Abrupes krogs

ATRAŠANĀS VIETA

Abrupes kroga un Apvienoto biedrību nama drupu vieta atrodas Cēsu novada Jaunpiebalgas pagastā (1940.g. Cēsu apriņķa Jaunpiebalgas pagastā), Abrupē, autoceļa Vecpiebalga–Jaunpiebalga kreisajā pusē. Koordinātas: 57.14466 25.98854.

MŪSDIENU STĀVOKLIS

Uz 1921. gadā nodegušā kroga mūriem 1926. gadā uzceltā un 1944. gadā sagrautā Apvienoto biedrību nama drupas ieaugušas kokos un krūmos.

ZIŅAS

Senākās ziņas par Abrupes krogu, kādas man līdz šim izdevies sameklēt, atrodamas 1750. gada Vidzemes arklu revīzijā. Grāfam Šeremetjevam piederošajā un fon Krīdeneram iznomātajā Jaunpiebalgas muižā ar Kāpurkalna muižu (Pebalg-Neuhoff mit Capershoff) revīzijas laikā ir 3 krogi. Jaunās muižas krogs (Neuhoffschen krug) ir labā stāvoklī, bet Abrupes krogs (Abrocksche krug) – sliktā. Arī Kāpurkalna muižas krogs (Capershoffschen krug) ir vecs. Abi pirmie krogi atrodas pie Alūksnes lielceļa, bet trešais pie tā ziemas trases. 1749. gadā Jaunās muižas krogā, kur krodzinieks Jānis, izkroģētas 253 mucas alus, Abrupes krogā (kr. Ērmanis) – 82 un Kāpurkalna muižas krogā (kr. Bērtulis) – 43 mucas (2. attēls).[1]

Senākā karte, kurā iezīmēts Abrupes krogs – gan kļūdaini nosaukts par Sila krogu – ir grāfa L.A. Mellīna 1792. gadā zīmētā Cēsu apriņķa karte (3. attēls).[2] Bet pirmā karte, kur krogs attēlots ar savu vārdu (Abbrup) ir Rikera 1839. gada Vidzemes speciālkarte (4. attēls).[3]

Dvēseļu revīziju ziņas

Par dvēseļu revīzijām sauca Krievijas impērijas tautas skaitīšanas, kuru mērķis bija noskaidrot tā sauktās “galvas naudas” nodokļa maksātājus katras muižas un pilsētas ietvaros. Pavisam, laikā no 1718. līdz 1858. gadam Krievijā notika 10 dvēseļu revīzijas, no tām Latvijas teritorijā – septiņas (Kurzemē sešas). Rīgas guberņas 1782. gada revīzija saglabājusies nepilnīgi un pirmā dvēseļu revīzija, kuras materiāli gandrīz pilnībā saglabājušies un plaši izmantojami gan dzimtu, gan mājvietu vēstures izpētē, Vidzemē notika 1795. gadā.

Jaunpiebalgas muiža ir viena no nedaudzajām, kurai nav saglabājušies arī 1795. gada revīzijas protokoli un pirmā revīzija, kas sniedz ziņas par muižas ļaudīm un zemniekiem ir 1811. gada revīzija. Tajā ierakstīti tikai Abrupes un Skrāģu (Kāpurkalna muižas) krogi. Abrupes krogā (5. attēls) krodzinieks 41 gadu vecais Otto. Viņam divi dēli – Fricis (18 g.v.) un Otto (7 g.v.). Vēl krogā dzīvo viņa audžubērni Jēkabs (30 g.v.), Andrejs (19 g.v.) un Miķelis (8 g.v.).[4] Sievietes šajā revīzijā uzskaitītas netiek.

1816. gadā Abrupē krodzinieks ir muižas kalps (Hofes junge) – 31 gadu vecais Jānis, kuram ir sieva Katrīna un dēli Aleksandrs (6 g.v.) un Nikolajs (2 g.v.).[5]

1826. gada revīzija ir pirmais masveida avots, kurā Vidzemē ierakstīti zemniekiem pēc brīvlaišanas piešķirtie uzvārdi. Revīzijas protokolā uzzinām, ka iepriekšējais Abrupes krodzinieks Jānis Mārtiņa dēls Roze 1818. gadā miris un viņa vietā tagad Otto Pētera dēls Zvaigznīte, kam 56 gadi. Viņam ir sieva Madža (Madsche), kurai 64 gadi, dēls Fricis (33 g.v.) ar sievu Anni (31 g.v.), 4 dēliem (Miķeli, Jāni, Pēteri un Kārli) un meitu Stīni (7 g.v.); dēls Otto (22 g.v.)[6]

1834. gadā (6. attēls) krodzinieks joprojām Otto jeb Atis (Atte). Viņam divi dēli – Spricis (41 g.v.), kurš ar savu ģimeni – otro sievu Ilzi, 5 dēliem un meitu Stīni (15 g.v.) – dzīvo krogā; dēls Atis, kurš aizgājis uz citām mājam. Spriča piektais, 1833. gadā dzimušais dēls Jēkabs Zvaigznīte vēlāk kļūst par vienu no pazīstamākajiem 19. gs. vidus latviešu literātiem un nacionālās atmodas darbiniekiem (sk. tālāk). Vēl krogā ir divi kalpi – 53 g.v. Jēkabs Šinka un 31 g.v. Miķelis Peine kā arī trīs kalpones – Katrīne Uppen (26. g.v.), Katrīne Pinnis (32 g.v.) Un Līze Lejupa (20 ½ g.v.).[7]

1850. gada revīzijā uzzinām, ka Atis Zvaigznīte 1839. gadā miris, bet viņa krodzinieka amatu pārņēmis dēls Spricis Zvaigznīte, kam 57 gadi. Viņa sievai Ilzei 36 gadi. Viņiem nu jau ir 6 dēli (Miķelis, Jānis, Pēteris, Kārlis, Jēkabs un Leonards) un 4 meitas (Liene, Late, Līze, Marija). Vecākais dēls Miķelis apprecējis sievu Katrīnu (17 ½ g.v.) un viņiem ir 2 gadus veca meita Marija. Krogā vēl dzīvo viens kalps Anšs Brants ar sievu Stīni, 48 g.v. Katrīna Kalniņa, kalpones Maija Krievs (38 g.v.), Liene Čigān (27 g.v.) un Marija Elpera (29 g.v.).[8]

1858. gada protokolā lasām, ka Spricis Zvaigznīte 1853. gadā miris un, tāpat kā iepriekšējās paaudzēs, par krodzinieku kļuvis viņa vecākais dēls Miķelis, kam revīzijas laikā 44 gadi. Viņam ar sievu Katrīnu tagad bez pirmdzimtās Marijas piedzimis vēl dēls Jēkabs (6 ½ g.v.). Mājā vēl dzīvo Spriča atraitne Ilze un pārējie viņu bērni, kalps Jānis Brencis (54 g.v.) ar sievu un diviem bērniem un kalpones Maija Krievs un Liene Čigān.[9]

***

Cēsu apriņķa bruģu tiesas 1866. gadā sastādītā apriņķa krogu un šeņķu sarakstā Jaunpiebalgas muižā uzskaitīti 5 krogi – Baznīcas krogs, Zelta krogs, Skrāģu krogs, Dzirnavkrogs un Abrupes krogs, kurā krodzinieks Miķelis Zvaigznīte (7.attēls). Krodziniekam ir iegādāta sīktirdzniecības zīme, kas nozīmē, ka pie kroga viņš tur arī bodi. Atzīmēts arī, ka Abrupes krogam ir 1 alus brūzis (Abrupkrug hat 1 Brauerei).[10]

1878. gadā sastādītā Jaunpiebalgas muižas īpašumu ēku sarakstā uzskaitītas arī Abrupes kroga celtnes (9. attēls): 30. (kārtas numurs kopējā visu muižas ēku numerācijā) Kroga ēka ar stadulu (masīvs (massiv – resp. mūra) stāvs, koka jumta segums, labā stāvoklī); 31. Klēts (koka, salmu, laba); 32. Klēts (koka, salmu, laba); 33. Zirgu stallis (koka, salmu, vecs); 34. Lopu kūts (koka, salmu, veca); 35. Lopu kūts (koka, salmu, veca); 36. Rija ar dzīvojamo istabu (koka, salmu, laba); 37. Vāgūzis ar kambari (koka, salmu, labs); 38. Pirts (koka, salmu, laba); 39. Ķēķis (koka, salmu, vecs); 40. Cūkkūts (koka, salmu, veca); 41. Pagrabs ar virsbūvi (koka/akmens, salmu, vecs); 42. Pagrabs (koka, salmu, labs).[11] Interesanti, ka 1866. gadā pie Abrupes kroga minētais alus brūzis 1878. g. ēku sarakstā nav iekļauts. Jādomā, vairs nepastāv.

Krēgera 1892. gada “Vidzemes adresu grāmatā” Jaunpiebalgas muižas aprakstā neviens darbojošs krogs nav norādīts.Toties krodzinieku alfabētiskajā sarakstā atrodam atbilstošus krodziniekus visiem 5 muižas krogiem. Abrupes krogā tobrīd kroģē Jēkabs Zvaigznīte (Swaigsnit, Jacob, Neu-Pebalg) – visdrīzāk Miķeļa dēls.[12]

Jēkabs Zvaigznīte ir krodzinieks Abrupes krogā vēl 1900. gada pavasarī, kad kāds, acīmredzot ļaunprātīgs dedzinātājs pielaižu uguni viņa kūtij, kura sadeg 46 lopi. Zaudējumu kopsumma aplēsta uz 1000 rubļiem.[13]

Abrupes krogs turpina darboties līdz pat valsts spirta monopola ieviešanai Baltijas guberņās 1900. gadā, kad Vidzemē tiek paliekoši slēgti ap 66% krogu.[14] 1901. gadā muižniecības sastādītajā Cēsu apriņķa slēgto krogu sarakstā (10. attēls) lasām, ka Jaunpiebalgas draudzes Jaunpiebalgas muižā 1900. gada 1. jūlijā slēgti visi pieci, jau 1866. gadā minētie krogi, tostarp arī Abrupes krogs (Abrup). Abrupes krogam pēc uzrādītajām ziņām, salīdzinot ar citiem muižas krogiem, bijuši otri lielākie ienākumi pēc Muižas kroga – gada nomas maksa 1897.–1899. gadā bijusi 1771 rublis.[15]

Tirdzniecība ar alu un citiem nemonopolizētiem dzērieniem pēc spirta monopola ieviešanas lauku krogos netiek noliegta, bet tai jāsaņem atļauja jeb koncesija, ko cariskā administrācija ne vienmēr izsniedz, izvērtējot krogu atrašanās vietu, līdzšinējo darbību un nepieciešamību iedzīvotājiem. Daļa no krogiem, kas darbību vēlas turpināt, koncesijas saņem jau 1900. gadā, vēl kāda daļa ātrāk vai vēlāk laikā līdz 1914. gadam. Pirmo vidū, jādomā, ir arī trīs ienesīgākie no pieciem Jaunpiebalgas krogiem, tostarp Abrupes krogs. Ja daudzu citu muižnieku lūgumi piešķirt kroģēšanas koncesijas vēl tiek vērtēti un ne vienmēr apstiprināti, tad Pēterburgā dzīvojošā, caram pietuvinātā Vecpiebalgas, Veļķu un Jaunpiebalgas muižas īpašnieka grāfa Sergeja Šeremetjeva statuss un ietekme visdrīzāk pat nepieļauj noraidījuma iespējamību. Ka tas tā noticis, 1900. gada oktobrī apliecina ar dīvainu abreviatūru “P. B – hm – ns” parakstījies “Mājas Viesa” korespondents:

“Kaut gan jaun-piebaldzieši bija nobalsojuši visiem saviem krogiem durvis aizdarīt, tomēr tie visi viens pēc otra ir savas privilēģijas atdabūjuši. Sevišķi kaitīgs ir mums mūsu Abrupa krogs, kurš atrodas tikai pāris simtu soļu no pagasta mājas. Pie mums, kad kādas sapulces dienas, nesapulcējas vis pagasta namā, bet vispirms krodziņā, kur tad krietni dūšu iepravīdami gaida, kamēr tiesas sulainis pāru simtu soļu līdz krodziņam nomērodams ieradīsies, sapulcētos aicināt uz augšu (pagasta namu).”[16]

Deramdienas

Viena no lielākajām pagasta ļaužu pulcēšanās reizēm krogos bija ap Sveču dienu (2. februārī) rīkotās deramdienās.

Atkarībā no vietējās tradīcijas tā bija viena vai vairākas dienas, kad saimnieki slēdza gada līgumus ar kalpiem un ganiem, amatnieki ar mācekļiem. Līgumi parasti tika noslēgti mutvārdos, ieguva spēku saņemot rokasnaudu un “apzieģelēti” ar darba devēja pie krogus letes dienestniekam uzsauktām “magaričām” jeb “līkaupiem”. Ar to, protams, nepietika un nereti visa saņemtā rokasnauda tajā pat dienā nonāca krodzinieka lādē…

1902. gadā Jaunpiebalgā deramdiena pie Abrupes kroga tika noturēta 25. janvārī. Pēc brendiņa “magaričām” nu gan bija jādodas uz monopolu, bet alu krogā varēja dabūt, cik grib… Kā ziņoja kāds “Mājas Viesa” korespondents E., “gada algas grozījās – puišiem 90–110 rbļ. un meitām no 45 līdz 70 rbļ.”[17]

***

1903. gadā kāds Apiņu Jānis “Dienas Lapā” atmasko tajā pašā avīzē nesen publicētu “viltus ziņu” par Abrupa kroga slēgšanu, kas it kā esot notikusi pēc vietējo iedzīvotāju iesnieguma “pienācīgā valdības iesādē”: “Tiešām, ja tas būtu noticis, būtu ļoti teicami un svētību nesoši visā apkārtnē, bet diemžēl tas tā vēl nav noticis: rūgtu, jo rūgtu žēlojumu sajūt daudzas apzinīgas sirdis.”[18]

Rihtera 1909. gada “Vidzemes adresu grāmatā” lasām, ka Jaunpiebalgas muižā darbojas trīs krogi: Muižaskrogs ar krodzinieku (krodzinieci?) Dzinēju (Dzineis), Zelta krogs (Zeltakrug), Peine un Abrupes krogs (Abrupkrug), kur krodzinieks Zadiņš (Zaddin).[19]

1910. gadā, ja “Rīgas Avīzē” nav sajaukti krogi, Abrupu krogu rentē Marta Dzinēja:

“15. oktobrī vietējā Abrupu kroga turētājai Dz. kdzei bija jāstājas Cēsu-Valkas apr. 1. iecirkņa miertiesneša priekšā par to, ka no Jaunp-Piebalgas dziedāšanas biedrības sarīkotos zaļumu svētkos 11. jūlijā turējusi bufeti ar reibinošiem dzērieniem bez atļaujas, kuras izdabūšana nokavējusies. Izrādījās, ka par bufeti atbildīga pate biedrība, kamdēļ miertiesnesis Dz. kdzi attaisnoja.”[20]

Vietās, kur nebija savu biedrību namu, krogi kalpoja kā izrīkojumu un uzvedumu telpas. Dažādi uzjautrinoši pasākumi, saprotams, bija arī krodzinieka organizēti un atbalstīti. Uz tiem publika reizēm sanāca vairāk kā uz nopietnākiem kultūras pasākumiem. Tā 1912. gada 17. jūlija “Dzimtenes Vēstnesī” kāds anonīms jaunpiebaldzēns sūdzas, ka “1. jūlijā Jaun-Piebalgas dziedāšanas biedrības telpās, Latv. dramatisko kursu audzēkņiem piedaloties, sarīkoja teātra izrādi, kura noritēja pie pustukšas zāles. Mazais apmeklētāju skaits nemaz neatkarājās no siena laika, ar ko varētu varbūt aizbildināties. To pierāda kāds cits “izrīkojums” dienu iepriekš Abrupu krogā, kur kroga stadalā kāda “apkārtceļojoša mākslinieku trupa” sarīkoja balagana izrādi – ar bumbu mešanu, galdu nēsāšanu zobos un citiem “mākslinieku gabaliem”. Kā par brīnumu, stadala bija kā piebāzta apmeklētājiem. Pēdējie, protams, “izpalika” no teātra izrādes, jo nevar jau katru vakaru “izrīkojumus” apmeklēt. Krogā dzeršana arī bija lieliska.”[21]

Zadiņa darbība Abrupes krogā beidzas traģiski. “Dzimtenes Vēstnesis” 1914. gada 18. aprīļa numurā ziņoja:

“Smiltenes kapos pirmdien, 14. aprīlī, paglabāja Jaunpiebalgas Abrupes krogā nošāvušos K. Zadiņu. Nelaiķis ir dzimis smiltenietis. Viņam piederēja lauku māja un pieminētais rentes krogs. Mirušais esot bijis saticīgas dabas. Uz 10. aprīļa vakaru viņš bija uzaicinājis pie sevis krogā dažus biedrus un dzēruši vīnu. Atrazdamies zem vīna iespaida, Zadiņš piecēlies no sēdekļa un, iesaukdamies: “Nu ar Dievu, jaunība,” iegājis blakus istabā, kur sev iešāvis lodi krūtīs. Nelaiķis bijis neprecējies.”[22]

20. gadsimta sākumā latviešu sabiedrībā plašumā vēršas atturības kustība, krogi arvien biežāk tiek publiski nosodīti kā žūpības un ļaunuma perēkļi. Īpaši asa šī vēršanās kļūst 1914. gada II pusē, kad, Lielajam karam iesākoties, alkohola pārdošana un lietošana uz vietas krodzniecības iestādījumos tiek krasi ierobežota. Krievijas valdība 27. septembrī pieņem likumus, kas atvieglo krogu slēgšanu pilsētu un pagastu pašvaldībām piederošo zemju robežās.[23]

1914. gada novembrī jaunpiebaldzēni izmanto 27. septembra likuma sniegtās iespējas un lemj par pagastā vēl darbojošos krogu slēgšanu. Laikraksts “Sadzīve” raksta:

“27. novembris mums jaunpiebaldziešiem bij ļoti svarīga diena, jo bij jāvēl 1/3 daļa no visa vietnieku sastāva un jābalso par krogu slēgšanu. (..) sevišķi svarīga nozīme bij otram cēlienam, t.i. krogu slēgšanas balotēšanai, jo šāds gadījums nāca priekšā pirmo reizi, kad priekš šiem mūsu sirmiem, viesmīlīgiem “labdariem” bij jāmet “kauliņi” uz “dzīvību vai nāvi”. Pēc jaunā likuma nācās balsot par trim krogiem: Abrupi, Zeltu un kroņa Zosena krogu, kamēr par ceturto, muižas, resp. baznīcas kroga likteņa lemšanu mums nebij nekādas tiesības. Bez min. trim krogiem balsošanā vēl nāca Migļu J. Buduļa augļu vīnrūpniecības iestāde, kura pēdējā laikā izvērtusies par īstu žūpnīcas perēkli. Tagad nu šo “vampīru” dzīvības pulsa āderes stāvēja mūsu rokās, vajadzēja tikai vienprātības, tad par uzvaru nebij ko šaubīties (..). Pēc statistiskiem aprēķiniem visā Jaunpiebalgas draudzē kairā (pērnā?) gadā tika nožūpots ne mazāk par 35-40,000 rubļiem. (..) Pie balsu skaitīšanas izrādījās, ka kroņa Zosena kroga slēgšanai bij 27 pretinieki un arī abiem pārējiem savi pāris desmitu. Vislielāko sensāciju pie balotēšanas sacēla par J. Buduļa vīnrūpniecības iestādi, kuru daži aizrādīja par ļoti bezvainīgu un nekaitīgu, kamēr citi aizrādīja uz to, kā uz lielāko “pekli”. Augšminētās četras žūpnīcas (t.i. 3 krogi un 1 vīna izgatavošanas iestāde) ar lielu balsu vairumu tika nolemts slēgt.

Par baznīckrogu, kurš atrodas tālāk par likumā noteiktām 100 asīm no pagasta zemes, tika nospriests izdarīt ģenerālbalsošanu. Minētā balsošana tiks izdarīta pa mājām, kur katram pilngadīgam pagasta loceklim (neizņemot pat sievietes) būs jāuzraksta sava balss uz drukātas zīmītes. Nodotās balsis līdz ar lūgumu tiks iesniegtas Vidzemes Valsts domniekam kņazam Mansiveram vaj Zālītim dēļ lietas tālākas virzīšanas. (..) Pērnajā ziemā vien caur alkoholu mūsu pagastā aizgāja bojā 3 cilvēku dzīvības: viens nosala, otrs noslīka un trešais nošāvās.”[24]

Jaunpiebaldzēnu lēmumam par krogu slēgšanu gan nav praktiska nozīme, jo ar 1914. gada 31. decembri, karam turpinoties, tika atceltas visas, vēl spēkā esošās alkoholisko dzērienu tirgošanās atļaujas.[25]

Lai gan alkoholiskos dzērienus krogos pārdot vairs nedrīkst, tie paliek muižas īpašums un tā cenšas gūt no tiem peļņu, kādu tobrīd vēl var.

1915. gada jūnijā laikrakstā “Zemkopis” lasām:

“Vietējā muižas valde 2. maijā izdeva nomas kontraktus šejienes 3 krogiem. Ievērojot sašaurinātās krogus tiesības, nomas maksu uz pusi pazemināja. Šo apstākli izlietoja mūsu lauksaimniecības biedrība, nonomājot uz 12 gadiem vietējo Abrup krogu par 700 rubļiem gadā. Tādēļ, ka biedrībai nebij līdz šim savu telpu, tad šis solis viņai ar prieku apsveicams. Prāvo krogus zemi ar bezalkohola dzērienu pārdošanas tiesībām biedrība izdeva tāļāk, par 500 rubļiem pirmā gadā, un vēlākos gados par 600 rbļ. gada nomas. Sevišķi lauksaimniecības biedrības jaundibinātam pārtikas preču veikalam, kurš atrodas tikai apm. 150 soļus no Abrup kroga, pēdējais ar savu konkurenci kā dadzis durās acīs. Ja tas vēl ilgāk tā vilktos, tad biedrības veikals varēja drīz vien izputēt. Tagad ar min. Abrup kroga nomāšanu biedrība savam veikalam nodrošinājuse nevien uz ilgāku laiku pastāvīgas telpas, bet arī nodrošinājuse pret konkurenci, kas turpmāk šai krogā varētu ieperināties vēl bīstamākā mērā.”[26]

Agrārā reforma un Latvijas brīvvalsts posms

Pēc Latvijas valsts nodibināšanas un Brīvības cīņu izcīnīšanas pats svarīgākais valdības uzdevums ir zemes jautājuma nokārtošana. Latviešiem beidzot pienācis vēsturiskā taisnīguma atjaunošanas brīdis. Latvijas Republikas agrārās reformas (1919–1937) ietvaros muižas un tām piederošie krogi tiek sadalīti, tos piešķirot gan sabiedriskām vajadzībām, gan privātpersonām.

1921. gadā Abrupes krogs nodeg, kā vēlāk raksta, “garāmbraucot kādai jaunai, Rīgā pirktai pašbraucējai lokombīlei (11. attēls). Sadeg biedrības veikala manta un krogā mītošo jaunzemnieku mantības”.[27]

1922. gadā nodegušā Abrupes kroga ēkas un zeme tiek sadalīta jaunsaimniecībās. LVVA glabātā Mērnieka J.Rubeņa sastādītā Zemes ierīcības projekta aprakstā lasām, ka gabals 52F 17,93ha platībā nodalīts kā “saimniecība priekš “Jaunpiebalgas lauksaimniecības biedrības”. Zeme kalnaina, pļavas vid. labuma. Saimniecībā ietilpst nodegušā Abrupu kroga mūri.”[28]

Piešķirtajos amatnieku un jaunsaimnieku gabalos drīz vien izaug ēkas un Abrupe, kur iepriekš atradās tikai krogs un pagastmāja, sāk izskatīties pēc nelielas biezi apdzīvotas vietas.

Krogs biedrības nama celšanai piešķirts, taču ar darbiem tik raiti nevedas, kā varētu gribēt. Laikraksta “Latvija” 1923. gada 11. oktobra numurā ievietotā rakstā stāstīts gan par Jaunpiebalgas pagasta biedrību problēmām ar telpām, nepieciešamību kopīgi vienoties nama celšanā, gan par cerībām, kādas pagasta gaišākās galvas liek uz jauno namu:

“Turpat pie Abrupes kroga uzstādīts zāģu gaters, kas pie būvmateriālu sagatavošanas ir par lielu atbalstu. Pašreiz tiek apstrādāts būvmateriāls priekš jaunceļamās kopmoderniecības ēkas un lielā Abrupes kroga pārbūves. Pie kopmoderniecības ēkas celšanas darbs veicas apmierinoši, bet ne tā iet ar kroga pārbūvi. Vienai biedrībai šis darbs nav pa spēkam un arī pārbūvētās telpas par lielām. Tādēļ katram ir skaidrs, ka šinī darbā apvienošanās nepieciešama, kas no vairākām biedrībām atzīts un šajā virzienā darbi iesākti. (..)

Pārbūvējamā kroga telpas ir tik lielas, ka visas biedrības varētu ierīkot sev telpas. Tagad gandrīz visas biedrības mitinās pagasta namā, kur nav pat kur biedrību grāmatas pienācīgi uzglabāt. (..)

Šis tautas nams jāceļ ne aiz kādas iedomības, bet aiz dzīves nepieciešamības. Viņš būs kā vesels departaments ar daudziem atsevišķiem nodalījumiem.

Daudz sekmīgāk tad varēs darboties visas pagasta biedrības. Lauksaimniecības biedrība strādās pie lauksaimniecības pacelšanas, kas ir ļoti plašs un liels darbs, patērētāju biedrība apgādās iedzīvotājus ar precēm un kopīgi pārdos ražojumus, kopmoderniecība un lopkopības pārraudzības biedrības rūpēsies par lopkopības un piensaimniecības pacelšanu, apdrošināšanas biedrība veiks apdrošināšanas lietu, krājaizdevu sabiedrība apgādās iedzīvotājus ar pieejamu kredītu, mašīnu koplietošanas biedrība rūpēsies, lai ar mašīnu un citu ražīgāku darba rīku palīdzību atvieglotu zemkopja grūto darbu un padarītu viņu ražīgāku un kultūrēlās biedrības pulcinās skolas beigušo jaunatni un citus iedzīvotājus šajā namā, lai padarītu viņu dzīvi gaišāku un priecīgāku. (..) Cerams, ka ar zemkopjiem vaļīgāka laika iestāšanos sāksies uzsāktā darba rosīgāka turpināšana.”[29]

Paiet vēl 3 gadi līdz patiešām iespaidīgais nams ir pabeigts. Izdevums “Ārpusskolas izglītība” 1926. gada 1. novembra numurā vēstī:

“Jaunpiebalgā 23. oktobrī š. g. notika jaunā biedrības nama atklāšanas svētki. Šie svētki ir svarīgs notikums mūsu biedrību dzīvē. Tas dižens sabiedriskās kopdarbības piemērs. Veiktais darbs pelna vispārēju ievērību, jo vairāk tamdēļ, ka viss veikts gandrīz tikai pašu spēkiem.

Jaunais nams celts uz kroga drupām un izmaksājis 88,000 latu. Viņa celšanā piedalījušās trīs vietējās biedrības: Jaunpiebalgas dziedāšanas biedrība, Lauksaimniecības biedrība un vietējā Krāj-aizdevu sabiedrība. Minētās biedrības arī sagādājušas lielāko daļu no vajadzīgajiem līdzekļiem. Lauksaimniecības biedrība – 31,600 Ls, Dziedāšanas biedrība – 15,000 Ls, Krāj-aizdevu sabiedrība – 7000 Ls. Atlikušā summa sastādās no valdības un Kultūras fonda pabalsta – 9000 latu, ieņēmuma no bazara – 2600 latu un no Ugunsapdrošināšanas biedrības 4000 Ls. Bez tam vēl Zemes banka izsniegusi 10,000 latu aizdevumu.

Jaunais nams plašs un ērts. Zālē kopā ar balkonu ierīkotas apm. 600 sēdvietas. Glīti iekārtota skatuve un blakus telpas.

Ar prieku jānovēl darbīgajām biedrībām, lai viņām vienprātības un kopdarbības gars arī jo projām būtu dzīvs. Lai kopdarbības gars, kas palīdzējis uzcelt stalto namu, arvien jo dzīvi darbojas to mērķu realizēšanai, kuriem nams vajadzīgs – tautas vienības apziņas, izglītības un gaišo tikumu izveidošanai.”[30]

1930.-to gadu sākumā Lauksaimniecības biedrība nonāk zināmās finansiālās grūtībās, tās parādu apjomam pieaugot līdz 112,000 latu.[31] Tā kā Biedrību nams ir šo parādu ķīlas nodrošinājums, tam var draudēt ūtrupe. Lietas tomēr izdodas sakārtot un nams turpina kalpot sabiedrības vajadzībām. Tajā darbojas kori, pašdarbnieku teātris, notiek lekcijas, priekšlasījumi, sanāksmes, svinīgie sarīkojumi…

1935. gadā izdotajā uzziņu krājumā “Pagastu apraksti” Jaunpiebalgas pagasta sadaļā “Tirdzniecība, rūpniecība un finanses” lasām, ka Abrupē, 0,5km no pagasta nama darbojas Jaunpiebalgas krājaizdevu sabiedrībai piederošs II. šķiras traktieris. Tālrunis – Jaunpiebalga 26.[32] Visai droši, ka traktieris iekārtots Biedrību namā.

Viens no pēdējiem lielākajiem pasākumiem Abrupes biedrības namā vēl brīvajā Latvijā notiek 1940. gada 28. janvārī, kad tiek atzīmēta K. Ulmaņa Draudzīgā aicinājuma piektā gadskārta:

“Dziedāšanas biedrības namā Abrupē bija pulcējušies ap 400 apmeklētāju. (..) Sarīkojumu atklāja pag. vec. P. Vimba, liecinādams, ka viņu pagasta skolas saņēmušas pie 2000 grāmatu, pāri par 700 Ls naudā, 9 gleznas un daudzus citus mācības līdzekļus. Par Draudzīgo aicinājumu un par aicinājumu būt šajā laikā stipriem garā, runāja Ausma Roga, – Sekoja koncerta daļa. Atdzimšanai, mūsu zemei un arāja ticībai savas dziesmas veltīja Tālis Matīss un Irma Kolberga. Ar veiksmīgu vijoles solo piedalījās Alfreds Dunkels, brīvmākslinieces A. Ģēģeres pavadījumā.”[33]

Atdzimšanas vietā gan pavisam drīz – 17. jūnijā – atnāca jau PSRS–Vācijas 1939. gada 23. augusta Molotova-Ribentropa paktā Baltijai nolemtā krievpadomju tirānija ar tās nesto postu un iznīcību. Biedrības komunistu vara likvidē, bet namu izmanto savām vajadzībām. Gadu vēlāk krievu komūnistu okupantus padzen vācu nacistu okupanti un vēl pēc trim gadiem – 1944. gada rudenī – krievi atgriežas. Frontei septembra otrā pusē veļoties pāri Jaunpiebalgai, tiek sašautas un sabombardētas vairākas ēkas, to skaitā arī Abrupes biedrības nams. Postījumi ir tik lieli, ka ēku vairs neatjauno.

Latviešu karavīru frontes laikraksta “Daugavas Vanagi” 1945. gada 5. janvāra numurā publicētas Venta Svajāna atmiņas par atrašanos Abrupē un karalauka slimnīcas ierīkošanu Biedrību namā 1944. gada augusta beigās – septembra sākumā, kad leģiona 19. divīzija attiet uz pozīcijām Piebalgas un Skujenes–Nītaures rajonos:

“Tas bija Piebalgā, kad Vidzeme vēl bija mūsu. Bet var jau sapnī noiet pa lielceļu no Jaunpiebalgas līdz Abrupei, un raugies, – staltais biedrības nams stāv turpat, kur stāvējis, pašā lielceļa malā (..). Bet nama vakara pusē pie slitas piebraukti piena vedēju pajūgi, un pienotava jau dūc kā ir rītus, kā visus šos bagātos gadus. Un tu apej gar nama rīta pusi un pa vīna vīteņu ēnotām durvīm, kas citkārt vedušas uz biedrības nama skatuves telpām, ieej slimnīcā no otras puses.

Un tu stāvi un brīnies, vai tā te bijusi vienmēr? Un atbildei tu atmiņā skati kādu rītu, kad, piemākušos debesu sargātas, pie lielā nama piebrauc savas desmit smagās auto mašīnas ar dārgu vedumu – ievainotiem karavīriem un sanitārās rotas mantām. No kādas mašīnas izkāpj ārsts un pāris māsu, viņiem pretim nāk jau vakar atbraukušie vietraudži – pāris acīgu rotas zēnu, kas jau paguvuši uz visām iespējamajām tuvāko un attālāko māju durvīm atzīmēt to piederību sanitārās rotas vajadzībām. Viņi ir lepni – lūdzu, tas un tas ir mūsu! Tur ir pagasta nams, tur ir pienotava, tur dārzniecība un tur pasta kantoris. Te varētu būt slimnīca, viņi māj uz lielās mājas pusi, te rotas mītnes, tur māsu istabas, un rotas komandiera mītne tai augstajā kalnā. (..)

“J.L.B.” – lielajā namā uz soliem un krēsliem lasa zēni un lūko tulkot: “varētu būt – jaunās Latvijas brūnās.” –

“Ej nu tālumniek, tie ir Jaunpiebalgas Labdarības biedrības sēdekļi, saproti!” Jā, mēs esam ienākuši Jaunpiebalgas biedrības namā, ko nojēgt liek krietnu apmēru skatuve plašās zāles vienā galā. Griesti te ir kā baznīcā, arī logi augsti un plati, un sienas spodri balsinātas. “Telpas lieliskas”, domā ārsts. Bet māsas bažīgi vēro apkārtni – to netīrību, nekārtību, kas te palikusi pēc pārnakšņojušo karavīru vienību aiziešanas. Tikai brīdi māsas vēro, tad viņas viena pār otru saka: “Jā, protams. Sāksim tīrīt!”

Iepriekš nevar paredzēt, kas viss te no veciem laikiem atrodams. Tāpēc nav jānosoda rotas zēns, kas, pēc ūdens uz aku iedams, ieraudzījis bibliotēkas skapī Virzas rakstu sējumu un, atslējies pie loga, to aizrāvies šķirsta. Otrs, kam garā auguma dēļ iedota vēl garāka slota ar uzdevumu no griestiem noslaucīt zirnekļu tīklus, uz skatuves atradis teātra kostīmus un pārģērbies itin kā par princi Hamletu un reizē bajadēru, vicina senču āvu un dzied: “Kremlim nobirst stukatūra, poļitruki liek aiz stūra”.

Tas tā uz brīdi, starp citu, jo ar jokiem darbs vedas labāk. Lielā zāle ir izmēzta, izmazgāta, dēļi atdala guļu vietas pie abām sienmalām, un smaržīgs siens nāk vāliem vien no vezuma pa abējām durvīm un klājas mīkstā klājienā. Kases telpās top ambulance, un jaunais sanitārs pa kasieres lodziņu uzsauc: “Pēdējās biļetes šī vakara izrādei! Par puscenu!” Tad aiznaglo lodziņu cieti un bibliotēkas plauktos novieto medikamentus. Kādreizējās bufetes telpas pēc visrūpīgākās tīrīšanas un logu un durvju mazgāšanas tiek atzītas par cienīgām saukties – operāciju zāle. Uz skatuves salasās liekie krēsli un soli, uz zēni saka: publika sēdēs aiz priekškara. Zāli no skatuves atdala dekorācijas skats – tāla, saulaina ainava ar druvām un ezeru. Uz skatuves kāds spēlē klavieres, kad zāles vidū vienu otra galā noridā garus galdus – pie tiem veselākie slimnieki varēs paēst.

Ak, māsas ir uzgājušas blakus skatuvei vēl divas nelielas telpas! Viena ir ar tukšām pudelēm piemētāta, bet, kad tās izvāc, grīdu izberž un logus nomazgā tā, ka pa tiem nāk saule iekšā, un, tikko piebāztus ar svaigu sienu, saliek maisus divās rindās, pārsedzot ar baltiem palagiem un izvēdinātām segām, – tad tā ir slimnieku telpa. Jā, un ik pāris maisu starpā pret galvgali noliek ar baltu papīru pārklātas preču kastes – naktsgaldiņus, un istabas vidū klibu galdu apsedz ar palagu —

“Ievainoto virsnieku istaba būtu gatava, trūkst tikai puķu,” – saka māsas, bet viņas jau zina, kur tās aug, un drīz vien puķes ir māla krūzē uz galda.

Otra nelielā telpa ir bijusi virtuve, Un, kad gana berzts un slaucīts un pavarda mute jau pūš dūmu mutuļus, no skatuves ienāk un grezno griestus koka svečturis. Atnāk bibliotēkas skapis un lēnprātīgi pacieš, kad tā plauktos sarindojas krūzītes un šķīvji. Uz lielā skatuves galda virtuves vidū stāv krūze ar avota ūdeni un sālnieks kā zīme, ka virtuve kārtībā, kad pa šaurajām durvīm no skatuves virtuvē iespraucas milzīga apmēra audekls. Zēni to piekar pie sienas un, atkāpušies, paši apskata savu nesumu – koši zils ūdens klajums, koši zaļi meldrāji, daži liela apmēra ūdens putni un pār visu to tumši mākoņi sārtās vakara debesīs – krāsojums acīm redzot reiz domāts skatuves dekorēšanai. Bet ienesēji to nokristī: “Vakars uz ezera.”

“Nē, vakars uz Ladogas ezera,” saka cits, “jo ūdens te milzīgi daudz.”

Un tas ir pēdējais darbs, jo lielajā zālē jau svaigā sienā guļ līdzatvestie vieglāki ievainotie, un ārsts sāk pēcpusdienas vizīti. Pa mazajām vīteņu apēnotajām durvīm no skatuves koridora sētā iznāk noputējušas un nogurušas māsas un gar mājas galu, kur zied meža rozes, pāri balti putekļotam lielceļam lēnām soļo uz namu, kur vēl pašām ierīkojama naktsmītne. Pirmā diena jaunajā vietā ir galā. – Novakarē abpus jaunajai mājasvietai uz krustceļiem aicinādams stāv balts tikko piestiprināts uzraksts “Sanitārās rotas slimnīca un pārsiešanas punkts”. Svešais nams, kur šorīt piestāja auto mašīnu rinda, ir dažās stundās kļuvis mājvieta – tā pajumtē jau dus un mierīgi elpo apkoptie slimnieki.”[34]

Jēkabs Zvaigznīte (Šterns)

Jēkabs Zvaigznīte (1833–1867) ir vēl viens no daudzajiem ievērojamajiem latviešu izglītības, kultūras, sabiedriskajiem darbiniekiem, zinātniekiem, uzņēmējiem, karavīriem, māksliniekiem, mūziķiem, kas 19. gadsimtā un 20.gadsimta sākumā nākuši no krodzinieku dzimtām.

Literatūrvēsturnieks Alfreds Goba 1929. gadā izdevumā “Izglītības Ministrijas Mēnešraksts” rakstīja:

“Tā vien likās, ka starp dzīvajiem vairs nebūs neviena, kas būtu pats savām acīm redzējis mūsu nacionālās atmodas laika darbinieku Jēkabu Zvaigznīti un kas varētu par viņu kaut ko vēl pastāstīt. Tā liekās, ka līdz ar Kaudzītes Matīsu un viņa dzīves biedreni būs kapā nogrimušas visas personīgās atmiņas par tā laika ievērojamo rakstnieku un paidagogu. Šogad jau sešdesmit otrais gads, ka mira Jēkabs Zvaigznīte.

Tomēr izrādās, ka Jaunpiebalgas Mālkalnā, kilometrus piecus no Abrupa kroga – šīs vecu vecās Zvaigznīšu dzimtas dzīves vietas – vēl dzīvo vecs vīrs Andžs Gaigals, tagad jau 86. gadā, kas savā laikā pie Zvaigznītes gājis skolā un par savu skolotāju un tā laika skolu šo to atmin. Viņa atmiņas saistās ar Zvaigznītes piederīgiem un ar minēto Abrupa krogu.

Abrupa krogs celts 1803. gadā. Sākumā tam bijis salmu, bet vēlākos gados uzlikts skaidu jumts. (..)

Zvaigznīšu dzimta bijusi vecu vecie Abrupa kroga krodzinieki. Cik tālu vien nostāsti sniedzas. Zvaigznītes tur jau bijuši par krodziniekiem, un no tikpat seniem laikiem viņi tiekot daudzināti par turīgiem cilvēkiem. Jau agri viņi braukuši neparastajos dzelzsasu ratos, jau no seniem laikiem viņi redzēti labi ģērbjamies un viscaur uzvedamies tā, kā pie turīgiem cilvēkiem parasts.

Ar kaimiņiem, apkārtnes saimniekiem un citiem zemniekiem Zvaigznītes satikuši ļoti labi, viņiem bijusi sevišķa māksla ar ļaudīm viegli saprasties un sadraudzēties. Tad arī krodzinieks varējis rīkot lielas talkas, gan pie mēslu vešanas, gan pļaujas laika, gan pie citiem darbiem un braukšanām. Vajadzējis viņam tik padot kaimiņiem ziņu – talcinieku saradies cik tik vajaga, gan kājām, gan braukšus. Krodzinieks viņiem devis ēst un dzert cik tik grib, tapēc arī strādājuši dūšīgi, savā starpā sacenzdamies.

Krodzinieka meitas bijušas baltas un staltas, kas īpaši sakāms par Jēkaba Zvaigznītes māsām. Puiši nevarējuši uz viņām noskatīties vien, tikai viņas daudz ar tiem neielaidušās, kāpēc arī vairākas aizprecētas uz kaimiņu draudzēm. Zvaigznīšu meitas plašā apkārtnē daudzinātas par lielam skaistulēm. Vienai no viņām, Lienai, bijuši ļoti gari un skaisti mati. Svētdienas rītos, taisīdamās iet uz baznīcu, viņa tos sukājusi vai stundu ilgi.

Zvaigznīšu bērniem bijušas vieglas galvas, skolā iedami viņi labi mācījušies, un arī mājas mācībā mācītājam atteikuši labi un tāpēc bieži minēti citiem bērniem par labu priekšzīmi. (..)

Šo atmiņu stāstītājs Andžs Gaigals ar Jēkabu Zvaigznīti tuvāk iepazinies savā skolas laikā. Jaunpiebalgas draudzes skolā tanīs gados bijis par pirmo jeb vecāko skolotāju Pēteris Ulpe (arī rakstniecībā drusku pazīstams). Bet tā kā skolēnu parasti salasījies pāri par astoņdesmit, tad viņš pieņēmis vienu vai pat divus palīgus. Kad Andžs Gaigals gājis otro ziemu skolā – 1855.–1856. gadu maiņā – Ulpem par palīgu bijis Jēkabs Zvaigznīte. Andžam tad bijis gadu divpadsmit, trīspadsmit, bet viņa skolotājam – divdesmit trīs vai četri. Tā visu ziemu viņi diendienā satikušies, redzējušies, viens kā skolotājs, kas savu audzēkni mazāk ievēro, bet otrs kā skolnieks, kas šo to paturējis atmiņā.

Jēkabs Zvaigznīte bijis slaida auguma, ļoti labi un kārtīgi ģērbies, izturējies cienīgi, bijis caur un cauri glīta, patīkama izskata kungs. Tomēr lepns, iedomīgs viņš nebijis, ar ļaudīm labprāt sarunājies, ar skolas bērniem vaļas brīžos skraidījis pa pagalmu, piedalīdamies viņu spēlēs, dzinis jokus, bijis atjautīgs un izveicīgs.

Bet klasē, stundām sākoties, bijis ļoti stingrs. Pasniedzis ģeogrāfiju, rēķināšanu, vadījis rakstu darbus. Cik varējis vērot, viņa mīļākais priekšmets bijis ģeogrāfija, kur viņš rādījies sevišķi stingrs. Arī Andžam Gaigalām reiz nogājis plāni šādā ģeogrāfijas stundā. Zvaigznīte viņu piesaucis pie kartes un licis parādīt kādas tur pilsētas. Andžs nav zinājis prasīto parādīt un tāpēc paturēts bez pusdienām – klasē sēdēt. Kad citi skolēni aizskrējuši ēst, Andžam palicis tik smagi ap sirdi, ka sācis gauži raudāt. Par viņu iežēlojušās Ulpes kalpones un lūgušas skolotāju, līdz šis zēnu palaidis gan pusdienā.

Vispār tanīs gados skolā bijis daudz ko mācīties. Uzdoto vajadzējis prast kā savus piecus pirkstus, citādi bijis slikti. No baznīcas dziesmām vien katru gadu iemācījušies kādas trīsdesmit – ar visiem vārdiem un meldiņu. Pa visu skolas laiku vajadzējis dabūt galvā ap 100 garīgu dziesmu. (..)

Divreiz nedēļā skolā ieradies mācītājs Kēlbrants – atprasīt ticības mācības. Šis kungs bijis ārkārtīgi bargs, viņa priekšā drebējuši ne tikai skolēni, bet arī paši skolotāji. Tiem skolniekiem, kas palikuši skolā arī pa svētdienām, vajadzējis iet baznīcā klausīties sprediķi, lai tad nākošā skolas apmeklējumā to varētu atstāstīt mācītājam.

Zvaigznītēm Jaunpiebalgas draudzes skolā bijusi norādīta maza istabiņa, ar ieeju no klases. Istabiņai logs bijis uz ziemeļiem. Vakaros skolotājs ilgi palicis augšā, strādājis, bet ko, to skolēni nezinājuši. Laikam jau tanīs gados nodarbojies ar rakstiem.

Stāstītājs atminas, ka Zvaigznīte ēdis pie Ulpes galda. Pats Ulpe pēc pusdienas ķēries pie savas pīpes, iemetis arī pa šņaba glāzītei. Bet Zvaigznīte gan neticis redzēts ne pīpojam, ne arī dzeram reibinošus dzērienus.

Skolēni Zvaigznīti ieredzējuši diezgan labi. Turpretī ar principālu Ulpi viņam laikam gan nebijušas diezin cik labas attiecības. Zvaigznīte, bez šaubām, bijis gudrāks, izglītotāks, daudzējādā ziņā pārāks par Ulpi, bet to pēdējais nevarējis ciest. Vispār viņš gudrākus cilvēkus nevēlējies savā tuvumā. Tāpēc arī Zvaigznīte pie viņa nodzīvojis tikai vienu ziemu. Bet varot būt, ka arī ar mācītāju, minēto bargo Kēlbrantu, viņam bijušas nesaskaņas.

Ar Jaunpiebalgas tiesas vīriem Zvaigznītēm jau agrāk bijis kāds konflikts. Tāpēc šie veči tīkojuši Zvaigznīti nodot zaldātos, tomēr bez sekmēm. Sadusmotais rakstnieks šos tiesas vīrus padarījis nemirstīgus ar to, ka saviem septiņiem malēniešiem, kas noslīka Gaujā, salicis tā laika tiesas vīru vārdus. Tos mēs lasījām jau „Skolas maizē". (..)

Pie Andža Gaigala atmiņām varētu piemetināt to, ka tiešām ģeogrāfijā Zvaigznīte bijis speciālists, jo viņš šinī priekšmetā sarakstījis mācības grāmatu (skat. “Pēterburgas Avīžu” 1862. Nr. 2), kas gan palikusi rokrakstā un vēlāk pazudusi. Arī “Pēterburgas Avīzēs” ģeogrāfiski raksti sastopami prāvā skaitā. – Un otrais – Zvaigznītēm nav bijis labs prāts uz mācītāju Kēlbrantu, ko rāda satīriskais gabaliņš “Pēt. Avīžu Zobgalā”, 1863. Nr. 16. – “Grāmata, ko Šnapsumeiris rakstījis savam brālulītim Jaunciemā”. Šis Šnapsumeiris nav nekas cits, kā Kēlbrants, bet Jaunciems – Jaunpiebalga.”[35]

J. Zvaigznītes biogrāfijas pārskatu apkopojušas Zane un Zelda Althaberes un tas publicēts Vēsmas Johansones sastādītajā, 2014. gadā publicētajā rakstu krājumā “No Viņķu kalna līdz Skrāģu krogam: Par Jaunpiebalgas novada vēsturi un ļaudīm”:

“Mācījies J. Cimzes vadītajā Valkas skolotāju seminārā no 1850. līdz 1853. gadam. Pēc tā beigšanas strādājis par mājskolotāju Kaugurmuižā. Vēlāk, 1856. gadā Zvaigznīte bija palīgskolotājs Jaunpiebalgas draudzes skolā pie ilggadīgā skolotāja Pētera Ulpes. (..) Šeit P. Ulpes ietekmē aizsākās viņa literārā darbība. Pirmās publikācijas – stāsti parādījās laikrakstā “Mājas Viesis” 1856. gadā. Laikā no 1857. līdz 1859. gadam J. Zvaigznīte strādāja par skolotāju J. Cimzes Valkas skolotāju seminārā. Tieši šai laikā jauneklis nopietnāk pievēršas literatūrai. (..) Kā vērtīgu paraugu autors cildina latvju dainas. J. Zvaigznīte ir pirmais, kurš izvirza teoriju par zudušo latviešu varoņeposu. Šo domu uztver J. Alunāns un Auseklis, bet vēlāk daiļdarbā realizē A. Pumpurs.

Divus nākamos gadus 60. gadu sākumā J. Zvaigznīte pieņem mājskolotāja vietu Virķenes muižā pie Rūjienas barona Engelharda ģimenē. 1860. gadā Zvaigznīte savu latvisko uzvārdu jau ir oficiāli nomainījis pret vācisko – Šterns. Gādājot lasāmvielu latviešu bērniem, viņš pārtulkoja brāļu Grimmu, L. Behšteina, H.K. Andersona pasakas un izdeva “Pasaciņas priekš bērniem” 3 krājumos (I – 1859, II–III – 1860). Tā latviešu jaunākā paaudze pirmoreiz iepazīst Pelnrušķīti, Sarkangalvīti, Sprīdīti. Stilistiski šie tulkojumi līdzinās tautas pasaku raitajam plūdumam, tāpēc ātri kļūst populāri, pat folklorizējas.

J. Zvaigznīte ir viens no pašiem pirmajiem latviešiem, kas atsaucas uz Kr. Barona 1857. gadā publicēto aicinājumu – vākt latviešu folkloras materiālus. Par to liecina viņa raksti presē 1859. (Dziesmas, rīmes un tas jaunais sakāmvārds. Mājas Viesis) un 1860. gadā (Par latviešu tautas dziesmām Sēta, Daba, Pasaule. III). Viņš uzsvēra, ka latviešu tautasdziesmas ir jāciena un jākrāj. Lai šo krāšanas darbu ievadītu, viņš rakstu krājuma “Sēta, Daba, Pasaule” III grāmatā ievietoja pāri par 100 savāktajām tautasdziesmām, balstīdamies uz diezgan plaši apgūtā dažādu tautu daiļrades materiāla, pierādīja, ka tauta pati ir savas folkloras, savu tautasdziesmu radītāja, ka katras tautas poēzijai piemīt savas īpatnības. No rakstītās dzejas viņš prasīja saistību ar tautas dzīvi, kalpošanu sava laika tautas interesēm. Abi šie raksti parādīja J. Zvaigznītes sabiedriski politiskos uzskatus 19. gs. 50., 60. gados, parādīja viņu daudzos jautājumos kā jaunlatviešu centienu paudēju.

1860. gadā iznāca J. Zvaigznītes humoristiskie stāsti “Par malēniešiem”, kas veidoti pēc vecajiem (vācu) švābu un šildbirgeru humoristiskajiem, satīriskajiem nostāstiem. Lokalizējot, viņš ievedis latviešu literatūrā vārdu – malēnieši – muļķīgu, vientiesīgu ļautiņu apzīmējumu. 1861. gadā J. Zvaigznīte pārcēlās dzīvot uz Pēterburgu, kur strādāja par ģimnāzijas skolotāju.

Līdz ar “Pēterburgas Avīžu” iznākšanu 1862. gadā viņš kļuva par to aktīvu līdzstrādnieku, publicējis aprakstu “Rauna” (1862), stāstus “Jaunības mīlestība” (1862) un “Bāra bērns” (1863), kas ir viens no pirmajiem oriģinālstāstiem latviešu literatūrā. Tajā autors slavinājis savas dzimtās Piebalgas jaukumus, slavināja Piebalgas daiļās tautu meitas krietno tikumu dēļ. Un kā atalgojumu par krietnumu un daiļumu J. Zvaigznīte nabaga meitenei Maijai piešķīra bagātu precinieku.

Abi minētie stāsti ir bez dziļākas idejiskās un mākslinieciskās vērtības, tomēr atzīmējama rakstnieka cenšanās ievērot latviešu tautas dzīvi.

Sabiedriski nozīmīgāks skanējums “Pēterburgas Avīžu” pielikumos “Dzirkstele” un “Zobugals” 1862. gadā ievietotajiem J. Zvaigznītes humoristiskajiem sīkdarbiem prozā (vēstulēm, dialogiem, anekdotēm), kuros ar malēniešu tēliem izsmēja atpalikušu ļaužu tumsonību un muļķību.

Ap 1863. gadu J. Zvaigznītes darbība “Pēterburgas Avīzēs” beidzās un 1865. gadā viņš devās uz Zodenas kūrortu Vācijā ārstēt tuberkulozi. Šajā laikā, kā liecina J. Zvaigznītes 1866. gadā rakstītā vēstule J. Cimzem, viņš nopietni cer uz izveseļošanos: “Es gribu likt izskanēt visām sirds stīgām, gribu atklāt cilvēku priekšā dziļākos noslēpumus, cilvēku priekus un bēdas, lai cilvēki tanīs pazītu sevi pašus… tiktu vadīti uz cilvēcīgām domām un jūtām. Es gribu radīt dzīvus, vēl nebijušus tēlus.”

1867. gadā (..) rakstnieks atgriezās Rīgā (..), kur 21. jūnijā mira. J. Zvaigznīti apglabāja Rīgas Lielajos kapos, Ģertrūdes draudzes sektorā, bet kapa vieta nezināma.

Pēc rakstnieka nāves publicēja viņa labāko darbu, nepabeigto stāstu “Līvu Ādams” (Baltijas Vēstnesis, 1870). To redakcijai iesniedza rakstnieka brālis Leonards. Tā galvenā vērtība ir reālistiski uztverta laikmeta aina, kas atsedz Vidzemes lauku dzīvi 19. gadsimta pirmaja pusē, īsi pēc brīvlaišanas pasludināšanas, atsedzot kontrastu ne vien starp muižu un zemniekiem, bet daļēji arī pašu latviešu starpā. Ar “Līvu Ādamu” J. Zvaigznīte veicinājis latviešu reālistiskās prozas attīstību. 1924. gadā iznāca J. Zvaigznītes “Kopotie raksti”, bet 1940. gadā – J. Misiņa plašāks apcerējums par pašu autoru. Neatrasts palicis pedagoģiska satura apcerējums, kuru J. Zvaigznīte dēvējis par savu mūža darbu.

Laikam pati lielākā mīkla latviešu literatūras vēsturē ir leģenda par J. Zvaigznītes atstāto manuskriptu maisu, no kura brāļi Kaudzītes it kā esot izcēluši “Mērnieku laiku” rokrakstu un vēl šo to, ko vēlāk ar nelieliem labojumiem uzdevuši par saviem daiļdarbiem. Šai tēmai 134 lappušu biezu apsūdzības rakstu sastādījis jurists Jānis Zariņš un izdevis grāmatā “Kas bija “Mērnieku laiku” un “Izjuriešu” autors?, Miniapole, 1991. Arī vispārzināmā vienīgā J. Zvaigznītes fotogrāfija īstenībā esot viņa brāļa attēls…

Jaunpiebaldzēns J. Zvaigznīte pieminams latviešu nacionālās kultūras celmlaužu pulkā. (..) Viņa dotības atzina pat mūžam nīgrais Andrejs Upīts: “Zvaigznīte ir oriģināls, apdāvināts rakstnieks.”[36]

***

TIPOLOĢIJA UN ARHITEKTONISKAIS RAKSTUROJUMS

Tipoloģiski ap 18. gadsimta II ceturksni dibinātais Abrupes krogs iekļaujas lielceļa krogu grupā. Tas atradās Rīgas-Mālpils-Skujenes-Piebalgas-Alūksnes lielceļa kreisajā pusē, ap 6,5 km pirms Jaunpiebalgas muižas, nedaudz uz priekšu no vietas, kur lielceļam pieslēdzās no Zosēnu kroņa muižas nākošais ceļš.

Pēdējā pastāvējusī kroga ēka, kas 1921. gadā nodeg un 1920.-to gadu I pusē tiek pārbūvēta par Apvienoto biedrību namu, pēc nostāstiem celta 1803. gadā. Par ēku pagaidām var spriest tikai pēc Jaunpiebalgas muižas 1871./72. gada plāna (8. attēls), vienas mūsu rīcībā esošas fotogrāfijas, kas uzņemta pēc kroga nodegšanas (11. attēls) un no tām, kurās redzama Apvienoto biedrību nama jaunbūve un pabeigtā ēka (12.–16. attēli). Krogs bijis nešķeltu laukakmeņu mūra un ķieģeļu vienstāva garenbūve ar vienu gareniski pievienotu stadulu Jaunpiebalgas pusē. Logu, durvju un stadulas vārtu ailas izmūrētas ķieģeļiem. Krogam ceļa pusē divas ieejas durvis. Spriežot pēc 11. attēlā redzamā R gala zelmiņa, tam bijis divslīpju jumts ar pusnošļauptiem galiem.

AVOTI UN LITERATŪRA

1 7348.f., 1.apr., 30.lieta, 84a., 89a.lpp.
2 Atlas von Liefland, 1798. Skatīts: digitalarchive.mcmaster.ca
3 Specialcharte von Livland in 6 Blättern, 1839. Skatīta: https://vesture.dodies.lv/
4 LVVA 199.f., 1.apr., 340.l., 396op.–397. lapa.
5 LVVA 199.f., 1.apr., 340.l., 293op.–294. lapa.
6 LVVA 199.f., 1.apr., 340.l., 15., 16op., 17. lapa.
7 LVVA 199.f., 1.apr., 340.l., 132.–133. lapa.
8 LVVA 199.f., 1.apr., 340.l., 475op.–477. lapa.
9 LVVA 177.f., 14.apr., 315.l., 6op.–8. lapa.
10 LVVA 113.f., 1.apr., 834.lieta, 3.lapa.
11 LVVA 218.f., 1.apr., 898.lieta, 44.lapa.
12 Kröger, A. W. Verkehrs- Und Adreßbuch Der Baltischen Provinzen / Herausgegeben Von A.W. Kröger. – Riga: Selbstverl. Des Hrsg., 1892. – 43., 224.lpp. Skatīta: kpbc.umk.pl
13 Airetajs, Fr. No Jaun-Piebalgas. Ugunsgrēki. Vidzeme // Latviešu Avīzes. – 1900. – Nr. 17. – 26. aprīlis. Skatīts: periodika.lv
14 Latviešu konversācijas vārdnīca. – Rīga, 1933/1934. – 10.sēj. – 18473. sleja.
15 LVVA 214.f., 5.apr., 790.l., 15.lapa.
16 P. B – hm – ns. No Jaun-Piebalgas. No Iekšzemes // Mājas Viesis. – 1900. – Nr. 43. – 25. oktobris. Skatīts: periodika.lv
17 E. No Jaun-Piebalgas // Mājas Viesis. – 1902. – Nr. 7. – 13. februāris. Skatīts: periodika.lv
18 Apiņu Jānis. No Jaun-Piebalgas. Ko domā un dara Baltijā // Dienas Lapa. – 1903. – Nr. 196. – 30. augusts. Skatīts: periodika.lv
19 Richters, A. Baltische Verkehrs- Und Adressbücher. Bd. 1, Livland. Riga : A. Richter, 1909. – 449. sleja. Skatīts: dspace.ut.ee
20 No Jaun-Piebalgas. Iekšzeme // Rīgas Avīze. – 1910. – Nr. 243. – 22. oktobris. Skatīts: periodika.lv
21 Kt. Jaun-Piebalga. Iekšzeme // Dzimtenes Vēstnesis. – 1912. – Nr. 163. – 17. jūlijs. Skatīts: periodika.lv
22 Noziegumi un nelaimes gadījumi. Iekšzeme // Dzimtenes Vēstnesis. – 1914. – Nr. 87. – 18. aprīlis. Skatīts: periodika.lv
23 Jaunais likums par dzertuvju slēgšanu. Krievija // Līdums. – 1914. – Nr. 134. – 24. oktobris. Skatīts: periodika.lv
24 Pakalnietis. No Jaunpiebalgas. Vidzeme // Sadzīve. – 1915. – Nr. 4. – 13. janvāris. Skatīts: periodika.lv
25 Dažādas ziņas // Zemkopis. – 1914. – Nr. 44. – 29. oktobris. Skatīts: periodika.lv
26 Pakalnietis. Jaun-Piebalga. Dažādas ziņas // Zemkopis. – 1915. – Nr. 22. – 3. jūnijs. Skatīts: periodika.lv
27 Dzimtene // Latvis. – 1924. – Nr. 842. – 16. jūlijs. Skatīts: periodika.lv
28 LVVA 1679.f., 172.apr., 258.lieta, 18. lapa.
29 r.p. Jaunpiebalga. Dzīve atjaunojas. Lauki // Latvija. – 1923. – Nr. 55. – 11. oktobris. Skatīts: periodika.lv
30 Jaunpiebalgas apvienoto biedrību jaunceltais nams // Ārpusskolas Izglītība. – 1926. – Nr. 11. – 1. novembris. Skatīts: periodika.lv
31 A. St. Saimnieciskā krīze Piebalgā // Pēdējā Brīdī. – 1933. – Nr. 28. – 4. februāris. Skatīts: periodika.lv
32 Pagastu apraksti (pēc 1935. gada Tautas skaitīšanas materiāliem). Rīga: Valsts Statistiskā pārvalde, 1935. – 85.lpp.
33 Visi vienā saimē // Brīvā Zeme. – 1940. – Nr. 23. – 29. janvāris. Skatīts: periodika.lv
34 Svajāns, Vents. Kā top mājas // Daugavas Vanagi: Latviešu karavīru frontes laikraksts. – 1945. – Nr. 1.-2. – 5. janvāris. Skatīts: periodika.lv
35 Apskats. Veca piebaldzēna atmiņas par Jēkabu Zvaigznīti // Izglītības Ministrijas Mēnešraksts. – 1929. – Nr. 3. – 1. marts. Skatīts: periodika.lv
36 Althabere, Zane; Althabere, Zelda. 2. Literāti, kuriem ceļamaizi dod Jaunpiebalga // No Viņķu kalna līdz Skrāģu krogam: Par Jaunpiebalgas novada vēsturi un ļaudīm. Sast. V. Johansone. 2014. – 472.–474.lpp.

Apraksts sagatavots ar VKKF mērķprogrammas “Latviešu vēsturisko zemju attīstības programma” un Vidzemes plānošanas reģiona finansiālu atbalstu.