(10041.-11031. - vidusaugšvācu valodā) (10043.-11031. - tulkojums latviešu valodā)

Pievienoja: 
Valters Grīviņš, 14.01.2014

Livlädische Reimchronik (10041.-11031.)Atskaņu hronika (10043.-11031.)
(10041.) Der heiden arbeit lât ûch sagen:
 
(10042.) sie hetten in zehn tagen
 
(10043.) gemachet manchen ribalt grôß.
 
(10044.) vil cleine der arbeit sie verdrôß,
 
(10045.) sie hetten holzes zû der tracht
 
(10046.) vil manich tûsent vûder brâcht.
 
(10047.) an deme eilften tage
 
(10048.) vil manich heide quam in clage,
 
(10049.) wan er des liebes hie was tôt,
 
(10050.) sîn sêle quam in grôße nôt.
 
(10051.) eß wart ein harter sturm gehaben,
 
(10052.) vil manich ribalt kein dem graben
 
(10053.) von den heiden wart getriben.
 
(10054.) sumelîche dar umme tôt bliben,
 
(10055.) ê sie quâmen ûf den berc.
 
(10056.) die brûdere wurchten heldes werc,
 
(10057.) sie schußßen manchen heiden tôt.
 
(10058.) die Lettowen durch die selbe nôt
 
(10059.) nicht wolden von dem sturme gân.
 
(10060.) man sach sie sam eine mûre stân.
 
(10061.) die heiden man holtz werfen sach.
 
(10062.) vil manchem doch alsô geschach,
 
(10063.) wan er sich wolde bucken nider,
 
(10064.) daß im entwichen gar die lider,
 
(10065.) daß er ûf die erden saß
 
(10066.) unde des werfens gar vergaß:
 
(10067.) daß quam von der pfîle nôt.
 
(10068.) vil manchem quam alsô der tôt.
 
(10069.) die Lettowen ließen doch nicht abe;
 
(10070.) sie hetten der brûdere habe
 
(10071.) gadâcht mit in zû vûrene hin:
 
(10072.) daß wart vil manches ungewin.
 
(10073.) man sach der Sameiten
 
(10074.) vil manchen man hin leiten,
 
(10075.) als man die dûtschen brûte tût.
 
(10076.) der wîße snê wart als ein blût
 
(10077.) und daß velt al blûtgevar.
 
(10078.) die brûdere wurden schiere gewar
 
(10079.) die ribalde ûf dem graben stân:
 
(10080.) ir blîden ließen sie dô gân.
 
(10081.) die heiden wurden dô verladen,
 
(10082.) sie nâmen alsô grôßen schaden,
 
(10083.) daß sie der ribalde gar verzigen.
 
(10084.) vil tôten ließen sie dâ ligen
 
(10085.) und nâmen von dem wale die vlucht.
 
(10086.) vil mancher tet dâ sîne unzucht,
 
(10087.) daß er nider viel durch nôt
 
(10088.) und kein der burc sîn bein ûf bôt,
 
(10089.) wan im der tôt sîn herze brach.
 
(10090.) vil manchem ouch alsô geschach,
 
(10091.) sô man in bie dem vûße zôch,
 
(10092.) daß sîn geselle von im vlôch.
 
(10093.) eß werte gentzlîch al den tac.
 
(10094.) nicht vollen ich gesagen mac,
 
(10095.) wie grôß der cristen vreude was,
 
(10096.) dô man die tôten vor in las
 
(10097.) zû samene und ûf die slitten lût.
 
(10098.) betrûbet was der heiden mût,
 
(10099.) daß ir sô vil getôtet was
 
(10100.) mit geschoßße, als ich itzunt las.
 
(10101.) dô eß ûf den âbent quam
 
(10102.) und der sturm ein ende nam,
 
(10103.) ir tôten wurden schiere gebrant.
 
(10104.) dar nâch sie kârten sân zû hant
 
(10105.) zû lande mit den wunten wider;
 
(10106.) der starb vil mancher dar nâch sider.
 
(10107.) sie clageten sêre ir ungemach,
 
(10108.) daß in zûm Heiligenberge geschach.
 
(10109.) jenen was die reise zorn,
 
(10110.) die ire vrûnt dâ verlorn
 
(10111.) hatten in des sturmes nôt.
 
(10112.) der was vierdehalb hundert tôt
 
(10113.) und manich heiden sô gewunt,
 
(10114.) daß er nicht mêr wart gesunt.
 
(10115.) die brûdere wâren unvertriben,
 
(10116.) zûm Heiligenberge sie bliben
 
(10117.) ân der Semegallen danc.
 
(10118.) der heiden vreude was dâ von kranc.
 
(10119.) dô der sturm geschach,
 
(10120.) an dem dritten tage dar nâch
 
(10121.) die Semegallen berieten sich;
 
(10122.) sie wâren grimmes mûtes rîch.
 
(10123.) ie doch sie quâmen uber ein,
 
(10124.) daß sie verbranten Terwetein.
 
(10125.) kein Racken vûren sie zû hant.
 
(10126.) eine burc ist alsô genant.
 
(10127.) die von dem Heiligenberge dô
 
(10128.) danketen gote und wâren vrô.
 
(10129.) Der brûder dô nicht enließ,
 
(10130.) der kummentûr ûf der burge hieß,
 
(10131.) die dâ vor gesturmet was
 
(10132.) und in der nôt wol genas,
 
(10133.) der enpôt dem meistere alleß gût,
 
(10134.) als noch ein vrûnt dem anderen tût:
 
(10135.) waß zû Semegallen was geschehn,
 
(10136.) des ließ er im die wârheit jehn,
 
(10137.) und wie Terwetein wêre verbrant.
 
(10138.) dô daß dem meistere wart bekant,
 
(10139.) er wart der mêre von herzen vrô
 
(10140.) und lobete got von himele dô.
 
(10141.) die burc stûnt zû wunsche wol,
 
(10142.) die man sô dicke nennen sol,
 
(10143.) ir name ist ûch wol bekant:
 
(10144.) sie wart der Heiligeberc genant.
 
(10145.) die ûf der burge wâren,
 
(10146.) man sach sie sô gebâren,
 
(10147.) daß eß iren vienden ubel quam.
 
(10148.) in mancher stunt man sie vernam
 
(10149.) zû Racken und vor Doblên.
 
(10150.) die enmochten des nicht ummegên,
 
(10151.) die brûdere quêmen mit irre schar
 
(10152.) ûf iren schaden dicke dar.
 
(10153.) eß was den Semegallen leit,
 
(10154.) daß man sô dicke zû in reit.
 
(10155.) sie wâren von der burc verladen.
 
(10156.) in quam dâ von sô manich schaden
 
(10157.) an gûte und an lûten,
 
(10158.) solde man eß alleß dûten,
 
(10159.) sô wêre die rede gar zû lanc.
 
(10160.) sie sungen manchen jâmersanc
 
(10161.) nâch vrûnden und nâch mâgen.
 
(10162.) sie begunden lâgen,
 
(10163.) wie sie mit nôt vergulden daß.
 
(10164.) sie quâmen dicke durch irn haß
 
(10165.) vor die burc ûf daß velt.
 
(10166.) man brâchte in daß widergelt
 
(10167.) genendeclîchen vor daß tor:
 
(10168.) dâ vunden sie die brûdere vor
 
(10169.) mit kûnen knechten ûß erwelt,
 
(10170.) lantvolkes manchen raschen helt.
 
(10171.) wen die Semegallen dar
 
(10172.) quâmen kein der brûder schar,
 
(10173.) sie liefen sô einander an:
 
(10174.) hette eß er Ecke hie vor getân,
 
(10175.) und von Berne er Ditterîch,
 
(10176.) sie wêren von rechte lobes rîch.
 
(10177.) dô wart vil manich gereise grôß:
 
(10178.) wan man mit armbrusten schôß,
 
(10179.) sô kârten sie zû lande wider.
 
(10180.) sus lac vil mancher tôt dâ nider.
 
(10181.) sulcher kurzewîle man pflac
 
(10182.) ûf der burge manchen tac.
 
(10183.) der brûdere arbeit die was grôß,
 
(10184.) der doch ir keinen nie verdrôß.
 
(10185.) mit wachen, howen und graben
 
(10186.) sach man sie kurzewîle haben;
 
(10187.) von balken heben und tragen
 
(10188.) hôrte man die brûdere selden clagen
 
(10189.) und vor keiner hande nôt.
 
(10190.) ieclîch dem anderen êre bôt;
 
(10191.) sie wâren der viende widersaß.
 
(10192.) die Semegallen mûte daß.
 
(10193.) zû jungest sie des spils verdrôß,
 
(10194.) daß man ir dâ sô manchen schôß,
 
(10195.) und quâmen deste minner dar.
 
(10196.) mancher wege sie nâmen war,
 
(10197.) die zû dem hûse giengen:
 
(10198.) wen sie dar ûffe geviengen,
 
(10199.) der mûste nâch irem willen leben,
 
(10200.) sterben oder gût geben.
 
(10201.) In einer vasten eß geschach,
 
(10202.) daß man die Semegallen sach
 
(10203.) kein der Rîge kêren hin:
 
(10204.) sie wolden heren durch gewin.
 
(10205.) zûm Heiligenberge wart eß bekant,
 
(10206.) die santen boten al zû hant.
 
(10207.) die warnunge zû Rîge quam,
 
(10208.) des landes marschalc eß vernam,
 
(10209.) daß man zû Rîge wolde hern.
 
(10210.) er sprach: “wir suln daß wol bewern.”
 
(10211.) die brûdere er sich wâpen ließ,
 
(10212.) sie tâten gerne waß er hieß.
 
(10213.) er wart mit in vil schiere bereit.
 
(10214.) dar nâch vor die stat man reit.
 
(10215.) der burger quam ein teil ouch dar
 
(10216.) und pilgerîm ein gevûge schar.
 
(10217.) waß Letten was zû Rîge komen,
 
(10218.) die wurden alle mite genomen.
 
(10219.) der Lîven was ein teil ouch dar,
 
(10220.) die quâmen gerne zû der schar.
 
(10221.) dô was des heres an der zal
 
(10222.) vumftehalb hundert uber al.
 
(10223.) sie lâgen dâ vil nâ den tac,
 
(10224.) mancher kurzewîle man pflac
 
(10225.) mit rinnene und mit springen,
 
(10226.) mit loufene und mit ringen.
 
(10227.) dô eß ûf den âbent quam,
 
(10228.) der viende her man nicht vernam.
 
(10229.) die burger riten in die stat.
 
(10230.) der marschalc sîne brûdere bat,
 
(10231.) sie solden kêren in den stal.
 
(10232.) daß lantvolk quam dar uber al.
 
(10233.) alsô was ein hof genant
 
(10234.) und ist zû Rîge wol bekant,
 
(10235.) daß er der brûdere marstal hieß.
 
(10236.) des landes marschalc nicht enließ,
 
(10237.) er hieß die pforten uffen lân.
 
(10238.) er sprach: “wir suln sie bestân,
 
(10239.) gibet got, daß sie uns komen her.
 
(10240.) menlîch bereite sô sîn sper,
 
(10241.) daß wir die êrsten immer sîn.
 
(10242.) wollen sie zû uns her în,
 
(10243.) sô sulle wir komen ê hin vore.”
 
(10244.) offen bliben dô die tore.
 
(10245.) der marschalc aber nicht enließ,
 
(10246.) wartlûte er dô rieten hieß,
 
(10247.) brûdere und knechte gût.
 
(10248.) er dâchte, eß solde wol behût
 
(10249.) blîben sô von manchem man.
 
(10250.) dô wart er sint betrogen an,
 
(10251.) wen alle hûte ist ein wicht,
 
(10252.) wil uns got behûten nicht.
 
(10253.) Daß schein an den dingen wol,
 
(10254.) dâ von ich ûch sagen sol.
 
(10255.) wartlûte wurden ûß gesant,
 
(10256.) als ûch hie vor ist bekant.
 
(10257.) eß was die zît alsô gestalt,
 
(10258.) die nacht was vinster und kalt,
 
(10259.) daß sie des heres ensâhen nicht.
 
(10260.) ir aller hûte was ein wicht.
 
(10261.) der viende her zû Rîge quam,
 
(10262.) daß ir niekein man vernam,
 
(10263.) biß sie quâmen in den stal.
 
(10264.) die brûdere sliefen uber al,
 
(10265.) daß lantvolc slief gemeine gar.
 
(10266.) ein knecht der viende wart gewar,
 
(10267.) mit lûter stimme er: “viende!” rief,
 
(10268.) er weckete manchen, der dâ slief.
 
(10269.) wêr gotes hûte nicht gewesen,
 
(10270.) ir solde keiner nicht genesen.
 
(10271.) daß mac man dâ bie merken wol,
 
(10272.) der stal was aller viende vol.
 
(10273.) sie entâten nîmande ungemach,
 
(10274.) ê man die Lîven vlîhen sach.
 
(10275.) die vlohen ûß dem slâfe hin;
 
(10276.) daß wart der brûdere ungewin.
 
(10277.) die brûdere quâmen an ir wer
 
(10278.) snelle kein der heiden her.
 
(10279.) mit manchem sper man ûf sie schôß,
 
(10280.) der heiden her was in zû grôß:
 
(10281.) achtzêne was der brûdere schar.
 
(10282.) daß lantvolc vlôch geeimne gar.
 
(10283.) die brûdere bliben in der nôt
 
(10284.) mit wer, vumfe ir lâgen tôt,
 
(10285.) die anderen wurden sêre wunt,
 
(10286.) ir bleib nicht dan drî gesunt.
 
(10287.) der knechte wart ein teil geslagen,
 
(10288.) man hôrte die helde sider clagen.
 
(10289.) der marstal wart zû hant verbrant
 
(10290.) von der Semegallen hant.
 
(10291.) mit irme her sie kârten dô
 
(10292.) vor die stat und wâren vrô.
 
(10293.) die burger tâten zû ir tor,
 
(10294.) die viende ließen sie dâ vor.
 
(10295.) in einer kurzen stunt dar nâch
 
(10296.) den liechten tac man schînen sach.
 
(10297.) sie kârten hin zû lande wider
 
(10298.) die veigen lâgen dâ dar nider,
 
(10299.) die tôten wurden ûf gehaben,
 
(10300.) mit gotes dienste schône begraben.
 
(10301.) waß man der tôten solde pflegen,
 
(10302.) des ließ man nicht under wegen.
 
(10303.) boten wurden ûß gesant,
 
(10304.) dem meister wart eß wol bekant.
 
(10305.) der meister wîslîchen sprach:
 
(10306.) “gotes wille ie geschach
 
(10307.) und sal an uns vil gar geschehn.
 
(10308.) wir suln im immer lobes jehn,
 
(10309.) eß sie schade oder vrome.
 
(10310.) waß uns von sînen gnâden kome,
 
(10311.) daß sulle wir nemen gar vor gût,
 
(10312.) wen er nicht âne sache tût.
 
(10313.) gienge eß uns allen enden recht,
 
(10314.) daß wêre unser sêle unslecht.
 
(10315.) got der weiß sô rechte wol,
 
(10316.) wie er mit uns werben sol:
 
(10317.) eß sal nâch sînem willen wesen.
 
(10318.) wir sîn ouch der nôt mê genesen,
 
(10319.) man hât ouch dicke wol gesehn
 
(10320.) daß uns vil heiles ist geschehn.
 
(10321.) wan uns noch heil geschên sol,
 
(10322.) daß weiß der aller gûte ist vol:
 
(10323.) daß ist der himelische got,
 
(10324.) der helfe uns, daß wir sîn gebot
 
(10325.) in aller nôt behalden wol.”
 
(10326.) sus sprach der meister tugende vol.
 
(10327.) wir lâßen dise rede stân,
 
(10328.) man sal ein ander heben an.
 
(10329.) In der zît wâren gesant
 
(10330.) brûdere hine zû Nieflant:
 
(10331.) der einer hieß brûder Volmâr.
 
(10332.) in hette der hôe meister dar
 
(10333.) an einer botschaft gesant,
 
(10334.) von Bernhûsen was er genant
 
(10335.) und was ein reiner prîster gût,
 
(10336.) der was mit zuchten wol behût.
 
(10337.) der ander brûder Sîvert hieß:
 
(10338.) in wârheit er sich vienden ließ.
 
(10339.) mit in wâren ouch gesant
 
(10340.) von Prûßen brûdere in daß lant.
 
(10341.) man entpfienc sie lieplîch und wol,
 
(10342.) als man werde geste sol.
 
(10343.) ir botschaft tâten sie bekant,
 
(10344.) dar umme sie wâren ûß gesant,
 
(10345.) in deme lande gemeine gar
 
(10346.) an den brûderen, daß ist wâr.
 
(10347.) dô ir botschaft wart volbrâcht,
 
(10348.) als ir von êrsten wart gedâcht,
 
(10349.) ein capitel wart genomen:
 
(10350.) sie hießen hin zû Rîge komen
 
(10351.) die kummentûre uber al,
 
(10352.) waß ir was an der zal.
 
(10353.) meister Willekîn quam ouch dar,
 
(10354.) die vogete algemeine gar.
 
(10355.) an dem zwelften tage dar nâch,
 
(10356.) dô der schade zû Rîge geschach,
 
(10357.) als ir hie vor hât vernomen,
 
(10358.) dô wâren sie zû Rîge komen.
 
(10359.) brûder Volmâr quam ouch dar
 
(10360.) mit sîner kumpanîen gar.
 
(10361.) die brûdere al gelîche
 
(10362.) entpfiengen in lieplîche.
 
(10363.) ein wênic ich ûch nû sagen mac.
 
(10364.) dô eß quam ûf den tac,
 
(10365.) daß daß capitel solde wesen,
 
(10366.) als ich hie vor hân gelesen,
 
(10367.) wes man zû rechte solde pflegen,
 
(10368.) des ließ man nicht under wegen:
 
(10369.) man sanc messe und las.
 
(10370.) Des anderen tages dâ geßßen was,
 
(10371.) snel ein bote quam gerant,
 
(10372.) dem meister tet er daß bekant,
 
(10373.) daß der Semegallen macht
 
(10374.) hette an der selben nacht
 
(10375.) dâ zû Ickeskule geheret;
 
(10376.) die burc wêre doch erweret.
 
(10377.) schade wêre dâ genûc geschehn:
 
(10378.) sus hôrte man den boten jehn.
 
(10379.) daß hachelwerc wêre verbrant
 
(10380.) von der Semegallen hant
 
(10381.) und hetten grôßen roub genomen.
 
(10382.) sie wêren zû vûß almeistic komen,
 
(10383.) man solde sie kurzelîch abe jagen:
 
(10384.) sô hôrte man den boten sagen.
 
(10385.) dô daß dem meistere wart bekant,
 
(10386.) er ließ bereiten sich zû hant.
 
(10387.) waß brûdere was zû Rîge dô,
 
(10388.) die wâren des von herzen vrô.
 
(10389.) welche reisen mochten
 
(10390.) und zû der arbeit tochten,
 
(10391.) der wart keiner gespart:
 
(10392.) sie vûren vrôlîch ûf die vart.
 
(10393.) von Velîn und von Wißßenstein
 
(10394.) der kummentûr bleib und anders kein,
 
(10395.) die anderen vûren alle gar
 
(10396.) an meister Willekînes schar.
 
(10397.) der meister einen brûder bat,
 
(10398.) daß er blibe an sîner stat.
 
(10399.) mit snelleme râte daß geschach.
 
(10400.) nicht lenger sûmete er dar nâch.
 
(10401.) ein hof der Rîgeholme hieß,
 
(10402.) sîn her er dâ hin rîten ließ,
 
(10403.) der lac nicht verre von der stat.
 
(10404.) meister Willekîn sêre bat,
 
(10405.) wer nâch im wolde an die schar
 
(10406.) daß er zû im quême dar.
 
(10407.) nâch sînem willen eß geschach:
 
(10408.) manchen raschen helt man sach
 
(10409.) von knechten bie der brûdere schar.
 
(10410.) ir brunjen wâren liechtgevar,
 
(10411.) ir helme lûchten als ein glas.
 
(10412.) waß Letten, Lîven dô dâ was,
 
(10413.) die wurden alle mite genomen:
 
(10414.) man sach ir zwei hundert komen.
 
(10415.) burger unde pilgerîn
 
(10416.) sach man dâ wol sechzic sîn,
 
(10417.) rasche helde und willic gar,
 
(10418.) die quâmen an der brûdere schar.
 
(10419.) man ordenierte dô daß her:
 
(10420.) wie sie solden zû der wer
 
(10421.) sich stellen, daß wart in gesaget.
 
(10422.) dâ was ein helt unverzaget
 
(10423.) von Schowenburc brûder Bertolt,
 
(10424.) im wâren alle die brûdere holt:
 
(10425.) dem beval man den vanen.
 
(10426.) man bedurfte in keiner tugende manen,
 
(10427.) er was ouch manheit alsô vol:
 
(10428.) daß wîsete er in der reise wol.
 
(10429.) dô sie hetten vernomen,
 
(10430.) daß ir her was alleß komen,
 
(10431.) nicht lenger sûmeten sie dar nâch,
 
(10432.) daß her snelle ûf brach.
 
(10433.) Dô sie quâmen ûf die vart,
 
(10434.) der wec wart von in ungespart,
 
(10435.) biß sie zû Ikeskule quâmen.
 
(10436.) die wârheit sie vernâmen
 
(10437.) und waß dâ schaden was geschehn.
 
(10438.) der meister bat im dô verjehn,
 
(10439.) ob des icht lange wêre ergân,
 
(10440.) daß die heiden kârten dan.
 
(10441.) ein ritter ûf der burge was,
 
(10442.) der namen ich hie vore las:
 
(10443.) Ickeskule was sie genant,
 
(10444.) der tet dem meistere bekant,
 
(10445.) wô er den vienden solde nâch,
 
(10446.) welch zit eß geschach
 
(10447.) und wenne die viende kêrten dan.
 
(10448.) daß vûer dannoch sêre bran:
 
(10449.) dar an mochte man wol sehn,
 
(10450.) daß eß des morgens was geschehn.
 
(10451.) alsô wart ouch dem meistere kunt.
 
(10452.) er sûmete dâ unlange stunt:
 
(10453.) dâ die viende wâren vor,
 
(10454.) er quam nâch ûf ir spor.
 
(10455.) den heiden was zû lande gâch,
 
(10456.) der brûdere her daß zogete in nâch.
 
(10457.) des was nicht mêre an der zal
 
(10458.) wan vumf hundert uber al.
 
(10459.) der Semegallen was vil mêr:
 
(10460.) sie hetten volkes zû der wer
 
(10461.) vierzehen hundert an der schar;
 
(10462.) des wart man sider wol gewar.
 
(10463.) die brûdere wâren sô ûß komen,
 
(10464.) eß gienge an schaden oder an vromen,
 
(10465.) wâ sie die viende quêmen an,
 
(10466.) sie wolden die zû hant bestân
 
(10467.) durch got und vor die cristenheit.
 
(10468.) in was der schade ouch dâ bie leit,
 
(10469.) der in dem stalle zû Rige geschach.
 
(10470.) meister Willekîn alsô sprach:
 
(10471.) “ich brenge die Semegallen in nôt
 
(10472.) oder wir blîben alle tôt.”
 
(10473.) eß was der brûdere wille gar,
 
(10474.) die mit dem meistere wâren dar
 
(10475.) daß er sô ellenthaften sprach:
 
(10476.) in was nâch den vienden gâch.
 
(10477.) sie vunden manchen bôsen wec,
 
(10478.) dâ wedir brucke noch stec
 
(10479.) niekein zît gemachet wart.
 
(10480.) drie tage sie wâren ûf der vart
 
(10481.) und liden michel ungemach.
 
(10482.) sie wurden naß in mancher bach.
 
(10483.) des dritten tages der âbent quam,
 
(10484.) daß her eine legerstat im nam
 
(10485.) in ein holtz bie eine bach:
 
(10486.) sie wolden haben dâ gemach.
 
(10487.) der walt was enge und dicke,
 
(10488.) sie endorften keiner ricke,
 
(10489.) daß sie die pfert bunden an,
 
(10490.) sie ließen sie in dem holtze stân.
 
(10491.) dô daß her zû samne quam
 
(10492.) und die herberge nam,
 
(10493.) sie hiwen daß der walt irschal
 
(10494.) und machten vûer uber al.
 
(10495.) daß volc was mûde und ouch ir pfert,
 
(10496.) ie der man gemaches gert.
 
(10497.) mancher legete sich dâ nider,
 
(10498.) der nimmer quam zû lande wider.
 
(10499.) Die heiden hetten wol vernomen,
 
(10500.) daß ein her was nâch in komen.
 
(10501.) dô daß her was gelegen
 
(10502.) und wolden irs gemaches pflegen,
 
(10503.) sie wâren dâ gar sorgen vrie.
 
(10504.) die Semegallen in wâren bie
 
(10505.) vil nâhen an der selben stunt.
 
(10506.) daß was dem anderen here unkunt.
 
(10507.) die heiden nicht enließen,
 
(10508.) rasche helde sie hießen
 
(10509.) der brûdere her vil wol verspehn
 
(10510.) und ir legerstat besehn.
 
(10511.) den boten was dar zû vil gâch.
 
(10512.) des heres vûer man wol sach.
 
(10513.) sie quâmen alsô nâhen,
 
(10514.) daß sie das her besâhen,
 
(10515.) und quâmen wider in der nacht.
 
(10516.) sie sprâchen: “uns ist ein cleine macht
 
(10517.) von der Dune komen nâch.”
 
(10518.) der Semegallen einer sprach:
 
(10519.) “wir hân alle wol vernomen,
 
(10520.) daß uns schaden vil ist komen
 
(10521.) dicke von der brûdere her:
 
(10522.) dâ von bereitet ûch zûr wer
 
(10523.) und lât uns strîten, eß ist zît,
 
(10524.) sint uns daß her sô nâhen lît.
 
(10525.) gesige wir den brûdern an,
 
(10526.) der Heiligeberc mûß vergân,
 
(10527.) sie rûmen uns die burc zû hant:
 
(10528.) sô stêt mit vride unser lant.
 
(10529.) wir mûßen von den landen gên,
 
(10530.) blîbet in die burc stên:
 
(10531.) sô ist beßßer, daß wir sterben,
 
(10532.) dan wir alsô verterben,
 
(10533.) und wâgen hie nû daß leben.
 
(10534.) wollen uns die gote sêlde geben,
 
(10535.) unser macht ist hie sô grôß,
 
(10536.) wir tûn dem here wol widerstôß,
 
(10537.) daß von der Dune ist nâ uns komen.”
 
(10538.) “der rât sal uns allen vromen,”
 
(10539.) sprach daß her gemeine dô,
 
(10540.) “wir sîn des râtes alle vrô.”
 
(10541.) der roub wart von in gesant
 
(10542.) kein Semegallen zû hant.
 
(10543.) dâ wart lenger nicht gespart,
 
(10544.) ir her wart ebene gnûc geschart,
 
(10545.) sie gâheten kein der brûdere her
 
(10546.) ordenlîch mit irre wer.
 
(10547.) In der zît der tac ûf brach.
 
(10548.) der meister zû einem boten sprach:
 
(10549.) “ir sullet die brûdere heißen komen.”
 
(10550.) dô sîn botschaft wart vernomen,
 
(10551.) sie quâmen zû dem meistere gar,
 
(10552.) waß ir was an der schar.
 
(10553.) er saß mit in an einen rât.
 
(10554.) der meister einen brûder bat,
 
(10555.) daß er die warte ließe besehn,
 
(10556.) man solde ouch vil wol verspehn
 
(10557.) ob iemant vunde ein vremdeß pfat.
 
(10558.) der meister dô besehen bat.
 
(10559.) wartlûte wurden ûß gesant,
 
(10560.) die quâmen wider al zû hant,
 
(10561.) sie sprâchen sô: “die viende komen,
 
(10562.) wir haben sie hie bie vernomen
 
(10563.) wol geschart mit irre wer.
 
(10564.) sie sint vil nâ bie unseme her.”
 
(10565.) Der meister an eime râte saß.
 
(10566.) die brûdere alle hôrten daß,
 
(10567.) daß der wartman sô sprach.
 
(10568.) zû hant dô die rede geschach,
 
(10569.) dô ensûmeten sie nicht mêr,
 
(10570.) sie îlten snelle zû der wer.
 
(10571.) brûder Bertolt ein helt,
 
(10572.) der zû dem vane was erwelt,
 
(10573.) er nam den vanen in die hant,
 
(10574.) ûf einen plân quam er zû hant.
 
(10575.) man dorfte der brûdere keinen manen,
 
(10576.) sie quâmen snelle zû dem vanen.
 
(10577.) die burgêre und die pilgerîn
 
(10578.) wolden bie der banier sîn.
 
(10579.) daß lantvolc was noch unbereit,
 
(10580.) eß hette sich in den walt geleit.
 
(10581.) ein teil in quam zû der wer,
 
(10582.) die anderen vlohen von dem her.
 
(10583.) manchem dô alsô geschach,
 
(10584.) daß er der viende nie gesach
 
(10585.) und vlohen kein lande wert;
 
(10586.) sie ließen in dem walde ir pfert.
 
(10587.) dâ was vil manich vromer knecht,
 
(10588.) sie hielden wol der tugende recht,
 
(10589.) man sach sie bie irn hêrren stân.
 
(10590.) dô quam mit schilde manich man
 
(10591.) hovelîchen durch den walt.
 
(10592.) von Bernhûsen ein helt balt
 
(10593.) brûder Volmâr er hieß,
 
(10594.) sîn manheit in des nicht erließ.
 
(10595.) dô er der viende wart gewar,
 
(10596.) er rante vrîlîch in ir schar:
 
(10597.) im was ûf die viende gâch.
 
(10598.) daß banier dranc im vaste nâch.
 
(10599.) er was alleine geriten,
 
(10600.) die anderen dâ zû vûße striten.
 
(10601.) dâ sach man slac und stich,
 
(10602.) die heiden nâmen dô den wich:
 
(10603.) ir lac dâ mêr danne zwênzic tôt,
 
(10604.) die anderen vlohen von der nôt.
 
(10605.) der knechte lac ein teil dar nider.
 
(10606.) brûder Volmâr der quam wider
 
(10607.) als ein helt zû sînem vanen,
 
(10608.) sîn ros begunde er aber manen
 
(10609.) und rante an die viende wider:
 
(10610.) dâ wart der helt geslagen nider.
 
(10611.) er starb als ein vromer man,
 
(10612.) sîner sêle ich gûtes gan.
 
(10613.) der meister rief die brûdere an,
 
(10614.) sie solden kêren ûf den plân.
 
(10615.) er was in doch ein teil zû smal,
 
(10616.) daß sie vor drange ûf dem wal
 
(10617.) mochten sich nicht wol gescharn.
 
(10618.) man sach ein grôße rotte her varn:
 
(10619.) des mochten sie nicht ummegêhn,
 
(10620.) sie mûsten die zû hant bestêhn.
 
(10621.) die brûdere dorfte man nicht manen,
 
(10622.) sie striten wol bie iren vanen.
 
(10623.) die knechte wâren willic gar.
 
(10624.) nû quam dort her ein andere schar
 
(10625.) zwischen brûdere unde pfert,
 
(10626.) den was zû dem roube wert.
 
(10627.) die brûdere wurden der gewar:
 
(10628.) sie kârten mit irem banier dar.
 
(10629.) die pfert wurden nicht erwert
 
(10630.) noch vor den Semegallen irnert,
 
(10631.) wen ir macht was in zû grôß.
 
(10632.) daß lantvolc sêre des verdrôß,
 
(10633.) mancher sich zû vlîhene bôt.
 
(10634.) die brûdere bliben in der nôt.
 
(10635.) wol vierzic was ir an der zal
 
(10636.) und vumfzic dûtschen uber al:
 
(10637.) die wurden ummeringet gar
 
(10638.) von der Semegallen schar.
 
(10639.) der anderen vlôch ein teil enwec,
 
(10640.) sie sûchten brucke noch den stec.
 
(10641.) ir wart ein teil gevangen sider,
 
(10642.) sumelîcher wart geslagen nider.
 
(10643.) manich poneiß dort geschach,
 
(10644.) dâ man den meister strîten sach.
 
(10645.) die brûdere dâ zû vûße striten.
 
(10646.) der Semegallen was nicht geriten.
 
(10647.) ir wart beider sîten heiß:
 
(10648.) man sach manchen rôten sweiß
 
(10649.) durch die brunjen dringen.
 
(10650.) man hôrte swert dâ clingen,
 
(10651.) man sach helme schrôten.
 
(10652.) an beider sît die tôten
 
(10653.) vieln nider ûf daß wal.
 
(10654.) mancher neigete sich zû tal,
 
(10655.) daß er der sinne gar vergaß
 
(10656.) und nider ûf die erde saß
 
(10657.) von slegen und von stichen.
 
(10658.) die heiden dicke wichen
 
(10659.) von den brûderen in den walt,
 
(10660.) sie verlorn manchen helt balt
 
(10661.) an beider sît von strîtes nôt.
 
(10662.) drie und drîßec brûdere tôt
 
(10663.) bliben ûf der selben stat,
 
(10664.) die anderen wurden strîtes mat.
 
(10665.) sechsen eß alsô ergienc:
 
(10666.) sie wâren wunt, dô man sie vienc.
 
(10667.) ein brûder hieb sich durch die schar.
 
(10668.) manch Semegalle wart es gewar,
 
(10669.) der daß mit sînen ougen sach,
 
(10670.) der sint die wârheit dâ von sprach.
 
(10671.) einen man er in abe slûc,
 
(10672.) des pfert in hin zû lande trûc.
 
(10673.) mit wurfen er gesêret was,
 
(10674.) der wunden er vil wol genas.
 
(10675.) meister Willekîn wart dô geslagen.
 
(10676.) man mochte in wol von schulden clagen.
 
(10677.) er hette gerâten, daß ist wâr,
 
(10678.) in deme lande vumf jâr
 
(10679.) und vumf mânde mêre.
 
(10680.) er starb an gotes êre
 
(10681.) bie sîner lieben mûter vanen.
 
(10682.) nû sulle wir unse vrowe manen,
 
(10683.) daß sie in allen genêdic sie,
 
(10684.) wan ir ist sô vil tugende bie,
 
(10685.) daß sie eß willeclîchen tût:
 
(10686.) sie gußßen durch ir kint ir blût.
 
(10687.) die walstat was von blûte rôt.
 
(10688.) wer von dem strîte quam mit nôt,
 
(10689.) dem was kein der Rîge gâch.
 
(10690.) die Semegallen in jageten nâch.
 
(10691.) sie vunden ir vil manchen sider
 
(10692.) und vûrten sie gevangen wider.
 
(10693.) die rennere wider quâmen.
 
(10694.) dô sie daß vernâmen,
 
(10695.) daß ir sô vil was geslagen,
 
(10696.) sie begunden sêre ir vrûnt clagen,
 
(10697.) die in dem strîte wâren tôt.
 
(10698.) ouch was der Semegallen nôt,
 
(10699.) daß ir houbtman was verlorn.
 
(10700.) in wart ûf die brûdere zorn,
 
(10701.) die man in dem strîte vienc.
 
(10702.) einem eß alsô ergienc:
 
(10703.) er wart zû den stunden
 
(10704.) ûf ein ros gebunden;
 
(10705.) sulche martir man im bôt,
 
(10706.) mit klupfeln wurfen sie in tôt.
 
(10707.) dô er gestarb, dar nâch zû hant
 
(10708.) ein ander brûder wart gebrant.
 
(10709.) sie satzten in ûf einen rôst,
 
(10710.) des lebens wart er sô irlôst.
 
(10711.) dâ wâren ir vumf und drîßec tôt,
 
(10712.) viere genâsen dâ mit nôt,
 
(10713.) sie wâren doch gevangen.
 
(10714.) sus was der strît irgangen.
 
(10715.) Die Semegallen wâren vrô,
 
(10716.) daß eß in was irgangen sô.
 
(10717.) sie sageten iren goten danc,
 
(10718.) daß in der strît sô wol gelanc.
 
(10719.) sie nâmen wâpen und pfert
 
(10720.) dâ vil mancher marke wert
 
(10721.) und kârten wider al zû hant
 
(10722.) mit iren gevangen in ir lant.
 
(10723.) sie gâben sie zû lôsen sider:
 
(10724.) wer nicht enstarb, der quam wider,
 
(10725.) daß er wart sêliclîch getrôst
 
(10726.) und von der heidenschaft gelôst.
 
(10727.) man hôrte in dem lande clagen,
 
(10728.) daß meister Willekîn was geslagen,
 
(10729.) vogete und kummentûre gar,
 
(10730.) wer mit im was an der schar.
 
(10731.) vierzic was der brûdere zal
 
(10732.) in der reise uber al:
 
(10733.) der wâren vumf und drîßic tôt;
 
(10734.) viere genâsen mit nôt,
 
(10735.) dô man sie in dem strîte vienc.
 
(10736.) dem vumften eß alsô irgienc:
 
(10737.) er quam abe mit wernder hant,
 
(10738.) als ûch hie vor ist bekant.
 
(10739.) waß im leides dô geschach,
 
(10740.) mit gotes gulfe er daß wol rach:
 
(10741.) er tet in sider manich leit,
 
(10742.) mit here er dicke ûf sie reit
 
(10743.) und half verwûsten ire lant,
 
(10744.) als ûch hîr nâch wirt bekant.
 
(10745.) Nû lege wir die rede nider
 
(10746.) und grîfen an die êrsten wider,
 
(10747.) wie der kummentûr gewarb,
 
(10748.) dô meister Willekîn gestarb,
 
(10749.) den er an sîner stat geließ
 
(10750.) und die wîle meister hieß,
 
(10751.) êr ein ander wart gesant
 
(10752.) von dûtschen landen in daß lant.
 
(10753.) er was die wîle zû Rîge bliben
 
(10754.) und hette die zît dâ vertriben,
 
(10755.) biß er die wârheit wol vernam,
 
(10756.) wer von deme strîte quam.
 
(10757.) dô im daß alleß wart gesaget,
 
(10758.) er sprach: “wir sîn noch unverzaget.
 
(10759.) solde man die brûdere alle clagen,
 
(10760.) die zû Nieflant sint geslagen,
 
(10761.) vor wâr sô tête man unrecht.
 
(10762.) manch vromer helt wirt gotes knecht,
 
(10763.) der die sêle dâ genert
 
(10764.) und zû dem himelrîche vert
 
(10765.) von der martir crône,
 
(10766.) die manchem wirt zû lône.”
 
(10767.) dô sprach ein brûder, der was clûc,
 
(10768.) er kunde wîser rede genûc:
 
(10769.) “wir lân die veigen ligen dâ
 
(10770.) und nemen brûdere anderswâ,
 
(10771.) daß wir besetzen wol daß lant.”
 
(10772.) daß geschach dar nâch zû hant.
 
(10773.) als manch amt was wurden lôs,
 
(10774.) zû hant man dar în andere kôs.
 
(10775.) vogete und kummentûre gar
 
(10776.) wurden ouch gekoren dar.
 
(10777.) al zû hant dô daß geschach,
 
(10778.) nicht lenger beiten sie dar nâch,
 
(10779.) sie santen brûdere drâte
 
(10780.) mit gemeineme râte
 
(10781.) dô man den hôen meister vant.
 
(10782.) mit brîven tâten sie bekant,
 
(10783.) daß meister Willekîn was geslagen.
 
(10784.) die brûdere kunden wol sagen,
 
(10785.) waß dâ schaden was geschehn:
 
(10786.) sie hetten eß selbe wol gesehn.
 
(10787.) die brûdere, die von Nieflant
 
(10788.) dem hôen meistere wâren gesant,
 
(10789.) die wurben, daß manß im enpôt
 
(10790.) und dar zû des landes nôt.
 
(10791.) der brûdere botschaft was alsô:
 
(10792.) die von Nieflant wêren vrô,
 
(10793.) daß man einen meister dar
 
(10794.) und brûdere sente, daß ist wâr.
 
(10795.) wolde man daß lant bewarn,
 
(10796.) man solde dâ mite nicht lenger sparn.
 
(10797.) Dô meister Burkart daz vernam,
 
(10798.) er tet, als im wol gezam,
 
(10799.) er sprach: “ich wil sie trôsten sô,
 
(10800.) daß sie des alle werden vrô.
 
(10801.) sol ich keine wîle leben,
 
(10802.) ich wil in sulche hulfe geben,
 
(10803.) daß sie die tôten wol verclagen.”
 
(10804.) sus hôrte man den meister sagen.
 
(10805.) “irre sorge wirt gût rât:
 
(10806.) dûtsche lant vil brûdere hât.”
 
(10807.) sîne boten wurden ûß gesant
 
(10808.) hin und her in dûtsche lant
 
(10809.) den kummentûren uber al.
 
(10810.) ir quam zû im ein michel zal.
 
(10811.) dô sie zû samne quâmen
 
(10812.) und die mêre vernâmen,
 
(10813.) waß zû Nieflant was geschehn,
 
(10814.) dô in daß alleß was verjehn,
 
(10815.) der meister des zû râte wart,
 
(10816.) er wolde selbe ûf die vart
 
(10817.) und wolde Nieflant besehn.
 
(10818.) dô der rât was geschehn,
 
(10819.) der hôe meister nicht enließ,
 
(10820.) sumelîchen kummentûr er hieß,
 
(10821.) rasche helde entpfâhen,
 
(10822.) sie solden dâ mite gâhen
 
(10823.) sô sie schierste mochten.
 
(10824.) welche zû reisen tochten
 
(10825.) die bat er im senden.
 
(10826.) im wart von manchen enden
 
(10827.) junger brûder vil gesant:
 
(10828.) von Swâben und von Vranken lant
 
(10829.) quâmen brûdere zû im dar,
 
(10830.) daß ir wart ein michel schar
 
(10831.) wol bereiter helde gût.
 
(10832.) dô vreute sich des meisteres mût.
 
(10833.) er kârte hin kein Prûßen lant.
 
(10834.) sîne boten wâren vor gesant,
 
(10835.) daß man sîne kumft vernam.
 
(10836.) mit sîner schar er dar nâch quam.
 
(10837.) dô entpfienc man in sô wol,
 
(10838.) als man von rechte den meister sol.
 
(10839.) in den landen uber al,
 
(10840.) wâ daß mêre hine irschal,
 
(10841.) daß meister Burkart quam geriten,
 
(10842.) dô wart lenger nicht gebiten,
 
(10843.) man reit kein im unde gienc,
 
(10844.) hovelîchen man in entpfienc.
 
(10845.) dô er die hûser wol besach,
 
(10846.) al zû hant dô daß geschach,
 
(10847.) ein capitel wart genomen.
 
(10848.) er hieß mit brîven zû im komen
 
(10849.) vogete und kummentûre gar.
 
(10850.) die quâmen willeclîchen dar.
 
(10851.) er was zûm Elwinge in der zît,
 
(10852.) die stat in Prûßen lande lît,
 
(10853.) dâ die brûdere wâren komen
 
(10854.) zû im, als ir habt vernomen.
 
(10855.) ich mûß langer rede dagen
 
(10856.) und wil ûch kurzelîchen sagen,
 
(10857.) wie brûder Kûne ein vromer helt
 
(10858.) mit râte der brûdere wart irwelt,
 
(10859.) daß er von des ordens wegen
 
(10860.) solde der meisterschefte pflegen,
 
(10861.) ich meine dô zû Nieflant.
 
(10862.) der name ist ûch wol bekant.
 
(10863.) die meisterschaft wart im gegeben.
 
(10864.) man sach in sêre dâ wider streben.
 
(10865.) waß er ie dâ wider sprach,
 
(10866.) des hôen meisters wille geschach:
 
(10867.) er wart im gehôrsam.
 
(10868.) dô er daß amt an sich genam,
 
(10869.) meister Burkart sprach im zû:
 
(10870.) “lieber vrûnt, ir sullet nû
 
(10871.) von mir haben, des ir gert:
 
(10872.) des sît ir von mir gewert.
 
(10873.) ir sult zû Nieflande varn,
 
(10874.) mit trûwen wol daß lant bewarn,
 
(10875.) sô wirt ûch zû lône
 
(10876.) des gehôrsames crône.”
 
(10877.) Meister Kûne sprach alsô:
 
(10878.) “die von Nieflant sint unvrô,
 
(10879.) ir wîsen brûdere sint geslagen:
 
(10880.) suln sie die mit uns verclagen,
 
(10881.) sô sult ir brûdere senden dar
 
(10882.) und varet selben an der schar.”
 
(10883.) “des mac nû leider nicht geschehn,”
 
(10884.) sus hôrte man den meister jehn.
 
(10885.) “lâßet ûch hinnen wesen gâch.
 
(10886.) mac eß sîn, ich kome nâch,
 
(10887.) sô ich aller êrste mac.”
 
(10888.) dô mite die rede nider lac.
 
(10889.) brûdere wurden dô genomen,
 
(10890.) die mit dem meistere wâren komen
 
(10891.) in der zît zû Prûßen lant.
 
(10892.) vierzic wurden der gesant
 
(10893.) meistere Kûne an sîne schar,
 
(10894.) wol geriten, daß ist wâr.
 
(10895.) sie wâren der reise alle vrô.
 
(10896.) von Prûßen lant sie kârten dô
 
(10897.) bie daß mer an den strant
 
(10898.) und quâmen hin zû Kûrlant.
 
(10899.) die von Goldingen dô
 
(10900.) entpfiengen sie und wâren vrô.
 
(10901.) man schûf in allen gût gemach:
 
(10902.) mit gûtem willen daß geschach.
 
(10903.) nicht lenger wart dâ gespart,
 
(10904.) der meister hûb sich an die vart,
 
(10905.) kein der Rîge stûnt sîn sin.
 
(10906.) mit sîner schar quam er wol hin
 
(10907.) uber die Dune ûf daß lant.
 
(10908.) dô daß zû Rîge wart bekant,
 
(10909.) die burger mit der brûder schar
 
(10910.) quâmen willeclîchen dar
 
(10911.) vor die stat ûf den sant;
 
(10912.) ein velt zû Rîge ist sô genant.
 
(10913.) sie riten eine wîle
 
(10914.) nicht vollen eine mîle.
 
(10915.) mit kurzewîle wart gebiten
 
(10916.) biß der meister quam geriten
 
(10917.) ordenlîch mit sîner schar.
 
(10918.) dô man sîn selbes wart gewar,
 
(10919.) man entpfienc in lieblîche.
 
(10920.) er dankete in allen glîche.
 
(10921.) man entpfienc die brûdere wol.
 
(10922.) waß man dâ wider sprechen sol,
 
(10923.) der burger keiner daß vermeit:
 
(10924.) mit in durch die stat man reit,
 
(10925.) dâ die brûdere wonens pflegen;
 
(10926.) der hof ist in der stat gelegen.
 
(10927.) al zû hant dô daß geschach,
 
(10928.) die burger riten an gemach.
 
(10929.) waß sal ich lenger dâ von sagen?
 
(10930.) eß quam dar nâch in kurzen tagen,
 
(10931.) die brûdere wurden dô genomen,
 
(10932.) die mit dem meistere wâren komen,
 
(10933.) mit râte wurden sie gesant
 
(10934.) ûf die hûser in daß lant.
 
(10935.) Nicht lanc dar nâch eß geschach,
 
(10936.) daß meister Kûne wol besach
 
(10937.) die burge al in Nieflant.
 
(10938.) wâ sîne kumft wart bekant,
 
(10939.) man tet nâch gewonheit:
 
(10940.) ûf daß velt man zû im reit
 
(10941.) und brâchte in lieblîch an gemach.
 
(10942.) meister Kûnen des vil geschach.
 
(10943.) der burge hette er nicht gesehn,
 
(10944.) ir name ûch dicke ist verjehn:
 
(10945.) der Heiligeberc was er genant
 
(10946.) und lac in der viende lant.
 
(10947.) ein her man haben solde,
 
(10948.) ob man mit vride wolde
 
(10949.) spîse und cleider brengen dar.
 
(10950.) daß tet man mêr dan ein jâr,
 
(10951.) êr meister Willekîn tôt gelac.
 
(10952.) dô meister Kûne der lande pflac,
 
(10953.) des nêhesten winters al zû hant
 
(10954.) daß mêre wart in wol bekant,
 
(10955.) daß sie bedorften spîse.
 
(10956.) der meister was sô wîse,
 
(10957.) in kurzer zît wart im bekant,
 
(10958.) wie man in Semegallen lant
 
(10959.) mit here des winters solde komen.
 
(10960.) dô er daß hatte wol vernomen,
 
(10961.) mit der brûdere râte
 
(10962.) besante er vil drâte
 
(10963.) manchen man von Eistlant.
 
(10964.) die Letten wurden ouch besant.
 
(10965.) von Darbet und von Lêal
 
(10966.) quam vromer helde ein michel zal.
 
(10967.) zû Rîge was ir niderlâß.
 
(10968.) man tet daß dicke umme daß,
 
(10969.) daß sich daß her bereite dâ
 
(10970.) ein wênic baß dan anderswâ
 
(10971.) mit vûtere und mit spîse.
 
(10972.) die burger sint sô wîse:
 
(10973.) wes man bedarf ûf die wege,
 
(10974.) daß haben sie in stêter pflege.
 
(10975.) dô der genante tac was komen,
 
(10976.) als in der meister hette genomen,
 
(10977.) der brûdere her was komen dar
 
(10978.) in der zît mit irre schar.
 
(10979.) daß her was snelle gnûc bereit,
 
(10980.) zû hant man von Rîge reit
 
(10981.) ûf deme îse und uber lant,
 
(10982.) biß man die Mitowe vant.
 
(10983.) in deme sumere was dar brâcht
 
(10984.) malzes und meles michele macht,
 
(10985.) vleisch und andere spîse gnûc,
 
(10986.) als manich schif von Rîge trûc.
 
(10987.) daß was dâ behalden wol.
 
(10988.) man lût dâ manchen sliten vol
 
(10989.) mit cleidern und mit spîse.
 
(10990.) daß her hielt ûf dem îse.
 
(10991.) dô man sie wol geladen sach,
 
(10992.) nicht lenger sûmeten sie dar nâch,
 
(10993.) die slitten wurden wol geschart
 
(10994.) mit deme here ûf die vart
 
(10995.) kein der Semegallen lant.
 
(10996.) des heres wart ein teil gesant
 
(10997.) sechs hundert man kein Doblên:
 
(10998.) die solden dâ zû sturme gêhn.
 
(10999.) sie wâren willic und vrô,
 
(11000.) kein Doblên sie kârten dô.
 
(11001.) man sach sie eines morgens vrû
 
(11002.) der burge vaste rinnen zû.
 
(11003.) dô sie quâmen vor daß tor,
 
(11004.) ir viende vunden sie dâ vor:
 
(11005.) die begriffen dô die wer
 
(11006.) snelle kein der brûdere her.
 
(11007.) sie werten gût und lîp
 
(11008.) und brâchten kint und wîp
 
(11009.) in die burc ûf den berc.
 
(11010.) ouch werten sie ir hachelwerc.
 
(11011.) die brûdere stigen zû in în.
 
(11012.) dô mochteß anders nicht gesîn,
 
(11013.) sie enmûsten wîchen durch die nôt.
 
(11014.) ein teil wart ir geschoßßen tôt,
 
(11015.) ie doch sie quâmen in ir tor.
 
(11016.) der brûdere her bleib dâ vor
 
(11017.) in deme hachelwerke stân.
 
(11018.) die stießen vaste vûer an,
 
(11019.) sie tâten schaden dâ gnûc,
 
(11020.) vil manich rint man nider slûc
 
(11021.) und ließen sie in deme vûere ligen.
 
(11022.) Doblên sie dô verzigen,
 
(11023.) sie trâten abe mit ir wer,
 
(11024.) sie riten zû des meisters her,
 
(11025.) daß dô was mit der spîse komen,
 
(11026.) die zû der Mitowe was genomen.
 
(11027.) zûm Heiligenberge man sie ließ.
 
(11028.) der meister dô die brûdere hieß,
 
(11029.) daß sie slûgen ûf ir gezelt.
 
(11030.) vor die burc ûf daß velt
 
(11031.) wart die legerstat genomen.
(10043.) Pagāniem nu it paties
 
(10044.) bij desmit dienās izdevies
 
(10045.) tur uzcelt milzu ribaldes -
 
(10046.) tas bija tā, kā saku es.
 
(10047.) Daudz tūkstoš vezumu tie koku
 
(10048.) bij saveduši ne par joku.
 
(10049.) Bet dienā vienpadsmitajā
 
(10050.) dažs pagāns gāja zudībā:
 
(10051.) kam šeitan miesu nāve guva,
 
(10052.) tam dvēsle lielā postā kļuva.
 
(10053.) Tie uzbruka it neganti
 
(10054.) un dažu labu ribaldi
 
(10055.) uz grāvi bīdīja ar sparu,
 
(10056.) bet daži izlaida tur garu,
 
(10057.) pirms kalnā uzkāpt paguva.
 
(10058.) Tur varoņdarbus darīja
 
(10059.) nu brāļi: nāvi viņi sēja.
 
(10060.) Bet lietuvieši negribēja,
 
(10061.) ka tos tik lēti sakāva:
 
(10062.) kā mūris viņi stāvēja.
 
(10063.) Ar kokiem viņi svaidījās,
 
(10064.) un dažam labam gadījās,
 
(10065.) kad gribēja viņš noliekties,
 
(10066.) ka nespēja vairs piecelties,
 
(10067.) bet smagi zemē nosēdās
 
(10068.) un svaidīties tam aizmirsās:
 
(10069.) no bultu ašuma tas nāca,
 
(10070.) ka dažu labu nāve vāca.
 
(10071.) Bet neatlaidās lietuvieši,
 
(10072.) kas prātā ieņēmušies cieši
 
(10073.) bij brāļu mantas grābt un gūt:
 
(10074.) par to tiem nācās postā kļūt.
 
(10075.) Kā vācu brūte tika vests
 
(10076.) dažs žemaitis un projām nests.
 
(10077.) No asinīm sniegs sarkans bija.
 
(10078.) Bet, kolīdz brāļi ieraudzīja
 
(10079.) to ribaldi tur grāvjmalā,
 
(10080.) bij akmeņmešiem jāstrādā.
 
(10081.) Un tad nu tika pagāni
 
(10082.) ar akmeņiem tā nobērti,
 
(10083.) ka ribaldi tie pameta.
 
(10084.) Daudz kritušo tie atstāja.
 
(10085.) Tur bija dažs tāds nešpetnis:
 
(10086.) ja zemē krist tam vajadzēja,
 
(10087.) pret pili tas vēl kājas slēja,
 
(10088.) kad sirds tam pukstēt apstājās.
 
(10089.) Vēl dažam šitā gadījās:
 
(10090.) kad to aiz kājas pavilka,
 
(10091.) tā biedrs no tā aizmuka.
 
(10092.) Tā gāj' tas visu dieniņu.
 
(10093.) To pasacīt jums nevaru,
 
(10094.) cik lieli kristīgiem bij prieki,
 
(10095.) kad zemē gulēj' ienaidnieki
 
(10096.) un viņus krāva ragavās.
 
(10097.) Tad pagāni gan bēdājās,
 
(10098.) ka bultas tā tos pļāvušas.
 
(10099.) Bet vakarā, kad izbeigtas
 
(10100.) jau cīņas bij, tad kritušos
 
(10101.) tie dedzināja uguņos.[329]
 
(10102.) Tad mājās jādodas bij tiem
 
(10103.) ar visiem ievainotajiem;
 
(10104.) no tiem dažs vēlāk nomira.
 
(10105.) Par savu postu raudāja
 
(10106.) nu tie, kam pieredzēt to nācās,
 
(10107.) kas Heiligenbergai virsū mācās.
 
(10108.) Tie, kas bij draugus zaudējuši,
 
(10109.) tie bija ļoti noskumuši.
 
(10110.) Tai kaujā viņus bargi sita:
 
(10111.) pusceturta tur simta krita,
 
(10112.) dažs tādas brūces ieguva,
 
(10113.) ka vesels vairs ar nekļuva.
 
(10114.) Bet brāļi pilī palika,
 
(10115.) tie Heiligenbergā dzīvoja
 
(10116.) par nepatiku zemgaļiem.
 
(10117.) Viss prieks bij zudis pagāniem.
 
(10118.) Kad divas dienas pagāja
 
(10119.) un trešā diena pienāca,
 
(10120.) tad zemgalieši apspriedās,
 
(10121.) un viņos dusmas vārījās.
 
(10122.) Tie tomēr lēma kopīgi,
 
(10123.) ka nodedzinās Tērveti.
 
(10124.) Nu žigli tie uz Rakti brauca -
 
(10125.) tā kādu pili vārdā sauca.
 
(10126.) Bet tie, kas Heiligenbergā mita,
 
(10127.) tie, dievu teicot, ceļos krita.
 
(10128.) Tad vēsti brālis izsūtīja,
 
(10129.) kurš komturs tanī pilī bija,
 
(10130.) kam pagāni gan uzbruka,
 
(10131.) bet vesela kas palika.
 
(10132.) Viņš mestram labu vēlēja,
 
(10133.) kā draugs ar draugu runāja.
 
(10134.) Kas Zemgalē viss notika,
 
(10135.) kā Tērvete tur nodega,
 
(10136.) par visu to viņš liecināja.
 
(10137.) Kad mestrs to nu uzzināja,
 
(10138.) no visas sirds tas līksmoja
 
(10139.) un debestēvu slavēja.
 
(10140.) Tā pastāvēja pasargāta
 
(10141.) šī pils, kas bieži daudzināta:
 
(10142.) par Heiligenbergu pili sauc,
 
(10143.) un sacīts ir par to jau daudz.
 
(10144.) Tie, kas tai pilī mita,
 
(10145.) drīz ienaidniekiem šķita
 
(10146.) it lielu postu nodarām,
 
(10147.) kad tie ar draudzēm savāktām
 
(10148.) pie Raktes un pie Dobeles
 
(10149.) apstrādāja dvēseles.
 
(10150.) Tas bija tā, kā saku es.
 
(10151.) Šie brāļi tur ar savu baru
 
(10152.) nu parādīja savu varu.
 
(10153.) Bet zemgaļiem bij bēdīgs prāts,
 
(10154.) ka šurp tik bieži tika jāts.
 
(10155.) Tā pils tiem dikti sirdi spieda,
 
(10156.) tos dziļā izmisumā svieda,
 
(10157.) tie mantu, vīrus zaudēja
 
(10158.) un bēdu dziesmas dziedāja
 
(10159.) par draugiem un par radiniekiem -
 
(10160.) tiem bēdāt bija ne par niekiem.
 
(10161.) Un tad tie sāka pārdomāt,
 
(10162.) kā brāļiem par to atmaksāt.
 
(10163.) Naids viņos zvērot zvēroja,
 
(10164.) kad pilspriekšā tie sanāca.
 
(10165.) Pie vārtiem tad ar godprātību
 
(10166.) nu piešķīra tiem atlīdzību:
 
(10167.) to brāļi deva tiem it aši.
 
(10168.) Vēl bija varoņi tur braši
 
(10169.) un kalpi krietni, drošsirdīgi,
 
(10170.) un zemes ļaudis uzticīgi.
 
(10171.) Kad zemgaļi pret brāļiem nāca,
 
(10172.) tad šādi spriedelēt tie sāca:
 
(10173.) būt' Eke[330] šitā darījis
 
(10174.) vai arī Bernes Dīterihs[331],
 
(10175.) tiem slavas būtu vesels klājiens.
 
(10176.) Tur sanāca dažs karagājiens,
 
(10177.) kur bultas raidīja
 
(10178.) un šķēpus svaidīja.
 
(10179.) Tad mājās viņi atgriezās.
 
(10180.) Bet dažs uz lauka palikās.
 
(10181.) Tā pilī laiku sev arvien
 
(10182.) tie īsināja dažudien.
 
(10183.) Bij brāļiem darba pilnas rokas,
 
(10184.) bet nesagādāja tas mokas:
 
(10185.) tie cirta, raka, apsargāja
 
(10186.) un tā sev laiku īsināja;
 
(10187.) tie baļķus vēla, cēla, nesa,
 
(10188.) bet reti kāds kaut vaidu dvesa
 
(10189.) vai neērtības lādēja.
 
(10190.) Cits citu brāļi godāja.
 
(10191.) Šie pagāniem bij liela klemme,
 
(10192.) un zemgaļiem par to bij cemme,
 
(10193.) ka spēlēties šie neatļāva
 
(10194.) un dažu no tiem beigtu šāva,
 
(10195.) caur ko to skaits nu mazāks bija.
 
(10196.) Ceļus brāļi uzmanīja:
 
(10197.) ja kādu notvēra,
 
(10198.) kas pa tiem staigāja,
 
(10199.) tam jāatdod kā samaksa
 
(10200.) bij manta vai ar dzīvība.
 
(10201.) Tas gavēņlaikā[332] notika,
 
(10202.) ka zemgaliešus redzēja
 
(10203.) pie Rīgas, kur tiem tikās būt:
 
(10204.) tie postīt gribēja un gūt.
 
(10205.) To Heiligenbergā uzzināja,
 
(10206.) un sūtņi nu uz Rīgu jāja.
 
(10207.) Kad ziņa Rīgā nonāca,
 
(10208.) tad arī maršals saprata,
 
(10209.) kāds pilsētai draud postījums.
 
(10210.) Viņš teica: “Jānovērš tas mums.”
 
(10211.) Viņš brāļiem lika bruņoties,
 
(10212.) un tie to darīja paties.
 
(10213.) Kad viņš tos kopā savāca,
 
(10214.) no pilsētas tie izjāja.
 
(10215.) Tiem gāja līdz daudz pilsoņu
 
(10216.) un milzīgs bars vēl krustnešu,
 
(10217.) un leti, līvi arīdzan
 
(10218.) tiem līdzi taisījās, jā gan,
 
(10219.) tie visi līdzi ņemti tika,
 
(10220.) kad līdzi nākt tiem labpatika.
 
(10221.) Tai karpulkā, ko salasīja,
 
(10222.) tur piecarpussimts vīru bija.
 
(10223.) Tie vienu dienu apkārt slāja
 
(10224.) un šā tā laiku īsināja:
 
(10225.) cīkstēdamies, rikšodami,
 
(10226.) lēkdami un auļodami.
 
(10227.) Drīz vien jau vakars tuvu bija,
 
(10228.) bet naidnieku vēl nemanīja.
 
(10229.) Tad pilsoņi uz mājām jāja
 
(10230.) un maršals brāļus aicināja,
 
(10231.) lai viņi stallī atgriežas:
 
(10232.) par zirgustalli[333] saucās tas,
 
(10233.) un Rīgā labi pazīstams
 
(10234.) bij itin visiem šitas nams.
 
(10235.) Bet zemes ļaudis visur gāja.
 
(10236.) Un landmaršals tad aicināja,
 
(10237.) lai vārtus vaļā atstājot.
 
(10238.) “Tos aizstāvēt lai vīri prot,”
 
(10239.) viņš sacīja, “ja naidnieks nāks
 
(10240.) un iekšā iekļūt censties sāks.
 
(10241.) Ikkatrs tā lai šķēpu tur,
 
(10242.) ka pretinieku pirmais dur!
 
(10243.) Ja lauzīsies pie mums tie iekšā,
 
(10244.) tad mēs jau būsim viņiem priekšā.”
 
(10245.) Tā vārti vaļā palika,
 
(10246.) un maršals brāļus sasauca
 
(10247.) un lika tiem ar kalpiem jāt
 
(10248.) pret naidnieku tos aizsargāt.
 
(10249.) Bet te viņš pievīlās:
 
(10250.) ja dievs mūs nesargās,
 
(10251.) tad, lai ar kā mēs sargāsimies,
 
(10252.) mēs saviem spēkiem neglābsimies.
 
(10253.) Tas redzams būs no lietām nu,
 
(10254.) par kurām es jums stāstīšu.
 
(10255.) Bij maršals sargiem izjāt licis,
 
(10256.) kā tas jau jums ir zināms ticis.
 
(10257.) Par laiku ziņa man ir šāda:
 
(10258.) bij naktī auksts un tumsa tāda,
 
(10259.) ka ienaidnieku neredzēja.
 
(10260.) Neko tur sargi nelīdzēja.
 
(10261.) Līdz Rīgai naidnieks ticis bija,
 
(10262.) ka it neviens to nemanīja,
 
(10263.) līdz tas pie staļļa nonāca,
 
(10264.) kur visi brāļi gulēja;
 
(10265.) i zemes ļaudis miegā bija.
 
(10266.) Viens kalps tik svešos ieraudzīja,
 
(10267.) viņš skaļi sauca: “Ienaidnieks!”
 
(10268.) Nu dažam pārgāja viss miegs.
 
(10269.) Ja nebūtu tos sargājs die's,
 
(10270.) neviens tad nebūt' izglābies.
 
(10271.) Tur uztraukums bij ne par niekiem:
 
(10272.) bij stallis pilns ar ienaidniekiem.
 
(10273.) Tie nedarīj' neko nevienam,
 
(10274.) pirms līvus redzēj' projām skrienam -
 
(10275.) no miega modušies, tie muka;
 
(10276.) tad nelaime pār brāļiem bruka.
 
(10277.) Nu brāļi tvēra ieročus,
 
(10278.) lai atvairītu pagānus.
 
(10279.) Gan šķēpus mest bij brāļiem spars,
 
(10280.) bet pārāk liels bij pagānbars:
 
(10281.) bij brāļu astoņpadsmit vien.
 
(10282.) Lūk, zemes ļaudis prom jau skrien.
 
(10283.) Bet brāļi ienaidniekus sita,
 
(10284.) līdz pieci brāļi kaujā krita,
 
(10285.) tos citus smagi kapāja,
 
(10286.) trīs vien tik sveikā palika.
 
(10287.) Tur kalpi tika apkauti
 
(10288.) un apraudāti varoņi,
 
(10289.) bet zirgustallim zemgaļi
 
(10290.) klāt lika tūdaļ uguni
 
(10291.) un devās tad ar karpulku
 
(10292.) it priecīgi uz pilsētu.
 
(10293.) Bet pilsoņi ver vārtus ciet,
 
(10294.) lai naidnieks iekšā neieiet.
 
(10295.) Un jau pēc kādas stundiņas
 
(10296.) rīta blāzma sārtojas.
 
(10297.) Tad naidnieks mājup atgriezās
 
(10298.) un līķi guļam palikās.
 
(10299.) Tad mirušos nu uzlasīja,
 
(10300.) ar dievvārdiem tos apbedīja.
 
(10301.) Kāds mirušajiem nākas gods,
 
(10302.) tāds tika viņiem arī dots.
 
(10303.) Pie mestra sūtņus aizsūtīja,
 
(10304.) kas tam šo ziņu pavēstīja.
 
(10305.) Mestram sakāmais bij šāds:
 
(10306.) “Vienmēr notiek dieva prāts,
 
(10307.) un vienmēr notikt būs ar tam.
 
(10308.) Lai mūžam viņu slavējam!
 
(10309.) Ko dod viņš savā žēlastībā,
 
(10310.) tas jāpieņem mums pateicībā.
 
(10311.) Dievs labi dar' ko darīdams,
 
(10312.) ir visam pamats atrodams.
 
(10313.) Ja vienmēr labi ietu mums,
 
(10314.) tas dvēselei būt' zaudējums,
 
(10315.) jo ļoti labi zina die's,
 
(10316.) kā viņam ar mums apieties:
 
(10317.) kā lēmis viņš, lai notiek viss!
 
(10318.) Viņš mūs no briesmām izglābis.
 
(10319.) Tik daudz viņš mums, kā redzams tas,
 
(10320.) ir devis savas svētības.
 
(10321.) Cik viņš mums tās vēl turpmāk dos,
 
(10322.) to zin tik viņš tur augstumos,
 
(10323.) tas labestības pilnais die's!
 
(10324.) Lai palīdz viņš, ka turamies
 
(10325.) pie viņa baušļiem nestundā!”
 
(10326.) Tā teica mestrs zemībā.
 
(10327.) Nu tagad šito runu beigsim
 
(10328.) un atkal jaunu runu teiksim.
 
(10329.) Tai laikā tika sūtīti
 
(10330.) tad brāļi nu uz Līvzemi.
 
(10331.) Par Folmāru to vienu sauca,
 
(10332.) kas līdz ar citiem turpu brauca,
 
(10333.) kā lielmestrs to vēlējis.
 
(10334.) No Bernhauzenes[334] bija šis -
 
(10335.) viņš dieva priesteris bij šķīsts
 
(10336.) un tikumos un darbos īsts.
 
(10337.) Par Zīvertu to otru sauca,
 
(10338.) tas dzīvot patiesībā trauca.
 
(10339.) No Prūsijas vēl daži brāļi
 
(10340.) tiem līdzi ceļoja turp tāļi.
 
(10341.) Tie visi tika saņemti
 
(10342.) kā viesi, mīļi gaidīti.
 
(10343.) Tie savu ziņu pavēstīja,
 
(10344.) ar kuru sūtīti tie bija
 
(10345.) šai zemē visi kopā nu,
 
(10346.) kā to jums tikko sacīju.
 
(10347.) Kad ziņa bija pavēstīta,
 
(10348.) kas bija no tiem sagaidīta,
 
(10349.) tad kapituls nu sasaukts tika
 
(10350.) un Rīgā tūdaļ sanākt lika
 
(10351.) no visas zemes komturiem:
 
(10352.) bij visiem jāsanāk nu tiem.
 
(10353.) Pats mestrs Villekīns ar nāca
 
(10354.) un visus fogtus kopā vāca.
 
(10355.) Tad dienā divpadsmitajā
 
(10356.) pēc tam, kad nelaime bij tā,
 
(10357.) par ko jūs tikāt dzirdējuši,
 
(10358.) tie bij nu Rīgā sanākuši.
 
(10359.) Tur arī brālis Folmārs bija
 
(10360.) ar tiem, kas viņu pavadīja,
 
(10361.) un brāļi visi kopīgi
 
(10362.) to sagaidīja sirsnīgi.
 
(10363.) Nu stāstīšu jums īsumā:
 
(10364.) kad pienāca nu diena tā,
 
(10365.) kad kapituls bij nolikts šis,
 
(10366.) par ko jums tiku stāstījis,
 
(10367.) tad visu, kas bij jādara,
 
(10368.) nu visi arī darīja
 
(10369.) un arī mesu dziedāja.
 
(10370.) Tad nākamdien pēc mielasta
 
(10371.) kāds ziņnesis šurp atjoņoja
 
(10372.) un mestram, lūk, ko paziņoja:
 
(10373.) ka šonakt esot zemgaļi
 
(10374.) redzēti ap Ikšķili -
 
(10375.) pa apkārtni tie sirojuši.
 
(10376.) No pils gan viņus atsituši,
 
(10377.) bet posts it liels tur nodarīts -
 
(10378.) tā tika mestram pavēstīts -,
 
(10379.) jo pilsētā[335] tie laupījuši,
 
(10380.) pēc tam to nodedzinājuši,
 
(10381.) un tagad ejot tie uz mājām.
 
(10382.) Tie atnākuši esot kājām,
 
(10383.) un panākt tos vēl iespējams -
 
(10384.) tas bij šim sūtnim ziņojams.
 
(10385.) Kad mestram tas nu zināms tika,
 
(10386.) viņš steigšus gatavoties lika.
 
(10387.) Cik brāļu Rīgā atradās,
 
(10388.) no visas sirds tie priecājās.
 
(10389.) Kas vien tik karot gribēja
 
(10390.) un šitam darbam derēja,
 
(10391.) tie netika ar smādēti
 
(10392.) un līdzi devās priecīgi.
 
(10393.) Tik komturi no Vilandes
 
(10394.) un Veisenšteinas, zinu es,
 
(10395.) bij vienīgie, kas palika,
 
(10396.) bet citi līdzi aizgāja.
 
(10397.) Vēl vienam brālim palikt lika,
 
(10398.) kas mestra vietā atstāts tika -
 
(10399.) ar to viņš tā bij vienojies.
 
(10400.) Nu nebij vairs ko kavēties.
 
(10401.) Viņš lika iejāt Rīgas salā[336] -
 
(10402.) tā saucās sēta Rīgas malā -
 
(10403.) un lūdza, lai tik līdzi nāk
 
(10404.) it visi, kas vien karot māk.
 
(10405.) Kā lūdza viņš, tā notika:
 
(10406.) daudz brašu kalpu sanāca,
 
(10407.) tie bija vīri itin moži,
 
(10408.) to bruņas spīguļoja spoži
 
(10409.) un bruņcepures mirdzēja.
 
(10410.) Cik letu, līvu sanāca,
 
(10411.) tos visus pulkā ieskaitīja:
 
(10412.) ap divi simti viņu bija.
 
(10413.) Krustnešu un pilsoņu
 
(10414.) ap sešdesmit bij varoņu,
 
(10415.) vīri gribīgi un braši
 
(10416.) brāļu pulkā nāca knaši.
 
(10417.) Tad karaspēku sakārtoja
 
(10418.) un katru vietā ierindoja.
 
(10419.) Tur bij kāds drosmīgs varonis
 
(10420.) no Šauenburgas atnācis,
 
(10421.) tas bija Bertolds[337], brālis kāds,
 
(10422.) uz kuru visiem labs bij prāts:
 
(10423.) tam uzticēja karogu,
 
(10424.) jo daudz tam bija tikumu
 
(10425.) un arī vīrišķība bija,
 
(10426.) ko gājienā viņš parādīja.
 
(10427.) Kad tie nu redzēja, ka viss
 
(10428.) to karaspēks bij sanācis,
 
(10429.) tad tie vairs ilgāk nekavējās
 
(10430.) un karagaitai kājās slējās.
 
(10431.) Tā tie nu savā karagaitā
 
(10432.) pa ceļu jāja solī raitā,
 
(10433.) līdz Ikšķilē tie nonāca,
 
(10434.) kur patiesību dzirdēja
 
(10435.) un ieraudzīja ar tūlīt.
 
(10436.) Tad mestrs lūdza pastāstīt,
 
(10437.) vai daudz jau laika pagājis,
 
(10438.) kopš pagānspēks ir aizgājis.
 
(10439.) Tai pilī, kas šeit minēta,
 
(10440.) par Ikšķili kas dēvēta,
 
(10441.) tai pilī bruņinieks kāds bija,
 
(10442.) kurš tad nu mestram pavēstīja,
 
(10443.) ap kādu laiku noticis,
 
(10444.) ka naidnieks projām aizgājis,
 
(10445.) un kurp tam pakaļ jādzenas.
 
(10446.) Jo, redzot liesmas milzīgas,
 
(10447.) ikkatrs no tā secināja,
 
(10448.) ka rīts bij, kad tas projām gāja.
 
(10449.) Kad mestram tas nu ziņots tika,
 
(10450.) viņš tur vairs ilgāk nepalika
 
(10451.) un, tā kā naidnieks priekšā bija,
 
(10452.) tā pēdas drīz vien pamanīja.
 
(10453.) Viss pagānbars nu drāž uz mājām,
 
(10454.) tam seko brāļi ātrām kājām,
 
(10455.) tie pakaļ dzenas nenorimti,
 
(10456.) to vairāk nav kā pieci simti.
 
(10457.) Daudz vairāk bija zemgaļu,
 
(10458.) tiem milzīgs pulks bij kareivju:
 
(10459.) to tūkstoš četri simti bija,
 
(10460.) kad pēcgalā tos saskaitīja.
 
(10461.) Bet brāļi braši pakaļ jāja,
 
(10462.) vai slikti tiem vai labi gāja.
 
(10463.) Kad naidniekus tie sastapa,
 
(10464.) tie tūdaļ viņiem uzbruka
 
(10465.) caur dievu un dēļ kristietības.
 
(10466.) Tiem kremta ar tās negantības,
 
(10467.) kas Rīgas stallī pieredzētas.
 
(10468.) Bij Villekīnam dusmas svētas,
 
(10469.) kad teica viņš: “Tos sitīsim
 
(10470.) vai arī visi kritīsim.”
 
(10471.) Tiem brāļiem, kas ar mestru bija
 
(10472.) un viņa vārdus uzklausīja,
 
(10473.) tiem brāļiem dikti patika,
 
(10474.) ka viņš tik braši runāja:
 
(10475.) uz ienaidnieku bij tie pikti.
 
(10476.) Tiem jāstaigā bij ceļi slikti,
 
(10477.) ne laipu nebij tur, ne tiltu,
 
(10478.) it kā kad kāds tos dūkstī viltu.
 
(10479.) Trīs dienas viņi noklaiņoja
 
(10480.) un grūtību daudz piedzīvoja.
 
(10481.) Tie reizēm upē iekrita
 
(10482.) un tajā dikti samirka.
 
(10483.) Bet trešās dienas vakarā
 
(10484.) tie kādā mežā upmalā
 
(10485.) uz brīdi lēma apmesties
 
(10486.) un tur mazlietiņ atpūsties.
 
(10487.) Tāds biezoknis bij ap to vietu,
 
(10488.) ka nevajadzēja tiem mietu,
 
(10489.) pie kuriem savus zirgus siet:
 
(10490.) tie ļāva, lai šie mežā iet.
 
(10491.) Kad pulks bij kopā savācies,
 
(10492.) uz naktsguļu jau apmeties,
 
(10493.) tiem cērtot, dimdēj' vēris viss,
 
(10494.) tie visur kūra ugunis.
 
(10495.) Bij ļaudis, zirgi piekusuši,
 
(10496.) pēc atpūtas kā izslāpuši.
 
(10497.) Un dažs no tiem tā apgūlās,
 
(10498.) ka augšā tas vairs necēlās.
 
(10499.) Jau zināms bija pagāniem,
 
(10500.) ka seko karapulks kāds tiem.
 
(10501.) Kad pulks šis bija apmeties
 
(10502.) un gribēja nu atpūsties,
 
(10503.) tad visi jutās atviegloti.
 
(10504.) Ka zemgaļi tik tuvu ļoti,
 
(10505.) to karaspēks šis nezināja
 
(10506.) un mierīgi tik gulēt gāja.
 
(10507.) Nu īstais laiks bij pagāniem,
 
(10508.) tie lika brašiem varoņiem
 
(10509.) šo brāļu pulku izlūkot
 
(10510.) un naktsguļā tos novērot.
 
(10511.) Ar steigu izlūki turp trauc,
 
(10512.) kur ugunskuru redzams daudz.
 
(10513.) Tik tuvu viņi bija,
 
(10514.) ka visu izpētīja.
 
(10515.) Tad atpakaļ tie atgriežas
 
(10516.) un saka tā: “Spēks visai mazs
 
(10517.) no Daugavas mums pakaļ nāk.”
 
(10518.) Kāds zemgalis tad runāt sāk:
 
(10519.) “Mēs visi esam izjutuši,
 
(10520.) cik bieži postu darījuši
 
(10521.) mums ir šie brāļi karotāji.
 
(10522.) Tad neesiet vairs sirdī vāji,
 
(10523.) ir laiks mums visiem cīņā stāt,
 
(10524.) kad naidnieks jau tik tuvu klāt!
 
(10525.) Ja uzbrukums mums izdosies,
 
(10526.) tad Heiligenberga bojā ies,
 
(10527.) no pils tie pulkus projām vāks
 
(10528.) un miers pār mūsu zemi nāks.
 
(10529.) Prom no šīs zemes iesim mēs,
 
(10530.) ja šitā pils tiem pastāvēs:
 
(10531.) ir labāk, ka mēs visi krītam,
 
(10532.) ne svešumā tikt projām dzītam.
 
(10533.) Kam žēlot dzīvību mums savu!
 
(10534.) Ja dievi grib mums piešķirt slavu,
 
(10535.) tad mums še spēku pietiekoši.
 
(10536.) Tam pulkam uzbruksim nu droši,
 
(10537.) kas mums tik tuvu pienācis!” -
 
(10538.) “Mums lieti derēs padoms šis,”
 
(10539.) tie atbildēja atsaukdamies,
 
(10540.) “par to mēs visi priecājamies.”
 
(10541.) Ko salaupījuši tie bija,
 
(10542.) uz Zemgali to aizsūtīja.
 
(10543.) Tad ilgāk vairs tie nekavējās:
 
(10544.) viss karaspēks nu sapulcējās
 
(10545.) un pretī devās brāļiem šiem
 
(10546.) ar saviem pulkiem kārtīgiem.
 
(10547.) Kad gulētājus rīts jau sveica,
 
(10548.) tad mestrs kādam sūtnim teica:
 
(10549.) “Jums brāļi jāaicina šurp.”
 
(10550.) Šis sūtnis tad nu devās turp,
 
(10551.) un brāļi visi pasteidzās,
 
(10552.) pie mestra aši ieradās.
 
(10553.) Ar tiem viņš spriezdams sēdēja,
 
(10554.) tad kādam brālim vēlēja,
 
(10555.) lai sardzi pārbaudīt tas liek
 
(10556.) un arī izlūkots lai tiek,
 
(10557.) vai svešu pēdu nav kaut kur.
 
(10558.) Tā sacīja tam mestrs tur.
 
(10559.) Tad lūkotājus izsūtīja,
 
(10560.) un itin drīz tie klāt jau bija
 
(10561.) un sacīja: “Nāk ienaidnieki,
 
(10562.) jau tuvu ir šie negantnieki,
 
(10563.) tie nāk un nāk un nebeidz nākt,
 
(10564.) nu nāksies drīz mums cīņu sākt.”
 
(10565.) Vēl mestrs sēdē sēdēja,
 
(10566.) un visi brāļi dzirdēja,
 
(10567.) ko pavēstīja izlūks šis.
 
(10568.) Kad viņš nu tā bij runājis,
 
(10569.) ne mirkli tie vairs nekavējās
 
(10570.) un kaujai aši kājās slējās.
 
(10571.) Brālis Bertolds, drosminieks,
 
(10572.) kas viņiem bija karodznieks,
 
(10573.) tas karogu nu tvēra knaši,
 
(10574.) uz lauka iznāca tas aši.
 
(10575.) Vairs brāļi nebij jāskubina:
 
(10576.) aiz karoga tie vietu zina.
 
(10577.) Daudz pilsoņu un krustnešu
 
(10578.) tiem gāja līdz ar patiku.
 
(10579.) Tik zemes ļaudis pajukuši,
 
(10580.) kas mežā bija gulējuši:
 
(10581.) gan vieni cīņai pulcējās,
 
(10582.) bet citi projām aizlaidās.
 
(10583.) Tur dažs tik ātri mājup skrēja,
 
(10584.) ka ienaidnieku neredzēja;
 
(10585.) tie bēga, pulkus atstādami
 
(10586.) un zirgus mežā pamezdami.
 
(10587.) Bet bij daudz kalpu varonīgu,
 
(10588.) pēc dabas cēlu, tikumīgu,
 
(10589.) kas savus kungus aizstāvēja.
 
(10590.) Ar vairogiem tur vīri skrēja
 
(10591.) pa mežu itin nadzīgi,
 
(10592.) un cīnījās tur vareni
 
(10593.) brālis Folmārs, drošprātis,
 
(10594.) Bernhauzenes varonis.
 
(10595.) Kur ienaidnieks tam pavīdēja,
 
(10596.) tas droši barā iekšā skrēja:
 
(10597.) ar pagāniem tam kauties prieks.
 
(10598.) Tam pakaļ trauca karodznieks.
 
(10599.) Viņš vienīgais bij tas, kas jāja,
 
(10600.) tie citi cīņā kājām gāja,
 
(10601.) tie cērtot, durot virsū bruka,
 
(10602.) līdz pagānu bars projām muka:
 
(10603.) virs divdesmit bij beigtu tiem,
 
(10604.) nu jābēg bija pārējiem.
 
(10605.) Dažs kalps ar guļam palikās.
 
(10606.) Tad brālis Folmārs atgriezās,
 
(10607.) pie sava karoga viņš stāja
 
(10608.) un atkal zirgu skubināja
 
(10609.) un ienaidniekam virsū skrēja:
 
(10610.) bet šoreiz vīru nonāvēja.
 
(10611.) Viņš nomira kā varonis.
 
(10612.) Pie dieva nu viņš aizgājis.
 
(10613.) Tad mestrs brāļus aicināja,
 
(10614.) tie atkal kaujas laukā stāja,
 
(10615.) bet tas par šauru maķenīt
 
(10616.) tiem bija: pulkus nostādīt
 
(10617.) tur šajā jūklī nevarēja.
 
(10618.) Te liela varza šurpu skrēja.
 
(10619.) Nu nespēja tie vairīties,
 
(10620.) tiem vajadzēja cīnīties.
 
(10621.) Bij brāļi karotāji knaši,
 
(10622.) pie karoga tie kāvās braši;
 
(10623.) bij arī kalpiem kaujas spars.
 
(10624.) Tad šurpu nāca vēl viens bars,
 
(10625.) starp brāļiem tas un zirgiem stāja:
 
(10626.) brangs laupījums to vilināja.
 
(10627.) Tad brāļi, palikdami kājās,
 
(10628.) zem karoga tam pretī stājās.
 
(10629.) Tie zirgus atgūt nevarēja,
 
(10630.) nedz zemgaļus vairs atsist spēja,
 
(10631.) jo pārāk liels bij viņu bars.
 
(10632.) Tad zemes ļaudīm zuda spars,
 
(10633.) no tiem dažs labs jau projām skrēja.
 
(10634.) Tik brāļi briesmās pastāvēja.
 
(10635.) Bij brāļu vairs tik četrdesmit,
 
(10636.) un vāciešu bij piecdesmit;
 
(10637.) nu ielenkuši pilnīgi
 
(10638.) bij tos visapkārt zemgaļi.
 
(10639.) Tie citi vairums projām skrēja,
 
(10640.) vairs tiltus, laipas nemeklēja.
 
(10641.) Dažs pēcāk tika sagūstīts,
 
(10642.) uz viņsauli dažs aizraidīts.
 
(10643.) Bet mestru reizēm divcīņā
 
(10644.) tur redzēja it drosmīgā.
 
(10645.) Bij brāļi vairs tik kājnieki,
 
(10646.) tāpat kā arī zemgaļi.
 
(10647.) Tur abām pusēm karsti bija,
 
(10648.) tur bruņukrekliem cauri lija
 
(10649.) sviedri sarkani.
 
(10650.) Tur šķinda zobeni,
 
(10651.) tur bruņcepures sķaidīja
 
(10652.) un vīrus nāvē raidīja.
 
(10653.) No sitieniem un dūrieniem
 
(10654.) tā apreiba nu galva tiem,
 
(10655.) ka prāta spējas aizmirsās
 
(10656.) un dažs uz zemes apsēdās.
 
(10657.) Brāļu priekšā atkāpās
 
(10658.) un prom uz mežu aizlaidās
 
(10659.) jau itin bieži pagāni.
 
(10660.) Jau abās pusēs zaudēti
 
(10661.) bij daudzi šajā cīniņā.
 
(10662.) No brāļiem gūla karlaukā
 
(10663.) trīsdesmit trīs, un guruši
 
(10664.) bij visi, kas šurp nākuši.
 
(10665.) Tur sešus brāļus sagūstīja,
 
(10666.) kas kaujā ievainoti bija.
 
(10667.) Viens baram cauri izcirtās,
 
(10668.) un, kā tas viss tur notikās,
 
(10669.) dažs zemgalis to redzēja
 
(10670.) un pēcāk par to stāstīja.
 
(10671.) No tiem viņš vienu nositis,
 
(10672.) zirgs viņu mājās pārnesis.
 
(10673.) Ar šķēpiem savainots viņš bijis,
 
(10674.) bet ievainojums drīz vien dzijis.
 
(10675.) Bij mestrs Villekīns tur kauts,
 
(10676.) to apraudāja ļaužu daudz:
 
(10677.) nu viņam zemes klēpī jādus.
 
(10678.) Viņš valdījis bij piecus gadus
 
(10679.) un piecus mēnešus turklāt.
 
(10680.) Viņš prata dievu godināt,
 
(10681.) zem dieva mātes karoga
 
(10682.) viņš cīnīdamies nomira.
 
(10683.) Nu aizlūgsim par kritušiem,
 
(10684.) lai viņa žēlīga ir tiem:
 
(10685.) jo lēja asinis tie savas
 
(10686.) dēļ viņas dēla dižās slavas.
 
(10687.) No asinīm viss lauks bij sārts,
 
(10688.) bet tas, kas kaujā nebij skarts,
 
(10689.) uz Rīgu laidās mudīgi.
 
(10690.) Tiem pakaļ dzinās zemgaļi
 
(10691.) un, ko pa ceļam noķēra,
 
(10692.) tos gūstā līdzi aizveda.[338]
 
(10693.) Kas zirgos jāja, pārradās.
 
(10694.) Kad dzirdēja tie vēstis tās,
 
(10695.) cik daudz tiem draugu apkāva,
 
(10696.) tad viņi gauži sēroja
 
(10697.) par tiem, kas kaujā krituši.
 
(10698.) Bij bēdīgi ar zemgaļi,
 
(10699.) jo vadoni[339] bij zaudējuši.
 
(10700.) Uz brāļiem dusmās iesviluši,
 
(10701.) ko sagūstīja cīniņā,
 
(10702.) ar vienu darīja tie tā:
 
(10703.) tie viņu sagrāba,
 
(10704.) uz zirga uzsēja
 
(10705.) un tad ar rungām nomētāja;
 
(10706.) kā moceklis viņš bojā gāja.
 
(10707.) Kad viens nu šādi nomira,
 
(10708.) tie otru sadedzināja.
 
(10709.) Uz ugunssārta tie šo lika,
 
(10710.) tā dzīve izdzēsta šim tika.
 
(10711.) To trīsdesmit un pieci bija,
 
(10712.) kas nāvi vaigā ieraudzīja;
 
(10713.) kaut arī četri izglābās,
 
(10714.) tie tomēr gūstā palikās.
 
(10715.) Bij lieli prieki zemgaļiem,
 
(10716.) ka tā nu bija veicies tiem.
 
(10717.) Tie saviem dieviem pateicās,
 
(10718.) ka cīņa tā tiem pašķīrās.
 
(10719.) Tie ieročus un zirgus ņēma
 
(10720.) un mājās atgriezties nu lēma
 
(10721.) ar visiem saviem gūstekņiem:
 
(10722.) šis guvums bija vērtīgs tiem.
 
(10723.) Tie vēlāk viņus izpirkt ļāva,
 
(10724.) un maksa bija itin prāva.
 
(10725.) Kas nenomira, atgriezās
 
(10726.) un dikti par to priecājās,
 
(10727.) ka izpirkts viņš no pagāniem.
 
(10728.) Bij lielas bēdas kristīgiem,
 
(10729.) ka daudzi bija apsisti -
 
(10730.) gan fogti, gan ar komturi,
 
(10731.) kam tikās karagaitā jāt,
 
(10732.) un mestrs Villekīns turklāt.
 
(10733.) Pavisam četrdesmit brāļu
 
(10734.) bij mērojuši ceļu tāļu;
 
(10735.) trīsdesmit pieci galu ņēma,
 
(10736.) tik četriem izglābties dievs lēma:
 
(10737.) tie cīņā tika sagūstīti.
 
(10738.) Bet piektais cauri tika glīti:
 
(10739.) tas izcirtās caur pagānbaru,
 
(10740.) kā apgalvot es jums to varu.
 
(10741.) To visu, ko viņš izcietis,
 
(10742.) viņš vēlāk tika atriebis:
 
(10743.) daudz bēdu bija zemgaļiem,
 
(10744.) kad karā jāja viņš pret tiem.
 
(10745.) Nu šito runu tagad beigsim
 
(10746.) un iepriekšējo tālāk teiksim:
 
(10747.) par to, ko veicis komturs tas,
 
(10748.) ko Villekīns pirms miršanas
 
(10749.) bij savā vietā atstājis.
 
(10750.) Tur tikām bija mestrs šis,
 
(10751.) līdz kamēr citu atsūtīja
 
(10752.) no Vāczemes. Tik ilgi bija
 
(10753.) šis komturs Rīgā palicis
 
(10754.) un savu laiku vadījis,
 
(10755.) līdz patiesību dzirdēja
 
(10756.) par tiem, kas mājās pārnāca.
 
(10757.) Kad viņam visu izstāstīja,
 
(10758.) viņš šādus vārdus izsacīja:
 
(10759.) “Mēs paliekam ar drošu prātu.
 
(10760.) Ja visus brāļus apraudātu,
 
(10761.) kas Līvzemē ir apkauti,
 
(10762.) tad nebūtu tas pareizi.
 
(10763.) Par dieva kalpiem daudzi kļūs,
 
(10764.) un dvēsele tiem glābta būs.
 
(10765.) Kam ērkšķu kronis bij ap galvu,
 
(10766.) tas debess valstībā gūs balvu.”
 
(10767.) Tad brālis kāds, kas gudrs bija,
 
(10768.) nu gudrus vārdus pasacīja:
 
(10769.) “Lai mirušie guļ mierā tur,
 
(10770.) mēs brāļus ņemsim citur kur,
 
(10771.) lai zeme tiktu apsargāta.”
 
(10772.) Un notika pēc viņa prāta.
 
(10773.) Kur amatvieta brīva bija,
 
(10774.) tur tūdaļ citu izraudzīja:
 
(10775.) gan fogti, gan ar komturi
 
(10776.) no jauna tika vēlēti.
 
(10777.) Kad viņi ievēlēti bija,
 
(10778.) tad vairs ar ilgāk negaidīja,
 
(10779.) tie aši izlēma
 
(10780.) un brāļus sūtīja
 
(10781.) pie paša lielmestra
 
(10782.) un viņam ziņoja,
 
(10783.) ka mestrs Villekīns ir beigts.
 
(10784.) Tur lielmestram ar tika teikts,
 
(10785.) ko brāļi visu izcietuši,
 
(10786.) jo paši bij to redzējuši.
 
(10787.) Tie brāļi, kurus sūtīja
 
(10788.) no Līvzemes pie lielmestra,
 
(10789.) nu teica, kas tiem pavēlēts
 
(10790.) un kāds šai zemē posts ir sēts.
 
(10791.) Tam brāļi teica vārdus šos:
 
(10792.) ka līvzemieši priecātos,
 
(10793.) ja viņiem mestru izraudzītu
 
(10794.) un arī brāļus atsūtītu.
 
(10795.) Lai zeme spētu turēties,
 
(10796.) nu nedrīkstot vairs kavēties.
 
(10797.) Kad mestrs Burhards[340] dzirdēj' to,
 
(10798.) viņš darīja to labāko,
 
(10799.) viņš sacīja: “Tos mierināt
 
(10800.) es gribu un ar priecināt.
 
(10801.) Kam lai es ilgāk dzīvotu,
 
(10802.) ja viņiem nepalīdzētu
 
(10803.) par mirušajiem gausties beigt?”
 
(10804.) Šos vārdus tikās mestram teikt.
 
(10805.) “Jūs nepaliksit nelaimē,
 
(10806.) jo brāļu daudz ir Vāczemē.”
 
(10807.) Nu tūdaļ saviem ziņnešiem
 
(10808.) pie visiem zemes komturiem
 
(10809.) viņš lika doties gaitā raitā.
 
(10810.) Tie ieradās drīz lielā skaitā.
 
(10811.) Kad tie nu sanāca
 
(10812.) un vēsti dzirdēja
 
(10813.) un zināms kļuva tiem it viss,
 
(10814.) kas Līvzemē bij noticis,
 
(10815.) tie visi izlēma nu tā,
 
(10816.) ka mestrs dosies ceļgaitā,
 
(10817.) lai apskatītu Līvzemi.
 
(10818.) Kad tā tie bija lēmuši,
 
(10819.) tad lielmestrs ar nekavēja
 
(10820.) un komturiem nu pavēlēja
 
(10821.) vākt brašus varoņus,
 
(10822.) šim ceļam derīgus,
 
(10823.) lai nāk tie steidzīgi,
 
(10824.) līdz dodas veicīgi.
 
(10825.) Tos lūdza viņš sev atsūtīt.
 
(10826.) No visām malām ar tūlīt
 
(10827.) tam jaunus brāļus nosūtīja.
 
(10828.) Vēl Švābija[341] un Frankonija[342]
 
(10829.) tam brāļus sūtīja, un tā
 
(10830.) liels bars tur bija kopskaitā,
 
(10831.) kas uz šo vēsti saradās.[343]
 
(10832.) Par to nu mestrs priecājās.
 
(10833.) Tad devās viņš uz Prūšzemi.
 
(10834.) Bij sūtņi iepriekš sūtīti
 
(10835.) tā atnākšanu piesacīt.
 
(10836.) Tad pats tas ieradās tūlīt.
 
(10837.) Un tad nu uzņemts tika tas,
 
(10838.) kā mestru uzņemt pieklājas.
 
(10839.) Šī vēsts pa visu zemi gāja,
 
(10840.) un visur, kur vien uzzināja,
 
(10841.) ka mestrs Burhards šurpu jājot,
 
(10842.) tur tūdaļ, ilgi nedomājot,
 
(10843.) tam pretī jāja, kājām gāja
 
(10844.) un cēli viņu sveicināja.
 
(10845.) Viņš visas pilis apskatīja
 
(10846.) un tad vairs ilgāk negaidīja:
 
(10847.) viņš kapitulu sasauca.
 
(10848.) Turp ierasties viņš vēlēja
 
(10849.) gan fogtiem, gan ar komturiem,
 
(10850.) un drīz bij klāt ikviens no tiem.
 
(10851.) Tai laikā bij viņš Elbingā,[344]
 
(10852.) kas pilsēta ir Prūsijā,
 
(10853.) kur brāļi bija sanākuši,
 
(10854.) kā tikko tikāt dzirdējuši.
 
(10855.) Nu liekas runas atmetīšu
 
(10856.) un īsos vārdos pasacīšu,
 
(10857.) kā brāli Kūno[345] izraudzīja -
 
(10858.) jo varonis it brašs viņš bija -
 
(10859.) par mestru Līvzemē; šis gods
 
(10860.) no ordeņa tam tika dots.
 
(10861.) Vārds Līvzeme, kā noprotams,
 
(10862.) jums ir jau labi pazīstams.
 
(10863.) Šim godam viņš gan pretojās,
 
(10864.) bet beigās tomēr padevās:
 
(10865.) lai ko viņš arī iebilda,
 
(10866.) tak lielmestra prāts notika,
 
(10867.) un tā nu viņš tam paklausīja
 
(10868.) un darīja, kā vēlēts bija.
 
(10869.) Kad amatu tas saņēma,
 
(10870.) tam mestrs Burhards sacīja:
 
(10871.) “Mīļais draugs, jums došu nu
 
(10872.) visu, ko jūs gribētu.
 
(10873.) Uz Līvzemi nu brauksit jūs,
 
(10874.) jums to, kā nākas, sargāt būs,
 
(10875.) lai paklausības kronis kļūtu
 
(10876.) tā alga, ko jūs beigās gūtu.”
 
(10877.) Tam mestrs Kūno atteica:
 
(10878.) “Tiem Līvzemē sirds bēdīga,
 
(10879.) tiem gudrie brāļi nokauti.
 
(10880.) Lai beigtos viņu sirdēsti,
 
(10881.) jums jāsūta turp brāļi braši,
 
(10882.) tiem līdzi brauciet arī paši!” -
 
(10883.) “Tas diemžēl nava iespējams,”
 
(10884.) tam teica mestrs iebilzdams.
 
(10885.) “Dodieties vien turpu jūs!
 
(10886.) Tiklīdz man iespējams tas būs,
 
(10887.) var būt, ka sekošu es jums.
 
(10888.) Tā būs nu jāvienojas mums.”
 
(10889.) Tad viņi paņēma tos brāļus,
 
(10890.) kas līdzi mestram ceļus tāļus
 
(10891.) uz Prūšzemi bij nākuši.
 
(10892.) Ar mestru Kūno sūtīti
 
(10893.) četrdesmit brāļi tika,
 
(10894.) nu līdzi viņam jāt tiem lika.
 
(10895.) Šis jājiens brāļus priecināja.
 
(10896.) No Prūšzemes nu viņi jāja
 
(10897.) pa jūras krastu veicīgi,
 
(10898.) līdz sasniedza tie Kurzemi.
 
(10899.) Tie brāļi, Kuldīgā kas bija,
 
(10900.) ar prieku viņus sagaidīja
 
(10901.) un ļāva viņiem atpūsties:
 
(10902.) tiem prieks to darīt bij paties.
 
(10903.) Bet ilgi viņi nekavējās:
 
(10904.) drīz mestrs atkal kājās slējās,
 
(10905.) uz Rīgu nesās viņam prāts.
 
(10906.) Ar pulku, kas bij pulcināts,
 
(10907.) drīz pāri Daugavai viņš jāja.
 
(10908.) Kad Rīgā par to uzzināja,
 
(10909.) tad brāļi līdz ar pilsoņiem
 
(10910.) nu labprāt pretī nāca tiem
 
(10911.) pie Rīgas Smilšu laukumā -
 
(10912.) klajumā, tā dēvētā.[346]
 
(10913.) Tie kādu jūdzi jāja,
 
(10914.) un tad tie atkal stāja.
 
(10915.) Tie šā tā laiku īsināja,
 
(10916.) līdz beidzot mestrs šurpu jāja
 
(10917.) ar karapulku varen brašu.
 
(10918.) Kad redzēja tie viņu pašu,
 
(10919.) tie viņu mīļi sagaidīja,
 
(10920.) par ko viņš pateicīgs tiem bija.
 
(10921.) Tur brāļus labi uzņēma.
 
(10922.) Lai ko ar kāds tur nesaka,
 
(10923.) tiem līdzi jāja pilsoņi
 
(10924.) caur pilsētu nu jūsmīgi
 
(10925.) līdz sētai tai, kur brāļi mīt,
 
(10926.) kur vienmēr var tos ieraudzīt.
 
(10927.) Tad redzēja drīz atkal jājam
 
(10928.) nu pilsoņus uz savām mājām.
 
(10929.) Ko lai tur vairāk pasaka?
 
(10930.) Pēc dažām dienām notika,
 
(10931.) ka brāļi tika savākti,
 
(10932.) kas mestram līdz bij nākuši,
 
(10933.) un nolemts tika sūtīt tos
 
(10934.) uz pilīm visos novados.
 
(10935.) Pēc kāda laika notika,
 
(10936.) ka mestrs raudzīt uzsāka
 
(10937.) tās pilis, Līvzemē kas bija.
 
(10938.) Kad ļaudīm par to pavēstīja,
 
(10939.) tad viss pēc paražas tur gāja:
 
(10940.) uz lauka viņam pretī jāja
 
(10941.) un laipni viņu izguldīja.
 
(10942.) Un daudz šīs laipnības tur bija.
 
(10943.) Viņš redzējs nebij pili vienu,
 
(10944.) ko minējis es jums arvienu:
 
(10945.) par Heiligenbergu saucās tā
 
(10946.) un bija naidnieknovadā.
 
(10947.) Tur vīri varonīgi
 
(10948.) bij tiešām vajadzīgi,
 
(10949.) lai turpu drēbes, pārtiku
 
(10950.) bez traucējumiem aizvestu.
 
(10951.) Tas kādu gadu tika veikts,
 
(10952.) līdz Villekīns tur krita beigts.
 
(10953.) Kad mestrs Kūno valdīja
 
(10954.) un atkal ziema pienāca,
 
(10955.) tad ziņa kļuva zināma,
 
(10956.) ka pārtikas tiem vajaga.
 
(10957.) Mestrs gudrs bija
 
(10958.) un aši izpētīja,
 
(10959.) kā ziemā tikt pie zemgaļiem
 
(10960.) ar visiem saviem karpulkiem.
 
(10961.) Kā brāļi ieteica,
 
(10962.) viņš sūtņus sūtīja
 
(10963.) uz Igauņzemi vīrus vākt.
 
(10964.) I letiem nācās talkā nākt.
 
(10965.) No Lēales un Tērbatas
 
(10966.) nu braši vīri sarodas.
 
(10967.) Tos visus Rīgā pulcēja.
 
(10968.) To bieži tādēļ darīja,
 
(10969.) ka pulku apgādāt bij tur
 
(10970.) daudz labāk nekā citur kur
 
(10971.) ar pārtiku un barību.
 
(10972.) Ir pilsoņi ar gudrību
 
(10973.) jau iepriekš visu gādājuši,
 
(10974.) ko ceļā dot tie domājuši.
 
(10975.) Kad brīdis tas bij pienācis,
 
(10976.) ko mestrs bija nolicis,
 
(10977.) tad brāļi ar bij sanākuši
 
(10978.) un karaspēku atveduši.
 
(10979.) Tad pulkus kopā pulcināja,
 
(10980.) un tūdaļ tie no Rīgas jāja
 
(10981.) pa ledu un pa zemi tā,
 
(10982.) ka drīz jau bija Mītavā.
 
(10983.) Tur nogādāti vasarā
 
(10984.) bij milti, iesals vairumā,
 
(10985.) un gaļa, cita pārtika,
 
(10986.) no Rīgas kuģos savesta,
 
(10987.) tur gana labi glabājās.
 
(10988.) Nu visu krāva ragavās:
 
(10989.) gan drēbes, gan ar pārtiku.
 
(10990.) Daudz ļaužu bij tur rosīgu.
 
(10991.) Kad ragavas bij piekrautas
 
(10992.) un pārbraucienam kārtotas,
 
(10993.) tad karapulks vairs nekavējās,
 
(10994.) vairs ilgāk gaidīt nevēlējās
 
(10995.) un brauca nu uz Zemgali.[347]
 
(10996.) No pulka šī uz Dobeli
 
(10997.) tad sešsimt vīru nosūtīja,
 
(10998.) kam uzbrukt pilij uzdots bija.
 
(10999.) To vīri darīja labprāt:
 
(11000.) uz Dobeli tie steidza jāt.
 
(11001.) Tas rīta agrumā vēl bija,
 
(11002.) kad tos pie pils jau ieraudzīja.
 
(11003.) Kad tie pie vārtiem nonāca,
 
(11004.) tie naidnieku tur sastapa,
 
(11005.) kas steigšus sāka aizsargāties
 
(11006.) un brāļu pulkam pretī stāties.
 
(11007.) Tiem manta, dzīvība
 
(11008.) nu bija jāsarga.
 
(11009.) Tie bērnus, sievas pilskalnā
 
(11010.) tad nogādāja drošībā
 
(11011.) un pilsētu nu aizsargāja.
 
(11012.) Bet brāļi tikai virsū gāja.
 
(11013.) Vairs nespēja tie turēties,
 
(11014.) tos briesmas spieda atkāpties.
 
(11015.) Kaut daļu no tiem apšāva,
 
(11016.) tie tomēr vārtos iemuka.
 
(11017.) Bet brāļu pulks nu vārtpriekšā
 
(11018.) palika tur pilsētā.
 
(11019.) Tie uguni tai pielika
 
(11020.) un lielu postu darīja,
 
(11021.) tie daudzus lopus nokāva
 
(11022.) un ugunī tur atstāja.
 
(11023.) No Dobeles tie aizgāja,
 
(11024.) uz mestra pulku aizjāja,
 
(11025.) kas nācis bij ar krājumiem,
 
(11026.) no Mītavas šurp atvestiem.
 
(11027.) Kad viņi Heiligenbergā tika,
 
(11028.) tad mestrs tūdaļ brāļiem lika,
 
(11029.) lai viņi savas teltis slien.
 
(11030.) Pie pils uz lauka kā arvien
 
(11031.) tad nometni tie ietaisīja.

[Piezīmes:]

[329] Kā lietuvjiem, tā žemaišiem bija pieņemts mirušos sadedzināt.
 
[330] Iespējams, ka hronists šeit atsaucas uz t.s. Ekes dziesmu, kas, tāpat kā citi senvācu varoņepikas darbi, pierakstīta Austrijā - Bavārijā. Ir zināms, ka dziesmas par Bernes Dītrihu bija izplatītas tautā un tās bieži izpildīja arī zemnieki (Schneider 1962, 65; Volk und Wissen 1990, 30, 31), tādēļ nav pamata piekrist V. Biļķinam un K. Klaustiņam, kuri saredz ievērojamu “galma dzejas” un bruņinieku literatūras ietekmi Hronikā (Biļķins 1935, 7; Klaustiņš, Saiva 1936, XVI). Arī A. Jaunzemes (Mallenas) minētā mīlestības dziesminieku daiļrades ietekme ir diezgan problemātiska (Mullen 1974, 4).
 
[331] Dziesma par Bernes Dītrihu patiesībā ir ostgotu karaļa Teodoriha (6.gs.) poetizācija; tā pauž viņa varonību cīņā ar mītiskām būtnēm. Bavāriešiem, kas ieņēma daļu no kādreizējās ostgotu valsts, Bernes Dītrihs kļuva par vācu 12.-13.gs. varoņteiku centrālo figūru. Dītriha tēma sastopama arī citu viduslaiku tautuepikā Vācijā, Anglijā un Skandināvijas valstīs (Heinzle, Metzner 1986, 1016-1021).
 
[332] Zemgaļu uzbrukums Rīgai notika 1287.gadā (Biļķins 1973, 213).
 
[333] Vieta, kas te nosaukta par zirgustalli (marstal), iespējams, atradusies tagadējās Zirgu ielas rajonā, kur 13.gs. sākumā bijusi pirmās vācu apmetnes ziemeļu robeža. Nosaukums Zirgu iela dokumentos parādās 15.gs. - de perdestaven strate (Rīga 1988, 755). Savukārt, Rīgas kartē, kura parāda pilsētas apbūvi 1230.-1330. g., zirgustallis (Marstall) novietots (gan ar jautājuma zīmi) netālu no Svētā Gara hospitāļa, t.i., tagadējās Rīgas pils tuvumā (Benninghoven 1961).
 
[334] Folmārs no Bernhauzenes (Volmâr von Bernhûsen; Bernhusin, Bernhausen) - lielmestra sūtnis Livonijā, bruņinieku brālis Kēnigsbergā (1257), zemeskomturs Frankonijā (1268-1272), zemeskomturs Spānijā (1282). Folmārs ir cēlies no ievērojamas ministeriālu dzimtas Vācijā. Kritis cīņā ar zemgaļiem 1287.gadā (Fenske, Militzer 1993, 799).
 
[335] Ar pilsētu (hachelwerc) Ikšķilē jāsaprot vēl 13.gs. beigās pastāvošais ciems ap pili. Tas aizņēmis vairākus hektārus, un te konstatētas celtnes ar pavardu un krāšņu apkuri, kas jau liecina par vācu ietekmi (Graudonis 1975, 35-38).
 
[336] Sēta Rīgas salā (Rîgeholme) atradusies tieši blakus pilsētas mūriem Rīgas upes (Rīdziņas) kreisajā krastā iepretī senajai ostai (Benninghoven 1961, 63, 64; Caune 1992, 43).
 
[337] Bertolds no Šauenburgas (Bertolt von Schowenburc) - ordeņa bruņinieks. Minēts vienīgi šai hronikā kā karognesējs. Bertolda izcelsme neskaidra. Ticamāk, ka viņa dzimtā puse ir Šēneberga (Schöneberg; Vācijas vidienē, ap 30 km uz ziemeļiem no Kaseles), kur 12.-13.gs. vairāku paaudžu laikā dižciltīgo dzimtās sastopams vārds Bertolds (Fenske, Militzer 1993, 570).
 
[338] Šī kauja, kurā zemgaļi izcīnīja spožu uzvaru, notikusi 1287.gada 26. martā pie Lielupes pietekas Garozes (ad locum Grose. - Wartberge 1863, 51). Lai gan kaujas vieta pilnīgi droši nav nosakāma, spriežot pēc attāluma, ko trijās dienās spēj veikt karaspēks maršrutā Rīga-Ikšķile, upe zemgaļu zemē, kur notikusi kauja, patiešām varētu būt Garoze (Biļķins 1973, 205).
 
[339] Šā zemgaļu vadoņa vārds nav zināms.
 
[340] Burhards no Švandenes (sk. 323. piez.).
 
[341] Švābija (Swâben) - vēsturisks novads Vācijā, Reinas un Donavas augšteces apgabalā, 10.-13.gs. Švābijas hercogiste. Tās iedzīvotāji ir rietumģermāņu svēbu (švābu) un alemaņu pēcnācēji.
 
[342] Sk. 89. piezīmi (Tīringa (Duringen) – Tīringene, vēsturisks novads Vācijas vidienē, Tīringenes Meža apvidū, ko agrajos viduslaikos apdzīvoja tīringi. 1130.gadā šai teritorijā izveidota Tīringenes landgrāfiste.
Frankzeme (Vranken, Vranken lant) ir Frankonija, vēsturisks novads Vācijā starp Reinas vidusteci un Mainas augšteci. Tās iedzīvotāji ir rietumģermāņu franku pēcteči, no kuriem daļa jau 1.g.t. vidū bija pārcēlusies uz tagadējo Franciju.).
 
[343] Lielākā daļa Vācu ordeņbrāļu 13.-14.gs. nāca no Švābijas, Frankonijas un Tīringenes, resp., tie bija Vācu ordeņa lielākie pārvaldes apgabali - Balleien (Benninghoven 1993, 40, 41).
 
[344] Vācu ordeņa kapituls Elbingā notika 1288.gada februārī (LRC 1857, 292).
 
[345] Te minētais brālis Kūno (Kûne) jeb Kūno no Hacigenšteinas (Kûne von Hazigenstein) ir Livonijas mestrs (1288-1289) Konrāds no Hatšteinas (Konrad von Hattstein). Cēlies no dižciltīgas ministeriālu dzimtas Hatšteinā (25 km uz ziemeļrietumiem no Frankfurtes pie Mainas). Bijis Nātangas fogts un komturs (1275-1289), komturs Toruņā (1283), Elbingā (1284-1286), pēc tam (1296-1303) Brandenburgā (Fenske, Militzer 1993, 296-298).
 
[346] Acīmredzot runa ir par tagadējo Esplanādi, kas arī citos avotos dēvēta par smilšainu vietu (Wartberge 1863, 23).
 
[347] Karagājiens pret zemgaļiem notika 1289.gadā (Biļķins 1973, 207-209).

Reklāma