Krogs
ATRAŠANĀS VIETA
Dambja (Damba) kroga vieta atrodas Rīgā, Baložos, zemes gabalā Brīvības gatvē 437 (1940.g. Rīgas apriņķa Ādažu pagasts) Vidzemes šosejas kreisajā pusē iepretī Baložmuižas parkam. Koordinātas: 56.99683 24.26473.
MŪSDIENU STĀVOKLIS
Kroga ēka nojaukta 1990.-tajos gados. Vieta nolīdzināta, neapbūvēta.
ZIŅAS
Jau kopš 13. gadsimta divdesmitajiem gadiem, kad vācu krustneši pāri Juglas ezeru ar Ķīšezeru savienojošai caurtekai un nepilnu 2km platajam staignumam uzbūvē tiltu un dambi[1], Baložkalns kļūst par svarīgu satiksmes mezglu, kur satiekas Rīgā ienākošie ceļi no Igaunijas, Ziemeļvidzemes, Vidzemes vidienas un Krievijas. Vieta ļoti izdevīga krogu ierīkošanai. Jau 16. gadsimta vidū avotu ziņas šeit apliecina vēlāk Bonaventūras un Baložu vārdu ieguvušās muižas kroga pastāvēšanu.[2]
17. gadsimta beigās Baložu apkaimē atradās divi krogi – Bonaventūras muižas krogs ceļa labajā (skatoties no Rīgas puses) pusē un Bukultu (Neijermīles) Pilskrogs kreisajā pusē. Pēdējais bija novietots nedaudz vairāk uz Rīgas pusi, vietā, kur no dambja ceļa atzarojās cits, tam paralēli ejošs ceļš (2. attēls).[3]
18.–19. gadsimta mijā, kā varam redzēt Vidzemes pasta ceļu 1818./1819. gada kartē (3. attēls)[4], krogu skaits šeit jau ir ievērojami pieaudzis. Kartē iezīmēti Mūra, Baložu, Nīmaņa, Salmana, Ratnieku un Vimbas krogi, bet tobrīd pastāv vēl arī Pilskrogs un Elsiņu muižas krogs.
Tā kā vecais Rīgas–Tērbatas–Pēterburgas lielceļš laikmeta satiksmes vajadzībām atsevišķos posmos ir nepiemērots un pārvietošanās pa to apgrūtināta, īpaši smilšainajos Rīgas zemienes posmos, 19. gadsimta 30. gados cariskā valdība nolemj izbūvēt jaunu modernu šoseju, kas savienotu Rīgu ar Pleskavu. Darbi tiek iesākti, taču šoseju Latvijas teritorijā uzbūvē tikai līdz Englārtei (Raganai), kur tā aiz Englārtes zirgu pasta stacijas pieslēdzas vecajam Rīgas–Tērbatas lielceļam. Šosejas būvniecība notiek aptuveni no 1837. līdz 1845. gadam.[5]
Līdz ar jaunās šosejas ierīkošanu vecā ceļa posms (4. attēls), kas Baložu apkaimē aptuveni atbilst mūsdienu Rožu ielai un Rožu prospekta sākumam, pie “Lāčplēšiem” (Elsiņu kroga) pagriežas ZZA virzienā pa Apses ielu un tad pazūd līdz pat dzelzceļam, bet tālāk ved gar Baltezeru uz Iļķenes pārceltuvi un pa Gaujas otru krastu līdz Raganai (Englārtei), zaudē nozīmi un gandrīz visi pie tā esošie krogi - cits ātrāk, cits vēlāk – līdz 19. gadsimta II pusei tiek slēgti. Daļu no vecā ceļa krogiem (Štāles, Venču, Kauču, Griķu, Vimbu) pārceļ pie jaunās šosejas. Novietojums, šķiet, nedaudz ticis mainīts arī Baložu un Mūra krogiem, kuru jaunā atrašanās vieta pie šosejas precīzi iezīmēta Bukultu muižas 1869. gada plānā (5. attēls). Šis plāns ir arī senākais kartogrāfiskais avots, kas liecina par Dambja kroga pastāvēšanu. Krogs Bukultu dambja galā visdrīzāk uzcelts kaut kad 19. gadsimta II ceturksnī vai III ceturkšņa sākumā un tā ierīkošana, jādomā, saistīta ar Baložkalna krogos šajā laikā pieaugošajiem ieņēmumiem, ko ievērojami veicina alkoholisko dzērienu akcīzes starpība Rīgā un laukos. Pedagogs un novadpētnieks Zelmārs Lancmanis raksta:
“Juglas stāvoklis pie pilsētas administratīvās robežas, līdz 1863. g. bija interesants sakarā ar toreizējo akcīzes likumu. Līdz 1863. g. reibinošu dzērienu cenas pilsētās bija daudz augstākas kā uz laukiem (Rīgā degvīna stops 30 kap., bet Baložos 10–15 kap.). Ar šām lētajām cenām būs izskaidrojama lielā krogu bagātība Baložu muižā: Dambja, Mūra un Baložu krogi.
Kaut gan akcīzes robežu apsargāja robežsargu („žūkuru") posteņi, tomēr degvīna kontrabanda piekopta plašos apmēros (pie šosejas, kā dzīva satiksmes ceļa, arī Juglā plaši darbojušies dažādu specialitāšu laupītāji; pat starp namsaimnieku dēliem atceras vairākus, kas izsūtīti uz Sibiriju. Kazaki dežūrējuši pie Juglas celtuves, lai ceļa vīrus caur Juglas–Fēniksa mežiem pasargātu no laupītājiem). Uz Juglas tilta bijis liels stabs ar valsts divgalvainā ērgļa attēlu. Līdz ērglim degvīna kārie ļaudis drīkstējuši iet ar lauku „mantu", tur izdzēruši pēdējo lāsīti, metuši pudeli Juglā. Kam atraduši kabatās vai vezumā degvīnu, to žūkuri arestējuši par kontrabandu.”[6]
Pagaidām nav zināms, cik ilgi Damba krogā turpinās kroģēšana. 1892. gadā publicētajā Krēgera “Vidzemes adresu grāmatā” Bukultu muižā nav minēts neviens krogs, taču, ņemot vērā, ka adresu grāmata tika sastādīta izmantojot brīvprātīgu anketēšanu, to nevar uzskatīt par drošu pierādījumu darbojošos krogu neesamībai.[7] Gadu pirms tam krodzinieks E. Bergfelds “Baltijas Vēstnesī” bija ievietojis sludinājumu par ūtrupes rīkošanu: “15. aprīlī š.g. Bukultu Damba krogā, pie Pēterburgas šosejas, 10 verstes no Rīgas, vietas atstāšanas dēļ, pārdos: lopus, zirgu lietas, daudz citas lietas un dažādas mantas.”[8]
Viens no iemesliem, kāpēc 19. gadsimta beigās saruka Baložkalna krogu ienesīgums, bija Rīgas–Valkas dzelzceļa atklāšana 1889. gada 3. augustā (pēc vecā stila 22. jūlijā) – daudzo vezumu rindas, kas līdz tam plūda tiem garām pa šoseju, satekot kopā no Vidzemes jūrmalas, ziemeļiem un vidienas, tagad kļuva krietni retākas. Labību un citas preces nogādāt Rīgā un no tās atpakaļ daudz ātrāk, izdevīgāk un drošāk bija ar vilcienu.
1900. gadā Baltijas guberņās tiek ieviests valsts spirta monopols un Vidzemē slēdz ap 66% līdz tam pastāvējušo krogu.[9]
Ap 1900. gadu sastādītajā Ādažu draudzes plānā (6. attēls) iezīmēti vairāki Baložu apkaimes krogi – Baložu, Mūra, Dambja, Tilta un Vimbas krogi. Visu krogu simboli, izņemot Baložu krogu, kartē ar zīmuli pārsvītroti, kas visdrīzāk nozīmē, ka vēlākais pēc valsts spirta monopola ieviešanas tie ir slēgti.[10]
1915. gadā izdotajā 1905. gada uzmērījuma Krievijas impērijas 1 verstes mēroga militāri topogrāfiskajā kartē (7. attēls) Dambja krogs norādīts kā “Baložu iebraucamā vieta”.[11]
Latvijas Republikas agrārās reformas (1920–1937) ietvaros muižas un arī tām piederošie krogi tiek sadalīti, tos piešķirot gan sabiedriskām vajadzībām, gan privātpersonām.
Bukultu muižas dalīšanas lietā glabājas II šķiras mērnieka J.Sīpoliņa 1923. gadā sagatavots Zemes ierīcības projekta apraksts. Sadaļā “Valsts zemju fondā domātie izrentēšanas objekti” ar Nr. 30F izdalīts Damba krogs ar ēkām – tirdzniecības uzņēmums. Gabala platība 10,504ha, tai skaitā aramā zeme – 0,505ha, pļavas labas – 8,123ha, nederīga zeme – 1,876ha.[12]
Lai gan Dambja krogam, līdzīgi kā citiem Baložkalna krogiem, ir daudz gribētāju, tas tiek piešķirts 1. kategorijas zemes saņēmējam, tobrīd kapteinim, Ernestam Kreišmanim, kurš šo priekšrocību ieguvis kā Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris.
Oficiālā izdevuma “Zemes Ierīcības Vēstnesis” 1924. gada 3. maija numurā publicēts Centrālās Zemes ierīcības komisijas 1924. gada 26. marta lēmums (prot.nr. 276, p. 1): "no 1924. gada 11. marta piešķirt Ernestam Kreišmanim Ādažu pagasta Bukultu muižā par dzimtu Dambe-Baložu krogu, izpirkšanas maksu nosakot 200 latu apmērā. Piezīme: a) rentes līgumu skaitīt par izbeigtu no 1924. g. 23. aprīļa. Uz Dambe-Baložu kroga saimniecības uzlikt par labu Rīgas pilsētai servitutu, kas nodrošina pilsētai brīvu rīcību ūdensvadu un kanalizāciju ierīkojot, kā arī aizliedz ķimiskas fabrikas ierīkošanu."[13]
Kroģēšanu Dambja krogā Kreišmanis neatsāk. Par “Krustiņiem” nosauktajā saimniecībā viņš iekārto siltumnīcas un, pēc vietējo iedzīvotāju vēsturniekam Aivaram Jakovičam stāstītā, audzējis pat aprikozes un, izmantojot savas inženiera-ķīmiķa zināšanas, ražojis vīnu.[14]
Līdz 1939. gadam mājā dzīvojis arī vietējais frizieris Jānis Golubevs, kurš kopā ar savu baltvācu izcelsmes sievu Emmu repatriējas uz Vāciju.[15]
A.Jakovičs apkopojis arī ziņas par to, kas Dambja krogā notiek pēc Latvijas okupācijas. Tālāk citāti un pārstāsts no 2019. gadā izdotās A. Jakoviča grāmatas “No Daugavas līdz Gaujai. 1. daļa. Jaunciema apkārtne. Rīgas ekotūrisma ceļvedis”.
E.Kreišmanis dodas trimdā, ēka tiek nacionalizēta un tajā ierīko dzīvokļus, bet uz zemes gabala iekārto Rīgas pilsētas Kirova rajona 3. rūpkombināta palīgsaimniecību. 1947. gada 14. februārī Ādažu pagasta izpildu komitejas sēdē konstatēja, ka saimniekošana šeit ir apmierinoša: “Ēkas tiek pakāpeniski remontētas. Kara laikā izpostītā siltumnīca ir pilnīgi atjaunota.”
1950. gada 6. oktobrī “Krustiņu” ēkas un zemi nolēma pārņemt Ādažu zvejnieku artelis “Baltezers”. Jau tā paša gada decembrī kolhozs šeit ierādīja dzīvokli no Gulbenes zvejnieku arteļa pārnākušajam zvejniekam K. Lūsim., bet 1951. gadā – divas istabas kopsaimniecības priekšsēdētājam Aleksandram Poļakovam. Šis arteļa amatvīrs izrādījās nesaticīgs kaimiņš – 1951. gada 9. aprīlī “Baltezera” valde uzklausīja K.Lūša ziņojumu, “ka viņa dzīvoklī “Krustiņos” kopējo koridoru un verandu Poļakovs aizņēmis viens un neļauj viņam staigāt”. Pēc jauna priekšsēdētāja ievēlēšanas A. Poļakovu norīkoja darbā par būvbrigadieri. Kā viens no argumentiem Poļakova nepārvēlēšanai, bija kolhozniekiem bieži izteiktie draudi ar Sibīriju – , izrādās, ar priekšsēdētāja portfeļa pazaudēšanu šis “tikums” nebija izzudis. Jau pieminētajā sēdē, kurā izskatīja “Krustiņu” “okupēšanas” lietu, J. Krēmanis ziņoja, ka ārpusposma zvejnieks Poļakovs patvarīgi paņēmis 9 I posmam piederošus murdus. “Kad aizrādīju, ka nevar posma spaili ņemt, Poļakovs piesolīja man pa purnu un Sibiriju,” sūdzējās Krēmanis. 1951. gada aprīlī Poļakovu no ārpusposma zvejnieka amata “pazemināja” par ierindas zvejnieku I posmā, bet tā paša gada rudenī kā kvalificētu koka virpotāju ieskaitīja par amatnieku būvbrigādē. 1952. gadā Poļakovs kopā ar ģimeni kolhozu atstāja, bet 1954. gadā atgriezās un lūdza viņu uzņemt “kā zvejnieku”. Artelis viņu ne tikai pieņēma, bet arī ierādīja viņam pagaidu dzīvokli “Stepēs” un turpat tuvumā pie Baltezera kanāla – zemesgabalu ģimenes mājas būvei.
Pa to laiku “Krustiņu” dzīvojamā māja nonāca arvien bēdīgākā stāvoklī - pamati vairākās vietās bija sabrukuši un apdraudēja mājas iedzīvotāju drošību. Kolhozs jau sen šeit plānoja kapitālo remontu, taču darbi kavējās, un mājai jumtu uzlika tur dzīvojošais zvejnieks Klapers, par ko 1958. gada 8. janvārī arteļa valde nolēma viņam samaksāt 100 rbļ.
1958. gada 28. maijā “Baltezera” valde nolēma “likt priekšā kopsapulcei pārdot Rīgas manufaktūrai “Krustiņu” mājas sakarā ar to, ka artelim nav iespējams māju izlietot, jo vienu stāvu aizņem Rīgas manufaktūras strādnieki”. Blakus mājai esošās siltumnīcās zvejnieku artelis ierīkoja dārzniecību, ko pēc “Baltezera” apvienošanās ar “Upesciemu” pārmantoja kolhozs “Mangaļi”.
20. gs. 60.-tajos gados ēkai uzcēla piebūvi un tur iekārtojās Siguldas SCO (Starpkolhozu celtniecības organizācija) kantoris un kase.
1990.-to gadu II pusē “Krustiņu mājas nojauca un dārzniecības paliekas likvidēja.[16]
Arheoloģiskie atradumi un izpēte
LNVM glabājas J. Juškēviča un J. Danovska 1931. gada 9. novembrī raksīts ziņojums, kurā teikts, ka kāds Kārlis Grunde Pieminekļu valdei bez atlīdzības nodevis 17. gadsimta zviedru kājnieku zobenu ar vara un misiņa rokturi, ko viņš atradis, netālu no “Krustiņiem” rokot grāvi. Uzietas arī senas koka būves atliekas.[17]
Piecus gadus vēlāk tābrīža Valsts vēsturiskā muzeja direktora Voldemāra Ģintera vadībā “Krustiņu” māju robežās tiek izpētīti uz agrajiem jaunajiem laikiem attiecināmi senkapi. Avīze “Rīts” raksta: “Izrakumos atrastās senās Rīgas monētas un senlietas rāda, ka kapu lauks lietots mēra laikā, kad pēc Ādažu draudzes baznīcas grāmatu datiem, draudzē izmiruši apmēram 80 proc. no visiem iedzīvotājiem.”[18]
Ernests Kreišmanis
Dambja kroga / “Krustiņu” māju īpašnieks 1920.–1930. gados E. Kreišmanis dzimis 1890. gada 4. jūnijā Umurgas pagastā lauksaimnieka ģimenē. Beidzis Ņižņijnovgorodas komercskolu un pēc tam, 1915. gadā, – Rīgas Politehniskā institūta Ķīmijas nodaļu. Maskavā pabeidzis Aleksandra karaskolu. Piedalījies I pasaules kara kaujās dienvidu frontē un apbalvots ar Annas III šķ. un Staņislava III šķ. ordeņiem.
1918. gada 12. decembrī iestājies Latvijas armijā un piedalījies Kurzemes un Zemgales brīvības cīņās saimniecības pārziņa amatā. 1919. gada 22. februārī Liepājas tirdzniecības ostā vācu sargposteņu tuvumā no valdības tvaikoņa “Saratov” izkrāva ieročus, munīciju un citus kara materiālus, nogādāja tos, vāciešiem nemanot, frontē, tā nodrošinot Latvijas armijas apgādi. No 1919. gada jūlija – virsnieks 1. Liepājas kājnieku pulkā. Vēlāk piedalījies cīņās pret Bermontu-Avalovu un Latgales atbrīvošanā. 1920. gada aprīlī paaugstināts par kapteini. 1921. gadā par ieroču piegādes operāciju Liepājā saņēmis Lāčplēša Kara ordeni. 1925. gadā Tehniskās daļas izmēģināšanas darbnīcas pārzinis, 1929. gada novembrī paaugstināts par pulkvežleitnantu, bet 1939. gadā par pulkvedi. 1940. gada oktobrī atvaļināts.
Vācu okupācijas laikā izdevis laikrakstu “Tēvija” un nodibinājis grāmatu apgādu. 1945. gada sākumā devies uz Vāciju, dzīvojis bēgļu nometnē Pinebergā. 1955. gadā izceļojis uz ASV, kur strādājis par ķīmijas laborantu Bostonā, bijis aktīvs trimdas organizāciju dalībnieks. Miris 1965. gada 9. aprīlī. Apbalvots ar Viestura ordeni III šķ.[19]
TIPOLOĢIJA UN ARHITEKTONISKAIS RAKSTUROJUMS
Tipoloģiski Dambja krogs iekļaujas lielceļa krogu grupā. Ņemot vērā, ka krogs celts aptuveni 19. gadsimta 1840.–1850. gados un jau 1869. gada plānā (sk. 5. attēlu) attēlots kā L veida būve, visai iespējams, ka vēlākā “Krustiņu” māja ir daļa no sākotnējās kroga ēkas. Tomēr, lai šo pieņēmumu apstiprinātu vai noraidītu, nepieciešamas papildu ziņas par Dambja kroga būvvēsturi. Katrā ziņā 1994. gada uzņēmumā (9. attēls) skaidri redzams, ka ceļam paralēlā ēkas daļa (attēla kreisajā pusē) ir bijusi stadula, kas vēlāk pārbūvēta tieši tādā pašā veidā, kā blakus esošajā Mūra kroga ēkā – aizmūrējot un apmetot sākotnēji ar tēstiem guļbaļķiem pildītos posmus starp ķieģeļu stabiem.
LITERATŪRA, AVOTI UN PIEZĪMES
1 Bukultu tiltu un dambi vācieši uzbūvēja 13. gadsimta 20.-tajos gados, lai nodrošinātu Rīgas sakarus ar Vidzemi, kurus traucēja Juglas caurteka starp Ropažu (Juglas) ezeru un Ķīšezeru kā arī pārpurvojusies ezera daļa starp Juglu un Baložkalnu. Pār salīdzinoši šauro caurteku uzbūvēja tiltu, bet, lai varētu pārvarēt apmēram kilometru plato dūkstāju, vajadzēja būvēt dambi, kas kļuva par vienu no pirmajām nozīmīgākajām būvēm Latvijā ārpus Rīgas. Dambis tika izveidots no zemes, žagariem un apaļkokiem, kas arī redzami iezīmēti J.A. Ulriha 1695. g. zīmētā Rīgas–Tērbatas ceļa kartē (sk. 2. attēlu). Dambis bija pastāvīgi jāuztur un jālabo, jo no tā un tilta tehniskā stāvokļa bija atkarīgi gan saimnieciskie, gan militārie sakari starp Rīgu, Vidzemi un Igauniju.
2 Stryk, Leonhard von. Beiträge zur Geschichte der Rittergüter Livlands. Zweiter Teil, Der lettische Distrikt. Dresden, 1885. – 66.lpp. Skatīta: dspace.ut.ee
3 LVVA 7404.f., 1.apr., 2195.l., 3. (47.) lapa.
4 LVVA 6828.f., 2.apr., 264.lieta.
5 Treijs, N. Latvijas ceļu vēstures liecības IV. Latvijas pirmo šoseju pieminekļi Rīgas – Englārtes posms. „Imanta” 1998.
6 Lancmanis, Z., Šalfejevs, B., Novoselovs, J. Rīgas vārtos : priekšpilsētas, nomales, apkārtne : ar 5 kartēm un 22 illustrācijām. Valters un Rapa, 1933. – 21. lpp. Skatīta: gramatas.lndb.lv
7 Kröger, A. W. Verkehrs- Und Adreßbuch Der Baltischen Provinzen / Herausgegeben Von A.W. Kröger. – Riga: Selbstverl. Des Hrsg., 1892. – 17.lpp. Skatīta: kpbc.umk.pl
8 Sludinājumi // Baltijas Vēstnesis. – 1891. – Nr. 77. – 4. aprīlis. Skatīts: periodika.lv
9 Niedre, U. 19. gadsimta Vidzemes lauku krogu vieta pagasta saimniecībā, sabiedrībā un sadzīvē // Letonikas otrais kongress. Letonikas avoti: Latvijas piekraste. Arheoloģija, etnogrāfija, vēsture. – Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2008. – 224. lpp.
10 LVVA 1679.f., 189.apr., 116.lieta.
11 No vesture.dodies.lv
12 LVVA 1679.f., 172.apr., 1334.lieta, 52. lapa.
13 Galīgi piešķirtas rūpniecības iestādes, augļu dārzi un t.t. // Zemes Ierīcības Vēstnesis. – 1924. – Nr. 106. – 3. maijs. Skatīts: periodika.lv
14 Jakovičs, A. No Daugavas līdz Gaujai. 1. daļa. Jaunciema apkārtne. Rīgas ekotūrisma ceļvedis. Jumava, 2019. – 287.–290. lpp.
15 3. Personu saraksts, kuras, 3. repatriācijas iecirknī, saskaņā ar 1939. g. līgumu par vācu tautības Latvijas pilsoņu repatriāciju, š. g. 6. novembrī atlaistas no Latvijas pavalstniecības // Valdības Vēstnesis. – Nr. 253. – 7. novembris. Skatīts: periodika.lv
16 Jakovičs, A. No Daugavas līdz Gaujai. 1. daļa. Jaunciema apkārtne. Rīgas ekotūrisma ceļvedis. Jumava, 2019. – 287.–289. lpp.
17 Turpat. – 289. lpp.
18 Mēra laika izrakumi Ādažos // Rīts. – 1936. – Nr. 164. – 15. jūnijs. Skatīts: periodika.lv
19 Jakovičs, A. No Daugavas līdz Gaujai. 1. daļa. Jaunciema apkārtne. Rīgas ekotūrisma ceļvedis. Jumava, 2019. – 289.–290. lpp.
Apraksts sagatavots ar VKKF mērķprogrammas “Latviešu vēsturisko zemju attīstības programma” un Vidzemes plānošanas reģiona atbalstu.
