Krogs
ATRAŠANĀS VIETA
Tilta kroga vieta atrodas Rīgā, Vidzemes priekšpilsētā, zemes gabalā Brīvības gatvē 423 Vidzemes šosejas kreisajā pusē, ceļa nobrauktuves ielokā. Koordinātas: 56.991676 24.247990.
MŪSDIENU STĀVOKLIS
Kroga ēka, šķiet, nojaukta vēlākais 20. gadsimta 60.-to gadu otrā pusē. Vieta pārveidota, mūsdienās atrodas ceļa nobrauktuves ielokā.
ZIŅAS
Juglas Tilta krogs visai iespējams ir pats senākais Latvijas lauku krogs. Gluži tāpat kā līdz 20. gadsimta II pusei pastāvējušais Juglas tilts – senākais Latvijas tilts ārpus Rīgas.
Pēc Rīgas nodibināšanas un zemes iekarošanas sākuma vāciešiem – gan militāru un administratīvu, gan tirdzniecības vajadzību pēc – bija ļoti svarīgi nodrošināt satiksmi starp Rīgu un Vidzemi, kā arī tālāk uz Igauniju un Ziemeļkrieviju. Tomēr Rīgas ģeogrāfiskā novietojuma dēļ tam traucēja dabīgi šķēršļi – Juglas caurteka starp Juglas ezeru un Ķīšezeru (13. gadsimta dokumentos sauktu par Ropažu (Rodenpoys) ezeru) austrumos un Mīlgrāvis ziemeļos.
Stāvokli sarežģīja arī tas, ka tagadējās samērā cietās zemes vietā starp Juglas ezeru un Ķīšezeru 13. gs. un arī turpmākajos gadsimtos bija pārpurvojusies ezera daļa. Bija jābūvē tilts pāri Juglas (Yogele) caurtekai un apmēram kilometru garš dambis pāri pārpurvotajai ezera daļai. Celtniecību pēc Rīgas bīskapa Alberta ierosmes, saņemot arī Zobenbrāļu ordeņa mestra Folkvīna piekrišanu, sāka 1221. gadā un “par grēku atlaidi” paveica ar tajā gadā Livonijā ieradušos krusta karotāju spēkiem. Gan Alberts, gan mestrs solīja, ka no tilta lietotājiem netiks ņemta nodeva. Nav zināms, kad tilts pabeigts, bet 1226. g. tas jau ir pastāvējis. Dambis tika izveidots no žagariem un apaļiem kokiem (Knüppeldamm) un bija pastāvīgu rūpju objekts, jo no dambja un tilta tehniskā stāvokļa bija atkarīga Rīgas drošība un pilsoņu labklājība. Livonijas kara laikā tilts un dambis tika izpostīts un, lai arī dambja izlabošanu ar lielām grūtībām izdevās paveikt, pārkļūšanu pāri Juglas caurtekai līdz pat 17. gadsimta beigām nodrošināja pārceltuve.[1]
Vācu varai Latvijas un Igaunijas teritorijā nostiprinoties, drīz vien sākās sāncensība un konflkti starp Rīgas pilsētu (Rīgas tirgoņiem un namniekiem) un zemes kungiem – Rīgas bīskapu (kopš 1255. gada – arhibīskapu) un Livonijas ordeni. Viens no galvenajiem konfliktu iemesliem bija katras puses vēlēšanās gūt lielākus ienākumus no vietējo iedzīvotāju ražojumiem un precēm, kuras tirgotāji veda no Pleskavas, Novgorodas un Polockas. Dotie solījumi par preču brīvu vešanu vairs netika ņemti vērā un zemeskungi uz savu zemju robežām sāka ievest dažādas muitas un nodevas. Acīmredzot, šādas, viņuprāt netaisnīgas, arhibīskapa iekasētas muitas dēļ rīdzenieki ap 1260. gadu bija uzbrukuši un nopostījuši “publisko kroga māju” (publica campana / caupona?) pie Ropažu ezera tilta. Ir saglabājies 1261. gada 23. aprīļa dokuments, kurā Rīgas arhibīskaps Alberts II Zauerbērs apstiprina savu ar šķīrējtiesnešu starpniecību noslēgto izlīgumu strīdā starp viņu un Rīgas pilsoņiem, kur cita starpā teikts: “Rīgas pilsoņiem ar pašu līdzekļiem jāatjauno viņu izpostītā māja līdz ar citām celtnēm agrākajā vietā, bet ar tādu atšķirību, ka nākotnē šai mājā nebūs “publica campana” un nekādā ziņā tur nedrīkstēs pārdot dzērienus, izņemot, ja baznīcas un pilsoņu starpā tiktu pieņemts citāds lēmums. Par mājā dzīvojošā tilta nodevu iekasētāja (ponterius custos) paturēšanu vai atlaišanu pagaidām lems šķīrējtiesneši.”[2]
No citētā teksta varam skaidri saprast, ka izlīgumā tiek runāts par krogu, kura krodzinieks pilda arī muitnieka amatu.
Nākamo reizi Bukultu Tilta krogs vēstures avotos pieminēts 16. gadsimta vidū, kad Livonijas ordeņa mestrs Hermanis fon Brigenejs 1545. gada 19. janvārī par labu dienestu izlēņo Hermanim Šrīveram vienu krogu ar tam piederošo sētu Bukultu pilsnovadā pie Rīgas tilta gar dambi, kā tas ir piederējis Marksam Hānem. Tā kā Hāne krogu vēl lieto, tad tam 3 gadu laikā tas ir jāatbrīvo. Dokumentu krājuma sastādītajs H.Bruinings piezīmē norādījis, kas tā ir Abgunstes muižas kroga vieta (Krugstelle) pie Neijermīles tilta.[3]
Abgunstes muižas 1638. gada arklu revīzijas protokolā lasām, ka kroga vieta pieder Rīgas pilsonim Dāvidam Šrīveram (Dawid Schriuer). Īpašumā atrodas tikai krogs un tajā nav kungu mājas. Muižiņai ir 4 zemnieki – Hans Sallackpuhsell (Salaspūslis) un Matsch Krauckell (Krauklis) Bukultu pilsnovadā kā arī Jurgen Ballott (Balodis) un Jahn Antemoischneck (?) Ropažu pilnovada tiesā.[4]
Lielā kadastra arklu revīzijas ietvaros zviedru valdības ierēdņi, 1682. gadā, uzskaitot Bukultu (Neuermühlen) pilsnovada Abgunstes jeb Skrīvera muižai piederīgās zemnieksētas un krogus protokolā ieraksta krogu pie Lielā tilta (Krug bey der Grossen Brücken). Muižai tagad pieder vēl divi krogi – Mengdena un Dragūnu krogs. Sarakstā gan vairs nav minēts viens no 1638. gada revīzijas laikā Abgunstei piederošajiem Ropažu zemniekiem – Antemoischneck.[5]
Bukultu dambis un Abgunstes Tilta krogs ir iezīmēts zviedru mērnieku sastādītajās 17. gadsimta beigu kartēs. Rīgas patrimoniālā apgabala 1693./1699. gada kartē (2. attēls) redzam kopējo situāciju ar iezīmētiem galvenajiem ceļiem[6], bet J.A. Ulriha 1695. g. zīmētajā Rīgas–Tērbatas ceļa kartē (3. attēls) – tilta, dambja un kroga novietojuma attēlojumu.[7]
1750./1751. gada Vidzemes arklu revīzijas laikā Bukultu (Neuermühlenscher) draudzes Abgunstes muižai (Gut Abgunst) ir trīs krogi. Pirmais atrodas pie Neijermīles tilta un ir pilnībā apbūvēts. Krodzinieks Johans Kristians Mildners, kurš gadā maksā nomu – 36 Alberta dālderus. Otrais atrodas pie Baltezera un tiek saukts par Kauci (der Kautze genant). Tur ir uzcelta zemnieku būda (baur Kahten) un vācu ērberģis. Krodzinieks ir Andres (Andris?), kurš gadā maksā 8 Alberta dālderus. Trešais, saukts par Dragūnu krogu (Draggun), tagad tukšs, atrodas pie Juglas upes, pie maltuves ceļa, kas ved no Neijermīles uz Šmēliņa dzirnavām. Šis ceļš nav droši izbraucams.[8]
Tilta krogs iezīmēts 1791. gadā sastādītajā L.A. Mellīna Rīgas apriņķa kartē (5. attēls).[9] To redzam arī Rikera 1839.gadā sastādītajā Vidzemes speciālkartē (6. attēls).[10]
1811. gada dvēseļu revīzijas protokolā (7. attēls) lasām, ka Tilta kroga krodzinieks bijis 46 gadus vecais Miķelis Kurmis (Michel Kurme), kurš savus nodokļus maksā Cēsīs.[11]
Tā kā vecais Rīgas–Tērbatas–Pēterburgas lielceļš laikmeta satiksmes vajadzībām atsevišķos posmos ir nepiemērots un pārvietošanās pa to apgrūtināta, īpaši smilšainajos Rīgas zemienes posmos, 19. gadsimta 30. gados cariskā valdība nolemj izbūvēt jaunu modernu šoseju, kas savienotu Rīgu ar Pleskavu. Darbi tiek iesākti, taču šoseju Latvijas teritorijā uzbūvē tikai līdz Englārtei (Raganai), kur tā aiz Englārtes zirgu pasta stacijas pieslēdzas vecajam Rīgas–Tērbatas lielceļam (8. attēls). Šosejas būvniecība notiek aptuveni no 1837. līdz 1845. gadam.[12]
Būvējot jauno šoseju tiek arī izveidots jauns, modernām ceļa prasībām pietiekami augsts un plats uzbērums, kas aizvietoja veco dambja ceļu, kuru vēl var redzēt Bukultu muižas 1869. gada plānā pa kreisi no šosejas (9. attēls).[13] Plānā ir iezīmēta arī Tilta kroga ēka.
19. gadsimta pirmajā pusē, līdz pat 1860.-tajiem gadiem Baložkalna krogiem ir īsts “zelta laikmets”, ko rada alkoholisko dzērienu akcīzes starpība Rīgā un laukos. Pedagogs un novadpētnieks Zelmārs Lancmanis raksta:
“Juglas stāvoklis pie pilsētas administratīvās robežas, līdz 1863. g. bija interesants sakarā ar toreizējo akcīzes likumu. Līdz 1863. g. reibinošu dzērienu cenas pilsētās bija daudz augstākas kā uz laukiem (Rīgā degvīna stops 30 kap., bet Baložos 10–15 kap.). Ar šām lētajām cenām būs izskaidrojama lielā krogu bagātība Baložu muižā: Dambja, Mūra un Baložu krogi.
Kaut gan akcīzes robežu apsargāja robežsargu („žūkuru") posteņi, tomēr degvīna kontrabanda piekopta plašos apmēros (pie šosejas, kā dzīva satiksmes ceļa, arī Juglā plaši darbojušies dažādu specialitāšu laupītāji; pat starp namsaimnieku dēliem atceras vairākus, kas izsūtīti uz Sibiriju. Kazaki dežūrējuši pie Juglas celtuves, lai ceļa vīrus caur Juglas–Fēniksa mežiem pasargātu no laupītājiem). Uz Juglas tilta bijis liels stabs ar valsts divgalvainā ērgļa attēlu. Līdz ērglim degvīna kārie ļaudis drīkstējuši iet ar lauku „mantu", tur izdzēruši pēdējo lāsīti, metuši pudeli Juglā. Kam atraduši kabatās vai vezumā degvīnu, to žūkuri arestējuši par kontrabandu.”[14]
Nav gan skaidrs, vai lauku akcīze bija spēkā arī Tilta krogā, kas, lai arī bija novietots tieši blakus robežai, bet administratīvi tomēr atradās lauku – Bukultu muižas – teritorijā.
Tāpat nav arī zināms, cik ilgi Tilta krogā turpinājās kroģēšana. Tilta kroga rentnieks K. Voitnieks savā 1923. gada 22. janvārī zemkopības ministram rakstītā lūgumrakstā (sk. tālāk) par īpašuma piešķiršanu piezīmē, ka reibinošu dzērienu pārdošana krogā izbeigta pirms 72 gadiem (t.i. ap 1850. gadu), taču pagaidām šim apgalvojumam nav citos avotos rodama apstiprinājuma.
1892. gadā publicētajā Krēgera “Vidzemes adresu grāmatā” Bukultu muižā nav minēts neviens krogs, taču, ņemot vērā, ka adresu grāmata tika sastādīta izmantojot brīvprātīgu anketēšanu, to nevar uzskatīt par drošu pierādījumu darbojošos krogu neesamībai.[15]
Viens no iemesliem, kāpēc 19. gadsimta beigās saruka Baložkalna krogu un līdz ar tiem arī Tilta kroga ienesīgums, bija Rīgas–Valkas dzelzceļa atklāšana 1889. gada 3. augustā (pēc vecā stila 22. jūlijā) – daudzo vezumu rindas, kas līdz tam plūda tiem garām pa šoseju, satekot kopā no Vidzemes jūrmalas, ziemeļiem un vidienas, tagad kļuva krietni retākas. Labību un citas preces nogādāt Rīgā un no tās atpakaļ daudz ātrāk, izdevīgāk un drošāk bija ar vilcienu.[16]
1900. gadā Baltijas guberņās tiek ieviests valsts spirta monopols un Vidzemē slēdz ap 66% līdz tam pastāvējušo krogu.[17]
Ap 1900. gadu sastādītajā Ādažu draudzes plānā (10. attēls) iezīmēti vairāki Baložu apkaimes krogi – Baložu, Mūra, Dambja, Tilta un Vimbas krogi.[18] Visu krogu simboli, izņemot Baložu krogu, kartē ar zīmuli pārsvītroti, kas nozīmē, ka vēlākais pēc valsts spirta monopola ieviešanas tie kā krodzniecības iestādījumi ir slēgti. Tilta krogs vismaz kopš 1900. gada ir Bukultu muižas rentes māja.
19. un 20. gadsimta mijā Tilta kroga apkārtne ir viena no vietām, kur rīdzenieki mēdz doties “zaļumos” (11. attēls). Tur atrodas arī no Rīgas uz Ķīšezeru un Juglas ezeru kursējoša satiksmes kuģīša piestātne.[20]
Latvijas Republikas agrārās reformas (1920–1937) ietvaros muižas un arī tām piederošie krogi tiek sadalīti, tos piešķirot gan sabiedriskām vajadzībām, gan privātpersonām. Obroka gabalus un rentes mājas, atbilstoši likumam, parasti piešķir ilggadējiem nomniekiem.
Bukultu muižas dalīšanas lietā glabājas II šķiras mērnieka J.Sīpoliņa 1923. gadā sagatavots Zemes ierīcības projekta apraksts. Sadaļā “Valsts zemju fondā domātie izrentēšanas objekti” ar Nr. 31F izdalīts “Tilta krogs ar ēkām – tirdznieciskiem uzņēmumiem nenoderīgā vietā, bet iespējams izmantot rūpnieciskiem uzņēmumiem.” Gabala platība 8,029ha, tai skaitā sakņu dārzi – 0,275ha, aramā zeme – 1ha, pļavas sausas, līdzenas – 6,291ha, nederīga zeme – 0,463ha.[21]
Tilta krogu jau 1921. gadā, vēl atrodoties Latvijas armijas rindās, sev pieprasa tā ilggadējā rentnieka dēls Kārlis Voitnieks. Ādažu pagasta Zemes ierīcības komiteja viņa, kā tēva mantinieka tiesības arī atzīst, taču Centrālā Zemes piešķiršanas komiteja, priekšroku dodot Rīgas pilsētas un dažu privātpersonu pieprasījumiem uz Tilta kroga zemi, piešķiršanu atliek.
1923. gada 22. janvārī K.Voitnieks raksta lūgumu zemkopības ministram:
“(..) Minēto Tilta krogu rentēju jau no 1900. gada. (..) 1922. gadā dabūju zināt, ka augšā minētā zeme man tiek atņemta. Tad tiku iesniedzis Centr. Zem. Ieric. K-jai aizrādījumu, ka Ādažu pag. Zem. Ieric. K-ja ir man atzinusi ilggadīgas tiesības uz minēto zemi un, ka arī esmu nomājis 22 gadus no vietas, pa to laiku no nederīgas pārvērtis par derīgu kultivētu zemi. (..) Nesaprotu, vaj tad tiešām esmu to nopelnījis dienēdams Latvijas Nacionālajā Armijā, ka mana tēva un manis ar sviedriem slacītā zeme tiek atņemta. Tamdēļ griežos pie Jums Ministra kgs ar šo lūgumu atcelt netaisno piešķiršanu. (..)”[22]
Voitnieka lūgumam ir gana nopietns pamats, jo ilggadīgo zemes lietotāju tiesības nosaka Satversmes sapulces 1920. gada 21. decembrī pieņemtā Agrārās reformas likuma II. daļas 44. punkts, kurā teikts: “Priekšrocība uz zemi, kura jau agrāk izdota jeb izrentēta, pieder šīnī likuma paredzētos apmēros šo zemju ilggadīgiem lietotājiem, ja tie saimniecību uz tās uzlabojuši, ieguldīdami darba spēku vai kapitālu.”[23]
Savukārt to, kas saprotams ar ilggadīgu lietošanu, nosaka Instrukcija Nr. 5. “Par zemes piešķiršanu”: “§ 9 minētas saimniecības (kurām ir zemnieku māju raksturs un kuras ilgus gadus lietojuši vietējie zemkopji, kā: zemnieku rentes mājām uz zemnieku, muižu un draudžu zemēm (..) un citām tamlīdzīgām saimniecībām) agrārlikumā noteiktās robežās un saskaņā ar šās instrukcijas § 6 piešķiramas viņu tagadējiem lietotājiem, kuru dzimtas tur nepārtraukti saimnieko ne mazāk par 20 gadiem”.[24]
Bukultu muižas dalīšanas lietā atrodam arī attiecīgos dokumentus, kas apstiprina Voitnieka teikto. Ādažu pagasta namā 1921. gada 16. aprīlī notikušā pagasta zemes ierīcības komitejas sēdes protokolā lasām, ka nopratinātie Lihse Wachniz un Mahrz Janson apliecina, ka Jānis Pētera dēls Voitnieks iegājis dzīvot Tilta krogā 1900. gadā un dzīvojis līdz savai miršanai 1918. gadā, no kura gada min. saimniecību apsaimniekojis tā dēls Kārlis Voitnieks.[25]
Savukārt 1921. gada augustā Ādažu pagasta valde izdevusi apliecību (12. attēls) par to, ka Kārļa Voitnieka tēvs Jānis Voitnieks 8–9 gadus atpakaļ Tilta krogā dzīvodams ir no Bukultu muižas rentētā pļavas gabalā izracis 150 asis garu grāvi un notīrījis pļavu no krūmiem un ciņiem.[26]
Tā kā zemes piešķiršana kavējas arī vairāku citu Bukultu muižas bijušo krogu un dažu māju rentniekiem, viņi, K. Voitniekam piedaloties, 1924. gada 13. janvārī raksta lūgumu zemkopības ministram:
“Mēs, Ādažu pagasta Bukultu muižas ilggadīgie rentnieki: Vadžu Augusts Kremans, Dreimaņu mājas Indriķis Ozoliņš, bij. Baznīcas kroga Matis Līde, bij. Vimbu kroga Adams Matviņš, bij. Venču kroga Mikels Viša un bij. Tilta kroga Karlis Vaitnieks griežamies pie Jums ar lūgumu dot rīkojumu Centr. Zem. Ieric. Kom. lai mūsu lieta tiktu skatīta cauri un mūsu ilggadīgās saimniecības tiktu piešķirtas mums par dzimtu, jo, ja visas Bukultu muižas ilggadīgās saimniecības ir piešķirtas 4. jūlijā 1923. gadā un publicētas Zem. Ier. Vēstnesī Nr. 72, 62. lapas pusē, bet mūsu ilggadīgās saimniecības aiz neizprotamiem iemesliem netiek piešķirtas, lai gan mūsu saimniecības ēkas brūk jau kopā un nevaram remontus izdarīt, nezinādami,kam viņas vēl tiks piešķirtas no Cent. Zem. Ierīc. Kom.
Tamdēļ lūdzam Ministra kungu dot rīkojumu, lai mūsu ilggadīgās saimniecības tiktu steidzamības kārtā piešķirtas, lai mēs visā drīzumā varētu stāties pie savu ēku nepieciešamiem remontiem.
Paliekam cerībā, ka mūsu lūgumu ievērosat.”
Uz lūguma, domājams, ministra vīzējums: “Noskaidrot, kāpēc atlikta Bukultu muižas piešķ. lieta”[27]
Ja pārējo augstāk citētās vēstules parakstītāju lūgums tiek ņemts vērā un tiem piešķir viņu ilggadīgi rentēto zemi, tad Kārlim Voitniekam nākas rūgti vilties, jo Centrālā Zemes ierīcības komiteja 1924. gada 15. aprīlī Tilta krogu līdz ar tam pieguļošajiem 14 ha zemes piešķir Rīgas pilsētai.[28]
Voitnieks tomēr nepadodas un juridiskā cīņā cenšas panākt savu taisnību. Tas viņam arī izdodas un 1926. gada 29. martā Centrālās Zemes ierīcības komiteja pieņem lēmumu (prot.nr. 1023, p. 3) piešķirt Kārlim Voitniekam Bukultu muižas Tilta krogu līdz ar zemi apm. 14 ha. Pievienota piezīme: Piešķirt zem noteikumiem, kuru piedāvāti notarieli apliecinātā rakstā, kas pievienots C.Z.I.K. piešķiršanas lietai. Turpat arī norādīts, ka “Z. I. V.” Nr. 130, kārt. Nr. 7722 publicētais C.Z.I.K. lēmums par kroga piešķiršanu Rīgas pilsētai atcelts ar Senāta 1925. gada 2. decembra rīkojumu Nr. 5058.[29]
Voitnieks ir spītīgs cīnītajs, bet arī Rīga principiāli nav gatava pieņemt sakāvi un tās pilnvarnieks iesniedz sūdzību Senāta Administratīvajā departamentā, kas 1926. gada 14. decembrī, lietu izskatot, pieņem lēmumu, ka, pamatojoties uz Agrārās reformas likuma II. daļas 36. punktu un instrukciju Nr. 9 “Par apdzīvotu vietu, pilsētu un miestu paplašināšanu un zemes piešķiršanu tanīs” un, "ņemot vērā, ka Tilta kroga zeme ietilpst Rīgas pilsētas administratīvajās robežās un nepieciešama pilsētas vajadzībām, kuru apmierināšanai viņa uzlikusi Voitniekam dažādus viņa rīcību ierobežojošus noteikumus attiecībā uz piešķirto objektu Rīgas pilsētai par labu (..) Centrālā komiteja ir pārkāpusi augšā pievestos likuma un instrukcijas noteikumus, kamdēļ tas nav atstājams spēkā.”[30]
Kārtējā Rīgas uzvara cīņā par Tilta kroga zemi rezultējas ar Centrālās Zemes ierīcības komitejas 1929. gada 7. augusta lēmumu (prot. nr. 1534, p. 7) noraidīt Kārļa Voitnieka pieprasījumu par Tilta krogu.[31]
Pēdējais vārds garajās pārsūdzībās tomēr tika teikts par labu Kārlim Voitniekam un 1934. gada 14. decembrī “Zemes Ierīcības Vēstnesis” publicē beidzot patiešām “galīgo”, 5. decembrī pieņemto Centrālās Zemes ierīcības komitejas lēmumu (prot. nr. 4350, p. 1): piešķirt Vaitniekam Kārlim Rīgas apriņķa Ādažu pagasta Bukultu muižas Tilta kroga zemes gabalu 31F 15,54ha platībā. Piezīme: Ar noteikumu, ka par labu Rīgas pilsētai, uz Tilta kroga zemes gabala, 50 metru platā joslā gar šoseju, tiek ievests sekoša satura servituts: “Rīgas pilsētai paliek nenoilgstošas tiesības novietot un izlabot pastāvošos spiedvadus, 50 metru platā joslā, skaitot no Vidzemes šosejas robežas. Zemes ieguvējam nav tiesības šo joslu apbūvēt, nedz apdēstīt kokiem un krūmiem. Par īpašniekam nodarītiem ražas bojājumiem, pie vadu novietošanas vai to remontiem, pilsēta atlīdzina pēc faktiskās vērtības.”[32]
1930.-to gadu beigās Tilta krogu, domājams saistībā ar jaunā Juglas upes dzelzbetona tilta būvi, nojauc un tam blakus uzceļ divstāvu dzīvojamo māju (15. attēls). Pagaidām nav skaidrs, kāda bija šīs mājas adrese un kur tieši dzīvoja Voitnieki pēc vecās kroga ēkas nojaukšanas. Jau 1937. gadā publicētajā Ādažu lopkopības pārraudzības biedrības gada pārskatā kā K. Voitnieka mājas tiek norādīti Lejas Aizupes.[33]
Kārļa Voitnieka, viņa ģimenes locekļu un mājā izmitināto īrnieku dzīve traģiski tiek pārrauta 1941. gada jūnija beigās, kad krievpadomju okupanti, vāciešiem uzbrūkot, atkāpjas no Latvijas. Laikraksts "Tēvija" 11. jūlijā ziņoja par notikušo:
"Mums nācis zināms vēl viens nedzirdēti zvērisks čekistu asinsdarbs, ko tie pastrādājuši panikā bēgot uz savu "plašo dzimteni". Čekisti iebrukuši Ādažu pag. Lejas Aizupjos pie Juglas tilta, kur noslepkavojuši saimnieku Kārli Vaitnieku un viņa sievu Kristīni, 18. g.v. meitu Silviju, 17 g.v. dēlu Imantu, mājas īrnieku, viņa sievu un 1 1/2 g.v. meitenīti un māju puisi.
Nelaimīgie apšaudīšanās laikā atradušies pagrabā, no kura čekisti tos izveduši nošaušanai. Pirms apšaušanas upuri mežonīgi mocīti. Kārlim Vaitniekam nocirstas rokas, meitai Silvijai lauztas kājas u.t.t. Māja pilnīgi izdemulēta. Pēc pastrādātajiem šausmu darbiem nogalinātie mocekļi sasviesti bedrē, kur tos uzgājuši kaimiņi. Šinīs dienās viņi apbedīti Biķernieku kapsētā."[34]
"Tēvijas" rakstā tas ir noklusēts, taču līdz ar Voitniekiem boļševiku sadistu Lejas Aizupēs noslepkavotā īrnieku ģimene bija Latvijas krievi, pareizticīgie Tihomirovi (sk. 14 attēlu). Kāds bija šī zvēriskās slepkavības iemesls, nav zināms. Iespējams, kāds no čekistiem iedomājās, ka mājā pie tilta, kas atrodas viņu atkāpšanās ceļā, darbojas vācu "spiegi" vai atbalstītāji...
Lai arī kroga ēka vairs nepastāv, vēl ap 1960. gadu Ernests Sauleskalns trimdā izdotā laikrakstā “Latvija” publicētā rakstā “Ceļinieki un krogs” stāsta: “Pie Juglas tilta, kā zemē paslēpies kāds krogs. Kādreiz, vecos laikos, kad laucinieki negribēja vairākas stundas gaidīt uz ielas, kamēr Rīga mostas no nakts miera, te bija pēdējā pietura.”[34]
1930.-to beigās nojauktajam krogam blakus uzceltā divstāvu dzīvojamā māja redzama ap 1975.g. uzņemtā fotogrāfijā (18. attēls). Šī ēka (ar adresi Brīvības gatve 423) pastāv apmēram līdz 2015. gadam, kad tiek nojaukta.
TIPOLOĢIJA UN ARHITEKTONISKAIS RAKSTUROJUMS
Tipoloģiski Tilta krogs iekļaujas lielceļa krogu un tilta krogu grupā.
Gadsimtu gaitā kroga ēka vairākkārt nopostīta un atkal atjaunota. Līdz 18. gadsimta beigām, kā tolaik lielākā daļa Vidzemes lauku krogu, Tilta krogs visdrīzāk bija pilnībā vai daļēji būvēts no koka. Arī pēdējā kroga ēka, ko daļēji redzam 20. gadsimta sākuma pastkartē (18. attēls), šķiet, bijusi celta ķieģeļu/koka konstrukcijā. Krogam, jādomā, bijušas divas gareniski pievienotas stadulas. Ēkai divslīpju jumts ar pusnošļauptiem galiem.
LITERATŪRA UN AVOTI
1 Pāvulāns, V. Satiksmes ceļi Latvijā XIII–XVII gs. Rīga: Latvijas PSR Zinātņu akadēmija. Vēstures institūts, 1971. – 158.–167.lpp.
2 Teivens, A. Latvijas lauku krogi un ceļi. – Māksla: Rīga, 1995. – 27. lpp.
3 Bruiningk, Hermann Von. Livländische Güterurkunden (aus den Jahren 1501 bis 1545). Bd. II, Der Livländische Güterurkunden/ herausgegeben von Hermann von Bruiningk. Riga: Kommissionsverlag von A.Gulbis, 1923. – 708.–709. lpp. Skatīts: dspace.ut.ee
4 Dunsdorfs, E. Vidzemes 1638. gada arklu revīzija. Latvijas vēstures avoti. IV sējums. I burtnīca. Latvijas vēstures institūta apgādiens, 1938. – 16.–17.lpp.
5 Dunsdorfs, E. Der große schwedische Kataster in Livland, 1681–1710. Kartenband / von Edgars Dunsdorfs. Stockholm: Almqvist & Wiksell, 1974. – 33.–34.lpp.
6 LVVA 6828.f., 2. apr., 5a lieta.
7 LVVA 7404.f., 1.apr., 2195.l., 3. (47.) lapa.
8 LVVA 7348. f., 1. apr., 36. lieta, 525. lapa.
9 Atlas von Liefland, 1798. Skatīts: digitalarchive.mcmaster.ca
10 Specialcharte von Livland in 6 Blättern, 1839. Skatīta: https://vesture.dodies.lv/
11 LVVA 199.f., 1. apr., 1. lieta, 4. lapa.
12 Treijs, N. Latvijas ceļu vēstures liecības IV. Latvijas pirmo šoseju pieminekļi Rīgas – Englārtes posms. „Imanta” 1998.
13 LVVA 1679.f., 194.apr., 117/1. lieta.
14 Lancmanis, Z., Šalfejevs, B., Novoselovs, J. Rīgas vārtos : priekšpilsētas, nomales, apkārtne : ar 5 kartēm un 22 illustrācijām. Valters un Rapa, 1933. – 21. lpp. Skatīta: gramatas.lndb.lv
15 Kröger, A. W. Verkehrs- Und Adreßbuch Der Baltischen Provinzen / Herausgegeben Von A.W. Kröger. – Riga: Selbstverl. Des Hrsg., 1892. – 17.lpp. Skatīta: kpbc.umk.pl
16 No iekšzemes // Baltijas Vēstnesis. - 1889. - Nr. 74. - 31. marts. Skatīts: periodika.lv
17 Niedre, U. 19. gadsimta Vidzemes lauku krogu vieta pagasta saimniecībā, sabiedrībā un sadzīvē // Letonikas otrais kongress. Letonikas avoti: Latvijas piekraste. Arheoloģija, etnogrāfija, vēsture. – Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2008. – 224. lpp.
18 LVVA 1679.f., 189.apr., 116.lieta.
19 Sludinājumi // Dienas Lapa. – 1899. – Nr. 155. – 15. jūlijs. Skatīts: periodika.lv
20 Iz Rīgas // Baltijas Vēstnesis. - 1895. - Nr. 109. - 16. maijs. Skatīts: periodika.lv
21 LVVA 1679.f., 172. apr., 1334.l., 52. lapa.
22 LVVA 1679.f., 172. apr., 1334.l., 107. lapa.
23 Agrārās reformas likums, II. daļa. Valsts zemes fonda izlietošana // Likumu un valdības rīkojumu krājums. – 1920. – Nr. 15. – 31. decembris. Skatīts: periodika.lv
24 Instrukcija Nr. 5. Par zemes piešķiršanu // Zemes Ierīcības Vēstnesis. – 1920. – Nr. 2. – 1. decembris. Skatīts: periodika.lv
25 LVVA 1679.f., 172. apr., 1334.l., 108. lapa.
26 LVVA 1679.f., 172. apr., 1334.l., 109. lapa.
27 LVVA 1679.f., 172. apr., 1334.l., 77. lapa.
28 Galīgi piešķirtās rūpniecības iestādes, augļu dārzi un t.t. // Zemes Ierīcības Vēstnesis. – 1924. – Nr. 130. – 25. novembris. Skatīts: periodika.lv
29 Galīgi piešķirtas rūpniecības iestādes, augļu dārzi un t.t. // Zemes Ierīcības Vēstnesis. – 1926. – Nr. 201. – 4. jūnijs. Skatīts: periodika.lv
30 Senāta spriedumi // Pašvaldības Balss. – 1927. – Nr. 3. – 1. marts. Skatīts: periodika.lv
31 Galīgi piešķirtas rūpniecības iestādes, augļu dārzi un t.t. // Zemes Ierīcības Vēstnesis. – 1930. – Nr. 370. – 8. aprīlis. Skatīts: periodika.lv
32 Galīgi piešķirtas zemes // Zemes Ierīcības Vēstnesis. – 1934. – Nr. 583. – 14. decembris. Skatīts: periodika.lv
33 Krievs, V. Ādažu II lopk. pārr-bas b-bas 1936/37 gada darbības pārskats // Latvijas Lopkopis un Piensaimnieks. – 1937. – Nr. 30. – 30. jūlijs. Skatīts: periodika.lv
34 Čekistu šausmu darbi pie Juglas tilta // Tēvija. – 1941. – Nr. 10. – 11. jūlijs. Skatīts: periodika.lv
35 Ernests Sauleskalns, Ceļinieki un krogs // Latvija. – 1960. – Nr. 21. – 4. jūnijs. Skatīts: periodika.lv
Apraksts sagatavots ar VKKF mērķprogrammas “Latviešu vēsturisko zemju attīstības programma” un Vidzemes plānošanas reģiona atbalstu.
