Vitolds Muižnieks (Latvijas Nacionālais vēstures muzejs). Iedzīvotāju migrācija Latvijā 13.-17. gs.: Daugavas lejteces piemērs

Latvijas vēstures historiogrāfijā iedzīvotāju migrācija tiek norādīta kā viens no faktoriem, kas sekmējis Latvijas sentautu konsolidēšanos un latviešu tautas veidošanos. Apstiprinājums tam tiek meklēts rakstītajos avotos, valodniecības datos un arheoloģiskajās liecībās. Viduslaiku (13.-15. gs.) arheoloģiskais materiāls neapstiprina iedzīvotāju masveida pārvietošanos visas mūsdienu Latvijas teritorijas robežās. Tieši pretēji līdz pat 16. gs. sākumam vairākos kultūrvēsturiskajos novados ilgstoši saglabājušās atsevišķas dzelzs laikmeta materiālās kultūras pazīmes, kuras norāda par nepārtrauktību apdzīvotībā. Būtiskas iedzīvotāju sastāva izmaiņas ir vērojamas tikai atsevišķos mūsdienu Latvijas teritorijas novados. Uzskatāmi tas atspoguļojas vēlā dzelzs laikmeta Daugavas un Gaujas lībiešu apdzīvotajā teritorijā, par ko liecina 13.-17. gs. arheoloģiskās liecības, rakstīto avoti un valodniecības dati.

Lekcija nolasīta 15.09.2016. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja rīkotās starptautiskās zinātniskās konferences “Ceļā uz latviešu tautu” ietvaros.