Bukums, K. Senču kāzu parašas Kokmuižas pagastā. Magazina nr.327 (19.08.1938.), nr. 328 (26.08.1938.), nr. 329 (02.09.1938).

Pievienoja: 
Valters Grīviņš, 03.09.2014

Jau, sirmā senatnē ar jauniešu kopā savešanu pagastā nodarbojās vairākas ar labām runas dāvanām apveltītas vecākas sievas, preču mātes. Bieži vien gadījās, ka tādas savedējas, preču mātes, saveda jauniešus kopā no attālākiem apgabaliem. Savedējas galvenais šo divu cilvēku kopā savešanas cīņas ierocis bija vienas vai otras puses veikla un pārliecinoša ieteikšana, par ko, protams, no tās puses, kurš gribēja savu iecerēto vai ieteikto iekarot, savedējai labi samaksāja, lūdza kāzās un pie galda sēdināja goda vietā, blakus vedējmātei. Bet bieži vien no attālākiem apgabaliem kopā savestie un ieteiktā izrādījās tāda, no kā visvairāk precinieki baidījās, bija slinka, neganta un skopa. Bet akurāt tās, sliktākām īpašībām preču mātes vairāk ieteica, jo no tām dabūja garo kreklu un vēl ko citu, ja ieteiktā bija turīga. 

Ja jaunam vīram, kurš no negantas un slinkas baidījās, tomēr tāda no tālienes vestā gadījās, tad jaunais vīrs dziedāja: 

Nāburgos bij laiskas meitas, 
Tālu gāju sievu ņemt. 
Nu atvedu, nu atradu, 
Snauda pirmā vakarā. 

Bija arī tādi gadījumi, kad ieteiktais līgavainis aizbrauca pie savas ieteiktās vai iecerētās, bet jaunavai, viņu ieraugot, tas nebija pa prātam. Lai nebūtu asiem vārdiem precinieks jāatraida, jaunava dziedāja: 

Tu puisīti gan domāji, 
Ka es tevi gauži gribu: 
Es uz tevi nepagriežu, 
Sav' vizuļu vainadziņ. 

Tāpat kā tagad, bija arī toreiz, ka jaunavas preciniekus "brāķēja". Tādas "brāķētājas" visvairāk bija saimnieku meitas, kuras bija turīgākas par citām un iedomājās sev ņēmājus no augstākas kārtas, un tā bieži vien palika sēžot vecmeitās. Tādas "brāķētājas" un "prinča" gaidītājas dziedāja: 

Nav neviena ozoliņa, 
Rūtainām lapiņām. 
Nav neviena tēva dēla 
Pa manam prātiņam. 

Tādas precinieku "brāķētājas", kuŗām tomēr, bieži precinieki brauca, dziedāja: 

Es tev lūdzu, bāleliņ, 
Sēj kaņepes palodzē. 
Tautas nāca pa durvīm, 
Es pa logu kaņepēs. 

Tādas jaunavas, kurām precinieki negadījās, būtu ar mieru iet kuŗa katra "izbrāķētā", kas tik ņemtu. Tādas meitas dziedāja: 

Cep, māmiņ, baltu maizi, 
Cep man mazu kukulīt'. 
Man bij viens vīra knauķis 
Nāburgos audzējams. 

Pret tādu pašu mazvērtīgu precinieku meitu māte dziedāja: 

Ak tu, znot, ķelvainīt', 
Kur tik ilgi kavējies. 
Man bij viena vankšēlīt', 
Cūku kāju piesālīt'. 

Ka senāk jaunavas un viņu mātes bija čaklas strādnieces pierāda sekojoša dziesma: 

Divas bija, divas bija, 
Kas miedziņu negulēj. 
Viena bija sila bite, 
Otra meitu māmuļin'. 

Ka senāk jaunavām bija daudz jāstrādā — pierāda atkal kāda tautas dziesma un turpmāk uzskaitītās vietas un personas, kur bija jāveltī, un kam veltes jādod. Tādēļ jaunavām, lai savu pūru pielocītu un veletes pagatavotu, bija jāpavada daudz bezmiega naktis. Ka jaunavas daudz sastrādāja pēc tautas dziesmas izjuta pat ābele, kuras zaros jaunavas sakāra, lai gatavi un izmazgāti darbi žūst: 

Ābelīte Dievu lūdz', 
Lai ved meitas šoruden. 
Visi zari nolīkusi, 
Dzīpariņus žāvējot. 

Pie savas iecerētās vai no preču mātes ieteiktās jaunavas puiši sestdienas vakaros vai svētdienās nekad negāja viens, bet ar saviem draugiem. Precībās ejot, vienmēr paņēma līdz vairākas pudeles brandvīna un mūziku. Aizgājušie precinieki neprasīja vis pēc savas izredzētas vai ieteiktas jaunavas, bet meitu mātei vai saimniecei uzdevās par tirgotājiem, visvairāk par miesniekiem, kas meklē jaunas "teles" pirkt. Ja gadījās niķīga saimniece, vai iecerētās māte, veda uz kūti, rādīja lopus, no to skatīšanas, protams, "miesnieki" atteicās. Tad veda un rādīja kādu vecu sievu vai mazu meiteni un tik pēc tam īsto, kuru bieži vien precinieks, kā precu mātes ieteiktu, nepazina, nebija redzējis. Tādās pirmās satikšanās reizēs arī precu māte manījās būt tur un par vienu un otru no kopā savestiem teica savu labo vārdu. Ja kopā savesto jauniešu runas virzījās uz labo pusi, uz saprašanos, precinieks lika galdā līdzpaņemto "brendavīna" pudeli un tika dzerts pirmais runas "brendavīns". Pirmais sadzēra līgavainis ar līgavas tēvu un māti un tik tad ar līgavu un preču māti un draugiem. Ja iecerētā vai ieteiktā bija pie saimnieka par kalponi, tad sadzēra ar saimnieku un saimnieci, kā līgavas pārstāvjiem. Pa runas un brendavīna dzeršanas laiku draugi "grieza vaļā" ar vijoli vai harmoniku, bet vissenāk pūta āža ragu. 

Ja iecerētā vai ieteiktā bija ar mieru pie precinieka iziet un viņas vecāki bija ar mieru meitu izdot, tad līgavanim un viņa pavadoņiem līgava bija jāizpērk, jāliek galdā sudraba nauda, kuru līgavas māte vai tēvs savāca un vēlāk atdeva atpakaļ līgavainim. 

Izpirkšana tika piekopta kā joks, jo viņi tak bija meklējuši pirkt teli, ne bez naudas ņemt. Pie "brendavīna" dzeršanas līgavas vecāki preciniekus arī pamieloja ar to, kas nu labāks gadījās. Vēl dažus vārdus parunājuši, ja bija sestdienas vakars, pēc pusnakts precinieki posās prom un aizgāja dziedādami un spēlēdami. Ja precinieki bija ieradušies svētdienā, tad aizgāja svētdienas vakarā, tāpat dziedot un spēlējot. 

Tā kā no pirmās redzēšanās un satikšanās cerības tika dotas un arī norunāta otrā satikšanās, līgavainis ar saviem draugiem ieradās pie līgavas otrā svētdienā. Tad arī tika norunāts, kad taisīt kāzas un dzēra otro "runas brendavīnu". Pa sarunu laiku līgavas māte vai saimniece precinieku ar viņa pavadoņiem pacienāja ar labākiem ēdieniem un pašdarinātu alu. Pēc tam gāja vaļā dziedāšana, spēlēšana un dancošana. 

Pa līgavaiņa laiku puisis vakaros un svētdienās pūta āža ragu, bet līgava, vainadziņu galvā, staigāja dziedādama dažādas tautas dziesmas. Kā viena no galvenam dziesmām bija: 

Nu priecīga, nu lustīga, 
Nu pēdīga vasariņ', 
Nu pēdīga vasariņ', 
Vainadziņu nēsājot. 

Sirmā senatnē puiši mazāk skatījās uz meitu bagātību, bet gan vairāk uz tikumu, čaklumu un skaistumu. Bieži vien puiši slepeni noskatījušies kur meitas strādā, paņēmuši čaklāko. Ir kāds nostāsts no seniem ķērāju jeb rāvēju laikiem. Kalpones līdumā nesušas kopā velēnas un čakārņus, krāvušas un dedzinājušas kutas. Saimnieka meita uzpucējusies, meža malā sēdējusi uz akmens un skubinājusi kalpones strādāt, teikusi: "Krau, krau krāvēji, mani raus rāvēji". Rāvēji izskrējuši no meža, saķēruši krāvējas un tās aizrāvuši, bet saimnieka meita palikusi meža malā uz akmens sēžam. 

Vecos laikos kāzas vairāk dzēra rudeņos, kad lauku darbi bija padarīti, mieži priekš alus izkulti un cūkas nobarotas. 

Pie mācītāja rādīties, brūtes pātaros, brauca sestdien priekš pusdienas. Mācītājam līgava maksāja ar cimdu vai zeķu pāri. Svētdien mācītājs, baznīcā jauno pāri "svieda pār balku, kanceli", pirmo reiz paziņoja draudzei, kādi un no kurienes grib doties svētā laulībā. 

Bieži vien gadījās, ka līgavas un līgavaiņa "pātaru" neprašanas dē] mācītājs jauno pāri nepieņēma. Ja tik līgavainis vien neprata, bet līgava prata, tad pieņēma, jo mātei bija jāmāca bērni. Atraidītiem mācītājs uzdeva zināmus galvas gabalus, kurus tiem bija jāiemācās. Kādreiz mācītājs licis jaunam pārim dziedāt. Līgava dziedājusi: Tie sen cerēti prieki nu rādīties drīz sāks. Līgavainis: Cik tuvu man mans gals jau klāt. 

Pa līgavaiņu un jaunā pāra uzsaukšanas laiku ļaunas mēles, sievietes, kuras zināmu iemeslu, sevis vai savu tuvinieku labad, gribēja jaunā pāra laulības izjaukt, gāja pie viena otra un katram par pretējo pusi stāstīja sliktāko. Par puisi, ka tas liels žūpa, slinks un meitu pavedējs. Par meitu, ka tā kaila kā baznīcas žurka, slinka, neganta un skopa. Kā vakaros piesēžoties pie ratiņa vai adīkli saņemot rokā, tā acis ciet. Un ne par velti tautā uzglabājusies paruna: Kamēr viens pāris apprecas, velns deviņi pārus pastalu noplēs. 

Ja līgava gāja pie līgavaiņa dzīvot, tad pēc pūra brauca sestdienas priekšpusdienā, dienu priekš kāzām, pušķotiem zirgiem, zvaniņu pie ilkss, dziedādami un āžu ragu pūzdami vai spēlēdami. 

Pie pūra izdošanas tika dzerts trešais "runas brendavīns". Līgavas gultas drēbes, kas tika sasietas mārsnā, sainī, gultas segā, ielika tukšā gultā un mārsnis līdz ar gultu un šķirstu, pūra vedējiem no līgavas vecākiem bija jāizpērk. Uz šķirsta stūriem un mārsna bija jādiek sudraba nauda. Ja uzlika tik melno naudu, to pūra izdevēja līgavas māte vai saimniece, ar roku noslaucīja zemē un teica: Tā pelēm, žurkām, ne meitu mātei, audzinātājai. Līgavas pūru tikmēr neizdeva, kamēr nebija uzlikta sudraba nauda. Līgavai katram pūra vedējam bija jādod cimdu vai zeķu pāris. 

Ja pūra vedēji netika no līgavas labi pacienāti, nesaņēma veltes un pūrs izrādījās pustukšs, tad pūra vedēji no līgavas mājas tālāk pabraukuši, spēlēja un dziedāja: 

Pūru ved, pūru ved 
Kuņa tek nopakaļ. 
Kā tā kuņa netecēs, 
Kucēns pūra dibinā. 

Ja vīra mātei un citiem vīra radiem vestā līgava slinkuma vai netīrības un negantuma dēļ nepatika, tad viņi dziedāja: 

Kas tur nāca kūpēdams, 
Pa tiem Spendas tīrumiem? 
Tas ir Spendas pelnu maiss, 
Kas tur nāca kūpēdams. 

Dziedot, Spendas vietā iepina tās mājas vārdu, no kuras nevēlamā līgava tika vesta. Senāk, ne tik vīrieši vien, bet arī sievietes jāja. Ja kādreiz mājā tika ievesta vai iejāja bagāta, labi ģērbta vedekla, tad vīra māte izteica savas domas, ka tā jau nu gan nebūsj darba darītāja, dubļu bridēja. Tad vedekla apzinādamās savu čaklumu, dziedāja: 

Čīkstēj' manas valku kurpes, 
No kumeļa nolēcot. 
Tūliņ saka vīra māte — 
Nebūs dubļu bridējiņ'. 
Nebēdājies vīra māt', 
Bridīs' dubļos dziedādam. 

Līgava, bārenīte, kurai nebija pūrs piedarīts, pie sava pūra izdošanas dziedāja: 

Vediet mani, kur vezdami 
Pār tiltiņu nevediet: 
Grabēs mans tukšais pūrs 
Pār tiltiņu pārbraucot. 

Bārenīte kādā kaktiņā iespiedusies sev pūru darinot dziedāja: 

Gaiši dega uguntiņa, 
Tumšajā kaktiņā. 
Sērdienīte pūru dara, 
Mīļā Māra palīdzēj. 

Ja vīra māte nebija apmierināta ar vesto neganto līgavu un tās tukšo pūru, tad negantā vedekla dziedāja: 

Vīra māte bēdājās, 
Tukšo pūru ieraugot. 
Nebēdājies vīra māt', 
Tava daļa nezudīs: Pašā pūra dibina, 
Sutināta bērza klūga 
(Drātēm vīta pātadziņ'). 

Ja vedekla bija neganta un gatavojās ar vīra māti ķildoties, tad kaut ko priekš vīra mātes pārmācīšanas ielika pūra dibenā. Par to šāda tautas dziesma: 

Trīs kārtām streņģu griezu, 
Liku pūra dibinā. 
To es došu vīrmātei, 
Par dēliņa audzēšan'. 

Pēdējo sestdienu, līgavu pirtī pavadīja viņas māte, māsas, krustmāte vai kāda tuva radiniece, kas tai palīdzēja nopērties un nomazgāties. 

[1.turpinājums]

Ja māte ar meitu gulēja vienā gultā, kas senāk bija parasta lieta, tad meita vienmēr gulēja līdz sienu,  bet māte kā sargs pret uzmācīgiem puišiem — gultas malā. 

Pēdējo vakaru pirms kāzām, meita dziedāja: 

Māte, mana māmuļin, 
Laid man gultas maliņā. 
Tu jau pate gan zināj' 
Šī naksniņa pēdējā. 
Aiz vārtiem mans celiņš, 
Sagrožoti kumeliņ. 
Sirmi zirgi, zaļi vāģi 
Daiļi brūtes vedējiņ'. 

Kāzu dienas rītā līgava neko nestrādāja, bet posās ceļā. Līgavai ģērbties palīdzēja māte, māsas vai krustustmāte. Uz krēslu vai solu, uz kura līgava pa pucēšanās laiku sēdēja, apģērbusies, uzlika tik daudz cimdu vai zeķu pāru, cik pie viņas pucēšanās bija piedalījušās.

Līgavas vaiņagu pina no smalkiem brūklenājiem vai miltenājiem. Pār vaiņagu virs galvas pie matiem pie stiprināja līgavas šķidrautu. 

"Pussievas" laulāja ar lakatu ap sietu galvu. 

Toreiz līgavas apģērbs bija no pašu austas drēbes un dažādās krāsās, arī strīpains, šķidrautu "šleijeru", līgava ļoti sargāja, lai tam kāds nepieskārtos ļaunā nolūkā, neiespraustu kādu asumu, kas varētu izjaukt visu viņu dzīves laimi. Mājā līgava šķidrautu nesa ap kreiso roku aptītu. Līgava līgavainim deva pašas austu brūtgāna "kārtu", uzvalku, bet līgavainis pirka gredzenus. Ja kāzu dienā gadījās slikts laiks, tā bija zīme, ka līgava nav labi suņus ēdinājusi. Gar mājām, kas atradās ceļa malā, braucot, līgavai bija jānomet prievītes, kuras saņēma tās mājas sievas vai bērni. Ja līgava 
ar līgavaini viens no otra atradās tālu, tad tie brauca katrs no savām mājām un ar saviem viesiem un satikās norunātā vietā, pa lielākai daļai kādā pie baznīcas tuvākā krogū. No kroga uz baznīcu gāja kājām. Jauno pāri uz baznīcu veda sirmiem zirgiem, ja tādi bija, un zaļi krāsotos ratos vai kamanās. Zirgi visiem kāzu dalībniekiem bija pušķoti ziediem un zaļumiem. Pie lokiem piesēja baltas bantes un zvaniņu, ziemu vai vasaru pie ilkss. Uz baznīcu un no baznīcas vedējtēvs un vedējmāte, ar jauno pāri brauca pa priekšu. Uz baznīcu un no baznīcas uz māju braucot, četri brūtgāna brāļi, kā goda viesi un sargi, ar ziediem vai zaļumiem un baltu banti pie krūtīm, kreisā pusē, katrā pusē pa divi jāja jaunam pārim blakus un "klačoja" ar pātagām. Klačoja arī pārējie kāzinieki. Puķu pušķus vai brūklenājus, brūtgāna brāļiem un pašas sev, piesprauda brūtes māsas. Brūtgāna brālim tā brūtes māsa, kura tam piesprauda puķes vai zaļumus, bija jāved uz baznīcu, baznīcā jāiet pārā un jāatved atpakaļ kāzu mājā. Kāzu mājā tā brūtes māsa jāved pie galda, jāsadzer uz jaunā pāra veselību, jāēd kopā un pirmā jāizdancina. 

Baznīcā ejot, brūtes māte vai kāda cita tuviniece līgavai kabatā ielika maizi un sāli, kuru, mājā pār 
braukušiem, jaunam pārim vajadzēja apēst. To darīja tādēļ, lai jaunam pārim dzīvē nebūtu jācieš trūkums. 

Ja jaunā sieva gribēja par vīru valdīt, tā pie altāra centās tam uz mīt uz kāju, vai no altāra atietot, to 
griezt ap sevi. No baznīcas izejot jaunais pāris turējās cieši kopā, lai kāds ļaunā nolūkā neizspraustos starp viņiem cauri, lai ar to izjauktu viņu dzīves laimi. 

No baznīcas uz māju braucot, tuvojoties kāzu mājai, kāds no goda sardzes, jāšus steidzās uz māju, uzkāpa jumta galā, kas toreiz bija salmu, un tur uzsprauda eglīti. Eglīti apkāra krāsainiem papīriem vai bantēm. Nokāpis no jumta, piepildīja krūzi ar alu, un tāpat jāšus, steidzās kāziniekiem preti un kā pirmos pacienāja jauno pāri, vedējtēvu ar vedējmāti un pēc tam citus. Jumta galā skatīties vai brauc, kāpa arī muzikanti. Kad kāzu ļaudis brauca, kāds izgāja uz ceļa pretī, pūta āža ragu vai spēlēja ar vijoli un harmoniku. 

Kamēr jaunais pāris bija baznīcā, mājās palikušie pušķoja kāzu mājas durvis, apvija solus vai krēslus ar vītnēm, taisīja goda vārtus, pušķoja brūtes kaktu, to izklājot ar baltiem palagiem. Mājā pārbraukusi, līgava krēslu un brūtes kakta pušķotājiem uz krēslu lēnēm uzkāra cimdus. 

Jaunam pārim no baznīcas atgriežoties, mājās palikušie ceļā, mājas tuvumā, vienā vai divās vietās aizlika kārtis, aizkāšus, aizkarus priekšā. Pie aizkāšiem stāvēja kāds vīrs ar kuli kaklā vai arī kāds par lāci pārģērbies, nelaida jauno pāri garām, kamēr nebija samaksāts, kaut kas kulē iemests. Lāčam kulē iemeta kādu velti, baltmaizi vai pudeli ar "šņabi", tas noņēma kārti un varēja braukt tālāk. Pie aizkāšiem, kur stāvēja kāds vīrs, tik viegli cauri netika. Tas prasīja, kas braucēji tādi ir, un vai "parādīšana" ar ir. Kāzinieki, goda ļaudis, reiznieki, bija atbilde. Tad vedējtēvs jautāja, kas viņš tāds ir. "Bruģutiesas vīrs", atbildēja ceļa aizsprostotājs. Nu, kad jau "bruģutiesa", tad jārāda ir, teica vedējtēvs un pasniedza "bruģutiesas" vīram kādu papīri. Tāds papīrs, vienmēr bija vai nu nepareizi izrakstīts vai netīrs. Tādās reizēs, kad "parādīšana" bija netīra, tā bija ar "brandavīnu" jāmazgā vai jālabo, "bruģutiesas" vīra kulē jāiemet nauda, baltmaize vai "brandavīns" un jaunai sievai pār aizkāšiem jāpārsviež cimdu pāris, tad tikai varēja braukt tālāk. Tādu ceļa aizsprosto šanu vēl tagad pa retam kur izdara. 

Priekš apm. 20 g. Koceniešos kādam A. B. no Guķu mājas, "lācis" 
apm. 5 km. no kāzu mājas bija aizsprostojis ceļu un nelaida garām, kamēr tā "tārbā" nebija kaut kas 
iemests. 

Kāzu mājā kulu, klonu izkaisīja baltām smiltīm. Ar smiltīm arī izrakstīja, ka nevienam nav brīv ieiet, pirms nav jaunais pāris iegājis. Jaunam pārim kāzu mājā ieietot, saimnieks vai "pērminderis" noturēja "pātarus". Pēc "pātariem" jauno pāri sēdināja galda galā uz pušķotiem soliem vai krēsliem un vedējtēvu ar vedējmāti tiem blakus. Ja bija precu māte, to sēdināja blakus vedējmātei. Vispirms uz jaunā pāra veselību, draudzīgu un ilgu mūžu vēlēdami, dzēra "brandavīnu". Pēc tam notika piesēšanās un sākās ēšana. Kā pirmie ēst iesāka vedējtēvs ar vedējmāti un pēc tam citi viesi. Lai draudzīgi dzīvotu, jaunam pārim bija jāēd no viena trauka. Pirmo maltīti ēdot, kāzu viesi paslepu skaitīja jaunam pārim kumosus. Kurš no viņiem vairāk apēda, tas ilgāk dzīvošot. Jaunam pārim priekšā uz galda nolika katram savu sveci. Kura svece pirmā izdega, tam pareģoja pirmam miršanu. Ja preču mātes kopā savestie viens ar otru bija apmierināti, preču māti labi ieredzēja un pacienāja. Jaunā sieva preču mātei deva "gaŗo kreklu", kādu kuŗa katra sieviete nedabūja valkāt. Par gaŗo kreklu sauca tādu kreklu, kurš bija no viena linu audekla šūts un ne katrai pieietams: Senāk sievietes kreklus šuja līdz jostas vietai no smalkākā, bet zem jostas vietas no rupjākā, galu pakulu audekla, kurš bija rupjš kā maiss. 

Ir kādas anekdotes no Trikātas pagasta: Saimniece sestdienas vakarā savu savalkāto kreklu aizmirsusi pirtī, sūtījusi gana zēnu, lai to atnes uz istabu. Zēns pirtī iegājis, ķēries pie krekla augšgala, piešuvs vilcies līdz. Ņēmis piešuvu, krekls vilcies līdz. Zēns aizgājis uz istabu, stāstī jis saimniecei, ka viņš nevar kreklu atnest. Ka ņemu kreklu, maiss nāk līdz, ka ņemu maisu, krekls nāk līdz. 

Kāzu mājā, virs galda, pie griestiem dega 4-6 zaru koka lukturos sveces. Sveču lukturi bija vai nu 
speciāli pagatavoti, vai vienkārši vairāki biezi skali sanagloti kopā un pie griestiem auklā pakārti. Nabadzīgiem godību mājā gaismu deva skalu uguns, bet tas bijis rets gadījums, kad nav varējuši sveces izliet. Skalu mainītāji un ogļu noberzēji bija vecīši vai bērni. Priekš skalu ielikšanas bija speciāli lukturi un plaisas sienās. Skalus dedzinot, stipri piekūpēja māja. 

Kā griestu izrotājums kāzu mājā, pie griestiem aukliņā karājās kartupels, kuram visapkārt bija sasprausti apm. pēdu gari salmi ar rogām. Uz salmiem līdz rogām bija sasprausti krāsaini, puslīdz vienādi robaini, izgriezti papīru gabaliņi, kuri uz katru rogu izskatījās kā mazi kamoliņi. Tāds apsprausts kartupels izskatījās apaļi-raibs un to sauca par „sauli". Lielākās kāzu mājās pie griestiem karājās vairākas tādas „saules". 

Kāzu ēdieni toreiz bija biezputra, skābi kāposti ar cūkas gaļu. Jēru gaļa ar baltiem kāpostiem un kartupeļiem. Vēl žāvēta liellopu gaļa, liellopu gaļa ar klimpām vai kartupeļiem, bagātākiem arī cāļu gaļa ar klimpām. Žāvēto liellopu gaļu ēda sviestu uzsmērējot un bez maizes. Brokastīs kafejas vietā dzēra siltalu. Siltalu pagatavoja alu ar pienu savārot un pieliekot cukuru. Toreiz goda ļaudīm vajadzēja būt katram savam nažam kabatā. Kam tāds nebija, bija jāgaida uz citiem vai arī 
biezpiens, sviests un kaņepes uz maizes jāsmērē ar īkšķa nagu vai skaliņu. Maizi toreiz lika galdā nesa grieztu, kukuļiem, lai katrs pats griež, cik grib. 

Ēdienus toreiz vārīja kāršu, lubu vai viegli būvētos guļkoku namiņos un lielos, lopu dzērienu podos, katlos, kuri namiņos bija iemūrēti. Mazākos vārījumus vārīja poda priekšā, ķēdē vai kāsī pakārtā mazākā podiņā vai uz „trīskāji" lielā poda priekšā. 

[noslēgums]

Lopu dzērienu podā pavārs salika gaļu lieliem gabaliem un vāku virsū. Sūtīja uz kūti kādu pēc cecumiem. Cecumus nomazgāja un ar tiem maisīja un izņēma lielos gaļas gabalus. Cecumi toreiz bija divu vai trīs zaru un kalēju kalti.

Uz kāzām, ko bagātākie dzēra veselu nedēļu, kāva 2—3 liellopus, kur tad vēl sivēni, jēri un cāļi. Visnabadzīgākie kāzas dzēra 2—3 dienas. Bez gaļas zupas vārīja vēl zīdeni. Zīdeni vārīja no piestā grūztiem zirņiem vai pupām un žāvētu cūkas gaļu. Pagatavoja vēl sausi ēdamu pinku. Pinku pagatavoja no vārītiem zirņiem un taukšētām, grauzdētām kaņepēm, tos piestā sagrūda, pielika arī sāli. Tādu zirņu, kaņepu maisījumu no piestas izņēma ar karoti, savēla kamolos, salika bļodās, toļos vai sietiņos un lika galdā lai ēd. Pie zirņu ēdieniem gan vairāk pieturējās bērēs, par ko būs runa pie bēru parašu apraksta.

Godības ēdieni tika ar lieliem koka kausiem salieti tolos, mālu vai koka bļodās un koku karotes klāt. 
Ēda vairāki no viena toļa vai bļodas un gaļu ēda pirkstos turēdami, nokoda ar zobiem vai nogrieza ar nazi. Traukus uz godībām sanesa no kaimiņiem. Alu no mucas tāpat salēja toļos, mālu podos, krūzēs un koka slaucenēs ar ragu. No toļiem un podiem alu smēla ar mālu vai koka krūzītēm, bet no lielām krūzēm un slaucenēm ielēja. Kāzu galdi bija sanagloti no neēvelētiem dēļiem un apklāti palagiem. 

Kāzās auksti un sausi ēdamie ēdieni un arī dzērieni stāvēja galdā un katrs, kurš gribēja, varēja iet 
ēst un dzert. 

Pēc pirmās maltītes iesākās dancošana. Mūzikanti, kuri jau pirmie bija paēduši, sāka spēlēt pa ēšanas laiku. 

Kā pirmie dancot iesāka vedējtēvs ar vedējmāti. Pēc tam vedējtēvs izdancināja jauno sievu un vedējmāte jauno vīru. Brūgāna brāļiem, ka pienākums, bija jāizdancina katram pirmā tā brūtes māsa, kura tam piesprauda puķes un kuru tas veda uz baznīcu. Pēc tam katram brūtgāna brāļam bija jāizdancina jaunā sieva. Pa jauno dancošanas un rotaļu laiku vecie sēdēja pie galda, sarunājās, 
dzēra alu, brendavīnu un spēlēja kārtis. Kā rotaļas vairāk piekopa "kumeliņu" un "vakar cepti kleņģerīši". No dejām — "skrodels sēž uz aku", "polis", "tūdaliņ", "Augustiņš" un citas. Kamēr vēl nebija dzīvojamās mājas, vasarā kāzas dzēra klētīs un piedarbā, aukstā laikā — rijās. Rijā kāzas dzēra, kaut tajās arī sers bija ārdos. Tādos gadījumos ārdus nosprauda ar egļu skujām. Kādreiz kādās kāzās, kur saimnieks sievu bija vedis no muižas lielkunga kalponi, kāzās bijuši lūgti arī
muižnieki. Lielmāte, rijā iegājusi, teikusi: apakšā debesis, augšā elle. 

Vakaros kāzu māju apmeklēja maskojušies gan vīrieši, gan sievietes, tā sauktie kūjnieki. Kūjnieki ņēma jauno sievu, vīru un citus kāziniekus krietni izdancināt. Kad tie bija "nopelnījuši", tos pacienāja ar "brendavīnu", baltmaizi, alu un gaļu. Kūjnieki bija pārģērbušies gan par lāčiem, gan čigāniem un čigānietēm, ar "dakarējamām" kulēm kaklā, bet vīrieši ar "džindžalām" pie sāniem, čigānietes lūdza dāvanas, prasījās zīlēt, čigāni zirgus mīt. Ubagi, apkārušies peramām slotām,
pannām un dažādiem grabuļiem, arī lūdza dāvanas. "Lāčiem" līdz bija savi dīdītāji, kas komandēja, lai lācis rāda, kā bērni iet uz zirņiem un kā puiši gul pie meitām.

Vārds kūjnieki laikam būs cēlies no tā, ka šie maskojušies gājēji visi nesa līdz garas nūjas, lai no suņiem atgaiņātos, jo tādiem neparastiem viesiem suņi nikni bruka virsū un ķērās stilbos. Bija arī gadījumi, ka kūjniekus neieredzēja, jo to starpā bija arī nelieši, kas ko nozaga, tādēļ tie, ar suņiem prom rīdīti, aizejot ar nūjām atkāvās no suņiem.

Kūjniekus kāzinieki ņēma arī uz "zoba", apdziedāja:

Ko tie mūsu cāļi ēda,
Pa pagaldi snāpājot?
Panāsnieku māmiņai
Utu kule pabirus'.
Panāsnieki (kūjnieki) desas pras',
Kur mēs desas ņēmīsim?
Limbažos zirgs nosprāga,
Lai brauc paši pakaļā.
Mujenos raiba kuņa,
Tā tas desas šķeterēs.

(Kocenieši ar mujeniešiem ir ro-
bežnieki.)

Kad kāziniekiem bija apnikusi gaļa, daži jokdari prasīja pavāram, lai dod vienkāju gaļu — sēnes un tādu ēdienu, ko ar nesieniem pa gaisu sanes — medu. Gadījās pavārs, kas šos ēdienus nevarēja atminēt, gāja prasīt citiem, kas tie ir.

Ap pusnakti kā rotaļu brūtgāna brāļi piekopa jaunās sievas un brūtes māšu zagšanu. Brūtgāna brāļi
tās kaut kur ārā saķēra un aizveda uz gubeni, klēti, pirti vai kur citur. Protams, nozaga un aizvilka ne katrs savu, bet to, kura ceļā gadījās, vai kura labāki patika. Tad sākās zudušo meklēšana. Jaunais vīrs, savu atradis, saķēra, grieza riņķī un dziedāja: Nu ir rokā, nu ir rokā, nu vairs vaļā nelaidiā'. To pašu darīja citi, savas atraduši.

Pēc pusnakts notika jaunās sievas mičošana. Vedeklu mičoja vīra māte, ja tāda bija, vai kāda cita vīra radiniece. Jaunā sieva, uz krēsla vai sola uzsēdināta, dziedāja:

Nu mani mičos, nu mani mičos,
Dievs to zin, kas tālāk būs!

Uz sola vai krēsla uzsēdināta, jaunā sieva divas reizes norāva mici un nosvieda zemē, bet trešo reizi vairs nesvieda, ļāvās sevi ar solu vai krēslu pacelt augšā un apsiet ap galvu lakatu. Tā sievas jauno sievu uzņēma savā kārtā. Jaunās sievas vaiņagu uzlika galvā vienai no tuvākām brūtes māsām, lai tā drīz tiktu apprecēta. Tāpat sievas tēvs vai kāds. tuvāks sievas radinieks, kad jaunais vīrs tika uzsēdināts uz krēsla vai sola, tam galvā uzmauca vecu cepuri un to cēla augšā, bet puiši gāza no krēsla nost un tā vairākas reizes, kamēr dabūja uzcelt. Jaunam vīram līdz gulēt iešanai bija jādzīvo ar cepuri galvā.

Gultu jaunam pārim taisīja klētī kāda no mātēm vai krustmāte, par ko no jaunās sievas saņēma cimdu pāri. Jaunā pāra gultas maisā bāza auzu vai rudzu salmus, bet nekad zirnājus. Ja jaunais pāris gulējis uz zirnājiem, bērniem bijušas sprogainas galvas. Gultas taisītāja jaunam pārim pie gultas uz galdiņa nolika vairākas šķēlītes tā sauktās guļammaizes. Ja gultas taisītāja pirmo mantinieku gribēja dēlu, pagultē slepeni palika cirvi vai sakas. Ja gribēja meiteni, tad palika vāli.

Jauno pāri uz guļu pavadīja klusu, citiem nemanot. Modināja ar garīgām un laicīgām dziesmām, spēlēšanu un āžu raga pūšanu. Pie jaunā pāra guļasvietas ārpusē pielika divus sargu, kas uzraudzītu, lai jaunam pārim netiktu nodarīts kas ļauns. Kādreiz kāds jaunais pāris dzīvojuši ļoti naidīgi. Vīra māte pārmeklējusi visas vietas, vai kaut kur ko neatrastu, kas ļaunā nolūkā ielikts. Viņa atradusi gultas maisā zeķu lāpāmo adatu. Vīra māte adatu iemetusi ugunī un iebāzusi gultas maisā jaunus salmus, un jaunais pāris dzīvojis laimīgi.

Jaunam pārim ārpusē, pie klēts durvīm, nolikuši divus pārus jaunu pastalu vai vīžu, kas tiem no klēts izejot bijis jāuzauj. Kādreiz kāds skauģis izvilcis pastalām auklas un pastalas piegānījis. Dabūjis to zināt,  jaunas sievas brālis dziedājis: 

Kad varētu sav' māsiņu 
Vest apkuļs sētiņā. 
Slikta dzīve tev māsiņ 
Būs tautieša sētiņā. 

Otrā dienā pēc pusdienas notika jaunās sievas vadāšana pa visām tām vietām, kur viņai būs jārīkojas. Kur tik gāja, tur visur jaunai sievai bija jānoliek veltes. Pirtī pirts kuram uz lāvas kreklu. Kūtī govīm pie redelēm piesēja prievītes, lai tās mierīgi stāvētu pie valga un teļi labi izdotos. Aitām pie redelēm pie kāra cimdus, lai jēri labi izdotos. Stallī zirgiem pie redelēm piekāra ķeseli un cimdus, lai kumeļi labi izdotos. Uz klēts durvju atslēgas uzkāra maisu, kas nozīmēja labības 
pilnību. Dārzā ap augļu koku zariem apsēja prievītes un uzkāra "šķoteles", priekšautus, lai būtu tik 
daudz augļu, ka ir ar klēpjiem ko nest. Veltes deva arī visiem tuvākiem vīra radiem, kā: kreklus, cimdus un zeķes. Vīra mātei un tēvam deva kreklus un cimdus. Kāzu otrā dienā vīra māti apģērba melnās drēbēs, bet vīra tēvam uzģērba baltu, bez drēbes, aitādu kažociņu. Abus viņus brūtes māsas sēdināja uz krēsliem un nesa uz brūtes kaktu, kur tos brūtes māsas un jaunā sieva glauda un godināja par dēla audzēšanu. Ja dzīvē vedeklai vīra māte bija ļauna, tās neieredzēja, tad vedekla dziedāja: 

Kas tā tāda melnā vista 
Kaņepēs kladzināja ? 
Tā nebija melnā vista, 
Tā bij mana vīra māt. 
Tā bij mana vīra māt', 
Kas ar mani ķīvējās. 

Ja jaunā sieva nesatika ar vīra tēvu, tad tā dziedāja: 

Kas tas tāds baltais vilks, 
Purva malas staigātājs? 
Tas nebija baltais vilks, 
Tas bij mans vīra tēvs. 
Tas bij mans vīra tēvs, 
Balto šubu uzģērbies. 

Pēdējā dienā pavārs iztaisīja šādu rupju joku, kas slikti atsaucās uz kāzu viesu veselību: 

Gaļu vārot, priekš jaunā pāra un vairāk izredzētiem ēdienu atsmēla traukos, bet pārējam podā pielēja pukstu ūdeni vai pienu. No zirgu sakām sakasīja sažuvušos sviedrus, paņēma teceles sārņus, pielika pie ēdiena un uzklāja zirga deķi vai jēlu lopa ādu virsū, lai ēdiens sustu. Tādu sabojātu ēdienu paēduši, viesi dabūja caureju un taisījās no kāzu mājas prom. Par šādu neglītu joku, kas citiem sagādāja ciešanas, ir šāda tautas dziesma: 

Ko tie mūsu suņi rēja 
Apkārt stabu plēsdamies ? 
Panāsnieki prom braukdami 
Vārtu stabu app... 

Vēl kāds no jaunavām sakaitināts brūtgāna brālis iztaisīja šādu rupju joku. Sakapāja smalki zirgu astes sarus un tos izkaisīja dejas vietā. Dejojot, jaunavas griežot, brunči, kas toreiz bija gari un vilkās pa zemi, sacēla putekļus un zirga astes smalkumus augšā. Sakapātie astes smalkumi un putekļi pielipa pie miesas un radīja nepatīkamu sajūtu. Jaunavas meklēja, kur varēja nomazgāties. Dažas tuvākās, tā izmuļķotas, pazuda, aizgāja uz māju. 

Priekš kāzu viesu izklīšanas, kāds brūtgāna brālis paņēma cepuri vai kādu trauku, gāja apkārt, skandināja cepurē vai traukā iemesto naudu un lūdza no kāziniekiem priekš jaunā pāra tā saukto gultas naudu, jo to esot salauzuši. 

Pavārs pie kausa piekāra zvaniņu un gāja apkārt pie kāzu viesiem, skandinādams un lūdza priekš sevis, dziedādams: 

Pavāram, nabagam, 
Liela skāde notikus', 
Sķotelīte sadegus', 
Lindraciņi noplīsuš.

Kāzu viesi, kas nebija ēduši samaitāto ēdienu, aizbrauca dziedādami un spēlēdami, bet pārējie slimi 
un nonīkuši. Tuvākiem kāzu viesiem deva līdz priekā mājā palikušiem kāzu baltmaizi vai karašu, kas nu vēl bija. Ja dzīvojot jaunā sieva ar vīru un vīra māti nesatika, tad viņa dziedāja: 

Vīra māte, vella māt', 
Atdod manu vainadziņ. 
Es atdoš tav' dēliņ' 
Kuru dienu gribēdam', 
Vai pirmdien, vai sestdien, 
Vai svētdienas vakarā. 

Ja vedekla vīra māti neieredzēja, tā dziedāja: 

Es tev saku vīra māt', 
Kad es nāku istabā, 
Ja tu esi uz krāsniņas, 
Lec pār krāsni aizkrāsnē. 

Bieži vien negantās jaunās sievas teikušas: Nu es diezgan dūcīti azotē esmu turējusi, nu laidīšu lai staigā. Cik meitas ir viltīgas un kā spēj noturēties, pierāda augšā teiktais un arī sekojošais. Kāda vīra māte žēlojusies savām paziņām: kad bija meita, tad bija lēna, ka ne mušu no deguna nenodzma, bet nu sper vai zemes laukā. 

Atkāzas dzēra otrā svētdienā, pa lielākai daļai kāzu mājā, bet arī pie līgavas vecākiem. Uz atkāzām ieradās tik tuvākie radi un draugi. 

Reklāma