Modenas Viļums [pāvesta legāts Livonijā]

Modenas Viļums, ap 1184-1251, pāvesta legāts Livonijā, laikam cēlies no Pjemontas, kartauziešu (sk.) ordeņa loceklis, bet ari Sv. Dominika (sk.) draugs. Innocenta III (sk.) laikā viņš iestājās pāvestu kancelejā, 1220 kļuva par vicekancleru, 1222-33 Modenas bīskaps. 31.12.1224 Honōrijs III (sk.) iecēla viņu par savu legātu Ljā, Prūsijā, Igaunijā, Somijā, Gotlandē u.c. z. zemēs, 21.2.1234 Grēgorijs IX (sk.) iecēla viņu atkal par legātu tais pašās zemēs, tāpat 15.7.1244 tas iecēla viņu par Sabīnas kardināli bīskapu. M.V. bij viens no visievērojamākiem Romas kūrijas darbiniekiem Z.Eiropā, sevišķi Ljā un Prūsijā. 1224 bīskaps Alberts, grūtībās ar dāņiem un, laikam ari, lai panāktu Rīgas paaugstināšanu par virsbīskapiju, lūdza no pāvesta legātu. Honōrijs III sūtīja M.V-u, kas 1223 ieradās Rīgā. Kopā ar bīskapu Albertu u.c. svētniekiem legāts apceļoja misijas apgabala daļu, bij Turaidā, Lēdurgā, Metsepolē, Idumā, Latgalē un Igaunijā. Tur viņu apmeklēja ari Vīkas Igauņu sūtņi, meklēdami aizsardzību pret dāņiem un sāmsaliešiem. Atpakaļceļā legāts Trikātā sprediķoja tālaviešiem, Cēsīs ventiņiem un latvjiem, Siguldā lībjiem. Visā ceļojumā viņš brīdināja vācus neapspiest jaunkristītos. Bez misijas darbības legātam bij vēl svarīga polītiska loma. Pēc sava pirmā ceļojuma viņš 1225 beigās Rīgā izšķīra vairākus strīdus starp bīskapiem, Zobenbrāļu ordeni un Rīgas pilsētu. Rīgā viņš ari izšķīra visādas nesaticības un sūdzības, ko viņam cēla priekšā kā vāci, tā ari latgaļi un lībji. Legāta aicināts, ari zemgaļu lielkungs Viestarts (sk.) ieradās Rīgā un bij ar mieru pielaist savā zemē viņa misionāru. 1225 rudenī M.V. apmeklēja Mārtiņa salu, Ikšķili, Lielvārdi, Aizkraukli un Koknesi. Kad Zobenbrāļu ordenis izdzina dāņus no viņu zemēm Igaunijā, tad legāts 1226 sākumā pāvesta vārdā ieņēma strīdīgos apgabalus (Viriju, Jervu, Hariju un Vīku), organizēja tur vietēju pārvaldi un iecēla par savu vietnieku kapelānu Jāni. 1226 martā M.V. Rīgas doma baznīcas korī noturēja pirmo Livonijas koncilu. 1226 pavasarī viņš izdeva vairākus svarīgus dokumentus par Rīgas pilsētu (starp citu 15.3.1226 aktā nosprauda Rīgas pilsētas novada robežas). 1226 vasarā, pa ceļam uz Vāciju un Romu, M.V. Gotlandē sludināja krusta kaŗu pret Sāmsalas jūŗas laupītājiem. Svarīga bij viņa izdotā privilēģija, ka bīskapam Albertam piederīgā Sv.Jēkaba baznīca Visbijā savā skolās drīkstēja uzņemt visādu tautību skolēnus, tā tad ari Ljas jaunkristītos, lai audzinātu viņus par svētniekiem. 1230 M.V. kā pāvesta legāts bij Prūsijā; pēc kāda franču mūka chronikas viņš tur pārtulkojis Donāta (sk.) latīņu gramatiku prūšu valodā. 1230-31 viņš piedalījās Itālijā diplomātiskās sarunā starp pāvestu un ķeizaru Frīdrichu II (sk.) un Lombardijas pilsētām. Pēdējās viņš 1224 ari bij darbojies kā hairesijas inkvizītors. Starpbrīdī Livonijā bij izcēlušās jukas sakarā ar pāvesta vicelegāta Alnas Balduīna (sk. Zemgales bīskapija) polītiku. Grēgorijs IX 1234 viņu atcēla un iecēla atkal M.V-u par legātu, kas tādēļ atsacījās no savas Modenas bīskapijas. No 1234 septembra līdz 1235 pavasarim legāts bij Livonijā. Starp citu viņš dibināja Kurzemes bīskapiju (sk.). Rīgā viņš ierosināja jaunā dominikāņu klostera dibināšanu. - 1237-38 M.V. bij trešoreiz par legātu Livonijā. Pēc pāvesta pavēles viņš piešķīra Z.Igauniju Dānijai, bez tam norobežoja Rīgas, Kurzemes un Zemgales bīskapu territōrijas uz d-iem no Daugavas. M.V. rūpējās ari par jaunkristīto tautu stāvokļa uzlabošanu. 1239-42 notika viņa trešā legācija Prūsijā. No turienes viņš 1242 Livonijas ordenim deva atļauju divu piļu celšanai pie Lielupes un Ventas. Tā vēlāk radās Ventspils un Jelgavas pils. 15.7.1244 Innocents IV izdeva M.V-am ceturto legāciju Baltijas jūras zemēs. Bet tā kā svarīgi polītikas uzdevumi prasīja viņa klātbūtni pie kūrijas, M.V. joprojām rūpējās par Ljas lietām. 5.2.1245 viņš dalīja Kurzemi, ko pāvests bij pieskaitījis pie Prūsijas, starp Livonijas ordeni un Kurzemes bīskapu pēc Prūsijas parauga , t.i. bīskaps tur saņēma tikai 1/3 zemes. 3.11.1246 Innocents IV iecēla viņu par savu legātu Norvēģijā un Zviedrijā, kur viņš bij 1247 un 1248, pēc tam darbojās Vācijā pretkaraļa Holandes Vilhelma interesēs. Pēdējos mūža gados, dzīvodams Kūrijas sēdeklī Lionā, M.V. pūlējās izlīdzināt nesaskaņas starp Vācu ordeni un jauniecelto Prūsijas un Livonijas virsbīskapu Albertu II Zauerbēru (sk.). 3.3.1251 viņš vēl piedalījās Livonijas lietu izšķiršanā: Zemgales bīskapiju likvidēja un tās territōriju piešķīra Rīgas baznīcai, bet Rīga tika paaugstināta par virsbīskapu mētropoli. Ar to katoļu baznīcas hiërarchiskā organizācija Livonijā bij noslēgta. - Lit.: G.A.Donner, Kardinal Wilhelm von Sabina (1929); P.Johansen, Die Estlandliste des Liber Census Daniae, 703-707, 721-23 (1933); N.Busch, Geschichte und Verfassung des Bistums Oesel (Atstātie raksti I, 1934); A.M.Ammann, Kirchen politische Wandlungen im Ostbaltikum, 175-177, 252 (1936).

 

Latviešu konversācijas vārdnīca. 14.sējums, 27569.-27572.sleja. A.Švābe(?).

 

Ievietots: 15.01.2002.