Livonijas ordeņa valsts

Livonijas ordeņa valsts. 1. Tās pamatus lika Zobenbrāļu o-is (fratres militiae Christi), kas radās laikmetā, kad r-os, cistercieša Bernharda no Klervō ietekmē, zobena misija, kuŗas priekšstāvji bij ari bīskapi Bertolds un Alberts (sk. latvju vēsture; 22277.lp.), bij atvietojusi vārdu misiju. Jāmin, ka 1128 Bernhards bij rediģējis templiešu o-a (fratres militiae templi) statūtus un tā slavai sacerējis propagandas rakstu; bet ari Zobenbrāļu dibinātājs (ap 1202-04), saziņā ar Albertu, bij kāds cistercietis Teodoriks, un pāvests jaundibinātam o-im deva templiešu statūtus, un kādā gadījumā to ari dēvē par fratres militiae templi de Livonia. Zobenbrāļu o-is bij domāts tikai kā ierocis bīskapa rokās. Bet kad no 1207 o-is sāka iegūt territōriju, tas sāka izveidoties par valsti. 'I'erritōrijas ziņā o-is gan palika lēņtiesiskā atkarībā no bīskapa, bet Innocenta III 1210 oktōbŗa bullas o-im apstiprināja nevien 1/3 lībju un latvju zemju, bet ari neatkarību no Rīgas bīskapa tālākos iekaŗojumos. Tādus o-is meklēja, laikam noslēdzis 1208 kaŗa sav-bu ar Gaujas latvjiem (kas 1214-24 gan pārgāja bīskapa daļā), za. virzienā, Igaunijā, bīskapam Albertam pēc iespējas paturot Daugavas apgabalu. Savā kareiviskā polītikā o-is ievilka ari bīskapu un Rīgu, ieguva plašu territōriju Igaunijā, bet ari paskubināja igauņus, krievus un dāņus. Ar pēdējiem o-is sabiedrojās, lai atrastu atbalstu. Bet pēc dāņu karaļa Valdemāra II gāšanas un 1223 igauņu sacelšanās bīskapi piespieda o-i ļoti neizdevīgi sadalīt zemes: Vidzemē, kā Rīgas bīskapa lēnis, tam palika tikai apgabals ap Gaujas v. daļu un Sedi (ap Cēsīm), Trikātas apgabals un Gaujienas daļa ar Alūksni, bez tam pie Daugavas Aizkraukle. Bet Igaunijā o-is 1224 paturēja, kā Tērbatas bīskapa lēni, tikai Sakalu un dažus kaimiņu apgabalus. Z. Igaunija bij dāņu iekaŗojums. Tā tad Zobenbrāļu territōrija bij iespiesta bīskapiju starpā, ari bez satiksmes ar jūŗu. Savās zemēs o-im bij tādas pašas pasaulīgas un garīgas (piem., patronāta) tiesības, kādas bij bīskapiem savējās. Strauji uzplaukdams, o-is uzņēma ari nekrietnus biedrus, ko rāda mestra slepkavība 1209. O-a organizācija dibinājās uz pilīm. Mestra sēdeklis bij sv. Jurģa pils Rīgā; citi pavēlnieki, kas tāpat saucās magistri, dzīvoja pārējās pilīs: Cēsīs, Siguldā, Vilandē, Tallinā, Aizkrauklē; bez tam bij pilis Jervā, Harijā, Sāmsalā. Jaunkristītiem o-is uzlika desmito vai noteiktu kunga tiesu (sk.) un savu soģu tiesu, kas vietām bij par cēloni lauku iedz. apspiešanai. Dažus novada kungus mestrs aplēņoja ar viņu zemēm, piem:, Maneginti, viņa brāļus un mantiniekus starp 1201 un 1209 ap Mālpili. Lai atsvabinātos no bīskapu pārsvara, o-is pēc 1224 no jauna centās paplašināt savu territōriju: 1227 iekaŗoja dāņu īpašumus Z. Igaunijā, 1228 ieguva 1/3 Sāmsalas un vēlāk ari vēl ¼ Vīkas (sk. Leales bīskapija), bet 1233 iekaŗoja ari Tallinas pili. Laikam Alnas Balduīna laikā (1230-33) o-is būs piesavinājies zemes starp Burtnieku ezeru un jūŗu. Bet kopā ar Rīgas bīskapu un pilsētu uzsāktie o-a iekaŗošanas mēģinājumi Zemgalē un Kurzemē kļuva nedroši, lai gan ķeizars 1232 apstiprināja ari turienes o-a tiesības. Pāvesta legāts Viļums 1234 o-im gan apstiprināja īpašumus Sāmsalas bīskapijā kā šī bīskapa lēni, bet Z. Igauniju pagaidām ņēma pāvesta rīcībā. Vispārīgie apstākļi Zobenbrāļiem lika domāt par apvienošanos ar Vācu o-i Prūsijā. Tad sekoja 22.9.1236 trieciens pie Saules (laikam pie Šauļiem). Tad ari bīskapi, kas bez o-a aizsardzības nevarēja pastāvēt, lūdza pāvestu inkorporēt pēdējos Zobenbrāļus Vācu ordenī. Dānija tam pretojās. Bet pāvests 14.5.1231 izpildīja korporācijas aktu. Cena bij o-a atteikšanās no Z. Igaunijas. 1238 ieradās pirmais Vācu o-a L. mestrs. Stenbijas līgumā 7.6.1238 legāts Viļums nokārtoja attiecības ar Dāniju: tā saņēma Viriju un Hariju ar Tallinu, bet Jervu līdz Narvai atstāja Vācu o-im Livonijā. - Lit.: R.Hausmann, Das Ringen der Deutschen und Dänen um den Besitz Estlands bis 1227 (1870); F.G.v. Bunge, Der Orden der Schwertbrüder (1875); L.Arbusow sen., Grundriβ (19184 23-42); Hartmann von Heldrungen, Bericht über die Vereinigung der beiden Orden (Mitteilungen a.d. livl. Gesch., 11, 76.-102.lp.); G.A.Donner, Kardinal Wilhelm von Sabina (1929); H.Laakmann, Zur Geschichte Heinrichs von Lettland und seiner Zeit (1933, 62-68, 82-90); P.Johansen, Die Estlandliste des Liber census Daniae (1933, 50-120); N.Busch, Geschichte des Bistums Osel bis 1337 (Atstātos rakstos, I, 1934) ; J.Bērziņš, Kur notika Saules kauja 1236.gadā? (IMM., 1935, nr.1). - 2. Vācu o-a stāvoklis L-ā ir saprotams tikai zinot Zobenbrāļu o-a vēsturi. Vācu o-is [ordo fratrum domus (hospitalis) st. Mariae Teuthonicorum Jerusalemitanae] bij pakļauts tieši pāvestam, bet ķeizaram diezgan nenoteiktā veidā. Prūsijā tas bij suverēns. Bet o-a L-as nodaļa, ko sauc ari par L-as [Livonijas] o-i, kā Zobenbrāļu mantiniece un saskaņā ar pāvesta noteikumiem, bij lēņtiesiskā atkarībā no Rīgas, Tērbatas un Sāmsalas bīskapiem. Pie L-as o-a pienākumiem piederēja ari bīskapiju aizsardzība. Bez tam tas pārņēma pārējos Zobenbrāļu atstātos uzdevumus. L-as o-a galva bij no virsmestra atkarīgais mestrs (magister fratrum domus st. M. Teuth. per Livoniam), ar sēdekli Rīgas pilī, bet 1297-1330, 1429-34 un 1481-1561 Cēsīs. Visa o-a territōrija bij iedalīta pils novados jeb “tiesās”. Līdz 15 g.s. tādu bij ap 30-40, bet 16 g.s. pastāvēja tikai vēl 9 komturejas un 11 o-a fōgtejas (advocaturae), jo no 1480-iem g. o-is sāka apvienot dažus apgabalus lielākās vienībās. Bez tam bij mestra apgabals (no Cēsīm un Rūjienas līdz Rīgai un Tukumam) un o-a māršala apgabals (16 g.s.: Sigulda, Jelgava, Daugavgrīva, Aizkraukle). Visās lielākās pilīs bij o-a bruņnieku jeb brāļu konventi. Viņu pavēlnieki un attiecīgo pils novadu militārie, administrātīvie un tiesu pārvaldnieki bij komturi vai fogti (commendatores, advocati). Pavēlnieku vietnieki un palīgi, sevišķi saimniecības lietās, bij nama komturi u.c. Ziedu laikā, un tad atkal ap 1500, L-as o-i bij 400-500 brāļu bruņnieku, bet ap 1555 tikai 120-150 (piem., Vilandes konventā 1451 bij 41 brālis, bet 1554 tikai 12). O-a priesteŗi, kam brāļi vienīgi drīkstēja sūdzēt grēkus, apkalpoja piļu konventus; viņus iecēla par mācītājiem o-a territōrijas baznīcās, un viņi kalpoja mestra kancelejā par kancleriem un sekretāriem. Trešās pakāpes locekļi bij t.s. pusbrāļi (semifratres, Graumäntler), nebruņnieciskas kārtas amatnieki o-a pilīs. O-a kaŗaspēkā kā kodols ietilpa paši o-a bruņnieki ar saviem kaŗakalpiem jātniekiem; tad vasaļi, kuŗu kaŗa klausība bij personīga, bet bez tam saistīta ar jātnieku sūtīšanu samērā ar lēņa arklu skaitu, un saucās par jātnieku dienestu (sk.). Pamatvienība jātnieku dienesta aplēšanai Vidzemē un Kurzemē bij 20 lēņa arkli, bet Igaunijā 15. O-a iesaucamo jātnieku kopskaits laikam nekad nebūs sīki zināms, bet tomēr ir daži atsevišķi skaitļi (visi gan no 16 g.s.): Harijā-Virijā bij 125 ar jātnieku dienestu aplikti muižnieki, bet Bauskas novadā 32. No Helmeta un Karkusa novadiem ar 37 resp. 53 arkliem 1353 ieradās kaŗā 16 muižnieki, kas bez tam vēl sūtīja 42 jātniekus. Visa o-im inkorporētā Kurzemes bīskapija sūtīja 83 jātniekus, bet Dobeles komturs vien: 80 jātniekus. Kandavas fogts sūtīja 40, bet novada muižnieki 48 jātniekus; Ventspils komturs 30, muižnieki 12; Sōneburgas fogts Sāmsalā 55 un muižnieki 22 jātniekus. Bez tam pavēlnieki iesauca novadu leimaņus (piem., kuršu ķoniņus) un lielā skaitā domēņu un vasaļu muižu zemniekus (piem., 16 g.s. 6 o-a novadi sūtīja kaŗā ap 2800 zemnieku). Bet no 16 g.s. sākuma katrā kaŗā vajadzēja derēt ari algotus kājniekus (Landsknechte), kas prasīja ārkārtīgi lielus līdzekļus. O-a pilsētām bij jāpalīdz ar mazām kājnieku nodaļām, lielgabaliem un derētiem kaŗa kalpiem. 13 un 14 g.s. o-im ari vēl bij tiesība tieši iesaukt bīskapu vasaļus. - Lit.: G.Rathlef, Das Verhältnis des livländischen Ordens zu den Landesbischöfen und zu Riga im 13. und in der ersten Hälfte des 14. Jahrhunderts (1875); O.Stavenhagen, Die Organisation der Schwarzhäupter auf den livländischen Schlössern (Sitzungsber. der Ges. f. Gesch. in Riga, 1895, 27); E.Caspar, Hermann von Salza und die Gründung des Deutschordensstaates in Preuβen (1924); A.Sennig, Beiträge zur Heeresverfassung... Alt-Livlands (1932), 55.-59.lp. - 3. Visā toreizējā V. Eiropā valdot feodālismam un zemes kārtu centieniem, o-a valsts bij stingri centralizēta ierēdņu valsts un tā tad būtībā ienaidnieks visām feodālām un zemes kārtu tieksmēm. Kā bruņnieku kārtas eksponents, o-is bij ari firstu kārtas ienaidnieks. Saviem vasaļiem o-is piešķīra tikai t.s. novadnieku lēņus (nach Lehngutsrecht) bez kakla tiesas un paplašinātām lēņa mantojuma tiesībām. Tikai 1347 no Dānijas nopirktā Harijā un Virijā pastāvēja varena bruņniecība ar zemes kārtas pašvaldību, kuŗas privilēģēto stāvokli o-is nevarēja atcelt, bet ko 1397 virsmestra Jungingena žēlastība (sk.) un kāda 1452 jauna privilēģija vēl paplašināja. Bet pārējā o-a valstī vasaļiem nebij nekāda polītiska vara, un tur ari līdz beigām palika spēkā stingrās vīra lēņa tiesības (sk. lēņa spēja, lēņa tipi). Pret saviem apakšniekiem o-is bij svešnieks, jo ar niecīgiem izņēmumiem par brāļiem bruņniekiem uzņēma tikai ārzemniekus, t.i. Vācijas muižniekus, kas gan bieži bij vietējo vasaļu ģimeņu radinieki, bet it kā nekad nebij no viņu aprindām. Tikai 13 g.s. o-is varbūt vēl nav bijis tik atšķirīgs; sakarā ar to radās jautājums par viena lībja vai igauņa frater Ykemele (1272) uzņemšanu o-ī. 15 g.s. no o. brāļiem prasīja piederību pie muižnieku kārtas. O-ī, kuŗā varēja iestāties jau jaunības gados, valdīja stingra hiërarchiska kārtība. Krietnas personas varēja tikt, bet tikai noteiktā pakāpeniskā kārtībā, no zemākiem amatiem o-a pilīs līdz pat komturu, zemes māršala un mestra amatam. Pavēlnieku vēlēšanās, kas notika o. gada kapitulos, Prūsijas virsmestrs neiejaucās. Bet L-as atkarība starp citu izpaudās kārtējās vizitācijās, ko izdarīja virsmestra pilnvarotie. Uz visu mūžu ieceltam mestram sākumā bij liela vara; viņš patstāvīgi iesauca kaŗā, viņam bij kontroles tiesības komturu un fogtu novados, viņa rokās koncentrējās o-a pārvaldes nozares. Sākumā viņu iecēla virsmestrs vai o-a lielais kapituls Vācijā. Bet vēlākais no 14 g.s. beigām L. o kapituls patstāvīgi ievēlēja 2 kandidātus, no kuriem virsmestram viens bij jāapstiprina. No 1470 L. kapituls izraudzīja tikai vienu mestra kandidātu. Pēc apstiprināšanas otrs kapituls ieveda jauno mestru amatā, nododot viņam mestra zīmogu. Pēc tam jaunais mestrs apceļoja o. pilis un pilsētas un saņēma vasaļu un pilsētu lēņa resp. uzticības zvērastu. Mestra tuvākais palīgs (t.s. augstākais padomnieks) bij zemes māršals - mestra vietnieks un o. kaŗaspēka vadonis un kaŗa ministrs. Apm. no 1403 viņa sēdeklis bij Sigulda. O. augstākais finanču un saimniecības ierēdnis bij t.s. pārzinis (Schaffer), ar sēdekli mestra galvenā pilī, tā tad Rīgā vai Cēsīs. Sākumā mestra varu ierobežoja tikai pavēlnieku (komturu un fogtu kapituls, kas parasti pulcējās Cēsīs pavasarī un rudenī, bet ko mestrs varēja ari sasaukt pēc vajadzības. Kapituls izdarīja visas vēlēšanas mestra un pārvaldes amatos, apsprieda svarīgus dienišķus jautājumus polītikā, saimniecībā un o. zemju un finanču pārvaldīšanā, saņēma un apstiprināja pavēlnieku darbu pārskatus u.t.t. Tā kā mestrs bij saistīts ar kapitula lēmumiem, pēdējais bij viņa “ārējā padome”. Bet mestra “iekšējā padome” sastāvēja no 5 visaugstākiem pavēlniekiem: Vilandes, Tallinas, Kuldīgas, Alūksnes komturiem un Jervas fogta Veisenšteinā. Kuldīgas komturs bez tam bij mestra pastāvīgais vietnieks Kurzemē un Kurzemes pavēlnieku starpā ieņēma izcilu stāvokli. - Lit.: Ph.Schwartz, Die Wahlen der livländischen Ordensmeister (Mitteilungen a.d. livländ. Gesch., 13, 1886, 453-468); E.Dragendorff, Über die Beamten des Deutschen Ordens in Livland während des XIII Jahrhunderts (1894); L.Arbusow sen., Die Visitationen im Deutschen Orden in Livland (Sitzungsber. der Ges. f. Gesch., 1902, 179-192); tā paša, Johann v.d. Broele genannt Plater im Deutschen Orden in Livland (ca. 1475-1529) (Jahrbuch f . Genealogie, 1905-06, 141-159); A.Švābe, Kuršu ķoniņu un novadnieku tiesiskais stāvoklis (R.L.B.Z.K. rakstu krājums, 21, 1933). - 4. L, o-is 13 un 14 g.s. svaigiem spēkiem piepildīja un paplašināja Zobenbrāļu centienus kareiviskā ārējā un pret bīskapiem un Rīgu varmācīgā iekšējā polītikā. Sākumā o-is virzīja iekaŗošanas politiku uz a-iem, iekaŗoja Izborsku, Pliskavu, votu zemi, bet 1242 cieta briesmīgu triecienu Ledus kaujā (sk.) Peipusa ezerā. Tad o-is atsacījās no a. virziena. 1263 tam izdevās iegūt Rēzeknes un gan ari Daugavpils apgabalus no Polockas lielkņaza. Bet vissvarīgākais solis bij tas, ka o-is uzņēmās sistēmatiski iekaŗot Kurzemi un Zemgali. Pēc kuršu un zemgaļu varonīgām aizstāvēšanās cīņām (sk. latvju vēsture, 22295.-98.lp.) o-is uzvarēja tikai 1261 resp 1290. Tā kā Romas kūrija uzskatīja Kurzemi par Prūsijas daļu, o-is te saņēma 2/3 bet bīskaps tikai 1/3 zemes. Bez tam Kurzemes bīskapija (sk.) palika inkorporēta o-ī. Kurzemē o-is vispār varēja rīkoties pēc Prūsijas parauga, Tas starp citu ari izpaudās tā attiecībās pret jaunkristītiem, uzvarētiem vai sabiedrotiem, no kuŗiem 13 un 14 g.s. o-is dažus uzņēmis vasaļu vai ari leimaņu kārtā (sk. kuršu ķoniņi). Vispār polītikā pret L. tautām o-is 13 un 14 g.s. mīlēja uzsvērt pašnoteikšanās principu un dibināt attiecības ar tām uz autonomiem līgumiem. Tādi bij: 1230 līgums ar kuršiem (kopā ar Rīgas domkapitulu un pilsētu), 1241 ar Vīkas igauņiem, 1255 ar Sāmsalas igauņiem, starp 1263 un 1266 ar lībjiem, 1267 ar kuršiem, 1272 ar zemgaļiem (kopā ar virsbīskapu), starp 1281 un 1281 ar Siguldas lībjiem, starp 1324 un 1328 ar latvjiem un lībjiem. Līdzīgas tradicijas, varbūt, izpaužas vēl 1492 mestra privilēģijā Bauskas, Mežotnes un Iecavas zemniekiem. Bet par kristīgās ticības misiju o-is domāja vismazāk. Un o. līgumu virziens, saprotams, nav izslēdzis ari varmācības polītiku. Bez kuršu un zemgaļu kaŗiem o-im 13 g.s. bij smagas cīņas ar igauņiem Sāmsalā un Vīkā. Sākās ari biežas sadursmes ar kaimiņiem krieviem, kas, ar īsiem pamiera pārtraukumiem, turpinājās līdz valsts beigām. D-os Lietava izrādījās par neuzvaramu, un kad 15 g.s. o-is galīgi zaudēja Žemaitiju, o. daļas Prūsijā un L-ā palika ģeografiski šķirtas, bet 1435 mūžīgais miers ar Lietavu atstāja atklātu robežu noteikšanu un sacēla bez gala sīku kaŗu robežu apgabalos. Kad 1343 sacēlās Z. Igaunijas igauņi, bet dāņi nespēja apspiest dumpi, to darīja o-is, un 1346 dāņu karalis pārdeva Hariju un Viriju ar Tallinu Prūsijas virsmestram. Tikai viņa uzdevumā un vārdā L. mestrs no 1341 pārvaldīja jauniegūtās provinces. Beidzot, o-is vietvietām paplašināja savas robežas ari uz Rīgas virsbīskapa un Sāmsalas un Kurzemes bīskapu zemju rēķina. Iznākumā o. territōrija bij vislielākā visā L-ā un bez pārtraukuma sniedzās no Narovas līdz Mēmeles upei. - Lit.: P. v.d. Osten-Sacken, Der erste Kampf des Deutschen Ordens gegen die Russen, Mitteilungen a.d. livl. Gesch. 20, 87.-124.lp. (1910); E.Chudzinski, Die Eroberung Kurlands durch den Deutschen Orden im 13.Jahrhundert (1917). - 5. O. iekšējās politikas valstiskais saturs no 13 g.s. beigām bij: radīt no L. valstiņām apvienotu valsti pēc Prūsijas parauga, kur nebij suverēnu bīskapu valstiņu. Ar šo centienu saistījās vēl ķildas par varu vai atsevišķām tiesībām un īpašumiem. Viss kopā ņemot bij par iemeslu pastāvīgām cīņām ar garīgiem valdniekiem un viņu zemes kārtām. 14 g.s. o-is nokratīja prelātu lēņa kundzību, 1330 iekaŗoja Rīgu, 1392 ar pāvesta palīdzību inkorporēja Rīgas virsbīskapiju, 1405-11 pat nomāja tās territōriju. Bet sekoja 1410 Prūsijas neveiksme Tannenbergas kaujā. Vēlāk L. o. iekšējā sastāvā uzvarēja reinzemiešu partija. Ar to L. o-is pilnīgi nokļuva Prūsijas polītiskā ietekmē. Bet Prūsijas intereses prasīja mieru starp o-i un bīskapiem L-ā, lai ari uz L. o. rēķina. Beidzot 1435 L. o-is cieta katastrofālu kavienu Sventas kaujā pret Lietavu. Viss tas iznīcināja izredzes uz valsts vienību o. vadonībā. Tāpēc uzvarēja federātīvais princips; kādas apvienotas valsts vietā palika L. valstiņu sav-ba, ko raksturo t.s. vispārīgie zemes nolīgumi (Landeseinigungen), ko no 1435 visi L. valdnieki un zemes kārtas vairākkārt noslēdza uz noteiktu laiku (piem., 6, 10 gadiem). Par šīs iekārtas viduspunktu kļuva virsbīskapa un mestra kopīgi sasauktie landtāgi (sk.). L. valstiņu sav-bā o-im bij paredzēta tikai līdztiesīga locekļa, nevis vadītāja loma. Tāpēc o-is ari katrā izdevīgā brīdī mēģināja saraut uzspiestos politiskos valgus. Bet 15 g.s. tam izdevās panākt tikai Rīgas virsbīskapijas jauno inkorporāciju (ar 1452 pāvesta bulla habitus), bet virskundzību pār Rīgas pilsētu tam vajadzēja dalīt ar virsbīskapu uz 30.11.1452 Salaspils līguma (sk.) pamata. - Lit.: O.Stavenhagen, Der Kampf des Deutschordens in Livland um den livländischen Einheitsstaat im 14.Jahrhundert (Balt. Monatsschrift, 53, 1902, 146-159, 209-228), Livland und die Schlacht bei Tannenberg (turpat, 54, 1902, 235-265, 210-336, 365-381). - 6. L. o. iekšējā iekārta ar vēlētiem amatu priekšstāvjiem varēja veicināt partiju pretešķības un cīņas. Politiskā ziņā svarīgs bij strīds starp vestfāliešu un reinzemiešu bruņniekiem. Prūsijas o-ī vestfāliešu pavisam nebij. Tur valdīja vidusvāci, sevišķi reinzemieši. Lai pastiprinātu L. o. atkarību virsmestru ārējā polītikā, pēdējie apm. no 14 g.s. beigām palielināja reinzemiešu bruņnieku skaitu L. o-ī. Tie pamazām izspieda vestfāliešus no svarīgiem o. amatiem. Bez tam 1415, 1424 un 1433 virsmestrs apstiprināja reinzemiešus par L. mestriem. Ar to L. o-is bij kļuvis par virsmestra polītiskās gribas izpildītāju. Partiju retešķības 1438 gandrīz sacēla iekšēju kaŗu pašā L. o-ī. Beidzot uzvarēja vestfālieši; reinzemiešus atkal izspieda no svarīgākiem amatiem un 1489 o. “iekšējā padomē” nebij vairs neviena reinzemieša. Sakarā ar to L. o-is no tā laika kļuva par Vestfāles muižniecības domēni, Pieauga ari o. politikas patstāvība attiecībā pret virsmestru. Ievērojot tikai mestru, māršalu un “iekšējās padomes” pavēlniekus, minētā partiju cīņa izpaužas šādā statistikā: