Apbedījumu vietas: kapsēta
ATRAŠANĀS VIETA
Mēmeles kapi atrodas Aizkraukles novada Mazzalves pagastā (1940.g. Jēkabpils apriņķa Mēmeles pagastā), ceļa Nereta–Gricgale–Ērberģe labajā pusē, apm. 1,5km aiz Vecmēmeles muižas Ērberģes virzienā. Koordinātas: 56.29080 25.02128.
MŪSDIENU STĀVOKLIS
Kapsēta tiek izmantota, ir apsaimniekota.
ZIŅAS
Pēc novadpētnieka, vecmēmelieša Valža Amtmaņa apkopotajām ziņām Vecmēmeles zemnieku kapsēta atradās blakus skolai (3. attēls). 1883. gadā tur apglabāja Ludišķu māju saimnieku Andreju Oškalnu. Tas bija pēdējais apbedījums, jo kapsēta kļuva pārāk šaura.
Kungiem bija sava kapsētiņa atradās nedaudz tālāk. Kreisajā stūrī apbedīja baronu dzimtas piederīgos, drusku tālāk arī muižas kalpotājus. Barons Hārens nolēma kungu kapsētu paplašināt, lai tur varētu apglabāt arī zemnieku ļaudis. Pēc sievas [Klementīnes] nāves 1890. gadā viņš ķērās pie kapsētas izveidošanas. Iezīmēja palielu četrstūrainu laukumu, kuram pa vidu iet liepu aleja, apkārt zemes valnis, apstādīts ar bērziem. Liepu alejas turpinājums ir aleja, kas ved uz ceļu. Kapsētas ierīkošanā piedalījās visi zemnieki, kas domāja kapsētu izmantot. Katra dzimta stādīja vienu vai divus kokus. Jaunos kociņus (liepiņas un bērzus) atveda no barona meža. Kapsētas veidošanu pabeidza 1894. gadā.
Pirmie zemnieku apbedījumi – liepu alejai abās pusēs, noteiktās rindās, jo barons vēlējās, lai kapsētā būtu stingra kārtība. Aiz pirmām apbedījumu rindām sekoja nākošās.
Zemnieki, kuri jau bija iepirkuši mājas par dzimtas īpašumu, kapsētas ierīkošanā nepiedalījās. Tā Kalnakrūzes māju saimnieks, lai pierādītu baronam savu neatkarību, ierīkoja kapsētu uz savas zemes 100 metru attālumā. Taču šī Kalnakrūzes kapsētiņa netika plaši izmantota un tagad ir pilnīgi pamesta (8., 9. attēls).[1]
***
Brīvvalsts laika svētku un tradīciju vietā pēc Otrā pasaules kara okupētajā Latvijā tiek ieviestas “jaunās padomju tradīcijas”, kas pamatā ir iepriekšējo pārveidojums, tām atņemot reliģisko saturu. Kristību vietā tiek rīkotas vārda došanas svinības, iesvētību – pilngadības svētki; piedalīšanās kapu svētkos un mirušo piemiņas dienas atzīmēšana līdz pat 1950.-to gadu vidum tiek nosodīta kā atmetama pagātnes palieka, bet tad, ap 1960.-to gadu komunistu ideologi, cenšoties mazināt reliģijas ietekmi uz jaunatni, arī šīs tautas vairumam svarīgās piemiņas dienas nolemj iekļaut “jaunajās tradīcijās”. Tagad kapu svētkus rīko ciema izpildu komitejas, tie, saprotams, notiek bez mācītāja un to galvenais mērķis – pieminēt “mirušos un varoņus, kas krituši par padomju valsts nodibināšanu”.[2]
1961. gadā mirušo piemiņas diena pirmo reizi kopš valsts okupācijas tiek oficiāli atzīmēta arī Mēmeles kapos:
“Jauno padomju tradīciju ieviešanā sevišķs nopelns ir Mazzalves septiņgadīgās skolas mācību pārzinei Austrai Vectirānei. Pilngadības svētkiem, kas jau notikuši vairākkārt, šogad pievienosies pirmās vārda došanas svinības un mirušo piemiņas dienas Mēmeles, Tincēnu, Ērberģes un Priedes kapsētās. To uzpošanā iesaistīti plašas apkārtnes iedzīvotāji. Mēmeles kapsētā uzstādīs pieminekli fašistu okupācijas gados noslepkavotajiem padomju aktīvistiem.”[3]
Citātā minētais piemineklis uzstādīts Mēmeles kapsētas malā ierīkotos brāļu kapos, kuros pēc kara pārapbedīti 1941. g. augusta sākumā Lietuvā pie Biržiem nošautie 14 Mēmeles pagasta komunisti un padomju aktīvisti.[4]
Mēmeles kapos guļ Hārenu dzimtas piederīgie, rakstnieka Jāņa Veseļa vecāki un māsa, skolotājas un rakstnieces Lūcijas Ķuzānes vecāki.
Par Hārenu dzimtas kapu sakārtošanu L. Ķuzāne raksta piezīmēs par 1998. gadu:
“Nu jau ceturto vasaru baronese Rita Zeidlica-Kurcbaha kopā ar radiniekiem atbrauc uz vectēva Eižena Hārena dzimteni. Prāto, kā izskatīgi sakopt baronu apbedījumu vietu Mēmeles kapos. To apņemas izdarīt Mārtiņš Lapiņš, kas vasarās dzīvo Gricgales Medņos. Viņš nostiprina pamatnēs gan nolauzto marmora krustu, gan no Rīgas atvesto pieminekli ar lepnu citātu no Hārenu testamenta: Vergiss nie, wer wir sind! (Neaizmirsti, kas mēs esam!) Dzidra Liepiņa izveido hostu stādījumu ap apbedījumu vietu.”[5]
AVOTI UN LITERATŪRA
1 Vecmēmeles kapsēta. Gricgales kroga novadpētniecības albums.
2 Vilks, A. Veidosim jaunas tradīcijas // Liesma. – 1959. – Nr. 3. – 6. janvāris. Skatīts: periodika.lv ; lvi.lu.lv.
3 Kriša, V. Ciema vēlētāju interešu sardzē // Brīvā Daugava. – 1961. – Nr. 2558-21. – 20. jūnijs. Skatīts: periodika.lv
4 Mazzalves dižozola stāsti : vēsture, cilvēki, atmiņas. Sakārtoja S. Lisovska. 2021. – 40. lpp. 5 Ķuzāne, L., Ozoliņa L. Pilkalnes – Pilskalnes grāmata: starp trijām upēm gadsimteņu plūdumā. 2009. – 292.lpp.
Apraksts sagatavots ar Valsts kultūrkapitāla fonda un partnerības “Kaimiņi”&Kopienu sadarbības tīkla“Sēlijas salas” (Sēlijas vēsturiskās zemes kultūras programma) atbalstu.
