(04031.-05008. - vidusaugšvācu valodā) (04028.-05006. - tulkojums latviešu valodā)

Pievienoja: 
Valters Grīviņš, 14.01.2014

Livlädische Reimchronik (04031.-05008.)Atskaņu hronika (04028.-05006.)
(04031.) Die Samen wâren bereit
 
(04032.) zû rechen ir hertzeleit,
 
(04033.) daß in was geschehen,
 
(04034.) als ûch nû ist verjehen.
 
(04035.) dô der meister vernam
 
(04036.) daß der Samen her zû quam,
 
(04037.) er und alle die brûdere sîn,
 
(04038.) daß lantvolk und die pilgerîn
 
(04039.) satzten menlîch sich zû wer
 
(04040.) snelle kein der heiden her.
 
(04041.) als ich daß bûch hôre sagen,
 
(04042.) die Samen wâren vor den hagen
 
(04043.) komen mit vil mancher schar.
 
(04044.) dô ir der meister wart gewar,
 
(04045.) lenger wart dâ nicht gebiten,
 
(04046.) durch der Samen her geriten
 
(04047.) von den brûderen wart zû hant.
 
(04048.) man sach dâ howen manche hant.
 
(04049.) dâ hôrte man swerte clingen,
 
(04050.) daß blût sach man dringen
 
(04051.) durch vil manche brunje gût.
 
(04052.) sie gußßen beider wegen blût.
 
(04053.) vil manich cristen hatte dô heil:
 
(04054.) ir hieb sich dô ein teil
 
(04055.) aldâ selbes durch den hagen,
 
(04056.) ein teil wart ir doch geslagen.
 
(04057.) der meister hieb sich durch daß her
 
(04058.) vaste kein dem wilden mer.
 
(04059.) doch ließ er in der selben nôt
 
(04060.) ein teil sîner brûdere tôt.
 
(04061.) waß roubes vor genomen was
 
(04062.) den Samen, als ich itzunt las,
 
(04063.) der wart in gentzlîch wider.
 
(04064.) ir wart ouch vil geslagen nider
 
(04065.) ê der strît ein ende nam.
 
(04066.) der meister mit nôten quam
 
(04067.) durch den hac bie daß mer.
 
(04068.) vorschrôten was im ouch sîn her
 
(04069.) in der reise zû Samelant,
 
(04070.) als ûch nû ist bekant.
 
(04071.) die veigen lâgen dô dâ nider.
 
(04072.) meister Anne kârte wider
 
(04073.) mit sîme here zû Kûrlant
 
(04074.) alleß bie des meres strant.
 
(04075.) dô er quam zûr Mimele,
 
(04076.) man lobete got von himele,
 
(04077.) daß er ûß dem strîte quam.
 
(04078.) sîn her er aber zû im nam
 
(04079.) und quam zû Rîge mit der schar.
 
(04080.) sus saget uns diß bûch verwâr.
 
(04081.) die cristen, die zû Samelant
 
(04082.) wurden geslagen mit werender hant,
 
(04083.) die bevele ich alle gote:
 
(04084.) sie sturben wol nâch sîme gebote.
 
(04085.) Zû Sameiten was ein man
 
(04086.) bie der zît, hieß Aleman;
 
(04087.) der was ein vil vromer helt
 
(04088.) von Sameiten ûß erwelt.
 
(04089.) der trûc in sînem hertzen
 
(04090.) bitterlîchen smertzen
 
(04091.) und dar zû grôßen haß.
 
(04092.) ich wil ûch sagen durch waß:
 
(04093.) daß der kunic Myndowe
 
(04094.) und manich Lettowe
 
(04095.) cristen wâren worden
 
(04096.) und her heiden orden
 
(04097.) hatten zû rucke geleit,
 
(04098.) und wâren bereit
 
(04099.) zû dienste gentzlîche
 
(04100.) gote von himelrîche.
 
(04101.) Aleman dâ dâchte,
 
(04102.) daß er sint vollenbrâchte,
 
(04103.) wie er mit grôßen vreisen
 
(04104.) wolde rische reisen
 
(04105.) ûf die vromen Kûren
 
(04106.) die sîne nâkebûren.
 
(04107.) Aleman gar unverzaget
 
(04108.) sprach: “ob eß behaget
 
(04109.) ûch Sameiten, sô wil ich varn,
 
(04110.) mînen lîp nimmer gesparn,
 
(04111.) ûf die Kûren, die dâ sint
 
(04112.) cristen, und dar zû ir kint.”
 
(04113.) der rât der was wol gehôrt
 
(04114.) von den Sameiten. er sprach vort:
 
(04115.) “wanne die Kûren sint verhert
 
(04116.) und von uns gar verzert,
 
(04117.) sô mûß Myndowe uns volgen,
 
(04118.) wie gar er sie verbolgen.”
 
(04119.) Zû hant die Sameiten
 
(04120.) begunden sich bereiten
 
(04121.) hin zû Kûrlande wart.
 
(04122.) die besten wurden ungespart
 
(04123.) die zû Sameiten wâren;
 
(04124.) der reise sie nicht verbâren.
 
(04125.) die Sameiten vûren hin,
 
(04126.) zû Kûrlande stûnt ir sin,
 
(04127.) mit eime here mâßen grôß,
 
(04128.) daß doch der verte wol genôß.
 
(04129.) dô sie mit here quâmen
 
(04130.) zû Kûrlant, sie nâmen
 
(04131.) vol ir hende, daß ist wâr.
 
(04132.) daß was den Kûren vil swâr,
 
(04133.) daß sie daß nicht enmochten
 
(04134.) erweren unbevochten.
 
(04135.) dô riten die Sameiten dan,
 
(04136.) sie vûrten wîb und man
 
(04137.) und dar zû roubes mêre.
 
(04138.) diß mûwete die brûdere sêre
 
(04139.) und die vil stoltzen Kûren,
 
(04140.) die vil wol kunden tûren
 
(04141.) in strîten und in reisen.
 
(04142.) sie sprâchen: “die weisen,
 
(04143.) die hie nû sint gemachet,
 
(04144.) alleine uns helfe swachet,
 
(04145.) die wolle wir rechen offenbâr
 
(04146.) ê uns entstêt daß ander jâr.”
 
(04147.) dô der Sameiten her dô quam
 
(04148.) zû lande wider, dô vernam
 
(04149.) meister Anne die mêre,
 
(04150.) daß verheret wêre
 
(04151.) Kûrlant von den Sameiten.
 
(04152.) er gedâchte bereiten
 
(04153.) ein her nâch sînem willen,
 
(04154.) daß er dâ mite gestillen
 
(04155.) mochte gar ir hôchvart.
 
(04156.) er gebôt eine herevart
 
(04157.) ûß allen sînen landen
 
(04158.) den Sameiten zû schanden.
 
(04159.) Die herevart wart vollen grôß,
 
(04160.) des der cristentûm genôß.
 
(04161.) zû Rîge die samenunge was.
 
(04162.) meister Anne zû im las
 
(04163.) alle die rischen pilgerîn
 
(04164.) von Rîge. er sprach: “nû tût schîn,
 
(04165.) daß ir daß crûce hât genomen
 
(04166.) durch der cristenheite vromen
 
(04167.) und bewîset ûch alsô,
 
(04168.) daß ir zû jungest werdet vrô.”
 
(04169.) Eisten, Lîven und Litten
 
(04170.) die endurfte man nicht bitten,
 
(04171.) die wâren alle bereit
 
(04172.) zû der reise sunder leit.
 
(04173.) daß her daß zogete wol geschart
 
(04174.) hin zû Semegallen wart.
 
(04175.) dô daß her quam in daß lant,
 
(04176.) der meister tet in bekant,
 
(04177.) daß sie solden mite varn,
 
(04178.) er wolde ir keinen sparn.
 
(04179.) eß wêre in lîb oder leit,
 
(04180.) sie mûsten im sîn bereit.
 
(04181.) die Kûren, als ich hôrte jehen,
 
(04182.) sie ließen sich mit trûwen sehen:
 
(04183.) an der selben herevart
 
(04184.) quâmen sie menlîch und hart.
 
(04185.) sus vûr daß her vrôlîchen hin
 
(04186.) kein Sameiten durch gewin.
 
(04187.) dô daß volk zû beider sît
 
(04188.) zû samne quam, eß dûchte zît
 
(04189.) den meister und die vogete sîn
 
(04190.) und dar zû die pilgerîn,
 
(04191.) daß mit zeichen undersniten
 
(04192.) wurde daß volk nâch strîtes siten.
 
(04193.) daß geschach al zû hant.
 
(04194.) nû wâren sie komen vor daß lant.
 
(04195.) die vogete scharten baß ir her
 
(04196.) und sterkten sie vil wol zûr wer.
 
(04197.) die baniere wurden dô
 
(04198.) bevolen den, die vollen vrô
 
(04199.) zû deme strîte wâren
 
(04200.) und ouch gebâren
 
(04201.) konden mit sô getânem spil.
 
(04202.) dar was volkes rechte vil.
 
(04203.) dâ sach man mancher hande snite,
 
(04204.) durch daß sich niemant underrite.
 
(04205.) der baniere was dâ gnûc,
 
(04206.) doch was daß lantvolk sô clûc,
 
(04207.) daß eß von sîner banier nicht
 
(04208.) kêren wolde; in stêter pflicht
 
(04209.) sie nâmen ouch irre hêrren war.
 
(04210.) dâ sach man in vil stoltzer schar
 
(04211.) daß her sich stellen zû der zît,
 
(04212.) als eß solde in einen strît.
 
(04213.) leitsagen wurden dô gegeben
 
(04214.) den houbtlûten. daß quam eben
 
(04215.) in allen in der herevart.
 
(04216.) die wâren in rechter art
 
(04217.) Lettowen und helde gût;
 
(04218.) des wart daß her wol behût.
 
(04219.) der eine der hieß Tûsche;
 
(04220.) der gienc dâ wol zû brûsche.
 
(04221.) der ander der hieß Milgerîn.
 
(04222.) er was kûne sam ein swîn.
 
(04223.) Gingeike der dritte hieß,
 
(04224.) der an vromekeite ließ
 
(04225.) sich alle wege vinden.
 
(04226.) sîne viende mûsten swinden
 
(04227.) vor im zû allen zîten
 
(04228.) in sturmen und in strîten.
 
(04229.) Daß her sprengete zû hant
 
(04230.) in der Sameiten lant
 
(04231.) unde tet vil grôßen schaden.
 
(04232.) dâ wurden gar uberladen
 
(04233.) die Sameiten zû der zît.
 
(04234.) daß ließen die Kûren âne nît.
 
(04235.) barvûßen und predigêre
 
(04236.) wâren in deme selben here.
 
(04237.) dâ sach man den êrsten brant,
 
(04238.) den brante eines predigêres hant
 
(04239.) und eines barvûßen dar nâch.
 
(04240.) zû burnen was in allen gâch,
 
(04241.) die in der reise wâren komen,
 
(04242.) als ich vur wâr hân vernomen.
 
(04243.) daß her daß was wol bewart,
 
(04244.) an allen enden wol geschart
 
(04245.) und zû strîte wol bereit.
 
(04246.) al die wîle ein rotte reit
 
(04247.) hin und her durch bejac,
 
(04248.) die andere rotte des selben pflac,
 
(04249.) die dritte rotte nicht vergaß,
 
(04250.) sie herten baß und baß.
 
(04251.) dô eß an den âbent gienc
 
(04252.) zû hant die legirstat bevienc
 
(04253.) daß grôße her der cristenheit.
 
(04254.) die wîle manich degen reit
 
(04255.) nâch bejage in die nacht.
 
(04256.) dô wart roubes vil gebrâcht,
 
(04257.) man, wîb und kinder
 
(04258.) und aller hande rinder.
 
(04259.) waß man trîben und tragen
 
(04260.) nicht enmochte, daß wart geslagen.
 
(04261.) Des heres warte die was gût
 
(04262.) und dar zû wol behût.
 
(04263.) doch wurden in der warte
 
(04264.) die wartlûte harte
 
(04265.) von den heiden an gerant.
 
(04266.) daß gulden sie mit mannes hant.
 
(04267.) die der warte pflâgen
 
(04268.) enließen sich nicht trâgen,
 
(04269.) sie enmachten vollenclîchen dâ
 
(04270.) den heiden ire kopfe blâ.
 
(04271.) des morgens dô der tag ûf brach
 
(04272.) die wartlûte man komen sach.
 
(04273.) dô zogete daß her vort
 
(04274.) und herte beide her und dort.
 
(04275.) daß triben sie in dem lande
 
(04276.) mit roube und mit brande
 
(04277.) nûn tage: alumme
 
(04278.) die richte und die krumme
 
(04279.) wart dâ vil wol gehert,
 
(04280.) wênic wart eß in gewert.
 
(04281.) daß her hatte vol die hant
 
(04282.) und verterbete gar daß lant.
 
(04283.) dô sprach meister Anne:
 
(04284.) “nû prûvet alle, wanne
 
(04285.) daß herhorn geblâsen wirt,
 
(04286.) sô bezale wir den wirt
 
(04287.) und rîten hin zû lande.
 
(04288.) wir haben vol die hande.
 
(04289.) waß wir haben hie gehert
 
(04290.) des ist mâßen vil gewert.”
 
(04291.) daß horn zû hant geblâsen wart.
 
(04292.) dô bereite sich ûf die vart
 
(04293.) daß her alglîche
 
(04294.) und was vreuden rîche,
 
(04295.) daß eß im wol was ergân.
 
(04296.) dâ mite kârten sie sân
 
(04297.) mit allem irme roube zû lande.
 
(04298.) dô kârten sunder schande
 
(04299.) die Kûren wider in ir lant.
 
(04300.) sie hatten roubes vol die hant.
 
(04301.) dô daß grôße her dô quam
 
(04302.) zû Semegallen, dô nam
 
(04303.) der meister die Semegallen
 
(04304.) und dankte in allen.
 
(04305.) dar mite reit der meister dan,
 
(04306.) ime volgete manich man,
 
(04307.) und quam zû Rîge wider.
 
(04308.) alle ir trûren lac dar nider.
 
(04309.) In disen zîten was gewesen
 
(04310.) zû Rôme, als ich ûch wil lesen,
 
(04311.) der hôhe meister Poppe gût
 
(04312.) an den pâbest, wen sîn mût
 
(04313.) stûnt von der meisterschefte gar
 
(04314.) (des man sint wart wol gewar)
 
(04315.) und hatte daß behalden
 
(04316.) mit bete manichvalden,
 
(04317.) daß er mit râte mûste nemen
 
(04318.) einen brûder, des sich nicht schemen
 
(04319.) sîn orden mochte an keiner stat.
 
(04320.) sînen capellân er bat
 
(04321.) schrîben brîve zû hant
 
(04322.) den kummentûren in die lant,
 
(04323.) die man ouch meistere heißet.
 
(04324.) sîn mût der was gereißet
 
(04325.) und sîn hertze enbinnen
 
(04326.) mit grôßer gotes minnen.
 
(04327.) die brîve wurden gesant
 
(04328.) den lantkummentûren zû hant.
 
(04329.) Dô die brîve wâren gelesen,
 
(04330.) sie wolden alle gehôrsam wesen
 
(04331.) und quâmen in kurtzen stunden
 
(04332.) dâ sie den meister vunden
 
(04333.) meister Poppen von ūsternâ.
 
(04334.) er entpfienc sie lieplîchen sâ.
 
(04335.) von Nieflande was ouch komen
 
(04336.) ein geistlîch man vil wol vernomen,
 
(04337.) brûder Anne was er genant.
 
(04338.) er was meister zû Nieflant.
 
(04339.) dô sie zû samne quâmen
 
(04340.) unde wol vernâmen
 
(04341.) ires hôen meisters mût,
 
(04342.) eß endûchte sie nicht gût
 
(04343.) und sprâchen vil dar wider.
 
(04344.) er bewîsete in doch sider,
 
(04345.) daß er urloub hatte irkrigen.
 
(04346.) zû hant die brûdere alle swigen
 
(04347.) und mûsten volgen mite.
 
(04348.) dô koren sie nâch des ordens site
 
(04349.) von Nieflant brûder Annen
 
(04350.) zu meistere vor vil mannen,
 
(04351.) die dâ stûnden zû der kur.
 
(04352.) dô trat brûder Poppe vur
 
(04353.) und ließ ûf die meisterschaft.
 
(04354.) die entpfienc gar tugenthaft
 
(04355.) meister Anne von Nieflant.
 
(04356.) dô gab man im an die hant
 
(04357.) daß zeichen, daß der meister treit:
 
(04358.) daß was ein vingerlîn vil feit.
 
(04359.) zû hant was brûder Poppe lôs
 
(04360.) der meisterschefte, dô man kôs
 
(04361.) meister Annen an sîne stat.
 
(04362.) zû hant getrûwelîchen bat
 
(04363.) meister Anne und sprach:
 
(04364.) “ir brûdere, wolt ir mir gemach
 
(04365.) tûn, als ich getrûwen,
 
(04366.) und lôsen mich von rûwen,
 
(04367.) sô prûvet, daß ir zû hant
 
(04368.) sendet hin zû Nieflant
 
(04369.) einen brûder, der meister sie.”
 
(04370.) die brûdere die im wâren bie,
 
(04371.) die wurden des zû râte,
 
(04372.) daß man setzte drâte
 
(04373.) den kummentûr von Kunigesberg.
 
(04374.) von dem kunden kein geberg
 
(04375.) die heiden in dem lande,
 
(04376.) er weste aller hande
 
(04377.) der heiden site und tât.
 
(04378.) dem hôen meistere wol der rât
 
(04379.) behagete und sprach zû in:
 
(04380.) “ûf den selben stûnt mîn sin.”
 
(04381.) zû hant der meister schrîben hieß
 
(04382.) brîve gût unde ließ
 
(04383.) vûren die kein Prûßen wart.
 
(04384.) daß ingesigel ûf die vart
 
(04385.) wart ouch gesant mit râte.
 
(04386.) die brîve quâmen drâte
 
(04387.) zû Prûßen hin, dâ man vant
 
(04388.) brûder Burkarden, der genant
 
(04389.) was von Hornhûsen.
 
(04390.) er kunde gêen zû prûsen
 
(04391.) wol, mit den heidenscheften
 
(04392.) torste er sich beheften.
 
(04393.) dô brûder Burkarden wurden kunt
 
(04394.) die mêre, er sprach zû der stunt:
 
(04395.) “waß an den brîven ist gelesen
 
(04396.) dar zû wil ich gehôrsam wesen.
 
(04397.) waß mîner meisterschaft behaget
 
(04398.) daß wil ich tûn gar unverzaget.”
 
(04399.) zû hant nam er von Nieflant
 
(04400.) daß ingesigel zû sîner hant.
 
(04401.) daß hatte meister Anne
 
(04402.) vil wol glîch einem manne
 
(04403.) mêr dan drî jâr getragen,
 
(04404.) als ich vor wâr hôrte sagen.
 
(04405.) Der gûte meister Burkart
 
(04406.) vûr kein Nieflande wart.
 
(04407.) von Hornhûsen was er genant,
 
(04408.) tugent und êre was im bekant.
 
(04409.) dô er mit grôßer arbeit
 
(04410.) alsô lange gereit,
 
(04411.) daß er quam ûf des meres strant,
 
(04412.) er kârte zû hant
 
(04413.) kein der Dune rechte.
 
(04414.) brûdere unde knechte
 
(04415.) wâren von Rîge kein im komen;
 
(04416.) ouch wâren, als ich hân vernomen,
 
(04417.) burgêre und pilgerîn
 
(04418.) dar mite. dâ wart offen schîn,
 
(04419.) daß sie des meisteres wâren vrô.
 
(04420.) sie entpfiengen in alsô,
 
(04421.) als eß sînen êren gezam vil wol.
 
(04422.) sie sprâchen: “meister, man sol
 
(04423.) ûch schenken ûf diser heide:
 
(04424.) wîn unde mete beide
 
(04425.) habe wir nû kein ûch brâch.”
 
(04426.) der meister antwurte in bedâcht
 
(04427.) und sprach: “got mûße ûch geben
 
(04428.) lôn und daß êwige leben,
 
(04429.) daß ir mich wol entpfangen hât,
 
(04430.) zû verdienen eß mir stât.”
 
(04431.) sie trunken und wâren vrô.
 
(04432.) dar nâch kârten sie dô
 
(04433.) zû Rîge in die gûte stat.
 
(04434.) daß volk algemeine bat,
 
(04435.) daß got in mûste sterken
 
(04436.) an allen gûten werken.
 
(04437.) Von Hornhûsen meister Burkart
 
(04438.) wol nâch tugentlîcher art
 
(04439.) sîne vrûnde êrte,
 
(04440.) daß in sîn tugent lêrte.
 
(04441.) er was den vrûnden vridelîch,
 
(04442.) den vienden ein kempfe rîch,
 
(04443.) sînen nâkebûren glîche.
 
(04444.) arme unde rîche
 
(04445.) gunden im heiles vil.
 
(04446.) sîn lob stûnt âne zil:
 
(04447.) zû Prûßen und zû Nieflant
 
(04448.) was sîn lob vil wol bekant.
 
(04449.) er sante zû Littowen
 
(04450.) dem kunige Myndowen
 
(04451.) sîne gift, die was gût.
 
(04452.) des vreute sich des kuniges mût.
 
(04453.) Myndowe des meisteres nicht vergaß,
 
(04454.) er envergulde im daß
 
(04455.) mit einer gûten gifte;
 
(04456.) ouch grûste er in mit schrifte.
 
(04457.) die vrûntschaft von in beiden
 
(04458.) was grôß. daß was den heiden
 
(04459.) nicht vil wol zû mâßen,
 
(04460.) doch wolden sie iß nicht lâßen.
 
(04461.) Eines nachtes spâte
 
(04462.) wart der meister zû râte,
 
(04463.) daß er zû Kûrlande
 
(04464.) wolde bie des meres strande
 
(04465.) und wolde beschowen
 
(04466.) die burc, die den Lettowen,
 
(04467.) die Sameiten sin genant,
 
(04468.) tet vil wê. er hieß zû hant
 
(04469.) des morgens zû bereiten,
 
(04470.) er sprach: “uns sol beleiten
 
(04471.) hin zû der Mimele
 
(04472.) der grôße got von himele.”
 
(04473.) alsus vûr er ûf die vart
 
(04474.) vaste kein der Mimele wart.
 
(04475.) er reit als ein degen gût
 
(04476.) bie des wilden meres vlût
 
(04477.) alsô lange, daß er quam
 
(04478.) zû der Mimele. dô vernam
 
(04479.) der meister, daß die heiden stoltz
 
(04480.) gelegert hatten in ein holtz,
 
(04481.) der burge harte vaste bie.
 
(04482.) er sprach: “wie eß dar umme sie,
 
(04483.) sie wollen morne vrûe hern:
 
(04484.) mit gots helfe wolle wirß wern.”
 
(04485.) dâ wâren brûdere uber al,
 
(04486.) vierzic was ir aller zal.
 
(04487.) er hatte ouch wol vumf hundert
 
(04488.) Kûren ûß gesundert.
 
(04489.) Dô der morgen ane brach,
 
(04490.) der Sameiten her man sach
 
(04491.) stoltz ûf deme velde wesen.
 
(04492.) der meister sprach: “wir sîn genesen
 
(04493.) dicke alsô grôßer nôt.”
 
(04494.) mit sînen lûten er sich bôt
 
(04495.) wol mit trûwen ûf daß velt.
 
(04496.) dô gab man gelt umme widergelt.
 
(04497.) die heiden mit den cristen
 
(04498.) striten wol mit listen.
 
(04499.) der heiden der was alsô vil,
 
(04500.) daß sie hatten keine zil.
 
(04501.) vumf hundert was der cristen her,
 
(04502.) sie bedurften wol der wer.
 
(04503.) der heiden wart dô vil geslagen:
 
(04504.) wem daß sie leit, der mac iß clagen.
 
(04505.) der meister der wart sêre wunt
 
(04506.) von den heiden zû der stunt.
 
(04507.) dar lâgen zwelf brûdere tôt,
 
(04508.) die Kûren liden grôße nôt.
 
(04509.) ir kummentûre zwâren,
 
(04510.) brûder Bernhart von Hâren,
 
(04511.) gewundet wart vil sêre
 
(04512.) und ouch brûdere mêre.
 
(04513.) zû hant mûste der brûdere her
 
(04514.) mit vil menlîcher wer
 
(04515.) howen wider zûr Mimele.
 
(04516.) nû bevele ich gote von himele
 
(04517.) die brûdere, die dâ sint geslagen,
 
(04518.) ich enwil sie nimmer geclagen:
 
(04519.) sie haben diß vil cranke leben
 
(04520.) um daß himelrîche gegeben.
 
(04521.) die vreude die mûß êwic stân,
 
(04522.) nimmer mêr mac sie vergân,
 
(04523.) ir vreude mûß dâ wesen grôß,
 
(04524.) sie sint der merterêre genôß;
 
(04525.) daß ist sunder zwîvel sô:
 
(04526.) mit gote suln sie wesen vrô.
 
(04527.) Dô der meister genas
 
(04528.) der wunden, als ich itzunt las,
 
(04529.) dô reit er hin zû Rîge wart.
 
(04530.) er wolde eine herevart
 
(04531.) ûf die Sameiten
 
(04532.) mit sîner macht bereiten,
 
(04533.) unde wolde in widergelt
 
(04534.) geben, daß sie ûf daß velt
 
(04535.) hatten im zûr Mimele brâcht.
 
(04536.) des hatte er endelîch gedâcht.
 
(04537.) der meister ließ sân
 
(04538.) sîne brûdere daß verstân.
 
(04539.) sie sprâchen alle glîche:
 
(04540.) “tût sô genêdeclîche
 
(04541.) und enpietet in die lant:
 
(04542.) hulfe wirt ûch gesant.”
 
(04543.) des gûten trôstes wart er vrô.
 
(04544.) eß stûnt dar nâch unlange dô,
 
(04545.) boten wurden ûß gesant
 
(04546.) zû Rîge von Sameiten lant.
 
(04547.) die wurben an den meister sô:
 
(04548.) die von Sameiten wêren vrô,
 
(04549.) daß man in gêbe einen vride
 
(04550.) und ouch von in niemant lide
 
(04551.) von keinen dingen ungemach.
 
(04552.) der meister zû den boten sprach:
 
(04553.) “enthaldet ûch eine wîle,
 
(04554.) ich wil in sneller île
 
(04555.) die brûdere besenden
 
(04556.) und mit irme râte enden
 
(04557.) ûwer gewerb, daß ir hie tût.”
 
(04558.) der rât die boten dûchte gût.
 
(04559.) man ließ der geste pflegen wol,
 
(04560.) als man zû rechte boten sol.
 
(04561.) der meister boten rîten ließ,
 
(04562.) die kummentûre er komen hieß.
 
(04563.) wen der meister lût aldar
 
(04564.) die quâmen willeclîchen gar
 
(04565.) hin zû Rîge in kurtzen tagen.
 
(04566.) waß sal ich lange rede sagen?
 
(04567.) ouch quam der ertzebischof
 
(04568.) zû Rîge ûf der brûdere hof
 
(04569.) durch des cristentûmes heil,
 
(04570.) und burgêre ein michel teil
 
(04571.) wurden in den rât genomen.
 
(04572.) dô sie zû samne wâren komen,
 
(04573.) sie bâten unsen hêrren got,
 
(04574.) daß er durch sînen grôßen tôt
 
(04575.) die Sameiten bekêrte
 
(04576.) und sie den wec lêrte,
 
(04577.) den Myndowe hatte bestân,
 
(04578.) der was dar vor ein cristen man
 
(04579.) bie kurtzen tagen worden;
 
(04580.) er hatte der heiden orden
 
(04581.) nâch gotes lobe ein teil verzigen.
 
(04582.) nû lâße wir die rede ligen.
 
(04583.) des selben hatten sie gedâcht,
 
(04584.) daß die Sameiten wurden brâcht
 
(04585.) mit râte zû der cristenheit.
 
(04586.) eß was in dennoch umbereit.
 
(04587.) doch wart zû den stunden
 
(04588.) durch beßßerunge vunden,
 
(04589.) man solde in einen vride geben
 
(04590.) unde gûtlîcheß leben
 
(04591.) mit in halden zwei jâr:
 
(04592.) sô wurde man an in gewar,
 
(04593.) wie zû den cristen wêre ir mût.
 
(04594.) der rât sie alle dûchte gût.
 
(04595.) dô sie hatten daß volant,
 
(04596.) nâch den boten wart gesant.
 
(04597.) die sache ließ man sie verstân,
 
(04598.) wie man den vride wolde hân.
 
(04599.) des wurden sie von hertzen vrô.
 
(04600.) sie machten einen vride dô,
 
(04601.) der solde stên zwei jâr
 
(04602.) mit den Sameiten, daß ist wâr.
 
(04603.) der vride wart bestêtiget wol,
 
(04604.) als man von rechte vride sol.
 
(04605.) die dâ mit dem bischove wâren komen,
 
(04606.) als ir hie vor hât vernomen,
 
(04607.) die kârten mit im von dan.
 
(04608.) dâ was vil manich man,
 
(04609.) der des vrides was vil vrô.
 
(04610.) in ir stat sie giengen dô.
 
(04611.) den heiden den stûnt ouch ir mût,
 
(04612.) als noch vremden lûten tût,
 
(04613.) wider hin zû lanude;
 
(04614.) sie tâten ire hande
 
(04615.) dem meistere und wâren vrô.
 
(04616.) des landes site stêt alsô:
 
(04617.) wer dem anderen tût die hant,
 
(04618.) wêr er uber daß dritte lant,
 
(04619.) der hette getrûwelîchen vride
 
(04620.) bie dem halse und der wide.
 
(04621.) dô diß alleß was ergân,
 
(04622.) sie schieden von der Rîge sân
 
(04623.) und kârten kein Sameiten wider.
 
(04624.) dô sie zû lande quâmen sider,
 
(04625.) dô saiten sie iren kunigen sô,
 
(04626.) daß sie der meister hette vrô
 
(04627.) gemachet wol mit stêtekeit;
 
(04628.) daß was den kunigen nicht leit.
 
(04629.) Die zwei jâr, als ich ûch wil sagen,
 
(04630.) endorfte niekein mensche clagen,
 
(04631.) daß im von den heiden icht
 
(04632.) geschêe an keiner geschicht
 
(04633.) dan alleß lieb und alleß gût.
 
(04634.) der vride der stûnt wol behût.
 
(04635.) man gienc die zwei jâr und reit
 
(04636.) zû Sameiten âne leit.
 
(04637.) ouch dorfte man die Sameiten
 
(04638.) niergen geleiten
 
(04639.) in der gotes rittere lant,
 
(04640.) wan eß was alsô gewant,
 
(04641.) daß sie âne sorgen
 
(04642.) den âbent und den morgen
 
(04643.) mochten wandern offenbâr
 
(04644.) in koufunge die zwei jâr.
 
(04645.) dô die zît dô was vergân,
 
(04646.) die Sameiten hûben sân
 
(04647.) daß urlouge an wider als ê,
 
(04648.) sie tâten manchem vil wê
 
(04649.) sint, als ich ûch sagen sol.
 
(04650.) hôchvarte wâren sie vil vol,
 
(04651.) sie hatten rischer manne vil.
 
(04652.) alsus sie griffen zû deme spil:
 
(04653.) die kunige von Sameiten
 
(04654.) die ließen in bereiten
 
(04655.) ein getrenke, daß was grôß.
 
(04656.) dar zû quam mancher ir genôß.
 
(04657.) sie trunken und wâren vrô.
 
(04658.) ir eldeste sprach alsô
 
(04659.) zû den kunigen uber al:
 
(04660.) “ich vreuwe mich zû diser zal,
 
(04661.) jô sehe ich rischer helde vil,
 
(04662.) durch die ich sunderlîchen wil
 
(04663.) vreuwen mich, die wîle ich leben.
 
(04664.) ir Sameiten ir sullet streben
 
(04665.) umme êre unde bejac
 
(04666.) ûf die cristen nacht und tac.
 
(04667.) ir hât lange genûc gelegen,
 
(04668.) urlouges sullet ir mêr pflegen
 
(04669.) und sullet mit mannes hant
 
(04670.) den cristen wûsten ire lant.”
 
(04671.) der rede die kunige wurden vrô
 
(04672.) unde sie gelobeten dô
 
(04673.) in deme getrenke, sie wolden varn,
 
(04674.) ir gote sulden sie bewarn.
 
(04675.) Dô die wirtschaft was ergân,
 
(04676.) sie bereiten sich sân
 
(04677.) ûß mit drîn tûsent mannen.
 
(04678.) sus kârten sie von dannen
 
(04679.) zû den Kûren in ir lant.
 
(04680.) ir blûtekirl der warf zû hant
 
(04681.) sîn lôß nâch ir alden site:
 
(04682.) zû hant er blûtete alleß mite
 
(04683.) ein quek, als er wol wiste.
 
(04684.) er sprach in sneller vriste:
 
(04685.) “ir Sameiten siet gemeit,
 
(04686.) ir sehet lieb unde leit
 
(04687.) ûf diser selben herevart.
 
(04688.) doch sult ir wesen sô bewart,
 
(04689.) daß ir behaldet die obern hant.
 
(04690.) ir mûßet nû zû Kûrlant
 
(04691.) strîten mit den cristen;
 
(04692.) dar umme solt ir nicht vristen,
 
(04693.) ir sult geloben daß dritte teil
 
(04694.) den goten, sô geschiet ûch heil.
 
(04695.) werden ûch die gote gût,
 
(04696.) sô werdet ir vil wol behût.
 
(04697.) die gote die sint wol wert,
 
(04698.) daß man brunjen und pfert
 
(04699.) und ouch rische man dâ mite
 
(04700.) burne nâch unser site.”
 
(04701.) die Sameiten sprâchen dô:
 
(04702.) “des râtes sie wir alle vrô.
 
(04703.) ist daß wir zû diser zît
 
(04704.) mit den cristen den strît
 
(04705.) behalden und die walstat
 
(04706.) und die brûdere machen mat,
 
(04707.) sô wolle wir vil werde
 
(04708.) brunjen und pferde
 
(04709.) unsern goten brinnen.
 
(04710.) nû rîte wir von hinnen
 
(04711.) und versûchen unser heil.
 
(04712.) die Kûren, die dâ sint sô geil,
 
(04713.) die wolle wir unverborgen
 
(04714.) brengen zû den sorgen.
 
(04715.) ir wîb und ir kinder,
 
(04716.) ir pferde und ir rinder,
 
(04717.) ir megete und ir knechte
 
(04718.) die komen uns gar rechte.
 
(04719.) wir wollen teilen iren gewin,
 
(04720.) den sie haben under in
 
(04721.) dise jâr behalden,
 
(04722.) den jungen und den alden,
 
(04723.) die in diser reise varn.
 
(04724.) der brûdere sal man nicht sparn
 
(04725.) und der dûtschen allen,
 
(04726.) wâ wir sie bevallen.
 
(04727.) nû rîte wir, wan eß ist zît.”
 
(04728.) zû hant daß her zû beider sît
 
(04729.) brach ûf unde zogete vort.
 
(04730.) die wîle hatten gehôrt
 
(04731.) die brûdere zû Kûrlant
 
(04732.) (gotes rittere sint sie genant),
 
(04733.) daß die Sameiten wolden komen
 
(04734.) wênic durch ir aller vromen.
 
(04735.) sie santen boten drâte
 
(04736.) mit einem snellen râte
 
(04737.) zûr Mimele und tâten kunt
 
(04738.) brûdern und dûtschen zû der stunt,
 
(04739.) daß sie rische quêmen
 
(04740.) und Kûren zû in nêmen.
 
(04741.) Dô der bote zûr Mimele quam,
 
(04742.) die botschaft, als eß wol gezam,
 
(04743.) saite er den brûderen offenbar.
 
(04744.) des was vrô der jungen schar,
 
(04745.) die dâ zûr Mimele wâren.
 
(04746.) die dûtschen nicht verbâren,
 
(04747.) sie enwolden reisen mite.
 
(04748.) die Kûren ouch nâch ir site
 
(04749.) wâren der reise vrô.
 
(04750.) sie bereiten sich dô
 
(04751.) ûf die vart mit vlîßen.
 
(04752.) man sach dâ helme glîßen,
 
(04753.) ir brunjen wâren silbervar.
 
(04754.) sie hatten eine stoltze schar.
 
(04755.) dar mite riten sie ûf die vart.
 
(04756.) der wec wart von in nicht gespart.
 
(04757.) sie hatten gûten willen,
 
(04758.) daß sie wolden stillen
 
(04759.) die heiden, die dâ quâmen.
 
(04760.) under des vernâmen
 
(04761.) die brûdere von Goldingen dô
 
(04762.) mêre, der sie wurden vrô:
 
(04763.) daß von der Mimele quême
 
(04764.) in helfe unde nême
 
(04765.) den wec kein Goldingen.
 
(04766.) “nû mac uns gelingen!”
 
(04767.) sprâchen die brûdere junge,
 
(04768.) “unse hertze und unse zunge
 
(04769.) sal gote gerne sagen danc.
 
(04770.) unser sorge wirdet kranc.
 
(04771.) wir wollen setzen uns zû wer
 
(04772.) wider der Sameiten her.”
 
(04773.) die von der Mimele quâmen dô
 
(04774.) zû Goldingen rechte vrô.
 
(04775.) brûder Bernhart von Hâren
 
(04776.) als ein degen zwâren
 
(04777.) rische hûb sich ûf die vart
 
(04778.) mit sînen brûderen ungespart
 
(04779.) von Goldingen und der Mimele.
 
(04780.) sie bâten got von himele,
 
(04781.) daß er geleite in wolde geben
 
(04782.) und daß êwiclîche leben.
 
(04783.) die Kûren vûren vaste mite.
 
(04784.) wer nicht enhatte daß er rite
 
(04785.) der lief zû vûße alleß nâch.
 
(04786.) nâch den Sameiten was in gâch.
 
(04787.) Dô die Sameiten hatten gehert
 
(04788.) der Kûren lant und ouch verzert
 
(04789.) alleß daß sie vunden,
 
(04790.) dâ quâmen sie zû den stunden
 
(04791.) in eine gegenôte gût.
 
(04792.) vil stoltz was ir aller mût,
 
(04793.) daß sie roubes hatten genûc.
 
(04794.) brûder Bernhart der was clûc
 
(04795.) und zogete den heiden alleß nâch
 
(04796.) mit sînem here; im was gâch
 
(04797.) ûf die heiden an der zît.
 
(04798.) er sprach: “brûdere, hie lît
 
(04799.) der heiden her nâhen bie.
 
(04800.) wer nû mit uns komen sie
 
(04801.) der denke an got, wan eß ist zît:
 
(04802.) hie hebit sich ein starker strît.
 
(04803.) wir wollen hie unser leben
 
(04804.) vor die gevangen geben,
 
(04805.) die diser Sameiten hant
 
(04806.) denket vûren in ir lant.
 
(04807.) ir brûdere und in dûtschen al,
 
(04808.) ûwer ieclîcher sal
 
(04809.) got von himele rûfen an
 
(04810.) unde strîten als ein man.”
 
(04811.) daß selbe sprach er al zû hant
 
(04812.) den Kûren zû: “nû sît gemant
 
(04813.) und strîtet als degene!
 
(04814.) ir wißßet die gelegene
 
(04815.) allenthalben rechte wol.
 
(04816.) ein wênic mêr ich biten sol,
 
(04817.) daß ir mit trûwen strîten
 
(04818.) nû zû disen zîten
 
(04819.) wider die heiden, die gerant
 
(04820.) sint mit macht in ûwer lant
 
(04821.) und ûch gar beroubet hân.
 
(04822.) ist daß ir sie rîten lân
 
(04823.) hinnen nû henoßßen,
 
(04824.) sie ensint nicht sô verdroßßen,
 
(04825.) sie enkomen aber wider
 
(04826.) unde legen dar nider
 
(04827.) ûwer lant und ûwer gût.
 
(04828.) nû weret ûch helde wol gemût!
 
(04829.) wir wollen sunder widerwort
 
(04830.) strîten ûf des veldes ort,
 
(04831.) daß dâ Schoten ist genant.
 
(04832.) bindet die helme ûf zû hant
 
(04833.) und bereitet ûch zû der wer:
 
(04834.) vor uns liget hie daß her.”
 
(04835.) Die brûdere und die dûtschen al
 
(04836.) und die Kûren an ir zal
 
(04837.) bereiten sich zû strîte mite
 
(04838.) vaste nâch des landes site.
 
(04839.) dô sie bereitet wâren,
 
(04840.) brûder Bernhart von Hâren
 
(04841.) nam die banier in die hant.
 
(04842.) zû hant wurden an gerant
 
(04843.) die heiden von den cristen:
 
(04844.) man wolde nicht mêr vristen.
 
(04845.) dô satzte sich der heiden her
 
(04846.) vil vaste an die widerwer.
 
(04847.) dâ hûb sich an beider sît
 
(04848.) ein vil ungevûger strît.
 
(04849.) dâ sach man Kûren vlîhen
 
(04850.) und von dem strîte zîhen
 
(04851.) alênzeln alsô lange,
 
(04852.) daß in grôßeme twange
 
(04853.) die brûdere bliben stân.
 
(04854.) die dûtschen enwolden ouch nicht lân,
 
(04855.) sie entrêten in die nôt
 
(04856.) bie die brûdere in den tôt.
 
(04857.) die getrûwen Kûren
 
(04858.) wolden ouch dâ dûren
 
(04859.) und dulden ungemach.
 
(04860.) die sper man dâ vliegen sach.
 
(04861.) brûder Bernhart und die brûdere sîn,
 
(04862.) die Kûren und die pilgerîn
 
(04863.) die hiwen unde vâchten.
 
(04864.) vil manchen man sie brâchten
 
(04865.) der heidenschaft in ungemach.
 
(04866.) daß rôte blût man dringen sach
 
(04867.) durch die brunjen in den sant.
 
(04868.) dô wurden mit werender hant
 
(04869.) drî brûdere und drîßic geslagen
 
(04870.) und dûtschen ein teil, daß ich clagen,
 
(04871.) ûf der selben walstat.
 
(04872.) die cristen wurden strîtes mat.
 
(04873.) die Sameiten teilten dô
 
(04874.) pferde und wâren vollen vrô
 
(04875.) und saiten iren goten danc,
 
(04876.) daß an deme strîte in gelanc.
 
(04877.) Dar nâch sie kârten drâte
 
(04878.) mit einem gemeinen râte
 
(04879.) mit dem roube in ir lant.
 
(04880.) sie sprâchen alle sân zû hant
 
(04881.) umme ein ander herevart,
 
(04882.) wie die wurde ungespart.
 
(04883.) wider ûf die cristenheit
 
(04884.) zû reisene was in nicht leit.
 
(04885.) sie hatten wol genoßßen,
 
(04886.) daß machte sie unverdroßßen.
 
(04887.) sie reiten aber zû ein her.
 
(04888.) sie wolden Kûrlant noch mêr
 
(04889.) vertiljen, dan sie hatten vor.
 
(04890.) ir hertze stûnt vil hô enpor,
 
(04891.) daß sie der reinen cristenheit
 
(04892.) sô dicke tâten hertzeleit.
 
(04893.) doch ê ir her bereitet wart,
 
(04894.) die brûdere hetten nicht gespart
 
(04895.) sie besatzten wol die wege
 
(04896.) mit wartlûten in stêter pflege.
 
(04897.) der eine vernam die mêre,
 
(04898.) wi iß in dem lande wêre,
 
(04899.) und war sie kârten iren sin.
 
(04900.) zû hant es quam geriten hin,
 
(04901.) diekeine rûe er nie genam,
 
(04902.) biß er zû Goldingen quam.
 
(04903.) die wârheit sait er in sunder wân.
 
(04904.) dâ was vil manch betrûbet man
 
(04905.) um den unverclageten schaden,
 
(04906.) dâ mit sie wâren noch verladen,
 
(04907.) der in sô nûwelîch was geschehen,
 
(04908.) und daß sie hôrten verjehen,
 
(04909.) die heiden quêmen dar mit her
 
(04910.) und daß sie hetten kein der wer
 
(04911.) sumelîchen ungetrûwen man.
 
(04912.) eß wart in dicke schîn getân
 
(04913.) sô man die brûdere dâ nider slûc,
 
(04914.) daß er sîn houbt von dannen trûc.
 
(04915.) die getrûwen bestûnden in der nôt
 
(04916.) und bliben die den brûderen tôt.
 
(04917.) ouch habet ir dicke wol vernomen,
 
(04918.) daß von den strîten sint abe komen
 
(04919.) manch vromer helt zû rechter nôt,
 
(04920.) die veigen mûßen ligen tôt:
 
(04921.) daß ouch zû Kûrlant geschach.
 
(04922.) dô man die zagen vlîhen sach
 
(04923.) die kûnen wurden uberladen.
 
(04924.) des mûsten sie in dem blûte baden.
 
(04925.) sumelîchem was iß sô gewant,
 
(04926.) daß er quam abe mit werender hant
 
(04927.) êrlîch zû hûs und dâ bie blôß.
 
(04928.) dar umme was ir macht nicht grôß.
 
(04929.) daß was in leit und ungemach.
 
(04930.) zû hant der kummentûr sprach:
 
(04931.) “brûdere, nû habet ûch wol!
 
(04932.) eß geschiet, daß geschehn sol.
 
(04933.) unser sorgen wirt gût rât,
 
(04934.) an gotes gebot iß alleß stât.”
 
(04935.) Vil schiere ein bote wart gesant
 
(04936.) zû Rîge. dô er den meister vant,
 
(04937.) dô warb er sîne botschaft sân.
 
(04938.) dô der meister hette verstân,
 
(04939.) daß man Kûrlant wolde hern,
 
(04940.) er sprach: “wir suln uns aber wern.”
 
(04941.) dâ wurden boten ûß gesant
 
(04942.) nâch Lîven, Letten und kein Eistlant.
 
(04943.) den brûderen und des hûses man
 
(04944.) wart eß alleß kunt getân.
 
(04945.) sie wolden willeclîchen varn
 
(04946.) mit manchen wunneclîchen scharn.
 
(04947.) der bischove lûte wâren ouch gereit
 
(04948.) vil snelle, dô in wart geseit.
 
(04949.) ie der voget sîn schar ûß las.
 
(04950.) zû Rîge die samenunge was.
 
(04951.) dô enwart lenger nicht gespart,
 
(04952.) der meister hûb sich ûf die vart
 
(04953.) mit den, die er dâ mochte haben.
 
(04954.) dâ sach man rennen und draben,
 
(04955.) diekein rûe niemant ennam
 
(04956.) biß man bie Goldingen quam.
 
(04957.) dâ leiten sie sich ûf daß gras.
 
(04958.) waß brûdere ûf der burge was
 
(04959.) die wurden algemeine vrô.
 
(04960.) man entpfienc die werden geste dô.
 
(04961.) der kummentûr hatte nicht gespart,
 
(04962.) die stiege wâren wol bewart
 
(04963.) wâ sie giengen in daß lant.
 
(04964.) vil schiere ein bote quam gerant,
 
(04965.) der sprach alsô: “die heiden quomen,
 
(04966.) daß hân ich vor wâr vernomen.
 
(04967.) sie wollen zûr Mimele in daß lant.”
 
(04968.) dô vûren kegen in zû hant
 
(04969.) die mit dem meistere wâren komen.
 
(04970.) ouch wurden Kûren mite genomen.
 
(04971.) dâ wâren Semegallen mite,
 
(04972.) die westen wol der lande site.
 
(04973.) dô wart geordent wol ir her
 
(04974.) kein der heidenschaft zû wer.
 
(04975.) dem die warte bevolen was
 
(04976.) sine besten lûte er zû sich las
 
(04977.) und den die wege ouch wâren kunt.
 
(04978.) sie riten manchen bôsen grunt
 
(04979.) durch; sie liden ungemach.
 
(04980.) ir her daß zogete alleß nâch.
 
(04981.) doch vunden sie ein vil schôneß velt.
 
(04982.) dâ slûc man ûf vil manich gezelt
 
(04983.) bie einer wunneclîchen bach.
 
(04984.) sie hetten dâ die nacht gemach.
 
(04985.) des morgens vrû wart in bekant,
 
(04986.) ir wartlûte quam ein teil gerant
 
(04987.) und brâchten sulche mêre wider:
 
(04988.) man herte ûf unde nider
 
(04989.) in dem lande mit grôßer macht;
 
(04990.) die Lettowen hetten heres brâcht,
 
(04991.) daß die cristen keine wer
 
(04992.) hetten kein der heiden her.
 
(04993.) dô der meister daß vernam,
 
(04994.) sîne brûdere und wer mit im quam
 
(04995.) die nam er alle in den rât.
 
(04996.) “ir hôret wol wie iß uns hie stât,”
 
(04997.) sprach der meister tugende vol,
 
(04998.) “ir habet alle daß vernomen wol,
 
(04999.) wie iß um die cristenheit stât,
 
(05000.) die grôßen schaden genomen hât.
 
(05001.) nû prûvet waß daß beste sie.
 
(05002.) die heiden sint uns nâhen bie:
 
(05003.) wolle wir nû die bestân,
 
(05004.) so ensol sich sûmen nû kein man,
 
(05005.) ir sult mir sagen ûwern sin.”
 
(05006.) dô sprach ein helt, was under in:
 
(05007.) “meister, ir habet hîr manchen man,
 
(05008.) wollen sie in der nôt bie ûch stân.”
(04028.) Sembieši bij gatavi
 
(04029.) atriebt savu nelaimi,
 
(04030.) kas viņiem bija notikusi
 
(04031.) un viņiem gauži darījusi.
 
(04032.) Kad mestrs bija dzirdējis,
 
(04033.) ka sembju pulks jau atnācis,
 
(04034.) viņš ar brāļiem savējiem,
 
(04035.) zemes ļaudīm, krustnešiem
 
(04036.) pagānpulkam pretī slējās,
 
(04037.) vīrišķīgi aizstāvējās.
 
(04038.) Kā stāsta mums tā grāmata,
 
(04039.) sembieši pie aizsprosta
 
(04040.) ar pulkiem nonākuši bija.
 
(04041.) Kad mestrs viņus ieraudzīja,
 
(04042.) tad nebija vairs tur ko lūgties,
 
(04043.) drīz pretinieki sāka plūkties.
 
(04044.) Caur sembju pulkiem brāļi jāja
 
(04045.) un cērtot rokas vicināja,
 
(04046.) tur dzirdēj' šķēpus šķindam
 
(04047.) starp abu pulku rindām,
 
(04048.) caur bruņām asins spiedās
 
(04049.) un uz tērpiem šķiedās.
 
(04050.) Vēl laime bija kristīgajiem:
 
(04051.) caur šķēršļojumiem žogotajiem
 
(04052.) vēl daļa sveikā cauri tika,
 
(04053.) bet daļa tomēr kauta tika.
 
(04054.) Cirzdamies, ar cīņu sūru
 
(04055.) mestrs izlauzās uz jūru,
 
(04056.) bet daļu brāļu atstāja,
 
(04057.) kas zemē beigti gulēja.
 
(04058.) Kas laupīts bija sembiešiem,
 
(04059.) nu atkal atgriezās pie tiem.
 
(04060.) Daudz viņu arī apdauzīja,
 
(04061.) līdz kamēr cīņa galā bija.
 
(04062.) Mestrs tik ar cīņu sūru
 
(04063.) caur sprostu izlauzās uz jūru.
 
(04064.) Sakapāts bij viņa pulks,
 
(04065.) skatiens drūms bij, ne vairs spulgs.
 
(04066.) Zemi klāja kritušie.
 
(04067.) Viņš un pulki sakautie
 
(04068.) Kurzemē nu atgriezās,
 
(04069.) kas pie jūras atradās.
 
(04070.) Kad Klaipēdā viņš ieradās,
 
(04071.) viņš debestēvam pateicās,
 
(04072.) ka sveiks vēl viņš no cīņas nācis.
 
(04073.) Tad, savus pulkus kopā vācis,
 
(04074.) viņš atkal Rīgā atgriezās,
 
(04075.) kā vēstī ziņas patiesās.
 
(04076.) Tos kristīgos, kas Sembijā
 
(04077.) bij krituši tai cīniņā,
 
(04078.) lai visus dievam novēlam:
 
(04079.) tie mira, kalpodami tam.
 
(04080.) Bij Žemaitijā varonis,
 
(04081.) žemaitiešu mīlulis,
 
(04082.) uz cīniņu viņš trauktin trauca,
 
(04083.) par Alemanu[184] viņu sauca.
 
(04084.) Viņa sirdī gaužas,
 
(04085.) gaužas sāpes graužas,
 
(04086.) žēls laužas viņam vaids,
 
(04087.) turklāt ir viņam naids,
 
(04088.) ka Mindaugs, ķēniņš šis,
 
(04089.) un dažs labs lietuvis
 
(04090.) nu bija kristieši
 
(04091.) un ne vairs pagāni,
 
(04092.) tie bija gatavi
 
(04093.) nu kalpot pilnīgi
 
(04094.) tam dievam augstībā.
 
(04095.) Tad savā nodabā
 
(04096.) šis Alemans nu domāja
 
(04097.) un ilgi par to prātoja,
 
(04098.) kā pulkus kopā liedēt
 
(04099.) un sābrus kuršus biedēt.
 
(04100.) Tad sacīja viņš drosmīgi:
 
(04101.) “Ja labpatīk jums, žemaiši,
 
(04102.) es gribu uzsākt cīņu grūtu,
 
(04103.) kaut kaujā man ar jākrīt būtu,
 
(04104.) pret kuršiem, kuri kristījušies
 
(04105.) un ordeņbrāļiem nodevušies.”
 
(04106.) Šo padomu ar prieku sveica
 
(04107.) nu žemaiši. Viņš tālāk teica:
 
(04108.) “Kad kuršus būsim postījuši,
 
(04109.) to rindas gana deldējuši,
 
(04110.) tad ķēniņš Mindaugs sekos mums,
 
(04111.) lai kāds būs viņa sašutums.”
 
(04112.) Nu drīz vien žemaiši
 
(04113.) bij doties gatavi
 
(04114.) uz Kurzemi.
 
(04115.) Vīri vareni
 
(04116.) bija pulcēti;
 
(04117.) tie karā posās priecīgi.
 
(04118.) Tad ceļā devās žemaiši,
 
(04119.) prāts nesās tiem uz Kurzemi.
 
(04120.) Tiem vīru nebij daudz pēc skaita,
 
(04121.) bet labi paveicās tiem gaita.
 
(04122.) Kad Kurzemē tie ieradās,
 
(04123.) tie rokas pilnas piegrābās.
 
(04124.) Kurši nevarēja spēt
 
(04125.) žemaišus vairs aizkavēt.
 
(04126.) Tad projām jāja žemaiši,
 
(04127.) līdz sievas, vīrus vezdami
 
(04128.) un daudz vēl cita laupījuma.
 
(04129.) Par to nu brāļi gauži skuma
 
(04130.) un lepnie kurši arī,
 
(04131.) kam dikti tikās kari,
 
(04132.) jo bij tie dēku kāri.
 
(04133.) Tie sacīja: “Tie bāri,
 
(04134.) kas palikuši pāri
 
(04135.) un apkārt klīst nu vāri,
 
(04136.) kaut spēku pietiks mums diez vai,
 
(04137.) ir jāatriebj vēl gadā šai.”
 
(04138.) Kad žemaiši bij atgriezušies,
 
(04139.) daudz laupījuma saņēmušies,
 
(04140.) tad mestrs Anno uzzināja,
 
(04141.) cik slikti kuršiem karā gāja,
 
(04142.) kā postījuši Kurzemi
 
(04143.) bija ļaunie žemaiši.
 
(04144.) Lai atriebtos tiem par šo grēku,
 
(04145.) viņš dzīrās pulcēt karaspēku,
 
(04146.) lai remdētu caur šādu gribu
 
(04147.) žemaitiešu augstprātību.
 
(04148.) Viņš cēlās karagaitā jaunā,
 
(04149.) lai žemaitieši kristu kaunā.
 
(04150.) Nu varens gājiens rīkots tika,
 
(04151.) kur kristīgajiem labums tika.
 
(04152.) Tā sanākšana Rīgā bija.
 
(04153.) Mestrs Anno salasīja
 
(04154.) Rīgas krustnešus nu knašos,
 
(04155.) vīrus rosīgos un brašos,
 
(04156.) tos sapulcēja vienuviet
 
(04157.) un sacīja: “Nu parādiet,
 
(04158.) ka ņēmuši jūs esat krustu,
 
(04159.) lai dieva mīlestību justu.
 
(04160.) Tad nu godam turieties,
 
(04161.) lai pēcāk varat priecāties!”
 
(04162.) Līvi, leti, igauņi
 
(04163.) nebija vairs lūdzami,
 
(04164.) doties bij tie gatavi
 
(04165.) šajā gaitā priecīgi.
 
(04166.) Tad pulki, skaisti rindoti,
 
(04167.) devās nu uz Zemgali.
 
(04168.) Nonācis pie zemgaļiem,
 
(04169.) mestrs paziņoja tiem,
 
(04170.) ka būs tiem līdzi taisīties:
 
(04171.) kas neklausīs, tam slikti ies.
 
(04172.) Vai tīk vai netīk, bija tiem
 
(04173.) jābūt ceļā gataviem.
 
(04174.) Kurši nāca uzticīgi
 
(04175.) cīņā doties vīrišķīgi.
 
(04176.) Pulks gāja ar to jauko domu
 
(04177.) gūt Žemaitijā labu lomu.
 
(04178.) Kad nu pa ceļiem īsiem, gariem
 
(04179.) bij ļaudis sanākuši bariem,
 
(04180.) tad mestram, fogtiem, krustnešiem
 
(04181.) un it visiem bruņniekiem
 
(04182.) likās, ka nu laiks ir klāt
 
(04183.) zīmi dot, lai rindās stāt
 
(04184.) sāk ļaudis, pulkos sadaloties,
 
(04185.) lai cīņā varētu tie doties.
 
(04186.) Tā tie ar tūdaļ izdarīja
 
(04187.) un drīz pie robežas jau bija.
 
(04188.) Fogti pulkus pārlūkoja,
 
(04189.) aizsardzībai sakārtoja.
 
(04190.) Karogi bij uzticēti
 
(04191.) tiem, kas bija izredzēti,
 
(04192.) kas karakāri bij pēc skata
 
(04193.) un arī labi spēlēt prata
 
(04194.) attiecīgā gadījumā
 
(04195.) šādā skaistā uzvedumā.
 
(04196.) Bij tērpu šķiras daždažādas,
 
(04197.) lai jājot jukas nav nekādas.
 
(04198.) Tur karogu bij jūra tīri;
 
(04199.) tik gudri tomēr bija vīri,
 
(04200.) ka nešķīrās no savējā,
 
(04201.) un pienākuma apziņā
 
(04202.) tie savus kungus uzmanīja.
 
(04203.) Tiem kārtojoties, redzams bija,
 
(04204.) cik varens bij tas lepnais bars,
 
(04205.) kam cīņai pacilāts bij gars.
 
(04206.) Tiem, kas bija virsnieki,
 
(04207.) doti tika ceļveži.
 
(04208.) Tie bija krietni lietuvji[185]
 
(04209.) un arī krietni varoņi.
 
(04210.) Pulks nu bija nodrošināts
 
(04211.) un it krietni nostiprināts.
 
(04212.) Vienu no tiem sauca Tūšis,
 
(04213.) prasmīgs pēdu dzinējs būs šis.
 
(04214.) To otru sauca Mīļģerīns,
 
(04215.) tik drosmīgs tas, ka pārņem brīns.
 
(04216.) To trešo sauca Ģiņģeiķis,
 
(04217.) tik dūšīgs bij šis varonis,
 
(04218.) ka katram lika sevi just:
 
(04219.) ienaidniekam nācās zust
 
(04220.) viņa priekšā katrā ziņā
 
(04221.) gan sturmēšanā, gan ar cīņā.
 
(04222.) Nu auļoja viss karaspēks,
 
(04223.) jo liels bij žemaitiešu grēks:
 
(04224.) par to nu viņus postīja
 
(04225.) un apkāva un spaidīja
 
(04226.) karapulki jaudīgi.
 
(04227.) Pat kurši nebij skaudīgi.
 
(04228.) Tai pulkā bija baskāji[186]
 
(04229.) un arī sprediķotāji[187].
 
(04230.) Bij sprediķotājiem liels spēks:
 
(04231.) drīz dega pirmais ugunsgrēks,
 
(04232.) un baskāji tiem pakaļ slāja
 
(04233.) un līdz ar viņiem dedzināja.[188]
 
(04234.) Tā dedzināja nu ar skubu
 
(04235.) ik māju un ik siena gubu
 
(04236.) tie, kas bij devušies šai gaitā
 
(04237.) ar brašu dūšu kuplā skaitā.
 
(04238.) Pulks jāja labā sardzībā,
 
(04239.) un izkārtots tas bija tā,
 
(04240.) ka var ik brīdi kaujā doties.
 
(04241.) Pēc medījuma lūkojoties,
 
(04242.) jāja vieni gaitu knašu,
 
(04243.) otri darīja to pašu,
 
(04244.) treši arī negulēja,
 
(04245.) postīja tie, cik vien spēja.
 
(04246.) Uz vakaru kad diena gāja,
 
(04247.) uz saldu naktsdusu tad stāja
 
(04248.) viss kristietības karapulks.
 
(04249.) Tik dažiem skatiens bij vēl spulgs:
 
(04250.) tie pa nakti medīt jāja.
 
(04251.) Medībās tiem labi gāja:
 
(04252.) vīrus, sievas, bērniņus
 
(04253.) guva tie un lopiņus.
 
(04254.) Ko līdzi paņemt nevarēja,
 
(04255.) turpat uz vietas nogalēja.
 
(04256.) Bij pulka sardze[189] lieliska
 
(04257.) un ļoti labi sargāja.
 
(04258.) Gan sargiem dažkārt pagāni
 
(04259.) virsū bruka neganti
 
(04260.) un sagādāja diezgan moku.
 
(04261.) Tiem atriebās ar vīra roku
 
(04262.) nu tie, kas bija sardzē likti,
 
(04263.) tie vīri bija itin pikti,
 
(04264.) tie pagāniem nu pretī stāja
 
(04265.) un viņu paurus zilināja.
 
(04266.) Kad rīta gaisma svīst jau sāca,
 
(04267.) tad sargi atpakaļu nāca.
 
(04268.) Tad karaspēks nu tālāk jāja
 
(04269.) un postīja un dedzināja.
 
(04270.) Tā laupot, postot, dedzinot
 
(04271.) bij pagājušas nemanot
 
(04272.) tiem deviņas jau dienas tur.
 
(04273.) Krustām šķērsām it visur
 
(04274.) postīt viņi nenostājās,
 
(04275.) maz bij to, kas pretī stājās.
 
(04276.) Bij vīriem mantu pilnas rokas,
 
(04277.) un zemei bija gaužas mokas.
 
(04278.) Tos mestrs Anno sveica
 
(04279.) un tiem nu šādi teica:
 
(04280.) “Jums būs nu pulcēties
 
(04281.) un modri klausīties:
 
(04282.) kad karataure pūtīs,
 
(04283.) jums jābūt ceļa jūtīs.
 
(04284.) Saimniekam mēs samaksāsim,
 
(04285.) un tad atpakaļ mēs jāsim.
 
(04286.) Mums jājiens labi sokas,
 
(04287.) mums mantu pilnas rokas.
 
(04288.) Gājienā mums labi gāja,
 
(04289.) maz bij to, kas pretī stāja.”
 
(04290.) Tad karataure pūsta tika
 
(04291.) un pulkam ceļā doties lika.
 
(04292.) Nu priecīgs bija pulks šis viss,
 
(04293.) ka tam tik labi izgājis.
 
(04294.) Nu uzsāka tas ceļojumu
 
(04295.) ar visu savu laupījumu.
 
(04296.) Devās prom ar godu, slavu
 
(04297.) kurši ar uz zemi savu.
 
(04298.) Kad karapulks bij nonācis
 
(04299.) jau Zemgalē, tad, savācis
 
(04300.) kopā zemgaļus, pats mestrs
 
(04301.) pateicās tiem priecīgs, jestrs.
 
(04302.) Tad nu mestrs tālāk jāja,
 
(04303.) vīri viņam līdzi jāja,
 
(04304.) līdz atkal Rīgā ieradās,
 
(04305.) kur visas bēdas izbeidzās.
 
(04306.) Šajā laikā notika,
 
(04307.) ka ieradās pie pāvesta[190]
 
(04308.) pats Pope[191], lielmestrs. Viņš nācis
 
(04309.) un gājienu šo bija sācis,
 
(04310.) jo viņa prāts caur vārgšanām
 
(04311.) bij tāls nu mestra būšanām.
 
(04312.) Ar lielu lūgšanos
 
(04313.) un lielu plīšanos
 
(04314.) viņš beidzot panāca
 
(04315.) no paša pāvesta,
 
(04316.) ka atļāva nu viņa vietā
 
(04317.) likt brāli, kas nevienā lietā
 
(04318.) par kaunu nebūs ordenim.
 
(04319.) Tad mierīgs prāts nu bija šim.
 
(04320.) Viņš ordenim par patikšanu
 
(04321.) nu lūdza savu kapelānu,
 
(04322.) lai ātri raksta vēstules
 
(04323.) un komturiem tās projām nes,
 
(04324.) ko ar par mestriem sauc.[192]
 
(04325.) Bij miers nu viņam ļauts,
 
(04326.) prāts juta apskaidrību,
 
(04327.) sirds - dieva mīlestību.
 
(04328.) Vēstules šiem komturiem
 
(04329.) viņš sūtīja ar ziņnešiem.
 
(04330.) Kad vēstules tie izlasīja,
 
(04331.) tie visi paklausīgi bija
 
(04332.) un drīzā laikā ieradās
 
(04333.) tur, kur mestrs atradās,
 
(04334.) Pope pats no Osternas.
 
(04335.) Uzņēma šos laipni tas.
 
(04336.) No Līvzemes bij ieradies
 
(04337.) kāds vīrs ar, garīgs it paties,
 
(04338.) par brāli Anno viņu sauca,
 
(04339.) un knaši viņš nu šurpu trauca.
 
(04340.) Kad viņi bija sanākuši
 
(04341.) un visi bija dzirdējuši,
 
(04342.) kāds viņu lielmestram ir prāts,
 
(04343.) tiem nepatika nodoms šāds,
 
(04344.) tiem likās, ka tas labs vis nav,
 
(04345.) tie sāka pretī runāt jau.
 
(04346.) Bet mestrs tomēr pierādīja,
 
(04347.) ka viņš nu atvaļināts bija.
 
(04348.) Tad brāļi tūdaļ apklusa:
 
(04349.) nu bija viņiem jāklausa.
 
(04350.) Pēc ordeņnolikuma tie,
 
(04351.) uz vēlēšanām sūtītie,
 
(04352.) par mestru Anno izraudzīja,
 
(04353.) no Līvzemes kas nācis bija.[193]
 
(04354.) Un brālis Pope priecīgs bija,
 
(04355.) uz priekšu viņš nu pagāja
 
(04356.) un atkāpās no amata.
 
(04357.) To viņa vietā Anno guva:
 
(04358.) par Vācu ordeņmestru kļuva.
 
(04359.) Kā amatzīmi pirkstā nu
 
(04360.) tam mauca greznu gredzenu.[194]
 
(04361.) Bij brālis Pope vaļā ticis
 
(04362.) no amata, jo dievs bij licis
 
(04363.) nu mestru Anno viņa vietā.
 
(04364.) Un Anno sacīja šai lietā:
 
(04365.) “Jūs brāļi, ja jūs patikšanu
 
(04366.) man darīt gribat, kā es manu,
 
(04367.) un sirdēstus man aiztaupīt,
 
(04368.) tad gādājiet jūs, lai tūlīt
 
(04369.) uz Līvzemi nu sūtīts tiktu
 
(04370.) kāds brālis, ko par mestru liktu.”
 
(04371.) Tie brāļi, kas bij klātu,
 
(04372.) nu ņēmās tādu prātu,
 
(04373.) ka labs tiem būšot vadonis
 
(04374.) Kēnigsbergas[195] komturis.
 
(04375.) Nekur no viņa paglābti
 
(04376.) nejutās tur pagāni:
 
(04377.) pazina, kā pienākas,
 
(04378.) to tikumus un darbus tas.
 
(04379.) Šis padoms ļoti patika
 
(04380.) nu lielmestram, kurš sacīja:
 
(04381.) “Viņš arī man bija padomā.”
 
(04382.) Tad ticībā un mīlībā
 
(04383.) mestrs žigli rakstīt lika
 
(04384.) vēstuli, kas nesta tika
 
(04385.) uz Prūšzemi. Ir zīmogu
 
(04386.) turp sūtīja ar padomu.
 
(04387.) Vēstule nu nonāca
 
(04388.) Prūšzemē pie Burharda
 
(04389.) no Hornhauzenes[196], kurš daudz prūšu
 
(04390.) bij mācījis ar drošu dūšu:
 
(04391.) prot ņemties viņš ar pagānībām
 
(04392.) un pagāniskām izdarībām.
 
(04393.) Šo vēsti Burhards saņēma
 
(04394.) un tūdaļ arī sacīja:
 
(04395.) “Ko lasu es šai vēstulē,
 
(04396.) tas izpildīts tiks Prūšzemē.
 
(04397.) Kas tīkams mestra amatam,
 
(04398.) būs tūdaļ notikties nu tam.”
 
(04399.) Tad ņēma viņš ar godcieņu
 
(04400.) Livonijas zīmogu.
 
(04401.) Bija nesis to kā vīrs
 
(04402.) mestrs Anno, sirdī tīrs,
 
(04403.) trīs gadu un pat vairāk vēl.
 
(04404.) Ko gan man tur sacīt vēl?
 
(04405.) Mestrs Burhards mudīgi
 
(04406.) devās nu uz Līvzemi.
 
(04407.) Nerakstīts tam bija likums:
 
(04408.) cieņā turams gods un tikums.
 
(04409.) Kad viņš ar lieliem pūliņiem
 
(04410.) pa ceļiem un pa lielceļiem
 
(04411.) tik ilgi jājis bija,
 
(04412.) ka jūru ieraudzīja,
 
(04413.) tad mudīgi viņš pagriezās,
 
(04414.) kur Daugava tam rādījās.
 
(04415.) Brāļi, kalpi, krustneši
 
(04416.) un vēl daudzi namnieki
 
(04417.) bij no Rīgas sanākuši,
 
(04418.) jo bij mestru gaidījuši.
 
(04419.) Nu atklātībā izpaudās,
 
(04420.) ka tie par mestru priecājās.
 
(04421.) Tie nu viņu saņēma,
 
(04422.) kā viņš godam pelnīja.
 
(04423.) Tie teica: “Mestr, godcienā
 
(04424.) šai norā mums jūs jācienā:
 
(04425.) vīnu mēs un medalu
 
(04426.) nesam jums kā dāvanu.”
 
(04427.) To tad nu mestrs apsvēra
 
(04428.) un viņiem šādi sacīja:
 
(04429.) “Par to lai dievs jūs atalgo
 
(04430.) ar dzīvošanu mūžīgo,
 
(04431.) ka mani uzņēmāt tā jūs:
 
(04432.) to izpelnīties man vēl būs.”
 
(04433.) Nu dzēra tie un līksmojās.
 
(04434.) Tad atpakaļ tie atgriezās
 
(04435.) tai jaukā Rīgas pilsētā.
 
(04436.) Tur tauta lūdza lūgšanā,
 
(04437.) lai dievs nu mestru stiprina
 
(04438.) un labiem darbiem ņiprina.
 
(04439.) Mestrs Burhards tagad Rīgā
 
(04440.) veidā ļoti tikumīgā
 
(04441.) savus draugus godāja,
 
(04442.) kā to tikums mācīja.
 
(04443.) Viņš bij pret draugiem miermīlīgs,
 
(04444.) pret ienaidniekiem bezbailīgs
 
(04445.) tāpat kā viņa kaimiņi.
 
(04446.) Nabagi un bagāti
 
(04447.) svētību tam vēlēja.
 
(04448.) Visi viņu slavēja:
 
(04449.) Prūšzemē un Līvzemē,
 
(04450.) visā plašā apkaimē.
 
(04451.) Viņš sūtīja uz Lietuvu
 
(04452.) Mindaugam daudz dāvanu.
 
(04453.) Par to, kas tika dāvināts,
 
(04454.) ķēniņam bij priecīgs prāts.
 
(04455.) Mindaugs mestram atmaksāja,
 
(04456.) dāvanas tam piegādāja
 
(04457.) līdz ar mīļiem sveicieniem,
 
(04458.) rakstveidā tam sūtītiem.
 
(04459.) Bij liela draudzība starp tiem;
 
(04460.) tā nepatika pagāniem:
 
(04461.) tie negribēja pieļaut to,
 
(04462.) draudzību šo brīnišķo.
 
(04463.) Kādā vēlā naktsstundā
 
(04464.) mestrs ņem un izdomā
 
(04465.) iet uz Kurzemi tūlīt
 
(04466.) un to pili apskatīt,
 
(04467.) kas reiz bija lietuvjiem,
 
(04468.) kurus sauc par žemaišiem,[197]
 
(04469.) skādējusi. Turpu steigdams,
 
(04470.) viņš pulkus saposa, tiem teikdams:
 
(04471.) “Lai ceļā šai uz Klaipēdu
 
(04472.) jums debestēvs dod svētību!”
 
(04473.) Tā sāka viņš šo gājienu
 
(04474.) steigšus vien uz Klaipēdu.
 
(04475.) Viņš jāja jūtām varonīgām
 
(04476.) gar jūras bangām mežonīgām,
 
(04477.) līdz nonāca viņš Klaipēdā
 
(04478.) un dzirdēja, ka tuvumā
 
(04479.) pie pils nu lepnie pagāni
 
(04480.) sev mežā turot nometni.
 
(04481.) Tad savā prātā domīgā
 
(04482.) sacīja viņš: “Šā vai tā
 
(04483.) tie sirot dosies nākamrīt.
 
(04484.) Dievs līdzēs mums tos atvairīt.”
 
(04485.) Visapkārt - brāļi rosmē raitā,
 
(04486.) to četrdesmit bija skaitā.
 
(04487.) Ar kurši nākuši bij līdz:
 
(04488.) piecsimt to bija izraudzīts.
 
(04489.) Kad rīta gaisma sārtojās,
 
(04490.) tad žemaiši jau kārtojās
 
(04491.) uz kauju, lepni posušies.
 
(04492.) Mestrs teica: “Glābušies
 
(04493.) mēs bieži jau no šādām bēdām.”
 
(04494.) Ar savējiem uz karstām pēdām
 
(04495.) viņš paļāvīgi cīņā gāja,
 
(04496.) kur maksāja un atmaksāja.
 
(04497.) Ar kristīgajiem pagāni
 
(04498.) cīnījās it viltīgi.
 
(04499.) No pagāniem tur katra mala
 
(04500.) čumēt čumēja bez gala.
 
(04501.) Piecsimt bij vīru kristiešiem,
 
(04502.) ko turēties nu bija tiem.
 
(04503.) Daudz pagānu tur tika kauts:
 
(04504.) kam žēl, tam gauži gausties ļauts.
 
(04505.) Mestrs ievainots tur tika,
 
(04506.) kad pagāniem tam uzbrukt tika.
 
(04507.) Divpadsmit tur brāļu krita,
 
(04508.) arī kuršus stipri sita.
 
(04509.) Līdz ar brāli Bernhardu,
 
(04510.) viņu krietno komturu,
 
(04511.) vēl citi brāļi ievainoti
 
(04512.) šajā cīņā tika ļoti.
 
(04513.) Nu brāļu pulkam nācās doties,
 
(04514.) vīrišķīgi aizstāvoties,
 
(04515.) atpakaļ uz Klaipēdu.
 
(04516.) Es debestēvam novēlu
 
(04517.) tos brāļus, kas tur tika kauti;
 
(04518.) nav vārdi sērīgi man ļauti,
 
(04519.) jo zemes dzīves bēdu nastu
 
(04520.) ir atstājuši tie, lai rastu
 
(04521.) sev mūža prieku debesīs,
 
(04522.) kurš it nekad tiem nezudīs.
 
(04523.) Tur prieki būs tiem nebijuši:
 
(04524.) tie moceklību baudījuši.
 
(04525.) Par to mums nav ko šaubīties -
 
(04526.) ar dievu viņiem jautri ies.
 
(04527.) Kad mestrs bija atspirdzis
 
(04528.) un no brūcēm atžirdzis,
 
(04529.) uz Rīgu tūdaļ jāja tas,
 
(04530.) jo gribēja viņš kargaitas
 
(04531.) pret žemaišiem no jauna sākt.
 
(04532.) Viņš lika pulkus kopā vākt,
 
(04533.) lai atmaksātu žemaišiem,
 
(04534.) ko tie bij darījuši šiem.
 
(04535.) Šo nodomu viņš apdomāja
 
(04536.) un tad to brāļiem vaļā klāja.
 
(04537.) Tie teica vēlīgi:
 
(04538.) “Tā dariet žēlīgi
 
(04539.) un lemiet galīgi,
 
(04540.) jo būs jums palīgi!”
 
(04541.) Par šo mierinājumu
 
(04542.) priecājās tad mestrs nu.
 
(04543.) Kad neilgs laiciņš pagāja,
 
(04544.) tad savus sūtņus sūtīja
 
(04545.) uz Rīgu niknie žemaitieši
 
(04546.) un mestram teica viņi tieši:
 
(04547.) ka viņiem dikti patiktu,
 
(04548.) ja līgtu miera līgumu,
 
(04549.) neviens lai turpmāk neciestu
 
(04550.) vairs it nekādu sirdēstu.
 
(04551.) Mestrs sūtņiem sacīja:
 
(04552.) “Jums būs drusku jāgaida,
 
(04553.) jo es pie brāļiem steigšu
 
(04554.) un jūsu lietu beigšu,
 
(04555.) kā brāļu starpā nolemts taps.”
 
(04556.) Šis padoms sūtņiem likās labs.
 
(04557.) Par viesiem rūpēties nu lika,
 
(04558.) kā klājas, uzņemti tie tika.
 
(04559.) Kad sūtņi projām aizjāja,
 
(04560.) tad komturus viņš sasauca.
 
(04561.) Ko mestrs bija ielūdzis,
 
(04562.) tas labprāt bija atnācis
 
(04563.) Rīgā steigšus arīdzan.
 
(04564.) Ko tur gari runāt man?
 
(04565.) Tur kristiešiem par svētību
 
(04566.) ar redzēj' arhibīskapu[198],
 
(04567.) un daudzi Rīgas pilsoņi
 
(04568.) uz apspriedi bij nākuši.
 
(04569.) Kad tie nu kopā sanāca,
 
(04570.) tie dievu kungu pielūdza,
 
(04571.) lai tas ar savu nāvi cēlo
 
(04572.) nu Žemaitijas ļaudis žēlo,
 
(04573.) lai ticībā tos atgrieztu
 
(04574.) un tiem to ceļu mācītu,
 
(04575.) ko ķēniņš Mindaugs izgāja,
 
(04576.) līdz kristietību pieņēma;
 
(04577.) par godu dievam un par slavu
 
(04578.) viņš pagānkultu bija savu
 
(04579.) nesen pa daļai atstājis
 
(04580.) un kļuvis beidzot kristietis.
 
(04581.) Tā arī šoreiz likās tiem,
 
(04582.) ka atnācējiem žemaišiem
 
(04583.) ir kristīšanās nolūki.
 
(04584.) Bet nebij tie vēl gatavi.
 
(04585.) Lai tie nu ātri labotos,
 
(04586.) tad nosprieda, ka mieru dos
 
(04587.) tiem divus gadus, vērojot,
 
(04588.) kā kristīgos tie cienīt prot.
 
(04589.) Šo lēmumu nu pieņēma
 
(04590.) un tad pēc sūtņiem sūtīja
 
(04591.) un visu nostāstīja tiem,
 
(04592.) kāds miers ir vēlams kristiešiem.
 
(04593.) Par to bij sirds tiem priecīga.
 
(04594.) Tie tādu mieru nolīga,
 
(04595.) kas divus gadus pastāvētu:
 
(04596.) to saku jums ar sirdi svētu.
 
(04597.) Miers tika apstiprināts tā,
 
(04598.) kā paredzēts tas līgumā.
 
(04599.) Kas bīskapam līdz atnāca,
 
(04600.) ar bīskapu ar aizgāja.
 
(04601.) Tur bij daudz krietnu bruņinieku,
 
(04602.) kas mieru apsveica ar prieku
 
(04603.) un mājup devās veicīgi.
 
(04604.) Ir mājup tiecās pagāni:
 
(04605.) jo katram, kas ir svešatnē,
 
(04606.) tak atgriezties tīk dzimtenē.
 
(04607.) Tie mestram roku paspieda,
 
(04608.) un sirds tiem bija priecīga.
 
(04609.) Jāzina tas visiem jums,
 
(04610.) ka tāds ir zemes paradums:
 
(04611.) ja vīrs reiz vīram roku spiež,
 
(04612.) tad, lai ar kurp tos gaita sviež,
 
(04613.) šo mieru neapdraud nekas:
 
(04614.) pie cilpas arī zvērēts[199] tas.
 
(04615.) Un tā nu tie no Rīgas šķīrās
 
(04616.) un atpakaļ uz mājām dzīrās,
 
(04617.) kur gaidīja tos Žemaitija.
 
(04618.) Tie kunigaišiem[200] pastāstīja,
 
(04619.) ka katrs bijis priecināts
 
(04620.) par to, cik ciešs bij mestram prāts.
 
(04621.) Kunigaiši klausījās,
 
(04622.) un tas viņiem patikās.
 
(04623.) Tos divus gadus it paties
 
(04624.) gan nevarēja žēloties
 
(04625.) neviens, ka būtu pagāni
 
(04626.) rādījušies neganti:
 
(04627.) tiem mīļš un labs nu bija prāts,
 
(04628.) un miers bij labi pasargāts.
 
(04629.) Tos divus gadus Žemaitijā
 
(04630.) gan jāt, gan staigāt droši bija.
 
(04631.) Ar nevaj'dzēja žemaišiem
 
(04632.) staigāt cieši sargātiem
 
(04633.) pa dieva bruņinieku ārēm:
 
(04634.) nu vaļa bija tiem pārpārēm;
 
(04635.) tie varēja šai sakarā
 
(04636.) bez bažām rītā, vakarā
 
(04637.) droši iet un nebīties
 
(04638.) un divus gadus tirgoties.
 
(04639.) Kad šis laiks nu izbeidzās,
 
(04640.) žemaišiem prāts grozījās,
 
(04641.) tie atkal karu atsāka
 
(04642.) un daudziem pāri darīja.
 
(04643.) Tie bija ļoti augstprātīgi
 
(04644.) un cīņā varen drošsirdīgi,
 
(04645.) un liela bij tiem karamāka.
 
(04646.) Lūk, kā šo spēlīti tie sāka:[201]
 
(04647.) Žemaitijas kunigaiši,
 
(04648.) galva strādāja kam gaiši,
 
(04649.) lielas dzīres rīkoja,
 
(04650.) kur daudz biedru sanāca;
 
(04651.) tie ēda, dzēra, līksmojās
 
(04652.) šais goda dzīrēs dižajās.
 
(04653.) Tad izcilālais vīrs no tiem
 
(04654.) teica visiem pārējiem:
 
(04655.) “Es redzu šeit ar patiku
 
(04656.) daudz drošsirdīgu varoņu,
 
(04657.) un allaž man par vīra dūšu
 
(04658.) būs prieks, kamēr vien dzīvs es būšu.
 
(04659.) Jūs brašie žemaiši, nu jums
 
(04660.) ir jāgūst gods un laupījums.
 
(04661.) Jūs ilgi esat snauduši,
 
(04662.) nu jātrenc jums ir kristieši,
 
(04663.) jums jācērt ir ar vīra roku
 
(04664.) un jāsagādā tiem daudz moku.”
 
(04665.) Kunigaiši priecājās
 
(04666.) un tad svēti solījās
 
(04667.) šais dzīrēs doties cīņā bargā,
 
(04668.) lai viņu dievi viņus sargā.
 
(04669.) Kad cienāšana galā bija,
 
(04670.) trīstūkstoš vīru salasīja
 
(04671.) tie kopā un tad projām jāja
 
(04672.) un kuršu zemē iekšā gāja.
 
(04673.) Kad viņu upurpriesteris[202]
 
(04674.) bij zīlkociņu izmetis,
 
(04675.) viņš upurlopu nokāva
 
(04676.) un ļaudīm tūdaļ sacīja:
 
(04677.) “Priecājieties, žemaiši:
 
(04678.) šai karagaitā gaidāmi
 
(04679.) jums prieki, bēdas, labs un ļauns.
 
(04680.) Bet galā negaida jūs kauns:
 
(04681.) jūs būsit labi sargāti.
 
(04682.) Nu jāiet jums uz Kurzemi
 
(04683.) ar kristīgajiem cīnīties,
 
(04684.) tādēļ jums nebūs kavēties:
 
(04685.) ja trešo daļu dieviem dosit,
 
(04686.) tad svētību jūs iemantosit.
 
(04687.) Ja dievu prāts jums vēlīgs būs,
 
(04688.) tad viņi droši sargās jūs.
 
(04689.) ir dievi vērts to, ka bez ruņas
 
(04690.) mēs brašus vīrus, zirgus, bruņas
 
(04691.) upursārtā dedzinām
 
(04692.) pēc tēvutēvu paražām.”
 
(04693.) Tad atbildēja žemaiši:
 
(04694.) “To darīsim mēs priecīgi.
 
(04695.) Ja lemts nu ir mums, žemaišiem,
 
(04696.) ka cīniņā ar kristiešiem
 
(04697.) mēs kaujas lauku paturam
 
(04698.) un brāļus vārgus padarām,
 
(04699.) tad mēs bez kādas ruņas
 
(04700.) gan zirgus, gan ar bruņas
 
(04701.) dieviem dedzināsim.
 
(04702.) No šejienes nu jāsim
 
(04703.) mēs savu laimi pārbaudīt,
 
(04704.) un kuršiem kārīgiem tūlīt
 
(04705.) mēs droši pretī stāsim
 
(04706.) un raizes sagādāsim.
 
(04707.) Viņu sievas, viņu bērni,
 
(04708.) zirgi, govis, teļi pērni,
 
(04709.) kalpi ar un kalpones
 
(04710.) lai mums jaukus priekus nes!
 
(04711.) Tad priecīgi mēs dalīsim
 
(04712.) to laupījumu, ko līdz šim
 
(04713.) ir ņēmis kuršu zobens ļauns:
 
(04714.) lai tagad gūst to vecs un jauns
 
(04715.) no tiem, kas līdzi nākuši.
 
(04716.) Brāļi netiks taupīti
 
(04717.) un it neviens no vāciešiem,
 
(04718.) kur vien mēs spēsim uzklupt tiem.
 
(04719.) Nu laiks ir klāt, nu jājam aši!”
 
(04720.) Pulks tūdaļ izvērsās jo plaši
 
(04721.) un devās plašā pasaulē.
 
(04722.) Pa to laiku Kurzemē
 
(04723.) brāļi - dieva bruņinieki -
 
(04724.) dzirdēja, ka tie nav nieki,
 
(04725.) ka žemaiši grib šurpu nākt
 
(04726.) un ne jau tikai jokus sākt.
 
(04727.) Kad brāļi apspriedušies bija,
 
(04728.) tad ziņnesi tie nosūtīja;
 
(04729.) uz Klaipēdu tam lika steigt
 
(04730.) un vāciešiem un brāļiem teikt,
 
(04731.) lai viņi ātri ierodoties
 
(04732.) un kuršus saucot līdzi doties.
 
(04733.) Kad Klaipēdā tas ieradās,
 
(04734.) tas vēsti tā, kā pienācās,
 
(04735.) nu visiem brāļiem pavēstīja.
 
(04736.) Viss jauno pulks tad priecīgs bija,
 
(04737.) cik vien to bija Klaipēdā.
 
(04738.) Vāci līksmā nebēdā
 
(04739.) arī līdzi taisījās.
 
(04740.) Arī kurši priecājās
 
(04741.) par šo jauko gājienu
 
(04742.) un posās tam ar centību.
 
(04743.) Tiem bruņcepures spīdēja
 
(04744.) un sudrabbruņas[203] mirdzēja.
 
(04745.) Tie knaši jāja lepnā barā
 
(04746.) un moži bija savā garā.
 
(04747.) Tie jāja nu ar mīļu prātu,
 
(04748.) lai pagānpulkus mierinātu.
 
(04749.) Kad brāļiem Kuldīgā
 
(04750.) šī ziņa priecīgā,
 
(04751.) ka brāļi Klaipēdā
 
(04752.) tiem steidzas palīgā,
 
(04753.) nu nāca zināma,
 
(04754.) tie priekā sacīja:
 
(04755.) “Naidnieku veiks mūsu kvēle!
 
(04756.) Mūsu sirds un mūsu mēle
 
(04757.) pratīs dievam pateikties.
 
(04758.) Mūsu raizes mitēsies.
 
(04759.) Žemaišiem mēs pretī stāsim,
 
(04760.) savu zemi aizsargāsim.”
 
(04761.) Tad klaipēdieši līksmībā
 
(04762.) iejāja nu Kuldīgā.
 
(04763.) Bernhards pats no Hārenes,
 
(04764.) varons īsts - to saku es -,
 
(04765.) knaši cēlās karagaitā
 
(04766.) ar saviem brāļiem brangā skaitā
 
(04767.) no Kuldīgas un Klaipēdas.
 
(04768.) Nu lūdza dievu tie, lai tas
 
(04769.) tiem piešķir savu vadību
 
(04770.) un dzīvošanu mūžīgu.
 
(04771.) Kurši gāja līksmu prātu.
 
(04772.) Kam zirga nebija, lai jātu,
 
(04773.) tas citiem pakaļ kājām skrēja
 
(04774.) uz Žemaitiju, cik tik spēja.
 
(04775.) Kad kuršu zemi postījuši
 
(04776.) bij žemaiši un nokopuši
 
(04777.) it visu, ko vien atrada,
 
(04778.) tie drīzā laikā nonāca
 
(04779.) kādā jaukā novadā.
 
(04780.) Tiem krūtis pletās lepnumā,
 
(04781.) tiem laupījuma bija gana.
 
(04782.) Bet Bernhardam bij saprašana,
 
(04783.) viņš pakaļ gāja pagāniem
 
(04784.) ar saviem brašiem karpulkiem,
 
(04785.) lai uzbruktu tiem drīzumā.
 
(04786.) Viņš teica: “Brāļi, tuvumā
 
(04787.) šeit pagānpulki atrodas.
 
(04788.) Kas līdz mums nācis, lai nu tas
 
(04789.) par dievu domā: laiks ir klāt
 
(04790.) tiem niknā cīņā pretī stāt.
 
(04791.) Dzīvību mēs nežēlosim,
 
(04792.) sagūstītos atkarosim,
 
(04793.) ko projām vest grib žemaiši,
 
(04794.) mūsu ļaunie naidnieki.
 
(04795.) Brāļi nu un vāci jūs,
 
(04796.) katram no jums tagad būs
 
(04797.) ar dieva vārdu bruņoties
 
(04798.) un kā vīram cīnīties.”
 
(04799.) To pašu teica, griezdamies
 
(04800.) pie kuršiem, viņš: “Nu skatieties,
 
(04801.) ka cīnāties kā varoņi!
 
(04802.) Jūs pazīstat šo apkārtni,
 
(04803.) jūs zināt katru vietiņu.
 
(04804.) Tad nu jums vēl ko palūgšu:
 
(04805.) ejiet, lūdzami, pēc brīža,
 
(04806.) pēc diezgan īsa laika sprīža,
 
(04807.) ar pagānpulku cīnīties,
 
(04808.) kas jūsu zemē ieradies
 
(04809.) un jūs it krietni aplaupījis.
 
(04810.) Ja prāts pret tiem jums tāds būs bijis,
 
(04811.) ka atļausit tiem projām jāt,
 
(04812.) ar visu vākumu turklāt,
 
(04813.) nebūt tiem nebūs dusmīgs prāts,
 
(04814.) ka atvēlēts tiem kumoss šāds;
 
(04815.) tiem tiksies vēlreiz šurpu jāt
 
(04816.) jums zemi, mantu putināt.
 
(04817.) Lai moži stāj nu vīrs ikviens,
 
(04818.) lai pretī nerunā neviens!
 
(04819.) Nu aizstāvēties taisīsimies!
 
(04820.) Mēs tajā vietā cīnīsimies,
 
(04821.) ko sauc par Skodu[204] lietuvieši.
 
(04822.) Nu sieniet bruņcepures cieši,
 
(04823.) lai acīs mirdz jums skatiens spulgs:
 
(04824.) lūk, mūsu priekšā karapulks!”
 
(04825.) Tad brāļi, visi vācieši
 
(04826.) un kurši, pulkiem nākuši,
 
(04827.) cīņai gatavoties sāka,
 
(04828.) kā to prasa karamāka.
 
(04829.) Pēc gatavības pārbaudes
 
(04830.) Bernhards tad no Hārenes
 
(04831.) rokā ņēma karogu,
 
(04832.) un tad virsū bruka nu
 
(04833.) kristīgajie pagāniem:
 
(04834.) nebij vairs ko gaidīt tiem.
 
(04835.) Bet pagāni ar negantību
 
(04836.) rādīja tiem pretestību.
 
(04837.) Kad abas puses satikās,
 
(04838.) tad milzīgs cīniņš iesākās.
 
(04839.) Tad kurši muktin muka
 
(04840.) un prom no cīņas spruka
 
(04841.) pa vienam vien
 
(04842.) aizvien, aizvien,
 
(04843.) līdz brāļi sprukās bija.
 
(04844.) Kad vācieši to pamanīja,
 
(04845.) tie brāļus postā neatstāja
 
(04846.) un viņiem līdzi nāvē gāja.
 
(04847.) Tie kurši, kas bij uzticīgi,
 
(04848.) tie postu nesa vīrišķīgi.
 
(04849.) Tā cīņa bija varena,
 
(04850.) tur metamšķēpi lidoja,
 
(04851.) metieni bij tuvi, tāļi,
 
(04852.) brālis Bernhards, citi brāļi,
 
(04853.) kurši, visi krustneši,
 
(04854.) visi dieva bruņnieki
 
(04855.) sita, cirta, dūra, kāva,
 
(04856.) daudzus pagānus tie pļāva.
 
(04857.) Asinis caur bruņām spiedās,
 
(04858.) karalauka smiltīs šķiedās.
 
(04859.) Karalaukā aizstāvoties,
 
(04860.) dabūja pie dieva doties
 
(04861.) trīsdesmit un vēl trīs brāļi.
 
(04862.) Lai žēlabas skan tuvi, tāļi!
 
(04863.) Kristīgie tad pagura.
 
(04864.) Žemaiši nu dalīja
 
(04865.) gūtos zirgus priecīgi
 
(04866.) un jutās sirdī laimīgi
 
(04867.) un savus dievus tencināja
 
(04868.) par to, ka cīņā labi gāja.
 
(04869.) Izcīnījuši šo cīņu,
 
(04870.) tie atgriezās ar gudru ziņu
 
(04871.) un ar laupījumu mājās.
 
(04872.) Bet drīz tie atkal bija kājās,
 
(04873.) lai dotu īstu kāvienu:
 
(04874.) tie jaunu karagājienu
 
(04875.) pret kristīgajiem norunāja,
 
(04876.) jo gājienā tiem labi gāja.
 
(04877.) Tiem prāts bij mīlīgs it paties:
 
(04878.) brangs kumoss bij tiem gadījies.
 
(04879.) Drīz pulki bij tiem savākti.
 
(04880.) Tie gribēja nu Kurzemi
 
(04881.) vēl vairāk šoreiz drupināt.
 
(04882.) Tiem bija prieks, ka lupināt
 
(04883.) tie iespēj šķīsto kristietību
 
(04884.) ar šādu gaužu pārestību.
 
(04885.) Kad leiši spēkus sapulcēja,
 
(04886.) tad arī brāļi negulēja:
 
(04887.) uz ceļiem un uz lielceļiem
 
(04888.) tie lika stāvēt izlūkiem.
 
(04889.) Tad uzzināja viens no tiem,
 
(04890.) kas padomā ir pagāniem.
 
(04891.) Viņš tūdaļ žigli projām jāja,
 
(04892.) nevienu mirkli nenostāja
 
(04893.) kaut vai uz brīdi atpūtā,
 
(04894.) līdz nonāca viņš Kuldīgā.
 
(04895.) Tur visu patiesi, kā bija,
 
(04896.) viņš turieniešiem izstāstīja.
 
(04897.) Kad tie šo vēsti dzirdēja,
 
(04898.) dažs vīrs tad gauži noskuma,
 
(04899.) jo nebija vēl apgausta
 
(04900.) tā nelaime, kas uzkrauta
 
(04901.) pēc pirmās cīņas viņiem bija,
 
(04902.) un tagad viņiem pavēstīja,
 
(04903.) ka šurpu dodas pagāni,
 
(04904.) kad ļaudis neuzticami
 
(04905.) vēl pašu rindās palikuši.
 
(04906.) To bija tie jau vērojuši:
 
(04907.) kad pagānbari brāļus beidza,
 
(04908.) dažs savu ādu glābt tik steidza.
 
(04909.) Bet uzticamie cits pēc cita
 
(04910.) ar brāļiem kopā kaujā krita.
 
(04911.) Dažs brašs un dūšīgs varonis
 
(04912.) no cīņas jūkļa izsprucis
 
(04913.) palaikam tik ar pūlēm ira;
 
(04914.) kam bija jāmirst, tie ar mira.
 
(04915.) Tā Kurzemē ar notika:
 
(04916.) kas bailīgs bij, tas aizbēga,
 
(04917.) bet drošam pārspēks virsū mācās,
 
(04918.) līdz asinīs tam peldēt nācās.
 
(04919.) Dažs drošu roku vairījis
 
(04920.) ir naidniekus un pārnācis
 
(04921.) ar godu mājās, taču pliks.
 
(04922.) Kurš šādi gan pie spēka tiks?
 
(04923.) Tāds bij tiem posts un nediena.
 
(04924.) Tad komturs brāļiem sacīja:
 
(04925.) “Brāļi, braši turieties!
 
(04926.) Kam jānotiek, tas notiksies.
 
(04927.) Ir raizēm gals jau saredzams,
 
(04928.) dievs labi dar ko darīdams.”
 
(04929.) Drīz ar ziņu izmisīgu
 
(04930.) sūtni sūtīja uz Rīgu.
 
(04931.) Tur tas mestru atrada
 
(04932.) un šim ziņu nodeva.
 
(04933.) Un, kad nu mestrs uzzināja,
 
(04934.) ka kuršu zemi postīt jāja
 
(04935.) šurp lietuviešu varzas prāvas,
 
(04936.) viņš teica: “Mums tak jāaizstāvas.”
 
(04937.) Viņš lika doties ziņnešiem
 
(04938.) pie līviem, letiem, igauņiem.
 
(04939.) Brāļiem, ordeņvīriem nu
 
(04940.) viņš darīja to zināmu.
 
(04941.) Tie piekrita bez vārdiem gariem
 
(04942.) iet turp ar brīnum jaukiem bariem.
 
(04943.) Bij gatavi ar bīskapļaudis,
 
(04944.) kad mestrs bij tiem ziņu paudis.
 
(04945.) Ik fogts sev baru salasīja.
 
(04946.) Tā sanākšana Rīgā bija.
 
(04947.) Ar tiem, kas bij tā rīcībā,
 
(04948.) tad mestrs devās gājienā.
 
(04949.) Tie rikšoja un auļoja,
 
(04950.) neviens sev pūsties neļāva,
 
(04951.) līdz nonāca pie Kuldīgas.
 
(04952.) Tur ļāva, lai nu atlaižas
 
(04953.) tie zālītē un atpūšas.
 
(04954.) Bij brāļiem sirdis priecīgas.
 
(04955.) Cik brāļu vien tik pilī bija,
 
(04956.) tie dārgos viesus sagaidīja.
 
(04957.) Komturs arī nebij snaudis:
 
(04958.) ceļus sargāja tā ļaudis,
 
(04959.) naidnieks piekļūt nevarēja.
 
(04960.) Te pēkšņi sargs kāds šurpu skrēja
 
(04961.) un sacīja: “Nāk pagāni,
 
(04962.) es dzirdēju, tie neganti
 
(04963.) pie Klaipēdas grib ielauzties.”
 
(04964.) Nu traucās pret tiem cīnīties
 
(04965.) tie, kas mestram līdzi bija.
 
(04966.) Tos arī kurši pavadīja
 
(04967.) un zemgaļi, kam zināmi
 
(04968.) bija zemes tikumi.
 
(04969.) Nu kārtībā bij pulki tiem,
 
(04970.) lai pretī stātos pagāniem.
 
(04971.) Kam sardze uzticēta bija,
 
(04972.) tas brašus vīrus izraudzīja,
 
(04973.) kas labi ceļus pārzināja.
 
(04974.) Caur dažu dangu viņi jāja
 
(04975.) un nedienu daudz izcieta.
 
(04976.) Pulks viņiem allaž sekoja.
 
(04977.) Tie skaistu lauku uzgāja,
 
(04978.) kur savas teltis saslēja
 
(04979.) pie kāda brīnum jauka strauta.
 
(04980.) Tur naktsdusa tiem bija ļauta.
 
(04981.) Otrā rītā agrumā
 
(04982.) sargi, kas bij nomodā,
 
(04983.) varen žigli skrēja šur',
 
(04984.) ziņojot, kā posta tur
 
(04985.) pa apkārtējiem novadiem;
 
(04986.) ir lieli pulki lietuvjiem,
 
(04987.) nebūs spēka kristiešiem
 
(04988.) stāties pretī pagāniem.
 
(04989.) Kad mestrs to nu dzirdēja,
 
(04990.) viņš brāļus kopā sasauca
 
(04991.) līdz ar viņu līdzgaitniekiem -
 
(04992.) visiem dieva bruņiniekiem -
 
(04993.) apspriesties nu vienuviet.
 
(04994.) “Jūs dzirdējāt, kā mums še iet,”
 
(04995.) teica mestrs tikumīgi,
 
(04996.) “jūs dzirdējāt, cik izmisīgi,
 
(04997.) cik gauži bēdā kristietība,
 
(04998.) ka darīta tai pārestība.
 
(04999.) Ko darīt mums, nu apsveriet!
 
(05000.) Grib pagāni mums virsū iet:
 
(05001.) ja gribam ar tiem cīnīties,
 
(05002.) neviens tad nedrīkst kavēties.
 
(05003.) Nu sakiet man, kāds jūsu prāts?”
 
(05004.) Tam atbildēja varons kāds:
 
(05005.) “Jums vīru daudz: ko nenonāvēs,
 
(05006.) tie cīniņā jums blakus stāvēs.”

[Piezīmes:]

[184] Alemans (Aleman; liet. Alemanas, Elemonas) – viens no augstākajiem kunigaišiem, kas vadīja žemaišu brīvības cīņas (Biļķins 1967, 247).
 
[185] Sk. 142., 143., 144. piezīmi. (142. Tūšis (Tûsche; Tusze) – kunigaitis kādā Lietuvas ziemeļdaļas novadā (Stakauskas 1934, 133; Gudavičius 1984, 76).; 143 Miļģerīns (Milgerîn; Milgerutis) – Tūšes brālis kunigaitis kādā Lietuvas ziemeļdaļas novadā, šķiet, tagadējos Pasvales un Pakrojas rajonos (Stakauskas 1934, 133; Gudavičius 1984, 76).; 144 Ģiņģeiķis (Gingeike; Gingeke, Gineika) – Tūšes brālis, kunigaitis kādā Lietuvas ziemeļdaļas novadā, šķiet, tagadējā Pasvales rajonā (Stakauskas 1934, 56, 133; Gudavičius 1984, 71–76).)
 
[186] Baskāji (barvûßen) jeb minorīti (lat. minoritae, fratres minores) – franciskāņu ordeņa apzīmējums. Franciskāņi ir vecākais ubagotājmūku ordenis (1209), nosaukts dibinātāja Asīzes Franciska jeb Franciska Asīzieša (1182-122) vārdā (Bellucci 1992, 6-13). Ordeņa iekārtu noteica pāvesta 1223.gadā apstiprinātais reglaments, kas aizliedza kā privātīpašumu, tā kopīpašumu un prasīja, lai mūki iztiek no labprātīgiem ziedojumiem. Rīgā franciskāņi sastopami kopš 1233.gada; no turienes tie izvērsa misijas darbu Lietuvā un Krievijā (LKV 5, 1930–1931, 9125.–9127. sl.).
 
[187] Sprediķotāji (predigêre; lat. praedicatores) – dominikāņu ordeņa mūki, kuriem, tāpat kā franciskāņiem, nedrīkstēja piederēt laicīgais īpašums. Šā ordeņa dibinātājs (1216) ir mūks Dominiks (1170–1221) (Medeltiders ABC 1985, 90, 91). Principā dominikāņi bija pret krusta karu kustību. Baltijā dominikāņi ieceļoja jau 20.gados. Viņus atbalstīja bīskaps Alberts un pāvesta legāts Modēnas Guljelmo (LKV 3, 1928–1929, 5746.–5749. sl.).
 
[188] Līdz pat 13.gs. nogalei misijas jeb kristīgās ticības izplatīšanas jēdziens viduslaiku Eiropā nepavisam nebija saistīts ar toleranci. Tādēļ būtu kļūdaini pretstatīt mierīgu baznīcas misiju agresīvai krusta karotāju darbībai. Ticības ieviešanu ar uguni un zobenu atbalstīja kā bruņinieki, tā mūki. Viduslaikos parasti tomēr mūki aktīvā karadarbībā nepiedalījās, izņemot atsevišķus gadījumus, kad bija spiesti ķerties pie ieročiem aizstāvēšanās nolūkā. Iespējams, ka, pavadot Vācu ordeņa ekspedīcijas Livonijā, mūki bez dedzināšanām lietojuši vēl citas vardarbīgas metodes, taču, kā jau minēts, tie bija atsevišķi izņēmumi. Viduslaiku sabiedrībā mūki bija oratores, tas ir, tie, kas aizlūdz par citu dvēseles glābšanu, bet bruņinieki – bellatores, tātad karotāji. Varbūt akcentētajā mūku dedzināšanas kāres tēlojumā izpaužas hronista ironija attiecībā pret garīdzniecību (Siberry 1983).
 
[189] Sk. 146. piezīmi. (Vietējo iedzīvotāju piedalīšanās Vācu ordeņa rīkotajos karagājienos 13. un 14.gs. bija parasta parādība. Bartolomeja Honekes hronika sniedz ziņas arī par patstāvīgām vietējo karavīru akcijām vēl 14.gadsimtā. Nevācu karavīri ne vien piedalījās ordeņa sirojumos ārpus Livonijas, bet arī uzturējās ordeņa piļu garnizonos, turklāt pierobežas pilīs to bija pat vairāk nekā ordeņbrāļu. Viņi galvenokārt devās izlūku un ziņnešu gaitās (t.s. lauksargi – wartlude). Bez tam nevācu vasaļu un brīvnieku pienākums bija piedalīties ordeņa karagaitās. Vismaz 13.gs. vietējo tautu pārstāvjiem bija iespējams arī iegūt ordeņa bruņinieka statusu (Hehlbaum 1872; Šterns 1962).)
 
[190] Šajā laikā pāvests bija Aleksandrs IV.
 
[191] Osternas Popo jeb Pope (Pope von Ôsternâ) – Vācu ordeņa lielmestrs no 1252.gada līdz 1256.gadam, kad ģenerālkapitulā, kas notika Romā, viņš no amata atteicies (Šterns 1985, 372). Dzimis ap 1200.gadu Frankonijā, miris 1267.gadā Rēgensburgā (Lampe 1969, 485) Kā izriet no Dūsburgas Pētera hronikas, no 1241.gada līdz 1247.gadam ar pārtraukumiem bijis Prūsijas mestrs. Viņa valdīšanas laikā Vācu ordenis pakļāva Pomoži un lielu daļu no prūšu zemēm (arī Galindiju). Sadarbībā ar Čehijas karali 1254.–1255.gadā pakļāva sembju zemes, kur tad tika dibināta krustnešu Kēnigsberga (Dusburg 1861, 66, 200 u.c.; Biskup, Labuda 1988, 150–153).
 
[192] Līdzīgi kā Zobenbrāļu ordenī, arī Vācu ordenī pils pavēlnieku komturu sauca par mestru.
 
[193] Sk. 174. piezīmi. (Anno (Anne; Anno von Sangerhusen), Livonijas mestrs (1254–1256), lielmestrs (1257–1273). Lai gan mestra sociālā izcelsme nav droši zināma, pieņem, ka Zangerhauzenu dzimta cēlusies no Tīringenes landgrāfu ministeriāliem (Fenske, Militzer 1993, 559, 560).)
 
[194] Par lielmestra ārējo pazīšanas zīmi kalpoja īpaši veidots krusts, ko varēja nēsāt pie krūtīm vai kaklā uzkārtu. Pie regālijām, kas norāda uz ieņemamo amatu, piederēja zīmogs un gredzens, ko apliecina 13.gs. vidus statūti. Kā amata apstiprināšanas zīme kopš lielmestra Zalcas Hermaņa laikiem kalpoja īpašs gredzens (Inthronisationsring des Hochmeisters). Tas bija izliets no tīra zelta, ar dimanta ieslēgumiem un rubīna aci (800 Jahre, 1990, 357, 358; Abb. VI. 2.5).
 
[195] Kēnigsberga (Kunigesberg; latv. un liet. val. senāk – Karaļauči, kopš 1946. g. – Kaļiņingrada) vēstures dokumentos pirmoreiz minēta 1255.gadā, kad pēc Bohēmijas karaļa karagājiena pret sembiem uzcelta “karaļa pils”. Izrakumi liecina, ka tā bijusi koka celtne, jo Vācu ordeņa mūra nocietinājumi veidoti ap 1257.gadu, vēlāk papildināti, veidojot konventēkas tipa pili (Ulbrich 1932, 11; Ehrhardt 1987). Kēnigsberga celta prūšu pils Tvangstes vietā (Dusburg 1861, 92).
 
[196] Burhards no Hornhauzenes (Burkart von Hornhûsen; Burchard von Hornhausen) – Livonijas mestrs (1257–1260). Dzimtā puse Hornhauzene atrodas Austrumsaksijā, ap 16 km uz ziemeļaustrumiem no Halberštates. Burharda sociālā izcelsme neskaidra. Bijis bruņinieku brālis Prūsijā (1252), Zemlandes komturs (1254), Kēnigsbergas komturs (1255–1256) un mestra vietnieks Prūsijā (1254–1257). Kritis Durbes kaujā 1260.gada 13. jūlijā (Fenske, Militzer 1993, 347).
 
[197] Šī piezīme ir svarīga lietuvju tautas etniskās vēstures skaidrojumam viduslaikos. Neraugoties uz atšķirībām žemaišu valodā un kultūrā, hronists viņus uzskata par lietuvjiem.
 
[198] Arhibīskaps, kas te nav nosaukts vārdā, neapšaubāmi ir Alberts Suerbērs (miris 1273). Viņš 1246.gadā kļuva par Prūsijas arhibīskapu, kam bija pakļautas bīskapijas Livonijā un Igaunijā, kā arī piešķirtas pāvesta legāta tiesības Gotlandē, Holšteinā un Krievijā. Taču Prūsijā Alberts neatrada kopīgu valodu ar Vācu ordeņa vadību. Patstāvīgs baznīcas sēdeklis viņam atsvabinājās tikai pēc Rīgas bīskapa Nikolaja nāves 1253.gadā, un tad par Alberta rezidenci kļuva Rīga. Kā Rīgas arhibīskapam ar 1255.gadu viņam bija pakļautas septiņas bīskapijas Prūsijā un Livonijā (Goetze 1854, 69–73; Mugurēvičs 1995, 26–29).
 
[199] Viduslaikos bieži vien tika zvērēts pie kāda kulta priekšmeta. Zvērestam bija būtiska tiesiska nozīme (Dinzelbacher 1992, 747).
 
[200] Šajā gadījumā oriģināla kunigen latviešu valodā tulkots “kunigaiši”. Tie bija žemaišu dižciltīgie (lat. nobiles), kas ar saviem novadu valdījumiem veidoja konfederāciju (Пашуто 1959, 337–340). Hronikā lietotās formas kunic un konic, ko L. Meijers skaidro ar vācu K”nig (Meyer 1876, 379, 380), mūsu izdevumā atveidotas dažādi – vai nu vienkārši “valdnieks”, vai arī atbilstoši katras tautas tradicionālajam tālaika valdnieka apzīmējumam. Vācu, tāpat latviešu, historiogrāfijā tas ir ķēniņš, karalis, krievu – kņazs, lietuviešu – kunigaitis, arī ķēniņš. Kunic pamatā ir ģermāņu *kunja– “cilts” (Kluge 1975, 342), un ģermāņu *kunigaz nozīmējis “vīrs no dižciltīgas dzimtas” (Ekblom 1945, 14). No šīm ģermāņu formām veidojies arī valdnieka apzīmējums slāvu tautām – kņazs (Фасмер 1986, 266).
 
[201] 1258.gada otrajā pusē.
 
[202] Upurpriesteris (blûtekirl > isl. blóta – ziedot, upurēt, karl – cilvēks, vīrietis) – pagānu svētnieks, kas nogalināja upurējamo dzīvnieku vai cilvēku (LRC 1857, 300).
 
[203] Sudrabbruņas – bruņas no dzelzs, kas nospodrinātas mirdzēja kā sudrabs.
 
[204] Skoda (Schoten; liet. Skuodas) – tagad rajona centrs Lietuvas ziemeļrietumos pie Latvijas robežas. Kursas dalīšanas dokumentā 1253.gadā Skoda (Scoden) minēta kā apdzīvota vieta zemē, ko sauca par Cekli (LVA II, Nr. 371). Kauja pie Skodas notika 1258.gada otrajā pusē (Gudavičius 1989, 180).

Reklāma