Dankers, O. Lai vēsture spriež tiesu: Atmiņas.

[11.lpp.]

Ģenerālis Oskars Dankers
1883.-1965.

Oskars Jēkabs Dankers dzimis 1883. gada 26. martā lauksaimnieka ģimenē Irlavā. Beidzis reālskolu, Oskars Dankers brīvprātīgi iestājas armijā. Pēc Viļņas kaŗa skolas beigšanas sācis virsnieka gaitas garnizona dienestā Somijā. Pirmā pasaules kaŗā divas reizes ievainots. Kontuzēts Galīcijā, Dankers krīt austriešu gūstā, no kura atbrīvots 1918. gadā. Atgriezies Helsinkos, Dankers turpina ārstēties.

Somijā viņu sasniedz ziņa par Latvijas valsts nodibināšanu un latviešu uzsāktajām brīvības cīņām. Tas viņu mudina 1919. gada sākumā atgriezties dzimtenē un iestāties Ziemeļlatvijas brigādē, kurai Rūjienā saformēja Jelgavas kājnieku pulku.

Latvijas atbrīvošanas cīņu norisē Dankers sekmīgi aizstāvēja Liepājā pret bermontiešu uzbrukumiem. 1919. gada decembri par kauju nopelniem paaugstināts pulkveža dienesta [12.lpp.] pakāpē un iecelts par Zemgales divīzijas komandieri. Vadījis visas Latgales atbrīvošanas kaujas Osvejas-Drisas rajonā 1920. gadā. Iecelts par Apsardzības ministrijas domes locekli un par Lāčplēša kaŗa ordeņa locekli domē. 1921. g. janvāri uzņēmies Daugavpils garnizona, priekšnieka amata pienākumus. 1925. gada jūnijā paaugstināts ģenerāļa dienesta pakāpē. Pēc īsa, bet atbildīga darba veikšanas Armijas štābā, 1933. gada oktobrī iecelts par Kurzemes divīzijas komandieri. Šo amatu ģenerālis O. Dankers pildīja līdz 1939. gada. 7. decembrim.

Par nopelniem cīņās ģenerālis Dankers apbalvots ar Lāčplēša kaŗa ordeņa 2. un 3. šķiru. Viņam piešķirts arī Triju zvaigžņu ordenis, Aizsargu nopelnu krusts, Somijas Baltās rozes ordenis, Polijas Polonia Restituta, Igaunijas Ērgļa ordenis un daudzas citas goda zīmes.

Savās atmiņās „Lai vēsture spriež tiesu" ģenerālis Dankers pakavējās pie savas dzīves un latviešu tautas vissmagākā posma, ko izraisīja 2. Pasaules kaŗa notikumi.

Dzīves mūža pēdējos gadus ģenerālis pavadīja Sav. Valstīs, uz kurieni viņš emigrēja 1957. gada martā.

1965. gada 11. aprīļa naktī ģenerālis O. Dankers aizgāja mūžība. Viņš apbedīts Grand Rapidu kapsētā.

[29.lpp.]

DELEGĀCIJA UZ BERLĪNI

Pasaule rakstīja 1939. gadu. Dzīve Latvijā ritēja normālā gaitā. Aprīļa vidū mūsu valdībai pienāca ielūgums no vācu sūtniecības Rīgā sūtīt delegāciju uz svinībām Berlīnē, kur tās rīkoja Hitlera 50 gadu dzimšanas dienas gadījumā.

Delegācijā valdība izraudzīja Armijas štāba priekšnieku ģenerāli Hartmani, kā delegācijas vadītāju, Kurzemes divīzijas komandieri ģenerāli Dankeru un armijas štāba kapteini Galdiņu.

19. aprīļa vakarā Latvijas delegācija iebrauca Berlīnē. Piebraucot pie Adlonas viesnīcas, kur mums bija ierādītas greznas istabas, mūs sagaidīja goda sardze ar orķestri.

Mūsu ierādītās telpās atradām uz galda speciālas personas apliecības glītā smalkādas apvalkā ar klātpielikto svinību programmu katrai dienai.

Adlonā bija saradušās delegācijas vai no visām Eiropas valstīm. 20. aprīlī notika visu delegāciju pieņemšana valsts kancelejā. klāt bija arī katras valsts akreditētie sūtņi.

[30.lpp.]

Dienas smaguma punkts bija lielā karaspēka parāde. Platās alejās saceltas tribīnes abās malās. Ložā stāvēja Hitlers un ap viņu partijas dižvīri: Gebels, Bormans, Himmlers, Neurāts, Hess, Gērings un daudzi citi.

No Hitlera ložas pa kreisi diplomātiskais korpuss ar militāriem atašejiem. Redzamas Anglijas, Francijas, Spānijas, Itālijas, Ungārijas un citu valstu uniformas; daudz kungu civīlā un cilindros. - Pa labi no Hitlera ložas vācu armijas ģeneralitāte un aiz visa tā tribīnēs vietas ieņēmuši partijas un armijas ģimenes locekļi. Tieši pretim Hitlera ložai, alejas otrā pusē uzceltas tribīnes ārvalstu delegācijām.

Sākas parāde. Kājnieki solo garām tribīnēm, bet viņu ir samērā maz. Lielākā daļa kājnieku vairs nesoļo, bet brauc jaunās armijas transporta mašīnās, kuŗas ātrā tempā trauc garām skatītājiem. Tad nāk artilērija; brauc garām vieglie lauku lielgabali, vidējā un smagā tipa artilērija, - visi lielgabali ar mechanizēto velkmi.

Duras acīs, ka franču un angļu militārie atašeji šad tad noliecas viens pie otra un klusi sarunājas, zīmīgi raugoties uz garāmbraucošām karaspēka daļām un viņu ieročiem. Garām trauc arī prettanku lielgabali un zenītartilērija. Gaisā pa parādes laukumu pāršalc vairākas smago bumbvežu un štukasu eskadriļas.

Tanki ar savām smagām kāpurķēdēm trokšņaini ripo garām tribīnēm. Parādi noslēdz daži milzu lielgabali, kuŗi sava lielā svara dēļ sadalīti pa daļām.

Kad šie milži sasniedz tribīnes, tauta sajūsmā sāk aplaudēt. Parāde beidzas. Vairāk kā četras stundas gar skatītāju acīm nepārtrauktā straumē plūda šis jaunradītais Vācijas spēks. Šī spēka demonstrācija nozīmēja Versaļas miera līguma [31.lpp.] pilnīgu nokratīšanu. Vācu tauta bija lepna - nekas, ka tā saņēma niecīgu sviesta devu, toties viņai bija daudz lielgabalu un milzums citu jaunu ieroču. Šie lielgabali, šie jaunie ieroči it Hitlera Vācijas spēks un vara. Tie nes nāvi un iznīcību ikvienam, kurš uzdrošinātos stāvēt šiem stobriem pretim.

Kādam nolūkam un mērķim Hitlers izmantos savu jauno kala mašinēriju? Vai tikai aizsardzībai, vai uzbrukumam? Un kam uzbruks? Tanī laikā to zināja vēl tikai Hitlers pats. Citu zemju iekarošanas plāns bija viņa lolotā cerība un noslēpums.

Nākošajā dienā ārzemju delegāciju militārām personām bija paredzēta piedalīšanās manevros. Izbraucām uz Debericu (Doberitz), apmēram 35 km no Berlīnes, kur atradās liels, plašs mācības laukums. Rādīja vienu kājnieku pulku uzbrukumā. Raksturīgais bija sekojošais: kājnieku rokās bija nodots ļoti daudz vieglo un smago automātisko ieroču; bez tam pulka sastāvā bija piedalīta artilērija - ne tikai vieglie lauku lielgabali, bet arī smagā artilērija. Pulka sastāvā ietilpa arī prettanku lielgabali. Ar tādu uguns spēku pulka komandierim bija dota iespēja atrisināt daudz grūtākus un plašākus taktiskus uzdevumus, kā tas bija piemēram Pirmā pasaules karā. Pulka komandieris šādā kārtībā bija daudz patstāvīgāks, un viņam nevajadzēja, pildot uzdevumu, tūlīt griezties pēc palīdzības pie divīzijas. Manevros šāva ar kaujas munīciju. Demonstrēja arī tanku uzbrukumu. Interesanti bija novērot prettanku lielgabalu darbību: viņi šāva ar spīdošu munīciju. Ar neapbruņotām acīm varēja novērot šāviņu skrejlīniju un trāpījumus.

Vakarā valsts kancelejā bija delegāciju pieņemšana. Hitlers. personīgi sarunājās ar katru delegāciju atsevišķi. Pienāca rinda [32.lpp.] arī Latvijas delegācijai. Griežoties pie ģenerāļa Hartmaņa, Hitlers teica, ka pazīstot Latviju kā krietnu lauksaimniecības zemi un ka tā ražojot daudz produktu. Vācijā turpretim rūpniecība esot pārsvarā; uz šī pamata starp abām valstīm varētu attīstīties dzīva preču apmaiņa, un šī tirdzniecība nestu svētību abām pusēm. Polītiskus jautājumus Hitlers neskāra.

Nākošā dienā delegācija devās atpakaļ uz mājām. Ģenerālis Hartmanis rakstīja ziņojumu priekšniecībai. Viss redzētais un dzirdētais uz mums bija atstājis dziļu iespaidu un neviļus pavedināja uz dažādām pārdomām. Visās Vācijas redzētās pilsētās, pilsētiņās un ciemos bijām redzējuši pusaudžu pulciņus, tā saukto Hitlera jaunatni soļojam pa ielām un laukumiem militārā kārtībā. Kā zināms, jaunekļi tika ieskaitīti darba dienestā un pēc noteikta laika nokalpošanas pārskaitīti kara dienestā un iedalīti karaspēka daļās. Tāpat arī jaunavām bija paredzēts darba dienests. Vērojot toreizējo Vāciju ar plašāku skatu, radās iespaids, ka visa Vācija it viena liela karaspēka nometne.

Pēc ģenerālštāba aprēķiniem katra tauta spēj uzstādīt armiju 10 proc. no sava iedzīvotāju skaita. Hitlera Vācijas iedzīvotāju bija 80 miljoni - tātad viņš spēja uzstādīt 8 miljonu vīru lielu armiju, ar mazu piepūli pat vairāk. Vai tāda milzīga armija ar visjaunāko apbruņojumu, kas tālu pārsniedza visu līdz tam redzēto, bija vajadzīga tikai Vācijas aizsardzībai? . . .

Šī armija izskatījās vairāk pēc uzbrukuma instrumenta. 

Pēc neilga laika no vācu sūtniecības Rīgā ienāca Ārlietu ministrijā raksts par vācu iespaidu sfairu izplatīšanu Baltijas valstīs un par Vācijas drošības garantiju Latvijai. Šī nota [33.lpp.] bija liela mīkla ne tikai Ārlietu ministrijā, bet visai valdībai. Ko gan Hitlers gribēja ar šo notu panākt? Kādi nolūki viņam bija? Kādus mērķus viņš sev bija spraudis Baltijas valstis? Arī kaŗa ministrs ģenerālis Balodis sasauca vecāko virsnieku apspriedi, lai pārrunātu šo jautājumu. Sarunās tika pieminēti vēsturiskie 700 g. vācu uzkundzēšanās laiki, kā arī vārdi, ar kuŗiem mums nācās sadurties Latvijas brīvības cīņu laikā 1918-20. gadā, tika minēts ģenerālis fon der Golcs (Goltz), Dzelzs divīzijas Bišofs un bēdīgi slavenais krievu kapelmeistars, alias firsts Bermonts - Avalovs. Vairums virsnieku izteicās pret Hitlera piedāvājumu.

Valdība Hitlera piedāvājumu nepieņēma un deklarēja, ka Latvija visos gadījumos ieturēs stingru neitralitāti. Pēc šī Latvijas valdības lēmuma Hitlers deklarēja, ka neesot vairs ieinteresēts ne Baltijas valstīs, nedz Somijā.

Pēc neilga laika Padomju Savienība nāca ar savu priekšlikumu - nolīgt Drošības un neuzbrukšanas paktu starp Maskavu un Latviju. Nezinu, cik liela bijusi Staļina viltība vai Kremļa spiediens, bet mūsu valdība šo piedāvājumu pieņēma un sūtīja delegāciju uz Maskavu parakstīt liktenīgo līgumu.

Pēc līguma parakstīšanas Staļins devis vakariņas par godu mūsu delegācijai. No Padomju puses bijuši klāt pats Staļins, ārlietu ministrs Molotovs, Višinskis un citi Kremļa varenie. Pie galda viens no mūsu delegātiem cita starpā ievaicājies, ko Padomju valdība darot ar nekomūnistiem un tādiem pilsoņiem, kuri nedomā tā, kā partija to diktē. Višinskis bez apdomāšanās ātri atbildējis: „A mi jich prosto uņičtožaem," (mēs viņus vienkārši iznīcinām). Un Staļins, turpinādams šo domu, piebildis: „Moskovskij kanal postrojen na kostjach buržujev," (Maskavas kanālis celts uz buržuju kauliem).

[34.lpp.]

Pieņemsim, ka visas Rietumvalstis vienotos lietot gluži tādus pašus paņēmienus un taktiku pret savas zemes komūnistiem kā Padomju Savienība pret nekomūnistiem, proti „Mēs viņus vienkārši iznicinām, " tad būtu interesanti zināt, kā gan izturētos un ko darītu Kremļa varas vīri? Kā viņi reaģētu uz tādu rīcību citās zemēs, kur brīvās tautas uzdrošinātos iznīcināt v i ņ u partijas ļaudis un līdzskrējējus? Vai komūnistu valdība tikpat aukstasinīgi un vienaldzīgi noskatītos uz šādu rīcību, kā to līdz šim dara Rietumvalstis, vērojot notikumus Padomju Savienībā un satelītu valstis? Pēc pārbaudītām ziņām Padomju Savienībā to skaits, kuŗus nogalinājušas viņas drošības iestādes, ir sasniedzis piecdesmit miljonu cilvēku; no tiem liels procents no Baltijas un satelītu valstīm.

[35.lpp.]

MILITĀRAS BAZES

Uz nolīgtā drošības un neuzbrukšanas līguma pamata Padomju Savienībai bija piešķirtas tiesības ierīkot Latvijas territorijā militāras bazes.

Atzīmējama tā psīcholoģiskā reakcija, ko šis līgums izraisīja latvju tautā. Ar savu skanīgo nosaukumu nolīgtais Drošības pakts dīvainā kārtā tautā radīja gluži pretējas jūtas, proti, nedrošības jūtas. Ikvienā latvieša sirdi iezagās neuzticība un bailes, un ikviens ar sasprindzinātību vēroja turpmākos notikumus.

Latvijai drīz vien bija jāstājas pie nolīgtā līguma īstenošanas. Latviešu garnizoniem bija dažās dienās jāatbrīvo vietas krievu bazēm. Pavēle par vietas atbrīvošanu vissmagāk skāra Liepājas garnizonu, jo divu dienu laikā bija galīgi jāizvāc visa Kaŗaosta. Bija jāpārceļas ne tikai Kurzemes divīzijai ar artilēriju, bet ari Jūŗas aviācijai, Zemūdeņu bazei, Liepājas kaŗa slimnīcai, Kalpaka pamatskolai, Artilerijas laboratorijai [36.lpp.] un visām noliktavām. Karavīri dienu un nakti drudžaini strādāja, tai nogādātu mantas uz vilcienu. Virsnieku un instruktoru ģimenes iesaiņoja savas mantas, tai tās nogādātu uz vagoniem. Ešelons pēc ešelona atstāja Liepājas Karaostu. Aizbraucēju sirdis nomāca viena un tā pati doma: kad mēs atgriezīsimies? Kāpēc vispār mums viss ir jāatstāj svešiem ienācējiem?

Vasarā Baltijas valstu vāciešiem atskanēja aicinājums pārcelties uz Hitlera Vāciju. Bija panākta vienošanās starp Vācijas un Latvijas valdībām par baltvācu iedzīvotāju izceļošanu uz Vāciju. Braucējiem bija jāstājas jauktās latvju un vācu komisijas priekšā, oficiāli jāatsakās no Latvijas pavalstniecības un jāpieņem Vācijas pavalstniecība. Optanti drīkstēja ņemt līdz savus ietaupījumus, vērtslietas, un citas mantas.

Arī vācu tautības latviešu virsnieki, instruktori un kareivji, kuŗi vēlējās braukt, tika atvaļināti no Latvijas armijas. Ar šo pārvietošanas akciju, Latviju atstāja ap 65.000 baltvācu izceļotāju.

Parastā aina pie kuģiem kā Rīgas, tā Liepājas ostās bija apmēram šāda: kuģim ievelkot tiltus, noņemot tauva un uzsākot kustēties, braucēji bija pulcējušies uz kuģa klaja, atstājot Latvijas krastus viņi ar atsegtām galvām dziedāja Dievs, svētī Latviju. Pavadītāji krastā, kuŗu pulks nebija mazāks par aizbraucējiem, vēl ilgi māja ar lakatiņiem. Pavadītāju, kuŗi aizbraucējiem teica - „Uz neredzēšanos" - nebija daudz. Hitlera sauciens par atgriešanos uz Vāciju bija atskanējis arī vācu kolonistiem pie Volgas, ap Sarātovu, kā arī Besarābijā un Volīnijā.

Tā paša 1939. gads augustā Vācijas ārlietu ministrs Ribentrops brauca uz Maskavu un nolīga Draudzības līgumu ar Padomju Savienību.

[37.lpp.]

Pirmā septembrī Hitlers uzsāka kara gājienu pret Poliju. Vācu divīzijas ar spēcīgām tanku vienībām izlauzās cauri poļu frontei, dziļi iefiltrējās frontes aizmugurē, dezorganizēja satiksmes ceļus, transportu un rezervju piegādi. Vācu aviācija dienu un nakti bombardēja poļu pilsētas, it sevišķi Varšavu. Aviācija palīdzēja iznīcināt ielenktos poļu spēkus. Padomju Savienības karaspēks pārgāja Polijas robežu no austrumiem un ieņēma dažus apgabalus. Jaunā robeža starp Kremli un Lielvāciju tika novilkta šķērsām pāri Polijas territorijai. Kaŗš Polijā, kā zināms, ilga tikai 18 dienas; pasaule to nosauca par zibeņkaru.

Tā notika pēc skaita ceturtā Polijas dalīšana. Polijas valdība ar ministru prezidentu Beku priekšgalā paglābās Rumānijā. Vēlāk poļu eksilvaldība pārcēlās uz Londonu, jo Hitlers ar savām divīzijām okupēja visas Balkānu valstis līdz pat Grieķijai, arī Kretas salu ieskaitot. Tāpat pēc kārtas tika okupēta Norvēģija, Holande un Dānija.

Polijas neatkarību ar līgumu bija garantējušas Anglija un Francija. Abas šīs valstis pieteica Vācijai karu. Hitlers savu militāro dūri tūdaļ vērsa pret rietumiem.
Francijai nepalīdzēja vairāku miljardu franku dārgā Mažino līnija, uz ko viņi bija likuši tik daudz cerību. Vācu gaisa desanti pārlidoja Mažino līniju un nolaidās franču frontes aizmugurē. Lietojot apiešanas un ielenkšanas taktiku, franču armija sīvās cīņās tika pa daļai iznīcināta, pa daļai sagūstīta. Drīz pēc tam vācu armija ieņēma Parīzi.

Uzsākot kaŗa gājienu Francijā, vācieši garāmejot okupēja arī Beļģiju. Angļu jūras desants, kuŗš bija izcelts franču krastā, uzsāka cīņu ar vācu divīzijām. Vācu pārspēks atspieda angļus atpakaļ pie jūŗas. Lai paglābtu savu dzīvo spēku no iznīcināšanas vai gūsta, bija dots rīkojums kaŗaspēkam sēsties [38.lpp.] kuģos. Ciešot smagus zaudējumus, angļi atstāja Dankerku. Par materiālo vērtību paglābšanu cīņu gaitā neviens nedomāja. Tā krita vācu rokās.

Visur vācu kaŗaspēks guva uzvaras: uz zemes, gaisā un uz jūŗas. Vācu aviācija bombardēja Londonu, vācu zemūdenes gremdēja kuģus. Vācu zinātnieki drudžaini strādāja pie jauna ieroča radīšanas.

Hitleru bija pārņēmusi lieluma mānija. Gandrīz visa Rietumeiropa atradās viņa rokās. Viņš iedomājās esam tās noteicējs un likteņu lēmējs. Vācu kaŗaviri stāvēja no Adrijas jūŗas līdz Narvai.

[39.lpp.]

DAŽI VĀRDI PERSONĪGA LIETĀ

Tagad dažus vārdus personīgā lietā. 1939. gada rudeni nopietni saslimu. Lēkmes atkārtojās, slimība ieilga un piespieda mani palikt slimības gultā. Ārsti ieteica mierīgu dzīvi un pagaidām atteikties no dienesta pienākumiem.

Es iesniedzu armijas komandierim atlūgumu no amata, Ar valsts prezidenta 1939. g. decembŗa mēneša 209. pavēli armijai un flotei tiku atvaļināts un pensionēts. Kurzemes Divīziju nodevu ģenerālim Bukam, bijušam Jātnieku polka komandierim. Par dzīves vietu izraudzīju Liepāju, bet lielāko daļu uzturējos lauku mājās pie Durbes ezera. 

1939. gadā neviens vēl neko nezināja par noslēgtiem slepeniem līgumiem un sarunām starp Padomju Savienību un Hitlera Vāciju. Polītisko kursu varēja vērot tikai pēc notikušiem faktiem.

Šodien zināmi visi tā laika slepenie politiskie šacha vilcieni un mēs zinām, ka Hitlers un Staļins centās pārspēt viens [40.lpp.] otru viltībā, vārda un līguma laušanā. Staļins un Hitlers bija pārliecināti, ka pienācis īstais laiks pārveidot Eiropas polītisko seju.

Baltijas valstis bija noraidījušas Hitlera priekšlikumu nokļūt Lielvācijas iespaidu sfairā. Tūdaļ rīkoties sāka Staļins. Caur Vācijas sūtni Maskavā, grāfu fon Šūlenburgu, viņš lika pieprasīt, vai Hitlers neceltu iebildumus, ja Padomju Savienība pārņemtu savā varā Baltijas valstis. Grāfs fon Šūlenburgs sazinājās ar Berlīni un cēla priekšā Staļina prasību. Hitlers to atzina. Pasaule tikai pēc gadiem uzzināja, ka aiz šī iemesla Hitlers bija devis rīkojumu vācu tautības iedzīvotājiem izvākties no Baltijas valstīm, tai tie nenokļūtu zem boļševiku varas un terrora.

Hitlers savus kaŗagājiena plānus jau iepriekš bija sastādījis, tanīs bija ari paredzēts uzbrukums Padomju Savienībai. Loģiski, ka Baltijas valstis, kuŗas viņam nebija izdevies dabūto savā varā, tad dabiski nokļūtu viņa rokās kā kaŗa laupījums. Šodien mēs redzam, ka abi "lielie" ar Baltijas valstīm bija tirgojušies kā ar preci.

Pienāca 1940. gada 17. jūnijs. Daugavpilī bija Dziesmu svētki. Ļaudis bija sabraukuši no malu malām. Arī valdības locekļi bija ieradušies. Svētku laikā, kā zibens no skaidrām debesīm, pienāca ziņa, ka sarkanarmija, tanku daļas un gaisa spēki koncentrēti pie mūsu austrumrobežas. Bija noticis arī uzbrukums mūsu robežsargu posteņiem: robežsargu māja izlaupīta, nodedzināta un robežsargi nošauti. No šiem Dziesmu svētkiem, kuŗi bija pēdējie brīvajā Latvijā, visi satraukti, nospiesti un ļaunu nojautu pārņemti, steidzās uz mājām. Lai šim notikušam varmācības aktam piešķirtu kaut cik pieņemamu, pieklājīgu ārēju izskatu, Padomju Savienības ārlietu ministrs Molotovs steidzās pie Maskavas raidītāja [41.lpp.] mikrofona. Viņš - kā parasti - ļoti veikli pārvērta baltu par melnu. Molotovs runā apvainoja Latviju un Igauniju, ka tās nolīgušas savstarpēju līgumu, kas, lūk, esot vērsts pret Padomju Savienību agresīvos nolūkos. No viņa runas satura izrietēja, ka Latvija tūliņ soļos iekaŗot Maskavu. Rezultātā 200 miljonu iedzīvotāju lielā Padomju Savienība, baidīdamās no 2 miljonu latviešu tautas uzbrukuma, 17. jūnijā iesoļoja ar savu armiju Latvijā. Tās pašas dienas vakarā sarkanarmijas tanki jau stāvēja Rīgas laukumos un ielās. Viltīgos nolūkos ar Latviju nolīgtais Drošības un neuzbrukšanas pakts nesa Staļinam labus augļus, jo visas Baltijas valstis bija iekļautas viņa sarkanā varā.

Kad es no 1919.-33. g. vēl biju Daugavpils garnizona priekšnieks un Zemgales divīzijas komandieris, es 14 gadu laikā uzmanīgi biju vērojis mūsu austrumu pierobežu. Man allaž bija ienākušas ziņas par aizrobežas notikumiem, par dzīvi  aizrobežas joslā un Krievzemes iekšienē, kā arī par Padomju valdības iestāžu rīcību. Man tāpēc nebija ne mazāko šaubu par nākamo Padomju varas soli. Vēl tanī pašā 17. jūnija vakarā no savām lauku mājām, kur biju noklausījies minēto Molotova radio runu, izbraucu uz Liepāju. Nākošā dienā apmeklēju Liepājas pilsētas vecāko Rimbenieku un prefektu Ēvertu, tai pārrunātu jauno stāvokli. Abi kungi man ieteica aizbraukt vismaz no Liepājas. Tā kā biju pensionēts un nebiju saistīts ne ar kādiem dienesta pienākumiem, man radās doma, aizbraukt uz ārzemēm. Es lūdzu prefektu Everta kungu man izrakstīt ārzemju pasi. Viņš piezvanīja Iekšlietu ministrijai Rīgā un dabūja atļauju to darīt. Vēl tai pašā dienā es dabūju ārzemju pasi.

Iznākot no prefektūras, redzēju lielu ļaužu pūli, kuŗš virzījās augšup pa Lielo ielu. Tie bija Liepājas drāšu fabrikas strādnieki, kuŗi bija izdzīti uz ielas, lai kopējā gājienā demonstrētu [42.lpp.] ar karogiem un dziesmām savu prieku par „atbrīvošanu". Jaunā sarkanā vara mūsu latvju zemē bija sākusi savu darbību.

Nākošā dienā iebraucu Rīgā. Nākot no Virsnieku kluba, redzēju ļaužu baru, kas stāvēja ap Padomju sūtniecību. No Maskavas iebraukušais Višinskis no sūtniecības balkona uzrunāja tautu. Viņš meloja skaļi. Kremļa komisārs apgalvoja, ka Padomju valdība neiejaukšoties Latvijas iekšējās lietās un ka Latvija netikšot sovjetizēta. Vārdi skanēja labi, tikai ticības šiem vārdiem trūka. 20. jūnijā dabūju Lietuvas un Vācijas vīzas. Tai pašā naktī ar ģimeni pārbraucu Vācijas robežu.

23. jūnijā manās lauku mājās mani meklējuši sarkanarmieši.

Latvijā sākās Baigais gads.

Vēl Rīgā būdams, es aizgāju pie Kreditbankas direktora Andreja Bērziņa un lūdzu viņu izsniegt man vismaz 500 latu pret manas mājas drošību vai pret vekseli. Direktors sāka plaši stāstīt un klāstīt par galviniekiem, par mājas vērtēšanu un ka viss tas prasīšot daudz laika. Redzēdams, ka es nekā nesasniegšu un ka manam lūgumam panākuma nebūs, es jautāju Bērziņa kungam: Sakiet lūdzu, vai esat padomājuši, cik dienas jūs šinī savā direktora krēslā vēl sēdēsit un cik ilgi vēl banka vispār darbosies?"

Viņš vai nu nesaprata, vai negribēja saprast manu jautājumu, bet tikai dīvaini raudzījās manī. Sniedzu viņam roku un atvadījos, nojaušot, ka laikam viņu redzu pēdējo reizi. Steidzos ar ģimeni uz staciju, jo vilciena atiešanas laiks tuvojās Vēlāk uzzināju, ka šis vilciens, ar kuŗu mēs no Latvijas izkļuvām, bija pēdējais, kuŗš izbrauca no Rīgas uz ārzemēm; pēc tam Baltijas valstu priekšā nolaidās Dzelzs aizkars.

[43.lpp.]

Iebraucot Lietuvas territorijā, man kabatā bija tikai daži lati, jo Meitenes stacijā pie robežas kontroles muitas ierēdnis man laipni atņēma 90 latu un iedeva kvīti ar piezīmi: „Šo naudu, ģenerāļa kungs, jūs varēsit, kā tas parasts, saņemt atpakaļ, kad atgriezīsities atkal Latvijā." 

Vācu zemē mums sākās grūta dzīve. Mums līdz bija tikai viena rokas soma ar mazbērna veļu un autiņiem mūsu gadu vecai meitiņai, un veļu mums pašiem. Mūsu ceļa somiņā vēl atradās maza, glīta koka kastīte roku izstrādājumā ko sieva kā mīlu piemiņu no savas mātes bija paņēmusi līdz no mūsu lauku mājām; tur viņa bija ielikusi saujiņu dzimtenes zemes un dažas steigā noplūktas, negatavas rudzu vārpas. Minētā kastīte tanī laikā bija mūsu vērtīgākais īpašums.

Kaut gan mūsu ikdienišķā dzīve bija grūta un maizes rieciens ļoti plāns, sirds tomēr bija mierīga, un mums bija apziņa, ka esam drošībā un naktīs neviena sveša roka pie durvīm neklauvēs, izraujot mūs no pašu dzīves uz tālām Sibīrijas tundrām. šis dvēseles miers simtkārt aizstāja visu zaudēto mantu, kas palika mājā. un palīdzēja ari vieglāk pārciest visus grūtumus un trūkumu. Nedaudz vēlāk mūs sūtīja uz karantīnu, t. i., uz tukšām barakām, kur agrāk bija dzīvojuši darba dienesta vīri, kas bijuši nodarbināti ar ceļa būvi. Tanī karantīnā - nometnē atradām priekšā kādus 300 lietuviešu bēgļus un nedaudz latviešu. Dzīve barakās bija neiedomājami primitīva, ēdiens trūcīgs, gulēšana uz mitriem veciem salmu maisiem, kopējas, vaļējas atejas, kur viens otram gāja gaŗām. Katru nakti pāri zaļai robežai no Lietuvas nāca arvien vairāk bēgļu .

Negribot mēs bijām liecinieki vairākiem traģiskiem notikumiem; dažas ģimenes slepeni nakti pārejot robežu, bija uzdūrušās uz sarkaniem robežsargiem, un ne visiem bēgļiem bija [48.lpp.] izdevies pārbēgt brīvībā, bet viens otrs no mīļiem tuviem cilvēkiem bija smagi ievainots vai nošauts, tāpēc mūsu barakās norisinājās sirdi satricinošas un izmisuma pilnas ainas.

No vāja, neparasta ēdiena un no visiem pārdzīvotiem satraukumiem mana slimība - žults akmeņu lēkmes - atkal atkārtojās ļoti stiprā veidā. Nometnē atradās arī Lietuvas Armijas sanitārās daļas priekšnieks, ārsts - ģenerālis Pl., viņš ar savu ģimeni bija paglābies, izbraucot gandrīz pēdējā brīdī no Kauņas uz Vāciju savā automašīnā. Šis ārsts - ģenerālis aizveda mani savā mašīnā uz apriņķa slimnīcu Angerapā, kur es nogulēju vairāk kā trīs nedēļas. Ar pateicību es vēl šodien atminu to apstākli, ka mani, svešu bēgli, tur ārstēja un apkopa par brīvu. Jāpiebilst, ka pēc apmēram diviem gadiem, būdams atkal Rīgā, nokārtoju šo novecojušo slimnīcas rēķinu.

Angerapā nejauši uzzināju, ka Pozenē (Posen) dzīvojot dažas pazīstamas ģimenes no Liepājas, Jelgavas, Rīgas. Nolēmām aizbraukt uz Pozeni, cerībā, ka tur kaut kā izdosies mazliet nostabilizēt mūsu dzīvi. Bet mums nebija ceļa naudas. To dabūjam no Angerapas apriņķa vecākā.

Pēc lielām pūlēm dabūjām Pozenē mazu istabiņu mūsu četru galvu ģimenei. Bijām laimīgi, ka mums jumts virs galvas; bija tikai viena nelaime un proti - istaba bija pilna mazu, brūnu plakanu iemītnieku, visās rievītēs vecajās tapetēs, aiz bildēm pie sienas, logu šķirbās un gultās - visur bija pilns ar blaktīm. Mūsu abi bērni, kā deviņgadīgā, tā arī gadu vecā meitiņa no rītiem bija pavisam raibas no blakšu kodieniem, kaut gan sieva vairākas reizes naktī uzcēlās, lai bērnus paraudzītu. Pagāja kāda nedēļa, kamēr ar tīrīšanu bijām blaktis tiktāl pievarējuši, ka varējām naktīs mierīgi gulēt.

[49.lpp.]

Es pats vēl nevarēju atspirgt no slimības, biju stipri novājināts un jutos ļoti bezspēcīgs. Sieva neatlaidīgi katru dienu no jauna gāja meklēt darbu. Bet pēc vairākām stundām, dažreiz tikai pēcpusdienā atgriezās nogurusi, izsalkusi, darbu neatradusi.

Dzīvokļa saimniece, dzimusi ukrainiete, bija laipna, izpalīdzīga un labsirdīga; gadījās vairākas reizes, ka viņa mums ienesa ceptus kartupeļus, ja manīja, ka sievai mazā kopējā virtuvē nav, no kā ēdienu gatavot.

Darba sagādi un vispār mūsu dzīvi padarīja grūtu tas apstāklis, ka nebijām izceļotāji - repatrianti no Latvijas, līdzīgi citiem, bet tikai bēgli, Latvijas pavalstnieki ar Latvijas ārzemes pasi. šī pase ar visiem tā laika datiem un interesantiem zīmogiem man uzglabājusies līdz šai dienai.

Pozene bija lielākais centrs Vartegauā (Warthegau). Tur dzīvoja daudz baltvācu repatriantu no Igaunijas un Latvijas, bet viņu vidū bija arī vairākas latviešu ģimenes. No tuvākiem paziņām varētu minēt Jaunliepājas mācītāju Goldbergu, Liepājas acu ārstu Braunu un bijušos Latvijas armijas virsniekus: pulkvežleitnantus Šulcu, Vunderlichu un Marnicu. Pēdējais, kā vēlāk uzzināju, ir kritis kaujās pie Ļeņingrādas. Šeit man gribas paskaidrot, ka virsnieki bija ieskaitīti vācu armijā ar tām pašām pakāpēm, kādas viņiem bija Latvijas armijā.

Vēl šodien ar dziļu pateicību atceros M-ņa kungu, jo tikai ar viņa palīdzību galu galā dabūju vietu Pozenes Lauksaimniecības centrālā savienībā. Strādāju tur Augu aizsardzības un kaitekļu apkaŗošanas nodaļā ; šis darbs man nebija svešs, jo praksē biju jau izlietojis šos aizsardzības un kaitekļu apkaŗošanas līdzekļus savas saimniecības laukos un augļu dārzā Kurzemē. Mans darbs bija interesants, un es drīz vien [50.lpp.] pārzināju un pārvaldīju visu darba techniku. Pēc dažiem mēnešiem šīs Pozenes Lauksaimniecības savienības direktors gribēja mani sūtīt uz Ostrovas filiāli (arī Vartegauā), lai es tur patstāvīgi vadītu nodaļu, bet tā kā bija visur lielas grūtības dabūt dzīvokli, tad negribēju vēlreiz ar ģimeni pārcelties uz jaunu vietu un paliku turpat Pozenē. Daudz pateicības vēl esmu parādā V. ģimenei no Vestfeldes. Ja viņi, tagad ASV dzīvojot, nejauši šis rindiņas lasa, tad ar šo daudz sirsnīgu sveicienu!

Dzivojot Pozenē, man bija izdevība vērot vietējos apstākļus, attiecības un dzīvi. Lasot vācu laikrakstus, no slejām varēja izlobīt to garu un tās vadlīnijas, kas tika diktētas no augšas.

Agrāk, vēl Latvijā dzīvojot un dzirdot vārdu „nacionālsociālisms," tas man pa daļai bija tukšs jēdziens, jo nepazinu tuvāk nacionālsociālisma būtības kodolu, nedz tā idejas praktisko īstenojumu dzīvē. Vispirms stipri dūrās acīs sliktās attieksmes ar uzvarēto poļu tautu. Poļus uzskatīja par zemākas šķiras cilvēki~. Naids starp vācu un poļu tautu tika kultivēts no augšas, zināmā mērā ar rīkojumiem un pavēlēm. Krass piemērs bija gauleiters Greizers no Vartegauas. Katru savu oficiālo uzrunu viņš nobeidza vārdiem: „Hasset the Polen!" (Nīstiet poļus) Poļu tauta saņēma pārtikas kartītes ar minimālākām pārtikas devas normām ; tirgū poļi drīkstēja iepirkties tikai pēc vācu namamātēm; arī veikalos viņiem bija jāgaida pēc vāciešiem. Dzīvokļi viņiem tika ierādīti pagraba telpās, pilsētas nomalēs, vecās ģimenes dārzu miniatūrmājiņās. Veikali, mājas, fabrikas, zeme, visi personiskie īpašumi poļiem tika atsavināti bez atlīdzības, iedzīvotāji no dzīvokļiem izlikti bez žēlastības, nepiešķirot nekādu vērību slimiem. Mēbelēm bija jāpaliek uz vietas, pat gultas poļi nedrīkstēja ņemt līdzi. Neizsakāmi daudz rūgtuma, pazemojuma, [51.lpp.] netaisnības un ciešanu bija jāpanes poļu tautai. Tikai kādu gadu vēlāk, kad uzliesmoja Vācijas un Padomju Savienības karš un bija vajadzīgas daudz darba roku, tad apiešanās ar poļiem kļuva cilvēcīgāka. Viņi tika iesaistīti fabrikās un kaŗa rūpniecībā, un līdz ar to poļu strādnieku stāvoklis un attiecības ar vāciešiem tika uzlabotas. Strādājošiem poļiem palielināja arī pārtikas devas un viņu dzīve kļuva ciešamāka.

***

Pozenē klīda valodas, ka starp Vāciju un Padomju Savienību esot nolīgts pakts, kas skaŗot arī Baltijas valstis un Poliju. Atklātībā, t.i., laikrakstos nekādas ziņas par kaut kādu paktu vai līgumu neparādījās. Bet Pozenē cirkulēja traģikomisks anekdots: „Kas par karu runās, tiks nošauts, bet kas kaŗam netic, tas tiks pakārts."
 
Tikai piecpadsmit gadu vēlāk nejaušs gadījums man deva iespēju uzzināt toreizējo baumu pareizumu. Šeit dokumentārs ziņojums par šo vēsturisko līgumu:

Pirms 26 gadiem pasauli pārsteidza polītisks notikums, kuŗa vēsturisko apjomu toreiz vēl nebija iespējams pārredzēt.

Boļševisma nāvīgākais ienaidnieks Ādolfs Hitlers 1939. gads 23. augustā nolīga neuzbrukuma paktu ar tā saukto antifašistu Josefu Staļinu. Šo paktu un tā tapšanas vēsturi tēlo šis ziņojums.

Ilgi pirms šī pakta nolīgšanas bija notikuši pirmie nopietnie Staļina tuvināšanās mēģinājumi Hitleram. Kamēr Staļins oficiāli vēl plāno kollektīvu drošības paktu ar Angliju un Franciju pret Hitleru, viņš īstenībā savās domās jau lolo cerību nolīgt draudzības līgumu ar Hitleru, tai sevi nodrošinātu. [52.lpp.] Jau 1939. g. 10. martā Staļins atklāti deklarē komūnistu partijas 18. kongresā Maskavā: (viņa vārdi acīmredzot domāti Vācijai) „Mēs neatļausim šiem kaŗa kūdītājiem, kas pieraduši ar citu rokām vilkt kastaņus no uguns, mūsu zemi ieraut konfliktā."

Berlīnē ārlietministrijā šos Staļina vārdus pareizi saprata. Bet Hitlers vēl izturas skeptiski pret šiem vārdiem. Lai galīgi izklaidētu vācu aizdomas, Maskava nolemj krievu nodomus izteikt skaidrāki slepenā diplomātiskā ceļā. Padomju sūtnis Berlīnē, Astachovs, 1939. gada jūnija sākumā, vairāk
stundu ilgstošā sarunā izskaidro krievu viedokli Bulgārijas sūtnim Draganovam (Draganoff), līdz ar to viņš netieši izsaka lūgumu šo krievu viedokli darīt zināmu vācu ārlietministram.

15. jūnijā Draganovs ierodas Berlīnē ārlietministrijā un atstāsta Astachova izteikto krievu viedokli:

„Padomju Savienība pret pašreizējo pasaules polītiku izturas noraidoši. Tā svārstās starp trim varbūtībām, proti pakta nolīgšanu ar Franciju un Angliju, šī pakta reālizēšanas tālāko novilcināšanu un tuvināšanos ar Vāciju. Pēc noskaņas spriežot, šī pēdējā versija Kremlim stāv vistuvāk, pie kam ideoloģiskiem un pasaules uzskatiem šeit nav nekādas nozīmes. Klāt nāk no krievu puses vēl citi apstākli: piemēram, tas, ka Krievija neatzīst Besarābiju par rumāņu īpašumu. Traucējošs šķērslis ir tikai baiļu sajūta no varbūtēja vācu uzbrukuma vai nu caur Baltijas valstīm, vai caur Rumāniju. Šai sakarā sūtnis sarunās ir norādījis arī uz Hitlera grāmatu .,Mein Kampf." Bet gadījumā, ja Vācija deklarētu savu neuzbrukšanas gribu Krievijai, vai nolīgtu ar Kremli neuzbrukšanas paktu, - tad Padomju Savienība gan atteiktos no līguma līgšanas ar Angliju."

[53.lpp.]

Berlīne joprojām vilcinās pieņemt Padomijas tuvināšanās mēģinājumus. Bet 25. jūnijā Hitleram top zināms, ka Kremļa sarunas ar Franciju un Angliju pavirzījušās tik tālu, ka Maskavā ieradušās franču un angļu militārās misijas. Ievērojot to, ka nākošais solis starp Maskavu un Rietumvalstīm varētu būt militārā vienošanās, Hitlers un fon Ribentrops atzīst turpmāko vilcināšanos par nevēlamu, pat par bīstamu.

Hitlers, kas patlaban veic pēdējos uzbrukuma sagatavošanas priekšdarbus Polijai, grib novērst draudošo ielenkumu, un Berlīne tagad izšķiras par tiešām sarunām ar Maskavu.

29. jūlijā vācu sūtnis Maskavā, Šūlenburgs (von Schulenburg) liek Kremlim saprast, ka Vācija ir ar mieru Polijas jautājumā atzīst visas Padomju Savienības intereses, kā ari respektēt Krievijas svarīgās dzīvības prasības pie Baltijas jūras. Četras dienas vēlāk vācu ārlietministrs Ribentrops paskaidro krievu sūtnim Astachovam Berlīnē: „Pie Baltijas jūŗas ir vietas divām valstīm! Kādā Polijas provokācijas gadījumā tā tiks likvidēta nedēļas laikā.. Tādēļ Vācija ir ar mieru par Polijas likteni saprasties ar Padomju Savienību!"

Šie teikumi ietver pamatdomu par gaidāmo Vācijas un Padomju Savienības vienošanos. Ar vācu principālo Padomju Savienības interešu atzīšanu Polijā un Baltijas valstīs ceļš ir brīvs vienoties Hitleram ar Staļinu.

Eksilā dzīvojošais Čechoslovakijas prezidents Eduards Benešs (Benesch), 1939. g. augustā raksta savā dienas grāmatā: .,Mani pirms dažām dienām informēja ģenerālis Ingre un pulkvedis Moravecs, ka pēc viņu ziņojumiem no Berlīnes, stare Vāciju un Padomju Savienību notiekot ļoti dzīvas sarunas. Nakts no 3. uz 4. augustu esot bijis smaguma punkts. Ir bijusi sasaukta svarīga sēde ar Ribentropu, Gēringu, Keiteli, Jodeli un vēl dažiem citiem. Vai vienošanos tai paraksta, [54.lpp.] vai ne? Hitlers tanī laikā atradās Berchtesgadenā, bet bija telefoniski savienots ar sēžu zāli. Diskusijas turpinājās ar pastāvīgu Hitlera telefonisko piedalīšanos līdz 4. augusta rīta ausmai. Beidzot Hitlers deva savu piekrišanu, un sevišķa uzdevuma kurjērs vēl agrā rīta stundā izlidoja uz Maskavu ar šo izšķirīgo lēmumu." 

Kremļa vīri, liekas, noskaņoti pozitīvi, tai sabiedrotos ar Hitleru. Polītiskās sarunas starp Padomju Savienību un Rietumvalstīm nav bijušas sekmīgas. 7. augustā vācu sūtnis raksta uz Berlīni:

„ Arī vietējā angļu misija novērtē ļoti skeptiski izredzes uz gaidāmām militāripolītiskām sarunām. No līdzšinējām sarunām ir zināms, ka Molotovs sēdējis līdz pēdējai dienai mēms un nekustīgs. Viņš tikai reti atvēra muti kādam vārdam un, ja viņš to darīja, tad tie bijuši tikai īsi teikumi, kā: - Jūsu argumentācija, man liekas, nav gluži apmierinoša. Es informēšu savu valdību. - Angļu un franču sūtņi atstāj iespaidu, ka viņi būtu tikai pusdzīvi un liekas laimīgi par gaidāmo mazo atpūtas brīdi. Francūzis izteicies vienam no maniem uzticības vīriem: „Paldies Dievam, ka šis zellis nepiedalās militārās sarunās."
Kaut gan noskaņojums vispār ir pesimistisks, 1939. gada 12. augustā Maskavā notiek pirmā apspriede starp angļu - franču militārās delegācijas un Padomijas augstākiem militā riem priekšniekiem.

Bet tanī pašā laikā, kamēr šī minētā apspriede sākas, jautājums par polītisko tuvināšanos Vācijai Maskavā ir jau izšķirts pozitīvā garā. Tas skaidri izriet no jaunām instrukcijām, ko Padomju Savienības ārlietu ministrs Molotovs 14. augustā raida uz Berlīni Astachovam.

[55.lpp.]

Un tanī pašā dienā maršals Vorošilovs Maskavā trīs valstu militārkonferencē pieskaŗas problēmai par Krievijas karaspēku izsoļošanu caur Poliju un Rumāniju, kā ari par ostu un militāro bažu ieņemšanu Somijas jūras līcī un Baltijas jūŗā.

Dienu vēlāk - 15. augustā - von Šūlenburgs pa tālruni saņēma uzdevumu Padomijas ārlietu ministram nekavējoties pieteikt Ribentropa īsu apciemojumu Maskavā, tai Vadoņa vārdā vestu sarunu ar Staļinu.

Savā telegrammā Molotovam Ribentrops raksta:

,;Tikai tiešās savstarpējās sarunās ir iespējams panākt izšķirīgus grozījumus: Nedrīkstētu izslēgt arī varbūtību, pie reizes likt pamatu galīgai vācu un krievu attieksmju noskaidrošanai. Kā vācu valdībai, tā arī Padomju Krievijai pēc iepriekšējiem piedzīvojumiem vajadzētu rēķināties ar to, ka kapitālistiskās rietumu demokrātijas ir nesamierināmi ienaidnieki nacionālsociālistiskai Vācijai un arī Pad. Krievijai. Tagad viņi mēģina no jauna ar militāru līgumu uzkūdīt Krieviju kaŗam pret Vāciju. Abu mūsu lielvalstu interesēs būtu, tai Vācija un Krievija nākotnē savstarpēji neiznīcinātos rietumvalstu interešu dēļ."

Molotovs steidzīgi atbild, ka Padomju Savienība ar lielu prieku uzņem Vācijas priekšlikumu par abu valstu attieksmju uzlabošanu. Viņš personīgi tagad ticēt vācu nopietnai gribai.

Vēl tai pašā vakarā Molotovs pieprasa Berlīnes ārlietministrijā: „Vai vācu valdībā vēlētos nolīgt ar Padomju Savienību neuzbrukšanas līgumu vai kaut .ko tamlīdzīgu? Piekrītošā gadījumā šinī jautājumā jāievada tiešas sarunas."

Uz šo piedāvājumu Ribentrops, ļoti iepriecināts, jau nākošā dienā steidzas telegrafēt uz Maskavu:

[56.lpp.]

,,Visi Molotova kunga priekšlikumi pilnīgi sedzas ar vācu uzskatiem, t. i. Vācija ir ar mieru nolīgt neuzbrukšanas paktu ar Padomju Savienību un, ja Kremlis vēlas, tad uz laiku no 25 gadiem bez uzteikšanas."

18. augustā Ribentrops, apbruņots ar visām Hitlera pilnvarām, ir sagatavots lidojumam uz Maskavu. Naktī no 19. uz 20. augustu Berlīnē vēl steigā tiek parakstīts vācu un krievu tirdzniecības līgums. Tanī pašā stundā, kad abu valstu pārstāvji paraksta minēto tirdzniecības līgumu Berlīnē,

Molotovs Maskavā pasniedz neuzbrukšanas līguma projektu vācu sūtnim Šūlenburgam. Pašu līgumu krievi nolēmuši parakstīt tikai pēc nedēļas. Vācu vadonis Hitlers, kas 26. augustu bija izredzējis par uzbrukuma sākumu Polijai, paliek nepacietīgs un 20. augustā sūta Staļinam šādu telegrammu:

,,Staļina kungam Maskavā.

1) Es patiesi apsveicu jaunā tirdzniecības līguma parakstīšanu kā pirmo soli uz vācu un krievu jauno attieksmju nodibināšanu.

2) Neuzbrukšanas pakta nolīgšana ar Padomju Savienību man nozīme vācu politikas nospraušanu ilgam laikam uz priekšu. Ar šo paktu Vācija atkal uzņem tās polītikas virzienu, kas gadsimteņiem ilgi bijusi ražena abām valstīm.

Šinī gadījumā Vācijas valdība ir nolēmusi no šīs tālejošās polītiskās pārkārtošanas taisīt visas konsekvences.

3) Es akceptēju Jūsu ārlietministra Molotova kunga iesniegto neuzbrukšanas pakta projektu, bet es uzskatu par nepieciešamu visdrīzākā laikā noskaidrot visus uz paktu attiecīgos jautājumus.

4) Padomju Savienības prasību par papildprotokolu, pēc manas pārliecības, var visīsākā laika sprīdi būtiski noskaidrot [57.lpp.] kāds atbildīgs vācu valstsvīrs sarunās Maskavā par šo tematu. Vācu valdībai nav skaidrs, kādā citā ceļā jautājumu par šo papildu protokolu varētu noskaidrot un parafēt.

5) Saspīlējums starp Vāciju un Poliju ir kļuvis neciešams. Polijas izturēšanas pret Vācijas lielvalsti ir tāda, ka katru dienu var sagaidīt krīzi. Vācija ir apņēmusies aizstāvēt savas intereses pret poļu izlēcieniem ar visiem tās rīcībā esošiem līdzekļiem.

6) Mans uzskats ir, ka sakara ar abu valstu nodomu izveidot jaunas savstarpējas attieksmes, nedrīkstētu zaudēt laiku. Tāpēc Jums vēlreiz lieku priekšā manu ārlietministru pieņemt otrdien, 22. augustā, vēlākais trešdien, 23. augustā. Vācu valsts ārlietministram ir plašas ģenerālpilnvaras neuzbrukšanas pakta sastādīšanai un parakstīšanai, tas pats attiecas arī uz papildu protokolu. Sakarā ar saspīlēto internacionālo stāvokli, Vācijas ārlietu ministra ilgāka prombūtne ir neiespējama. Es priecātos no jums saņemt drīzu atbildi. Ādolfs Hitlers."

Staļins neliek Vācijas diktātoram uz atbildi ilgi gaidīt. Viņš telegrafē Hitleram: "Vācijas valstskancleram Ādolfam Hitlera kungam".

Pateicos par vēstuli. Es ceru, ka vācu un krievu neuzbrukšanas pakts ienesīs nopietnu pagriezienu attieksmju uzlabošanai starp mūsu zemēm. mūsu tautām nepieciešamas savstarpējas miermīlīgas attieksmes. Vācu valdības pievienošanās neuzbrukšanas līguma nolīgšanai rada pamatu polītiska saspīlējuma likvidēšanai un miera uzturēšanai, kā arī labai sadarbībai starp mūsu zemēm. Padomju valdības vārdā Jums paziņoju, ka tā atzīst Ribentropa kunga ierašanos Maskavā 23. augustā. Josifs Staļins."

[58.lpp.]

Hitlers lasa šo telegrammu, un viņa seja staro. Triumfa pilnā balsī viņš saka Ribentropam: "Tagad man visa pasaule kabatā!"

Tā kā Hitlers un Staļins ir vienojušies, tad krievi torpedē militāro konferenci, kuŗa pašlaik notiek Maskavā starp Franciju - Angliju un Padomju Savienību. 21. augustā visu cerību izgaistošā atmosfairā noris pēdējā šīs konferences sēde starp trim augšā minētām militārām komisijām.

Hitleram tā ir zīme kaŗa sākšanai. Viņš pie sevis aicina ģenerālštābu un vecākos vadošos virsniekus un viņiem paziņo par ofensīvu pret Poliju. Pārliecinātā drosmē viņš klātesošiem paziņo, ka tikai viņš pats un Staļins esot vienīgie, kas pārdomājuši par nākotni.

23. augustā 1939 g. ap pusdienas laiku vācu ārlietministrs Ribentrops ierodas Maskavas lidlaukā. Viņš Padomju valdībai atnes Hitlera vēstījumu, kuŗā teikts, ka „ — — no šī brīža visas Austrumeiropas problēmas ir vienīgi Vācijas un Krievijas lieta.''

Tūliņ pēc Ribentropa ierašanās Maskavā, plkst. 15. notiek sēde, kuŗa piedalās Staļins, Molotovs, Ribentrops un Šūlenburgs. Staļins nekavējoties uzsāk sarunu par problēmām, kas viņam vissvarīgākās, viņš nāk klajā ar savām prasībām. Ribentrops nevilcinās ar atbildi. Vakarā starpbrīdi viņš raida šifrētu telegrammu uz Oberzalcbergu: „ — Lūdzu tūliņ ziņot vadonim, ka nupat beigusies trīs stundu ilgstošā apspriede ar Staļinu un Molotovu. Sarunās, kuŗas noritēja mūsu izpratnē pozitīvi, izrādījās, ka izšķirīgais notikums labam gala iznākumam ir krievu prasība, lai mēs atzītu Liepājas un Ventspils ostu ietilpināšanu krievu interešu sfairā. Es būtu pateicīgs par apstiprinājumu, ka vadonis šim priekšlikumam piekrīt, vēl pirms plkst. 20 pēc vācu laika. Ir paredzēta slepena [59.lpp.] protokola parakstīšana, kas norobežos abu valstu interešu sfairas, kam es principā pievienojos. Ribentrops."

Ap plkst. 20. Maskavā pienāk Hitlera apstiprinoša atbilde. Pēc šīs telegrammas saņemšanas līguma parakstīšanai nekas vairs nestāv ceļā. 1939. g. 23. augustā, vēlā vakara stundā tiek parakstīts šāda satura Neuzbrukšanas pakts:

,,Vācijas valdība un Padomju Savienības valdība, kuŗas vada griba stiprināt mieru starp Vāciju un Padomiju, un, izejot no neitrālitātes līguma pamatnoteikumiem, kas nolīgts 1926. gada aprīlī starp Vācijai un Padomju Savienību, vienojušās:

1.§ — Abas līdzējas puses apņemas atturēties no jebkāda varas akta, no katras agresīvas darbības, no jebkāda savstarpēja uzbrukuma — ari ne kopā ar citām valstīm.

2.§ — Gadījumā, ja viena no līdzējām pusēm kļūst par kaŗa darbības objektu sakarā ar kādas trešās valsts iebrukumu, tad otra līdzēja puse nekādā gadījumā neatbalstīs šo uzbrūkošo trešo valsti.

3.§ — Abas līdzējas valdības vienmēr paliks savstarpējā kontaktā, lai konsultētu viena otru un informētos par jautājumiem, kas skaŗ abpusējas intereses.

4.§ — Neviena no abām līdzējām pusēm nepiedalīsies nekāda valstu grupā, 'kuŗa tieši vai netieši vērsta pret otru līdzēju pusi.

5.§—Konflikta vai strīda gadījuma starp abām līdzējām pusēm abas puses apņemas varbūtējos strīdus vai konfliktus nokārtot vienīgi miermīlīgā domu apmaiņas ceļā, vai ari ar speciāli ieceltas samierināšanās komisijas starpniecību.

[60.lpp.]

6.§ — Tagadējais līgums tiek nolīgts uz laiku no desmit gadiem, ar piezīmi: kad minēto līgumu viena līdzēja puse neuzteic vienu gadu pirms termiņa notecēšanas, tad līgums automātiski paliek spēkā uz turpmākiem pieciem gadiem.

7.§ — Minētam nolīgtam līgumam jātiek ratificētam visdrīzākā laikā. Ratifikācijas dokumenti tiks apmainīti Berlīnē. Līgums stājas spēkā tūliņ pēc parakstīšanas. Izgatavots divos oriģinālrakstos vācu un krievu valodā. Maskava, 23. augustā 1939.

Vācijas valdībās vārdā: fon Ribentrops (Ribbentrop).

Padomju Savienībās pilnvarā: Molotovs (Molotov).

Šim oficiālam pakta tekstam seko pilnīgi slepens papildu protokols, kas apgaismo līguma īsto raksturu:

Slepenais papildu protokols.

Izejot no līguma parakstīšanas fakta starp Vāciju un Padomju Savienību, abu pušu pilnvarotie parakstītāji stingri konfidenciālās pārrunās noskaidro. to abpusēju interešu sfairu jautājumu norobežošanu Austrumeiropā. Pārrunai bijis sekojošs rezultāts:

1.— Territoriāli - polītiskā pārkārtošanas gadījumā Baltijas valstu apgabalos, t. i. Somija, Igaunija, Latvija un Lietuva — ziemeļu robeža no Lietuvas būs reizē ari interešu sfairas robeža Vācijai un Padomju Savienībai. Lietuvas intereses uz Viļņas apgabalu tiek abpusīgi atzītas.

2—Territoriāli - polītiskā pārkārtošanas gadījumā apgabalos, kuŗi pieder Polijas valstij, Vācijas un Padomju Savienības interešu sfairu norobežošanai tiks ņemts Pizas, Narevas, Vislas un Sanas upju līnija. Jautājumu, vai [61.lpp.] Poliju atstāt kā neatkarīgu valsti un ka novilkt tās valsts robežas un par cik tās atbilst abu līdzēju interesēm, noskaidrošanu atstāj vēlākam laikam un turpmākai polītiskai attīstībai. Bet abas valdības apņemas šo jautājumu katra ziņā atrisināt draudzīgā saprašanās ceļā.

3.— Attiecībā uz Eiropas dienvidaustrumiem krievi izceļ un pasvītro savu interesi par Besarābiju. Vācu puse pasvītro savu pilnīgo neieinteresētību minētā apgabalā.

4.—Abas līguma līdzējas puses šo protokolu turēs stingra slepenībā.

Maskavā 23. augustā 1939.

Vācu valdības vārdā: fon Ribentrops.

Padomju Savienības pilnvarā: Molotovs.

Pēc abu dokumentu parakstīšanas fon Ribentrops klātesošiem paziņo Vācijas nodomu jau tuvākās dienas iebrukt Polijā.

Naktī pēc šīs liktenīgās dienas Staļins rīko lielisku pieņemšanu vācu delegācijai. Tiek svinēts izšķērdīgi: ar vodku, šampanieti un liķieri. Pēkšņi Staļins pieceļas, paceļ savu glāzi un spontāni uzsauc tostu Hitleram:

,,Es zinu, cik ļoti vācu tauta mīl savu vadoni — tāpēc es gribu dzert uz viņa veselību!"

Pēc Staļina pieceļas Molotovs un dzeŗ uz vācu ārlietministra fon Ribentropa, ka, ari uz sūtņa grāfa fon Šūlenburga veselību. Pēc tam Molotovs vēl paceļ savu glāzi par godu Staļinam:

,,Atļaujos piezīmēt, ka tas bija Staļins, kas ar savu runu marta mēnesī, (kuŗa vācu ārlietministrija tika pareizi saprasta) [62.lpp.] izraisīja šo polītisko attieksmju pārveidošanu. Es paceļu savu glāzi uz neuzbrukšanas paktu, uz Vācijas un Padomju Savienības attieksmju jauno ēru un uz vācu tautu!"

Pēc tam pieceļas fon Ribentrops: ,,Es tukšoju savu glāzi uz Staļina kungu, uz Padomju Savienības valdību un uz laimīgu attieksmju. norisi starp Vāciju un Krieviju."

24. augusta priekšpusdienā, kad Ribentrops dodas uz Maskavas lidlauku, viss plašais lauks ir kā apsēts ar neskaitāmiem kāšakrustu karogiem visādos lielumos.

25. augustā Hitlers paskaidro Britanijas sūtnim, sēram Hendersonam: ,,Kas pēdējā kaŗā notika, tas tagad vairs neatkārtosies, t. i., Vācijai vairs nenāksies kaŗot divās frontēs. Līgums ar Krieviju ir paliekošs un iezīmē pagriezienu vācu ārlietpolītikā. Un šis līgums būs spēkā daudz gadus. Bez tam visi ar Krieviju nolīgtie līgumi Vāciju nodrošina saimnieciski visiem nākamiem kaŗa gadiem."

Tai pašā dienā Hitlers pašapzinīgi saka franču sūtnim Kulondram (Coulondre): ,,Ar Maskavu neesmu nolīdzis teorētisku, bet gan praktisku līgumu, to es varu uzdrošināties apgalvot. Es ticu, ka uzvarēšu!"

Pēc dažām dienām Hitlers Berlīnē lielmanīgi pasludina: ,,Attieksmes starp Vāciju .un Krieviju tagad ir pārveidojušās. Vācieši un krievi ir par labiem priekš tā, lai rietumu interesšu dēļ savstarpīgi apkautos."

31. augustā Padomju Savienības Augstākā padome Maskavā ratificē paktu. Hitlers jūtas nodrošināts. Tagad viņš var dot starta zīmi kaŗam. 1939. gada 1. septembrī, plkst. 5.45 no rīta, sakas Hitlera uzbrukums Polijai. Viņš ir pārliecināts, ka rietumvalstis cīņu neuzņems. Tai pašā liktenīgā dienā ap pusdienas laiku Hitleru apmeklē Ribentrops un vācu sūtnis [65.lpp.] Parizē Abecs (Abetz). Viņi mēģina Hitleru pārliecināt, ka Francija un Anglija šoreiz neapmierināsies ar protesta notu piesūtīšanu, bet pieteikšot Vācijai kaŗu. Hitlers abus kungus pārtrauc jau pēc dažiem teikumiem, pie kam viņš Ribentropam nomierinoši uzsit uz pleca un jokodamies izsauc: ,,Lūdzu pataupiet mani ar saviem speciālista spriedumiem! mūsu diplomātu kungi sēž visās pasaules galvaspilsētās. Viņi saņem augstākās algas, un viņu rīcībā ir vismodernākie sazināšanās un ziņu aparāti. Viņi stāv attiecīgo zemju polītiskās dzīves centrā; man šķiet, viņiem vajadzētu pastāvīgi turēt savu roku pie nācijas pulsa. Bet kāds iznākums ir, kad es šiem vīriem prasu viņu spriedumu? Vēl pirms obligātā kaŗa dienesta nodibināšanas es viņiem jautāju un saņēmu atbildi: — "Wehrpflicht ,c' est la guerre! (kaŗadienests — tas ir kaŗš). Reinzemē (Rheinland) demilitarizēto zonu ieņemot, es viņiem vēlreiz jautāju un atkal saņēmu to pašu. atbildi: C 'est la guerre! Tāpat tas ari bija Austrijas pievienošanas gadījumā, Sudētijas krīzē un pirms Prāgas okupācijas. Ar militāriem kungiem man neiet labāk. Vai nu šie kungi ir pārāk aizņemti ar garām dienesta stundām pie ēdiena galda, ka viņi vairs nav spējīgi labāk pārredzēt stāvokli akreditētās zemēs, nekā es to redzu šeit, no Berlīnes, — vai atkal viņiem nepatīk mana polītika un viņi vilto īsto situāciju savos ziņojumos, lai mani kavētu manā ceļā!

Jums ir jāsaprot, Ribentrop, ka es beidzot atsakos no cilvēku spriedumiem, kas mani jau vairakkārt maldinājuši — ja neteikt vienkārši apmānījuši; tagad turos pie sava paša viedokļa un sava sprieduma un būšu visos gadījumos labāki informēts, nekā uzklausot minētos speciālistus."

Bet Hitlers maldās. Saskaņā ar nolīgto Palīdzības paktu ar Poliju, Francija un Anglija divas dienas vēlāk pieteic Vācijai kaŗu. Vēl tai pašā 3. septembŗa vakarā Ribentrops telegrāfiski [66.lpp.] lūdz Padomju Savienības valdību, lai krievu kaŗa spēks noteiktā laikā uzsāktu kustību pret krievu iespaidu sfairā atrodošos poļu armiju un lai šo apgabalu ņemtu savā, i. i. krievu pārziņā. Bet Kremļa viri, pārliecībā sastapt sīvu pretestību no poļu puses, nolemj vēl neiejaukties cīņās. Staļins tāpēc novilcina savu atbildi Ribentropam. 9. septembrī vācu sūtnis fon Šūlenburgs atkārtoti atgādina krieviem nepieciešamību uzsākt tūlītēju akciju pret Poliju.

Uz to Molotovs viņam atbild: ,,Padomju Savienības valdība nolēmusi tālāko vācu karaspēku virzīšanos Polijā ņemt par izejas punktu savam paskaidrojumam, ka Polija atrodas iziršanas stāvoklī un ka Padomju Savienība ir spiesta nākt palīgā Vācijas apdraudētiem ukraiņiem un baltkrieviem. Ar šo paskaidrojumu Padomijas valdība grib tautu masām darīt saprotamu, kāpēc krievu karaspēks uzsāk ofensīvu; līdz ar to arī jāizklaidē iespaids, lai krievi netiktu ieskatīti par uzbrucējiem."

Ar šo Padomju Savienības paskaidrojumu Berlīnes ārlietu ministrija nebūt nebija apmierināta. Ribentrops paskaidro, ka šāda krievu izturēšanās pilnīgi runā pretim vācu un krievu līguma garam.

Tanī pašā laikā notikumi vācu  poļu frontē virzās uz priekšu neticami un neparedzēti ātrā steigā. Vācu. armijas straujā virzīšanās uz priekšu Polijā piespiež krievus ātrāk rīkoties. Staļins atzīst briesmas tai gadījuma, kad Vācija nolīgtu pamieru ar Poliju vēl p i r m s krievu uzbrukuma sākuma. 14. septembrī Molotovs palūdz pie sevis vācu sūtni Maskavā un viņam paskaidro:

,,Lai Padomju Savienības uzbrukumam dotu politisku pamatu, ir nepieciešami un ļoti svarīgi tikai tad uzsākt akciju, kad Polijas valdības centrs — Varšava — kritīs. Tāpēc es jūs [67.lpp.] ļoti lūdzu, man pateikt tik precīzi, cik iespējams, kad var rēķināties ar Polijas galvaspilsētas ieņemšanu."

15. septembri Ribentrops informē Kremli sevišķā vēstījumā:

,,Polijas armijas sakaušana ātriem soļiem tuvojas savam noslēgumam. Ar Varšavas ieņemšanu var rēķināties jau vistuvākās dienās."

Pēc šis atbildes Padomju valdība vairs negrib zaudēt laiku. 17. septembri, plkst. 2.00 naktī Staļins aicina pie sevis grāfu Šūlesburgu. Klāt ir arī Molotovs un Vorošilovs. Staļins dara vācu sūtnim zināmu Padomju valdības lēmumu uzsākt uzbrukumu Polijai vēl tai pašā dienā. četras stundas vēlāk krievu kaŗaspēks iesoļo Austrumpolijas apgabalos. Ar šo rīcību Polijas liktenis ir apzīmogots. Tagad Polijas armija vairs nav spējīga abās frontēs vienlaicīgi izrādīt efektīvu pretestību. Polija sabrūk. Padomju Savienības zaudējumi ir niecīgi: tikai 737 kritušie un 1862 ievainotie.

Vēlāk Staļins šo kopējo gājienu pret Poliju atklāti apzīmē par ,,asinīm apzīmogotu" vācu un padomju draudzību.

22. septembri vācu militārais atašejs Maskavā ģenerālis Kestrings (Koestring) kopā ar maršalu Vorošilovn izstrādā līgumu. Šmī līgumā iet runa par militāro okupāciju ieņemtā apgabalā. Tiek iecelta jaukta militāra komisija ar sēdekli poļu Bielostokā un tur uzsāk darbību.

Šī komisija noteic, ka sarkanā armija aizvirzījusies līdz slepenā protokola uzrādītai līnijai, un, vācu armijas daļām, kas šo līniju bija pārgājušas, poļus vajājot, jāatvelkas atpakaļ uz rietumiem. Šī akcija ir pēdējā kaŗagājiena fāze Polijā. Hitlers ierosina draudzības līgumu starp Vāciju un Padomju Krieviju. Šinī nolūkā Ribentropam vēlreiz jābrauc uz [68.lpp.] Maskavu. Divas dienas pirms Ribentropa apmeklējuma Padomju Savienības galvaspilsētā Staļins un Molotovs ielūdz vācu sūtni Kremlī. Tikko fon Šūlenburgs tur ir ieradies, Staļins saka: ,,Poļu jautājumu galīgi nokārtojot, jāizvairās no visa tā, kas nākotnē varētu radīt domstarpības un nesaskaņas starp Vāciju un Padomju Savienību. No šī viedokļa es uzskatu par nepareizu atstāt vienu patstāvīgu Polijas daļu. Tāpēc man ir šāds priekšlikums:

"No demarkācijas līnijas uz austrumiem atrodošās apgabala m ū s u daļai būtu pievienojams viss Ļubļinas apriņķis un daļa Varšavas apriņķa līdz Bugas upei. Par to mēs atteicamies no LIETUVAS."

Staļins neielaižas ar vācu sūtni gaŗās diplomātiskās sarunās. Viņš nejūt vajadzību būt atturīgam starp vienādi domājošiem, bet stūrē tieši savam mērķim pretim. Hitlers saprot šo valodu.

1939. g. 27. septembrī viņš sūta Ribentropu otrreiz uz Maskavu. Šoreiz vācu ārlietministra sagaidīšana Padomju Savienības galvaspilsētā ir vēl grandiozāka. Ribentropa sagaidīšanai lidlaukā ierodas vesela rinda valdības pārstāvju, augstie sarkanarmijas virsnieki un sevišķa goda sardze. Lidlauks bagātīgi greznots ar sarkaniem un kāšu. krustu karogiem. Padomju militārais orķestris spēlē Horsta Vesela dziesmu um Internacionāli. Draudzība starp Staļinu un Hitleru šķietami sasniegusi savu kulminācijas punktu.

Tūlīt pēc ierašanās Ribentrops uzsāk sarunu ar Staļinu un Molotovu. Viņi drīz vienojas. Jau nākošajā dienā tiek parakstīts Vācijas un Padomijas draudzības līgums, kas īsi un skaidri nosprauž kopējo līniju:

"Pēc līdzšinējās Polijas valsts sairšanas Vācijas un Padomju Savienības valdības ieskata par vienīgi viņiem piekrītošo [69.lpp.] uzdevumu atjaunot mieru un kārtību bijušos poļu apgabalos un tur dzīvojošām tautībām nodrošināt mierīgu dzīvi, atbilstošu viņu tautiskām īpatnībām. Šim nolūkam līguma līdzēji ir vienojušies par šādiem noteikumiem:

1§ — Vācijas valsts valdība un Padomju Savienības valdība nosprauž līniju, kā abu valstu interešu robežu bijušās Polijas valsts territorijā. kuŗa iezīmēta klātpieliktā kartē un sīkāki aprakstīta papildu protokolā.

2.§ — Abas līguma līdzējas puses atzīst pirmā paragrāfā nosprausto abpusējo valsts interešu robežu par galīgu šinī līgumā un noraidīs jebkuŗu kādas trešās valsts iejaukšanos.

3.§ — Nepieciešamo valstisko jauniekārtojumu rietumos no l.§ minētajos apgabalos pārņem vācu valsts valdība, bet apgabalos austrumos no minētās līnijas — Padomju Savienības valdība.

4.§ — Vācijas valdība un Padomju Savienības valdība uzlūko iepriekš minēto nokārtojumu kā drošu pamatu turpmākām draudzīgām attieksmēm starp vācu un krievu tautām.

5.§ — Šis līgums tiek ratificēts un ratifikācijas dokumenti izmainīti Berlīnē visdrīzākā laikā. Līgums stājas spēkā ar tā parakstīšanu.

Šis līgums parakstīts 1939. gada 28. septembrī.

Arī šoreiz līgumam pievienots papildlīgums. Tas, protams, stingri slepens: "Slepenais protokols pie 28. septembra vācu — padomju robežu un draudzības līguma 1939. g. 23. augustā parakstītais slepenais papildu protokols tiek savā pirmā punktā pārmainīts tādējādi, ka Lietuvas [70.lpp.] valsts territorija krīt Padomju Savienības interešu sfairā, kamēr no otras puses Ļubļinas apriņķis un daļa no Varšavas apriņķa krīt Vācijas interešu sfairā. Tiklīdz Padomju Savienība sāks rīkoties Lietuvas valsts territorijā savu interešu īstenošanai, tad robežas vienkāršošanas un iztaisnošanas nolūkā esošā vācu - lietuvju robeža tiek pārlabota tādējādi, ka Lietuvas apgabalos, kas atrodas dienvidrietumos no iezīmētās līnijas uz kartes, piekrīt Vācijai.

Tālāk konstatēts, ka minētā Padomju Savienības rīcība starp Vāciju un Lietuvu spēkā esošos saimnieciskos līgumus neskar.

Sakarā ar ātro vienošanos Maskavā, Padomju Savienības un Vācijas valdības vēl tanī pašā naktī nodod pasaules zināšanai oficiālu deklarāciju:

„Pēc šodien parakstītā līguma starp Vācijas valdību un Padomju Savienības valdību galīgi nokārtoti visi jautājumi, kuŗi izrietēja no Polijas valsts sairšanas; un līdz ar to ir radīts drošs pamats ilgstošam mieram Austrumeiropas telpā. Abas valdības saskaņoti aizstāv uzskatu, ka tas atbilstu visu nāciju patiešām interesēm izbeigt pastāvošo kaŗa stāvokli starp Vāciju no vienas puses un Angliju - Franciju no otras puses. Kā Vācija, tā Padomju Savienība apvienos savus centienus tanī virzienā, lai sprausto mērķi sasniegtu iespējami drīz ; vajadzības gadījumā - ar citu draudzīgu valstu palīdzību.

Gadījumā, ja abu valstu centieni paliktu bez panākumiem, ar to būtu pierādīts fakts, ka Anglija un Francija ir atbildīgas par kaŗa turpināšanu, pie kam kaŗam ieilgstot, Vācijas un Padomju Savienības valdības savstarpīgi konsultēsies par turpmāko nepieciešamo rīcību."

Avots: Dankers, O. Lai vēsture spriež tiesu: Atmiņas. Toronto: Latvis, 1965. 193.lpp.

Ievietots: 21.12.2005., materiāls sagatavots ar Latviešu fonda atbalstu