Radziņš, P. I.Auziņš kā kara disciplīnas lietpratējs. Latvijas Kareivis (19.05.1920.)

I.Auziņš savā vēstulē (sk.Latvijas Kareivja 68.num.) nodod asu kritiku par manu rakstu „Vēl reiz par kara disciplīnu”, kurš nodrukāts „P.R.” 58.numurā.

Izlasot minēto vēstuli, vispirms uzkrīt tas, ka I.Auziņš neviena vārda nemin par manā rakstā uzstādītiem kara disciplīnas principiem. Visā viņa vēstulē ir runa tikai par vienu no manis pievesto piemēru, no kura redzams, ka kāds gribējis izlietot kara disciplīnu patvarības nolūkos. I.Auziņš, cenzdamies šādu ārsta soli attaisnot, pierāda, ka viņam kara disciplīna nav sirds lieta un no svara vienīgi tas, ka kāda kara ārsta neparieza rīcība tikusi zināma atklātībai. Man šķiet, ka vispārēju principu kritizēšana aiz personīgiem motīviem nav visai godīgs darbs.

Kas zīmējas uz visu vēstules saturu, tad pēdējais pierāda vienīgi to, ka I.Auziņš pavisam nepazīst kara disciplīnas pamatprincipu. Savā rakstā „Vēl reiz par kara disciplīnu” es pievedu piemēru, ka kara ārsts ar pulkveža zvaigznēm bija atteicies pieņemt slimu tās iestādes karavīru, kurā minētais ārsts sastāv dienestā, tikai aiz tā iemesla, ka kar ārsta pieņemšanas stundas bijušas beigušās, lai gan slimais karavīrs vairākkārt griezies pēc palīdzības. Slimais karavīrs iesniedzis savai tiešai priekšniecībai raportu, kurā sūdzas par ārstu un nosauc pēdējā rīcību par nekaunīgu. Karavīra priekšniecība pārsūta raportu ārsta priekšniecībai dēļ paskaidrojumiem. Ārsta priekšniecība pārsūta raportu ārstam un uzaicina paskaidrot savu rīcību. Ārsts, stipri uzbudināts, ar raportu rokā griežas pie augstākās priekšniecības un pieprasa, lai karavīrs tiktu nosodīts ne mazāk, ka ar septiņām dienām aresta. I.Auziņš pastāv uz to, ka ārsts visu šo darījis pilnīgi kara disciplīnas garā.

Vispirms Auziņš savā vēstulē saka, ka šinī gadījumā no svara esot divi momenti: ārsta apvainošana un dienesta pārkāpums no ārsta puses. Ārsta apvainošana esot sodām bez kādas izmeklēšanas. Dienesta pārkāpums no ārsta puses, turpretim, varētu būt bijis pat ne sodām, bet tikai izmeklējams un arī tikai tādā gadījumā, ja zināmais raports būtu bijis bez apvainojošiem izteicieniem. Ka šinī visā gadījumā krīt svarā divi momenti, tas tiesa, tikai tie ir citādi, nekā I.Auziņš domā. Pirmais ir karavīra sūdzība par to, ka ārsts nav izpildījis savus pienākumus. Šī sūdzība no karavīra priekšniecības ir atzīta par pamatotu un tādēļ nosūtīta Sanitārai pārvaldei ar lūgumu pēc paskaidrojumiem. Arī Sanitārā pārvalde atzinusi sūdzību par pamatotu un pieprasījusi no ārsta paskaidrojumus. Tik daudz nu I.Auziņam vajadzēja saprast, ka vispirms nākas dot paskaidrojumus par karavīra sūdzību un pēc tam, ja atrod par vajadzību, celt sūdzību pret karavīra par apvainošanu.

I.Auzinš raksta, ka karavīra sodīšanai nevajadzējis nekādas izmeklēšanas. Tā tas bija Pavila I laikos Krievijas armijā, tagad tā nenotiek nekur, jo katram priekšniekam armijā jābūt taisnam – taisnība ir viens no kara disciplīnas pamatiem – un apvainojuma lietās ļoti bieži apvainotais ir mazāk vainīgs, nekā tas, kurš izsaucis apvainojumu, kā tas vēlāk izrādījās arī šinī gadījumā. Tā tad sodīt bez izmeklēšanas nevar un arī šinī gadījumā nevarēja.

Tālāk pēc visas kulturālās pasaules kara likumiem disciplināru sodu uzliek priekšnieki, tikai viņi var noteikt, vai kāds sodāms vai ne un, ja ir sodāms, tad ar kādu sodu. Tāpēc kara ārstam nebija un nevarēja būt tiesības sodu pieprasīt un vēl vairāk – pieprasīt noteikta lieluma sodu. 

I.Auziņš raksta: „Pēc līdzšinējiem disciplīnas jēdzieniem tādu vārdu lietošana ir sodāma”. Kad kar ārsts neizpilda savus pienākumus un otrs karavīrs tādu rīcību apzīmē par nekaunību, vai tad karavīrs ir sodāms? Bez tam, kurš ir sodāms un kurš ne, tas nestāv ārsta kompetencē, it īpaši vēl ja gadās ārsts, kurš nezina, ka karaspēkā, kurā disciplīnu grib dibināt tikai uz sodiem, patiesībā disciplīnas – nav. I.Auziņa kungs to laikam pavisam nezina, bet to ļoti labi zināja jau pirms revolūcijas un pirms lielā kara pat vecās krievu armijas liberālākie priekšnieki, kuriem disciplīna bija sirds lieta. To vajadzēja kaut cik zināt arī cilvēkam, kurš Latvijas armijā nēsā pulkveža zvaigznes.

Visai interesanta ir I.Auziņa loģika, piemēram viņš raksta savā vēstulē: „Pirmais moments neprasa nekādas izmeklēšanas, jo apvainojošie vārdi atrodas oficiālā dokumentā ar karavīra parakstu. Otrs moments turpretim, par ārsta izturēšanos, ir iepriekš izmeklējams, bet tikai tad, ja cietuša daļa (karavīrs) nāk lietišķi un ne ar apvainojošiem izteicieniem”. Tā tad viens tas pats papīrs, pēc I.Auziņa loģikas, vienā gadījumā ir oficiālais dokuments, kurš neprasa izmeklēšanu, bet otrā gadījumā, kur šis pats dokuments runā pret ārstu, viņš vairs nav pietiekošs pat izmeklēšanas izdarīšanai.

Šie paši izteicieni pierāda arī to, ka I.Auziņš nav iepazinies ar veco Krievijas disciplīnas reglamentu, pēc kura izmeklēšana ir izdarāma arī pat tanī gadījumā, ja kāds karavīrs iesniedzis sūdzību nelikumīgā ceļā. Pārrunājamā gadījumā sūdzība iesniegta pilnīgi likumīgā kārtā un arī I.Auziņš atzīst, ka sūdzībā lietots tikai kāds apvainojošs izteiciens. Kad cilvēks, pavisam nebūdams pazīstams ar kādu lietu, nemaz to apspriest un kritizēt presē nedrīkst, tad to jau sen atpakaļ Gogols nosauca par negodīgu preses izlietošanu. To varētu attiecināt arī uz I.Auziņa rīcību. Savas vēstules beigās I.Auziņš ļoti drošsirdīgi ķeras pie jautājuma par disciplīnas veicināšanu armijā. Bet I.Auziņam būtu jāzina, ka mūsu armijas virspavēlnieks, kurš sācis organizēt Latvijas armiju un to izdarījis, un arī tagad, būdams atbildīgs par spēku, disciplīnu un taisnību armijā, dod aizrādījumus disciplīnas jautājumos, - neatzina par vajadzīgu arestēt minēto karavīru uz ārsta pieprasījuma.

Tā tad I.Auziņa vēstule „Latvijas Kareivī” ir rakstīta personīgi interešu aizstāvēšanai, bet ne kara disciplīnas jautājuma iztirzāšanai. Otrkārt, šās vēstules saturs nav loģisks. Treškārt, šī vēstule pierāda, ka I.Auziņš, pavisam nebūdams pazīstams ar kara disciplīnu, nemaz par to rakstīt speciālā armijas laikrakstā nedrīkst. 

P.Radziņš

No kareivja puses mums šinī lietā piesūtīts sekošs raksts:

Tā kā „Latvijas Kareivī” Nr.68 nodrukātais P.Radziņa kgs izsaucis mazu polemiku no kāda I.Auzina kga puses, tad arī mēs, daži frontes kareivji, lūdzam nodot atklātībai arī mūsu domas šinī lietā.

Auzina kgs savā vēstulē pievesto piemēru klasificē no sekojošiem momentiem: 1) Karavīru apvainojošie vārdi pret ārstu un 2) Ārsta pārkāpums, ka tas nav pieņēmis slimo kareivi.

Šie „momenti’ sakārtojot to loģiskā kārtībā, būtu sekošie: 1) Ārsta pārkāpums, tas ir viņa atteikšanās pieņemt slimnieku un 2) Karavīra apvainojošie vārdi, attiecībā uz ārstu. – Tā tad pirmais un galvenais faktors šinī lietā ir ārsta atteikšanās pieņemt slimnieku un tikai tamdēļ arī kareivis ir izdarījis otra „momenta” pārkāpumu – ir apvainojis ar vārdiem ārstu. Kādā veidā ir no minētā karavīra lietoti pret ārstu apvainojošie vārdi, tas lietas galveno pusi negroza. Tikai ārsts ar savu netaktisko uzvešanos ir izsaucis karavīrā zināmā mērā arī dibinātu sašutumu.

Stāvot tālu no domām šo karavīra izturēšanos pret ārstu, kā tādu pašu par sevi, attaisnot, jo nevienam nav atļauts būt nepieklājīgam un rupjam, tomēr, katram ir redzams, ka karavīrs šeit rodas jau kā otra pēc kārtas persona un otrā momentā, no abām, disciplīnu nepareizi saprotošām personām.

Beidzot arī te var konstatēt, ka šādā gadijienā apgaismošana presē no P.Radziņa kga puses ir nebūt nebūs disciplīnai kaitīga, bet gan otrādi, var būt tikai labvēlīga, tādejādi, ar piemēriem, dodot iespēju plašām kareivju masām noskaidrot savas tiesības, kā arī savus pienākumus, apzinīgi viņos izstrādājot sajūtu. – Ja būtu izlietos Auziņa kga padoms – tas ir – tiktu nosodīts tika kareivis – tas, gan atstātu uz pēdējo zināmā mērā netaisnības un rūgtuma sajūtu, jo tādejādi nebūtu ievērot disciplīnas pamat: likuma vienlīdzības princips, kurš vienādā mērā ir attiecināms pret katru, uz kādas dienesta pakāpes tas arī neatrastos. Un sevišķi ārstam – šo jautājumu pārdomājot bezpartejiski, vajadzētu to arī vislabāk saprast.

Vēstule redakcijai

Piezīme pie P.Radziņa kunga raksta „Vēl par kar disciplīnu”; Latvijas kareivja šī.g. Nr.58.

Latvijas armijai jābūt stiprai, to vēla visa tauta un stipra var būt tika tad, kad viņā tiek uzturēta vajadzīgā disciplīna. Arī P.Radziņa kgs, jādomā, vēlas to. Bet kā liekas, slēdzot pēc viņa rakstītā pievestā piemēra, viņa uzskati par disciplīnu ir savādi.

Minētā piemēra par vecāko ārstu un karavīru ir jāatšķir divi momenti. Viens, karavīra apvainojošie vārdi oficiālā raportā, kādi nav pielaižami ne tikai armijā, bet arī ikdienas dzīvē. Otrs, ārsta grēkojums pret saviem dienesta pienākumiem, nepieņemot ārpus pieņemšanas stundām slimo karavīru. Pirmais moments neprasa nekādas izmeklēšanas, jo apvainojoši vārdi atrodas oficiālā dokumentā ar karavīra parakstu. Pēc līdzšinējiem disciplīnas jēdzieniem tādu vārdu lietošana ir sodāma. Otrs moments turpretim, par ārsta izturēšanos ir iepriekš izmeklējams, bet tikai tad, ja cietušā daļa (karavīrs) nāk lietišķi un ne ar apvainojošiem izteicieniem. P.Radziņa kgm to tak vajadzētu zināt, viņš samaisa abus momentus un iznākums ir tas, ka viņš karavīram iedēsta nepareizu uzskatu pret disciplīnu. Saprotams ir, ka ārsts var prasīt sodu par pret viņu lietotajiem apvainojumiem. Tika jābrīnās par P.Radziņa kga apgalvojumu, ka ārsts ar savu griešanos pie karavīra priekšniecības esot izrādījis pilnīgu kara disciplīnas nezināšanu. Vai tad P.Radziņa kgs patiesi ar to grib teikt, ka ārstu var katrs apvainot un ja ārsts griežas pie apvainojošā priekšniecības dēļ nozieguma sodīšanas, tad tas grēko pret disciplīnu.

Man jākonstatē, ka šāda gadījuma apgaismošana presē tādā veidā, kā to darīja P.Radziņa kgs, neveicina kara disciplīnu. Ja ārsts patiesi būtu atrasts par vainīgu un nosodīts pēc likuma un sods, kā tas parasts armijā, izsludināts ar attiecīgu pavēli, tas būtu veicinājis disciplīnu.

I. Auziņš

Publicēts:

Radziņš, P. I.Auziņš kā kara disciplīnas lietpratējs. Latvijas Kareivis, 1920., nr.73., 19.maijs.