,
 
(02251.) šajā kaujā cīnījās.
 
(02252.) Kaut brāļi nikni pretojās,
 
(02253.) tos krievi tomēr sakāva.
 
(02254.) Tikai maza daļiņa
 
(02255.) tērbatiešu izglābās
 
(02256.) un spaidu kārtā atkāpās,
 
(02257.) lai atpakaļ uz mājām steigtu.
 
(02258.) No brāļiem divdesmit tur beigtu
 
(02259.) karalaukā palika,
 
(02260.) sešus gūstā saņēma
 
(02261.) krievu ķetnas negantās.[124]
 
(02262.) Tā šī cīņa izbeidzās.
 
(02263.) Aleksandrs priecājās,
 
(02264.) ka uzvarēt tam laimējās.
 
(02265.) Viņš atkal mājās atgriezās,
 
(02266.) kaut kaujas laukā palikās
 
(02267.) tam knaši vīri krietnā skaitā,
 
(02268.) kas nedosies vairs karagaitā.
 
(02269.) Par brāļiem, kas bij karā kauti,
 
(02270.) kas gulēja nu nāves skauti,
 
(02271.) bij visā zemē lielas žēlas:
 
(02272.) aiz ticības tie mira kvēlas.
 
(02273.) Kas dievam sevi atdevuši
 
(02274.) un brāļu dzīvi uzsākuši,
 
(02275.) tie bieži tiek no rindām rauti
 
(02276.) un dieva kalpībā tiek kauti.
 
(02277.) Tie prata, sevi aizstāvot,
 
(02278.) it brangas zemes iekarot,
 
(02279.) kā tiks tas darīts zināms jums.
 
(02280.) Nu beidzies ir šis stāstījums.
 
(02281.) Hermans Balke, krietnais mestrs,
 
(02282.) cīnīties bij varen jestrs
 
(02283.) ar krieviem un ar pagāniem.
 
(02284.) Viņš braši pretī stājās tiem,
 
(02285.) lai spīvā cīniņā tos kautu,
 
(02286.) lai dieva ienaidniekus grautu.
 
(02287.) Ar bīskapu un ķēniņvīriem
 
(02288.) viņš vienojās uz darbiem tīriem,
 
(02289.) ar mestru viņiem saskanēja,
 
(02290.) ikkatrs samanīt to spēja.
 
(02291.) Kā aprakstīts ir grāmatā,[125]
 
(02292.) pussešus gadus amatā
 
(02293.) bij Hermans Balke it paties,
 
(02294.) tad ņēma to pie sevis die's.
 
(02295.) Kā algu par tā pūliņiem,
 
(02296.) par krietniem darbiem, cīniņiem
 
(02297.) lai piešķir dievs tam žēlībā
 
(02298.) to kroni debess valstībā!
 
(02299.) Bij brālis Heinrihs[126], mestrs šis,
 
(02300.) it cēls un dosmīgs varonis;
 
(02301.) tas stiprs bija tikumā
 
(02302.) un dzimis bija Heimburgā.
 
(02303.) To vācu zemes izraudzīja
 
(02304.) par mestru un tad nosūtīja
 
(02305.) uz zemi mums jau zināmo.
 
(02306.) Ar prieku aizvadīja to,
 
(02307.) lai Līvzemē ar ordeņspēku
 
(02308.) tas skaustu neticības grēku.
 
(02309.) Kad Līvzemē bij izpaudies,
 
(02310.) ka zemes mestrs ieradies,
 
(02311.) tad godam tika saņemts tas,
 
(02312.) kā mestru saņemt pieklājas.
 
(02313.) Ik pilī, kur viņš iegāja,
 
(02314.) viņš labvēlību baudīja.
 
(02315.) Viņš daudzās pilīs iegriezās
 
(02316.) un runājās un apspriedās
 
(02317.) ar visiem zemes bīskapiem,
 
(02318.) un izturējās tā pret tiem,
 
(02319.) ka visiem sirdis ielīksmoja.
 
(02320.) Viņš labi ar tiem sadzīvoja:
 
(02321.) ko viņam no tiem vajadzēja,
 
(02322.) tie viņam labprāt atvēlēja.
 
(02323.) Tā darīja viņš arī pats.
 
(02324.) Kur redzams bija posts un bads,
 
(02325.) tur palīdzēt viņš gatavs bija,
 
(02326.) to darbs un pūliņš nebaidīja.
 
(02327.) Pusotra gada valdīja
 
(02328.) un atkal projām aizbrauca
 
(02329.) viņš atpakaļ uz Vāczemi.
 
(02330.) Par to bij brāļi bēdīgi,
 
(02331.) ka amats jāatstāj tam bija.
 
(02332.) Tad citu brāli izraudzīja,
 
(02333.) kas kļuva tālu pazīstams,
 
(02334.) jo gudrs bij un cienījams,
 
(02335.) un tikumīgs šis varonis.
 
(02336.) Tā Grīningenes Dīterihs[127]
 
(02337.) par zemes mestru kļuva nu
 
(02338.) ar dieva ziņu, padomu;
 
(02339.) viņš dievu teica agri, vēlu
 
(02340.) ar sirdi, pateicībā kvēlu.
 
(02341.) Kad Līvzemē viņš ieradās,
 
(02342.) tad visi ļoti priecājās.
 
(02343.) Tam brāļi parādīja godu,
 
(02344.) par to jums drošu ziņu dodu:
 
(02345.) visus zemes apstākļus
 
(02346.) darīja tam zināmus.
 
(02347.) Kad tā nu visu apskatījis
 
(02348.) viņš bij un labi izpētījis,
 
(02349.) te viņu ziņa piemeklē,
 
(02350.) ka esot Kurzemē
 
(02351.) vēl ļaudis pagāni.
 
(02352.) Ak, tavu nelaimi!
 
(02353.) Par to viņš ļoti noskuma,
 
(02354.) sirds viņam dikti sāpēja.
 
(02355.) Dievs deva viņam padomu
 
(02356.) kristiešiem par svētību
 
(02357.) kuršu zemi izpostīt.
 
(02358.) To steidz viņš brāļiem pavēstīt.
 
(02359.) Par to nu brāļi priecājās
 
(02360.) un palīgos tam taisījās,
 
(02361.) lai izdarīts tā tiktu viss,
 
(02362.) kā mestrs bija domājis.
 
(02363.) Jau diena noteikta bija tiem,
 
(02364.) kad visiem jābūt gataviem.
 
(02365.) Sūtņi tika sūtīti
 
(02366.) pie letiem un uz Līvzemi.
 
(02367.) Līdzi devās kristīgie,
 
(02368.) kā sen jau raduši bij tie.
 
(02369.) Mestrs sasaukt nebij snaudis
 
(02370.) bīskapus un ķēniņļaudis.
 
(02371.) Ar mīļu prātu vīri sprauni
 
(02372.) nu pulkiem nāca varen glauni.
 
(02373.) Tie Rīgā kopā pulcējās.
 
(02374.) Tiem bruņcepures laistījās.
 
(02375.) Vākti tika ceļveži,
 
(02376.) kas pārzināja Kurzemi.
 
(02377.) Jūras malā pulki nāca,
 
(02378.) kur zem karogiem tos vāca.
 
(02379.) Bij karapulki gari, plaši,
 
(02380.) tie ciešās rindās jāja braši,
 
(02381.) lai bruktu Kurzemē ar sparu.
 
(02382.) Tie siroja ar lielu baru
 
(02383.) pa malu malām it visur;
 
(02384.) brangs laupījums tiem tika tur.
 
(02385.) Par postu kuršiem cīniņš kļuva:
 
(02386.) ikviens, kurš izbēgt nepaguva,
 
(02387.) nu aši zemē krita beigts.
 
(02388.) Tā kuršu spēks drīz tika veikts.
 
(02389.) Bij kuršiem dūša bēdīga,
 
(02390.) un tādēļ viņi nolēma
 
(02391.) par mieru turpmāk rūpēties
 
(02392.) un ordeņmestram padoties.[128]
 
(02393.) Tā sprieda viņu vecākie,
 
(02394.) un vienprātīgi lēma tie
 
(02395.) pie vāciem sūtņus nosūtīt.
 
(02396.) Ko vēl tur varu pasacīt?
 
(02397.) Tie mestram paziņoja, kāds
 
(02398.) ir viņu lēmums, viņu prāts.
 
(02399.) Par to bij sirds tam priecīga,
 
(02400.) un viņš, pēc brāļu padoma,
 
(02401.) tiem mieru arī piedāvāja.
 
(02402.) Drīz vācu pulki tālāk jāja,
 
(02403.) līdz kādu kalnu sasniedza,
 
(02404.) kur skaistu darbu paveica:
 
(02405.) tie krietnu pili uzbūvēja,
 
(02406.) par Kuldīgu[129] to nodēvēja;
 
(02407.) tā stāv vēl šodien Kurzemē
 
(02408.) un ļaužu acis iepriecē.
 
(02409.) Kad gatava šī pils nu bija,
 
(02410.) tie brašus brāļus izraudzīja,
 
(02411.) kam bij šo pili apsargāt.
 
(02412.) No karakalpiem ar turklāt
 
(02413.) atlasīja labākos
 
(02414.) un atstāja šai pilī tos,
 
(02415.) lai tie ar bērniem un ar sievām
 
(02416.) godam kalpotu nu dievam.[130]
 
(02417.) No kuršiem daļa labākā
 
(02418.) nāca brāļu svētībā;
 
(02419.) bij citiem jādod ķīlnieki,
 
(02420.) un viņi bija priecīgi,
 
(02421.) cik labi viņus uzņēma.
 
(02422.) Kad brāļu griba notika
 
(02423.) un zeme beidzot norima,
 
(02424.) kā vēstī jums tā grāmata,
 
(02425.) viss karaspēks tad priecājās
 
(02426.) un debestēvam pateicās
 
(02427.) un dieva māti slavināja,
 
(02428.) kas arī palīgā tiem gāja.
 
(02429.) Viss pulks nu Rīgā atgriezās.
 
(02430.) Bet tiem, kas pilī palikās,
 
(02431.) bij Kuldīgā ko pūlēties,
 
(02432.) ar lieliem darbiem noņemties.
 
(02433.) Tur brāļiem nācās mācīties
 
(02434.) pat nedienās vēl priecāties
 
(02435.) un slavēt dievu debesīs.
 
(02436.) Kad pagājis bij laiciņš īss,
 
(02437.) jau Embūti[131] tie sagrāba,
 
(02438.) par ko nu kurši noskuma.
 
(02439.) Tiem nodevas bij jāmaksā.
 
(02440.) Tā sadrūp klints pat cietākā,
 
(02441.) kad viļņi sit to cits pēc cita.
 
(02442.) No kuršiem daudzi vīri krita,
 
(02443.) līdz zeme iekarota tika.
 
(02444.) Daudz izbaudīt tiem brāļi lika:
 
(02445.) ir jāliek izjust mīksts un ciets,
 
(02446.) jo tā tik spīvu prātu liec,
 
(02447.) kas negrib ļauties kristīties.
 
(02448.) Tie ļāvās beidzot, kaut paties
 
(02449.) tur vajadzīgs bij krietns spaids.
 
(02450.) Pret kristīgajiem negants naids
 
(02451.) bij lietuviešu valdniekam
 
(02452.) bagātajam Mindaugam[132].
 
(02453.) Uz sevi kraudams lielu grēku,
 
(02454.) viņš kopā vāca karaspēku
 
(02455.) un kuršu zemē iekšā gāja.
 
(02456.) Bet šoreiz saimnieks bija mājā,
 
(02457.) kā tas nu sacīt jāsaka.
 
(02458.) Bij Mindaugam tā iedoma,
 
(02459.) ka notiks viņa griba bargā.
 
(02460.) Bet dievs tak savus draugus sargā,
 
(02461.) viņš prata pasargāt ar tos,
 
(02462.) kam Mindaugs bija naidniekos.
 
(02463.) Pils Embūte ir Kurzemē[133]
 
(02464.) un ļaužu acis iepriecē;
 
(02465.) turp devās viņš ar karaspēku,
 
(02466.) lai ieņemtu šo brāļu ēku.
 
(02467.) Tam līdz bij pagāni jo daudzi;
 
(02468.) graut gribēja viņš Kristus draudzi.
 
(02469.) Kāds izlūks viņus pamanīja;
 
(02470.) gan likstu daudz tam jācieš bija,
 
(02471.) līdz Kuldīgā tas nonāca.
 
(02472.) Tas brāļus sāņus pasauca
 
(02473.) un ziņu šo nu vaļā klāja.
 
(02474.) Tie ne par matu nebēdāja
 
(02475.) par dzīvību, nedz par šo draudu.
 
(02476.) Tie lika sūtņiem skriet ar jaudu
 
(02477.) pie visiem, ko vien sasniegt spēja.
 
(02478.) To kurši pieļaut negribēja,
 
(02479.) tie bērnus, sievas nesargāja,
 
(02480.) par saviem kungiem negādāja
 
(02481.) ne pilī vairs, ne zemē pašā.
 
(02482.) Pie brāļiem devās gaitā ašā
 
(02483.) tie cīnīties nu lielā barā
 
(02484.) ar niknu sirdi, spīvi garā,
 
(02485.) tiem zīlkociņš tik labi krita,
 
(02486.) ka īstais brīdis kauties šķita.[134]
 
(02487.) Ar brāļi jāja solī raitā,
 
(02488.) to kopā trīsdesmit bij skaitā.
 
(02489.) Brālis Berneks[135], hārenietis,
 
(02490.) karotājs kas bija krietns,
 
(02491.) rokā ņēma karogu,
 
(02492.) teikdams: “Brāļi, piesaku
 
(02493.) pie sava karoga jums stāt,[136]
 
(02494.) jums ordeni būs aizsargāt!”
 
(02495.) Tiem pieci simti vīru bija,
 
(02496.) tie slēpnim mežu izraudzīja
 
(02497.) pie Embūtes. Tur, lepni garā,
 
(02498.) šurp leiši nāca lielā barā.
 
(02499.) Tie skaļu troksni sacēla.
 
(02500.) Daudz pagānu tur sanāca.
 
(02501.) No meža brāļi vēroja,
 
(02502.) ko leišu pulki darīja.
 
(02503.) Mindaugs lika savējiem
 
(02504.) celt ribaldes[137] pret vāciešiem,
 
(02505.) lai tos, kas pilī, apdraudētu.
 
(02506.) Bet tie ar sparu neredzētu
 
(02507.) savu pili aizsargāja,
 
(02508.) kad Mindaugs uzbrukumā gāja.
 
(02509.) Daudz pagānu no zirgiem krita,
 
(02510.) kad tos, par prieku brāļiem, sita.
 
(02511.) Tur varen daudz bij pagānu:
 
(02512.) trīsdesmittūkstoš cilvēku.[138]
 
(02513.) Šie spēki sakopoti tika,
 
(02514.) un Mindaugs pili šturmēt lika,
 
(02515.) viņš vīrus trieca turp ar sparu.
 
(02516.) Bet brāļi teica: “Rāmu garu!
 
(02517.) Lai mēs par agru neuzbruktu
 
(02518.) un mūsu nodoms neizjuktu:
 
(02519.) kad būs tie, cīņā iekarsuši,
 
(02520.) tik tuvu pilij pienākuši,
 
(02521.) ka atskatīties vaļas nava,
 
(02522.) tad dievam notiks gods un slava
 
(02523.) šai vietā pie šīs pašas pils.”
 
(02524.) Lūk, jau atstāts bija sils,
 
(02525.) tam apkārt tie ar gudru ziņu
 
(02526.) meta mazu līkumiņu,
 
(02527.) lai leišiem triecienu var dot,
 
(02528.) to rindās strauji iejājot.
 
(02529.) “Nu, varoņi, jums jācīnās!
 
(02530.) Lai kas jums arī atgadās,
 
(02531.) jums jāpaliek pie karoga,”
 
(02532.) tā brālis Berneks sacīja.
 
(02533.) “To saku es jums sirsnīgi:
 
(02534.) kā lauvas esiet drosmīgi!” -
 
(02535.) “Uz priekšu nu, šis padoms labs,
 
(02536.) līdz pagānpulki kauti taps!”
 
(02537.) Tik braši brāļi cīnījās,
 
(02538.) ka leišu sievas žēlojās,
 
(02539.) ka viņu vīri pāragri
 
(02540.) ir atstājuši pasauli.
 
(02541.) Tur kurši kāvās drošu prātu,
 
(02542.) lai savu zemi aizsargātu,
 
(02543.) tā uzbrukdami Mindaugam,
 
(02544.) ka prāts bij itin bēdīgs tam:
 
(02545.) tik nikni viņi virsū bruka,
 
(02546.) ka leišiem visa dūša šļuka,
 
(02547.) tie labāk būtu citur kur
 
(02548.) šai brīdī bijuši, ne tur.
 
(02549.) Tad leiši žigli metās mukt;
 
(02550.) bet brālis Berneks virsū brukt
 
(02551.) ar karogu tiem nenostāja.
 
(02552.) Viņš savējos vēl brīdināja,
 
(02553.) lai vajājot tie nepārsteigtos.
 
(02554.) Viņš teica: “Tas mums slikti beigtos,
 
(02555.) ja atskatītos tie uz mums.
 
(02556.) Ir ciešās rindās jājāj jums
 
(02557.) un jāraugās, kur mūsu ļaudis.”
 
(02558.) To nebija viņš velti paudis.
 
(02559.) Tas kuršiem dikti patika,
 
(02560.) no pils tie lejā noskrēja
 
(02561.) un paņēma ar prieku skaļu
 
(02562.) it krietnu laupījuma daļu,
 
(02563.) kas godam bija nopelnīts.
 
(02564.) Tad guvums tika sadalīts.
 
(02565.) Nu mājup jāj ik bruņinieks.
 
(02566.) Bij kristīgajiem visiem prieks.
 
(02567.) Bij tikai četri brāļi beigti,
 
(02568.) bet toties krietni darbi veikti.
 
(02569.) Daudz ļaužu lietuviešiem krita,
 
(02570.) tos čupu čupām nāve sita:
 
(02571.) tūkstoš piecsimt mazākais.
 
(02572.) No draugu raudām dreb vēl gaiss.
 
(02573.) Mindaugs nu uz mājām muka,
 
(02574.) kauns tam bij, ka sapnis bruka,
 
(02575.) zaudētas bij cerības.
 
(02576.) Piecas nedēļas vairs tas
 
(02577.) Kursas pilīm neuzmācās.
 
(02578.) Dārgā ķīlā atstāt nācās
 
(02579.) draugus, radiniekus tam.
 
(02580.) Nedrīkstēja Mindaugam
 
(02581.) pieminēt vairs Embūti.
 
(02582.) Tas bēga prom tik mudīgi,
 
(02583.) ka elpa aizrāvās tam skrejot.
 
(02584.) Tas bēga, zirgus nesaudzējot,
 
(02585.) līdz Lietuvā tas ieradās.
 
(02586.) Tad vienu gadu atteicās
 
(02587.) uz Embūti tas ceļā doties;
 
(02588.) to varu teikt jums nešauboties.
 
(02589.) Tad brāļi nu pie miera gāja,
 
(02590.) tie dievam godu skandināja,
 
(02591.) tā žēlastību slavējot,
 
(02592.) ko tas pat nabagiem spēj dot.
 
(02593.) I kuršiem sirds bij priecīga.
 
(02594.) Tie uzticīgi palika.
 
(02595.) Bij brāļi dažkārt grūtībās,
 
(02596.) par ko tie maz gan bēdājās,
 
(02597.) jo dievs mūs mīlē bezgalīgi.
 
(02598.) Tie izplatīja nemitīgi
 
(02599.) it visur īsto ticību,
 
(02600.) par ko tiem bij daudz nedienu.
 
(02601.) Ikviens, ko dabūja tie ciet,
 
(02602.) nu spiests bij īsto ceļu iet:
 
(02603.) ja ne, to tūdaļ nogalēja.
 
(02604.) Tie lielas ligas izciest spēja:
 
(02605.) tie vāķēja un gavēja
 
(02606.) un reti mierā stāvēja.
 
(02607.) Bet tad liels posts tiem gadījās.
 
(02608.) Tas kādā reizē notikās,
 
(02609.) kad viņi gāja pasirot.
 
(02610.) Tā bija, pašiem nemanot,
 
(02611.) tie nāves briesmās nokļuvuši,
 
(02612.) jo leiši, pulkus bruņojuši,
 
(02613.) jau veda dažu varoni
 
(02614.) pret vāciešiem uz Kurzemi.
 
(02615.) Nu naidnieks nāca naidnieku
 
(02616.) kaujā kaut uz nebēdu.
 
(02617.) Pretī pulks pret pulku nāca.
 
(02618.) Kuršus lielas bažas māca,
 
(02619.) kad lietuvjus tie ieraudzīja,
 
(02620.) jo šie jau visai tuvu bija
 
(02621.) tiem nemanīti pienākuši.
 
(02622.) Jau zirgiem seglus noņēmuši
 
(02623.) bij lietuvieši it visur
 
(02624.) un atpūtās nu lejā tur.
 
(02625.) Bij leišu pieci tūkstoši;
 
(02626.) to labieši uz apspriedi,
 
(02627.) no citiem savrup nošķīrušies,
 
(02628.) klajumā bij sastājušies.
 
(02629.) Par to bij brāļi priecīgi;
 
(02630.) kaut skaits tiem mazs, bet gatavi
 
(02631.) iet cīņā tomēr bija tie,
 
(02632.) gan nabagie, gan bagātie.
 
(02633.) Tad nu tiem zīme dota tika,
 
(02634.) pēc kuras cīņā iet tiem lika.
 
(02635.) Vāci teica ticībā
 
(02636.) dievu debess valstībā.
 
(02637.) Kurši cīņai šai par slavu
 
(02638.) sauca karasaukli savu.[139]
 
(02639.) Nu trauca tie pret apspriedi
 
(02640.) un sita dažu jaunekli
 
(02641.) tā, ka tam prātot aizmirsās.
 
(02642.) Kurš kaut kā zirgā uztrausās,
 
(02643.) nekāds to negods nebiedēja,
 
(02644.) kad tik tas mājās aizmukt spēja.
 
(02645.) Brāļi līdz ar vācu baru
 
(02646.) starp leišiem iejāja ar sparu.
 
(02647.) Pagānus, kas pretī stāja,
 
(02648.) kurši visus nomaitāja.
 
(02649.) Jau kauta puse karaspēka,
 
(02650.) un bēgot bija liela brēka.
 
(02651.) Pagāni nu bailēs diedza
 
(02652.) un pa visu lauku kliedza:
 
(02653.) “Nāk vācu pulki šurp ar sparu
 
(02654.) un varen brašu cīņas garu!”
 
(02655.) Kā taustoties pa tumsu aklu,
 
(02656.) dažs pagāns lauza tur sev kaklu,
 
(02657.) kā nopļauts zemē novēlās
 
(02658.) un karot vairāk necēlās.
 
(02659.) Tā līdzēja dievs savējiem.
 
(02660.) Bet gaužas mokas pagāniem
 
(02661.) ciest lika velns. Lai bēdās kauc
 
(02662.) tas, ko sātans viesos sauc!
 
(02663.) Kad cīņa bija beigusies,
 
(02664.) no segliem kāpa atpūsties
 
(02665.) tad brāļi līdz ar palīgiem.
 
(02666.) Bij sirdis prieka pilnas tiem.
 
(02667.) Tie dusmot bija aprimuši,
 
(02668.) jo pat neviena zaudējuši
 
(02669.) tie nebija no pulka sava.
 
(02670.) Lai Jēzum Kristum nu ir slava,
 
(02671.) kas pasauli ir pestījis:
 
(02672.) viņš ir šo godu pelnījis.
 
(02673.) Nu tika zirgi, ieroči
 
(02674.) vienlīdzīgi dalīti.
 
(02675.) I dievam daļa atlikās.[140]
 
(02676.) Gan jauns, gan vecs tad saposās
 
(02677.) un līksmu prātu projām jāja
 
(02678.) bez negoda un kauna mājā.
 
(02679.) I zemei labums bij no tā,
 
(02680.) ko kungi guva kargaitā.
 
(02681.) Un tā vēl daždien gadījās,
 
(02682.) ka tie ar leišiem cīnījās,
 
(02683.) visapkārt nikni kāva tos,
 
(02684.) gan nabagos, gan bagātos.
 
(02685.) To pilīm zemē šai arvienu
 
(02686.) tie virsū mācās nakt' un dienu,
 
(02687.) lai knaši iekarotu tās.
 
(02688.) Tur karalaukā palikās
 
(02689.) daudz vīru vienā, otrā pusē:
 
(02690.) kas bijis, tas nav jānoklusē,
 
(02691.) tā allaž notiek cīniņos.
 
(02692.) Tik reti naidnieks veica tos:
 
(02693.) dievs kristīgajiem palīdzēja,
 
(02694.) un virsroku tie paturēja.
 
(02695.) Gan arī leiši sirot gāja
 
(02696.) un dažkārt viņiem atmaksāja,
 
(02697.) pa viņu zemi drasējot
 
(02698.) un laupot tur un dedzinot
 
(02699.) kristiešiem par atmaksu.
 
(02700.) Gan reizēm tiem kā nodevu
 
(02701.) dot cilvēkus un mantas nācās.
 
(02702.) Tur abās pusēs asins šļācās,
 
(02703.) ar Līvzemē tām līt tie lika.
 
(02704.) Tas viss man pēcāk zināms tika.
 
(02705.) Mēs stāstām savu stāstāmo,
 
(02706.) kā mēs no citiem dzirdam to.
 
(02707.) Ikviens no mums jo labi zina,
 
(02708.) ka ļaužu mute izdaudzina
 
(02709.) it visas lietas zināmās.
 
(02710.) Bet Līvzemē kas notikās,
 
(02711.) ja vien es izsacīt to spētu,
 
(02712.) pat rati pavilkt nevarētu
 
(02713.) tos pergamentus aprakstītos,
 
(02714.) kā sodījis dievs nekristītos
 
(02715.) un notikt licis brīnumiem
 
(02716.) starp Līvuzemes kristiešiem.
 
(02717.) Tas, ka nu dievam slava tika,
 
(02718.) tas Mindaugam vis nepatika
 
(02719.) un daudziem citiem pagāniem.
 
(02720.) Es vienu minēšu no tiem:
 
(02721.) to vārdā sauca Lengevīnu[141].
 
(02722.) Jau daudziem sen šis vārds, cik zinu,
 
(02723.) ir pazīstams, es teikšu, kā.
 
(02724.) Šis vīrs bij vienmēr nomodā;
 
(02725.) tas sirdī juta cīņas sparu;
 
(02726.) it bieži kaimiņi tā varu
 
(02727.) uz savas ādas izbaudīja.
 
(02728.) Daudz nelaimju tas nodarīja
 
(02729.) gan kristiešiem, gan pagāniem.
 
(02730.) Nu teikšu jums bez aplinkiem,
 
(02731.) kādēļ tas bij tik augstprātīgs:
 
(02732.) pats ķēniņš bij tam labvēlīgs,
 
(02733.) kurš valdīja pār Lietuvu
 
(02734.) un kuru sauca Mindaugu.
 
(02735.) Bet augstprātība viļ kā vīns,
 
(02736.) to izbaudīja Lengevīns.
 
(02737.) Trim brāļiem uzbruka viņš braši,
 
(02738.) cīņu uzsāka it knaši,
 
(02739.) sparīgi tiem pretī traucās.
 
(02740.) Viens no tiem par Tūši[142] saucās.
 
(02741.) Otrs vīrs, ko vārdā minu -
 
(02742.) sauca to par Miļģerīnu[143] -,
 
(02743.) bij uzticīgs un godprātīgs,
 
(02744.) tam riebās tikums izlaidīgs.
 
(02745.) Bij trešajam vārds Ģiņģeiķis,[144]
 
(02746.) tas bija drosmīgs varonis,
 
(02747.) no negoda viņš bija tīrs,
 
(02748.) jo allaž cīnījās kā vīrs.
 
(02749.) Šiem trijiem brāļiem varoņiem
 
(02750.) daudz nācās ciest no naidniekiem,
 
(02751.) jo itin bieži notika,
 
(02752.) ka Lengevīns tiem uzbruka
 
(02753.) to novados ar pulku brašu.
 
(02754.) Tie atmaksāja ar to pašu.
 
(02755.) Tie savkārt viņa zemē jāja
 
(02756.) un laupīja un dedzināja.
 
(02757.) Un tā tie daudzkārt darīja,
 
(02758.) un abās pusēs palika
 
(02759.) uz lauka milzums pagānu.
 
(02760.) Tad beidzot talkā Mindaugu
 
(02761.) nu sauca Lengevīns, lai tas
 
(02762.) tiem sadod tā, kā pienākas,
 
(02763.) tā, lai tie ilgi piemin viņu.
 
(02764.) Kad brāļi saņēma to ziņu,
 
(02765.) kāds gatavots tiek uzbrukums,
 
(02766.) tie teica: “Nu ir bēda mums.
 
(02767.) Nu apspriedīsim, ko lai darām.” -
 
(02768.) “Šeit dzīvo kristīgie visgarām,”
 
(02769.) tā teica brālis vecākais,
 
(02770.) “es domāju, vislabākais
 
(02771.) nu būtu mums pie mestra jāt
 
(02772.) un viņa domas uzzināt.
 
(02773.) Ir mūsu nodoms svēts un tīrs;
 
(02774.) ja uzņems mūs šis gudrais vīrs,
 
(02775.) mēs kristietību balstīsim
 
(02776.) un savas mokas atriebsim.
 
(02777.) Mums uzvarēt ir cerības:
 
(02778.) mums visas takas zināmas.”
 
(02779.) Tad Miļģerīns, šis varonis,
 
(02780.) tiem sacīja: “Kopš pieteicis
 
(02781.) mums Mindaugs karu, mums būs grūti
 
(02782.) tam pretī stāt ar drošu krūti.
 
(02783.) Tādēļ mēs šādi nolemsim:
 
(02784.) pirms savu zemi atstāsim,
 
(02785.) mēs ķīlu ņemsim pagāniem.”
 
(02786.) Tad trešais brālis teica tiem:
 
(02787.) “Mums smagas cīņas izcīnītas,
 
(02788.) ir mūsu zemes nopostītas.
 
(02789.) Ja gribam sevi saglabāt
 
(02790.) un sievas, bērnus ar turklāt,
 
(02791.) tad dieva vārdā kristīsimies!” -
 
(02792.) “Vai gan par to mēs kaunēsimies!”
 
(02793.) tā viņi visi izsaucās.
 
(02794.) Par lēmumu šo priecājās
 
(02795.) lietuvieši drosmīgie.
 
(02796.) Ar šķīstu sirdi alka tie
 
(02797.) pēc kristietības. Tai par slavu
 
(02798.) pret ķēniņu tie vērsās savu.
 
(02799.) Nu Mindaugs dikti dusmojās,
 
(02800.) un iespējams tiem nelikās,
 
(02801.) ka tie tur palikt varētu,
 
(02802.) jo Lengevīns ar Mindaugu
 
(02803.) tos katru mirkli padzīt spēja.
 
(02804.) Nu citādi vairs nevarēja:
 
(02805.) ja dzīvot gribējās vēl tiem,
 
(02806.) bij jākļūst tiem par kristiešiem.
 
(02807.) Ar savas žēlastības varu
 
(02808.) dievs sūtīja tiem savu garu,
 
(02809.) un tā nu tie pie mestra jāja,
 
(02810.) kur laipna gaidīja tos māja.
 
(02811.) Tie darīja tam zināmu,
 
(02812.) ka vēlas īsto ticību
 
(02813.) un nevēlas vairs pagānību.
 
(02814.) “Kāds kungs grib mūs ar negantību
 
(02815.) no mūsu zemes projām dzīt.
 
(02816.) Mēs dieva vārdā kaut tūlīt
 
(02817.) pie jums ar prieku paliksim,
 
(02818.) mēs labprāt baušļus pildīsim.
 
(02819.) Mums pilī sievas, bērni ir,
 
(02820.) kam pajumte ar jāpiešķir,
 
(02821.) un draugi, kas mums sekot vēlas.
 
(02822.) Jums pretī nesam sirdis kvēlas,
 
(02823.) kas pievērsties grib kristietībai.
 
(02824.) Ja kaitēt varam pagānībai,
 
(02825.) mēs būsim tīkami jums viesi.”
 
(02826.) Tiem mestrs teica: “Jā, patiesi,
 
(02827.) mēs draudzību jums parādīsim.
 
(02828.) Mēs bagātus jūs padarīsim,
 
(02829.) mēs godu jums un mantu dosim,
 
(02830.) jūs visus labi atalgosim,
 
(02831.) mēs apsargāsim jūs, kā nākas,
 
(02832.) lai jums nu laba dzīves sākas.”
 
(02833.) Tad svešinieki teica tā:
 
(02834.) “Nu laiks mums doties atceļā.
 
(02835.) Ja dievs mums liks ko piedzīvot,
 
(02836.) to steigsimies jums paziņot.
 
(02837.) Mēs pateicamies sirsnīgi,
 
(02838.) ka mestra kungs tik žēlīgi
 
(02839.) un laipni mūs ir uzņēmis,
 
(02840.) ar padomu mums līdzējis.
 
(02841.) Ja vēl tik dievs ļaus dzīvot mums,
 
(02842.) ar prieku kalposim mēs jums.
 
(02843.) Mēs, sirdī pielūgdami viņu,
 
(02844.) nu mājup iesim ar šo ziņu,
 
(02845.) kas šeit mums tika vēstīta.”
 
(02846.) Un tā nu viņi aizgāja.
 
(02847.) Kad viņi mājās pārnāca,
 
(02848.) šo ziņu viņi vēstīja
 
(02849.) kā draugiem, tā ar radiniekiem
 
(02850.) un sāka nu aiz lieliem priekiem
 
(02851.) lenkt lepno Lengevīnu.
 
(02852.) Ar mīļo Miļģerīnu
 
(02853.) bij Ģiņģeiķis un Tūšis.
 
(02854.) Kāds pasākums nu būs šis?
 
(02855.) Tie slepus gāja izlūkos
 
(02856.) Lengevīna novados.
 
(02857.) Pats dievs tiem ļāva it paties
 
(02858.) Lengevīnam piezagties,
 
(02859.) līdz varēja to acīm skatīt.
 
(02860.) Kāds prieks tiem bija viņu matīt!
 
(02861.) Tad nogrūda nu brāļi braši
 
(02862.) no zirga Lengevīnu aši,
 
(02863.) it kā nebūtu viņš jozts
 
(02864.) tur sēdējis, kā kaujai posts.
 
(02865.) Tā beidzās viņa kundzība.
 
(02866.) Viņš tikko dzīvs vēl palika.
 
(02867.) Labi, ka viņš neizšmauca.
 
(02868.) Miļģerīns tad brāļiem sauca:
 
(02869.) “Šurp kādu virvi atnesiet,
 
(02870.) lai varam Lengevīnu siet!”
 
(02871.) Tā tas arī notika:
 
(02872.) Lengevīnu sasēja
 
(02873.) šajā pašā brīdī
 
(02874.) īsā laika sprīdī;
 
(02875.) tik veikli viņu noķēra,
 
(02876.) ka smiekli viņam pārgāja.
 
(02877.) Beidzot prātīgs bija tas,
 
(02878.) nesdams sev uz muguras
 
(02879.) sietas abas rokas.
 
(02880.) Tās bij tam gaužas mokas.
 
(02881.) Visiem bij nu lielais brīns:
 
(02882.) sagūstīts bij Lengevīns.
 
(02883.) Ko darīt, aši apsprieda
 
(02884.) un žigli viņu aizveda
 
(02885.) Miļģerīna novadā.
 
(02886.) Tūšis tad nu teica tā:
 
(02887.) “Mums ceļā jādodas tūlīt!
 
(02888.) Ikviens, kas grib man paklausīt,
 
(02889.) lai seko mums nu līdzi aši!”
 
(02890.) Tad viņam atbildēja braši
 
(02891.) ikviens, gan draugs, gan radinieks:
 
(02892.) “Šai ceļā doties mums ir prieks.”
 
(02893.) Un drīzi tie jau ceļā bija.
 
(02894.) Tie savus zirgus netaupīja:
 
(02895.) tie jāja nakti, jāja dienu,
 
(02896.) un gurums nemāca nevienu.
 
(02897.) Savas sievas, savus bērnus,
 
(02898.) vēršus, govis, teļus pērnus
 
(02899.) līdz ar visu iedzīvi
 
(02900.) dzina tie uz Aizkraukli.
 
(02901.) Kādā mežā mīlīgā
 
(02902.) apmetās tie atpūtā.
 
(02903.) Tur ļaudis atstājuši, knaši
 
(02904.) pie mestra jāja brāļi paši
 
(02905.) un atkal lūdza padomu.
 
(02906.) Tie teica: “Kungs, mums devis nu
 
(02907.) ir ķīlu dievs. Vai gribat jūs
 
(02908.) to paturēt? Tad drošāk būs
 
(02909.) mums visiem palikt še pie jums.
 
(02910.) Ir sievas, bērni līdzi mums.” -
 
(02911.) “Jel sakiet, krietnie varoņi,
 
(02912.) kas sakāms jums, nu atklāti,
 
(02913.) ko jūs mums ķīlā atvedāt?”
 
(02914.) Tie atbildēja mīļuprāt:
 
(02915.) “Pats leišu Lengevīns ir tas,
 
(02916.) tam rokas virvē sasietas.”
 
(02917.) Tad mestrs teica: “Prieks man būtu,
 
(02918.) ja šādu ķīlu mēs nu gūtu,
 
(02919.) ja pagānus vislabākos,
 
(02920.) ar jūsu spēku gūstītos,
 
(02921.) mēs savā priekšā redzētu.
 
(02922.) To brāļi labprāt atļautu,
 
(02923.) ka jūs par viņiem tiesu spriestu,
 
(02924.) lai to, kas pelnīts, viņi ciestu.
 
(02925.) Padomu es dot jums varu:
 
(02926.) jājiet atpakaļ ar sparu
 
(02927.) un atvediet to vīru mums,
 
(02928.) kas pāri nodarījis jums.
 
(02929.) Ja jūsu prāts ir svēts un patiess
 
(02930.) un jūs mums, brāļiem, uzticaties,
 
(02931.) tad varat droši paļauties,
 
(02932.) ka pratīsim jums pateikties
 
(02933.) par to, ka jūs tik vīrišķi
 
(02934.) šo darbu esat veikuši.”
 
(02935.) Nu brāļi ļoti priecājās
 
(02936.) un ordeņmestram pateicās.
 
(02937.) Tad devās atkal mudīgi
 
(02938.) tie atpakaļ uz Aizkraukli,
 
(02939.) kur mežā, kā jau sacīts jums,
 
(02940.) bij viņu ļaudīm patvērums.
 
(02941.) Tur atrada tie varoņus
 
(02942.) visus sveikus, veselus.
 
(02943.) Tie debestēvam pateicās
 
(02944.) un visi kopā priecājās
 
(02945.) cauru nakti līdz pat rītam,
 
(02946.) līdz pat pirmam gaismas svīdam.
 
(02947.) Tad paņēma tie Lengevīnu,
 
(02948.) virvē sasietu un grīnu,
 
(02949.) un uz Rīgu aizveda.
 
(02950.) Tos mestrs mīļi saņēma
 
(02951.) ar sveicieniem un dāvanām
 
(02952.) un uz dienām nākamām
 
(02953.) deva tiem ar grāmatu
 
(02954.) ļaudis, zemi, mantību.[145]
 
(02955.) Bij Lengevīns nu gūsteknis,
 
(02956.) kā viņš to bija pelnījis;
 
(02957.) par to nu mestrs priecājās
 
(02958.) un karagaitām saposās
 
(02959.) uz Lietuvu pret pagāniem,
 
(02960.) lai uzbruktu ar sparu tiem.
 
(02961.) Rēvelē tad ķēniņvīri
 
(02962.) arī priecīgi bij tīri;
 
(02963.) tie pulkiem kopā pulcējās
 
(02964.) un labprāt Rīgā ieradās.
 
(02965.) Kad mestrs tos nu ieraudzīja,
 
(02966.) no visas sirds viņš priecīgs bija.
 
(02967.) Bij liela viņa sirsnība,
 
(02968.) viņš tos kā viesus uzņēma.
 
(02969.) Kā parasts, leti līdzi gāja,
 
(02970.) un līvi no tiem neatstāja.[146]
 
(02971.) Tūšis nu un brāļi abi,
 
(02972.) vīri uzticīgi, labi,
 
(02973.) bija klāt, kur vajadzīgs.
 
(02974.) Vīrs ikviens bij drošsirdīgs.
 
(02975.) Kad karaspēks bij kārtībā,
 
(02976.) tad mestrs devās kargaitā.
 
(02977.) Tiem līdzi jaunkristītie gāja,
 
(02978.) kas zemi labi pārzināja.
 
(02979.) Pie kristīgajiem ieradušies,
 
(02980.) nu bija viņi kristījušies,
 
(02981.) un visi viņu savieši
 
(02982.) nu bija krietni kristieši.
 
(02983.) Kad Daugavai tie pāri tika,
 
(02984.) tad karodznieki pulkiem lika,
 
(02985.) lai tie ap viņiem kārtotos,
 
(02986.) un modri uzraudzīja tos.
 
(02987.) Caur purviem, mežiem viltīgiem
 
(02988.) nu devās tie pret pagāniem.
 
(02989.) Tur bij daudz upju viltīgu,
 
(02990.) un daudz tie cieta grūtību.
 
(02991.) Kad beidzot tie turp nonāca,
 
(02992.) bij daudziem posts un nediena.
 
(02993.) Tie braši dažu vīru sita;
 
(02994.) kas nepaguva bēgt, tas krita.
 
(02995.) Tie zemju zemēm pāri gāja
 
(02996.) un postīja un dedzināja.
 
(02997.) Ģiņģeiķis ar lielu baru
 
(02998.) iebruka ar pilnu sparu
 
(02999.) Lengevīna sētā nu.
 
(03000.) Tā guvis šādu uzvaru,
 
(03001.) pulks tur to nakti pavadīja.
 
(03002.) Liels laupījums tiem ticis bija.
 
(03003.) Tie nākamrīt uz Rīgu jāja,
 
(03004.) un priekā lepna bij tiem stāja.
 
(03005.) Gan sānos, gan ar aizmugurē
 
(03006.) tie stipru sardzi lika turēt.
 
(03007.) Tiem lietuvieši virsū spiedās,
 
(03008.) bet ātri atpakaļ tie sviedās,
 
(03009.) jo krietni šiem pa galvu krāva.
 
(03010.) Tur Lengevīna brāli kāva,
 
(03011.) tie citi purvā iebēga.
 
(03012.) Daudz zirgu viņiem atņēma;
 
(03013.) bij gauža viņiem nediena.

[Piezīmes:]

[107] Rēvele (Revele) un Viru jeb Viruzeme (Wierlant) ir novadi Igaunijas ziemeļos, pie Somu līča (IH XV 3; I 13 u.c.).
 
[108] Domāts Dānijas karalis (1202–1241) Valdemārs II, Uzvarētājs.
 
[109] Modēnas Guljelmo 1238.gadā.
 
[110] Harju (Haryen; ig. Harju) – novads Igaunijas ziemeļdaļā starp Rēveli un Jervu.
 
[111] Stensbijas līgumu, ar kuru Dānijai tika nodota Ziemeļigaunija, noslēdza Valdemārs II un Hermanis Balke 1238.gadā (Benninghoven 1965, 366).
 
[112] Bīskaps Hermans Tērbatā (von Darbete bischof Herman) – Hermanis Bukshēvdens (par viņu ziņas 1217–1248), viens no bīskapa Alberta pieciem brāļiem. Līdz 1219.gadam Hermanis bija Sv. Pāvila klostera abats Brēmenē, par bīskapu iesvētīts Magdeburgā. Bīskaps (1219–1247) Lihulā un Tērbatā (Bunge 1875, 27–33; Gnegel–Waitschies 1958, 32).
 
[113] Par ķēniņvīriem, ķēniņļaudīm (kuniges, koniges man) tiek dēvēti karotāji no Dānijai piederošās Igaunijas daļas.
 
[114] Izborska (Îsburc, Îseburc) bija svarīgs senkrievu centrs. Tā atradusies t.s. Truvora pilskalnā (tag. Pečoru raj. Krievijā), kura apdzīvotības sākumi attiecināmi uz vikingu laiku. Arheoloģiskajos izrakumos atklātas nelielas koka guļbūves. Par uzbrukumiem Izborskai 13.gs. liecina arī vairākkārt degušās celtnes šā laika kultūras slānī. Pili 12.–13.gs. ietvēruši aizsargmūri, no kuriem saglabājušās mūra torņa paliekas pie ieejas (Седов 1975, 67–74; Grala 1991).
 
[115] Pleskava (Plezcowe) kā pilsēta ar nocietinājumiem veidojusies pie Pleskavas upes ietekas Veļikajā, kur jau no 1. g. t. pastāvējis pilskalns. Pilsētu 11.–13.gs. sākumā ietvērusi bez saistvielas krauta akmeņu aizsargsiena. Ar 13.gs. otro pusi Pleskava kā kņazistes centrs kļuva neatkarīga no Novgorodas (Лабутина 1983).
 
[116] No dažādu vēsturisku notikumu kopsakarības var secināt, ka cīņas pie Izborskas notikušas 1240.gada rudenī (Benninghoven 1965, 377; Smith, Urban 1977, 29), nevis 1238.gadā, kā uzskatīja senāk (LRC 1857, 256).
 
[117] Ir pieņemts uzskatīt, ka Modas upe (Mode) identificējama ar Veļikaju, kā tas izriet no citiem vēstures avotiem (LRC 1857, 256, 257).
 
[118] Gerpolts (Gêrpolt) bija Pleskavas kņazs, bet sīkākas informācijas par viņu nav (LRC 1857, 256).
 
[119] Novgoroda (Nogarden, Nogarten) 12.–15.gs. bija bajāru republikas galvaspilsēta, nozīmīgs viduslaiku ekonomiskais, politiskais un kultūras centrs Krievzemes ziemeļdaļā.
 
[120] Aleksandrs Jaroslavičs (1220–1263), dzimis Perejaslavļā kņazu dzimtā, kņazs vietvaldis Novgorodā (1236–1250). Pēc uzvaras pie Ņevas 1240.gadā ieguvis pievārdu Ņevskis. Vēlāk (1250–1252) Kijevas–Novgorodas lielkņazs, tad (1252–1263) Vladimiras–Suzdaļas, Novgorodas–Pleskavas un Polockas–Vitebskas zemju lielkņazs (Пашуто 1974, 157).
 
[121] Pareizticīgā baznīca apvienoja Konstantinopoles, Aleksandrijas un Antiohijas patriarhātu baznīcas, kā arī Persijas un Armēnijas kristīgo baznīcu, kas visas kopā veidoja t.s. Austrumu baznīcu. Šeit iekļāvās arī no Konstantinopoles atkarīgās krievu, serbu un bulgāru baznīcas. Romas impērijas dalīšanas rezultātā 395.gadā sākās atšķirīga Austrumu un Rietumu baznīcas attīstība. Konflikti starp šīm baznīcām sasniedza kulmināciju 1054.gadā, kad Romas pāvests uz mūžīgiem laikiem izslēdza Konstantinopoles patriarhu no baznīcas. No šā laika Romas baznīca pareizticīgās baznīcas pārstāvjus dēvēja par atkritējiem. Tādēļ arī Atskaņu hronikā Krievzemes baznīca netiek identificēta ar kristietību (Dinzelbacher 1992, 610).
 
[122] Suzdaļa (Susdal) – Suzdaļas kņazistes galvaspilsēta. Šī kņaziste 13.–14.gs. bija lielākā feodālā valsts Krievzemes ziemeļaustrumu daļā. Tā bija centrs, no kurienes sākās cīņa par Krievzemes apvienošanu.
 
[123] Aleksandrs Ņevskis.
 
[124] Ledus kauja notika 1242.gada 5.aprīlī uz Peipusa ezera starp Aleksandra Ņevska vadīto krievu karaspēku un Livonijas ordeņa un Tērbatas bīskapa apvienoto karaspēku. Pēc pirmās un ceturtās Novgorodas hronikas informācijas (Бегунов, Клейнберг, Шаскольский 1966, 229), kaujā krituši 400–500 un gūstā saņemti 50 vācieši, neskaitot lielu daudzumu vietējo tautu pārstāvju. Krievu hronisti gan nemin, cik kritušo bijis viņu pusē, tikai konstatē, ka, atbrīvojot Pleskavas novadu, zaudēts simtiem karotāju, tai skaitā 600 pleskaviešu (turpat, 178–229).
 
[125] Domājams, ka Hronikas autora rīcībā bijis viens vai vairāki rakstītie avoti, ko viņš sauc par grāmatu (daz bûch). Ir izteikts pieņēmums, ka šeit ir runa nevis par kādu vienotu avotu, bet gan par atšķirīgu, dažādās vietās radušos annāļu kopsavilkumu ar atšķirīgu ticamības pakāpi (Wachtsmuth 1878, 7).
 
[126] Heinrihs no Heimburgas (Heynrîch von Heimburc) – Livonijas mestrs (1246–1248). Cēlies no ministeriālu dzimtas Heimburgā (tag. pilsēta Harca ziemeļu priekškalnēs, 12 km no Halberštates). Šai dzimtai bijusi ietekme jau Indriķa Lauvas (12.gs. 70.gadi) laikā. Kā bruņinieku brālis Vācijā Heinrihs minēts 1239.–1240.gadā. Pēc pusotra gada mestra amata pildīšanas Livonijā Heinrihs atgriezās Svētajā Romas impērijā (Fenske, Militzer 1993, 308–310).
 
[127] Dīterihs, Dītrihs no Grīningenes (Dŷterîch von Grûningen; Grüningen, Gruningen, Groningen) – Livonijas mestrs (1238–1246), Livonijas un Prūsijas mestrs (1249–1254), Vācu ordeņa mestra vietnieks (1245) un vēlāk mestrs (1254–1256), Prūsijas mestrs (1258). Dītrihs cēlies no Tīringenes landgrāfu ministeriāliem, 1234.gadā iestājies Vācu ordenī un jau 1237.gadā bijis kandidāts Livonijas mestra amatam, taču pieredzes trūkuma dēļ aizstāts ar Hermani Balki, kuru viņš tad pavadījis uz Livoniju (Benninghoven, 1965, 462; Fenske, Militzer 1993, 277–279).
 
[128] Kursas pakļaušana sākās pēc pāvesta legāta Modēnas Guljelmo 1242.gada aprīlī dotās atļaujas Vācu ordenim celt pili vai pilsētu pie Ventas (LVA II, Nr. 249). Dalīšana beigusies pēc ordeņa veiksmīgās karadarbības 1245.gadā, kad ar pāvesta rīkojumu Kursa bija jāsadala starp ordeni un Kursas bīskapu pēc kvotas divas trešdaļas zemju ordenim, viena trešdaļa – bīskapam (LVA II, Nr. 275; Biļķins 1967, 180–190).
 
[129] Kuldīgas (Goldingen) pils celta pakļauto kuršu zemju vidusdaļā 1242.–1244.gadā. Pils, kuras drupas tagad nolīdzinātas, atradusies pie Ventas rumbas (tag. parkā Pils ielā 1). Avotos 1245.gada februārī minēta kā pabeigta Jēzus pils – Gulding Schmid 1921, 215, 216). No Kuldīgas pils 13.gs. otrajā pusē tiek virzīti krustnešu spēki pret kuršiem, zemgaļiem un žemaišiem.
 
[130] Šāds izteikums šķiet paradoksāls, ņemot vērā šķīstības, paklausības un nabadzības zvērestu, kas bija jādod ordeņbrāļiem. Respektīvi, viņi nedrīkstēja precēties, un viņiem nevarēja piederēt īpašums. Līdzīgi citiem garīgo bruņinieku ordeņiem Vācu ordenis sastāvēja no bruņiniekiem, priesteriem un kalpotājiem. Taču ordeņa struktūra kopumā bija ļoti sarežģīta. Tā aptvēra tādas kategorijas kā turkopoles (no vietējiem iedzīvotājiem komplektētas karaspēka daļas), pusbrāļus, māsas, pusmāsas, brāļus, kas nedeva zvērestu, tādus, kas kalpoja “mīlestībā” (in caritate), un tādus, kas kalpoja par atalgojumu. Ļoti savdabīga kategorija bija kalpotāji, no kuriem komplektējās gan vidēji un viegli apbruņoti karavīri, gan arī zemākie pārvaldes ierēdņi un amatnieki. Bez tam, tāpat kā Zobenbrāļu ordenī, arī Vācu ordenī pastāvēja t.s. līdzbrāļi (Mitbrüder, confratres), kas tika pielīdzināti bruņiniekiem; tie bija gan vienkārši vasaļi, gan firsti un pat karaļi. Līdzbrāļi drīkstēja precēties, un tiem varēja piederēt īpašums, no kura vienu daļu pēc viņu nāves saņēma ordenis (Stavenhagen 1895; Platter 1985, 329).
 
[131] Embūte (Anbotens Amboten) atradusies Embūtes pilskalnā Liepājas rajonā pie bijušās Embūtes muižas Lankas upes labajā krastā. Te 26 m augstā zemesragā ar ļoti stāvām nogāzēm 50x60 m plakumā ierīkots nocietinājums, kas no pārējās teritorijas atdalīts ar diviem dziļiem grāvjiem un trim zemes vaļņiem (Brastiņš 1923, 69, 70).
 
[132] Mindaugs (Myndowe; Mendogus, Mindaugas, Миндовг; dz.g. nez. – 1263) – lietuvju kunigaitis (sk. 200. piez.) un karavadonis (līdz 1253), Lietuvas karalis (1253–1263); 13.gs. 30.–40.gados viņš apvienoja lietuvjus vienā valstī. Vēstures avotos pirmoreiz minēts 20.gadu otrajā pusē kā viens no lietuvju valdniekiem, kuri piedalījušies sarunās ar Volīnijas kņazistes pārstāvjiem. Ar 1242.gadu visi lietuvji un daļa žemaišu atzina viņa virskundzību. Ap 40.gadu vidu Mindaugs bija iekarojis t.s. Melnkrieviju (Novogrudoka, Volkoviska, Sloņima), Polockas kņazisti un uz īsu laiku arī Smoļensku. Tad sākās viņa sadursmes ar Vācu ordeni (Biļķins 1967, 239–252).
 
[133] Sākumā vācieši izmantojuši kuršu koka pili, jo norādījumi par bīskapa mūra pils celtniecību Embūtē 0,5 km uz dienvidiem no kuršu pilskalna ir tikai ar 1265.gadu (Wartberge 1863, 44; Löwis of Menar 1922, 45).
 
[134] Par kuršu pagānisko ticēšanu pareģiem, zīlniekiem un burvjiem (divinis, auguribus atque nigromanticis) liecina jau 11.gs. otrajā pusē pierakstītās Brēmenes Ādama ziņas (Adam Bremensis 1917, 243, 244).
 
[135] Berneks no Hārenes (Bernec von Hâren), turpmāk – Bernhards no Hārenes (Bernhart von Hâren; Bernhard von Haren) – cēlies no Teklenburgas (Vācijā, Vestfālenes ziemeļdaļā) grāfa ministeriāliem. Bijis komturs Klaipēdā (1253–1259), domājams, kritis kaujā pie Skodas 1259.gadā (Fenske, Militzer 1993, 291, 292).
 
[136] Vācu ordeņa bruņiniekiem bija noteikts izturēšanās kodekss. Ordeņa statūtos pie pašiem smagākajiem noziegumiem pieskaitīta bailīga bēgšana no karoga vai karaspēka kaujas laikā. Speciāls likums (“Si de vexilo vel de exercitu tamquam formidolosus fugerit”) šajā sakarībā paredzēja izslēgšanu no ordeņa (Šterns 1969, 179; Perlbach 1890, 86, 87).
 
[137] Ribalde (ribalt) – koka konstrukcijas ierīce, kas, domājams, bijusi paredzēta nocietinājuma sienu graušanai aplenkuma laikā (Lexers 1986, 167).
 
[138] Attēlotās kaujas dalībnieku skaits gan nav droši zināms, tomēr minētais lietuvju karaspēka lielums jāuzlūko par pārspīlējumu.
 
[139] Vācu ordeņa sabiedrotie – Baltijas vietējo tautu karavīri – joprojām saglabāja savas tradīcijas.
 
[140] Šāda rīcība liecina par pagānisma elementiem pašu Vācu ordeņa brāļu pasaules uzskatā. Kā senatnē ģermāņu dieviem, tā tagad vienīgajam Dievam tiek ziedota daļa kara laupījuma. Par šo paražu ir norādījumi Hronikas tekstā arī citās vietās.
 
[141] Lengevīns, Lengvīns (Lengewîn; Langwinus, Lengvenis) – lietuvju kunigaitis, Mindauga māsasdēls un sabiedrotais, kura pārvaldītā teritorija atradusies Lietuvas ziemeļaustrumu daļā, šķiet, Nalšas zemē tagadējā Zarasu rajonā (Stakauskas 1934, 122, 123; Gudavičius 1984, 72, 73).
 
[142] Tūšis (Tûsche; Tusze) – kunigaitis kādā Lietuvas ziemeļdaļas novadā (Stakauskas 1934, 133; Gudavičius 1984, 76).
 
[143] Miļģerīns (Milgerîn; Milgerutis) – Tūšes brālis kunigaitis kādā Lietuvas ziemeļdaļas novadā, šķiet, tagadējos Pasvales un Pakrojas rajonos (Stakauskas 1934, 133; Gudavičius 1984, 76).
 
[144] Ģiņģeiķis (Gingeike; Gingeke, Gineika) – Tūšes brālis, kunigaitis kādā Lietuvas ziemeļdaļas novadā, šķiet, tagadējā Pasvales rajonā (Stakauskas 1934, 56, 133; Gudavičius 1984, 71–76).
 
[145] Vācu ordenis labprāt piešķīra lēņus Austrumbaltijas vietējiem dižciltīgajiem. Tas bija izdevīgāk nekā pieļaut vācu vasaļu kārtas izveidošanos, kas ar laiku notika, tā radot bīstamus draudus ordeņa militārajai korporācijai (Stavenhagen 1890, 309; Šterns 1961, 47–92).
 
[146] Vietējo iedzīvotāju piedalīšanās Vācu ordeņa rīkotajos karagājienos 13. un 14.gs. bija parasta parādība. Bartolomeja Honekes hronika sniedz ziņas arī par patstāvīgām vietējo karavīru akcijām vēl 14.gadsimtā. Nevācu karavīri ne vien piedalījās ordeņa sirojumos ārpus Livonijas, bet arī uzturējās ordeņa piļu garnizonos, turklāt pierobežas pilīs to bija pat vairāk nekā ordeņbrāļu. Viņi galvenokārt devās izlūku un ziņnešu gaitās (t.s. lauksargi – wartlude). Bez tam nevācu vasaļu un brīvnieku pienākums bija piedalīties ordeņa karagaitās. Vismaz 13.gs. vietējo tautu pārstāvjiem bija iespējams arī iegūt ordeņa bruņinieka statusu (H”hlbaum 1872; Šterns 1962).

Reklāma