Baznīca
Apriķu ev. lut. draudzes baznīca pamatoti tiek dēvēta par Kurzemes baroka un sakrālās mākslas pērli – ārēji neatšķiroties no daudzām lauku baznīcām, baznīca pārsteidz un aizgrābj ar savu žilbinoši krāšņo iekšējo iekārtojumu. Mākslas vēsturnieks J.Siliņš raksta: “Interjera ansambļa piesātinājumā Apriķu baznīcai [Kurzemē] nav līdzinieku, kaut arī kokgriezumu autori ir dažādi meistari.”
Ziņas
Nav zināms, kad tieši Apriķos uzcelta pirmā baznīca. Kā enciklopēdijā “Latvijas luterāņu bazīcas” raksta V.Mašnovskis, 1640.g. muižas kartē Apriķu baznīca jau redzama, taču nav skaidrs, vai tā ir koka jeb mūra celtne. Tagadējo veidolu Apriķu muižas īpašnieku Osten-Sakenu privātbaznīca ieguva pēc 1710.g. pabeigtās pārbūves, ko pasūtīja Karls fon der Osten-Sakens (Carl von der Osten, genannt Sacken) un viņa sieva Anna Marija fon Bēra (Anna Maria von Behr).
Baznīca celta kā masīva akmens-ķieģeļu mūra vienjoma garenbūve ar garenass virzienā piebūvētu daudzstūrainu apsīdu, kuras vidusdaļu stiprina masīvs kontrforss. Draudzes telpas DR piebūvēts kvadrātisks, 36m augsts tornis ar augstu, apakšdaļā paplatinātu astoņstūrainu smaili. Tornī atrodas čuguna zvans ar uzrakstu: APRIĶU EV. LUT. DRAUDZES ZVANS 1926. G.
Torņa ZR stūrī redzams liels, apdarināts, bet neaizmūrēts robs. To, pēc Apriķu baznīcas gides Ineses Vīdneres stāstītā, I pasaules kara laikā izrāvis šāviņš, kas itkā esot raidīts no kāda apm. 30km attālajos jūras piekrastes ūdeņos esoša karakuģa.
Draudzes telpas vidusdaļas un altārtelpas grīda ieklāta ar akmens plāksnēm.
Baznīcas galvenās ieejas durvis ar skujiņveida apšuvumu un pusloka augšdaļu, iespējams, saglabājušas no 18.gs.
1967.g. Apriķu baznīca iekļauta valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā. Pieminekļa numurs 6423.
Iekštelpu iekārta
Baznīcas iekārtas stilistikā apvienojas vēlā baroka un rokoko iezīmes. Daudzas smalkiem kokgriezumiem rotātas kolonnas ar korintiskiem orderiem, dažādas figūras, daudz ziedu un akanta lapu, plaši pielietota ažūra tehnika, iekārto griestu iluzorā telpa un citas laikmetam raksturīgas arhitektoniski mākslinieciskās būvniecības un apdares metodes, telpā dominējot zilo toņu, baltās krāsas un zeltījuma noskaņām, rada interjera gaisīguma, dematerializācijas iespaidu.
Apriķu baznīcas iekštelpu iekārtas galvenās daļas ir, domājams, 1710.g. no Vācijas ieceļojušā kokgriezēja Joahima Kreicfelda (Joachim Kreutzfeldt, 1673–1721) izgatavotais kungu sols jeb patronāta loža, ērģeļu lukta, draudzes soli un 1740.gados Jelgavas tēlnieka Pētera Magnusa Nekso (Peter Magnus Nexo) gatavotais altāra retabls un kancele ar biktskameru.
Baznīcā iebūvēti iekārti krusta velvju koka griesti, kas telpu šķietami sadala trīs jomos – platākā un augstākā vidējā un divos šaurākos sānu jomos. Velves rotā kokgriezumu piekari – vīnogu ķekari un pīnijas čiekuri. Draudzes telpas platākās travejas un altārdaļas traveju klāj griestu gleznojumi – gaisīgos, dzidros toņos veidotas alegorisku, kristīgos tikumus (taisnība, piesardzība, cerība u.c.) simbolizējošu figūru grupas, debesis ar mākoņiem un eņģeļi. Griestu gleznojumus laikā no 1744. līdz 1746. gadam darinājis no Prūsijas ieceļojušais gleznotājs Johans Frīdrihs Vilhelms Rode (Johann Friedrich Wilhelm Rohde).
Tagadējās ērģeles baznīcai 1856.g. dāvināja muižas īpašnieks Voldemārs fon Štrombergs. 1924.g. ērģeļmeistars Jēkabs Jauģietis instrumentu pārbūvēja un paplašināja.
Ap 1978. gadu baznīcu izlaupīja un tika nozagti abi bronzas kroņlukturi – Dievišķās gaismas simboli. Ilgu laiku par agrāko greznību atgādināja vien tukšie lukturu stiprinājumi. 2015.g. 17.oktobrī, dievnama 375. jubilejā tika svinīgi atklāti atjaunotie kroņlukturi. Tos izgatavoja Rīgas amatniecības vidusskolas audzēknis Artūrs Bruno Šulcs, strādājot pasniedzēju Oskara Mikāna un Arņa Karlsona vadībā.
Daļa no baznīcas iekštelpu priekšmetiem – kungu sola galds, sols un lasāmpults, kā arī 1930.g. Pieminekļu valdes izņemti divi vienādi fon der Ostenu-Sakenu un Bēru alianses ģērboņi tagad glabājas Latvijas nacionālajā vēstures muzejā.
Kapenes
Zem altārdaļas un draudzes telpas vidusdaļas atrodas tagad aizbērtas kapenes. 1922.g. pēc iepriekš 1854.g. aizbērto kapeņu iebrukšanas veiktu remontdarbu laikā atrada piecu pieaugušo un viena bērna zārku.
Uz D no baznīcas, akmens mūra žoga iekšpusē atrodas fon der Osten-Sakenu dzimtas kapsēta ar vairākiem saglabātiem kapakmeņiem un piemiņas zīmēm. Apbedījumi atrodas arī baznīcas Z pusē pie žoga ieejas vārtiem, taču to piederība vairs nav nosakāma. Domājams, tur apbedīti mācītaji un draudzes locekļi.
Literatūra
Mašnovskis, Vitolds. Latvijas luterāņu baznīcas: vēsture, arhitektūra, māksla un memoriālā kultūra. I sējums. Rīga, 2005. 62.–66.lpp.
https://latvijaspieminekli.lv/apriku-luteranu-baznica/
Grīviņš, Valters. Ekspedīcijas piezīmes. 2021.g. 27.jūnijs. Nepublicēts materiāls.
