Raģe, E. Tautas gudrībā lūkoties. Liesma, 06.04.1974.

Šodien jubileju svin viens no visvecākajiem novadpētniekiem Latvijā- valmierietis Kārlis Bukums. Jubilārs dzimis 1884. gada 6. aprīlī Vaidavas pagasta Gribiešās kalpa ģimenē. Jau agrā bērnībā zēnu aizrauj vectēva stāstījumi par vergu laikiem, teikas, pasakas. Mazajā Kārlī pamostas meklētāja un pētnieka gars. Kā prazdams, viņš dzirdēto cenšas arī pierakstīt. Žēl, ka šīs atzīmes nav saglabājušās.

Mācīties iznāk tikai četras ziemas, jo vecāku rocība neļauj dēlu sūtīt augstākās skolās. Sākās dzīves skola saimnieka tīrumos, mežā, kūdras purvā. Ļoti gribas izglītoties, vismaz grāmatas palasīties, taču tam laiku atlicināt grūti. Mīlestība pret grāmatu piesaista jaunekli kolportiera darbam. Kad Kārļa Bukuma rokās nonāk Indriķa hronika, Garlība Merķeļa darbi, vēsturiski apraksti, rodas noturīga interese par senatni. Kādā vēstulē, kas datēta ar 1962. gadu, K. Bukums raksta: „ Esmu senatnes draugs un tai piederu no tā laika, kad sāku saprast, kas ir senatne. Kas esmu, tas palikšu līdz mūža galam un no iznīcības glābšu, kas vēl glābjams- uzrakstīšu.”

Kolportiera darba gados, kad pārstaigāta vai visa Ziemeļatvija un iepazītas dažādu novadu tradīcijas un valodas īpatnības, it kā nejauši rodas pirmie novadpētnieciskie vērojumi, kuru apraksti vēlāk atrod vietu pierakstu kladēs, tāpat vien- savam priekam. Vērīgais jauneklis tad vēl nezināja, ka šādam materiālam var būt kāda vērtība un tas ir kam noderīgs. Aizraušanās ar kultūrvēsturisku datu vākšanu par nopietnu, mērķtiecīgu rīcību kļūst pēc tam, kad divdesmito gadu sākumā izdodas iepazīties ar Folkloras krātuves uzaicinājumu piedalīties tautas mutvārdu daiļrades apzināšanā. Sākas rosīgs posms folkloras materiālu vākšanas gaitās, visvairāk , protams, tiek vākts dzimtajā Valmieras novadā. Trīsdesmito gadu beigās tur nav neviena nespējnieku nama, kurā K. Bukums nebūtu iztaujājis labus tautasdziesmu, teiku, pasaku, ticējumu, mīklu, sakāmvārdu un parunu zinātājus. Daudzi no K. Bukuma izdarītajiem folkloras pierakstiem ir jau publicēti, pārējie gaida savu kārtu topošajā akadēmiskajā tautasdziesmu izdevumā un citās grāmatās.

Divdesmito gadu pirmajā pusē aizsākas arī dabas un vēstures pieminekļu meklēšana Valmieras apkārtnē, etnogrāfisku materiālu vākšana, spilgtāko dzimtā novada izloksnes vārdu uzrakstīšana ( no šiem īpatnējiem apvidvārdiem veidojas pirmā K. Bukuma vākuma publikācija ). Dažādi vērtīgi materiāli plūst uz pētniecības iestādēm, muzejiem tiek nodots ne viens vien desmits senu etnogrāfisku vai vēsturisku priekšmetu. Atrodas laiks arī pastmarku kolekcionēšanai.

Zināmu pārskatu par K. Bukuma rosīgā mūža lielo veikumu iespējams gūt, izskatot viņa fondu Viļa Lāča LPSR Valsts bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu nodaļā, kur blakus Rubenes novada vēstures aprakstiem, dokumentiem, fotoattēliem, dažādiem folkloras materiāliem, sadzīves notikumu pārstāstījumiem glabājas arī paša autora biogrāfija un plašs Bukuma dzimtas dzīves apraksts ( fondā, kura šifra A 146, pašlaik ir 35 mapītes ). Taču vēl vairāk materiāla vienkop atrodas A. Upīša Valodas un literatūras institūta Folkloras sektora un Zinātnisko vārdnīcu sektora fondos.

Kaut arī darbs folkloras materiālu vākšanā nav apsīcis arī tagad un folkloristus laiku pa laikam iepriecina jauns, interesants sūtījums no Valmieras ( K. Bukums jau sen ir sapratis, ka 18000 nodoto folkloras vienību nav robeža- tautas gudrību aka nekad nav izsmeļama sausa. ), pēdējā gadu desmitā vislielākā vērtība, šķiet, tomēr bijusi pievērsta apvidvārdu vākšanai. Šai ziņā īsta rosība sākas ar 1962. gada vasaru, kad K. Bukums atsaucas uz Valmieras rajona laikrakstā „ Liesma” publicēto valodnieku aicinājumu ikvienam, kam rūp savas dzimtās izloksnes datu saglabāšana nākamajām paaudzēm, iesaistīties apvidvārdu vākšanā. Līdz ar vēstuli, kurā K. Bukums solās ar jauniem spēkiem mesties seno vārdu vākšanas darbā, izlokšņu pētnieki saņem pirmos prasmīgi skaidrotos, aizmirstībā aizejošos vārdus no Vaidavas, piemēram, čučkuoks ( maizes cepamās krāsns ogļu jaucamā kārtiņa apm.6 pēdu gara un apm. slotas kāta resnumā ), šķedēns ( viens no 4 vienādās daļās gareniski sagriezta gurķa, cigoriņu vai 4 vienādās daļās saskaldīta bluķa gabaliem ).

Sirmais vīrs cenšas sameklēt vislabākos teicējus, prasmīgus kāda amata veicējus. Reizēm tādus atrast nemaz nav tik viegli. Un tomēr uzdevums tiek veikts. Tā, piemēram, ko interesantu izdodas iegūt arī par zvejošanu, kaut gan kādā vēstulē materiālu vācējs žēlojas: „ Nezinu es nevienu kārtīgu zvejnieku, tikai dažus sīkmaņus, kā naktsšņoru licējus un tos, kas ar badapātagu- makšķeri ķer zivis.”

Divpadsmit intensīva darba gados Valodas un literatūras institūtā no nenogurdināmā, arvien rosīgā un spraigā materiālu vācēja ir saņemts pāri par 3000 lappušu sīkā, kārtīgā rokrakstā pierakstītu apvidvārdu kopā ar skaidrojumiem ( vairāk nekā 60 klažu vai burtnīcu ). Atsūtītie materiāli liecina, ka Valmieras novada veco ļaužu valoda bijusi kupla un lokana, dažās nozarēs krietni bagātāka par latviešu literāro valodu. Vārdu nozīmju skaidrojumi un vēsturiskie vai etnogrāfiskie ekskursi ļauj ieskatīties paša materiāla vācēja apbrīnojamā valodas bagātībā. Te ir teicama viela divām grāmatām- krietns devums Valmieras novada vārdnīcai, pilnīgs krājums viena, pavisam parasta, tikai ļoti vērīga Valmieras novada cilvēka valodas vārdnīcai.

Īpašu lappusi K. Bukuma vākumos veido dzimtā Vaidavas apvidus vietvārdu uzrakstījumi. Vietu nosaukumiem parasti pievienots vēsturisks vai tauta atmiņā saglabājies to cilmes apraksts, dažos gadījumos arī foto attēls.

Kaut gan gadi liek sevi manīt, nav vairs iespējams doties tālākos ceļos, darba rosme nav apsīkusi: tiek pārcilāts viss, kas sakrājies atmiņā, lai, kā pats vārdu vācējs saka, nepaņemtu sev līdzi ko tādu, kas varētu noderēt turpmākajām paaudzēm. Viņš ir pārliecināts, ka tikai tad daudzkrāsaini spēs iezaigoties gadu simtos sakrātās un noslīpētās tautas bagātības, jo katrs, kas vien spēj un prot, ieliks to savākšanā arī daļiņu no sava darba. Šo domu, alegorijās runājot, K. Bukums ir izteicis arī kādā vēstulē: „ Kas būtu jūra, ja nebūtu upju, kas viņā ienes ūdeņus? Kas būtu rūpnīcas ar mašīnām, ja nebūtu, kas piegādā izejvielas? Mēs, ārštatnieki, esam, materiālu pienesēji jums, namdariem.” 

Paveikts daudz, ļoti, ļoti daudz. Ar Bukuma tēvu devumā mēroties grūti citiem materiālu vācējiem, kam dzimtā novada vai kādas atsevišķās zinātnes nozares pētīšana nav tiešs amata pienākums, par ko saņem arī algu un vēlāk arī pensiju.Un tomēr viņš ar sevi ir neapmierināts. Savā autobiogrāfijā K. Bukums nožēlo , ka nav mācējis no vectēva paaudzes zināšanām paņemt pietiekami daudz. Aizrautīgajam, daudzpusīgajam Bukuma tēvam sāp, ka no viņa kļūdām nemācās citi Valmieras novada pētītāji; pēc viņa domām, kultūras un vēstures liecību apzināšanā un saglabāšanā tiek darīts pārāk maz. Ne tikai filologu un vēsturnieku, bet arī daudzu citu zinātņu nozaru darbinieku aicinājumi iesaistīties materiālu vākšanā bieži vien izskan bez atbalss.

Šādas pesimistiskas domas liek ar vēl lielāku optimismu ķerties spalvas un rakstīt , lai dzēstu ne vien savu iedomāto parādu, bet arī kādu daļu no citu patiesā parāda. 

Ir liela laime sagaidīt un aizvadīt deviņdesmito dzimšanas dienu. Vēl lielāka laime- šādā vecumā saglabāt darba spējas. Tāda laime laikam ir iespējama vienīgi tiem, kas savu dzīvi prot un spēj vadīt ritmi, tautas gudrības ievērojot. Bukuma tēva dzīve un darbs tam ir lielisks pierādījums.

S. Raģe, A. Upīša Valodas un literatūras institūta vecākā zinātniskā līdzstrādniece