1905. g. revolūcijas upuru kaps Putriņu mežā

Pievienoja: 
Valters Grīviņš, 22.07.2023
Organizācija: 

1. attēls. Kaps Putriņu mežā, Valmierā. 2021.g. 2.marts. V.Grīviņa foto.
1. attēls. Kaps Putriņu mežā, Valmierā. 2021.g. 2.marts. V.Grīviņa foto.
Koordinātas (WGS 84): 
57.52811 25.40404
Koordinātas nav precizētas dabā

ATRAŠANĀS VIETA

Kaps atrodas Valmierā, Gaujas labajā krastā, Putriņu mežā, pa labi no taciņas, aizaugušas attekas malā, apm. 270m uz R no Dzelzs tilta. Kapa vietu iezīmē četri nevienādi kalta akmens stabiņi un no nelieliem akmeņiem raupji mūrēta kopiņa. Kopiņā nesen ievietots koka krusts. Aiz kapa aug apm. 5m augsta egle. Koordinātas: 57.52811 25.40404

ZIŅAS

Pārskatot periodika.lv pieejamos laikrakstus, šķiet, ka pirmais, kas šim nomaļajam kapam pēc ilgāka aizmirstības posma pievērsa plašākas sabiedrības uzmanību bija valmierietis, novadpētnieks Andrejs Kursītis (1919–1990). Šķiet, 1979. gadā viņš rakstījis vēstuli Valmieras rajona avīzei “Liesma”, vēršot uzmanību, ka Putriņu priedēs atrodas aizmirsta 1905. gada revolūcijas cīnītāju kapa vieta. Tā kā tuvojās revolūcijas 75. gadskārta, “Liesmas” redakcija šādu “signālu” nevarēja ignorēt un centās noskaidrot lietas būtību, vēršoties pie Valmieras pilsētas izpildkomitejas. Tomēr, kā lasām šī paša 1979. gada 7. jūnijā publicētajā “Vēstuļu apskatā”, izpildkomitejas priekšsēdētāja vietniece V. Etmane “Liesmai” atbildējusi, ka “ne pilsētas izpildkomitejā, ne Valmieras novadpētniecības muzeja fondos un zinātniskajā arhīvā nav nekādu apstiprinošu materiālu par Putriņu priedēs atrodošos kapa vietu.” Lai rastu šajā jautājumā skaidrību, V. Etmane aicināja Valmieras rajona iedzīvotājus atsaukties un sniegt visas iespējamās ziņas par Putriņu priedēs esošo kapavietu. [1]

Nekādu pilsētas izpildkomitejas rīcību kapa sakopšanā nesagaidījis, Kursītis turpina meklēt ziņas par Putriņu priedēs apbedītajiem. Tās viņš iegūst no vairākiem valmieriešiem. Apkopotos materiālus Kursītis nākamajā, 1980. gadā iesūta “Liesmai”, kas tos publicē 7. jūnija numurā. Lai gan kapu kā revolucionāru apbedījumu zinājuši vairāki cilvēki, tomēr konkrētas atmiņas par notikušo Kursītim pastāstīja tikai divi – Augusts Kazāks un Edgars Runcis, kurš atcerējās mātes Bertas Runces stāstījumu:

“Par traģēdiju, kas norisinājusies Putriņu priedēs liesmainajā 1905. gadā, zināja stāstīt 1886. gadā dzimušais notikuma aculiecinieks Augusts Kazāks, kura bērnība un jaunība pagājusi Valmierā. Strādādams par kučieri Valmieras zirgu pastā, viņš redzējis melnās sotņas (t.i. soda ekspedīcijas vienības – red. piez.) ierašanos mūsu pilsētā. Kareivji un zemākie komandieri apmetušies kara pārvaldes telpās, bet vienības komandierim ierādīta atsevišķa istaba pāri ielai esošajā zirgu pasta ēkā.

Apcietinātie 1905. gada revolucionāri turēti kazarmās, kas atradušās tagadējā pansionāta ēkā, kur viņus apsargājuši bruņoti zaldāti.

Pirmie divi brīvības cīnītāji nošauti pilsētas grantsbedrēs, tagadējās slidotavas teritorijā.

Pēc dažām dienām nākošie trīs ar ķēdēs saslēgtām rokām kā sevišķi bīstami cariskajam režīmam aizvesti un nošauti Putriņu priedēs, vietā, kur tagad atrodas aizmirstais kaps. Šāvēji bijuši zaldāti. Vienam no upuriem nav varējuši noņemt roku dzelžus, un tas aprakts ar saslēgtām rokām. Pirms iemešanas bedrē nāves iestāšanos konstatējis toreizējais Valmieras apriņķa ārsts. Kas bijuši šie drosmīgie cīnītāji, Augusts Kazāks vairs neatcerējās, bet zināja teikt tikai to, ka tie nav bijuši valmierieši.

(...)

Valmierieša Edgara Runča māte Berta Runce, dzimusi Ceriņa, Valmierā bija ieprecēta no Raunas puses un savam dēlam pastāstījusi sekojošo: “1905. gada revolūcijas laikā no Raunas Valmierā bija ieradušies revolucionāri, cik atceros, tad laikam viens pēc uzvārda Druka, otrs Armfelds, bet trešo neatceros vairs. Viņi Valmieras krogā, kurš atradies pie tagadējās autoostas, runājuši, ka ar tiem pašiem ieročiem, ar kuriem šauj revolucionārus, vajadzētu nošaut cariskā režīma kalpus. To dzirdējis kāds Puriņš un nekavējoties paziņojis pilsētas ielās dežūrējošiem melnās sotņas zaldātiem. Tie visus trīs arestējuši un aizveduši uz kazarmām. Vēlāk visi trīs arestētie, roku dzelžos saslēgti, aizvesti uz pilsētas nomali un nošauti. (..)”[2]

1984. gadā Kursītis, sašutis, ka domātais revolucionāru kaps joprojām netiek sakārtots, atkal raksta vēstuli “Liesmai”, kura tiek publicēta 28. marta numurā. Novadpētnieks norāda: 

“1979. gada maijā saņēmu toreizējā Valmieras pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētāja parakstītu paziņojumu: “Valmieras pilsētas Tautas deputātu padomes izpildkomiteja b. A. Kursīša rakstu “Aizmirstais kaps” nosūtīja Valmieras novadpētniecības muzejam pārbaudei. Par rezultātiem paziņosim papildus pēc materiālu izskatīšanas.”

Drīz paies pieci gadi, bet papildu paziņojumu neesmu saņēmis.

Vēlāk par to pašu 1905. gada revolūcijas upuru kapu nopublicēju otru, liecībām bagātu rakstu “Tos kapus, tos kapus pieminat”, bet arī tas nav devis pozitīvus rezultātus.”

Tālāk Kursītis sniedz šoreiz jau viņaprāt dokumentālus pierādījumus Gaujmalas kapa saistībai ar revolucionāro cīņu. Viņš norāda uz Maskavā, izdevniecībā “Prometejs” 1933. gadā publicēto grāmatas “1905. gada revolūcija” I sējumu, kurā sniegtas ziņas par Valmieras pilsētā un pagastā kritušiem cīnītājiem: 

“Te redzams tas pats 1905. gada revolūcijā kritušo kaps Putriņu priedēs, kuras toreiz bijušas vēl pavisam mazas. Kapa veidojums saglabājis savu pirmatnējo izskatu līdz mūsu dienām. Visos četros kapa stūros nomainīti vienīgi koka stabiņi pret akmens stabiņiem. Paraksts zem attēla liecina, ka tur apbedīti Pēteris Daika un Rūdolfs Anfelds. (..) Mēs mīlam lepoties ar Sarkanās Valmieras vārdu, taču nedrīkstam aizmirst, ka šo tik cēlo apzīmējumu ar savām asinīm un dzīvībām apliecinājuši 1905. gada revolūcijas cīnītāji.” [3]

2. attēls. Apgādā "Prometejs" Maskavā izdotajā grāmatā "1905. gada revolūcija" (1933) ievietotais Putriņu meža kapa attēls.

Neskatoties uz Kursīša publikācijām un sķietami pārliecinošajiem pierādījumiem, ka Putriņu priedēs apbedīti nošautie 1905. gada revolūcijas dalībnieki, kaps tā arī nekļūst par padomju okupācijas režīma vietvaras atzītu piemiņas vietu. 1987. gadā tas gan tiek iekļauts vietējas nozīmes vēstures pieminekļu sarakstā[4], bet tad atkal no tā pazūd.

Kāpēc tāda nevērība? Īpaši, ja zinām, cik naska komūnistu vara bija uz dažādu “revolucionārās cīņas, Latvijas “atbrīvošanas” un sociālistiskās jauncelsmes” piemiņas vietu ierīkošanu. Skaidrojums tam, šķiet, ir visai vienkāršs – iespējams jau 1979. gadā Valmieras muzeja vēsturnieki noskaidroja, ka Putriņu priedēs apglabātajiem nav nekāda tieša saistība ar revolucionāro cīņu. Lūk, ko par 1906. gada 7. janvārī Valmierā notikušo atgadījumu nepilnu nedēļu vēlāk 19. janvāra numurā rakstīja avīze “Baltijas Vēstnesis”:

"Valmiera. “Rig. Tgblt.” raksta, 7. janvāra rītā gāja pa Valmieras Lielo ielu zaldātu patruļa. No Koku muižas viesnīcas iznāca divi, kā liekas, iereibuši cilvēki un vecākais, piegājis pie zaldāta, prasīja, lai atdodot viņam flinti, viņš parādīšot, kā vajaga šaut. Zaldāti neatbildēja, bet gāja tālāk. Te tas pats satvēra viena zaldāta flinti un mēģināja viņu izraut no rokām. Abus apcietināja un viņi izrādījās par 24 un 15 gadus vecajiem Vāles muižas kalpiem. Ģenerālim Orlovam (Soda ekspedīciju vienību komandieris Latvijā – red. piez.) nosūtīja raportu un pēc 24 stundām bija atpakaļ nāves spriedums. Abus nošāva ārpus pilsētas grants bedrēs, kur bij sapulcējušies daudz pilsētnieku kā skatītāji."[5]

Salīdzinot notikuma laika preses ziņojumu ar 70 gadus vēlāk savāktajām atmiņām redzam, ka galvenās darbojošās personas (divi, no citas vietas Valmierā ieradušies vīrieši) un sižeta līnijas (aresta saistība ar šautenēm) lielākoties ir saglabātas, taču izklāstā mainījusies notikuma vieta (Rīgas ielā 24 bijušās Kokmuižas viesnīcas vietā Lielais jeb Gaujas krogs Pārgaujā) un konflikta būtība (šautenes atņemšanas mēģinājuma vietā runāšana krogā, ka cariskā režīma kalpi jāšauj ar viņu pašu ieročiem, kam seko arests pēc nodevēja ziņojuma). Tāpat nav nekādu avotu, kas apliecinātu Augusta Kazāka stāstīto par vēl 3 citiem 1906. gada janvārī nošautajiem (ir pagaidām neskaidras ziņas par vēl 1 nošauto). Pat, ja tas arī būtu noticis, maz ticams, ka soda ekspedīcijas kareivji nošaušanas detaļas tika atstāstījuši zirgu pasta kučierim (vēl mazāk – ka viņš pats būtu novērojis notiekošo) vai arī, ka pie eksekūcijas būtu piedalījies apriņķa ārsts...

Līdz pat šai dienai tā nav arī iegūti dokumentāli pierādījumi, ka kapā patiešām ir apbedīti Maskavā 1933. gadā izdotajā grāmatā nosauktie Pēteris Daika un Rūdolfs Anfelds. 

Lai gan abi soda ekspedīcijas nošautie, kādi lai arī būtu viņu vārdi un kur tie atdusētos, neapšaubāmi ir uzlūkojami kā revolūcijas upuri (ja incidents notiktu citos apstākļos, sods visdrīzāk būtu nopēršana un ieslodzījums), tomēr viņu bojā ejas apstākļi nebūt nebija tādi, kas tos ļautu nostādīt blakus citiem zināmiem revolucionārajiem cīnītājiem un oficiāli godināt piemiņu. Tāpēc arī A. Kursītis uz saviem publiskajiem aicinājumiem “pieminēt kapus”nesaņēma nedz rakstisku, nedz praktisku atbildi.

Vientuļais kaps tomēr turpināja un joprojām pa laikam turpina piesaistīt Putriņu mežā pastaigājošos valmieriešu uzmanību. Valmieras skauti, kas 1935. gadā tam devās garām apkārtnes iepazīšanas pārgājienos savās piezīmēs ierakstījuši: “Pārejam dzelzceļa stigu. Priekšā redzami lauki un mežs. Šeit pilsēta būvē ceļu uz “Putriņas” mājām. Apstājamies uz jaunbūvētā tiltiņa. Pa labi lauki, tie pieder pilsētai, kas tos iznomā. (..) Pa kreisi netālu tek Gauja, tuvumā kāds vācu kareivja kaps.”[6]

1980. gadu II pusē, atmodas norišu iedvesmoti, to sakopa Vides aizsardzības kluba Jauniešu sekcijas Valmieras dalībnieki.[7] Arī mūsdienās laiku pa laikam kāds tur noliek ziedus.

3. attēls. Vides aizsardzības kluba Jauniešu sekcijas Valmieras dalībnieku sakoptais kaps. 1989.g. Uģa Švalbes foto.

LITERATŪRA

1  Cīnītāju piemiņa ir svēta // Liesma. – 1979. – Nr. 204. – 28. decembris.  Skatīts: periodika.lv
2  Kursītis, A. Tos kapus, tos kapus pieminat! // Liesma. – 1980. – Nr. 90. – 7. jūnijs. Skatīts: periodika.lv
3  Kursītis, A. Vēlreiz par aizmirsto kapu // Liesma. – 1984. – Nr. 49. – 28. marts. Skatīts: periodika.lv
4  Švalbe, U. Šis mīklainais stāsts // Liesma. – 1989. – Nr. 72. – 11. maijs. Skatīts: periodika.lv
5  Iekšzemē. Valmiera // Baltijas Vēstnesis. – 1906. – Nr.14. – 19. janvāris.    Skatīts: periodika.lv
6  Mūsu apkārtnes daba un ļaužu dzīve // Ugunskurs. – 1935. – Nr. 3. – 1.marts. Skatīts: periodika.lv
7 Švalbe, U. Šis mīklainais stāsts // Liesma. – 1989. – Nr. 72. – 11. maijs. Skatīts: periodika.lv

Aizsardzības kategorija: 
kultūrvēsturisks vides objekts: oficiāla aizsardzības statusa nav
Atrašanās vieta: 
Valmierā, Gaujas labajā krastā, Putriņu mežā, pa labi no taciņas, aizaugušas attekas malā, apm. 270m uz R no Dzelzs tilta.

Reklāma