Krogs
ATRAŠANĀS VIETA
Jaunpiebalgas krogs atrodas Cēsu novada Jaunpiebalgas pagastā (1940.g. Cēsu apriņķa Jaunpiebalgas pagastā), Gaujas ielā 21, autoceļa Vecpiebalga–Jaunpiebalga labajā pusē. Koordinātas: 57.177107, 26.041750.
MŪSDIENU STĀVOKLIS
Krogs kopš 2015. gada pieder SIA “SILS & SILI”. Kroga un saimniecības ēkas tiek uzturētas un saimnieciski izmantotas (kroga ēkā darbojas metāldarbnīca un veikali), notiek sistemātiski atjaunošanas darbi. Jaunpiebalgas krogs ar apbūvi ir reģiona nozīmes kultūras piemineklis. Iekļauts pieminekļu sarakstā 2016. gadā ar nr. 9140.
ZIŅAS
1601. gada I pusē zviedru administrācija revidē poļiem atņemtās Vidzemes teritorijas, lai noskaidrotu muižu valdījuma tiesības, noteiktu muižnieku kara klaušu pienākumus un ievāktu ziņas par zemniekiem, no kuriem varēs iekasēt nodokļus. 18. maijā tiek revidēts Piebalgas pilsnovads (Daß Pebalgsche gebiete) ar agrāk Rīgas arhibīskapam piederējušo Piebalgas un Jauno muižu (vēlāko Jaunpiebalgu), kā arī novada privātās muižas. Gan Piebalgā, gan Jaunajā muižā katrā 2 krogi, kuros tiek kroģēts muižas alus.[1] Kur minētie krogi atradušies, vai kā tos sauc, revīzija nestāsta. Viens no Jaunās muižas krogiem visdrīzāk ir Muižas krogs, kas, visai iespējams, jau tolaik atrodas aptuveni savā vēlākajā vietā.
1638. gada arklu revīzijas laikā Piebalgas muižā līdz ar Jauno muižu un Ranku kopā divi krogi.[2] Jādomā, pārējie cietuši ilgajos poļu-zviedru kara gados (1600–1629) un vēl nav atjaunoti. Arī šīs revīzijas protokolā krogu atrašanās vietas nav norādītas.
Senākais kartogrāfiskais avots, kurā redzam iezīmētu Jaunpiebalgas Muižas krogu (eksplikācijā – Hofes krug) ir Lielā kadastra (1681–1710) ietvaros 1681. gadā sastādītais Vecpiebalgas muižas plāns (2. attēls). Krogs atrodas savā vēlākajā vietā un attēlots ar zviedru mērnieku lietotu simbolu – māju, pie kuras izkārts karodziņš.[3]
Blakus krogam ir Jaunpiebalgas baznīca, kas šajā vietā, būvēta no koka, pastāv no 1646. līdz 1702. gadam (1667.g. celta no jauna), kad iebrukušais krievu karaspēks Ziemeļu kara gados to nodedzina.[Kampe, 1937 – 29.lpp.] Pēc kara baznīcu ap 1723.g. uzceļ atkal no jauna, taču nav īsti skaidrs, kur, iespējams, jau tagadējā vietā – 300m uz R no kroga. 1740. g. vizitācijā teikts, ka zemnieki nesuši ziedojumus “uz tirgus vecās baznīcas vietā”. Līdz mūsdienām pastāvošā mūra baznīca celta 1804. gadā.
Tādu pat kroga ēkas novietojumu kā 1681. gada plānā, redzam arī ap 1700. gadu sastādītajā Alūksnes ceļa kartē (3. attēls) – nākot vai braucot pa lielceļu no Vecpiebalgas puses, jāšķērso bezvārda upīte un tad, pēc neliela gabala, krogs atrodas labajā pusē.[4]
Rīgas – Allažu – Mālpils – Nītaures – Skujenes – Piebalgas – Rankas – Lejasciema – Alūksnes – Vastselīnas ceļa stratēģisko un saimniecisko nozīmi 17. gadsimtā apliecina tā ieļaušana zviedru Vidzemes jeb Zviedrijas Livonijas (tajā ietilpa Vidzeme un Igaunijas dienvidu un centrālā daļa, pārējā Igaunijas daļa jau kopš 1561. gada bija zviedru Igaunija) ģenerālgubernatora Klaudija Tota 1671. gadā izdotajos “Zemes likumos”, kuru III nodaļas 2. § uzskaitīti galvenie Vidzemes ceļi. Pavisam tādi ir 8 – septiņi pamatā ved pa mūsdienu Latvijas, bet viens pa Igaunijas teritoriju (4. attēls).[5]
1688. gada arklu revīzijas laikā Piebalgas Jaunajā muižā ir viens – Jaunāsmuižas krogs. 1685. gadā tajā izkroģētas 121 mucas, 1686.g. – 94 un 1687. gadā – 64 mucas alus (5. attēls).[6]
Protokolā tālāk lasām (6. attēls), ka krogā divi krodzinieki – Jurčs (Jukums?) un Krustiņš. Krogs atrodas netālu no muižas un baznīcas pie Rīgas ceļa, krodzinieki dod staciņa[7] labību, bet citas nodevas nemaksā, jo kroģē muižas alu, katru otro nedēļu [sūta uz muižu] darbinieku, kroga birku kokus nevar parādīt, pēc teiktā gadā izkroģē 60–70 līdz 80 mucas alus.[8]
1750. gada Vidzemes arklu revīzijas laikā grāfam Šeremetjevam piederošajā un fon Krīdeneram iznomātajā Jaunpiebalgas muižā ar Kāpurkalna muižu (Pebalg-Neuhoff mit Capershoff) ir 3 krogi. Jaunās muižas krogs (Neuhoffschen krug) ir labā stāvoklī, bet Abrupes krogs (Abrocksche krug) – sliktā. Arī Kāpurkalna muižas krogs (Capershoffschen krug) ir vecs. Abi pirmie krogi atrodas pie Alūksnes lielceļa, bet trešais pie tā ziemas trases. 1749. gadā Jaunās muižas krogā, kur krodzinieks Jānis, izkroģētas 253 mucas alus, Abrupes krogā (kr. Ērmanis) – 82 un Kāpurkalna muižas krogā (kr. Bērtulis) – 43 mucas (7.,8. attēls).[9]
Jaunpiebalgas Muižas/Baznīcas krogs iezīmēts grāfa L.A. Mellīna 1792. gada Cēsu apriņķa kartē (9. attēls)[10], Rikera 1839. gada Vidzemes speciālkartē un virknē citu vēlāku karšu.
Dvēseļu revīziju ziņas
Par dvēseļu revīzijām sauca Krievijas impērijas tautas skaitīšanas, kuru mērķis bija noskaidrot tā sauktās “galvas naudas” nodokļa maksātājus katras muižas un pilsētas ietvaros. Pavisam, laikā no 1718. līdz 1858. gadam Krievijā notika 10 dvēseļu revīzijas, no tām Latvijas teritorijā – septiņas (Kurzemē sešas). Rīgas guberņas 1782. gada revīzija saglabājusies nepilnīgi un pirmā dvēseļu revīzija, kuras materiāli gandrīz pilnībā saglabājušies un plaši izmantojami gan dzimtu, gan mājvietu vēstures izpētē, Vidzemē notika 1795. gadā.
Jaunpiebalgas muižas revīziju protokolos par Baznīcas krogu diemžēl atrodami tikai daži ieraksti. 1816. gada revīzijā teikts, ka Baznīcas kroga krodzinieks Kristofers Gotfrīds Nečs (Netsch) ir pierakstīts Valmierā, kur arī maksā nodokļus (10. attēls).[11] 1826. gada revīzijā atrodam piezīmi, ka Nečs 1824. gadā miris.[12]
Cēsu apriņķa bruģu tiesas 1866. gadā sastādītā apriņķa krogu un šeņķu sarakstā Jaunpiebalgas muižā uzskaitīti 5 krogi – Baznīcas krogs, Zelta krogs, Skrāģu krogs, Dzirnavkrogs un Abrupes krogs. (7.attēls). Baznīcas krogā krodzinieks Miķelis Dzinējs (Mikkel Dsinnis) Krodziniekam ir iegādāta sīktirdzniecības zīme, kas nozīmē, ka pie kroga viņš tur arī bodi. Atzīmēts arī, ka Baznīcas krogam ir 1 brūzis.[13]
1878. gadā sastādītā Jaunpiebalgas muižas īpašumu ēku sarakstā uzskaitītas arī Muižas jeb Baznīckroga celtnes (13. attēls): 25. (kārtas numurs kopējā visu muižas ēku numerācijā) Kroga ēka ar stadulām (masīvs (massiv – resp. mūra) stāvs, koka jumta segums, labā stāvoklī); 26. Lopu kūts ar klēti (masīvs, koka, laba); 27. Rija (koka, salmu, diezgan laba); 28. Mantu klēts ar pagrabu (masīvs, koka, laba); 34. Brūzis (koka, koka un akmens (holz und stein), labā).[14]
1890. gadā “Latviešu Avīzes” ziņo, ka Rankas muižas “Degļupa krodzenieks P., kura ģimene šai krogā gandrīz simts gadu bija dzīvojuši, 23. aprīlī š. g. pēc nodzīvotiem rentes gadiem no šīs vietas šķīrās, ieiedams savā dzimtā mājā. Tagad šo krogu rentē Jaun-Piebalgas baznīcas krodzinieks.”[15]
Krēgera 1892. gada “Vidzemes adresu grāmatā” Jaunpiebalgas muižas aprakstā neviens darbojošs krogs nav norādīts.Toties krodzinieku alfabētiskajā sarakstā atrodam atbilstošus krodziniekus visiem 5 muižas krogiem. Muižas/Baznīcas krogā tobrīd kroģē Hermanis Dzinējs (Dsinnejs, Hermann, Neu-Pebalg).[16]
Jaunpiebalgas krogs turpina darboties līdz pat valsts spirta monopola ieviešanai Baltijas guberņās 1900. gadā, kad Vidzemē tiek paliekoši slēgti ap 66% krogu.[17] 1901. gadā muižniecības sastādītajā Cēsu apriņķa slēgto krogu sarakstā (14. attēls) lasām, ka Jaunpiebalgas draudzes Jaunpiebalgas muižā 1900. gada 1. jūlijā slēgti visi pieci, jau 1866. gadā minētie krogi, tostarp arī Muižas krogs (Hofskrug). Muižas krogs pēc uzrādītajām ziņām, salīdzinot ar citiem Jaunpiebalgas krogiem, devis vislielākos ienākumus – gada nomas maksa 1897.–1899. gadā bijusi 2060 rubļi.[18]
Tirdzniecība ar alu un citiem nemonopolizētiem dzērieniem pēc spirta monopola ieviešanas lauku krogos netiek noliegta, bet tai jāsaņem atļauja jeb koncesija, ko cariskā administrācija ne vienmēr izsniedz, izvērtējot krogu atrašanās vietu, līdzšinējo darbību un nepieciešamību iedzīvotājiem. Daļa no krogiem, kas darbību vēlas turpināt, koncesijas saņem jau 1900. gadā, vēl kāda daļa ātrāk vai vēlāk laikā līdz 1914. gadam. Pirmo vidū, jādomā, ir arī trīs ienesīgākie no pieciem Jaunpiebalgas krogiem, tostarp Muižas jeb Baznīcas krogs. Ja daudzu citu muižnieku lūgumi piešķirt kroģēšanas koncesijas vēl tiek vērtēti un ne vienmēr apstiprināti, tad Pēterburgā dzīvojošā, caram pietuvinātā Vecpiebalgas, Veļķu un Jaunpiebalgas muižas īpašnieka grāfa Sergeja Šeremetjeva statuss un ietekme visdrīzāk pat nepieļauj noraidījuma iespējamību. Ka tas tā noticis, 1900. gada oktobrī apliecina ar dīvainu abreviatūru “P. B – hm – ns” parakstījies “Mājas Viesa” korespondents: “Kaut gan jaun-piebaldzieši bija nobalsojuši visiem saviem krogiem durvis aizdarīt, tomēr tie visi viens pēc otra ir savas privilēģijas atdabūjuši.”[19]
Rihtera 1909. gada “Vidzemes adresu grāmatā” lasām, ka Jaunpiebalgas muižā darbojas trīs krogi: Muižaskrogs ar krodzinieku (krodzinieci?) Dzinēju (Dzineis), Abrupes krogs (Abrupkrug), krodzinieks Zaddin; Zelta krogs (Zeltakrug), Peine.[20]
1910. gadā, ja “Rīgas Avīzē” nav sajaukti krogi, Marta Dzinēja rentē Abrupes krogu:
“15. oktobrī vietējā Abrupu kroga turētājai Dz. kdzei bija jāstājas Cēsu-Valkas apr. 1. iecirkņa miertiesneša priekšā par to, ka no Jaunp-Piebalgas dziedāšanas biedrības sarīkotos zaļumu svētkos 11. jūlijā turējusi bufeti ar reibinošiem dzērieniem bez atļaujas, kuras izdabūšana nokavējusies. Izrādījās, ka par bufeti atbildīga pate biedrība, kamdēļ miertiesnesis Dz. kdzi attaisnoja.”[21]
Krogi ir vietas, kur var ne tikai satikties ar nāburgiem, atpūsties pie glāzes bairīša vai kā stiprāka un atstāt naudu krodzinieka lādē, bet arī palikt bez zirga. 1914. gada pavasarī tā gadījies arī kādam jaunpiebaldzēnam:
“10. aprīļa vakarā pie Jaun-Piebalgas baznīcas kroga tika nozagts kādam šejienietim P–m zirgs. Minētais P. zirgu patlaban tanī pašā dienā Ramkas tirgū bij pircis kā brūtgāna zirgu, ar ko pārvest savu ļaudaviņu no laulībām. Zirgs nozagts ļoti dīvainā kārtā: no tirgus braucot P. ar savu biedri un citiem tirdzeniekiem pa ceļam pieturējuši pie Jaun-Piebalgas baznīckroga un iegājuši uz mazu brīdi tanī iekšā. Bet tik līdz ārā izgājuši, zirga vairs nav – tas aizjāts pasaulē. Zirgs tik ātri nozagts, ka pat nevarēja pārliecināties uz kuru pusi tas aizjāts un tāpēc visa pakaļmeklēšana līdz šim izrādījusies veltīga. Domā, ka zaglis būs sekojis jau no tirgus pakaļ, lai izdevīgā brīdī to nočieptu. P. par minēto zirgu tirgū nomaksājis 176 rbļ. Diezgan ievērojams zaudējums.”[22]
Otto Zariņa atmiņas
Jaunpiebalgas kroga rentnieku Dzinēju ģimeni savās atmiņās atceras Otto Zariņš (1885–1969), komponista Marģera Zariņa tēvs, kurš Jaunpiebalgā dzīvo un strādā no 1909. līdz 1914. gadam:
“[Atnākot uz Jaunpiebalgu], iepazīšanās man bija ar muižas tirgotāju Dzinēju ģimeni. Pats Dzinējs jau bija miris, viņa uzņēmumu – krogu un veikalu – ar lietpratību vadīja viņa kundze (dzirnavnieku Vittandu meita). Dzinējiem bija divi bērni – jau pieaugusi meita Erna un skolas gados esošais dēla Noldis (Arnolds). Pie Dzinējiem palīdzēja darbos veikalā Ženija Ulpe, viena no vecā Draudzes skolas skolotāja Pētera Ulpja meitām. Ģimene bija ļoti viesmīlīga un izpalīdzīga, un mēs bieži tur viesojāmies. Pie Dzinējiem iepazināmies ar Aleksandru Būmani. Viņš Pēterburgā studēja tieslietu zinības, un strādāja kopā ar Blaumani pie “Pēterburgas Avīzes”, bija muzikāls cilvēks, izveicīgs sabiedrisks darbinieks un literatūrā ievērojams kā labs klasiskās literatūras tulkotājs.
(..) Kad sākām gatavoties uz jauno vietu – Āraišiem, mācītājs [Jēkabs Ozoliņš] bija slims. Viņš sirsnīgi no manis atvadījās, apsolīja savus zirgus un kučieri, lai aizvestu mūsu ģimeni (es, sieva Austra, dēli Nikolajs-Marģers un Oļģerts) uz jauno vietu. Kara apstākļiem valdot, piebaldzēni nekādas atvadas nerīkoja. Priekšpēdējā vakarā ciemojāmies pie Dzinējkundzes, kur bija atnācis arī viņas tēvs J. Vittands, kas tobrīd izpildīja karā iesauktā biedrības priekšnieka Dr. Liepiņa vietu, un atvadoties uzdāvināja mums piemiņas veltes – sievai krāšņu kakla medaljonu, man – oksidētu sudraba kabatas pulksteni.”[23]
20. gadsimta sākumā latviešu sabiedrībā plašumā vēršas atturības kustība, krogi arvien biežāk tiek publiski nosodīti kā žūpības un ļaunuma perēkļi. Īpaši asa šī vēršanās kļūst 1914. gada II pusē, kad, Lielajam karam iesākoties, alkohola pārdošana un lietošana uz vietas krodzniecības iestādījumos tiek krasi ierobežota. Krievijas valdība 27. septembrī pieņem likumus, kas atvieglo krogu slēgšanu pilsētu un pagastu pašvaldībām piederošo zemju robežās.[24]
1914. gada novembrī jaunpiebaldzēni izmanto 27. septembra likuma sniegtās iespējas un lemj par pagastā vēl darbojošos krogu slēgšanu. Laikraksts “Sadzīve” raksta:
“27. novembris mums jaunpiebaldziešiem bij ļoti svarīga diena, jo bij jāvēl 1/3 daļa no visa vietnieku sastāva un jābalso par krogu slēgšanu. (..) sevišķi svarīga nozīme bij otram cēlienam, t.i. krogu slēgšanas balotēšanai, jo šāds gadījums nāca priekšā pirmo reizi, kad priekš šiem mūsu sirmiem, viesmīlīgiem “labdariem” bij jāmet “kauliņi” uz “dzīvību vai nāvi”. Pēc jaunā likuma nācās balsot par trim krogiem: Abrupi, Zeltu un kroņa Zosena krogu, kamēr par ceturto, muižas, resp. baznīcas kroga likteņa lemšanu mums nebij nekādas tiesības. Bez min. trim krogiem balsošanā vēl nāca Migļu J. Buduļa augļu vīnrūpniecības iestāde, kura pēdējā laikā izvērtusies par īstu žūpnīcas perēkli. Tagad nu šo “vampīru” dzīvības pulsa āderes stāvēja mūsu rokās, vajadzēja tikai vienprātības, tad par uzvaru nebij ko šaubīties (..). Pēc statistiskiem aprēķiniem visā Jaunpiebalgas draudzē kairā (pērnā?) gadā tika nožūpots ne mazāk par 35-40,000 rubļiem. (..) Pie balsu skaitīšanas izrādījās, ka kroņa Zosena kroga slēgšanai bij 27 pretinieki un arī abiem pārējiem savi pāris desmitu. Vislielāko sensāciju pie balotēšanas sacēla par J. Buduļa vīnrūpniecības iestādi, kuru daži aizrādīja par ļoti bezvainīgu un nekaitīgu, kamēr citi aizrādīja uz to, kā uz lielāko “pekli”. Augšminētās četras žūpnīcas (t.i. 3 krogi un 1 vīna izgatavošanas iestāde) ar lielu balsu vairumu tika nolemts slēgt.
Par baznīckrogu, kurš atrodas tālāk par likumā noteiktām 100 asīm no pagasta zemes, tika nospriests izdarīt ģenerālbalsošanu. Minētā balsošana tiks izdarīta pa mājām, kur katram pilngadīgam pagasta loceklim (neizņemot pat sievietes) būs jāuzraksta sava balss uz drukātas zīmītes. Nodotās balsis līdz ar lūgumu tiks iesniegtas Vidzemes Valsts domniekam kņazam Mansiveram vaj Zālītim dēļ lietas tālākas virzīšanas. (..) Pērnajā ziemā vien caur alkoholu mūsu pagastā aizgāja bojā 3 cilvēku dzīvības: viens nosala, otrs noslīka un trešais nošāvās.”[25]
Jaunpiebaldzēnu lēmumam par krogu slēgšanu gan nav praktiska nozīme, jo ar 1914. gada 31. decembri, karam turpinoties, tika atceltas visas, vēl spēkā esošās alkoholisko dzērienu tirgošanās atļaujas.[26]
Lai gan alkoholiskos dzērienus krogos pārdot vairs nedrīkst, tie paliek muižas īpašums un tā cenšas gūt no tiem peļņu, kādu tobrīd vēl var.
1915. gada jūnijā laikrakstā “Zemkopis” lasām:
“Vietējā muižas valde 2. maijā izdeva nomas kontraktus šejienes 3 krogiem. Ievērojot sašaurinātās krogus tiesības, nomas maksu uz pusi pazemināja. Šo apstākli izlietoja mūsu lauksaimniecības biedrība, nonomājot uz 12 gadiem vietējo Abrup krogu par 700 rubļiem gadā.”[27] Jādomā, ka izrentēts tiek arī Baznīcas krogs.
Agrārā reforma un Latvijas brīvvalsts posms
Pēc Latvijas valsts nodibināšanas un Brīvības cīņu izcīnīšanas pats svarīgākais valdības uzdevums ir zemes jautājuma nokārtošana. Latviešiem beidzot pienācis vēsturiskā taisnīguma atjaunošanas brīdis. Latvijas Republikas agrārās reformas (1919–1937) ietvaros muižas un tām piederošie krogi tiek sadalīti, tos piešķirot gan sabiedriskām vajadzībām, gan privātpersonām.
Tomēr ne visur zemes dalīšana noris raiti. Daudzi zemes ieguvēji ar saņemto zemju robežām nav apmierināti. Arī muižas kroga ēku un zemes sadalīšana ievelkas uz daudziem gadiem.
Jaunpiebalgas muižas dalīšanas lietā LVVA glabājas 1921. vai 1922. gada sākumā sastādīts papildu sadalīšanas projekta “Ēku apraksts” ar Jaunpiebalgas muižas kroga ēku uzskaitījumu:
1. Mūra bijuse kroga ēka. a) Dzīvojamā daļa (garums 37,10m, platums 13,40m, augstums 2,80m; sienas – akmeņu, jumts – skaidu, ēka – veca, piezīmes – jālabo jumts). b) 1. staduls mūra (50x13,40x4; akmeņu, skaidu, vecs, lieto kā kūti); c) 2. staduls mūra (22,40x13,40x3; akmeņu, skaidu, vecs, lieto kā kūti).
2. Mūra akmeņu linu pagrabs (8,70x5,50x2; akmeņu, skaidu, vidējs, lietojams).
3. Mūra ķieģeļu bodes ēka (13,70x8x2,50; ķieģeļu, dakstiņu, vidēja, lietojams).
4. Koka siena šķūnis (5,30x5,20x2,50; baļķi, skaidu, vecs).
5. Koka rija ar piedarbu (24,60x9,40x3; baļķi, skaidu, vidēja); 1) Piebūve gubens (9x4,80; baļķi, skaidu, vidēja).
6. Mūra akmeņu kūte ar vāgūzi (29,80x7,60x3,60; akmeņu, skaidu, vidēja, labā stāvoklī).
7. Koka pirtiņa ar namiņu (9,50x6,20x2; baļķi, skaidu, vidējs, lietojama).
8. Koka siena šķūnītis (6,80x6,20x2; baļķi, skaidu, vidējs, lietojams).
9. Kūte un klēte koka (11,50x7,70x2,50; baļķi, skaidu, vidēja, lietojama); Klēte (3,10x7,70x2,50; baļķi, skaidu, vidēja, lietojama).
10. Koka siena šķūnis (izmēri nav norādīti; baļķi, skaidu, vidējs, labā stāvoklī).[28]
Kroga ēkā paredz ierīkot tautas namu
Oficiālā izdevuma “Zemes Ierīcības Vēstnesis” 1922. gada 15. jūlija numurā publicēts Centrālās Zemes ierīcības komitejas 4. jūlija lēmums – no 1922.g. 21.jūnija piešķirt Cēsu apriņķa Jaunpiebalgas pagasta Muižas krogu Arnoldam un Martai Dzinējiem. Noraidīti: Dzinēja Arnolda lūgums pēc visa kroga, Eriķis Pēteris un Streipa Pēteris. Piezīme: no muižas kroga galīgi robežas noteicot piegriezt pie robežas kaļķu ceplim pēc iespējas zemi līdz 8 pūrvietām. Kroga ēku ar ap 5ha zemes rezervēt tautas nama ierīkošanai.[29]
Mērnieka J.Rubeņa tā paša 1922. gada augustā sastādītā Zemes ierīcības projekta aprakstā lasām, ka gabals 78F un pļavu starpgabals 78Fa 53,94ha platībā kā bijusī rentes māja nodalīts kā “Arnolda un Martas Dzinēju saimniecība “Muižas krogs” (C.Z.Ie.K. lēmums Nr. 6748). Saimniecībā ietilpst Muižas kroga ēkas. Muižas kroga zeme atstāta līdzšinējās robežās, atgriežot pie kaļķu cepļa, muižas ūdens dzirnavām, pie kroga ēkas priekš “tautas nama” un pie bij. nespējnieku mājas zināmu daudzumu zemes.”[30]
1922. gada 1. oktobrī slēgtas pasta palīga nodaļas pie Jaunpiebalgas pagasta valdes un Jaunpiebalgas bij. muižas krogā.[31]
Iznomā Jaunpiebalgas draudzes valdei iebraucamās vietas un tautas nama ierīkošanai
“Zemes Ierīcības Vēstneša” 1923. gada 1. augusta numurā publicēts Centrālās Zemes ierīcības komitejas 14. jūlija lēmums – no 1923.g. 14.jūnija piešķirt Cēsu apriņķa Jaunpiebalgas pagasta Jaunpiebalgas muižas krogu Jaunpiebalgas draudzes valdei. Piezīme: iznomāt uz 12 gadiem ar noteikumu, ka jāierīko iebraucamā vieta un tautas nams.[32]
Kroga zemes sadalīšana jaunsaimniecībās
1924. gada 28. martā “Zemes Ierīcības Vēstnesis” publicē Centrālās Zemes ierīcības komitejas 14. marta lēmumu – “Jaunpiebalgas muižas krogu sadalīt jaunsaimniecībās, no kurām vienu pēc izvēles piešķirt Dzinējai Martai. Kroga ēka ar 5ha zemes rezervējama tautas nama ierīkošanai. C.Z.I.K. 1922. g. 6. aprīļa lēmums šai lietā, kas publ. “Z.I.V.“ Nr. 40, atcelts ar senāta 1923.g. 18. decembra rīkojumu Nr. 5239.”[33]
Īstenojot pieņemto lēmumu par kroga zemes sīkāku sadalīšanu, II šķiras mērnieks A. Pinka 1924. gada 26. augustā sastāda papildu Zemes ierīcības projektu.
Tajā nodalīts gabals 77F 3,50ha platībā, kas “rezervēts tautas nama ierīkošanai, ar kroga ēku Nr. 1 un siena šķūnīti Nr. 8.
Gabals 78F – Jaunsaimniecība Martas Dzinej no Muižas kroga zemes (skat. Z.I.V. nr. 101 (l.p. 13) ar ēkām nr. 2., 3., 4., 5., 6., 7. un 9. Piezīme: Jaun. Piebalgas Kroga zemes sadalīt. jaunsaimniecībās ar C.Z.I.K. plenārsēdes lēmumu no 14. marta 1924. g. prot. nr. 748, p. 3., izsludināts Z.I.V. nr. 101, l. p. 13.”
Vēl no Muižas kroga zemes nodalīti 3 amatnieku gabali un 2 jaunsaimniecības.[34]
1925. gada “Policijas Vēstneša” 84. numurā korespondents S. ziņo: “Jaunpiebalgas muižas krogā, naktī uz 26. oktobri uzlauzts tirgotāja Dzinēja veikals un no tā izzagts lielāks daudzums vadmalas un citu manufaktūrpreču, 20 zelta gredzeni, Ls 40 naudas un daudz citas, vēl nenoskaidrotas preces, tā kā zaudējumi smagi gulstas uz cietušo.”[35]
Nav skaidrs, vai Dzinēja veikals tobrīd atradās pašā kroga ēkā vai bodes mājā tai pretējā ceļa pusē (19. attēls).
1929. gada lauksaimniecības skaitīšanā Muižas krogam divas anketas – viena Martas Dzinējas īpašumam un otra Latvijas valstij piederošai daļai. Valsts savu daļu, kurā arī kroga ēka, izrentējusi Martai Dzinējs. Kroga ēkā norādītas 9 istabas, no kurām 3 apdzīvo saimniecības vadītāja ar ģimeni, bet 3 – algoti strādnieki un citi iedzīvotāji.[36]
Nereti vēsturiskajos attēlos ne mazāk interesants par fonā redzamajiem objektiem, ir fotogrāfa iemūžinātais notikums, kas liecina par sava laika dzīves norisēm un aktualitātēm. Viens tāds piemērs ir Jaunpiebalgas muižas kroga 1931. gada uzņēmums (20. attēls).
1930. gadā Latviju, tāpat kā lielāko daļu Eiropas valstu skar lielā pasaules ekonomiskā krīze (1930–1933). Viens no veidiem, kā Latvijas valdība cenšas mazināt tās ietekmi uz valsts tautsaimniecību, ir lauksaimniecības eksporta veicināšana. 1931. gada 7. maijā tika izdots likums par pastiprinātu lauksaimniecības veicināšanu, kas noteica, ka, sākot ar 1931.–1932. budžeta gadu, piecu gadu laikā no valsts budžeta ik gadu izdos līdz 1 miljonam latu pastiprinātas lauksaimniecības kultūras celšanai.[37]
Šīs politikas ietvaros valstiski tiek izvērsts un atbalstīts jau iepriekš uzsāktais lauksaimnieku izglītības darbs. Piebalgā galvenā lauksaimniecības nozare ir lopkopība, bet lopbarības audzētājiem tolaik vēl maz pazīstams tāds nezāļu apkarošanas rīks kā kaplis. “Latvijas Lopkopja un Piensaimnieka” 1931. gada 26. numurā lasām:
“Lauksaimniecības grūtie apstākļi – krīze, spiež lauksaimniekus meklēt ceļus izejai no šīm grūtībām. Šinī virzienā galvenais ceļš ir – ražot lēti un labu produktu.
Mūsu galvenā eksportprece ir sviests. Tamdēļ ir jārūpējas par lētu piena ražošanu. Lēti pienu varēs ražot tikai tad, kad pratīsim apgādāt lopus ar labu un lētu barību, kā ziemā, tā vasarā.
Lai mācītos šīs lētās ražošanas paņēmienus, Jaunpiebalgas lauksaimnieces un lauksaimnieki pulcējās kuplā skaitā š. g. 14. jūnijā uz Jaunpiebalgas II. lopkop. pārraudz. b-bas rīkoto kapļu demonstrēšanu lopbarības sakņaugu apkopšanā.
Pirms demonstrēšanas [kas notiek laukā iepretī Muižas krogam] nolasīja referātus laukkop. pārraugs Eiduks par tematu: “Kultūraugu nezāles un to apkarošana”, bet lopkop. pārraugs Leimanis par tematu “Ganības, to apkopšana un izmantošana”.
Pēc referātiem Ramkas mājturības skolas priekšnieks Ed. Baķis demonstrēja kapļu pielietošanu lopbarības sakņu apkopšanā, sīki paskaidrodams darba paņēmienus un to nozīmi. (..) Netrūka arī tādu, kas tūliņ izmēģināja roku darbā ar kapli. Kapļu demonstrēšanas būtu vēlamas rīkot visur, pie lauksaimnieku organizācijām, lai veicinātu šī vērtīgā darba rīka pielietošanu sakņu audzēšanā. Tas, par nožēlošanu, vēl maz tiek lietots; iemeslis – neprašana rīkoties.”[38]
Kroga ēkas daļas piešķiršana Martai Dzinējai
Tā kā tautas nama vajadzība Jaunpiebalgā pēc Kultūras biedrības nama iekārtošanas bijušajā muižas klētī 1922. gadā un uz nodegušā Abrupes kroga drupām uzceltā apvienotā biedrību nama atklāšanas Abrupē 1926. gadā dabīgi atkrita, tad kroga ēku ar draudzei piešķirto zemes gabalu 4,0ha platībā tika nolemts pārdalīt, vienu daļu apmainot, bet otru ēkas daļu pievienojot jaunveidojamai amatnieku saimniecībai.
Dzinēju ģimene tam nepiekrīt un 1932. gadā raksta lūgumu Centrālajai Zemes ierīcības komitejai:
“Laipni lūdzu Jaunpiebalgas muižas kroga izmaiņu projektu grozīt sekoši:
Viena daļa – respektīvi puse no kroga paredzēta apmaiņai pret ev. lut. draudzes piederošo zemi, bet otra puse ieprojektēta amatniecības saimniecībā Nr. 281Fa.
Ar šādu projektu nevaru būt apmierināts, jo minētā Jaunpiebalgas muižas krogā mūsu dzimta saimnieko jau apmēram 70 gadu, bet pie dzimtas rentes tiesību izmantošanas tika ēka izgriezta, bet tagad ēka tiek dalīta divās daļās, no kuras puse paliek ev. lut. draudzei, bet ar otru pusi tiek itkā nodibināta atsevišķa amatnieku saimniecība.
Šāds veids traucē ļoti manu saimniecību, jo kroga ēkas gals ieiet ķīļveidīgi manā saimniecībā, kas ir ļoti liels traucējums, jo visas ēkas tiek sadalītas divās daļās, no kurām robeža tik pāris ases attālumā.
Tamdēļ lūdzu daļu piegriezt man, kā ilggadīgam rentniekam, kas neizsakāmi traucē manu saimniecību, lai noapaļotu robežas, pie tam mans dēls Arnolds Dzinējs ir Latvijas atbrīvotājs un savas kara vīra priekšrocības uz zemes pieprasīšanu nav izmantojis.
Cerēju, ka manu lūgumu ievēros. Jaunpiebalgas Muižas krogā Marta Dzinējs Arnolds Dzinējs”[39]
Dzinēju lūgums tiek ņemts vērā un “Zemes Ierīcības Vēstnesis” 1932. gada 2.augusta numurā publicē Centrālās Zemes ierīcības komitejas 16. marta lēmumu – piešķirt Martai Dzinējs Jaunpiebalgas muižā zemes gabalus 78F un 281Fa 23,05ha kopplatībā. Piezīme: Saimniecības piešķiršana ar platību 22,85ha publicēta "Z.I.V." Nr. 242, lap. p. 3. Robežu noapaļošanai pievienots zemes gab. Nr. 281Fa.[40]
"Ķemeru Ziņas" regulāri publicē kūrortā ieradušos peldviesu sarakstu. 1933. gada vasarā tur atpūšas arī Marta Dzinēja, mājture no Jaunpiebalgas, kas apmetusies Pētera ielā 10.[41]
1935. gada 12. februārī Cēsu-Valkas Zemes grāmatu nodaļas priekšnieks apstiprina Zemkopības ministrijas un Martas Jēkaba meitas Dzinējs (dz. Vitandts) noslēgto līgumu par zemes gabala “Krogmaļi” Nr. 78F izpirkšanu, līguma summu nosakot 4268 lati.[42]
1935. gada tautas skaitīšanā “Muižas kroga” īpašniece norādīta Marta Dzinējs. Vietas raksturs: vecsaimniecība.
Mājā ir 8 apdzīvotas telpas. Dzeramais ūdens no pumpja, apgaismošana ar elektrību, atejas vieta dzīvojamās ēkas iekšienē.
Mājā reģistrētas trīs mājsaimniecības, kurās kopā dzīvo 8 personas:
1) Ģimenes galva Marta Dzinējs (dz. 1870., luter., atraitne., nodarbošanās – tirdzniecība), viņas vīra māsa Berta Dzinējs (dz. 1873.g., luter., neprec., nodarb. – lauksaimniecība), kalps Pēteris Roberts (dz. 1907., katolis., neprec., nodarbošanās – lauksaimniecība), kalpone Marta Apša (dz. 1912., neprec., luter., nodarbošanās – lauksaimniecība).
2) Ģimenes galva, apdz. v. iemītn. Augusts Pabērzis (dz 1875., luter., prec., nodarbošanās – lauksaimniecība), viņa sieva Marija Pabērzis (dz. 1878., luter., prec., nodarbošanās – lauksaimniecība), meita Alvina Pabērzis (dz. 1908., luter., neprec., nodarbošanās – lauksaimniecība). 3) Ģim. galva Kārlis Miezītis (dz. 1910., luter., neprec., nodarbošanās – drēbniecība).[43]
Marta Dzinēja ir īpašniece arī “Muižas kroga veikala mājai”, kurā tikai viena iemītniece – Zenta Galviņa (dz. 1907., luter., neprec., nodarbošanās – tirdzniecība).[44]
1935. gadā izdotajā uzziņu krājumā “Pagastu apraksti” Jaunpiebalgas pagasta sadaļā “Tirdzniecība, rūpniecība un finanses” lasām, ka Krogmaļos darbojas Martai Dzinējs piederoša koloniālpreču un pārtikas preču tirgotava. Tālrunis – Jaunpiebalga 4.[45]
1937. gada 27. oktobrī "Valdības Vēstnesis" publicē Rīgas apgabaltiesas Tirdzniecības reģistra paziņojumu par to, ka ar 20.oktobra lēmumu tirdzniecības "A" reģistrā ierakstīta vienpersonīga tirgotāja, 1870.g. 21.decembrī Lizuma pagastā dzimusī, Jaunpiebalgas pagasta "Krogmaļos" dzīvojošā Marta Dzinējs ar firmu "Marta Dzinējs". Uzņēmuma darbība atklāta 1903. gada 1. maijā. Uzņēmums – dažādu preču tirgotava – Atrodas Jaunpiebalgas pagasta "Krogmaļos".[46]
1939. gada lauksaimniecības skaitīšanā “Krogmaļu” īpašniece ir Marta Dzinējs. Pati apsaimnieko visu īpašumu. Īpašuma raksturs – lauksaimniecība un tirdzniecība. Kopplatība norādīta 62,02 pūrvietas. No tām aramzeme – 13 pv., pļavas – 22 pv., dabiskas ganības – 16,02 pv., mežs (skuju koku) – 6 pv. (1 Vidzemes pūrvieta – 0,371 ha)
Dzīvojamā ēkā (krogā) ar apbūves platību 240 kvadrātasis (1 kvadrātass – 4,552 m²) ir 12 istabas, no kurām 8 apdzīvo īpašnieka ģimene, bet algoti strādnieki un citi saimniecības iedzīvotāji – 4. Vēl saimniecībā ir 1 koka un 1 mūra dziļā kūts, 1 mūra klēts, 1 koka rija, 1 koka labības šķūnis, 3 citi koka šķūņi, 1 koka pirts, 1 mūra ledus pagrabs un 1 cits mūra pagrabs. Zem viena jumta kūts, klēts un ratu šķūnis. Ūdeni dzīvojamā ēkā un kūtī piegādā ar metāla sūkni. Īpašums pieslēgts elektriskajam apgaismošanas tīklam.[47]
1941. gada augustā, jau vācu okupācijas iestāžu veiktās tautas skaitīšanas žurnālā Muižas krogam ir divi ieraksti.
Jaunpiebalgas Baznīckrogā kā mājas pārvaldnieks reģistrēts Augusts Pabērzs (dz. 1878., lut., nodarbošanās – baznīcas apkalpotājs, pierakstīts dzīves vietā 1927.) un Marija Pabērzs (dz. 1868., lut., baznīcas apkalpotāja sieva).[48]
Savukārt “Krogmaļos”, kuru īpašniece Marta Dzinnējs, dzīvo 7 personas: 1) Marta Dzinnejs (dz. 1870.g. 21. dec., nodarbošanās – lauksaimniece, pierakstīta dzīves vietā 1890.). 2) Berta Dzinnejs (dz. 1873.g. 17. okt., strādā saimniec., pier. 1927.). 3) Vilchelms Jankovskis (dz. 1908.g. 19. okt., katolis, polis, laukstrādnieks, pier. 1940.g. 10. nov., pārnācis no Jaunpiebalgas Naukšēniem). 4) Agate Maderags (dz. 1916.g. 6. jūl., katol., poliete, laukstrādniece, pier. 1940.g. 10. nov., pārnākusi no Jaunpiebalgas Rociem). 5) Stefanija Bažs (dz. 1919., katol., poliete, laukstrādniece, pier. 1941.g. 1. maijā, no Jaunpiebalgas Pēterīšiem). 6) Kārlis Vinks (dz. 1885.g. 17. martā, luter., patērētāju biedrības grāmatvedis, pier. 1941.g. 19. maijā, no Druvienas pag.). 7) Leonards Kurzemnieks (dz. 1913. g. 20. feb., luter., patērētāju biedrības grāmatvedis, pier. 1941.g. 1.jūnijā, no Rankas pag.).[49]
***
Kur 1930.-tajos gados atrodas un ko dara Martas Dzinējas dēls Arnolds (1930.-to gadu presē pāris reižu pieminēts Rīgas muitnieks Arnolds Dzinējs – vai tas būtu Martas dēls, vai tikai vārdu sakritība?), un, kas ar Dzinējiem notiek II pasaules kara gados un tam sekojošās otrās krievpadomju okupācijas laikā, man pagaidām nav zināms.
***
Kroga ēku pēc II pasaules kara turpina izmantot tāpat kā Dzinēju laikā – dzīvokļiem, tirdzniecībai un citām saimnieciskām vajadzībām. 1954. gadā kroga apbūvi apsaimniekošanā pārņēmusi Cēsu rajona patērētāju biedrība. Pēc diviem gadiem – 1956. gada 17. septembrī sastādīts akts par „būvju pieņemšanu ekspluatācijā”. Kroga ēku patērētāju biedrība pārbūvēja – apmeta fasādes, aizmūrēja stadulu vārtus, paplašināja dzīvokļus, ierīkoja darbnīcas un noliktavas (26. attēls). Pārbūves notika, nerēķinoties ar ēku kā kultūrvēstures pieminekli[50]
2015. gadā kroga ēku no Cēsu patērētāju biedrības iegādājās Aināra Sila SIA “SILS&SILI”. Ēkas jaunais īpašnieks – uzņēmējs un metālmākslinieks Ainārs Sils – krogu iegādājies, kā pats saka, tādēļ, ka viņam bijis sāpīgi skatīties kā senā celtne pamazām iet bojā. Tiešais rosinājums bija nepieciešamība atrast telpas metālmākslinieku darbnīcai, taču īrēšana pēc Aināra pārliecības nav labākais risinājums, ja domā ilgtermiņā.
Jau 2016. gadā Jaunpiebalgas kroga ēka ar tai pieguļošo apbūvi pēc saimnieka ierosinājuma tika iekļauta aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā, piešķirot reģionālas nozīmes pieminekļa statusu.
Silu ģimenes mērķis ir kroga ēku atjaunot, saglabājot tās oriģinālo apjomu un, pēc iespējas, tos nedaudzos vēsturiski autentiskos būvelementus un interjera detaļas, kas vēl atlikušas pēc daudzajām 20. gadsimta notikušajām pārbūvēm – podiņu krāsnis, kāpnes, dekoratīvo apmetuma krāsojumu, griestu konstrukcijas... Krogu ar tam blakus esošām saimniecības ēkām paredzēts izveidot gan par saimniecisku, gan kultūrvietu, kur darbosies veikali un darbnīcas, iespējams tiks iekārtota viesu mītne un ar laiku arī krodziņš; notiks lielāki un mazāku kultūras pasākumi...
Šobrīd (2024) ir paveikts pats nepieciešamākais kroga ēkas saglābšanai – sakārtota ūdens novadīšanas un savākšanas sistēma, kas vajadzīga, lai novērstu mūra bojāšanos, veikta arhitektoniskā izpēte, kalpu (rietumu) stadulas daļai atjaunots jumts, kā arī iekārtota neliela kultūrtelpa ar Piebalgas krogu vēsturei veltītu ekspozīciju.[51]
TIPOLOĢIJA UN ARHITEKTONISKAIS RAKSTUROJUMS
Tipoloģiski ap 16. gadsimta beigām / 17. gadsimta sākumu dibinātais Piebalgas Jaunās muižas krogs iekļaujas lielceļa, muižas un baznīcas krogu grupā. Tas atradās līdz pat 19. gadsimta vidum reģionāli nozīmīgā Rīgas-Mālpils-Skujenes-Piebalgas-Alūksnes lielceļa labajā pusē, nepilnu kilometru pirms muižas. Kā tolaik gandrīz visi Vidzemes lauku krogi, Jaunās muižas pirmā un nākamās kroga ēkas līdz pat 19. gadsimta sākumam visdrīzāk bija būvētas no koka.
Kroga pēdējā, līdz mūsdienām pastāvošā ēka – laukakmeņu mūra garenbūve ar divām dzīvojamai daļai abās pusēs gareniski pievienotām stadulām – domājams celta 1800. gadā iepriekšējās koka ēkas vietā. 18./19. gadsimtu mija ir laiks, kad muižnieki, vadoties no atziņas, ka ilgmūžīgo akmens ēku celtniecībā ieguldītie līdzekļi ar laiku atmaksājas, krogus ēkas sāka celt mūra konstrukcijā. Celšanas gadu norāda divi kroga sienās iebūvēti akmeņi ar skaitļa “1800” iekalumiem. Pirmais akmens, kas vienmēr bijis labi pamanāms, atrodas ceļa puses fasādē, blakus kādreizējiem rietumu stadulas vārtiem – iekalums šajā akmenī ir rūpīgi veidots, gadaskaitlim abās pusēs vēl iekalti krusti un apakšā līkloču veida dekoratīvs rotājums (37. attēls). Otrais akmens ar iekalumu atklājās rietumu gala fasādes augšdaļā virs stadulas vārtu ailas, kad kroga tagadējā saimnieka veikto atjaunošanas darbu ietvaros 2017. gadā noņēma 1956. gada apmetumu. Šis iekalums ir sekls un salīdzinoši nevērīgi veidots (38., 39. attēls).
Arhitekta Ilmāra Dirveika 2018. gadā veiktajā arhitektoniski mākslinieciskajā kroga inventarizācijā lasām:
[Tekstā un grafiskajā daļā lietotie apzīmējumi: L121 – logailas numerācija. Pirmais cipars ēkas stāvs. D201/202 – durvju ailas numerācija tekstā (durvju aila starp telpām). T101 – telpu numerācija. Pirmais cipars ēkas stāvs.] “
Kroga ēka
Apjoms
Jaunpiebalgas bijusī muižas kroga ēka tiek uzskatīta par vienu no garākajām šāda tipa ēkām Vidzemē. Ēkas platums ir 13,5 m, garums – 111m. Vienstāva mūra ēkai ir četrslīpju jumts, kam 20. gadsimta trīsdesmitajos gados pagalma puses slīpne pārveidota, iebūvējot dzīvokļus, bet ceļa pusē izveidota istabiņa ar jumta izbūvi un logu. Sākotnēji stāva apjomam nav nekādu piebūvju vai papildinājumu. 19. gadsimtā R gala fasādē pie DR stūra ir masīvs kontrforss, kas vēlāk paaugstināts. Vēl divi kontrforsi piebūvēti D fasādei 20. gadsimta trešajā ceturksnī. Pagalma fasādes vidusdaļā ir neliels segts lievenis un pagraba noejas piebūve (celti 20. gadsimta trīsdesmitajos gados). Pagraba noejas piebūve paplašināta 20. gadsimta otrajā pusē.
Materiāli un konstrukcijas
Ēkas sienas mūrētas no laukakmeņiem, spraugas ķīlējot ar šķembām, kā saistvielu lietojot kaļķu javu. Ailu izveidei lietoti sarkani dedzināti māla ķieģeļi (6–6,5 x 14 x 28,5–29 cm). Ārsienu augšmala izlīdzināta ar ķieģeļu mūrējumu. Dzīvojamā daļā ārsienu laukakmeņu mūris telpas pusē oderēts ar plakaniski liktu ķieģeļu iekšsienu, atstājot gaisa šķirkārtu.
R stadulas D ārsienai DR stūra daļā redzama izkļaušanās. Deformācijas konstatētas jau sen, jādomā jau 19. gadsimtā. Tā dēļ DR galā no laukakmeņiem piebūvēts masīvs kontrforss. Tā augšdaļa vēlāk paaugstināta. Bažas par sienas stāvokli bijušas arī 20. gadsimta otrajā pusē, kad D sienai piebūvēja vēl divus kontrforsus. Izmantoti rūpnieciski ražoti sarkani dedzināti sliktas kvalitātes māla ķieģeļi. Kontrforsu tehniskais stāvoklis nav uzturēts pienācīgā kārtībā, un mitruma dēļ to konstrukcija daļēji erodējusi un pat nobrukusi.
Bēniņos starp stadulām un dzīvojamo daļu iebūvētas pildrežģa sienas bez ailām. Nosacīti varētu pieņemt, ka tās ir sava veida pretugunsmūri, kas nav redzami virs jumta plaknes. Sadalošas ķieģeļu mūra sienas bēniņos iebūvēja tikai 1930. gados un pārveidoja 1954.-56. gadā.
20. gadsimta divdesmitajos (?) un trīsdesmitajos gados veiktas divas pārbūves. R stadulas daļa pārbūvēta, jaunas ailas mūrējot no gaiši sarkani dedzinātiem māla ķieģeļiem un veidojot līmeniskas pārsedzes arkas. Otrai šī laika pārbūvei raksturīgi dzelteni dedzināti māla ķieģeļi. Uz dažiem dzeltena māla ķieģeļiem, kas redzami bēniņos pretugunsmūrī, ir marķējums KK. Tie izgatavoti starpkaru perioda Latvijā 1930. gados. Pagraba noejai uzcelta koka piebūve, kuras jumta segumam izmantots no Lielbritānijas importēts cinkotais skārds (marķējums BEST BRAND). Kroga ēkas jumta segums joprojām bija plēstas skaidas, kuras piestiprināja ar rūpnieciski ražotām naglām.
Pārsegumi un jumts
Starpstāvu pārsegums sākotnēji bijis tikai apdzīvojamā daļā. Tas būvēts koka siju - dēļu konstrukcijā, kas daļēji saglabājusies, jo 20. gadsimtā no apakšas aizsegta. Atsevišķās vietās siju griesti redzami (T110-T120; T122; T127). Visticamāk, ka balsināti siju-dēļu griesti saglabājušies visā, vai gandrīz visā, kroga ēkas centrālajā (dzīvojamā) daļā.
(..)
Ugunsdrošības nolūkos kroga ēkas bēniņos dzīvojamā daļa atdalīta no stadulām ar pildrežģa zelmiņiem. To mūra pildījums demontēts, un materiāls izmantots 1930. gados, kad blakus pildrežģa karkasam uzmūrēti jauni zelmiņi. Tāpat kā sākotnējie, tie neizvirzījās virs jumta plaknes. Mainoties ugunsdrošības prasībām 1950. gados zelmiņi pārveidoti, tie pacelti virs jumta plaknēm.
Pašreizējā kroga ēkas četrslīpju jumta konstrukcijas ir no tēstiem priedes kokiem, kas savstarpēji savienoti ar raģi un ar vai bez tapas. Nav zināms jumta sākotnējais segums. Jumta konstrukcija atklātā veidā redzama R stadulas zonā, bet analoga ir arī A stadulas zonā. Sijas liktas uz mūrbaļķa.
(..)
19. gadsimta beigās un 20. gadsimta pirmajā pusē jumts bija segts ar plēstām skaidām (~10 x ~73 cm), kas piestiprinātas latām ar rūpnieciski izgatavotām naglām. 1930. gados Z puses jumta slīpnes izbūvei T213 joprojām ir oriģinālais skārda segums.
1954.-56. gadā jumtu iesedza ar eternīta plāksnītēm, bet lēzeno daļu D pusē ar cinkotu skārdu. 20. gadsimta otrajā pusē plāksnītes daudzviet nomainītas ar viļņotajām azbestcementa loksnēm.
Z fasāde
Galvenā ēkas fasāde vērsta pret agrāko ceļu, tagad ielu. Sākotnēji abos ēkas galos stadulu fasādēs bija tikai daži nelieli lodziņi. Tuvāk centrālai daļai bijusi iebrauktuve R stadulā. Pašlaik tās aprises var redzēt fasādē telpas T127 ārsienā.
(..)
Tuvu savam sākotnējam izskatam krogs pastāvēja līdz pat 20. gadsimta trīsdesmitajiem gadiem. Centrālā apdzīvojamā daļa šajā redzama tikai daļēji. Tajā var redzēt nelielus sešrūšu logus un durvju ailu tagadējā L115 vietā. Ceļa pusē esošajām sabiedriskajām telpām un veikaliem 20. gadsimta otrajā pusē pakāpeniski nomainīja visus logus un durvis.
Piemēram, D12/ārdurvis remonts veikts 1986. gada 8. martā, par ko vēsta uzraksts uz betona sliekšņa, kas liets tieši uz iepriekšējā koka sliekšņa.
Ēkas un Z fasādes proporcijas izmainījis blakus esošais ceļš, tagad Gaujas iela, kas remontu laikā nevienmērīgi pieaudzis par apmēram 20-40 cm. (Ielas pusē zemes līmenis tika pazemināts 2019., bet sētas pusē – 2020.g. gadā – V.G.)
D fasāde
Pret pagalmu vērstā fasāde palikusi neapmesta, tādēļ redzamas vēlāko pārbūvju vietas. Spriežot pēc izmantotajiem perforētajiem ķieģeļiem, divi kontrforsi R galā piemūrēti 20. gadsimta 3. ceturksnī. R stadulas daļā sākotnēji bija tikai divi nelieli lodziņi augstu sienā, gandrīz zem dzegas. Priekšstatu par šo ailu patiesi nelieliem izmēriem dod kroga senākā fotogrāfija (tajā redzamas Z puses ailas) un viens saglabājies aizmūrēts lodziņš T133.
Līdz ar telpu pārveidošanu, 20. gadsimta trīsdesmitajos gados fasādes vidusdaļā izlauza plašāku ailu durvīm un uzcēla segtu koka lieveni. Durvju ailu likvidēja 20. gadsimta otrajā pusē. Blakus lievenim izbūvēja noeju uz pagrabu. Piebūvei ir lēzens jumts, uz kura saglabājies sākotnējais 1930. gados ieklātais skārds. Jaunajiem 1. stāva dzīvokļiem ārsienā izlauza virkni jaunu logailu. To izkārtojums gandrīz pilnībā nesakrīt ar sākotnējām ailām. L136 vietā konstatējama platākas ailas vieta – iespējams, te bijusi saimniecības ieeja. 1930. gados izveidoja ieeju jaunā kāpņu telpā uz 2. stāvu (T110). Otrā stāvā izbūvēto dzīvokļu jumta plaknes “izgrieztajā” daļā fasāde ir raupji apmesta un balti krāsota.
R stadulas daļā D fasādē esošās logailas ir izbūvētas 1930. gados, mūrējot līmenisku pārsedzes arku un ap ailu veidojot šaurāku dekoratīvu balta apmetuma apmali. Šis izpildījums atšķiras no 1954.-56. gada pārbūves, kad lietoja betona pārsedzes, mūrējumu atstājot neapmestu un nedomājot par dekoratīvismu. Līdzīga izmēra ailas ir Z fasādē pret ceļu, un tās sedz 1950. gadu apmetums. 20. gadsimta pirmās puses fotoattēlā stadulu daļās vēl redzamas sakotējās mazās logailas, augstu sienā, gandrīz pie dzegas. Acīmredzot esošās logailas izveidotas 1930. gados, kādreizējo stadulu pielāgojot klēts, kūts vai citai saimnieciskai funkcijai, jo kopumā ar 4 mazām gaismas lūkām bija par maz apjomīgās telpas izgaismošanai.
1954.-56. gadā A stadulas daļā izlauza jaunas logailas. Pagrabu pārdalīja ar šķērssienu un jaunajā daļā ierīkoja ieeju, izlaužot plašāku pagraba lodziņu. Ārpusē noejai uzcēla koka piebūvi. R stadulas daļā Jumtā izveidoja vienu jaunu divslīpju formas jumta logu.
(..)
Plānojums
Krogu ēkām plānojums iedalās divās galvenajās funkcijās – zirgu un pajūgu novietnē stadulā un apdzīvojamā daļā. Jaunpiebalgas krogs pieder pie tiem, kam ir divas stadulas – A un R galā, kur pēdējā ir gandrīz divas reizes lielāka par austrumu gala stadulu.
Apdzīvojamā daļa ir ēkas vidū. Pēc vairākkārtējām pārbūvēm, te ir daudz sekundāras un vēlāk iebūvētas starpsienas, kas liedz skaidri nolasīt sākotnējo plānojumu 19. gadsimtā. Plānojuma vēsture būtu atšifrējams, pakāpeniski, sienu konstrukciju atsegumos, kas visticamāk, tiks veikti kādu būvdarbu laikā. Inventarizācijas stadijā var tikai teorētiski identificēt senākas konstrukcijas, balstoties uz vizuāliem novērojumiem un plānojuma grafisku analīzi. Tādēļ šajā izpētes stadijā plāna kartogramma kroga ēkas centrālajā daļā atstāta bez hipotētiskiem pieņēmumiem.
(..)
Durvis
Kroga ēkā saglabājušās durvis no 19. gadsimta vidus, 20. gadsimta trīsdesmitajiem gadiem un no 20. gadsimta otrās puses. Durvīm ir atšķirīga saglabātības un komplektācijas pakāpe. Nereti senāka vērtne ielikta citā ailā un tai ir vēlāk izgatavotas aplodas seglīstes.
(..)
Logi Senākās vēsturisko logu konstrukcijas saglabājušās no 1930. gadiem. Tie ir oderlogi ar veramām stobrvirās iekārtām apakšējām vērtnēm un ieliekamām augšējām – virsšķērša vērtnēm, kas fiksētas ar uzliktiem aizgriežņiem.
(..)
Apkure
Ēkas apdzīvotajā daļā kopš tās pirmsākumiem bijusi krāsns apkure. Dažas no krāsnīm varēja būt bloķētas ar virtuves telpu un kurināmas no tās. Diemžēl pagaidām virtuves vieta nav identificēta.
Daudzviet kroga ēkas sienu posmi pārmūrēti, iebūvējot vai pārbūvējot apkures ķermeņus. Kroga ēkā tās ir krāsnis. Senākās krāsnis saglabājušās no 19. gadsimta otrās puses. Tās ir krāsotu podiņu krāsnis ar dekoratīvi izceltu cokolu un dzegu T123; T124. Bēniņos savrup atrodami pāris krāsns podiņi no gaiši dzeltenīga māla, un kas klāti ar brūnu glazūru. Tie varēja būt krāsnīm plašā hronoloģiskā amplitūdā no 19. gadsimta otrās puses līdz 20. gadsimta vidum. Kurās telpās bija šādas krāsnis un kā tās izskatījās, nav nekādu ziņu.
Baltu glazētu podiņu krāsnis iebūvētas 1930. gados T121; T122; T215; T221.
Krāsotu podiņu krāsns ir T211/212.
20. gadsimta piecdesmitajos gados iebūvētas apaļas, ar skārdu apvilktas, ķieģeļu krāsnis. 20. gadsimta otrajā pusē T104 iebūvēta kubiskas formas skārda/ķieģeļu krāsns un krāsotu podiņu krāsns T106 un 127.
1930. gadu fotoattēlā virs kores konstatējami seši līdz 7 dūmeņi. Dūmeņu galvas mūrētas no sarkaniem dedzinātiem māla ķieģeļiem tradicionālā formā ar paplašinātu apakšdaļu un dzegu augšdaļā. Tie visi ir saglabājušies daļēji pārmūrētā veida arī mūsdienās.
Saimniecības ēka
Pagalmā aiz kroga ēkas ir saimniecības ēka. Tā ir taisnstūra vienstāva mūra ēka ar divslīpju jumtu, diviem dūmeņiem. Spriežot pēc Z fasādē akmenī iekaltā gadskaitļa, ēkas senākā A daļa celta 1840. gadā. 19. gadsimta otrajā pusē apjoms pagarināts gandrīz par trešdaļu. Ēka atrodas uz reljefa krituma. Tādēļ D fasādes virspamati ir augstāki. 20. gadsimta otrajā pusē T7 ierīkoja kautuvi, bet T6 kantori. 20. gadsimta nogalē divās A puses telpās ierīkoja dzērienu veikalu.
(..)
Plānojums
Domājams, senākā ēkas daļa bijusi vientelpas klēts ar ieeju T4 zonā no pagalma. Bez zondāžām to precizēt nav iespējams, jo koka priekšnams T3 un T4 tiek izmantoti. 20. gadsimta nogalē telpas pielāgoja veikalam, iebūvējot vēl vienu starpsienu un ieliekot pašreizējās durvis. T2 izlauza nelielu lodziņu taras pieņemšanas punkta vajadzībām.
20. gadsimta trīsdesmitajos gados ēkas vidusdaļā ierīkoja vienistabas dzīvokli T4. Ēkas pagarinātajā daļā bija viena telpa T5-T7 ar ieeju no pagalma D4 un 2 logiem.
Pašreizējā koka piebūve – priekšnams T3, celta 20. gadsimta otrajā pusē, un, domājams, agrāka priekšnama vietā. 20. gadsimta otrajā pusē iebūvēja plānu koka starpsienu, atdalot atsevišķu dzīvojamo istabu T6 ar plīti ēkas R galā. Durvis D4 izlauza platākas, ar starpsienu atdalīja nelielu priekšnamu T5 ar kāpnēm uz bēniņiem. Jaunizveidotajā telpā T7 ierīkoja lopkautuvi ar betona grīdu, āķiem griestos un t. s. „asinsrievu” grīdā, kas vērsta uz izeju pagalma virzienā. Iespējams, ka gala telpu lietoja kā kantori.
20. gadsimta nogalē izveidoja T1 un T2, ierīkojot veikalu. Tirdzniecības zālei T1 izveidoja interjeru ar sarkanu māla ķieģeļu dekoratīva mūrējuma sienām (būtībā piemūrējums pie esošās akmens ārsienas). Griestus nosedza ar lakotām koka līstēm/latām. Starpsienā iebūvēja divas apaļās skārda un ķieģeļu krāsnis. T2 izmantoja kā noliktavu un taras pieņemšanas punktu.”[52]
AVOTI, LITERATŪRA UN PIEZĪMES
1 Die aelteste schwedische Landrevision Livlands (1601). Hg. von A. Švābe – R., 1933. – 469., 473. lpp.
2 Vidzemes 1638. gada arklu revīzija. Izdevis E. Dunsdorfs. 3. burtnīca – R., 1941. – 1279.lpp.
3 LVVA 7404.f., 1.apr., 919.lieta.
4 LVVA 7404.f., 1.apr., 2209. lieta, 10. (44.) lapa.
5 Teivens, A. Latvijas lauku krogi un ceļi. Rīga: Māksla, 1995. – 56. lpp.
6 LVVA 7348.f., 1.apr., 14. lieta, 562. lapa.
7 Staciņš – labības un naudas nodoklis karaspēka vajadzībām, ko Zviedrijas valdība 17. gadsimtā un Krievijas valdība 18. gadsimtā ievāca no Vidzemes zemniekiem.
8 LVVA 7348.f., 1.apr., 14. lieta, 567., 578a.–579. lapa.
9 LVVA 7348.f., 1.apr., 30.lieta, 84a., 89a-90.lpp.
10 Atlas von Liefland, 1798. Skatīts: digitalarchive.mcmaster.ca
11 LVVA 199.f., 1.apr., 340.lieta, 292op. lapa.
12 LVVA 199.f., 1.apr., 340.lieta, 6op. lapa.
13 LVVA 113.f., 1.apr., 834.lieta, 3.lapa.
14 LVVA 218.f., 1.apr., 898.lieta, 43.lapa.
15 – e. No Ramkas. Vidzeme // Latviešu Avīzes. – 1890. – Nr. 41. – 10. oktobris. Skatīts: periodika.lv
16 Kröger, A. W. Verkehrs- Und Adreßbuch Der Baltischen Provinzen / Herausgegeben Von A.W. Kröger. – Riga: Selbstverl. Des Hrsg., 1892. – 43., 219.lpp. Skatīta: kpbc.umk.pl
17 Latviešu konversācijas vārdnīca. – Rīga, 1933/1934. – 10.sēj. – 18473. sleja.
18 LVVA 214.f., 5.apr., 790.l., 15.lapa.
19 P. B – hm – ns. No Jaun-Piebalgas. No Iekšzemes // Mājas Viesis. – 1900. – Nr. 43. – 25. oktobris. Skatīts: periodika.lv
20 Richters, A. Baltische Verkehrs- Und Adressbücher. Bd. 1, Livland. Riga : A. Richter, 1909. – 449. sleja. Skatīts: dspace.ut.ee
21 No Jaun-Piebalgas. Iekšzeme // Rīgas Avīze. – 1910. – Nr. 243. – 22. oktobris. Skatīts: periodika.lv
22 No Jaun-Piebalgas. Baltija // Sadzīve. – 1914. – Nr. 48. – 1. maijs. Skatīts: periodika.lv
23 Otto Zariņa atmiņas. Nepublicēts materiāls. Jaunpiebalgas muzejs F-932
24 Jaunais likums par dzertuvju slēgšanu. Krievija // Līdums. – 1914. – Nr. 134. – 24. oktobris. Skatīts: periodika.lv
25 Pakalnietis. No Jaunpiebalgas. Vidzeme // Sadzīve. – 1915. – Nr. 4. – 13. janvāris. Skatīts: periodika.lv
26 Dažādas ziņas // Zemkopis. – 1914. – Nr. 44. – 29. oktobris. Skatīts: periodika.lv
27 Pakalnietis. Jaun-Piebalga. Dažādas ziņas // Zemkopis. – 1915. – Nr. 22. – 3. jūnijs. Skatīts: periodika.lv
28 LVVA 1679.f., 172.apr., 258. lieta, 6. lapa.
29 Galīgi piešķirtas zemes // Zemes Ierīcības Vēstnesis. – 1922. – Nr. 40. – 15.jūlijs. Skatīts: periodika.lv
30 LVVA 1679.f., 172.apr., 258.lieta, 22. lapa.
31 Valdības iestāžu paziņojumi. Pasta ziņas // Valdības Vēstnesis. – 1922. – Nr. 227. – 9. oktobris. Skatīts: periodika.lv
32 Galīgi piešķirtās rūpniecības iestādes, augļu dārzi un t.t. // Zemes Ierīcības Vēstnesis. – 1923. – Nr. 77. – 1. augusts. Skatīts: periodika.lv
33 Galīgi piešķirtās zemes // Zemes Ierīcības Vēstnesis. – 1924. – Nr. 101. – 28.marts. Skatīts: periodika.lv
34 LVVA 1679.f., 172.apr., 258.lieta, 48., 49. lapa.
35 S. Ielaušanās zādzība. Provinces policijas iestādes // Policijas Vēstnesis. – 1925. – Nr. 84. – 30. oktobris. Skatīts: periodika.lv
36 LVVA 1308.f., 11.apr., 13289. lieta.
37 Aizsilnieks, A. Latvijas saimniecības vēsture, 1914–1945. Stokholma: Daugava, 1968. – 499.lpp.
38 Vēlams pasākums. Biedrību dzīve // Latvijas Lopkopis un Piensaimnieks. – 1931. – Nr. 26. – 3. jūlijs. Skatīts: periodika.lv
39 LVVA 1679.f., 172.apr., 258.lieta, 593. lapa.
40 Galīgi piešķirtās zemes // Zemes Ierīcības Vēstnesis. – 1932. – Nr. 476. – 2. augusts. Skatīts: periodika.lv
41 Ķemeru peldiestādē ieradušos peldviesu saraksts // Ķemeru Ziņas. – 1933. – Nr. 9. – 13. augusts. Skatīts: periodika.lv
42 LVVA 2056.f., 1.apr., 11322. lieta (Hip. nr. 18365)
43 LVVA 1308.f., 12. apr., 13673. lieta, 142. lapa.
44 LVVA 1308.f., 12. apr., 13672. lieta, 276. lapa.
45 Pagastu apraksti (pēc 1935. gada Tautas skaitīšanas materiāliem). Rīga: Valsts Statistiskā pārvalde, 1935. – 85.lpp.
46 Tiesu sludinājumi // Valdības Vēstnesis. – 1937. – Nr. 244. – 27.oktobris. Skatīts: periodika.lv
47 LVVA 1308.f., 4.apr., 412. lieta, 384. lapa.
48 LVVA 1308.f., 15.apr., 3792. lieta, 30. lapa.
49 LVVA 1308.f., 15.apr., 3792. lieta, 280. lapa.
50 Dirveiks, I. Jaunpiebalgas kroga arhitektoniski mākslinieciskā inventarizācija. Gala teksts. 2018. – 7.lpp.
51 Feldmane, S. Atjauno vēsturisku ēku. Te būs vieta, kur satikties // Druva. 20.07.2023. Skatīts: edruva.lv
52 Dirveiks, I. Jaunpiebalgas kroga arhitektoniski mākslinieciskā inventarizācija. Gala teksts. 2018. – 13.–24.lpp.
Apraksts sagatavots ar VKKF mērķprogrammas “Latviešu vēsturisko zemju attīstības programma” un Vidzemes plānošanas reģiona finansiālu atbalstu.
