Ševkina, Guna. Fotogrāfe Minna Kaktiņa (1879–1970). Historia.lv (17.12.2021)

2020. gadā notikušās Rīgas Fotogrāfijas biennāles ietvaros raksta autore nolasīja lekciju “Būt fotogrāfei Latvijā 20. gadsimta 1. pusē”. Veicot tēmas izpēti, viena no fotogrāfēm, kuras biogrāfija un profesionālā darbība tika pētīta padziļināti, bija Minna Kaktiņa. Viņas fotouzņēmumi lielākoties glabājas Aizkraukles Vēstures un mākslas muzeja (turpmāk tekstā – AVMM) un Latvijas Fotogrāfijas muzeja (turpmāk tekstā – LFM) krājumos. Uzmanību Minnas Kaktiņas skaitliski nelielajam mantojumam piesaista kolorētās fotogrāfijas. Detalizētāks fotogrāfes darbības pārskats sekos pēc mēģinājuma izveidot biogrāfijas apskatu.

Minnas Kaktiņas dzīves gājums

Gan AVMM, gan LFM esošā informācija par Minnu Kaktiņu ir samērā skopa un nākusi no mutvārdu avotiem – fotogrāfe dzimusi Kokneses pagasta Bormaņos, dzīvojusi un strādājusi Kokneses pagastā, mūžu nodzīvojusi neprecējusies, nedz bērnu, nedz audžubērnu nav bijis, deportēta un izsūtījumā mirusi. Šī informācija tika pētīta Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts vēstures arhīvā un Latvijas Valsts arhīvā, kā arī 20. gadsimta 1. puses periodikā. 20. gadsimta sākumā vārds Minna un uzvārds Kaktiņš būtu uzskatāms par samērā izplatītu, tomēr jānorāda, ka pētniecības laikā netika sastapta vēl kāda, ar fotogrāfiju saistīta, 20. gadsimta 1. pusē Kokneses apkārtnē dzīvojoša un strādājoša persona uzvārdā Kaktiņš.

Apkopojot arhīvu materiālos un periodikā iegūtās ziņas ar muzejos jau esošo informāciju, var izveidot vienotu fotogrāfes dzīves gājumu, kas sācies Rīgas apriņķī no Kokneses muižas barona fon Lēvenšterna izpirktajās zemnieku mājās “Lejas Kaktiņi”[1] (vēlāk – Rīgas apriņķa Kokneses pagasta Bormaņos).[2] Minna Kaktiņa piedzima mājas saimnieka Brenča Kaktiņa ģimenē, 1879. gadā.[3] Pirms Pirmā pasaules kara viņa dzīvojusi viensētā “Zvejnieki”, netālu no Kokneses pilsdrupām,[4] kur atradusies arī viņas fotodarbnīca.[5] Pēc Pirmā pasaules kara, 1922. gadā pastāvīgā dzīvesvieta bijusi Kokneses pagasta Bormaņos[6] (iespējams, savās dzimtajās mājās), un 20. gadsimta 30. gados Koknesē atradusies viņas fotodarbnīca.[7] Ir saglabājušās ziņas, ka starpkaru periodā Minna Kaktiņa bija nostiprinājusi savas pozīcijas pastkaršu izplatīšanā, iespējams – tās arī izgatavoja.[8]

Otrā pasaules kara un pirmos pēckara gadus viņa pavadījusi kopā ar māsas Emmas Dauges ģimeni, dzīvojot pie māsas Bormaņos. Diemžēl Emmu Daugi kā “kulaku”[9] 1949. gadā kopā ar visu ģimeni deportēja uz nometinājuma vietu Tomskas apgabala Asinas rajonā.[10] Kopā ar māsas ģimeni deportēja arī 70-gadīgo Minnu Kaktiņu, kuru no apcietinājuma atbrīvoja 1957. gada 1. augustā.[11] Nav konkrēti zināms, kad tieši Minna Kaktiņa atgriezās atpakaļ Latvijā. Dzīves noslēguma posms līdz miršanai 1970. gada 1. jūnijā[12] tika aizvadīts Mazzalves pagasta Mazzalves ciema “Lielmēmelēs”, pie pašas Latvijas – Lietuvas robežas.

Būtu uzskatāms, ka fotogrāfes profesionālā darbība, kura aizsākusies 20. gadsimta sākumā, ilga līdz Otrā pasaules kara sākumam. Iespējams, ka fotogrāfes mantojuma lielākā daļa ir zudusi abu karu un tiem sekojošo notikumu rezultātā. Nav zināms neviens Minnas Kaktiņas fotouzņēmuma negatīvs.

Minnas Kaktiņas profesionālā darbība

• Darbnīcas

LFM krājumā glabājas nezināma autora fotogrāfija,[13] kurā redzama jauna sieviete pie neliela apjoma vieglas konstrukcijas koka ēkas. Fotogrāfijas dāvinātāja Milda Mūrniece sniegusi ziņas, ka redzamā sieviete ir Minna Kaktiņa pie savas fotodarbnīcas ēkas Kokneses pagasta mājās “Zvejnieki”.[14] Šīs ziņas būtu uzskatāmas par patiesām, jo “Zvejnieki” bija arī pašas Mildas Mūrnieces dzimtās mājas.[15] Fotogrāfijas fonā pa kreisi redzamā ūdenstilpe ar krācēm un pretējā stāvkrasta mežiem varētu būt Daugavas upe pie Kokneses, tādējādi apliecinot mutiski sniegtās ziņas.

Fotodarbnīcas ēkas plašie fasādes un jumta daļas iestiklojumi norāda ēkas funkcionālo nozīmi un fotografēšanas procesā neaizstājamās dienasgaismas izmantošanu. Šis fotouzņēmums būtu datējams ap 1908.-1910. gadu.[16] Tādējādi secināms, ka Minna Kaktiņa fotografēšanas prasmes bija apguvusi jau līdz Pirmajam pasaules karam. Iespējams, ka tieši šajā darbnīcā ir tapis AVMM krājumā esošais Paulas Kāpostiņas portrets.[17]

Nav izdevies precīzi noskaidrot, kur Minna Kaktiņa ir apguvusi profesionālās fotogrāfa iemaņas. Pastāv varbūtība, ka fotogrāfa aroda prasmes viņa varēja apgūt pie netālajos Stukmaņos dzīvojošā pastkaršu izdevēja Antona Putniņa, kurš bija ieguvis atļauju apmācīt interesentus fotogrāfijas procesos, grafikas tehnikās, cinkogrāfijā, autotipijā un iespieddarbu izgatavošanā.[18] Bet visticamāk, ka tas saistīts ar 1906. gadā nodibināto Latviešu Fotogrāfiskās biedrības darbību, jo 1908. gadā Minna Kaktiņa bija tās biedre.[19] Tādējādi iespējams, ka viņa varētu būt apmeklējusi biedrības organizētos Mārtiņa Buclera fotogrāfiskos kursus.[20] Saglabājušies darbi liecina par viņas fotografēšanas un fotogrāfiju izgatavošanas prasmēm, labā līmenī pārzinot fotolaboratorijas procesus. Var samērā droši apgalvot, ka fotografēšanu Minna Kaktiņa uztvēra kā savu pamatnodarbošanos – 1922. gada izdotajā pasē norādīts, ka Minna Kaktiņa ir fotogrāfe.[21]

Vēl viena Minnas Kaktiņas fotodarbnīca atradusies netālu no Kokneses dzelzceļa stacijas, divstāvu mūra mājas “Saulaines” (2. att.)[22] pirmā stāva telpās. Domājams, ka šo darbnīcu Minna Kaktiņa ierīkojusi pēc Pirmā pasaules kara un tajā 20. gadsimta 20.-30. gados tapuši portreti iekštelpā uz tumšas drapērijas fona, gaismai visbiežāk krītot no labās puses. Ne pārāk plašie darbnīcas logi ļauj izteikt minējumu, ka šajās telpās fotogrāfe ir izmantojusi arī mākslīgo – elektrisko apgaismojumu. Iespējams, ka šeit 1928. gadā ir uzņemts Alberta Rušiņa portrets (3. att.)[23] – samērā kontrastainais gaismēnas risinājums tiek panākts, izmantojot divus gaismas avotus, no kuriem viens vai arī abi divi varētu būt elektriskais apgaismojums. Nav izdevies noskaidrot, vai abas darbnīcas ir pastāvējušas vienlaikus, vai arī secīgi nomainīja viena otru, kā arī – vai Minnas Kaktiņas fotodarbnīcās būtu strādājuši vēl citi fotogrāfijas aroda pratēji.

• Fotogrāfijas

Balstoties uz Nacionālā muzeju krājuma kopkatalogā (turpmāk – NMKK),[24] AVMM un LFM krājumos pieejamo informāciju, jāsecina, ka zināmais Minnas Kaktiņas mantojums ir pieticīgs – aptuveni trīsdesmit fotogrāfiju,[25] pārsvarā portreta žanra darbi gan iekštelpās, gan brīvdabā.[26] Sastopamas arī ainavas, piemēram, Staburaga klints ziemā (4. att.),[27] kas datēta ar 20. gadsimta 20. gadiem. To, ka Minna Kaktiņa devusies izbraukumos, lai veiktu fotouzņēmumus, apliecina fotogrāfijas no “Kapmaļu” mājām Vietalvas pagastā, kad tur notikuši arheoloģiskie izrakumi 20. gadsimta 30. gados. Šos uzņēmumus varētu uzskatīt par piederīgiem zinātniskajai fotogrāfijai – etnogrāfijai (5. att.)[28] un arheoloģijai (6. att.).[29] Arī mācītāja Jēkaba Karpa portrets ir uzņemts ārpus fotodarbnīcas telpām – Kokneses Pareizticīgo baznīcas interjerā.[30]

Uzmanību saista ar krāsainiem zīmuļiem un akvareļkrāsām kolorētās fotogrāfijas.[31] Domājams, ka šo metodi Minna Kaktiņa apguvusi vienlaikus ar citām fotogrāfa aroda prasmēm 20. gadsimta sākumā. Turklāt, fotogrāfe prata kolorēt gan matētu (7. att.),[32] gan glancētu (8. att.)[33] fotokopiju papīru. Kolorētajās fotogrāfijās visbiežāk sastopamās krāsas ir dzeltena, zila, zaļa un sarkana.

Kā veiksmīgu mākslas fotogrāfijas piemēru, kas datējams līdz Pirmajam pasaules karam[34], var norādīt kolorētu fotogrāfiju uz ornamentāli rotātas papīra pamatnes, kurā redzama labības pļauja "Trakšēnos" (9. att.)[35] pie Odzienas ezera. Fotoattēlā dažāda vecuma deviņi cilvēki nodarbojas ar labības novākšanas darbiem: viens asina izkapti, otram rokās grābeklis, trešais sien labības kūlīšus, bet visapkārt labības lauks un fonā debesis. Lai gan ir saprotams, ka fotouzņēmums ir inscenēts, ka cilvēki ir nostājušies tā, lai ikviens būtu labi redzams, tomēr ir iegūta kustību brīvība un dabiskums ķermeņu pozās. Fotoattēls pauž poetizētu apceri par zemkopja darbu, fotogrāfijas uzbūves elementiem atgādinot Annas Brigaderes formulēto “Dievs – daba – darbs” principu. Šīs fotogrāfijas uzbūvē “daba” ir kā labības lauks darba apakšējā daļā, “Dievs” kā debesis darba augšējā daļā, bet pa vidu ir “darbs” – cilvēku grupa, kuras proporcijas ir samērīgas ar pārējām darba daļām, tādējādi paužot harmonisku noskaņu.

Klāras Šļakānes portrets (10. att.)[36] ievērojams ar savu tehnisko izpildījumu. Fotogrāfijā ir redzams jaunas sievietes portrets līdz krūtīm eņģeļa tēlā: mugurā ir gaišs tērps ar gaišiem, palieliem putna spārni. Darba fonā un priekšplānā attēloti mākoņi. Visticamāk, ka šie vizuālie efekti ir panākti, retušējot negatīvu un mākoņus iezīmējot ar tumšas krāsas palīdzību, ko lieliski vizualizē attēla pārveidošana negatīvā (11. att.)[37]. Šāda prakse 20. gadsimta 20.-30. gados bija samērā plaši izplatīta un negatīvu retušai visbiežāk izmantoja karmīnkrāsu, kuru uzklāja uz stikla fotoplates stikla puses ar otiņas vai pirksta palīdzību, iegūstot nepieciešamos papildinājumus.[38]

Šķiet, ka negatīvu un fotokopiju pēcapstrādes metodes ir interesējušas fotogrāfi visu tās profesionālo darbību. Uz to simboliski norāda arī pašas fotogrāfes portrets (skatīt 1. att.),[39] kurā redzama iekštelpā sēdoša Minna Kaktiņa puķaina auduma kleitā, kreisajā rokā turot priekšmetu, kas varētu būt zīmulis vai ota, bet sev priekšā novietojusi sievietes portretu – fotouzņēmuma palielinājumu ovāla ietvarā. Portretā redzamā sieviete līdzinās nezināma autora 1929. gadā uzņemtajam Klāras Šļakānes portretam (12. att.).[40] Šīs fotogrāfijas autors varētu būt Minna Kaktiņa, jo arī tajā ir izmantota fotonegatīva retuša, lai fotogrāfijā iegūtu izteiktāku plecu šalles krokojumu. Iespējams, ka liela izmēra portretu fotokopiju izgatavošana un to kolorēšana bija viens no Minnas Kaktiņas piedāvātājiem pakalpojumiem.

Minnas Katiņas darbi, kuri atrodas privātpersonu ģimeņu albumos, dotu plašāku ieskatu fotogrāfes daiļradē. Šie darbi būtu identificējami pēc spiedoga fotogrāfijas reversā – ovālā rāmī "Foto M. Kaktiņ Koknesē", parasti zili violetā krāsā (13. att.).[41] Zināmais fotogrāfes mantojums ļauj secināt, ka kolorētas fotogrāfijas un tehniski radošas izpausmes manipulācijās ar fotonegatīviem dažādu vizuālu efektu iegūšanai fotokopijās ir profesionāli interesējis fotogrāfi.

Raksta autore izsaka pateicību mākslas vēsturniecei Intai Pujātei, Aizkraukles Vēstures un mākslas muzeja vadībai un galvenai krājuma glabātājai Ilzītei Ozoliņai par sadarbību un atbalstu.

[1] Paziņojums // Valdības Vēstnesis. – 1925. – Nr. 249. – 6. nov.

[2] LNA LVVA, 2996. f., 10. a., 2775. l.

[3] LNA LVVA, 2996. f., 10. a., 2775. l.

[4] AVMM sniegtā informācija.

[5] LFM krājumā esošā informācija uz priekšmeta Nr. LFM 5028.

[6] LNA LVVA, 2996. f., 10.a., 2775. l.

[7] AVMM sniegtā informācija, AVMM krājuma priekšmets Nr. AiVMM 8774.

[8] Gailīte T. Pastkarte novadā – novads pastkartē // Komunisma Uzvara. – 1984. – Nr. 58 – 17. maijs – 2. lpp. Iespējams, ka viena no šādām pastkartēm ir pētījumā pieminētā ainava ar Staburagu (skatīt 4. att.).

[9] Latvijas PSR režīms tā dēvēja zemniekus, kuru zeme pirms padomju okupācijas bija lielāka par 30 ha, kuriem bija piederējusi mehanizēta vai daļēji mehanizēta lauksaimniecības tehnika, kā arī zemniekus, kuri nodarbinājuši algotus palīgus. Avots: Vēstures enciklopēdiskā vārdnīca. Pieejama tiešsaistē: http://vesture.eu/Kulaki

[10] LNA LVA, 1894. f., 1. a., 9651. l.

[11] LNA LVA, 1894. f., 1. a., 9651. l.

[12] Tieslietu ministrijas Dzimtsarakstu departamenta Arhīva nodaļas sniegtā informācija.

[13] AVMM sniegtā informācija, LFM krājuma priekšmets Nr. LFM 5028.

[14] LFM krājumā esošā informācija (11.04.2000. Pieņemšanas – nodošanas akts Nr. LFM 13; priekšmets Nr. LFM 5028).

[15] LFM arhīva materiāls Nr. FZAp80/39.

[16] Datējumu noteica mākslas vēsturniece Inta Pujāte – fotogrāfijas vēstures pētniece, Latvijas Mākslas akadēmijas docente.

[17] AVMM krājuma priekšmets Nr. AiVMM 16435. Datēts ar 20. gadsimta sākumu.

[18] Gailīte T. Pastkarte novadā – novads pastkartē // Komunisma Uzvara. – 1984. – Nr. 58 – 17. maijs – 2. lpp.

[19] LNA LVVA, 5986. f., 1. a., 242. l.

[20] Intas Pujātes sniegtā informācija – Mārtiņš Buclers kursus organizēja 1906., 1911., 1912. un 1913. gadā.

[21] LNA LVVA, 2996. f., 10. a., 2775. l.

[22] AVMM sniegtā informācija. AVMM krājuma priekšmets Nr. AiVMM 8774. Datēts ar 20. gadsimta 20.-30. gadiem.

[23] AVMM krājuma priekšmets Nr. AiVMM 20429/4. Datēts ar 1928. gadu.

[24] Pētījumā izmantota informācija, kas NMKK publicēta līdz 2020. gada 1. maijam.

[25] LFM krājumā glabājas 9 fotogrāfijas, AVMM – 21 un pa vienai NMKK ir publicējis Daugavas muzejs un Madonas Novadpētniecības un mākslas muzejs. Apkopoti dati, kuri bija pieejami līdz 2020. gada 1. maijam.

[26] Minnas Kaktiņas profesionālās darbības apskatā izmantotas fotogrāfijas no AVMM un LFM krājuma.

[27] Daugavas muzeja krājuma priekšmets Nr. DoM 12095. Datēts ar 20. gadsimta 20. gadiem. Publicēts tiešsaistē: https://www.nmkk.lv/Search/SearchResultForm.aspx?SearchObjectId=0&SearchType=1&ListType=0&IsExtendedSearchPanelHidden=True

[28] AVMM krājuma priekšmets Nr. AiVMM 8769/1. Datēts ar 20. gadsimta 30. gadiem.

[29] AVMM krājuma priekšmets Nr. AiVMM 8769/3. Datēts ar 20. gadsimta 30. gadiem.

[30] Madonas Novadpētniecības un mākslas muzeja krājuma priekšmets Nr. MNM 42830. Datēts ar 20. gadsimta 30. gadiem.

[31] Piemēram, LFM krājuma priekšmeti Nr. LFM 5029, LFM 5030, LFM 5031, LFM14577; AVMM krājuma priekšmeti Nr. AiVMM 8776, AiVMM 13660.

[32] LFM krājuma priekšmets Nr. LFM 5029. Datēts ar 20. gadsimta 20. gadiem. Publicēts tiešsaistē: https://www.rigamuz.lv/lfm/aktualitates/lekcija-but-fotografei-latvija-20-gadsimta-1-puse/

[33] AVMM krājuma priekšmets Nr. AiVMM 13660. Datēts ar 20. gadsimta 30. gadiem.

[34] Intas Pujātes sniegtā informācija.

[35] AVMM krājuma priekšmets Nr. AiVMM 8776. Datēts ar 20. gadsimta sākumu.

[36] AVMM krājuma priekšmets Nr. AiVMM 20434/4. Datēts ar 20. gadsimta 30. gadiem.

[37] Attēla digitālu pārveidi veica Guna Ševkina.

[38] Buclers M. Fotogrāfiska ābece. – Rīga, 1925. – 64. lpp.

[39] AVMM krājuma priekšmets Nr. AiVMM 8772. Lai gan portretam autors nav zināms, tomēr vieta ir nosakāma – tumšā drapērija un gaisma no labās puses ļoti līdzinās pašas fotogrāfes darbnīcai “Saulainēs” un tur uzņemtajiem 20. gadsimta 20.-30. gadu portretiem. Portrets datējams ap 1929. gadu. Datējumu noteica Inta Pujāte.

[40] AVMM krājuma priekšmets Nr. AiVMM 20434/5. Datēts ar 1929. gadu. Sakritība datējumos (skatīt iepriekšējo atsauci) var kalpot par argumentu autores pieņēmumam, ka fotogrāfijā ir redzams Klāras Šļakānes portrets.

[41] AVMM krājuma priekšmets Nr. AiVMM 8769/1, reversa fragments. Datēts ar 20. gadsimta 30. gadiem.