Siliņš, Uldis. Mēs dzimām uz soliņa parkā. [Izvilkums no intervijas] Māksla, 1992. Nr. 1. 27.–28. lpp.

Sidnejas latviešu teātris laikam ir vienīgais pasaulē, kas dzimis parkā un uz soliņa, kūmās stāvot Dailes teātra aktierim Vilibertam Štālam, Nacionālā teātra aktrisei Litai Zemgalei, Hildai Dukurei no Liepājas teātra, literātiem Spodrim Klauvertam, Hugo Kaupmanim, Alfredam Silķēnam,  amatieraktieriem Mārtiņam Siliņam, Arvīdam Knopem, Kārlim Gulbergam un grafiķim Jurim Dukuram.
    
Teātris Austrālijā latviešu valodā bija uzvests jau trīsdesmitajos gados, operdziedoņa Kārļa Nīča režijā. Bet tam bija gadījuma raksturs, jo pirmskara emigrantu grupai dilstot, šādus pasākumus vairs nevarēja noorganizēt. Bez tam labais un kreisais spārns neko labi nesatika. Kreisie satāvēja no 1905. gada emigrantiem, kam ar "baltajiem" latviešiem bija maz kopēju valodu. Abas grupas kopā svinēja Jāņus un ēda skābus kāpostus, bet tas arī bija viss.

Pēc 2. PK Austrālijā ieradās jauna, spēcīga, kultūras izlutināta emigrantu grupa, kas Vācijas nometnēs bija redzējusi un dzirdējusi Latvijas labākos māksliniekus, pie tam par pliku velti. Dzīve Piektajā kontinentā pamazām nostabilizējās, un gars  sāka prasīt savu tiesu. Tā 1950. gadā mazajā Igauņu klubā tika nospēlēts R. Blaumaņa "Zelta kupris" Arnolda Gūtmaņa režijā. Starp skatītājiem bijis Viliberts Štāls, kas iegājis pie aktieriem un paziņojis, ka viņš dibinās teātri.
    
Un tā 1951. gada 6. janvārī dibinātais kolektīvs stājās publikas priekšā ar M. Zīverta "Tīreļpurvs", V. Štāla režijā. Izņemot Štālu, visi pārējie bija ļoti zaļi, tādēļ nākamajam uzvedumam – E.Vildes "Laimes pūķis" – bija angažēts arī Liepājas teātra aktieris Pēteris (Gotis) Elsiņš, kas strādāja 300 km attālajā zeltraču pilsētā Bathurstā un katru svētdienu ar vilcienu brauca uz mēģinājumiem. Netrūka ne entuziasma, ne darba gribas. Katrs sākums ir ne vien grūts, bet arī skaists.

Arī trešais uzvedums – Dž. Prīslija "Cilvēki uz jūras" bija V. Štāla režijā. Lai turpinātu ģimenes tradīcijas vai arī mani, spēka pilnu jaunekli, turētu uz "šaurā" ceļa, tēvs paziņoja, ka arī man jānāk spēlēt. Man nekas nebija pretīm, ja vien tas netraucē sportot. Šo to jau biju spēlējis Latvijā un Vācijā un, kā saka, nebiju pirmo reizi ar pīpi uz jumta. Bija jāspēlē 3.virsnieks uz avarējuša kuģa un jāpārņem komanda. (Kapteinis un pārējie virsnieki bija vai nu aizlaidušies vai noslīkuši). Mana pretspēlētāja un romantiskā interese bija Zeltīte Nīce, V. Pūces Drāmas studijas audzēkne. Mans tēvs Mārtiņš Siliņš, kas bija vadījis Carnikavā pašdarbības grupu un ar teātri nodarbojies arī Vācijas nometnēs, spēlēja razbainieku matrozi Boinu un vārīja uz kuģa tādas ziepes, ka bija jānošauj. Miljonāru tēloja ļoti kolorīta personība – Vilis Ducmanis – mazs, apaļš, bez neviena mata. Viņs bija apmeklējis teātra studiju kopā ar Augustu Mitrēvicu, bet galu galā izvēlējies sev inženiera profesiju. Vilis bija joku pilns un mīlēja cilāt glāzīti. Zināmos grādos viņa humors bija vienreizējs, bet tad strauji deģenerējās. Uz skatuves viņš bija varens komisko lomu tēlotājs, kura "manteli" pēc gadiem pārņēmām mēs ar Juri Zemīti. Vēl spēlēja P. Elsiņš, K. Gulbergs, L. Zemgale, L. Gailīte (bijusī Dailes teātra aktrise), A. Knope, un I. Rutkovskis, ko sauca par Melno Imantu, jo viņš strādāja gumijas fabrikā, pie tam ne sevišķi tīru darbu. Suflēja Vera Dūte, arī Drāmas studijas audzēkne.

Mēģinājumi notika Spodra Klauverta un viņa tantes Kētiņas Altbergas mājoklī, garāžā. Katru svētdienu 8 stundas. Pagāja mēneši, bet luga vēl nebija "uz steķiem". Mana romantiskā interese bija stāvoklī un atstāja kuģi. Viņas vietā nāca kāda cita, neprecējusies, kas tajā laikā bija zināma garantija ilgstošam darbam. Imants  sāka strādāt naktsmaiņas, un arī uzteica savu radiotelegrāfista vietu. Tika angažēts Juris Zemītis, kas mūsu dzelzceļnieku nometnē dzīvoja trīs būdas no manis. Mēs tiešām bijām kā kuģis bez motora un stūres. Skati tika mēģināti un slīpēti turpat 6 mēnešus, bet pie trešā cēliena vēl nebijām tikuši. Štāls bija mākslinieks caur un cauri, bet ne praktisks cilvēks. Pirms mēģinājuma viņš mums detaļās aprakstīja, kā luga sāksies, kā pūtīs vējš, kā šalks viļņi, bet, kad pienāca uzrāde, nekas ne pūta, ne šalca. Jo tehniskās iespējas uz mazās skatuvītes bija minimālas. Vēl negals bija ar kafijas pauzēm, kas ieilga, jo Štāls bija lielisks piedzīvojumu stāstītājs. Un, ja vēl iznāca iedzert pa glāzītei, tad kafijas pauzei varēja pielikt stundu. Neskatoties uz to, es Vili atceros ar lielu mīlestību, un no viņa ļoti daudz ko mācījos. Viņš bija labs skolotājs. Nebija jābrīnās, ka mēs bijām apnikuši arī Spodrim, tāpēc pārcēlmies uz jauno Nīču māju.

1951. gadā Sidnejā notika 1. Austrālijas latviešu kultūras dienas un komiteja pieprasīja teātrim lugu. Tas mums deva jaunu impulsu, tikt no tā sasodītā kuģa nost.