ATRAŠANĀS VIETA
Apserdes krogs atrodas Apserdē, Jēkabpils novada Elkšņu pagastā (1940.g. Jēkabpils apriņķa Rītes pagastā), senā Rīgas – Ilūkstes – Daugavpils ceļa vecās trases labajā pusē, savulaik svarīgā, vietējas un reģionālas nozīmes ceļu krustojumā. Koordinātas: 56.20432 25.60315.
MŪSDIENU STĀVOKLIS
Daļa krogus ēkas saglabājusies un ir apdzīvota, Lielākā daļa drupās.
ZIŅAS
Apserdes krogs piederējis Ilzes muižai (Ilsenberg).
Krogs iezīmēts K. Neimaņa 1833./1864. gada Kurzemes kartē (2. attēls) un vairākās vēlāk izdotās 19. gs. un 20. gs. sākuma / I puses impēriskās Krievijas, Vācijas (3. attēls) un Latvijas Republikas kartēs.
Apserdes krogs bija lielākais un nozīmīgākais krogs Rīgas/Jelgavas – Ilūkstes – Daugavpils lielceļa posmā no Neretas līdz Aknīstei, tāpat tas, lai arī piederēja Ilzes muižai un Kroņa-Susejas pagastam, tomēr ģeogrāfiski atradās Elkšņu pagasta vidū un tāpēc bija plaši apmeklēts kā arī tika izmantots dažādām sabiedriskām vajadzībām un norisēm.
Bet, kur daudz ļaužu, tur arī daudz visādu gadījumu un negadījumu, ziņas par kuriem var atrast sava laika presē.
Lai gan zemnieku likumi noteica, ka pēc pulksten 10.00 vakarā krogū varēja atrasties tikai ceļinieki un arī stipros dzērienus pēc šīs stundas vairs nedrīkstēja kroģēt[1], krodzinieki šo noteikumu bieži neievēroja, ļaujot iesilušajiem dzērājiem turpināt uzdzīvi, kas nereti beidzās ar ķildām un izkaušanos, bet reizēm vēl bēdīgāk. Par vienu šādu notikumu, kas 1885. gadā norisinājās netālu no Apserdes kroga stāstīts laikrakstā “Balss”:
“Pieci jaunekļi, cauru nakti dzēruši Apserdes un Spītes krogos (pēdējā no seniem gadiem dzen bez traucēšanas savas “rebes” žīdiņš), gāja pa tuvējo mežu uz mājām. Četri no tiem, zinādami, ka viņu biedram R. kāds mazumiņš naudas un pulkstens, uzbruka tam piepeši (laikam agrāk norunājuši) un raudzīja to aplaupīt. Gan nabadziņš turējies pretī, bet tomēr beidzot pārāki spēki to pārvarēja. Briesmīgi sadauzījuši un atņēmuši mazo mantībiņu, negantnieki atstāja nabaga jaunekli bez samaņas zemē gulošu, to laikam turēdami par nedzīvu. Pēc vairāk stundām nelaimīgais atmodies no ģīboņa un ievilcies, kā spēdams, tuvējās mājās, kur izstāstīja savu nelaimi. Policeja tūlīt apcietināja nedarbniekus un atrada arī pie viena no tiem laupīto pulksteni. Tagad visi četri krogus brālīši nosūtīti uz Jaunjelgavas “mūra māju” un neizmuks vairs pelnītam sodam. – Sadauzītais R. gan varbūt izveseļosies, bet jāšaubas, vaj tas sasniegs agrāko spirgtumu.”[2]
Spriežot pēc 1898. gadā publicēta sludinājuma, Ilzes muiža krogu ir pārdevusi un tābrīža īpašnieks to izrentē: “No 23. aprīļa 1898. gada ir iznomājams Ilzes muižas Apserdes krogs. Personas, kuras vēlētos minēto krogu uz renti ņemt, tiek uzaicinātas 21. martā 1898. g. pulksten 10 no rīta pieteikties minētā krogā pie īpašnieka K. Spriņģa.”[3]
Viena no lielākajām pagasta ļaužu pulcēšanās reizēm pie krogiem bija ap Sveču dienu, 2. februārī, rīkotās deramdienās. Tā bija diena, kad saimnieki slēdza gada līgumus ar kalpiem un ganiem, amatnieki ar mācekļiem. Līgumi parasti tika noslēgti mutvārdos, ieguva spēku saņemot rokasnaudu un “apzieģelēti” ar darba devēja pie krogus letes dienestniekam uzsauktām “magaričām”. Ar to, protams, nepietika un nereti visa saņemtā rokasnauda tajā pat dienā nonāca krodzinieka lādē…
1900. gadā, kad Baltijas guberņās tiek ieviests valsts spirta monopols, Kurzemē tiek slēgti ap 81% līdz tam pastāvējušo krogu.[4] Apserdes krogs turpina darboties.
Par 1902. gada deramdienu Elkšņu pagastā stāsta avīze “Tēvija”:
“No elksniešiem. Sveču dienā (2. februārī) pēc vecu vecās ierašas pie Apserdes kroga bij sapulcējušies milzum daudz ļaužu uz gājēju derēšanu. Kalpiem algas bij mērenas: jaunam, krietnam kalpam deva no 100–105 rbļ.; leišus varēja dabūt par 70 r. un vēl lētāki; kalponēm deva 30–33 rbļ.
Neskatoties uz grūtiem laikiem un šauriem ieņēmumiem, dzerts tika jo lieliski; lai gan krodzinieks uz šo dienu bija ar visu bagātīgi apgādājies, tad tomēr uz beigām vīna pietrūka. Kā arvienu, tā arī tagad pēc dzeršanas izcēlās stipra kaušanās starp leišiem un kurzemniekiem.”[5]
Jelgavas apriņķa Zaļenieku krājaizdevu kases 1901. gada pārskata ziņojumā minēts kāds “nelaimīgs aizdevums Indriķim Ošam uz Apserdes krogu”, kura zaudējumi beidzot norakstīti.[6] Iespējams, Ošs bijis Apserdes krogus krodzinieks, kuram rente beigusies vai tikusi uzteikta 1898. gadā, Kad K. Spriņģis meklē jaunu nomnieku.
Vai nu kroga rente nedeva cerēto, vai citu iemeslu dēļ Apserdes krogs 1902. gadā tiek pārdots. Laikraksta “Zemkopis” 27. novembra numurā ievietots sludinājums, ka “pārdodams lielais Apserdu krogs ar plašu bodi, 20 desetīnām (1 desetīna – 1,0925ha) aramas zemes un pļavu, atrodošos pie uz Jelgavu, Ilūksti, Jaunjelgavu, Jēkabmiestu un Kauņas guberņu vedošu lielceļu krustošanās vietas. – Tuvākas ziņas pie L.G. Rozenauera Jēkabmiestā.”[7]
1939. gadā “Jēkabpils Vēsnesis” publicē nekrologu 113 gadu vecumā mirušajam Morduham Kacam, pieminot, ka pirms pasaules kara viņš kādu laiku bijis arī Apserdes kroga rentnieks.[8]
1910. gadā Elkšņu pagastā saistībā ar kārtējo deramdienu iezīmējas mūsdienās tik pazīstamās “darbaroku” problēmas. “Jauno Latviešu Avīžu” korespondents ar pseidonīmu Puisis raksta:
“Šejienes Apserdes krogā bij 2. februārī parastie “sveceni” jeb puišu un meitu derēšanas diena. Sapulce bija liela, bet no dzeršanas un “līkopu” slēgšanas tika maz dzirdēts.
Saimnieki ar derēšanu vilcinās, jo paraduši īsi priekš Jurģiem nobraukt uz 10 verstes atstato Aknīšķu miestiņu Leišos. Te leiti sader, tad ratos iekšā un pārved mājās. Ja leitis, pāris nedēļas nodienējis, aizlaižas lapās, tad saimnieks atkārto to pašu braucienu līdz miestiņam, – un tā tas pie daža iet līdz rudenim. Saprotams, šāda rīkošanās atnes tikai zaudējumus un kaitīga pašu zemkopības uzplaukšanai, jo latviešu vietējie apzinīgie darba spēki tiek spiesti aizklīst uz pilsētām. Bet uz jautājumu: kamdēļ tā? viņi paskaidro: “Latvietis gan ir krietnāks darba spēks, bet leitis lētāks.” Jā, ko lai dara, pēdējā laikā cilvēki nerēķinās ar nākotnes labumu, bet dzīvo acumirkļa iespaidiem.”[9]
1911. gadā Elkšņos domā par jauna, visiem pagasta iedzīvotājiem izdevīgākā vietā novietota pagasta nama celtniecību. Tāda vieta tiek saskatīta pie Apserdes kroga, kura krodzieks šo iniciatīvu, ja tāda tiktu īstenota, gatavs atbalstīt ar ievērojamu naudas summu:
“No Elkšņiem. Mūsu pagasts, lai gan nav lielais, tomēr ir labi garš un tā ka tagadējais pagasta nams vēl atrodas pagasta vienā galā – uz leišu robežām – tad iznāk, ka daudziem pagasta locekļiem jāmēro ap 30 verstu garš ceļa gabals līdz savam pagasta namam. Jau sen ir domāts un tik tagad nolemts celt jaunu pagasta namu vairāk pagasta vidū – netālu no Apserdes kroga, kur priekš tā nolūka no valdības tiekot dāvināta viena desetina zemes un no Apserdes kroga īpašnieka piesolīts 1000 rubļu vienreizīgs naudas pabalsts pagasta nama celšanai par labu, bet tik tad, ja to cels kroga tuvumā. Bet iet baumas, ka arī pie tagadējā pagasta nama esošā “policijas” krodziņa īpašnieks esot solījis, ja pagasta namu atstāšot viņa tagadējā vietā, katru gadu maksāt 100 rubļu pagastam par labu. Te varam redzēt, kādu iespaidu dara pagasta nams uz krodziniekiem. Redzēsim, kurš uzvarēs…”
Pie viena raksta autors izmanto iespēju pastāstīt arī par kriminālhronikai piederošām deramdienas norisēm:
“Pelnu dienā minētā Apserdes krogā bija “kalpu tirgus” un, kā jau parasts, tika žūpots uz nebēdu un beidzot sāka “jautri izplūkties”, pie kam vietējam uradņikam D., mierinot iesilušās galviņas, nogājis tā paplāni. Kā dzird, tad galvenais atbruņotājs esot kāda sieviete. Iesākta izmeklēšana. Kad mums pienāks tie laiki, kad sāksim biedroties nevis plūkties?”[10]
Kāds Kr. Čibuls 1912. gadā “Latviešu Avīzēs” publicē “Atsaukumu”, kurā paskaidro, ka “Apserdes krogā pēdējā laikā darbojas gan kāda lauksaimniecības rīku tirgotava ar kādām pāris lauksaimniecības mašīnām un dažiem citiem mazvērtīgiem zemkopības rīku piederumiem, kuri stāv uzstādīti minētā tirgotavā, bet tā nav vis Latviešu lauksaimnieku ekonomiskās sabiedrības tirgotava,”[11] kā teikts tajā pat avīzē iepriekš publicētā rakstā. Krogā, jādomā, darbojas arī kāds pārtikas un sīkpreču veikals.
1912. gada Jurģos (23. aprīlī) Apserdes krogu slēdz. Par to lasām 1913. gada martā, jau tradicionālajā deramdienas reportāžā “Sadzīvē”:
“Pavasarim tuvojoties saimnieki pošas noķert kādu kalpu, tāpēc no pagasta valdes tiek izziņoti kalpi, lai noteiktā dienā sanāk uz salīgšanu un tirgus vietas pa lielākai daļai tiek noteiktas pie krogiem, kur ir alus pārdotavas. Šogad visi derēšanas tirgi tiek noturēti pie
vietējā Elkšņu kroga. Turpretim agrākos gadus noturēja pie Apserdes, kur tas centrs patiesībā arī būtu, bet ko tur darīt, kad nav alus, tāpēc, ka no pagājušajiem Jurģiem tas ir slēgts, bet, kā dzirdams, tad atvēršot no jauna.”[12]
Tā paša 1913. gada septembrī “Sadzīve” vēlreiz raksta par Elkšņu krogiem, minot, ka daļa pagasta iedzīvotaju vēloties panākt Apserdes kroga darbības atjaunošanu:
“Pagājušais gads mums elksniešiem bija grūts piemeklēšanas gads – tika slēgts mūsu gaismas templis – Apserdes krogs. Vēlāk beidza praktizēt un slēdza ņiprās ačeles arī Elkšņu krogs. (..) Ka bez kroga nevarējām iztikt, to liecina tas, ka daži pelēkie (T.i. “pelēkie baroni” – nicinošs, sociāldemokrātu un komūnistu 20. gs. I pusē nereti lietots vecsaimnieku apzīmējums – red. piez.) griezušies pienācīgā vietā, lai atļauj atvērt no jauna Apserdes krogu. Daudzi strādnieki un sīkgruntieki uzstājās pret krogus atvēršanu. Neizdevās arī atvērt otru krogu pie Biržu robežas, jo še sievietes bija tam stingri pretī. Pagasta valde un vietnieki gan simpatizējuši kroga atvēršanai, jo nevarot taču laist garām 70 r., kurus pag. maksāšot krogus turētājs.
Beidzot taču izdevās atvērt Elkšņu krogu, kurš nu ar sekmēm praktizē. Tagad atkal skan tur dzērāju dziesmas, un slāpes dedzina gan pelēkais, gan arī dažs labs inteliģents…”[13]
1914. gadā deramdiena atkal notiek pie Apserdes kroga, kurā gan tikai bezalkoholiskā bufete:
“Deramas dienas arī šogad, kā citiem gadiem, notika 19. februārī, “Apserdu” kroga telpās. (..) Citur puisim maksā 200 rbl. par gadu, bet mums tikai 150 rbļ. (augstākais). (..) Citiem gadiem šī diena bij ļoti ievērojama priekš dažu subjektu savstarpējas izrēķināšanās (..) Tagad krogs ir slēgts un tā vietā atvērta iebraucamā vieta ar “bezalkoholisku” dzērienu bufeti. Tāpēc arī daži vismaz cerē, ka turpmāk varbūt asiņaini skati nebūšot redzami. No otras puses atkal iet baumas, ka krogs esot slēgts tikai uz papīra, bet iekšā varot dabūt visu,
kas vajadzīgs “sirds uztaisīšanai”.”[14]
Nav zināms, kas Apserdes krogā notiek Pasaules kara gados.
Latvijas Republikas agrārās reformas ietvaros muižas un tām piederošie krogi tiek sadalīti, tos piešķirot gan sabiedriskām vajadzībām, gan privātpersonām. Apserdes krogs, kā no Ilzes muižas vēl cariskās Krievijas laikā iegādāts īpašums paliek tābrīža īpašnieka rīcībā.
Krogu redzam iezīmētu 1922. gadā sastādītā Elkšņu valsts meža muižas plānā (4. attēls).
1920.-to gadu sākumā, nu jau jaunās Latvijas Republikas laikā, laukos samērā plaši darbojās dažādas pa daļai sociālistiski, pa daļai komūnistiski orientētas sabiedriski politikas organizācijas, viena no kurām bija Latvijas laukstrādnieku savienība (1929. g. pārdēvēta par
Progresīvo jaunsaimnieku, sīkzemnieku un lauku darba tautas apvienību). Šai organizācijai bija arī Elkšņu pagasta nodaļa, kura, tāpat kā nodaļas citviet Latvijā, centās piesaistīt biedrus un interesentus, rīkojot kultūras un izklaides pasākumus. Saprotams, ja attiecīgajās
valsts iestādēs, kas lēma par šo pasākumu atļaušanu, lēmumus pieņēma pilsoniski un nacionāli noskaņoti ierēdņi, viņi centās atrast veidus, kā tos noraidīt. Tā bija noticis arī saistībā ar Apserdes kroga zālē ieplānotajiem Laukstrādnieku savienības izrīkojumiem.
Avīze “Sociāldemokrāts” 1922. gada 7. novembra numurā rakstīja:
“L.L.S. Elkšņu nodaļa 30. okt. griezās pie Jaunjelgavas apriņķa priekšnieka ar lūgumu atļaut sarīkot Apserdes kroga zālē 5. nov. dejas vakaru un 12. nov. teātra izrādi. Par telpām nodaļa bij vienojusies ar vietējo pagasta valdi. Apr. priekšnieks pieprasīja apstiprināta no
būvkomisijas zāles plāna, bet tā kā tāda nav, lūgumu noraidīja.” Tālāk raksta autors norāda, ka divām citām sabiedriskām organizācijām – Elkšņu biškopības biedrībai “Liepa” un Dziedāšanas biedrībai – pasākumi tajā pat laikā atļauti un notikuši.”[15]
Kopš 1920. gada Apserdes krogu par mājvietu – gan ne pašiem piederošu, bet īrētu – sauc Elkšņu patērētāju biedrības kooperatīvs, kuram krogā arī veikals. Tāpat krogā no rūpnieka Hiršteina, kam tas pieder līdz 1923. gadam, telpas īrē arī Elkšņu pagasta valde, kuras
līdzšinējais pagasta nams pēc Latvijas–Lietuvas robežu galīgas novilkšanas palicis Lietuvas daļā.
1923. gada 16. decembra numurā “Sociāldemokrāts” raksta:
“Elkšņi. Vietējais kooperatīvs, kurš uzsāka savu darbību 1920. g. ar ļoti mazu kapitālu, tagad ir izplaucis diezgan plaši, ko pierāda pusgada apgrozījuma summa – 1.800 000 r. Šis fakts liecina par iedzīvotāju apziņu, kuri labprāt ziedo savas artavas kopdarbības labā. Vienīgais ļaunums ir tas, ka Apserdes krogs, kurš piederēja alus brūža īpašniekiem Hiršteinam un tika par samērā pieietamu īres maksu izīrēts kooperatīvam un pagasta valdei, tagad pārdots kādam Lietavas pavalstniekam, kurš jau uzteicis telpas abām iestādēm, motivēdams ar to, ka žīds dodot divreiz lielāku nomu. Vēl bēdīgāku iespaidu atstāj alus pārdošana kooperatīvā. Pēdējā laikā jaunatne pavada vakarus veikala komija telpās, kur dzērāju dziesmu melodijās saplūst gan puišu, gan arī jaunu meitu balsis.”[16]
Pagasta mājas jautājums nav nokārtots vēl arī 1925. gadā, kad pagasta sabiedrība noraida Apserdes kroga iegādes priekšlikumu:
“Elkšņi. Pirms pasaules kara (..) pagastam bija sava pagasta māja uz pašas Kauņas guberņas robežas, tā ka vienai daļai pagasta iedzīvotājiem nācās mērīt ap 25 verstes garo ceļu. (..) Ar Latvijas valsts nodibināšanos un novelkot Latvijas–Lietavas robežu dabā, pagasta māja palika Lietavā. Tagad šis pagasts vārda pilnā nozīmē nīkuļo, jo pagastam nav sava pagasta nama un, otrkārt, līdz ar pagastu noapaļošanas likumu 29 vecsaimniecības tika piešķirtas pie Ēķengrāves pagasta. Lai kārtīgi varētu pagasta saimniecību vadīt, pagasts nav spējīgs pie tik liela skaita mazsaimniecību un sīksaimniecību sevim pag.[asta] namu uzcelt.
Divus gadus atpakaļ tika pārdots no rūpnieka Hiršteina Kroņa-Susejas pagastā Apserdes krogs, kurš atrodas uz Elkšņu–Kroņa–Susejas pagasta robežas. Tanī reizē viena daļa pagasta locekļu bija ar mieru pirkt augšā minēto krogu pagasta vajadzībām, bet, sasaucot
vispārēju pagasta sapulci, tika šis projekts ar balsu vairākumu noraidīts. Krogu nopirka pilsonis Peters Brencis par apmēram 250,000 rbļ. Tagad pagasts nomā savām vajadzībām vienu mazu istabiņu, bez tam vēl vienu mazu istabiņu un ķēķi darbveža vajadzībām no
minētā īpašnieka, maksājot 16,000 rbļ. nomas gadā.”[17]
1925. un 1926. gadā Apserdes krogā tiek izūtrupēti divi veikalnieki. Nav droši zināms vai viņu veikali atradušies krogus telpās:
“Jelgavas apgabaltiesas Jēkabpils apriņķa tiesu izpildītājs paziņo, ka 20. janvārī 1925. g. pulksten 10 r., Kroņa-Susejas pag., Apserdes krogā Jēkabpils apriņķī, pārdos Voldemara Kalvišskij kustamo mantu, sastāvošu no kolonial- un manufakturas precēm, novērtētu par Ls 1000,- Izzināt sarakstu, novērtējumu, kā arī apskatīt pārdodamo mantu, varēs pārdošanas dienā uz vietas. Tiesu izpild. v.i. G.Biernis”
“Jelgavas apgabaltiesas, Jēkabpils apriņķa tiesu izpildītājs paziņo, ka dēļ Rīgas 7. iec. miertiesneša sprieduma izpildīšanas Eduarda Jansona civ. prasības apmierināšanai, Jēkabpils apriņķa Rites pagastā Apserdes krogā 15. janvārī 1926. g. pl. 10 dienā pārdos Karļa Meike kustamu mantu, sastāvošu no partijas dzelzs un tērauda preču, dažādām krāsām un cepurēm, novērtētu par Ls 243 (..) 1 zirgu spēka labības pļāvēja, 1 zāles pļāvēja un 1 labības grābekļa, novērtētu par Ls 400. Izzināt sarakstu, novērtējumu, kā arī apskatīt pārdodamo mantu varēs pārdošanas dienā uz vietas. Tiesu izpildītājs Ernstsons”[18]
1927. gadā Rītes pagasta valde nolemj atļaut ierīkot traktieri bijušā Apserdes kroga zālē.[19]
1935. gadā Apserdē ir Elkšņu patērētāju biedrības pārtikas veikals un Jūles(?) Cukermanis tirgotava.[20]
1940. 11. martā Jelgavas apgabaltiesas tirdzniecības reģistra “A” daļas 1146. reģ. numurā ierakstīta firma “Līna Cukermans”.
“Līna Cukermans dzim. 1902. g. 10. janvārī Rites pag. un dzīvo Rites pag. Apserdēs. Uzņēmums – kolonial- pārtikas preču, dzelzs izstrādājumu, trauku, galanterijas preču un gatavas veļas tirgotava atrodas Rites pag. Apserdēs un tā darbība atklāta 1925. g. 23. aprīlī.”[21]
1940. gada jūnijā PSRS okupē Latviju un strauji sāk valsts un sabiedrības boļševizāciju. Notiek īpašumu atņemšana un sākas individuālas represijas. Kā viena no sabiedrības pretreakcijām ir aizmiršanās meklēšana alkoholā. Rakstnieks Gunars Janovskis paša pieredzēto tēlo šādi: “Savādi. Agrāk cilvēki dzēra un raudzīja paturēt skaidru prātu. Tagad notika otrādi. Vajadzēja reibuma, kas apklusinātu nemieru, neziņu un savādas bailes no tā, kam drīzumā vajadzēja notikt.”[22]
Okupantu vara pret šo tendenci cenšas cīnīties sociālistiskā garā, argumentējot, ka jau “Oktobra revolūcijas vadonis V.I. Ļeņins devis svarīgo norādījumu, ka “sociālisms un alkoholisms ir nesavienojami jēdzieni”".[23]
Šajā sociālistiskajā cīņā pret dzeršanu iesaistās arī Elkšņu pagasta vietvara: “Elkšņu patērētāju b-bas valde ir nolēmusi savā veikalā, Elkšņu Apserdēs pēc 1. oktobra vairs netirgoties ar alu. Ir ierosināts slēgt Apserdē arī vīna tirgotavu. Ar to daļa ritiešu un elksniešu būs pasargāti no dzeršanas netikuma, jo Apserde jau no laika gala ir liels krogus un dzērāju centris. Galvenā iedzeršana notiek piektdienās, kad ir lielāks civēku saplūdums, jo minētā dienā sēdes notura Krāj-Aizdevu sabiedrības un pagasta valde. Tad aiz katra ēkas stūŗa ļaudis rīkojas ar pudelītēm. Elksnieši šīs piektdienas nosaukuši par “brāļu dienu”.”[24]
1941. gada 22. jūnijā nacistiskā Vācija uzbrūk komūnistiskajai Krievijai (PSRS) un karš pārveļas pāri pēdējās sagrābtajai Latvijai. Lai arī sarkanā armija tiek sakauta un ātri atkāpjas, bet arī bēgot tā paspēj izpostīt ienaidnieka rokās paliekošo zemi. Avīzes “Tēvija” 1941. gada 2. septembra numurā lasām par situāciju Elkšņu pagastā:
“(..) iedzīvotāji no boļševikiem saņēma bēdīgu mantojumu: kooperatīvs, kurš bija viens no bagātākiem apkārtnē, bija nodedzināts, telefona centrāle un līnija izpostīta, pienotavas — Pieteka — mašīnas saspridzinātas, pagasta 2 automašīnas nolaupītas, kalēju darbnīca nodedzināta. Vajadzēja piespiešanos un uzupurēšanos no pagasta iedzīvotājiem, lai atkal visu nopostīto savestu kārtībā. Tagadējais pagasta vadītājs R. Klāsons kopa ar saviem palīgiem un uzņēmīgākiem pagasta iedzīvotājiem īsā laikā Apserdes kroga telpās iekārtoja jaunu patērētāju biedrības veikalu, kas apgādā pagasta iedzīvotājus ar nepieciešamām precēm.”[25]
Par Apserdes kroga pielietojumu otrās padomju okupācijas gados pagaidām ziņu gandrīz nav. Periodika.lv atrodams vien raksts, no kura varam uzzināt, ka 1972. gadā Apserdes krogā darbojas veikals, kur, kā jau visos lauku veikalos, var iegādāties arī stipros dzērienus.[26]
Skaidrs gan ir tas, ka krogus celtne, tāpat kā citas Apserdes pudura mājas, pamazām tiek nodzīvota un pamesta likteņa varā. Rakstnieks Alberts Eglītis (1917– 2007), kurš 1990. gadā apmeklēja Latviju, tostarp savu bērnības māju vietu Elkšņu “Pārupos”, par redzēto rakstīja:
“Lietuvas pierobežā, Elkšņu pagastā starp Beteļiem un Gobāniekiem, 30 kādreiz turīgu saimniecību vairs nav, tās vienkārši ir pazudušas. Tāpat nav zināms, kur palikuši šo māju ļaudis. Apserdē, deportētā kalēja Nāposta (izsūtījumā miris) mājā kaut kāds vilnas un dziju
apstrādes punkts. Kiopa dzirnavas, zāģētava un labajos gados celtā pienotava nojaukti. Mežamuižai, kurā kādreiz pulsēja pagasta sabiedriskā un kulturālā dzīve, nožēlojami noplucis paskats. Krogs pussagruvis, vecās kooperatīva ēkas nav.”[27]
TIPOLOĢIJA UN ARHITEKTONISKAIS RAKSTUROJUMS
Pēc sava novietojuma reģionālas un vietējas nozīmes ceļu krustojumā Apserdes krogs bijis tipisks lielceļa krogs. Ēka, domājams, celta 19. gadsimta vidū vai I pusē.
Kroga celtnes lielākā daļa drupās un atlikušais, tagad apdzīvotais DA gals, šķiet, ievērojami pārbūvēts. Krogs bijis celts daļēji laukakmens mūra, daļēji (ZR galā)i akmens stabu / māla kleķa sienu (iespējams pirms māla kleķa pildījuma sienas veidoja starp akmens stabiem likti guļbaļķi) konstrukcijā. Logu un vārtu ailām izmantoti māla pilnķieģeļi. Spiežot pēc saglabājušās DA gala ceļa puses ārsienā saskatāmā ieslīpā sašaurinājuma (sk. ar bultiņu norādīto vietu 10. attēlā), var pieļaut, ka šajā vietā bijuši stadulas vārti, resp. kroga daļa (kas pilnībā zudusi) atradusies ēkas vidū un tai bijušas divas, gareniski pievienotas stadulas. ZR gala (Neretas puses) stadulas sienas daļēji saglabājušas, redzama vārtu vieta gala sienā.
LITERATŪRA UN AVOTI
1 LVVA 113.f., 3.apr., 75.lieta, 1.lp.
2 -ns. No Elkšņu-Susejas. Iekšzemes ziņas // Balss. – 1885. – Nr. 45. – 6. novembris. Skatīts: periodika.lv
3 Zemkopis. – 1898. – Nr. 10. – 11. marts. Skatīts: periodika.lv
4 Teivens, A. Latvijas lauku krogi un ceļi. – Māksla: Rīga, 1995. – 90. lpp.
5 Elksnietis. No elksniešiem. Iekšzemes ziņas // Tēvija. – 1902. – Nr. 7. – 13. februāris. Skatīts: periodika.lv
6 X. No Zaļeniekiem. Iekšzemes ziņas // Tēvija. – 1902. – Nr. 10. – 6. marts. Skatīts: periodika.lv
7 Zemkopis. – 1902. – Nr. 48. – 27. novembris. Skatīts: periodika.lv
8 Piedzīvojis 113 gadus // Jēkabpils Vēstnesis. – 1939. – Nr. 43. – 26. oktobris. Skatīts: periodika.lv
9 Puisis. No Elkšņiem. No Kurzemes // Jaunās Latviešu Avīzes. – 1910. – Nr. 14. – 16. februāris. Skatīts: periodika.lv
10 Dzelzsgals. No Elkšņiem. Kurzeme // Sadzīve. – 1911. – Nr. 35. – 26. marts. Skatīts: periodika.lv
11 Čabuls, Kr. No Subates. Atsaukums // Latviešu Avīzes. – 1912. – Nr. 70. – 21. jūnijs. Skatīts: periodika.lv
12 Akmens. No Elkšņiem. Baltija // Sadzīve. – 1913. – Nr. 29. – 12. marts. Skatīts: periodika.lv
13 -go. No Elkšņiem. Baltija // Sadzīve. – 1913. – Nr. 107. – 19. septembris. Skatīts: periodika.lv
14 I.P-ns. Elkšņi. Baltija // Jaunais Ceļš. – 1914. – Nr. 48. – 28. februāris. Skatīts: periodika.lv
15 Brīves dēls. Elkšņi. Latvija // Sociāldemokrāts. – 1922. – Nr. 251. – 7. novembris. Skatīts: periodika.lv
16 Brīves dēls. Elkšņi. Latvija // Socialdemokrats. – 1923. – Nr. 283. – 16. decembris. Skatīts: periodika.lv
17 Jaunais Rīts. Elkšņi. Iekšzeme // Laukstrādnieks. – 1925. – Nr. 18. – 30. aprīlis. Skatīts: periodika.lv
18 Jēkabpils Vēstnesis. – 1926. – Nr. 1. – 8. janvāris. Skatīts: periodika.lv
19 Kulturēlā dzīve Rītē // Laukstrādnieks. – 1927. – Nr. 39. – 6. oktobris. Skatīts: periodika.lv
20 Salnais, V un Maldups, A. Pagastu apraksti (pēc 1935. gada Tautas skaitīšanas materiāliem). Rīga: Valsts Statistiskā pārvalde, 1935. – 502., 507.lpp.
21 Tiesu sludinājumi // Valdības Vēstnesis. – 1940. – Nr. 64. – 18. marts. Skatīts: periodika.lv
22 Janovskis, G. Stāsti par krievu laiku. Kur sunim vieta. Bruklina: Grāmatu draugs, 1978. – 85. lpp.
23 Gatavošanās Oktobra revolūcijas svētkiem // Jaunais Komunārs. – 1940. – Nr. 52. – 15. oktobris. Skatīts: periodika.lv
24 “Brāļu dienas” jāizbeidz // Brīvā Daugava. – 1940. – Nr. 12. – 11. oktobris. Skatīts: periodika.lv
25 A.E. Jaunuzbūves darbs Elkšņu pagastā // Tēvija. – 1941. – Nr. 55. – 2. septembris. Skatīts: periodika.lv
26 Slikšāns, D. Nepārdomāti un neorganizēti // Padomju Daugava. – 1972. – Nr. 84. – 13. jūlijs. Skatīts: periodika.lv
27 Eglītis, Alberts. Tā tur dzīvo: Latvijas pelēkā ikdiena // Brīvā Latvija: Apvienotā “Londonas Avīze” un “Latvija”. – 1990. – Nr. 24. – 25. jūnijs. Skatīts: periodika.lv
Apraksts sagatavots ar Valsts kultūrkapitāla fonda un partnerības “Kaimiņi”&Kopienu sadarbības tīkla“Sēlijas salas” (Sēlijas vēsturiskās zemes kultūras programma) atbalstu
