Jaunsaimniecība
Vēsturiskā apkaime: Kroņrenda.
ZIŅAS
Latvijas armijas 1920.-to gadu uzmērījuma militāri topogrāfiskajā kartē jaunsaimniecības vēl nav iezīmētas. “Alksnīšu” vietā – lauksaimniecības un meža zeme; tuvākā mājvieta – bijušās Bajāru skolas vietā ierīkotā nespējnieku patverme (2. attēls).
1925. gada. 30.oktobrī oficiālajā izdevumā “Zemes Ierīcības Vēstnesis” tiek publicēts Centrālās Zemes ierīcības komisijas 14.oktobra plenārsēdes lēmums (prot.nr. 969, p. 5.) piekrist, ka Rendas muižas zemes gabals 2F no jaunsaimniecības ieguvēja Jāņa Mitenberga pāriet Ernesta Mitenberga īpašumā, kurš to ieguvis kā dāvinājumu.[1]
1929. g. lauksaimniecības skaitīšanas fonda Rendas pagasta lietā “Alksnīši” nav atrodami – anketa, iespējams, noklīdusi.
1934. gadā “Alksnīšiem” līdz ar citām apkārtnes mājām “pēc zemkopības ministra lēmuma ir jāpiedalās Kuldīgas apriņķa Rendas meliorācijas sabiedrībā “Avots”, jāņem dalība minētās meliorācijas sabiedrības I novadgrāvja rakšanas darbu izvešanā, ar to saistīto izdevumu kārtošanā un izvesto darbu kārtībā uzturēšanā.” “Alksnīšu" līdzmaksājums – 383 lati.[2]
1935. gada tautas skaitīšanas laikā “Alksnīšu” īpašnieks Ernests Mitenbergs Mājā apdzīvotas 5 istabas, dzeramo ūdeni ņem no avota, apgaismošana ar petrolejas lampu. Saskaitīti šādi cilvēki:
Ģimenes galva Ernests Mitenbergs (dz. 1899, luter.); viņa sieva Marija Mitenbergs (dz. 1898, , luter.); meita Velta Mitenbergs (dz. 1926, luter.); meita Aina Mitenbergs (dz. 1927, luter.); meita Ilga Mitenbergs (dz. 1927, luter.); tēvs Jānis Mitenbergs (dz. 1869, luter.); māte Katrīna Mitenbergs (dz. 1867, luter.). Nodarbošanās visiem norādīta – lauksaimniecība.[3]
1939. gada lauksaimniecības skaitīšanā “Alksnīši” pieder Ernestam Mitenbergam. Īpašuma kopplatība norādīta 48,44 pv. (1 pūrvieta – 0,36 ha), no tām aramzeme – 25 pv., pļavas – 15 pv., dabiskas ganības – 7 pv., meža nav. Koka mājā ar apbūves platību 30 kvadrātasis (1 kvadrātass – 4,552 m²) ir 5 istabas, kuras visas apdzīvo īpašnieks ar ģimeni. Vēl saimniecībā ir 1 koka dziļā kūts, 1 klēts, 1 labības šķūnis un 1 cits šķūnis, 1 pirts. Ierīkota aka ar koka grodiem.[4]
1941. gada augusta tautas skaitīšanas laikā “Alksnīšu” īpašnieks joprojām Ernests Mitenbergs. Mājā dzīvo Ernests Mitenbergs, dz. 1899.g. 26.aprīlī Ugālē., luterānis, nodarbošānās – zemkopība, “Alksnīšos” pierakstīts 1922.g.; Marija Mitenbergs, dz. 1898.g. 6.septembrī Trikātā, lut., nodarbošanās – zemkopība, pierakst. 1922.; Velta Mitenbergs, dz. 1926.g. 5.februārī Rendā, lut., pierakst. 1926.g.; Aina Mitenbergs, dz. 1927.g. 23.jūlijā Rendā, lut., pierakst. 1927.g.; Ilga Mitenbergs, dz. 1927.g. 23.jūlijā Rendā, lut., pierakst. 1927.g.; Jānis Mitenbergs, dz. 1869.g. 28.jūlijā Ugālē, lut., darba nespējīgs, pierakst. 1925.g.; Katrīna Mitenbergs, dz. 1870.g. 15.maijā Ugālē, lut., darba nespējīgs, pierakst. 1925.g.; Jānis Ielīts, dz. 1866.g. 27.decembrī Trikātā, lut., pierakst. 1923.g.[5]
Pēc Otrā pasaules kara noslēguma un Latvijas atkārtotas okupācijas PSRS bija nepieciešams liels daudzums kokmateriālu tautsaimniecības atjaunošanai – gan šeit uz vietas, gan citos reģionos. Lai tos iegūtu, lauku iedzīvotājiem – gan vīriešiem, gan sievietēm (ar atsevišķiem izņēmumiem noteiktām amatu grupām) – ar LPSR Tautas komisāru padomes un Latvijas kompartijas CK lēmumu uzlika obligātas mežizstrādes normas, kas palika spēkā līdz 1940.-to gadu beigām. Personas, kas izvairījās no meža darbiem varēja tikt tiesātas un sodītas ar brīvības atņemšanu līdz 2 gadiem ar mantas konfiskāciju un pat izsūtīšanu. Tos zemniekus, kas kokmateriālu sagādes normas izpildīja ātrāk vai pārpildīja, publiski slavēja, bet tos, kas kavējās, nopēla. Laikraksta “Padomju Kuldīga” 1946. gada 2. decembra numurā lasām: “Rendas pagasta darba zemnieki, pastāvot izdevīgiem laika apstākļiem, steidz sagatavot meža materiālus. Savas šā gada normas jau izcirtuši Bernhards Kukulis “Kārkļos”, Jānis Oškāja “Ezerlaukos” un Aina Mitenbergs (tobrīd 19 gadu jauna meitene – red. piez.) “Alksnīšos”. Čaklie darba zemnieki jau gatavojas sākt arī mežmaterialu izvešanu. Pirmrindniekiem seko arī daudzi citi pagasta zemnieki.”[6]
Ap 1980. gadu "Alksnīšus" fotografē Voldemārs Ozols.
Elektrību “Alksnīšos” un blakus mājās “Bērziņos”, “Ķezberos”, “Ābelēs”, “Ogpurvos” un “Žūpniekos” ievelk tikai 1965. gadā, bet 1987. gadā māju iedzīvotāji, neapmierināti ar pieslēguma kvalitāti, raksta vēstuli Kuldīgas rajona laikrakstam “Padomju Dzimtene”. Laikraksta 10. marta numurā publicēta Rietumu elektrisko tīklu rajona priekšnieka V.Abersona atbilde:
“Elektropārvades līnija [uz minētām mājām] izbūvēta 1965. gadā atbilstoši tā laika prasībām. Pēdējos gados katrā mājā reizē ar apgaismojumu tiek lietoti dažādi elektriskie mājturības aparāti, un tā rezultātā sprieguma pazemināšanās pārsniedz normu. Tas nav tikai Rendā, bet arī vairākās citās saimniecībās. Kā tādā situācijā rīkojamies? Rekonstruējot vecās līnijas, tiek izdarīts viss nepieciešamais. lai sprieguma kritums nepārsniegtu normu. Kapitālā remonta laikā maina vadus vai arī pārslēdz līnijas barošanu no tuvāk izbūvētā transformatora.
Tā kā rekonstrukciju var izdarīt ne ātrāk par 25 gadiem pēc līnijas izbūves, tad Rendā jāizlīdzas ar kapitālo remontu. Pēc apstiprināta sešu gadu darba grafika, tur mums jāstrādā 1989. gadā. Lai paātrinātu sprieguma normalizēšanu, mēs esam gatavi izpildīt kolhoza “Renda” pasūtījumu trīs fāzu ierīkošanai šajā gadā.”[7]
MŪSDIENU STĀVOKLIS
2022. gadā “Alksnīšu" īpašnieks Andris Bērziņš, ēkas labā stāvoklī.
AVOTI
1 Piešķirtas un citām personām par labu atsavinātas valsts fonada zemes // Zemes Ierīcības Vēstnesis. – 1925. – Nr. 170. – 30.oktobris. Skatīts: periodika.lv.
2 Nekustamas mantas saraksts... // Valdības Vēstnesis. – 1934. – Nr.66. – 22.marts. Skatīts: periodika.lv.
3 LVVA 1308.f., 12. apr., 13893. lieta, 336.lapa.
4 LVVA 1308.f., 4.apr., 974.l., 153(?).lapa.
5 LVVA 1308.f., 15.apr., 2999.l., 11.lapa.
6 Darba zemnieki iziet cirsmās // Padomju Dzimtene. – 1946. – Nr. 139. – 2. decembris. Skatīts: periodika.lv.
7 Būs labāks apgaismojums // Padomju Dzimtene. – 1987. – Nr. 29. – 10. marts. Skatīts: periodika.lv.
Vairāk par projektu “Rendas novadpētnieka Voldemāra Ozola (1911–1999) kultūrvēsturiskā mantojuma digitalizācija, aktualizācija un pieejamības nodrošināšana” ŠEIT
