Arhīva lieta “Lursens -S” (LPSR VDK operatīvā spēle ar angļu izlūkdienestu no 1948.gada līdz 1954.gadam) (04.02.1986)

Arhīva lieta “Lursens -S”

Viena no raksturīgākajām LPSR VDK visu gadu darbības iezīmēm bija savas esības propagandistiska apliecināšana un heroizēšana.

1987.-1988.gadā Latvijas televīzija demonstrēja pēc VDK scenārija veidoto dokumentālo seriālu “Spēle”, kurā no čekistu viedokļa mēģināts izsekot LPSR VDK un Lielbritānijas izlūkdienesta - Secret Intelligence Service (SIS) sarežģītajām savstarpējām operatīvajām attiecībām.

Filmas uzņemšanai LPSR VDK sagatavoja arī “Izziņu par arhīva lietas “Lursen - S” izlūkošanas-pretizlūkošanas materiāliem (LPSR VDK operatīvā spēle ar angļu izlūkdienestu no 1948.gada līdz 1954.gadam)”.

Minētais dokuments varētu kalpot par piedzīvojumu bestsellera scenāriju, jo ir bagāts ar tīšiem noklusējumiem un pārspīlējumiem, kā arī daudziem dažādiem notikumiem.

Izlasot dokumentu, it kā kluss un nemanāms paliek viens no tā akceptētājiem - LPSR VDK ģenerālmajors Jānis Lukaševičs. Viņu varētu dēvēt par “Spēlē” atspoguļotās cīņas padomju puses stratēģi. J.Lukaševičs vadīja spēles organizēšanu un par šo darbošanos sarakstījis līdz šim nepublicētas atmiņas. Viņam - trīsdesmit piecus gadus vecajam LPSR Valsts drošības tautas komisariāta otrās (pretizlūkošanas) daļas darbiniekam piederēja ideja čekas darbiniekus un aģentus Lielbritānijas izlūkdienestam uzdot par nacionālās pretestības cīnītājiem. Spēles sākumposmā SIS tam arī noticēja. Jāatzīmē, ka padomju drošības iestādēm bija pieredze Rietumu izlūkdienestu maldināšanā jau no 20.gadiem, kad čeka veica operāciju “Trests”.

Pateicoties LPSR Valsts drošības tautas komisariāta, Valsts drošības ministrijas (VDM) un Valsts drošības komitejas darbinieku profesionalitātei, sākās spēle, kuras rezultātā:

1. LPSR VDM ilgāku laiku gandrīz pilnīgi kontrolēja SIS darbību Latvijā. Iepazīstoties ar SIS operatīvo aģentūras darbu un aģentu iefiltrēšanas vidi, tika izzinātas Lielbritānijas izlūkdienesta vēlmes Baltijā un daļa no interešu virzieniem Krievijas teritorijā. Tas Padomju Savienībai ļāva pastiprināt drošības pasākumus. Līdz ar to LPSR VDM paralizēja arī nacionālās pretestības kustības potenciālo saskarsmi ar Rietumu pārstāvjiem un tādējādi novērsa ārvalstu morālo un materiālo palīdzību no pretošanās cīņas. Dokumentā apgalvots, ka nacionālo partizānu kustības panākumi balstās uz ārzemju izlūkdienestu palīdzību, bet tas nonāk pretrunā ar pašas VDM paveikto, pretošanās kustību izolējot no Rietumu ietekmes. LPSR VDK būtu grūti atzīt, ka partizānu cīņas cēloņi, to darbības aktivitātes patiesībā bija iekšējo faktoru determinētas, Latvijā realizētās iekšpolitikas noteiktas. Dokumentā nacionālie partizāni nievāti, jo viņi cīnījās pret savas valsts okupantiem par Latvijas Republikas atjaunošanu. Partizānu kustības spēks slēpās nesamierināmībā ar Latvijai uzspiesto padomju režīmu, nevis Rietumu izlūkdienestu atbalstā. Ne velti PSRS Valsts drošības ministrija vēl 1953.gada 24.janvārī izdeva pavēli Nr.0062 “Par pasākumiem, lai likvidētu Ukrainas un Baltkrievijas PSR rietumu apgabalu, Latvijas, Lietuvas, Igaunijas PSR nacionālistisko pagrīdi un tās bruņotās bandas”.

Šajā žurnālā publicētā dokumenta autori noklusē, ka, jau sākot ar 1954.gadu, SIS kontrolēja LPSR VDK pretdarbību un tās mēģinājumus iefiltrēties Lielbritānijas izlūkdienestā. Faktiski LPSR VDK neizmantoja iespējas, ko tai deva veiksmīgais spēles sākums, jo PSRS VDK vadība neatļāva Lielbritānijas izlūkdienestam sniegt jebkuru informāciju, pat dezinformāciju par tās interešu objektiem, izņemot oficiālo viedokli, ar kuru bez grūtībām varēja iepazīties Maskavas avīzēs. Informācijas nesaņemšana no “pretošanās kustības”, tāpat kā novērojumi, ka dzīvi un veseli paliek tikai tie SIS aģenti, kuri darbojas ciešā kontaktā ar “Makša” grupu, SIS darīja aizdomīgu. 1953.gadā SIS pieprasīto ūdens paraugu no Isetas upes Krievijā Maskavas čekisti laboratorijā bija izstrādājuši pārlieku radioaktīvu, kas SIS aizdomas vēl vairāk palielināja. Minētie fakti liek domāt, ka 1954.gada septembrī, kad notika dokumentā heroizētā padomju aģenta “Tankista” došanās uz Londonu, atšifrējot VDK darbības metodes, spēli vadīja Lielbritānijas SIS. Tādēļ par laika posmu, kad LPSR VDK zaudēja kontroli pār spēles procesu, dokumentā iespējami krietni patiesības sagrozījumi.

2. Abu izlūkdienestu sacensības rezultātā lielus zaudējumus cieta Latvijas nacionālās pretošanās kustība, sevišķi nacionālie partizāni. Dokumentā “Izziņa par arhīva lietu “Lursen - S”” stāstīts, kā LPSR VDM aģents “Tankists” 1946.gada (nevis kā dokumentā, kur kļūdaini norādīts 1947.gads) septembrī, balstoties uz partizānu rīcībā esošo informāciju par angļu pārstāvju ierašanos Latvijā, spēja pierunāt 14 nacionālos partizānus no vairākām grupām ierasties Rīgā uz tikšanos ar SIS aģentu, patiesībā LPSR VDM darbinieku. Visus četrpadsmit arestēja. Vienlaikus apcietināja minēto partizānu atbalstītājus, kurus bija fiksējis “Tankists” un rīkoja Kurzemes mežos palikušo medības.

Arī Pētera Čevera nacionālo partizānu grupai tikšanās ar LPSR VDM veidoto viltus nacionālo partizānu grupu Engures mežu masīvā kļuva liktenīga. 1950.gada 1.-2. novembrī kopīgā maltītē Sulu mežā pie Plieņciema (tagadējā Tukuma rajona teritorija) P.Čevera partizānu grupa tika iemidzināta ar “speclīdzekļu” - spēcīgu narkotisku vielu palīdzību un sagūstīta.

[90.lpp.]

1951.gada 24.augustā nāvessodu izpildīja četriem grupas dalībniekiem. Diviem piesprieda 25 gadus labošanas darbu nometnē.

Kopumā spēlē padomju pusē piedalījās 65- 70 cilvēki. Tās operatīvo darbu vadīja augstos amatos esošie A.Noviks, I.Zujāns, J.Vēvers, I.Vasiļjevs. Viltus nacionālo partizānu grupas vadīja un apgādāja LPSR VDK darhinieki N.Voroņins, O.Melderis, J.Plotko u.c. Īpaši atzīmējami vēlākais LPSR VDK apakšpulkvedis Alberts Bundulis - talantīgs ieceru realizētājs un majors Kazimirs Ķipurs, kurš, tēlojot latviešu nacionālo partizānu, Kurzemes mežos un mājās nodzīvoja piecus gadus.

Izlūkdienestu spēles aprakstā noklusēts, ka gandrīz visi tajā cildinātie darbinieki un aģenti dokumentā atspoguļoto notikumu norises gados piedalījās nacionālo partizānu apšaušanas un sagūstīšanas operāciju organizēšanā un realizēšanā. Spēlē aktīvi rīkojās VDK aģenti - kaujinieki, kurus ar dažādiem līdzekļiem savervēja arī no nacionālo partizānu grupu cīnītājiem. Viņi uz savu vai citu partizānu grupu tika sūtīti ar uzdevumu nogalināt vai sagūstīt. Minētās darbības nepieļauj 1907.gada Hāgas konvencijas par karadarbību un kara humanizāciju. Šobrīd arī piemirsts, ka spēles gaitā LPSR VDK darbinieku un aģentu realizētā partizānu mudināšana uz padomju likumu pārkāpšanu bija pretrunā ar šiem likumiem.

Izlasot dokumentu “Izziņa par arhīva lietu “Lursen - S””, var rasties priekšstats, ka ikviens pāri Baltijas jūrai emigrējis vai no Zviedrijas uz Latviju atbraucis latvietis, Latvijas Republikas sūtņi, Latvijas Centrālās Padomes (LCP) dalībnieki kalpoja Rietumu izlūkdienestiem. Saprotami arī VDK centieni to iestāstīt, lai noniecinātu neatkarīgas Latvijas valsts ideju un valsts juridisko nepārtrauktību, kā arī personības, kuru lielākais “noziegums” ir nesamierināšanās ar savas valsts aneksiju.

Protams, ka situācijā, kad Latvijā divas Rietumiem naidīgu totalitāru valstu okupācijas varas nomainīja viena otru, lai emigrējušie latvieši uzturētu laivu satiksmi ar Latviju un “..lai nodibinātu slepenus radio sakarus ar okupētās Latvijas pretestības organizāciju LCP, mūsu vienīgais ceļš bija akceptēt attiecīgo zviedru iestāžu kontroli, kā par slepeno laivu satiksmi, tā par radio sakariem. Visu šo sarežģīto diplomātisko darbu veica mūsu sūtnis V.Salnais ar kundzi M.Salno”. (“Latvijas Centrālā Padome - LCP”, sakārtojis un rediģējis Leonīds Siliņš. Upsala, 1994. - 283.lpp.). Pēckara gados padomju režīms Latvijā represēja vairāk kā 60 cilvēkus, kas palika uzticīgi LCP idejai. Visbargāk tika sodīti tie organizācijas dalībnieki, kuri uzturēja sakarus ar Rietumiem.

Nevar noliegt Rietumu izlūkdienestu ieinteresētību ar Latvijas nacionālās pagrīdes palīdzību iegūt sev nepieciešamo informāciju PSRS teritorijā, taču ārvalstu izlūkdienestu darbība, sūtot aģentus uz Latviju un nosakot sev interesējošos jautājumus, šobrīd nav pietiekoši izpētīta. Latvijā šie jautājumi pētīti tikai no čekistu viedokļa. Rietumos spēli aprakstījis arī anglis Toms Bauers (Tom Bower. “The Red Web”, London, 1989.) u.c., taču objektīvu analīzi varētu veikt, izmantojot SIS arhīva dokumentus. Izprast visu spēles mehānismu un daudzveidīgās nianses nav iespējams bez Maskavā esošo VDK dokumentu izpētes, jo “Izziņa par arhīva lietu “Lursen - S”” ir propagandistiska. Spēles būtība atrodama operatīvās darbības dokumentācijā. Novērtējot LPSR VDK profesionalitāti spēlē ar Lielbritānijas SIS, tomēr jāievēro, ka žurnālā publicēto dokumentu sastādījusi viena no divām konkurējošām pusēm, un tādēļ dokuments lasāms īpaši vērīgi.

Dokumentu un fotogrāfijas publicēšanai sagatavoja Totalitārisma seku dokumentēšanas centra darbinieki.

Izziņa

№ 5038

PĒC ARHĪVA LIETAS “LURSENS - S” MATERIĀLIEM

(Latvijas PSR VDK operatīvā spēle ar angļu izlūkdienestu 1948.-1954.gadā)

Imperiālistiskās valstis, kuras bija nobiedējusi Lielā Oktobra Sociālistiskā Revolūcija, darīja visu, lai apspiestu sacelšanos Krievijā, ierobežotu tās izplatīšanos un ietekmi citās valstīs. Imperiālisma spēku izveidotās buržuāziskās Baltijas valstis uzskatīja ne vien par buferveidīgu joslu pie PSRS robežām, bet arī par izdevīgu placdarmu, lai pret jauno Padomju republiku veiktu spiegošanas un cita veida graujošu darbību. Angļu un citu valstu izlūkdienesti buržuāziskajā Latvijā izveidoja plašus pretizlūkošanas aparātus, izmantojot šim nolūkam sūtniecību aizsegu, tirdzniecības u.c. organizācijas.

Bez tam buržuāziskajā Latvijā pastāvēja ievērojama angļu pilsoņu kolonija, kuras īpašumā atradās tirdzniecības un rūpniecības uzņēmumi un, pastāvīgi dzīvojot Latvijā, viņi nodarbojās arī ar cita veida biznesu. Šādas kolonijas pastāvēšana ar plašiem sakariem vietējās buržuāzijas un valsts aparāta ierēdņu vidū, deva iespēju angļu izlūkdienestam izmantot vietējos pilsoņus un ietekmīgus buržuāziskās valsts ierēdņus izlūkošanas operācijās pret PSRS. To, protams, sekmēja divpusējās Anglijas - Latvijas draudzīgās politiskās attiecības, pateicoties kurām arī tika nodrošināta tā saucamā neatkarīgās buržuāziskās Latvijas pastāvēšana. Tāpēc nav brīnums, ka buržuāziskās Latvijas [91.lpp.] valsts aparāta vadībā, ieskaitot Iekšlietu ministriju, armiju, dažādas ministrijas un specdienestus, bija ne mazums angļu izlūkdienesta aģentu.

Sākot ar 1940.gadu, līdz ar padomju varas atjaunošanu Latvijā valsts drošības orgāni samazināja un paralizēja ārvalstu izlūkdienestu iespējas. Tomēr daļai angļu aģentūras, galvenokārt no valsts ierēdņu vidus, izdevās aizbēgt uz Angliju un Skandināvijas valstīm.

Daļa no viņiem apmetās Zviedrijā (bijušais kara prokurors ģenerālis V.TEPFERS,[1] muzeja direktors V.ĢINTERS[2]). Sakarā ar to, ka padomju vara Latvijā pastāvēja īsu brīdi, līdz fašistiskās Vācijas nodevīgajam uzbrukumam PSRS un ka republiku okupēja īsā laika

sprīdī, nebija iespējams pilnībā izskaust angļu un citu izlūkdienestu potenciālās iespējas Latvijā. Tas ļāva angļiem pirmskara Latvijā izveidot rezidentūru, kuru vadīja Anglijas pavalstnieks LAVSONS. Rezidentūra darbojās visu okupācijas periodu un, acīm redzot, samērā sekmīgi vāca angļus interesējošu izlūkošanas informāciju. LAVSONAM izdevās iefiltrēt savus ziņotājus pat “ABVERA” aģentūras aparātā (šai sakarā raksturīgas ir TARASOVA un AKKELA lietas).

Angļu izlūkdienests saprata, ka, tuvojoties Vācijas sakāvei un drīzai Latvijas PSR atbrīvošanai, viņu izveidotajai rezidentūrai pienāks gals. Tāpēc angļi arvien vairāk uzmanības sāka veltīt latviešu nacionālistiem, kas, zaudējuši cerību fašistiskās Vācijas uzvarai karā pret PSRS, sāka veidot nacionālo pagrīdi un, cīņā par buržuāziskās Latvijas atjaunošanu, orientētos uz Angliju un ASV, mēģinot izmantot šai cīņā Zviedriju kā Latvijas PSR vistuvāko ārvalstu teritoriju.

Šo nacionālistu tendenci labi izprata ASV un Anglijas izlūkdienesti, tāpat arī Zviedrija, kura bija ieinteresēta iegūt izlūkošanas rakstura informāciju par PSRS - galvenokārt par iespējamo karaspēka koncentrāciju Baltijā. Protams, pretinieka izlūkdienesti neticēja buržuāziskās iekārtas atjaunošanai Latvijā; tie zināja, ka drīzumā Padomju Savienība beigs karu kā varena pasaules lielvalsts, kuras autoritāte un ietekme būs pieaugusi un ka tas ne vien iedragās imperiālisma pozīcijas, bet radīs jaunu spēku samēru pasaulē, par labu sociālismam. Tāpēc imperiālistiskie izlūkdienesti bija ārkārtīgi ieinteresēti radīt Latvijā jaunas izlūkošanas iespējas, un nolēma saviem mērķiem izmantot latviešu nacionālistu centienus atjaunot republikā agrāko buržuāzisko iekārtu.

Jau kara beigās angļu izlūkdienests uzsāka veidot kontaktus ar nacionālās pagrīdes vadītājiem, bet, karam beidzoties, arī ar bandītu formējumiem, izmantojot šim nolūkam savus agrākos aģentus, kuri 1939.-1940.gadā bija aizbēguši no Latvijas un apmetušies Anglijā un Zviedrijā. Spekulējot ar nacionālistu centieniem atjaunot buržuāzisko Latviju, angļu un amerikāņu izlūkdienesti uzsāka realizēt savas izlūkdarbības uzdevumus - izveidot Latvijā spiegošanas tīklu, un, balstoties uz to, pakāpeniski iespiesties arī citās PSRS teritorijās.

Nacionālistos un no viņu vidus savervētajos spiegos kurus iesūtīja Latvijas PSR, angļu izlūkdienests neatlaidīgi veidoja pārliecību, ka britu valdība aktīvi atbalsta ideju par buržuāziskās iekārtas atjaunošanu Latvijā. Šajā spēlē aktīvi izmantoja bijušās buržuāziskās Latvijas sūtni K.ZARIŅU kurš, dzīvojot “savā sūtniecībā” Londonā, izstrādāja dažādus plānus un projektus gan satversmes sapulcēm, gar sociālistiskā īpašuma ekspropriācijai pēc padomju varas gāšanas Latvijā. K.ZARIŅŠ[3] arī rakstīja vēstījumus nacionālajai pagrīdei Latvijā un iedvesmoja to cīņai pret padomju varu.

Amerikāņu izlūkdienests rīkojās vienkāršāk -spiegiem maksāja skaidrā naudā un idejai par buržuāziskās iekārtas atjaunošanu Latvijā veltīja mazāku uzmanību.

Zviedri rīkojās vēl vienkāršāk. Piedāvājot savu viesmīlību, viņi izrādīja solidaritāti un līdzjūtību nacionālistiem, spiegošanu pret PSRS viņi apmaksāja samērā pieticīgi, toties absolūti netraucēja angļiem un amerikāņiem vervēt un sagatavot spiegus, kuri varētu veikt graujošu darbību Latvijas PSR teritorijā.

Valsts drošības orgāni savlaicīgi atšifrēja ārzemju izlūkdienestu darbību un centienus, tas ļāva veikt nepieciešamos pasākumus, lai visas Anglijas, ASV un Zviedrijas kaitnieciskās darbības pret Latvijas PSR pakļautu savai kontrolei un ilgu gadu gaitā kontrolētu spiegu iesūtīšanu Latvijas PSR; iefiltrēt Anglijā un Zviedrijā savu aģentūru, kas atmaskotu konkrētus kaitnieciskus plānus pret PSRS, radīt pretiniekam pārliecību, ka no Latvijas PSR teritorijas viņš sekmīgi veic izlūkošanu pret PSRS. Rezultātā valsts drošības orgāniem izdevās paralizēt pretinieka naidīgo darbību.

Turpmāk izklāstīti materiāli par operatīvo spēli ar angļu [92.lpp.] izlūkdienestu, kuru realizēja ar kodētu nosaukumu “LURSENS - S”. Pirms šīs spēles konkrētā materiāla izklāsta tiek dota vēsturiska uzzina par operatīvo stāvokli Latvijas PSR teritorijā pēdējos kara gados un pirmajā pēckara periodā. Ar to rēķinājās pretinieks, organizējot graujošu darbību pret PSRS.

Kamēr Latvijas PSR bija okupējis hitleriešu karaspēks, no pirmās līdz pēdējai dienai latviešu buržuāziskie nacionālisti aktīvi sadarbojās ar okupācijas varas iestādēm, to izlūkošanas un pretizlūkošanas orgāniem. Bet jau 1943.gadā, kad hitleriskās Vācijas militārā sakāve kļuva acīmredzama visiem no aizspriedumiem brīviem cilvēkiem, to sāka saprast arī zināma daļa latviešu nacionālistu. Joprojām uzstājoties pret padomju varu, pret tās atjaunošanu Latvijā, nacionālisti savus skatus sāka vērst uz Rietumiem - ASV un Lielbritāniju. Šī nacionālistu daļa uzskatīja, ka Vācija un Padomju Savienība karā zaudēs spēkus un noasiņos, kā rezultātā noteikumus pēckara Eiropas iekārtai diktēs ASV un Lielbritānija. Ar šo valstu palīdzību, kā iepriekš minēts, cerēja atjaunot Latvijas valsti.

Šai virzienā aktīvi darbojās bijušais buržuāziskās Latvijas sūtnis Zviedrijā Voldemārs SALNAIS,[4] kurš dzīvoja Stokholmā. 1943.gada martā viņš nodibināja kontaktus ar ASV un Anglijas izlūkdienesta pārstāvi Stokholmā un izklāstīja viņa rīcībā esošus datus par “nacionālo spēku” esamību Latvijā. SALNAIS saņēma ārzemju izlūkdienestu piekrišanu piegādāt nacionālistiem Latvijā ieročus, lai pēc tam, kad Padomju Armijas uzbrukumu rezultātā republikas teritoriju būs spiesti atstāt vācu fašistiskie okupanti, organizētu pretošanos padomju varas atjaunošanai.

Atsaucoties SALNĀ ieteikumam, veidot okupētajā Latvijā organizācijas, kas pretotos Padomēm, 1943.gada 22.jūlijā nacionālistu līderi organizēja sava “kurjera” - žurnālista Leona SILIŅA[5] nelegālu pārvešanu uz Zviedriju, lai informētu par stāvokli Latvijā.

Gandrīz vienlaikus - 1943.gada 13.augustā Rīgā, Latvijas pirmā prezidenta ČAKSTES dēla - profesora Konstantīna ČAKSTES[6] dzīvoklī, vāciešiem nezinot, notika dažu inteliģences grupu un politisko partiju pārstāvju apspriede. Apspriedē nolēma izveidot jaunu nacionālistisko organizāciju “Latvijas Centrālā Padome” - “LCP”.

1943.-1944.gadā sakarus starp LCP un Zviedriju uzturēja iepriekš minētais SILIŅŠ, vairākas reizes šķērsojot jūru.

Pārcelšanu no Latvijas uz Zviedriju organizēja Ventspils ostas inženiera palīgs, aktīvs LCP darbinieks Artūrs ARNĪTIS. Atpakaļreisus veica Latvijas kuģniecības bijušais mehāniķis Eduards ANDERSONS, kurš tai laikā uzturējās Zviedrijā.

1944.gada martā, ieradies no Zviedrijas Ventspilī, SILIŅŠ nodeva ARNĪTIM radioaparātu (uztvērēju-raidītāju) “MARS” un pastāstīja, ka viņam izdevies saistīties ar Zviedrijas izlūkdienesta pārstāvi JOHANSONU un apmaiņā pret dažām zviedrus interesējošām ziņām panākt viņa piekrišanu palīdzēt LCP. Turpmāk SILIŅŠ sagādāja ARNĪTIM vēl divus radioaparātus, tomēr nodibināt radiosakarus ar zviedriem neizdevās.

Tajā pašā laikā iepriekš minētais SALNAIS no Latvijas saņemto informāciju “apstrādāja” un nosūtīja buržuāziskās Latvijas bijušajiem sūtņiem - Alfrēdam BĪLMANIM[7] ASV un Kārlim ZARIŅAM Lielbritānijā. 1944. gada janvārī SALNAIS no ārzemju izlūkdienesta saņēma 50 000 zviedru kronu, kas bija paredzētas iesāktā darba aktivizēšanai.

1944.gada maijā pretizlūkošana uzzināja par latviešu nacionālistu līderu sakariem ar rietumvalstu izlūkdienestiem. Konstantīnu ČAKSTI un lielāko daļu LCP izveidošanas iniciatoru arestēja, bet daļai, tai skaitā arī ARNĪTIM, izdevās aizbēgt uz Zviedriju.

Pēc ierašanās Zviedrijā ARNĪTIS ar SILIŅA starpniecību nodibināja kontaktus ar Zviedrijas izlūkdienesta kapteini JOHANSONU un pēdējā uzdevumā veica divus reisus uz Latviju. Te viņš tikās ar LCP locekļiem, kuri bija palikuši republikā, un nodeva viņiem vairākus radioraidītājus “CĒZARS”.

Trešo reizi ARNĪTIS ieradās Latvijā 1945.gada martā ar izlūkošanas un diversijas rakstura uzdevumu, kuru bija saņēmis no jau iepriekš minētā ģenerāļa Vernera TEPFERA. V.TEPFERS šai laikā bija angļu izlūkdienesta rezidents Zviedrijā un vienlaikus uzturēja lietišķus sakarus ar amerikāņu un zviedru izlūkdienestiem.

Šo uzdevumu ARNĪTIS nepaguva izpildīt, jo drīz vācu armija kapitulēja, un kopā ar domubiedru grupu viņš aizbēga uz Zviedriju. Uz Ventspili atvesto radioaparatūru nacionālistiem neizdevās izmantot, lai arī no Zviedrijas atbrauca radiosakaru speciālists Rihards ZANDE. Vēlāk visu radioaparatūru konfiscēja VDK.

Zviedrijā ARNĪTIS, sadarbojoties ar angļu izlūkdienesta pārstāvi TEPFERU, no 1945.gada maija līdz oktobrim gatavojās kārtējam braucienam uz Latviju ar mērķi - atjaunot nacionālistisko pretpadomju pagrīdes darbību un savākt spiegošanas materiālus par stāvokli republikā.

Viņa rīcībā bija nodoti trīs cilvēki:

- Jānis ŠMITS, Rīgas jūras ostas bijušais inženieris, no 1944.gada aprīļa - vācu armijas leitnants, piedalījies cīņās pret padomju karaspēku, divas reizes bijis ievainots,

- Laimonis PĒTERSONS, Latvijas kuģniecības bijušais mehāniķis, laivas, ar kuru spiegus nogādāja Latvijā, motorists,

- Eduards ANDERSONS, kuģniecības mehāniķis (minēts iepriekš).

1945.gada naktī no 14. uz 15.oktobri spiegu grupu izsēdināja Kurzemes piekrastē. Drīz pēc izsēšanās Padomju Latvijas krastā, ARNĪTI un vēlāk arī pārējos grupas locekļus aizturēja. Tomēr Kurzemes bandītu nacionālistiskajai pagrīdei kļuva zināms par “angļu grupas” ierašanos Latvijā. Šo apstākli, ka pagrīde ir informēta par angļu izlūkdienesta emisāru ierašanos, Latvijas valsts drošības orgāni veiksmīgi izmantoja, lai likvidētu bandītu formējumus, kā arī, lai turpmāk veiktu operatīvos pasākumus pret ārvalstu izlūkdienestiem. Tā, piemēram, lai kontrolētu spiegu iesūtīšanas kanālus Latvijas PSR teritorijā, pieņēma lēmumu uzsākt operatīvo [93.lpp.] spēli ar ārzemju izlūkdienestiem, izmantojot ARNĪŠA grupai atņemto radioaparatūru un šifrus.

Ar šādu mērķi drošības orgānu slepenais līdzstrādnieks “DRUG” (“ДРУГ”), izmantojot VDK rīcībā esošo rāciju, 1946.gadā sāka izsaukt Stokholmas aģentūras radiocentru. Pēc vairākiem mēnešiem pretinieka izlūkdienesta radiocentrs atsaucās.

Sākās ļoti uzmanīga un sarežģīta radiospēle. Pretinieks nemitīgi pārbaudīja radioizsaukuma iniciatorus, precizēja visus iespējamos datus par “DRUG” un ar viņu saistītām personām. Acīmredzot, nesaņēmis pārliecinošus pierādījumus, ka “DRUG” nav saistīts ar VDK orgāniem lai pārbaudītu “DRUG” un noskaidrotu agrāk iesūtītās ARNĪŠA grupas likteni, pretinieks nolēma Latvijas PSR teritorijā iesūtīt jaunu spiegu grupu.

Šim nolūkam izraudzījās iepriekš minēto Rihardu ZANDI. Par viņa palīgu iecēla latviešu emigrantu Ēriku TOMSONU.

1946.gada 6.augusta naktī ZANDI un TOMSONU zvejnieku motorlaivā iesūtīja Rīgas jūras līča piekrastē. Pēc veiksmīgas izsēšanās krastā, ZANDE un TOMSONS, izmantojot savus plašos radnieciskos un nacionālistiskos sakarus, sāka izvērst izlūkošanas un graujošo darbību. ZANDE ar savu rāciju sāka izsaukt Stokholmas radiocentru, bet, no viņa neatkarīgu apstākļu dēļ, ilgu laiku nespēja nodibināt abpusējus radiosakarus. ZANDES un TOMSONA meklēšana un aizturēšana bija saistīta ar lielām grūtībām. Valsts drošības iestāžu veiktie pasākumi, tai skaitā ZANDES rācijas pelengēšana raidīšanas laikā, nepalīdzēja viņu aizturēt. Viņš vienmēr veiksmīgi izkļuva no aplenkuma.

Protams, valsts drošības orgānu veiktie pasākumi traucēja ZANDES darbību, tāpēc vienlaikus veiktās “DRUG” radiospēles ar Stokholmas radiocentru radīja labvēlīgus apstākļus, lai “DRUG” sāktu tieši kontaktēties ar ZANDI. Rezultātā centrs bija spiests dot “DRUGam” paroli un adreses, lai tas nodibinātu sakarus ar ZANDI. Tā radiospēles caur “DRUGu” ļāva ar viņa palīdzību kontaktēties ar ZANDI un TOMSONU, pārliecināt viņus, ka “DRUG” nav saistīts ar valsts drošības orgāniem. To ZANDE ar savu šifru apstiprināja centram un tādējādi visa tālākā ZANDES un TOMSONA darbība nonāca VDK kontrolē.

Operatīvu iemeslu dēļ ZANDI nearestēja tūlīt pēc viņa atrašanas. Viņš un viņa domubiedri veselu gadu atradās valsts drošības orgānu redzes lokā. Šai laikā ZANDE divas reizes mēģināja pāri jūrai bēgt uz Zviedriju. Pēc otrā bēgšanas mēģinājuma ZANDI un TOMSONU arestēja un sauca pie kriminālatbildības.

Tas, ka angļu un zviedru izlūkdienesti Padomju Latvijas teritorijā iesūtīja ARNĪŠA un ZANDES spiegošanas grupas, spiegus-repatriantus, kuriem bija uzdevums iefiltrēties čekas aģentūras aparātā (Melbārdis-Rūmnieks, Vizulis, Volbedahts), kā arī citi VDK orgānu dokumenti droši liecināja, ka, neskatoties uz neveiksmēm, ārzemju izlūkdienesti neatteicās no plāniem un nodomiem izmantot republikas teritoriju un šeit palikušos padomju varai naidīgos nacionālistus, lai organizētu spiegošanu un diversijas pret PSRS.

Jāatzīmē, ka pirmajos pēckara gados operatīvā situācija Latvijas PSR bija ļoti sarežģīta. Kurzemē hitleriskās armijas kapitulācijas dienā daļa visreakcionārāko latviešu “SS” leģiona virsnieku atteicās nolikt ieročus un iegāja mežos, kur organizēja un vadīja bruņotas bandas. Tās slepkavoja, terorizēja partijas, komjaunatnes un padomju darbiniekus, aplaupīja padomju un kooperatīvās iestādes, veica kontrrevolucionāru propagandu un aģitāciju, aicināja iedzīvotājus gāzt padomju varu un atjaunot Latvijā buržuāzisko iekārtu. Tajā pašā laikā ierindas bandītiem un iedzīvotājiem stāstīja, ka cīņā par padomju varas gāšanu republikā palīdzība tiek gaidīta no ASV un Anglijas. Bruņoto bandu vadītāju vidū apsprieda nepieciešamību nodibināt sakarus ar latviešu emigrācijas vadītājiem Zviedrijā, caur viņiem panākt rietumvalstu atbalstu un palīdzību.

Par šiem Latvijas nacionālās pagrīdes bandu centieniem amerikāņu, angļu un zviedru izlūkdienesti uzzināja 1945.gada beigās, kad uz Zviedriju motorlaivā pārbēga Kurzemes bandītu grupa ar bijušo “SD” policijas līdzstrādnieku Alfrēdu LAUNAGU priekšgalā. Saņemot šādu informāciju, izlūkdienestu vadītāji nekavējoties sāka darboties, lai republikā izveidojušos situāciju izmantotu savās interesēs.

Latvijas PSR valsts drošības orgāni rīkojās ļoti enerģiski, lai likvidētu bāzi ārzemju izlūkdienestiem: notika visaptveroša, nesaudzīga cīna ar nacionālās pagrīdes bandām, republikas teritoriju attīrīja no visa veida fašistiskās Vācijas atbalstītājiem un citiem pretpadomju elementiem, ar masu informācijas līdzekļu starpniecību iedzīvotāju vidū veica attiecīgu politiski audzinošu darbu.

1947.gada oktobrī republikas valsts drošības orgāni realizēja īpaši veiksmīgu operāciju, kura uzsāka pilnīgu bandītisma likvidēšanu Kurzemē. Šīs operācijas pamatā bija atsevišķu bandu vadītāju informētība, ka Latvijā ieradušies “Angļu izlūkdienesta emisāri” (domāta Arnīša grupa).

Pie Kurzemes bandītu grupām nosūtīja pieredzējušu, drošsirdīgu un uzņēmīgu slepeno līdzstrādnieku “TANKISTU” ar uzdevumu - leģendēt angļu izlūkdienesta pārstāvja esamību Rīgā, kurš varot un esot gatavs materiāli palīdzēt un atbalstīt nacionālās pagrīdes bandas. “TANKISTAM” izdevās panākt, ka bandītu grupu vadītāji noticēja šai leģendai, un, lai pārbaudītu “TANKISTA” ziņas, uz Rīgu nosūtīja savu izlūku. Šim “izlūkam” veiksmīgi piespēlēja “angļu izlūkdienesta pārstāvi”, kura lomā uzstājās operatīvais darbinieks. Viņš nostiprināja “TANKISTA” leģendu un, lai apspriestos un saņemtu instruktāžu, uzaicināja Kurzemes bandītu grupu vadītājus ierasties Rīgā. Lai nodrošinātu apspriedes “delegātus” ar personības dokumentiem, “TANKISTS” viņus mežā nofotografēja un vēlāk sagādāja viņiem valsts drošības orgānu sagatavotus “drošus” dokumentus ceļam uz Rīgu.

1947.gada 13.oktobrī Rīgā nosacītajā adresē ieradās 13 nacionālās pagrīdes bandu vadītāji, bet četrpadsmitais, kurš uzstājās kā nākamais Latvijas prezidents, ieradās l4.oktobrī.

Viņus visus atbruņoja un arestēja bez neviena šāviena.

Neskatoties uz zināmiem panākumiem valsts drošības orgānu cīņā pret bandītu formējumiem, bija pilnīgi skaidrs, ka īsā laikā pilnībā likvidēt nacionālās pagrīdes bandas nebūs vienkārši, jo pagrīdes atbalstīšanā un pret PSRS vērstā spiegošanas un kaitniecības darba organizēšanā iesaistījās ārzemju izlūkdienesti. Par to liecināja ARNĪŠA un ZANDES grupu, kā arī atsevišķu spiegu iesūtīšana.

[94.lpp.]

Lai paātrinātu nacionālās pagrīdes bandu likvidācijas procesu, bet, galvenais nepieļautu, ka ārzemju izlūkdienesti tās atbalstītu un iedvesmotu, bija svarīgi paralizēt šo dienestu mēģinājumus izmantot operatīvo situāciju Latvijā, spiegošanas un citu veidu kaitnieciskās darbības izvēršanai pret PSRS.

Problēmu varēja atrisināt, vienīgi iekļūstot pretinieka spiegošanas centros un kontrolējot ārzemju izlūkdienestu graujošo darbību pret mūsu zemi.

Tāpēc angļu izlūkdienesta aģentūras aparātā nolēma iefiltrēt pārbaudītu VDK slepeno līdzstrādnieku “APOGU”, kuram bija sakari atsevišķu nacionālās pagrīdes vadītāju vidū. “APOGU” pazina arī atsevišķi nacionālisti Rietumos, kuri sadarbojās ar angļu un amerikāņu izlūkdienestiem. “APOGAM” bija šim mērķim atbilstoša biogrāfija, kas ārzemju izlūkdienestu priekšā ļāva viņam droši leģendēt savu uzticību buržuāziskajiem ideāliem un gatavību “cīnīties” pret padomju varu.

“APOGS” dzimis 1919.gadā, latvietis, sīkburžuāziskas izcelsmes, ar nepabeigtu augstāko izglītību, ar sakariem “ABVĒRA” bijušo līdzstrādnieku, latviešu “SS” leģiona virsnieku un fašistiskās “PĒRKONKRUSTA” organizācijas līderu vidū. 1944.-1945.gadā viņam bija zināma loma, organizējot “LCP” locekļu pārvešanu uz Zviedriju. Kara beigās viņš ietilpa nelegālā sacelšanās organizācijā “Latviešu Ziemeļkurzemes partizānu nacionālā apvienība”. 1945.gadā “APOGS” ieradās valsts drošības orgānos ar labprātīgu atzīšanos un patiesi nožēloja savu iepriekšējo darbību. Vēlāk viņš sniedza būtisku palīdzību, likvidējot nacionālās pagrīdes bandas republikas teritorijā. “APOGS” ar vajadzīgo izpratni un atbildības sajūtu uzņēma priekšlikumu par “nelegālu” braucienu uz Zviedriju pie “LCP” vadītājiem.

Veiksmīgi realizētu operatīvo pasākumu rezultātā, no Rīgā dzīvojoša, aktīva “LCP” locekļa BILESKALNA, “APOGAM” izdevās iegūt rekomendācijas vēstuli angļu izlūkdienesta rezidentam Zviedrijā - bijušajam buržuāziskās Latvijas kara prokuroram ģenerālim TEPFERAM (minēts iepriekš).

Saskaņā ar uzdevumu pēc ierašanās Zviedrijā “APOGAM” vajadzēja veikt sekojošo:

- satikties ar TEPFERU un iegūt uzticību, ar viņa palīdzību nodibināt kontaktus ar ārzemju izlūkdienestu un panākt, lai viņu vienu, vai arī kopā ar aģentu grupu nosūta uz PSRS teritoriju, noteikta uzdevuma veikšanai,

- tādā pašā nolūkā saistīties ar savu agrāko pazinu Alfrēdu LAUNAGU (minēts iepriekš),

- - lūgt palīdzību,

- piespēlēt ārzemju izlūkdienestam “uzticamus” cilvēkus, pie kuriem varētu slēpties republikā iesūtīti spiegi.

1948.gada l1.oktobrī zvejnieku motorlaivā (tai laikā populārākais līdzeklis bēgšanai uz Rietumiem) “APOGU” pārveda uz Zviedriju, uz Gotlandes salu. Zviedrijas policijas iestādēs “APOGS” pieprasīja tikšanos ar ģenerāli TEPFERU, paskaidrojot, ka viņam ģenerālim Tepferam jānodod īpašs uzdevums no Latvijas nacionālistiskās pagrīdes.

Lai pārbaudītu “APOGA” personību, vietējās policijas priekšnieks BONDS viņu pamatīgi nopratināja. No Stokholmas BONDS izsauca Hugo GINTERU, kuru “APOGS” nosauca kā vienu no latviešu emigrantiem Zviedrijā, kuru pazīst.

Vēlāk izrādījās, ka fašistiskās organizācijas “PĒRKONKRUSTS” bijušais aktīvais dalībnieks Hugo GINTERS bija saistīts ar zviedru un amerikāņu izlūkdienestiem. Viņš, protams, atpazina “APOGU”, izprašņāja par stāvokli republikā un mēģināja pierunāt viņu sadarboties ar amerikāņu izlūkdienestu, kurš, viņa vārdiem runājot, par Latviju izrāda lielu interesi. GINTERS arī paskaidroja, ka 1946.gadā Latvijā iesūtītie angļu aģenti TOMSONS un ZANDE darbojās ar amerikāņu izlūkdienesta ziņu un līdzekļiem. No lietišķiem sakariem ar TEPFERU viņu atrunāja, jo viņu, lūk, interesējot tikai militāra rakstura informācija, kuru viņš vācot zviedru labā. Iespējas materiāli palīdzēt pagrīdei Latvijā viņam neesot. H.GINTERS iedeva kopējā paziņas Alfrēda LAUNAGA adresi, un ieteica steidzīgi nodibināt sakarus ar viņu (tas atbilda “APOGA” interesēm).

“APOGS”, lai uzsistu sev cenu, atteicās no H.GINTERA priekšlikumiem, paziņojot, ka iekams nebūs ticies ar ģenerāli TEPFERU, viņš ne ar vienu neapspriedīs savu uzdevumu, kura dēļ ieradies Zviedrijā.

Nopratināšanas laikā, sarunās ar H.GINTERU, kā arī ar citiem, “APOGS” stāstīja, ka Latvijā viņš vairs neatgriezīsies, tādā veidā novēršot aizdomu rašanos.

Apmēram pēc nedēļas uz tikšanos ar “APOGU” ieradās TEPFERS. “APOGS” viņam nodeva BILESKALNA vēstuli, ziņoja par savām pilnvarām un savas ierašanās Zviedrijā mērķi (saskaņā ar saņemto uzdevumu). Apsolījis nokārtot visus “APOGU” interesējošos jautājumus, tai pašā dienā TEPFERS izlidoja uz Stokholmu, iepriekš brīdinājis “APOGU” nevienam nestāstīt par viņu sarunas raksturu. TEPFERS neiebilda pret “APOGA” nodibināto kontaktu ar LAUNAGU.

Savu TEPFERS paveica ātri. Novembra sākumā “APOGAM” izgatavoja pagaidu personas apliecību un viņš izbrauca uz Stokholmu, tur viņu atkal nopratināja “valsts slepenpolicija”, bet vēlāk šī dienesta darbinieks ANDERSONS viņu nogādāja TEPFERA dzīvoklī.

Kamēr “APOGS” dzīvoja pie TEPFERA, ģenerālis viņu intensīvi izprašņāja par pagrīdes lietām, izrādīja interesi par “APOGU”, pārbaudīja viņu un nemitīgi apstrādāja ar mērķi savervēt.

Novembra beigās “APOGAM” atļāva izbraukt uz Hides pilsētu, lai tiktos ar LAUNAGU. LAUNAGS apstiprināja, ka sadarbojas ar angļu un amerikāņu izlūkdienestiem. Pa angļu izlūkdienesta līniju viņš ir saistīts ar TEPFERU un bijušo Valsts vēstures muzeja direktoru Rīgā - Voldemāru ĢINTERU.

Pārliecinājies par “APOGA” patiesumu, decembrī TEPFERS paziņoja, ka iesūtīšanai Baltijā angļu izlūkdienests ir izveidojis lietuviešu un igauņu grupu. TEPFERS sāka “apstrādāt” “APOGU”, lai pierunātu viņu kopā ar šo grupu atgriezties Latvijā. Pēc ilgas “šaubīšanās” “APOGS” piekrita, motivējot savu rīcību arto, ka līdz arto cer izvest uz Rietumiem savu ģimeni.

Pēc tam “APOGS” aizpildīja un nodeva TEPFERAM sīki izstrādātu anketu (ar visiem radurakstiem) un autobiogrāfiju. 1949.gadā no janvāra līdz martam “APOGS” mācījās speciālos kursos, kur apguva aģentūras radiosakarus, šifrēšanu, spiegošanas paņēmienus un slepenraksta [95.lpp.] pielietošanu korespondencē. Šos kursus pasniedza zviedri. Nosūtot “APOGU” uz kursiem, TEPFERS paskaidroja, ka diemžēl bez zviedriem iztikt nevarot, kaut vispirmām kārtām šai lietā ir ieinteresēti angļi. Tāpēc savā dzīvoklī TEPFERS iemācīja “APOGAM” otru šifru un slepenrakstu, motivējot savu rīcību apmēram tā: “Tas ir mūsu otrajam, svarīgākajam darba virzienam.”

Kopā ar “APOGU” kursos mācījās LAUNAGS un igaunis KRŪMS (igauni 1951.gadā izsēdināja Igaunijas piekrastē un apšaudes laikā viņu nogalināja robežsargi). Lietuvieši mācījās atsevišķi, bet “APOGS” viņus pazina un noskaidroja viņu personas datus.

Pirms izbraukšanas “APOGS” no TEPFERA saņēma tā saucamos “angļu jautājumus” - tas ir, spiegošanas instrukciju, kas atradās skūšanās piederumos nomaskētā fotolentē. Šī instrukcija bija paredzēta nacionālās pagrīdes vadītājiem Latvijā. Vienlaikus no TEPFERA “APOGS” saņēma kartes, fotoaparātu, slepenraksta piederumus, vairākus pulksteņus un noteiktu naudas summu (rāciju un ieročus viņš saņēma no zviedriem).

Pēc TEPFERA lūguma kā “drošas adreses” Latvijā, kuras varētu izmantot ārzemju izlūkdienesti, “APOGS” nosauca divas sev zināmas uzticamas adreses - vienu Piltenē (Kurzemē), otru - Rīgā.

Instruējot “APOGU” par uzvedību Latvijā, TEPFERS ieteica rīkoties uzmanīgi, bet droši. Nebaidīties pat tad, ja čeka viņu aiztur, jo, kā paskaidroja TEPFERS, čeka noteikti piedāvās viņam sadarboties. Tādā gadījumā vajagot piekrist, jo līdz ar to nākotnē radīsies iespēja atkal atgriezties Zviedrijā. Aizturēšanas gadījumā TEPFERS atļāva “APOGAM” sacīt, ka viņš pilda TEPFERA uzdevumu, tādā veidā iegūstot pilnīgu čekas uzticību.

1949.gada 30.aprīlī “APOGU” reizē ar pieciem angļu izlūkdienesta spiegiem - trim lietuviešiem un diviem igauņiem “LURSENS - S” tipa ātrgaitas kuterī (vācu trofejkuteris, kas atradās angļu pārziņā) nogādāja Baltijas jūras piekrastē, Lietuvas PSR Palangas pilsētas rajonā. 2 km no krasta spiegi pārsēdās divās gumijas laivās un 1949.gada 1.maija naktī apmēram plkst. 2.00 izcēlās padomju teritorijā. Prasmīgi atdalījies no grupas, “APOGS” informēja vietējos valsts drošības orgānus par spiegu ierašanos.

Tā veiksmīgi beidzās ļoti svarīgs posms, iefiltrējot mūsu aģentu “APOGU” zviedru un angļu izlūkdienestu aģentūras tīklos un “piespēlējot” angļu izlūkdienestam Padomju Savienībā iesūtīto spiegu izmitināšanai dzīvokļus - lamatas.

Turpmāk bija paredzams ļoti sarežģīts darbs, lai nostiprinātu sasniegto un paildzinātu operatīvo spēli ar ārzemju izlūkdienestiem.

Lai nodibinātu sakarus ar angļu izlūkdienestu, ieradies Rīgā, “APOGS” uz TEPFERA doto adresi nosūtīja slepenraksta vēstuli. To viņš darīja saskaņā ar valsts drošības orgānu norādījumiem. Vēstulē “APOGS” ziņoja, ka visa grupa veiksmīgi ieradusies padomju teritorijā. Pēc neilga laika sakarus ar angļu izlūkdienestu nodibināja arī pa radio.

Tajā pašā laikā “APOGS” apmeklēja BILESKALNU, ziņoja par veiksmīgo atgriešanos no Zviedrijas, un, cik tas bija lietderīgi (nekaitējot VDK interesēm), pastāstīja par ārzemēs paveikto. Uzklausot “APOGA” lūgumu, BILESKALNS pa saviem kanāliem ziņoja TEPFERAM, ka “APOGS” atgriezies Rīgā un ka BILESKALNS saņēmis TEPFERA sūtījumu. Tādā veidā vēl vairāk nostiprinājās “APOGA” pozīcijas angļu izlūkdienesta aprindās.

Pēc PSRS VDK lūguma PSRS Ministru Padome “APOGU” pēc šīs operācijas apbalvoja ar Sarkanās Zvaigznes ordeni.

Lai pārtrauktu BILESKALNA kaitniecisko darbību, 1949.gada vasarā BILESKALNU kopā ar viņa vadītās grupas locekļiem arestēja un nodeva tiesai. Šai laikā “APOGA” stāvoklis bija pietiekami stabils un caur viņu sekmīgi varēja turpināt operatīvo spēli.

Tālākie notikumi liecināja, ka uzsāktā operatīvā spēle ar angļu izlūkdienestu attīstās mums izdevīgā virzienā.

Angļi sagatavoja un, izmantojot savā pārziņā esošo ātrgaitas kuteri “LURSENS - S”, 1950.gada naktī no 31.oktobra uz 1.novembri Baltijas jūras Kurzemes piekrastē izsēdināja 2 spiegus, kuri darbojās ar izdomātiem uzvārdiem “KRAUJA” un “MEDNIS”. Slepeni nokļuvuši PSRS teritorijā, abi spiegi nemanīti šķērsoja pierobežas zonu un ieradās “APOGA” norādītajā adresē pēc palīdzības. “APOGA” uzticamais sakarnieks viņiem iedeva otru fiktīvu adresi Rīgā, kur dzīvoja “APOGA” svainis.

1950.gada 5.novembrī “KRAUJA” un “MEDNIS” ieradās pie minētā svaiņa, viņš tos paslēpa savā dzīvoklī un vēlāk saveda kopā ar “APOGU”. Pēdējais nekavējoties ziņoja mums par spiegu ierašanos.

Ar “APOGA” un citu operatīvo līdzekļu palīdzību noskaidroja, ka “KRAUJAS” un “MEDŅA” uzdevums ir vākt izlūkošanas rakstura ziņas un radīt nosacījumus citu angļu aģentu, kurus gatavo iesūtīšanai PSRS, uzņemšanai.

Spiegiem bija fiktīvi dokumenti (izziņas no darbavietas). Lai saistītos ar angļu izlūkdienestu, viņi bija apgādāti ar portatīvo radiostaciju, šifriem, slepenraksta līdzekļiem. Bez tam viņiem bija arī ieroči, indes ampulas, lai iekrišanas gadījumā izdarītu pašnāvību, topogrāfiskās kartes, fotoaparāti, lielas summas padomju naudas, dārglietas un citi priekšmeti, kas nepieciešami, lai veiktu dotos uzdevumus.

Valsts drošības orgāniem radās jautājums - ko darīt ar šiem spiegiem?

Lai izvērstu operatīvo spēli ar angļu izlūkdienestu, pieņēma lēmumu “KRAUJU” un “MEDNI” nearestēt, bet veikt pasākumus, kas pilnīgi kontrolētu viņu darbību un neļautu viņiem realizēt graujošas akcijas pret mūsu valsti. Ar “APOGA” palīdzību viņus iemitināja “drošā” (VDK slepenā līdzstrādnieka) dzīvoklī un viņi nonāca pilnīgā mūsu cilvēku atkarībā.

Pēc spiegu lūguma apgādāt viņus ar personas dokumentiem, “APOGS” “ar lielām pūlēm” sadabūja izziņas no darbavietas un paziņoja, ka pasu iegūšanai ir vajadzīga liela nauda.

Lai novērstu pašnāvības iespējas, veica pasākumus, kuru rezultātā indi ampulās nomainīja ar organismam nekaitīgu vielu, vienu no pistolēm sabojāja (no ārpuses bojājumu [96.lpp.] nevarēja manīt), bet otru (izmantojot ticamu ieganstu) atsavināja.

“KRAUJA” un “MEDNIS” rūpīgi slēpa savus īstos uzvārdus, bet drīzumā, pielietojot specdienestu operatīvo pasākumu kompleksu, noskaidroja, ka:

“KRAUJA” ir Vitolds BERĶIS, dzimis 1918.gadā , latvietis, buržuāziskās Latvijas Ārlietu ministrijas ievērojama ierēdņa dēls, fašistiskās politiskās partijas “PĒRKONKRUSTS” bijušais loceklis, pēc profesijas lidotājs, vācu okupācijas laikā strādājis “SD”;

“MEDNIS” - Andrejs GALDIŅŠ, dzimis 1916.gadā , latvietis, zemnieks.

Izstrādes rezultātā noskaidroja, ka pēc Vācijas kapitulācijas “KRAUJA” un “MEDNIS” nokļuvuši Anglijā. Angļu izlūkdienests “KRAUJU” savervēja 1949.gada vasarā un nosūtīja 3 mēnešu radistu kursos uz Rietumvāciju. Vēlāk viņu iepazīstināja ar “MEDNI” un abus reizē gatavoja iesūtīšanai PSRS.

Pielietojot specdienestu operatīvo pasākumu kompleksu, noskaidroja angļu izlūkdienesta doto uzdevumu - ar “APOGA” palīdzību “KRAUJAM” un “MEDNIM” vajadzēja iekļauties kādā no bandītu grupām, kas darbojās Latvijas piekrastes rajonā, izmantojot radiosakarus un slepenrakstu, ziņot par “partizānu” darbību, viņu skaitu, bruņojumu, dislokāciju, sniegt ziņas par to vadītājiem u.tml.. Vienlaikus izraudzīt un sagatavot piemērotas vietas, kur pieņemt no lidmašīnām izmestu (“partizāniem” nepieciešamu) kravu, kā arī nosēsties lidmašīnām un izpletņlēcējiem.

Rīgā “KRAUJA” un “MEDNIS”, pārbaudot “APOGA” darbību un apkārtējo situāciju, secināja, ka viņiem ir darīšana ar uzticamiem cilvēkiem, ka “APOGAM” tiešām ir iespējas un ka “APOGS” ir viņiem uzticams cilvēks. Par to viņi pēc labākās sirdsapziņas informēja spiegošanas centru, uz nosacītām adresēm Rietumvācijā, Zviedrijā un Dānijā sūtot angļu izlūkdienestam slepenrakstā rakstītus ziņojumus. Mūsējie šīs vēstules lasīja pirms to nosūtīšanas. Rakstot par savu stāvokli, spiegi sūdzējās, ka viņiem nav personas dokumentu. Īpaši pasvītroja naudas trūkumu un prasīja angļus pie pirmās izdevības sniegt viņiem materiālu palīdzību. Spiegiem bija radīti apstākļi, kuros viņu patstāvīga darbība gandrīz pilnīgi bija izslēgta, ar “APOGA” un dzīvokļa saimnieka starpniecību viņi atradās pilnīgā mūsu kontrolē. Pat nosūtot vēstules angļu izlūkdienestam, viņi bija spiesti izmantot iepriekš minēto starpniecību. Kad kļuva pilnīgi skaidrs, ka “KRAUJA” un “MEDNIS” uzticas “APOGAM” un spiegošanas centram var nodot vienīgi mums izdevīgu informāciju, viņiem radīja apstākļus radiosakaru nodibināšanai ar angļu izlūkdienestu.

Savā pirmajā radiogrammā “KRAUJA” sūdzējās par grūtībām darbā, kas saistītas ar naudas trūkumu, norādot, ka nopietnai izlūkdarbībai nepieciešamas lielas padomju naudas summas.

Saņēmis šo radiogrammu, izlūkcentrs pieprasīja adresi, uz kuru varētu nosūtīt naudu un vērtslietas. Ar “APOGA” starpniecību šāda adrese angļiem tika “piespēlēta”. 1950.gada 18.aprīlī angļu izlūkdienests iesūtīja spiegu grupu Lietuvas PSR teritorijā. Vienam no aizturētajiem spiegiem konfiscēja sainīti ar lielu padomju naudas summu un zelta izstrādājumus, kurus bija paredzēts nodot “KRAUJAM” un “MEDNIM”.

Tā kā Lietuvas PSR VDM veidoja savus operatīvos pasākumus, nedarot zināmu atklātībai faktu, ka spiegi, izceļoties padomju krastā, ir aizturēti, tad pēc neilga laika izlūkcentram paziņoja, ka nauda un dārglietas esot paglabātas slēptuvē Latvijas teritorijā (uzrādīja slēpņa koordinātas - zem Abavas tilta).

1950.gada maijā “KRAUJA” un “MEDNIS” sāka izrādīt pastiprinātu vēlēšanos aktīvi pildīt ārzemju izlūkdienesta uzdevumu. Lai aktivizētu spiegu izstrādi, ierobežotu pārvietošanos un novērstu viņu noziedzīgo darbību, radās nepieciešamība abus izvest no Rīgas un nomitināt apstākļos, kurus kontrolētu operatīvā grupa.

Zinot angļu izlūkdienesta nodomus izmantot “KRAUJU” un “MEDNI” kā starpniekus, lai iesūtītu PSRS savu aģentūru, “APOGS” spiegiem leģendēja savus sakarus ar “partizānu” pārstāvjiem, un tādēļ, lai sekmīgi izpildītu izlūkcentra uzdevumu, kā arī personīgās drošības labad viņiem ierosināja iekļauties “partizānu grupā”.

Spiegi pret “APOGA” priekšlikumu izturējās saprotoši un pieprasīja izlūkcentra viedokli šai jautājumā. Tas atbalstīja viņu nodomus. Pēc tam “KRAUJA” un “MEDNIS” galīgi izšķīrās izmantot “APOGA” iespējas un pamest Rīgu.

Šai laikā bandītu grupas, kas darbojās Kurzemē, visumā bija likvidētas. Tomēr atsevišķi bandīti slēpās pie saviem atbalstītājiem, un kaut kur mežos vēl klīda sakauto bandu paliekas.

Realizējot “KRAUJAS” - “MEDŅA” lietā plānotos pasākumus, izveidoja fiktīvu partizānu grupu, kas sastāvēja no 2 operatīvajiem darbiniekiem un 5 valsts drošības orgānu specaģentiem. Šī grupa Engures mežos, netālu no Rīgas jūras līča, ierīkoja bunkurus, radot iespaidu, ka tā ir viņu dzīves vieta.

Visiem grupas locekļiem izstrādāja kopīgu uzvedības līniju, bet katram atsevišķi bija sava autobiogrāfija - leģenda. Lai kontrolētu “KRAUJAS” darbu ar rāciju, kā ierindas dalībnieku grupā iekļāva operatīvo darbinieku - radiotelegrāfistu K.A.ĶIPURU.

1950.gada 12.maijā kādā Rīgas parkā “APOGS” organizēja “KRAUJAS” tikšanos ar vienu no Kurzemes nacionālās pagrīdes bandu vadītājiem “MAKSI”. Šai lomā uzstājās Latvijas PSR valsts drošības orgānu Operatīvās daļas priekšnieka vietnieks apakšpulkvedis A.J.BUNDULIS. Tikšanās reizē “KRAUJA” vispārējos vilcienos ziņoja par savas ierašanās Latvijā mērķi un lūdza “MAKSI” nosūtīt viņu kopā ar “MEDNI” uz kādu no partizānu grupām. “MAKSIS”, liekot manīt, ka ir lietas kursā par “KRAUJAS” un “MEDŅA” ierašanos, īsumā izklāstīja “partizānu taktiku”. Saskaņā ar to partizāni nedrīkst veikt terora aktus vai kādas citas aktīvas darbības, kuras varētu izsaukt padomju varas orgānu pretdarbību. “MAKSIS” to izskaidroja ar nepieciešamību saglabāt nacionālās pagrīdes “kadrus”, kas pēdējos gados stipri cietuši. “KRAUJA” bija apmierināts ar partizānu “taktiku” un paziņoja, ka baidījies nokļūt laupītāju grupā. Noslēgumā “MAKSIS” norādīja, ka visā nepieciešams ievērot visstingrāko konspirāciju un bez ierunām jāpakļaujas tās grupas komandierim, uz kuru nosūtīs “KRAUJU” un “MEDNI”. Līdz ar to bija radīta iespēja spiegus kontrolēt un ierobežot viņu darbību.

Pēc tikšanās, sarunā ar “MEDNI” un “APOGU”, [97.lpp.] “KRAUJA” izteica savu sajūsmu par “partizānu pārstāvi”, nosaucot viņu par gudru un pieredzējušu “pagrīdnieku”.

1950.gada 13.maija naktī Rīgā nosacītā vietā piebrauca kravas mašīna un operatīvais darbinieks A.M.KALVE, kurš it kā esot ieradies no Kurzemes mežiem, “KRAUJU” un “MEDNI” nogādāja “partizānu nometnē”. “Partizāni” viņus sagaidīja draudzīgi, bet vienlaikus neizslēdzot iespēju, ka partizānu grupā viņus varētu būt iesūtījušas valsts drošības iestādes, izrādīja zināmu neuzticību. “KRAUJA” un “MEDNIS” visiem spēkiem centās pierādīt, kas viņi patiesībā ir. Viņi parādīja radiostaciju, šifrus, slepenraksta līdzekļus, indes ampulas, speciālus metāla rokas zāģīšus, kas paredzēti cietuma režģu pārzāģēšanai u.c. Beidzoties “pārbaudei”, spiegi atzinās, ka neuzticību pret sevi uztvēruši kā pašu par sevi saprotamu, bet ļoti baidījušies, ka, atrodot kaut mazāko ieganstu aizdomām, partizāni viņus varētu nošaut. Par to visu “KRAUJA” vienā no savām vēstulēm ziņoja izlūkcentram, norādot, cik grūti ir bez nopietniem sakariem nokļūt pie partizāniem. “Ja, ieradušies Latvijā, mēs sastaptos ar partizāniem bez vidutāja,” viņš rakstīja savā vēstulē, “tad nav nekādu šaubu, ka mūs likvidētu. To pieņemiet par aksiomu.”

Pēc pāris nedēļām, kuras “KRAUJA” nodzīvoja pie partizāniem, viņš lūdza tikšanos ar “MAKSI”. Tikšanās reizē viņš izteica apmierinājumu par dzīves apstākļiem mežā, paziņojot, ka, salīdzinot ar Rīgu, te viņam ir atpūta. Pilsētā viņš baidījies pat iziet uz ielas, jo viņam nebija personas dokumentu.

Sarunas laikā “KRAUJA” nodeva “MAKSIM” uz papirosu papīra rakstītu zīmīti, kurā izklāstīja, kāda informācija interesē angļu izlūkdienestu, un, proti, dati par smagās rūpniecības uzņēmumiem, dzelzceļiem, Rīgas ostu, ziņas par lauksaimniecību, izsūtīšanām, par armijas daļām un Jūras Kara flotes objektiem. Sarunā “MAKSIS” lika saprast, ka “pagrīdes organizācija” nav īpaši ieinteresēta spiegošanas ziņu vākšanā, jo šāda darbība “pagrīdei” saistīta ar zināmu risku, vienlaikus viņš pārmeta ārzemju centriem pasivitāti, sniedzot palīdzību. “KRAUJA” paskaidroja, ka viņa uzdevumos ietilpst ne vien vākt izlūkošanas ziņas, bet arī nodibināt sakarus ar nacionālo pagrīdi un par tās stāvokli informēt ārzemju emigrācijas centrus. Tāpēc “KRAUJA” ir nodomājis kopā ar nacionālās pagrīdes pārstāvi tuvākajā laikā atgriezties ārzemēs. Vēlāk, lai nodrošinātu visu partizānu grupu sakarus ar ārzemēm, Latvijā iesūtīs vairākas izlūku grupas ar radiostacijām. To “KRAUJA” vairākkārt stāstīja arī grupas locekļiem mežā, pasvītrojot, ka, iesūtot angļu aģentūru PSRS teritorijā, šo grupu izmantos kā bāzi.

Gadījumam, ja “KRAUJA” izbrauktu uz ārzemēm, savā vietā darbam ar rāciju viņš sāka gatavot grupas locekli - operatīvo darbinieku K.A.ĶIPURU. 1950.gada jūlijā, beidzis K.A.ĶIPURA “sagatavošanu”, “KRAUJA” ziņoja radiocentram un lūdza nozīmēt laiku, kad jauno radistu varētu pārbaudīt ēterā.

Pēc pāris dienām no izlūkcentra pienāca radiogramma: “Apsveicu tevi sakarā ar telegrāfista sagatavošanu. Paziņo mums, kas viņš ir? Lai viņš noraida vienu no taviem ziņojumiem. Mēs zināsim, ka tas ir tavs skolnieks un paziņosim par viņa sagatavotību. Ja viņš mūs apmierinās, dod viņam segvārdu “LAUVA” un paziņo, kādas koda lapas viņš saņēmis.”

Pēc “skolnieka” veiktā sakaru seansa radiocentrs atzina, ka viņš ir labi sagatavots un apsveica “KRAUJU” ar jauna radista savervēšanu.

Valsts drošības orgāni, analizējot izveidojušos situāciju, nolēma atļaut “KRAUJAM” atgriezties Anglijā. Tas balstījās uz aprēķinu, ka “KRAUJAS” atgriešanās Anglijā nostiprinās angļu izlūkdienesta uzticību “MAKŠA” organizācijai. Rezultātā šo kontaktu ar angļiem turpmāk varēs izmantot, lai pārtvertu PSRS iesūtītos spiegus.

Tieši “KRAUJA”, kurš bija angļu iesūtīts cilvēks, vislabāk varēja pierādīt angļu izlūkdienestam, ka Latvijā pastāv “droša bāze” spiegošanas un cita veida graujošas darbības izvēršanai pret PSRS.

“MEDNIS” šim nolūkam nederēja. Viņš pret visu izturējās aizdomīgi, bija nedisciplinēts, ignorēja konspirācijas prasības un varēja angļiem izteikt virkni savu šaubu, kas viņam bija radušās pret valsts drošības orgānu veiktajiem pasākumiem. Tāpēc, aizbildinoties ar ticamu ieganstu, viņu no grupas atdalīja, par ko runāsim vēlāk.

Kas attiecas uz “KRAUJU”, tad viņš ne pret ko neizrādīja aizdomas, atradās pilnīgā “MAKŠA” un grupas vadītāja ietekmē, izteica gatavību aizstāvēt “partizānu” intereses angļu izlūkdienesta priekšā.

Lai pamudinātu “KRAUJU” uzsākt sarunas ar angļiem par viņa atgriešanos Londonā, kārtējā tikšanās reizē “MAKSIS” “KRAUJAM” paziņoja, ka, sarežģījoties starptautiskajai situācijai, “organizācija” ir īpaši ieinteresēta visdrīzākā laikā nodibināt tiešus kontaktus ar emigrācijas centru vadītājiem ārzemēs, lai koordinētu kopīgu darbību. Tūlīt arī “MAKSIS” paziņoja, ka viņa - “KRAUJAS” kandidatūra sūtīšanai uz ārzemēm esot vispiemērotākā, jo viņš vislabāk pārzin turienes apstākļus un visobjektīvāk varēs izskaidrot šejienes situāciju. “MAKSIS” solīja pirms izbraukšanas sagādāt viņam nepieciešamos datus ziņojumam par “nacionālo pagrīdi” un “partizānu” kustību Latvijā.

Pēc tam “MAKSIS” paziņoja, ka, lai saņemtu norādījumus tālākam darbam un zināmu materiālo atbalstu, organizācija ir paredzējusi kopā ar “KRAUJU” sūtīt savu pārstāvi, kuru “KRAUJAM” vajadzēs iepazīstināt ar “saimniekiem” Anglijā, tad atgriezties Latvijā un turpināt darbu. “KRAUJA” bija sajūsmināts par šādu notikumu pagriezienu, un aktīvi sāka gatavoties izbraukšanai.

Par “KRAUJAS” atgriešanās Anglijā iespējamiem variantiem, sākās radiogrammu apmaiņa starp “KRAUJU” un izlūkcentru. Ar “MAKŠA” piekrišanu “KRAUJA” ziņoja, ka ar uzticamu zvejnieku palīdzību viņš varēs iziet atklātā jūrā, lai satiktos ar angļu transportu neitrālos ūdeņos. Izlūkcentrs ierosināja “KRAUJAM” kopā ar zvejniekiem ierasties zviedru salas Gotlandes dienvidu krastā, pie tam zvejniekiem vajadzēs palikt aiz robežas. “MAKSIS” noraidīja šādu variantu un pārliecināja, ka tas var pazudināt pagrīdi.

“KRAUJA” piekrita “MAKŠA” argumentiem un nosūtīja uz centru telegrammu: “Jūsu nosacījumi rada lielāku risku nekā mans plāns. Tie man nav pieņemami ne no konspirācijas, ne kāda cita viedokļa. Bez dokumentiem, līdzekļiem un citām elementāri nepieciešamām lietām es sen [98.lpp.] būtu iekritis, ja nevarētu balstīties uz uzticamiem cilvēkiem. Komanda ir droša, tā klusēs. Man ir svarīgi nokļūt pie jums, lai rudenī atgrieztos. Žēl, ka jums tas nav izdevīgi.”

Šī telegramma vēlreiz apstiprināja, ka “KRAUJA” atrodas pilnīgā “MAKŠA” un viņa partizānu ietekmē. Viņš pilnībā uzticējās “partizāniem”, augstu vērtēja viņu disciplīnu, organizētību un “kareivīgo garu”. “Partizāni” pret viņu izturējās tikpat labvēlīgi. Īpaši augstu “KRAUJA” vērtēja “MAKSI” un savu audzēkni - jauno radistu “LAUVU”, kā arī grupas komandieri “GROSBERGU”.

No tālākās telegrammu apmaiņas starp “KRAUJU” un izlūkošanas centru, bija redzams, ka angļi baidījās tikties ar mūsu zvejniekiem neitrālos ūdeņos. Ja zvejnieki ierastos Gotlandes salā, tad, viņus nopratinot, angļi cerēja pārbaudīt, cik ticama ir “MAKŠA” organizācijas esamība. Mums tas nebija pieņemams. Rezultātā “KRAUJAS” atgriešanās Anglijā ievilkās uz veselu gadu, līdz Kurzemes piekrastē iesūtīja jaunu spiegu grupu.

Pa šo laiku bija risinājušies vairāki notikumi.

Pirmais - specgrupas tikšanās ar latviešu “SS” leģiona bijušā kapteiņa ČEVERA grupas atliekām. Pirmajos pēckara gados tieši Engures mežos pret šo bandu vairākkārt organizēja operatīvus triecienus, tāpēc pieņēma, ka ČEVERS izvairīsies slēpties šai rajonā.

Bet izrādījās, ka, veikusi lielu laupīšanu savā dislokācijas rajonā, 1950.gada augustā ČEVERA banda pārbāzējās Engures mežos un atklāja leģendēto “bandītu grupu”, kurā bija “KRAUJA” un “MEDNIS”. Pirms kontaktēties ar nezināmo grupu, ČEVERS to novēroja vairākas dienas, bet neko aizdomīgu neatklāja. Tālāk viss risinājās veiksmīgi, jo kā jaunatklātās grupas vadītāju ČEVERS sastapa savu vecu paziņu no latviešu “SS” leģiona laikiem, bijušo komandieri vecāko leitnantu “GROSBERGU”. Pēc pirmā kontakta ar ČEVERA bandu, aizbildinoties ar ticamu iemeslu, “KRAUJU” un “MEDNI” no nometnes aizveda.

ČEVERS un “GROSBERGS” vienojās viens otru netraucēt. Viņi sadalīja darbības rajonus, sakaru uzturēšanai vienojās par pastkastīti - slēpni un norunāja tikties rudenī, lai kopīgi aplaupītu kādu no cūku fermām un sagatavotu gaļas krājumus ziemai. Īstenībā, norunājot tikšanos, “GROSBERGS” to saistīja ar valsts drošības orgānu uzdevumu - sakaut un padarīt nekaitīgu ČEVERA bandas atlikumu. Tikšanās notika 1950.gada 1.novembrī. ČEVERU un 7 bandītus sagūstīja un atbruņoja bez neviena šāviena. Šī negaidītā tikšanās ar ČEVERA bandu “KRAUJAM” un “MEDNIM” nostiprināja leģendu, ka Kurzemē darbojas vairākas “partizānu” grupas.

Ievērojot “partizānu dzīves” likumus, pēc tikšanās ar ČEVERU “GROSBERGA” grupai vajadzēja mainīt dislokācijas vietu. Pēc tam, kad ierīkoja jaunu nometni, tur atgriezās arī “KRAUJA” un “MEDNIS”. Šajā laikā no izlūkcentra pienāca radiogramma, ka angļu izlūkdienests uztraucas un rūpējas par saviem spiegiem, un, lai sniegtu viņiem materiālu atbalstu, izsūta naudu un vērtslietas, kas atrodas slēpnī zem Abavas tilta (iepriekš jau norādīts, ka “KRAUJAM” un “MEDNIM” paredzēto paciņu ar naudu un vērtslietām Padomju Savienībā nogādāja angļu izlūku grupa, kuru 1950.gada aprīlī iesūtīja Lietuvas PSR teritorijā). Kopā ar “KRAUJU” meklēt slēptuvi devās “GROSBERGS” un “MAZAIS” (operatīvais darbinieks A.M.KALVE), bet nesekmīgi. Izrādījās, ka tilts ticis remontēts un vietējie iedzīvotāji stāstīja, ka strādnieki it kā esot atraduši apslēptu mantu. Patiesībā angļiem par slēptuvi ziņoja iepriekš minēto operatīvo apsvērumu dēļ, nauda un dārglietas slēptuvē nemaz netika novietotas. Tas, ka strādnieki, remontējot tiltu, atraduši apslēptu mantu, ir leģenda (šai laikā nauda un vērtslietas jau bija nodotas valsts kasē).

Otrais notikums “KRAUJAM” pēc tikšanās ar ČEVERA bandu bija kasiera “aplaupīšana”, kurā viņš pats piedalījās. Kā jau iepriekš norādīts, lai saglabātu “partizānu” grupu kadrus, bija aizliegta patvaļa un laupīšana. Tomēr no kaut kā vajadzēja dzīvot, un tam bija vajadzīga nauda. Vajadzēja radīt “KRAUJAM” šķietamību, ka grupa aktīvi darbojas. Vadoties pēc šiem apsvērumiem, 1950.gada oktobrī inscenēja kasiera “aplaupīšanu”.

Notikumi risinājās sekojoši.

Zvejnieku arteļa kasiera un sarga lomās darbojās pieredzējuši valsts drošības orgānu palīgi “ĻEVS” un “IVANS”, kuriem no VDK kases izsniedza 12 883 rbļ. Nodrošinājies ar “MAKŠA” piekrišanu, “GROSBERGS” kopā ar “KRAUJU” uz Slokas - Talsu meža ceļa iekārtoja slēpni. Kad “kasieris” un “apsardze” ar pajūgu piebrauca pie slēpņa, viņiem uzbruka, sasēja, bet naudu atņēma. “Laupītāji” nozuda (otrā dienā “GROSBERGS” naudu nodeva “MAKSIM” un pēdējais to nodeva VDM kasē). Vēstulē izlūkcentram “KRAUJA” slepenrakstā ziņoja par savu līdzdalību laupīšanā un izteica sarūgtinājumu par angļu pasivitāti, kuras rezultātā viņš atradies bezizejas situācijā un no izlūka kļuvis par laupītāju. Vēlāk Londonā “KRAUJA” par šo laupīšanu stāstīja kā par drosmīgu, varonīgu rīcību, kurā viņš pats personīgi piedalījies. Tas stiprināja angļu izlūkdienesta uzticību “MAKŠA” organizācijai.

Reiz “KRAUJA” izteica vēlēšanos piedalīties medībās. Viņa lūgumu uzklausīja. Pēc veiksmīgām medībām viņš iedeva kādam no medību dalībniekiem “JURKAM” 100 rbļ. un aizsūtīja viņu uz tuvāko ciema veikalu pēc šņabja. Atpakaļceļā uz bunkuru “KRAUJA”, krietni iedzēris, ielūstot plānajai ledus kārtai, iekrita purvā un viscaur izmirka ledainajā ūdenī. Atgriezies bunkurā, “KRAUJA” baidījās, ka grupas komandieris redzēs viņu piedzērušu, tāpēc nemanīts nogūlās uz zemnīcas mitrās grīdas un nogulēja vairākas [99.lpp.] stundas. Rezultātā viņam sākās kāju un roku paralīze. Viņš nevarēja pārvietoties bez kruķiem, nevarēja pat patstāvīgi aizsmēķēt. Par savu slimību “KRAUJA” ziņoja angļiem. Šādā stāvoklī viņš palika līdz 1951.gada septembrim, kamēr atgriezās Anglijā.

Tuvojās 1950.-1951.gada ziema. Bija skaidrs, ka līdz nākamā gada pavasarim angļi nemēģinās savus spiegus izvest. Uzturēt “partizānus” un spiegus meža bunkurā visu ziemu no grupas personālsastāva prasīja pārāk lielu slodzi. Tāpēc nolēma spiegus kopā ar “GROSBERGU” un “LAUVU” izmitināt uzticama palīga “VALDA” saimniecībā, kurš bija mežsargs Tukuma rajonā, 70 km no grupas dislokācijas vietas. Pārējos grupas locekļus, izliekoties, ka tie dodas pārziemot pie saviem atbalstītājiem, nosūtīja atpūtā. Tā turpinājās līdz 1951.gada martam. Pēc tam grupas locekļi atkal sanāca kopā un ierīkoja bunkuru Slocenes upes krastā.

Vienlaikus ar darbu “KRAUJAS” - “MEDŅA” lietā Latvijas valsts drošības orgāni 1950.gadā sagatavoja un realizēja VDK slepenā līdzstrādnieka “LISTA” pārkļūšanu pāri robežai un viņa iefiltrēšanos angļu izlūkdienesta aģentūras aparātā.

Lieta tāda, ka “MAKŠA” grupa, balstoties galvenokārt uz “partizānu spēkiem”, visas pūles veltīja Latvijas rietumu daļai - Kurzemei. Tāpēc pieņēma lēmumu angļu izlūkdienestam leģendēt “ROBERTA” vadītu pagrīdes organizāciju, kas darbotos Rīgas - Vidzemes rajonos (Latvijas ziemeļaustrumu daļa).

Leģendētajā “ROBERTA” organizācijā ietilpa galvenokārt legāli dzīvojošas personas, kas strādāja dažādās iestādēs un kurām bija iespēja brīvi pārvietoties pa visu PSRS teritoriju. Šīs čekistu iecerētās operācijas mērķis - radīt apstākļus, lai varētu kontrolēt angļu izlūkdienesta varbūtējos centienus - veikt kaitniecisku darbību pret PSRS, izmantojot nacionālistus no legāli dzīvojošo padomju pilsoņu vidus. Nepieciešamību leģendēt šādu organizāciju radīja arī tas, ka, gadījumā, ja tiktu atmaskots “MAKŠA” vadītais sakaru kanāls ar angļu izlūkdienestu, “ROBERTA” vadītais sakaru kanāls būtu ārpus aizdomām.

Kā norādīts iepriekš, tāda cilvēka lomai, kurš minēto leģendu spējīgs novadīt līdz angļu izlūkdienestam, izvēlējās pieredzējušu un pārbaudītu palīgu “LISTU”.

Pirms tam “LISTS” bija militāri - fašistiskās “aizsargu” organizācijas biedrs, kara gados strādājis par lietvedi apriņķa policijas aparātā (soda operācijās nebija piedalījies). 1946.gadā pabeidzis Latvijas Mākslas akadēmiju. Sakaru latviešu emigrācijas aprindās, kas pelnītu ievērību, viņam nebija. Šādu sakaru viņam trūka arī Latvijā palikušo nacionālistu vidū, bet viņš bija tipisks vietējās inteliģences pārstāvis, šai sfērā viņam bija plašs paziņu loks, un viņš bija iemantojis uzticību.

Lai radītu priekšnoteikumus sekmīgai valsts drošības orgānu uzdevuma veikšanai, “LISTU” iepazīstināja ar ietekmīgām katoliskās garīdzniecības aprindām un vēlāk nodibināja tiešu kontaktu ar Latvijas katoļu baznīcas metropolītu SPRINGOVIČU,[8] kurš bija noskaņots krasi pretpadomju garā, meklēja iespējas nodibināt nelegālus sakarus ar Vatikānu un emigrācijā esošajiem garīdzniecības pārstāvjiem, tai skaitā ar bīskapu RANCĀNU.[9] “LISTS” mācēja iegūt SPRINGOVIČA uzticību un saņemt no viņa rekomendāciju jau minētajam RANCĀNAM. Uz oficiālas veidlapas metropolīts SPRINGOVIČS latīņu valodā uzrakstīja: “Jūsu ekselence! Droši uzklausi manu sūtni. Lai Dievs Jūs svētī.”

Lai nogādātu “LISTU” Zviedrijā, izmantoja “pārbaudītu” palīgu no zvejnieku vidus - “KOČEGARU”, kurš piekrita nogādāt “LISTU” Zviedrijas teritoriālajos ūdeņos. Plānoja, ka tur “LISTS” pārsēdīsies gumijas laiviņā un aizirsies līdz Zviedrijas krastiem, bet “KOČEGARS” atgriezīsies Latvijā.

Praksē iznāca daudz citādāk. Tā kā jūrā pie Zviedrijas krastiem sākās vētra, “LISTU” neizdevās pārsēdināt gumijas laiviņā. “KOČEGARS” izsēdināja “LISTU” Zviedrijas salā Gotlandē. Atpakaļceļā apmēram 50 km no Gotlandes sabojājās “KOČEGARA” laivas motors. Laivu ar paceltu buru piedzina pie Zviedrijas krastiem. Policija “KOČEGARU” arestēja un nogādāja Stokholmā. Turpat nogādāja arī “LISTU”, bet viņš nezināja, ka “KOČEGARS” aizturēts.

Stokholmā viņus pratināja, apvainoja kā čekas aģentus. Abi viņi šādu apsūdzību noliedza un zviedri bija spiesti “KOČEGARU” pēc 3 dienām atbrīvot, un viņš savā zvejas laivā atgriezās Latvijā, bet “LISTS” palika Karaliskajā cietumā.

Savam pratinātājam - slepenpolicijas darbiniekam DANIELSONAM “LISTS” paziņoja, ka ar VDK orgāniem viņam nav nekāda sakara, ka viņš Latvijā ir aktīvs pretpadomju organizācijas dalībnieks, ka viņam ir uzdevums ar zviedru un ievērojamu latviešu emigrantu palīdzību nokļūt Anglijā un sameklēt tur organizācijai materiālu atbalstu. Šeit izšķirošu lomu “LISTA” labā nospēlēja metropolīta SPRINGOVIČA zīmīte. Pēc pāris dienām “LISTU” atbrīvoja no cietuma, un tas pats DANIELSONS viņu iepazīstināja ar ģenerāli TEPFERU. Pēdējais konfidenciāli pastāstīja, ka viņš uztur sakarus ar Latviju un mēģināja pierunāt viņu palikt Zviedrijā, lai organizētu kopīgu darbu. “LISTS” noraidīja šo priekšlikumu, norādot, ka viņam ir uzdevums personīgi tikties ar bīskapu RANCĀNU un lūdza šai lietā palīdzēt.

[1996., Nr.3/4, 125.lpp.]

Drīz TEPFERS sagādāja “LISTAM” personas dokumentus ar izdomātu uzvārdu un lidmašīnā viņu nosūtīja uz Rietumvāciju, kur “LISTS” pēc paroles satikās ar angļu izlūkdienesta pārstāvi. Angļi pārbaudīja “LISTU”, sīki izprašņājot viņa biogrāfijas datus un par “ROBERTA” organizāciju. Saskaņā ar leģendu, “LISTS” pastāstīja, ka viņš ir organizācijas ierindas loceklis, ka ir personīgi pazīstams ar tās vadītāju “ROBERTU”, deva viņa pazīmju aprakstu. (“ROBERTA” lomu iedalīja VDK Jēkabpils rajona daļas priekšniekam majoram REINHOLDAM). Tālāk “LISTS” paziņoja, ka viņš uz ārzemēm ir sūtīts kā kurjers, lai meklētu palīdzību, un ka viņam ir norādījums šai jautājumā griezties pie bīskapa RANCĀNA.

Pēc ilgas nopratināšanas un pārbaudēm angļu izlūkdienesta darbinieks Heinrihs ANDERSONS un viņa šefs, kurš darbojās ar segvārdu “TONIJS”, secināja, ka viņiem ir darīšana ar īstu Latvijas nacionālistu, un nolēma viņu izmantot angļu izlūkdienesta interesēs.

Viņi sāka pierunāt “LISTU” atteikties no tikšanās ar RANCĀNU, pierādot, ka pēdējais nespēs sniegt vajadzīgo palīdzību, bet kontaktu ar “ROBERTA” organizāciju izmantos vienīgi personīgās karjeras interesēs. Angļi solīja iepazīstināt “LISTU” ar cilvēkiem, kuri nacionālajai pagrīdei patiesi vārēs sniegt reālu un būtisku palīdzību.

Neatsakoties no šī priekšlikuma, “LISTS” uzstāja, ka viņam ir nepieciešams tikties ar RANCĀNU, jo no “augsti stāvošas personas Latvijā”, jānodod RANCĀNAM zīmīte, kura paslēpta zābaka papēdī (SPRINGOVIČA rekomendācijas zīmīte).

Pēc neilga laika, apmēram 1950.gada 20.novembrī ANDERSONA pavadībā “LISTU” ar lidmašīnu nogādāja Londonā, kur viņam organizēja tikšanos ar angļu izlūkdienesta darbinieku - latvieti “GABRIELU”, angļu izlūkdienesta krievu daļas “NORD” priekšnieku “SANDIJU” (viņš arī ALEKSANDRS MAKKIBINS) un bijušo buržuāziskās Latvijas sūtni Kārli ZARIŅU.

Visi šie cilvēki sarunā ar “LISTU” interesējās par viņa biogrāfiju un nacionālās pagrīdes stāvokli Latvijā un būtībā nacionālisma aizsegā uzsāka vervēšanu.

Pēc rūpīgas, vispusīgas papildu pārbaudes un pastāvīgas ideoloģiskas apstrādes “LISTAM” piedāvāja īpaši sagatavoties, lai angļu izlūkdienesta interesēs veiktu izlūkošanas un citu pret PSRS vērstu darbību. “Autoritāšu” ietekmēts, “LISTS” ļāva sevi pierunāt un visbeidzot pieņēma šo priekšlikumu, No 1951.gada l5.janvāra viņš sāka mācīties radiosakarus, izlūkošanas darba metodes, konspirācijas darba principus, slepenraksta līdzekļu pielietošanu, šifrēšanu. Vienlaikus ar mācībām notika praktiskas nodarbības - strādāja ar rāciju, studēja lidmašīnu modeļus, mācījās, kā izvēlēties laukumu izpletņlēcēju pieņemšanai, kā pieņemt izpletņlēcējus naktī, mācījās šaut u.tml.

Mācību laikā “LISTS” tikās ar daudziem angļu izlūkiem, kā arī ar Vatikāna sūtni GOTFRĪDU, kuram nodeva metropolīta SPRINGOVIČA rekomendācijas zīmīti.

Londonā “LISTS” pa iepriekš noteiktu sakaru kanālu ziņoja, ka uzdevums tiek pildīts sekmīgi un ka 1951.gada pavasarī viņu kopā ar 3 spiegiem pa jūras ceļu iesūtīs Kurzemes piekrastē.

Pirms nosūtīšanas uz Latviju no iepriekš minētā angļu izlūkdienesta krievu daļas vadītāja “SANDIJA” un viņa padotā “GABRIELA” “LISTS” saņēma sīku instruktāžu un uzdevumu. Uzsvēra, ka, neskatoties uz grūtajiem apstākļiem, “ROBERTA” organizācijai ir jāpastāv, ka šo organizāciju uzskata par štābu, par galveno pagrīdes spēku ne vien Latvijā, bet visā Baltijā.

“SANDIJS” uzsvēra, ka angļu izlūkdienestu galvenokārt interesē militārie un rūpnieciskie objekti Maskavā, Ļeņingradā, Sverdlovskā, Magņitogorskā, Čkalovā, Donbasā, kā arī Brestas dzelzceļa mezglā. “LISTAM” rekomendēja iestāties “Padomju mākslinieku savienībā”, lai, maskējoties ar radošiem izbraukumiem, varētu apmeklēt dažādas Padomju Savienības pilsētas un vākt izlūkošanas rakstura informāciju.

“LISTAM” bija jānodod “ROBERTAM” sekojoši angļu izlūkdienesta uzdevumi:

– izlūkošanas darbu veikt ar vispārbaudītāko organizācijas dalībnieku spēkiem, vienlaikus jaunus dalībniekus vervēt no jaunajiem speciālistiem, kuri beiguši augstākās mācību iestādes un kurus nosūta darbā uz PSRS rūpniecības centriem (bija aizliegts stāstīt organizācijas dalībniekiem par sakariem ar angļu izlūkdienestu),

– izraudzīt Latvijas teritorijā vairākus laukumus, kur uzņemt spiegus-izpletņlēcējus un “partizāniem” sūtītās kravas,

– vienlaikus izraudzīt uzticamus zvejniekus, kuri varētu jūrā tikties ar angļu transportu un tādā veidā uzturēt sakarus (šādas tikšanās būs nepieciešamas, lai apmainītos ar cilvēkiem (..lai nodotu izlūkošanas informāciju, no vienas puses, bet ieročus un naudu - no otras puses)); par taktikas pamatprincipu uzskatīt kadru saglabāšanu un organizācijas darbinieku vidū uzturēt “nacionālistisku” garu, aktīvu darbību uzsākt vienīgi kara gadījumā un tikai pēc attiecīgu angļu izlūkdienesta norādījumu saņemšanas.

Lai izpildītu uzdevumu, īsi pirms iesūtīšanas Latvijā [126.lpp.] “LISTS” saņēma lietošanai portatīvo radiostaciju, šifru un kodu radiosakariem, slepenraksta līdzekļus, radiobāku (lai varētu orientēt lidmašīnu vai kuteri), fotoaparātu, divas pistoles, dažādus priekšmetus ar slēpņiem, indes ampulu, topogrāfiskās kartes, kompasu, kā arī 190 000 rbļ. “GABRIELS” nodeva “LISTAM” vēstuli, adresētu “ROBERTAM”. Šajā vēstulē augstu novērtēja “ROBERTA” un nacionālās pagrīdes lomu, deva starptautiskā stāvokļa analīzi no latviešu nacionālistu viedokļa, norādīja uz kapitālistisko valstu gatavošanos karam ar PSRS un noteica nacionālās pagrīdes lomu šajā karā.

Līdz ar to notikumu gaita apstiprināja, ka valsts drošības orgānu izstrādātā kombinācija, lai angļu izlūkdienestam piespēlētu leģendēto “ROBERTA” organizāciju, sevi attaisnojusi un izdevusies. Rezultātā, kā redzēsim turpmāk, mēs kontrolējām visu angļu izlūkdienesta tālāko darbību. Vienlaikus ar “LISTA” mācībām, pareizāk, no 1951.gada februāra angļu izlūkdienests sāka izrādīt aktivitāti telegrammu apmaiņā ar “KRAUJU”. Angļi prasīja ziņas par piemērotu vietu izpletņlēcēju nomešanai un drošāku vietu Kurzemes piekrastē, kur izsēdināt cilvēkus no jūras puses. Tajā pašā laikā “MAKSIM” angļi pieprasīja:

– vai viņa cilvēki var uz dažiem mēnešiem uzņemt cilvēku, kurš nepārvalda ne krievu, ne latviešu valodu,

– kā iespējams atrast partizānu grupu, kurā atrodas “KRAUJA” un “MEDNIS” (šajā gadījumā pieprasīja adreses un paroli).

Konspirācijas nolūkos neinformējis ne “MAKSI”, ne “KRAUJU”, 1951.gada 12.aprīlī angļu izlūkdienests 6 km dienvidos no Užavas bākas no ātrgaitas kutera “LURSENS - S” izsēdināja 3 savus spiegus un kopā ar viņiem mūsu izlūku “LISTU”.

Šajā spiegu grupā ietilpa:

– “ROBERTA” organizācijai - radists “TOMS”, - “MAKŠA” organizācijai - radists “PĒTERIS”,

– lai dotos uz Igaunijas PSR - spiegs “GUSTAVS”.

Pēc izsēšanās krastā, robežsargu nepamanīti, spiegi kopā ar “LISTU” virzījās teritorijas iekšienē un tur izklīda. “LISTS” un “TOMS” devās uz “LISTAM” zināmu adresi Ventspilī, bet viņus pamanīja robežsargi un organizēja vajāšanu. Kad “LISTS” un “TOMS” uzgāja uz ceļa, robežsargi viņus sagūstīja. Nācās lietot īpašus pasākumus viņu “atbrīvošanai”. Viņus atbrīvoja, un saskaņā ar leģendu “TOMAM” paziņoja, ka tas noticis tāpēc, ka par 10 000 rbļ. “LISTAM” izdevies uzpirkt kareivjus, kuri viņus pavadīja. Tālāk “LISTU” un “TOMU” ar valsts drošības orgānu automašīnu nogādāja Rīgā. “TOMU” izmitināja iepriekš sagatavotā dzīvoklī.

Spiegam “PĒTERIM” laimīgi izdevās nokļūt līdz “drošām” mājām (mājām - lamatām, kuras mēs bijām “piespēlējuši” angļu izlūkdienestam), no tām ar mājas saimnieka palīdzību viņu pārcēla pāri Užavas, vēlāk arī Ventas upei uz iepriekš nosacītu “MAKSIM” zināmu vietu. Tur “PĒTERI” gaidīja automašīna un viņš “laimīgi” nonāca “partizānu” grupā, kurā turēja “KRAUJU” un “MEDNI”. Spiegs “GUSTAVS”, kurš devās uz Igauniju, līdz “drošajām” mājām devās kopā ar “PĒTERI”, bet pēc tam nolēma rīkoties patstāvīgi. “GUSTAVU” izdevās aizturēt ar iznīcinātāju nodaļas spēkiem. Ceļā uz robežapsardzības posteni “GUSTAVS” mēģināja bēgt, bet viņu ievainoja, pēc tam viņš pārkoda ampulu ar indi un noslīka Užavas upē.

Šajā sakarā “MAKSIS” ziņoja izlūkcentram, ka “GUSTAVS” noslīcis palu laikā savas paviršības un nedisciplinētības dēļ. Centrs uzstājīgi prasīja sīkākus paskaidrojumus: kur un kā “GUSTAVS” varēja noslīkt, kas to redzēja, ar ko to var apstiprināt utt. Uz visiem šiem jautājumiem deva izsmeļošas atbildes, kas pārliecināja angļus, ka “GUSTAVS” tiešām noslīcis un ka ne padomju orgāniem, ne robežapsardzes karaspēkam ar to nav nekāda sakara.

Gadījums ar “GUSTAVU” parādīja angļu izlūkdienesta centram, ka nevajag ignorēt “MAKŠA” organizācijas kā “droša” starpnieka iespējas, tai skaitā, iesūtot spiegus kaimiņu republikās Igaunijā un Lietuvā.

Iesūtītie spiegi, tāpat kā “LISTS”, bija apgādāti ar rācijām, radioseansu sarakstiem, šifra bloknotiem, kodiem, slepenraksta līdzekļiem, pistolēm, indi, lai varētu izdarīt pašnāvību, ar lielu summu padomju naudas, dažādiem priekšmetiem - slēpņiem, speciāliem radioraidītājiem - bākām, kas orientētu lidmašīnas un peldlīdzekļus uz noteiktu punktu krastā.

Nonācis “GROSBERGA” grupā, spiegs “PĒTERIS” stādījās priekšā kā sakaru virsnieks starp “GABRIELA” (Rūdolfa SILARĀJA) vadīto pretošanās kustības organizāciju Anglijā un Kurzemes partizāniem.

Satiekoties ar “MAKSI”, “PĒTERIS” ziņoja, ka būtībā viņš pildīs EIZENHAUERA štāba uzdevumus un ka sakarā ar Rietumu paātrināto gatavošanos karam ar Padomju Savienību nepieciešami izlūkošanas dati, īpaši par dzelzceļiem, un tāpat nepieciešams veidot stipru pagrīdi, t.i., - kaujasspējīgu “5.kolonnu”.

Šāda orientācija “PĒTERIM” varēja tikt dota vienīgi ar mērķi piespiest “MAKSI” spiegot.

Sarunā, pieskaroties “Latvijas nacionālās pretošanās kustības centram” Londonā, “PĒTERIS” uzsvēra, ka šī centra pārstāvjiem ir cieši kontakti ar angļu izlūkdienestu. Centram ir savi statūti un darbības programma, kurā noteikts, ka pagrīdei Latvijā nevajag sevi atklāt. Visai pagrīdes darbībai jābūt vērstai uz kadru paplašināšanu un nostiprināšanu. Jābūt gataviem nākt klajā, sākoties karam. Ieročus izmantot vienīgi izņēmuma gadījumos pašaizsardzībai. Centra vadītājs “GABRIELS” grib zināt “MAKŠA” domas šajā jautājumā.

“MAKSIS” atbildēja “PĒTERIM”, ka iepriekš norādītie [127.lpp.] principi ir taktikas pamatā, darbojoties uz vietām, bet dažkārt “partizānu” grupas, lai materiāli nodrošinātu savu eksistenci, ir spiestas pārkāpt šos principus.

Nekavējoties “PĒTERIS” nodeva “MAKSIM” “organizācijas” vajadzībām 4000 rbļ. Turpinot “PĒTERIS” pastāstīja, ka Anglija jau tagad domā par nākamās Latvijas valdību, kurā, bez šaubām, jāietilpst arī “MAKSIM” un “GABRIELAM”.

“GABRIELS” - Rūdolfs SILARĀJS, dzimis 1914.gadā Latvijā Liepājas rajonā, latvietis, ar vidējo tehnisko izglītību, vācu okupācijas laikā dienējis policijā, vēlāk - vācu armijas aviācijas daļā, leitnants. Pēc vācu armijas kapitulācijas bijis Rietumvācijā, no 1949.gada sadarbojas ar angļu izlūkdienestu.

“PĒTERIS” atveda instrukcijas “KRAUJAM” par viņa atgriešanos Anglijā. Instrukcijā bija norādīts, ka angļi un “GABRIELS” vēlas, lai kopā ar “KRAUJU” Anglijā ierastos arī grupas komandieris “GROSBERGS” un sniegtu izsmeļošu pārskatu (ziņojumu) par partizānu kustības stāvokli Latvijā.

Saņēmis no izlūkošanas centra šādus norādījumus, “KRAUJA” griezās pie “MAKŠA” ar lūgumu organizēt viņam un “GROSBERGAM” laika posmā no 24.aprīļa līdz l5.maijam iespēju zvejas laivā iziet jūrā, lai tur tiktos ar angļu transportu.

 

Tādā veidā radās reāla iespēja izvest uz Angliju mūsu aģentu “GROSBERGU” un “piespēlēt” viņu ārzemju izlūkdienestam. Tāpēc “MAKSIS” “KRAUJAM” atbildēja, ka viņa un “GROSBERGA” izvešana uz Angliju ir jautājums Nr.1.

Ieradies grupā, “PĒTERIS” tikšanās reizē ar “MAKSI” uzrādīja izsēšanās rajonā ierakto spiegošanas lietu koordinātas un lūdza organizēt to nogādāšanu ““GROSBERGA” partizāniem”. Šo “PĒTERA” lūgumu izpildīja. Pēc pārbaudes lietas nogādāja grupā un to lietošanu kontrolēja.

Jāatzīmē, ka pēc tam, kad “KRAUJA” bija apmācījis radiolietās “LAUVU”, viņš sāka gatavot vēl vienu radistu - grupas locekli “FIRSTU”. 1951.gada maijā “FIRSTA” apmācība bija pabeigta un izlūkošanas centrs viņu apstiprināja par savu radistu.

Spiegs “PĒTERIS” ieradies paziņoja, ka saskaņā ar centra norādījumiem radistiem “LAUVAM” un “FIRSTAM” jāpārnāk pilnīgā viņa pakļautībā, ka “LAUVA” būs viņa personīgais radists un viņi abi pārbāzēsies uz citu grupu, bet “FIRSTAM” būs jāpaliek “GROSBERGA” grupā un pēc “KRAUJAS” aizbraukšanas uz Angliju jāstrādā ar viņa rāciju.

Lēmumu, ka “KRAUJAM” jādod iespēja atgriezties Anglijā, pieņēma, vadoties pēc sekojošiem operatīvajiem apsvērumiem:

– būdams pilnīgi pārliecināts, ka viņam ir darīšana ar īstiem “partizāniem”, viņš pacentīsies angļiem to pierādīt mums izdevīgā gaismā,

– viņš nevar kaitēt mūsu valstij, jo, esot republikas teritorijā, viņam nebija iespēju iegūt ziņas, kas būtu valsts noslēpums.

Kopā ar “KRAUJU” izvest uz Angliju grupas komandieri “GROSBERGU” bija mērķtiecīgi šādu apsvērumu dēļ:

– “GROSBERGA” kandidatūra nevarēja pretiniekam radīt aizdomas, jo viņš bija pazīstams ar angļu izlūkdienesta darbinieku, iepriekš minēto “GABRIELU” - Rūdolfu SILARĀJU kopš dienesta vācu armijā,

– “GROSBERGA” iefiltrēšana angļu izlūkdienestā deva iespēju pilnīgāk atklāt angļu centienus, kontrolēt un nepieļaut spiegošanas vai kāda cita veida kaitniecisko darbību pret Padomju Savienību.

Plānotās operācijas veikšanai izraudzīja un rūpīgi sagatavoja uzticamu zvejnieku, kurš par 10 000 rbļ. piekrita “KRAUJU” un “GROSBERGU” nogādāt neitrālos ūdeņos.

Iepriekš vienojušies ar angļu izlūkdienestu pa rāciju, 1951.gada 14.maija naktī “KRAUJA” un “GROSBERGS” zvejas laivā izbrauca jūrā uz izlūkošanas centra noteiktu akvatoriju. Lai novadītu angļu ātrgaitas kuteri uz zvejas laivu, tajā uzstādīja “PĒTERA” no Anglijas atvesto radiobāku, un krastā dega pazīšanās ugunis, kuras varēja redzēt vienīgi no jūras.

Šoreiz angļu kuteris nosacītajā vietā neieradās.

Izlūkcentram pa rāciju l5.maijā paziņoja, ka zvejnieku laiva kuteri nav atradusi un degvielas trūkuma dēļ atsaukta atpakaļ.

“KRAUJA” un “GROSBERGS” atgriezās grupā. Novērtējot šo angļu izlūkdienesta rīcību, varam tikai iedomāties patieso iemeslu, kāpēc operācija nenotika. Tās bija angļu bailes no iespējamā slazda, kā rezultātā padomju puse kuteri notvertu un tad neizbēgami sekotu politisks skandāls. Zvejnieku laivā varēja izvietot pietiekami daudz cilvēku un bruņojuma, lai kuteri pārsteigtu un sagrābtu. Angļu valdība, acīmredzot, pēdējā brīdī bija aizliegusi savam izlūkdienestam riskēt.

“KRAUJA” angļu izlūkdienestam adresētajās vēstulēs un telegrammās izteica savu sašutumu par neizdevušos operāciju un pārliecību, ka angļi savu kuteri nemaz nav izsūtījuši uz satikšanos ar zvejnieku laivu.

Drīzumā no grupas dalībniekiem pienāca zina, ka “KRAUJA” sastādījis telegrammu, kurā nodomājis angļiem pārraidīt spiegošanas ziņas un savus personīgos, pa ceļam uz zvejas laivas atrašanās vietu jūrā iegūtos novērojumus. Lai novērstu šīs telegrammas pārraidīšanu, kā arī ierobežotu “PĒTERA” un “KRAUJAS” darbu ar rāciju, imitēja viņu rācijām padomju radiopretizlūkošanas peilēšanu. Šajā [128.lpp.] sakarā viens no grupas dalībniekiem “GROSBERGAM” paziņoja, ka, pēc sakarnieka ziņām, grupas dislokācijas rajonā novērotas armijas mašīnas un karavīri ar kaut kādiem koferiem. Pamatojoties uz ziņām, “GROSBERGS” aizliedza “KRAUJAM” un “PĒTERIM” strādāt ar rāciju līdz apstākļu noskaidrošanai.

2.jūnija dienas otrajā pusē grupas dalībnieks, kas apsargāja nometni, atbilstoši pasākumu plānam signalizēja, ka nometni ielenkuši “zilie” (tā bija pieņemts saukt čekistus). Paziņojums spiegu vidū radīja paniku un apjukumu. Neko nepaņēmuši līdzi, tie metās bēgt. “GROSBERGS” tos aizturēja un pavēlēja bez ierunām pildīt viņa norādījumus. Grupas dalībnieki, paņēmuši līdzi tikai pašas nepieciešamākās mantas, nometni atstāja.

Drīzumā grupa iekārtoja bunkuru jaunā vietā, un 1951.gada jūlija vidū “KRAUJA” saņēma atļauju no “GROSBERGA” atsākt raidīšanu.

“KRAUJA” 9.augustā saņēma telegrammu, ka izlūkcentrs gatavo izsūtīt uz Kurzemes piekrasti ātrgaitas kuteri ar trim spiegiem. Viens no viņiem ir latvietis, paredzēts Latvijas partizānu organizācijai. Divi igauņi, līdz to pārsūtīšanai uz Igauniju, jāpaslēpj Kurzemē. Iesūtītos spiegus uz krastu nogādās ar airu laivu, kura atpakaļceļā paņems “KRAUJU” un “GROSBERGU” un nogādās tos uz kutera.

Turpmākajos sakaru seansos starp “KRAUJU” un izlūkcentru saskaņoja visus ar paredzēto operāciju saistītos jautājumus: noteica signalizāciju radiobākām un gaismas impulsiem, laivas piestāšanās vietu, izstrādāja paroļu sistēmu utt. “MAKSIS” izraudzījās izkāpšanas vietu, ņemot vērā visus drošības apsvērumus, proti, 7 km uz dienvidiem no Užavas bākas. Operācija bija paredzēta 1951.gada 29.septembrī.

Atbilstoši angļu izlūkdienesta uzdevumam, kā norādīts iepriekš, spiegs “PĒTERIS” tikšanās reizē ar “MAKSI” paziņoja, ka viņam kopā ar radistu “LAUVU” jāpārbāzējas uz citu grupu un jādarbojas neatkarīgi no “GROSBERGA”. Lai radītu angļiem priekšstatu par citu Latvijā esošo “partizānu” grupu esamību, “PĒTERI” drīz pēc inscenēta čekas karaspēka uzbrukuma kopā ar mūsu operatīvo darbinieku “LAUVU” pārcēla uz jaunizveidotu grupu, kuru vadīja “ARTŪRS”.

“PĒTERIS” tāpat kā citi spiegi rūpīgi slēpa savus personas datus - tos noskaidrot bija grūts uzdevums. Nācās salīdzināt atsevišķas viņa dzīves epizodes, par kurām viņš bija agrāk stāstījis grupas biedriem. Rezultātā, pamatojoties uz fragmentāriem datiem, par viņu noskaidroja, ka “PĒTERIS” ir Ludis - Alfrēds UPĀNS, dzimis 1912.gadā Latvijas PSR, Ogres rajonā, latvietis, bij. buržuāziskās Latvijas armijas virsnieks, okupācijas sākumā strādājis policijā, pēc tam dienējis vācu armijā.

No viņa tuviniekiem Latvijā tajā laikā dzīvoja māte un divas māsas. Abi brāļi par sadarbību ar vācu okupantiem bija sodīti un atradās ieslodzījumā.

Atrodoties jaunajā partizānu grupā, “PĒTERIS” neatlaidīgi interesējās par izlūkziņām, bet šādas ziņas no “partizāniem” nesaņēma. Tad viņš griezās pie “MAKŠA” ar lūgumu izgādāt viņam pasi, lai varētu dzīvot legāli. Protams, viņam tika atteikts.

“PĒTERIS” izlūkcentram ziņoja, ka atrodas citā partizānu grupā, pilnīgā drošībā, vienīgi nevar nodarboties ar informācijas vākšanu, jo nav dokumentu, kas apliecinātu viņa personību. Partizānu vadība viņam pasi izgādāt nevarot. Tāpēc angļiem viņš lūdza izsūtīt tīras padomju pasu veidlapas, kā arī speciālistu viltotu dokumentu izgatavošanai. Bez tam “PĒTERIS” lūdza angļiem sniegt partizāniem materiālo palīdzību (naudu, ieročus, radiostacijas, munīciju, medikamentus).

Vienā no sarunām ar “MAKSI” “PĒTERIS” lūdza viņu pārcelt uz Rīgu. Viņam esot vairāku personu adreses, ar kurām jānodibina sakari un kuras iespējams izmantot izlūkošanas darbā.

1951.gada 15.augustā ar mērķi noskaidrot šīs personas “PĒTERI” pārcēla uz Rīgu un iekārtoja mūsu aģenta “STRAUMES” dzīvoklī. “MAKSIS” “PĒTERI” brīdināja par nepieciešamību ievērot stingru piesardzību.

“PĒTERA” radiostaciju nodeva “LAUVAS” rīcībā, kurš pēc leģendas palika “ARTŪRA” grupā, kas bija dislocēta Talsu rajona Stendes mežos. Tādā veidā visas uz Londonu pārraidītās “PĒTERA” telegrammas un no izlūkcentra saņemtie norādījumi atradās mūsu kontrolē caur mūsu zonām. Tos pārraidīja un saņēma “LAUVA”.

Lai ierobežotu “PĒTERA” gājienus uz pilsētu, kā arī sasaistītu viņa darbību, mūsu aģents “STRAUME” to prasmīgi un sistemātiski ietekmēja, baidot ar iespējamo iekrišanu, pieprasot ievērot piesardzību un stingru konspirāciju. Regulāri viņam stāstīja dažādus gadījumus par dokumentu pārbaudēm, sētnieka interesi par mājas iedzīvotājiem, kurš nepārprotami bija saistīts ar miliciju, un vispār par sarežģītajiem apstākļiem Rīgā. Lai “PĒTERIM” būtu mazāk naudas, viņš pastāvīgi no tā aizņēmās lielas naudas summas it kā savas mašīnas remontam, kuru vajadzības gadījumā ļautu izmantot arī “PĒTERIM”. “STRAUMES” darbība efektīvi iedarbojās uz spiegu. Viņa darbība kļuva nulles vērta.

Neilgi pirms “KRAUJAS” un “GROSBERGA” iesūtīšanas Anglijā vienā no Kurzemes mežu masīviem “MAKSIS” organizēja sev pakļauto “partizānu” grupu sanāksmi. Tās mērķis bija pārliecināt “KRAUJU” un “MEDNI” par plaši organizēto nacionālo pagrīdi Kurzemē. Sanāksmē piedalījās sešu grupu komandieri un vēl arī “MAKSIS”, “GROSBERGS”, “KRAUJA” un “MEDNIS”. “Bandas vadoņi” uzrunās akcentēja domu, ka viņi nesaņem nekādu atbalstu no ārzemēm. Sanāksmes beigās kā angļu izlūkdienesta pārstāvis uzstājās “KRAUJA”. Savā runā viņš pastāstīja par Anglijā esošo “nacionālās pretošanās centru”, kuram ir cieši sakari ar angļu izlūkdienestu. Viņš apsolīja arī turpmāk sniegt palīdzību partizāniem. Sanāksme uz spiegiem atstāja lielu iespaidu.

Dažkārt starp “MEDNI” un “KRAUJU” “MEDŅA” pārliecīgās piesardzības dēļ, kas reizēm līdzinājās gļēvulībai, izveidojās konfliktsituācijas. “MEDNIS” pret visu izturējās slimīgi aizdomīgi. Gadījumos, kad konfliktsituācijas bija mums izdevīgas, tās uzkurināja no “partizānu” puses. Arī ikdienā “MEDNIS” bieži nokļuva smieklīgās situācijās, jo slimoja ar “lāču slimību” (kuņģa darbības traucējumiem). Lai neradītu aizdomas un netraucētu “KRAUJAM” un “GROSBERGAM” pārstāvēt mūsu pozīcijas angļu izlūkdienesta priekšā, nolēma “MEDNI” uz Angliju nesūtīt. Taču tas bija saistīts ar lielām grūtībām.

[129.lpp.]

Pirmkārt, “MEDNIS” nepārtraukti sūdzējās par slikto veselības stāvokli (gandrīz katrā vēstulē angļiem viņš sūdzējās par sāpēm apendiksa rajonā). Otrkārt, viņš varēja nojaust, ka tīšām netiek laists atpakaļ uz Rietumiem.

“MAKŠA” uzdevums bija pārliecināt “KRAUJU” par to, ka nav lietderīgi “MEDNIM” ar nākošo reisu braukt uz Angliju. “MAKSIS” “KRAUJAM” pierādīja, ka, atrodoties Anglijā, “MEDNIS” sava rakstura dēļ varētu būt par šķērsli viņam un “GROSBERGAM” uzticēto uzdevumu veikšanā.

“KRAUJA”, zinot par partizānu grūtībām un tos vienmēr atbalstot, sarunā ar “LAUVAS” grupas dalībnieku izteica domu, ka viņš būtu ar mieru apmācīt angļus, ja no tā būtu labums partizāniem.

Kopīgām “MAKŠA”, “KRAUJAS” un “GROSBERGA” pūlēm izdevās pārliecināt “MEDNI”, ka nav lietderīgi pašlaik atgriezties Anglijā. Rezultātā “MEDNIS” atteicās no brauciena līdz nākošajai operācijai.

Vienā no pēdējām tikšanās reizēm pirms izbraukšanas “KRAUJA” iedeva “MAKSIM” slepenraksta līdzekļus, lai varētu sarakstīties ar izlūkcentru, kā arī iemācīja rīkoties ar tiem. “KRAUJA” darīja zināmas divas adreses (Zviedrijā un VFR), uz kurām varētu sūtīt slepenraksta vēstules.

Šajā periodā bija nepieciešams “GROSBERGU” aktīvi gatavot izbraukšanai. Grūtības sagādāja viņa ilgā prombūtne no grupas. Tas varēja radīt “KRAUJĀ” aizdomas. Lai gan bija grūtības, “GROSBERGS” labi iegaumēja savu uzvedības līniju ārzemēs un stingri pieturējās pie izstrādātās leģendas. Tā rezultātā, kā vēlāk redzēsim, viņš ar godu izturēja angļu pārbaudes.

Latvijā iesūtītie spiegi par galveno Kurzemes “nacionālās pagrīdes” vadītāju uzskatīja “MAKSI”. Par viņa personību neviens no viņiem neko nezināja. Angļu izlūkdienests gan centās noskaidrot “MAKŠA” personību, taču nesekmīgi.

Lai radītu lielāku ticamību Latvijas “pagrīdei”, pieņēma lēmumu atrast un “legalizēt” angļu izlūkdienestam cilvēku no “pagrīdes” vadības, kura personība būtu zināma emigrantu, sevišķi bijušās buržuāziskās Latvijas armijas virsnieku un latviešu leģionāru vidū. Izvēlējās bijušās buržuāziskās Latvijas armijas virsnieku skolas pasniedzēju, kurš vācu okupācijas laikā bija policijas bataljona štāba priekšnieks. No 1945.gada viņš godīgi sadarbojās ar valsts drošības orgāniem. Viņam piešķīra pseidonīmu “IMANTA”(varoņa vārds latviešu tautas eposā).

Par pēckara stāvokli Latvijā “IMANTAS” un “MAKŠA” vārdā sagatavoja vēstuli. Angļu izlūkdienestam to pārraidīja “GROSBERGS”. Vēstulē norādīja uz “partizānu cīņas” grūtībām ar padomju varu. Sīki bija izklāstīta “nacionālās pagrīdes” taktika, kuras pamatā bija “kadru” saglabāšana un citi jautājumi. Vēstules beigās bija minēts “organizācijas” vadības lēmums, ka ir mērķtiecīgi uz Angliju sūtīt “KRAUJU” un “GROSBERGU”, bet “MEDNI” uz laiku atstāt pie partizāniem darbības koordinācijai gadījumā, ja ar “GROSBERGU” un “KRAUJU” atgadītos kas neparedzēts.

Līdz 29.septembrim, t.i., operācijas sākumam, visi ieplānotie pasākumi bija pabeigti.

“GROSBERGS” izstrādāja uzvedības līniju saskaņā ar valsts drošības orgānu uzdevumiem, kuru pamatā bija sekojoši principi:

– nostiprināt angļu izlūkdienesta viedokli par Latvijā eksistējošām “nacionālās pagrīdes bandām”, kuras varētu izmantot graujošai darbībai pret PSRS,

– noskaidrot angļu izlūkdienesta plānus pret PSRS, izlūku adreses, spiegu mācīšanas metodes, pasniedzēju sastāvu un iesūtīšanai PSRS sagatavoto aģentūru.

Radiogrammu apmaiņas ceļā starp izlūkcentru un “KRAUJU” beidzot visas operācijas norises detaļas bija saskaņotas.

1951.gada naktī no 28. uz 29.septembri “MAKSIS” ar smago automašīnu nogādāja “KRAUJU”, “GROSBERGU”, “LAUVU”, “FIRSTU”, “BĀRDU” un “JURKU” piekrastē Užavas bākas rajonā. “KRAUJU” un “LAUVU” ievietoja “MAKŠA” “līdzdalībnieces” mājā, bet pārējos izmantoja operācijas rajona izlūkošanā.

Operācijas laikā radiosakarus ar izlūkcentru uzturēja “LAUVA”.

29.septembra vakarā līdz ar tumsas iestāšanos “KRAUJU” un “LAUVU” ar radiostaciju pajūgā nogādāja operācijas rajonā, kur tie pievienojās grupai. “GROSBERGS” paziņoja, ka piekrastē viss ir mierīgi un klusi.

Lai izvairītos no tikšanās ar robežsargiem, pēc norunas ar robežvienības vadību un Užavas robežapsardzes posteni no 29.septembra plkst.20.00 līdz 30.septembra plkst.03.00 saskaņā ar rīkojumu robežsargu posteņus operācijas vietā noņēma. Viņu vietas ieņēma operatīvie darbinieki.

Lai uzturētu leģendu par to, ka robežsargi operācijas rajonā veic apgaitu divas reizes naktī (ap plkst.22.00 un 06.00 no rīta), inscenēja robežsargu (operatīvo darbinieku) apgaitu noteiktajā laikā. “KRAUJA” to pats savām acīm redzēja no jūras augstā krasta.

Pēc plkst.22.00 grupa ieradās krastā. “LAUVA” ar rāciju palika mežā, uzturot sakarus ar izlūkcentru. Grupa uzstādīja signālaparatūru un noteiktajā laikā ar sarkanās gaismas un radiobākas palīdzību sāka raidīt signālus, ka “viss kārtībā”.

Plkst.24.00 no jūras puses atskanēja vājš ātrgaitas kutera motora troksnis, bet pēc 30 minūtēm krastam pietuvojās airu laiva ar trim spiegiem. Laivu vadīja divi airētāji un navigators. No “partizānu” puses operāciju vadīja “FIRSTS”. Viņš satikās ar atbraucējiem un apmainījās parolēm. Šajā laikā laivā iekāpa “KRAUJA” un “GROSBERGS”. Laiva nekavējoties devās uz ātrgaitas kutera pusi, kas atradās viena kilometra attālumā no krasta.

Kad airu laiva atstāja krastu, spiegus un to mantas nogādāja stāvajā krastā. “FIRSTS”, aizbildinādamies, ka jānoņem posteņi, atstāja grupu un pa speciāli uzstādītu lauku telefonu paziņoja netālu izvietotajai Latvijas VDK štāba vadībai par sekmīgo operācijas norisi. Pēc tam “FIRSTS”, “JURKA”, “BĀRDIŅŠ” un tikko atbraukušie spiegi ar mantām devās uz vietu mežā, kur bija apmeties “LAUVA” ar rāciju. Tur pēc “FIRSTA” rīkojuma, par iemeslu minot piesardzību, zemē ieraka spiegu mantas, tai skaitā rāciju, šifrus, kodus un citu aprīkojumu, lai sadursmes gadījumā ar robežsargiem viņu rokās nenonāktu pierādījumi. Patiesais iemesls bija mantu pārbaude. Spiegi piekrita “FIRSTA” argumentiem. Visas mantas - pavisam deviņas (mugursomas, koferi, portfelis), spiegi ieraka zemē pēc visiem izlūku skolā mācītajiem likumiem. Atzīmēja slēpņa koordinātas un devās ceļā uz satikšanos ar vietējo “ARTŪRA” “partizānu” grupu. Viņi gāja pa iepriekš iezīmētu maršrutu caur staignu purvu un pēc aptuveni 5 km satikās ar [130.lpp.] “ARTŪRU” un tā vadīto grupu. Pēc tam visi kopā vēl nogāja aptuveni 10 km un sasniedza nometni, kas bija izvietota Kuldīgas rajona Ēdoles mežu masīvā.

Tajā pašā dienā “ARTŪRS” un “LAUVA”, it kā apskatot un izlūkojot apkārtni, atstāja nometni, lai satiktos ar operatīvajiem darbiniekiem, kuri tos gaidīja mežā norunātajā vietā. “LAUVA” operatīvajiem darbiniekiem parādīja spiegu mantu atrašanās vietu. Mantas izņēma un nogādāja LPSR VDK Ventspils pilsētas daļā operatīvai apstrādei.

Spiegu aprīkojumā atrada četras portatīvās radiostacijas, četras radiobākas - kuģu un lidmašīnu vadīšanai uz mērķi, četras padomju pasu veidlapas, dzimšanas apliecības, viltotas Maskavas apgabala Iekšlietu ministrijas pārvaldes klišejas - zīmogus, slepenraksta piederumus, kodus, radioseansu sarakstus, trīs automātus, sešas pistoles, vairāk kā 2000 kaujas patronas un vairāk kā 150 000 rbļ. padomju naudā.

Starp spiegu mantām bija arī angļu izlūkdienesta darbinieka Rūdolfa SILARĀJA rakstītās slepenraksta vēstules spiegiem “PĒTERIM”, “MEDNIM” un “TOMAM”, kā arī pagrīdes organizāciju vadītājiem - “MAKSIM” un “ROBERTAM”.

Spiegu mantas pēc attiecīgas operatīvās apstrādes un dokumentu pārkopēšanas ar “ARTŪRA” starpniecību pēc 10 - 12 dienām nogādāja jauniesūtīto angļu izlūkdienesta aģentu - “BĒRTUĻA”, “OTTO”, “ANTA” atrašanās vietā un atdeva tiem atpakaļ.

Ar pārbaudītiem līdzekļiem noskaidroja dažus jauniesūtīto spiegu dzīves datus:

“BĒRTULIS” - Boļeslavs PITĀNS, dzimis 1923.gadā Latvijas PSR, latvietis, cēlies no zemniekiem, astoņu klašu izglītība. Māte dzīvoja Latvijā, tēvs pirms kara miris, brālis atradās Anglijā.1943.gadā iesaukts vācu armijā, kur dienējis līdz kara beigām par radistu. Vācijā kritis angļu gūstā. 1951.gadā viņu savervēja angļu izlūkdienests, darbam sagatavots Londonas izlūkskolā. Saskaņā ar saņemto angļu izlūkdienesta uzdevumu, viņam vajadzēja nodot Latvijas “nacionālās pagrīdes” vadībai daļu atvestā aprīkojuma, kā arī informēt par angļu norādījumiem graujošas darbības veikšanai, palikt “organizācijā” un veikt radista pienākumus. Viņam vajadzēja vākt arī izlūkinformāciju, izraudzīt un sagatavot no “organizācijas” biedru vidus jaunu radistu.

Aizsteidzoties notikumiem priekšā, jāatzīmē, ka “BĒRTULIS” uzturējās “partizānu” grupu sastāvā līdz 1957.gadam, dzīvoja “drošās” mājās, pie tam tādos apstākļos, ka nebija nekādu iespēju vākt un pārraidīt pa radio izlūkinformāciju, kā arī izraudzīties un sagatavot jaunu radistu. “BĒRTULIS” pēc rakstura bija disciplinēts, paklausīgs, mierīgs cilvēks. Viņš izpildīja tikai to darbu, ko viņam uzdeva “MAKSIS”. Ņemot vērā, ka “BĒRTULIS” nebija izdarījis nekādus nopietnus noziegumus un viņam bija pozitīva loma mūsu pasākumos pret angļu izlūkdienestu, viņu nesauca pie kriminālatbildības, bet savervēja darbam LPSR Valsts drošības komitejas orgānu interesēs. Tagad viņš dzīvo Ventspilī, ir pensionārs.

“OTTO” - dzimis 1929.gadā Igaunijas PSR, igaunis, 14 gadu vecumā brīvprātīgi iestājās vācu armijā, viņa vecākiem piederēja 100 ha zemes. Tēvs - bijušais cara armijas virsnieks. “OTTO” pārvaldīja vācu, krievu, igauņu un latviešu valodu.

“ANTS” - dzimis 1926.gadā Igaunijas PSR, igaunis, vidējā izglītība. Kara laikā dienējis vācu armijā. 1950.gadā savervēts darbam angļu izlūkdienestā. Viņa vecāki dzīvoja Igaunijā, tēvs - profesors, māte - skolotāja. “ANTS” pārvaldīja krievu, vācu un igauņu valodu.

“ANTAM” un “OTTO” bija uzdevums ar latviešu “partizānu” grupu starpniecību pārcelties uz Igauniju. Tur saistīties ar igauņu nacionālo pagrīdi un uzsākt angļu izlūkdienesta uzdevumu izpildi.

Igauņu spiegu iesūtīšana PSRS ar noteiktu uzdevumu liecina par to, ka angļu izlūkdienesta mērķis bija kontrolēt visu Baltijas republiku nacionālo pagrīdi un izmantot to graujošai darbībai pret PSRS.

1951.gada novembrī angļi ar sava spiega - radista “TOMA” starpniecību vērsās pie “ROBERTA” organizācijas ar lūgumu palīdzēt mūsu republikā iesūtītajam igaunim “OTTO” nodibināt sakarus ar igauņu nacionālo pagrīdi. Lai nostiprinātu angļu uzticību “ROBERTA” organizācijai un tajā pašā laikā radītu reālas iespējas atklāt un novērst ārzemju izlūkdienesta naidīgos centienus pret PSRS, pieņēma lēmumu par palīdzības sniegšanu spiega “OTTO” pārsūtīšanā uz leģendēto igauņu partizānu grupu.

1952.gada 5.februārī pēc attiecīgas sagatavošanās Igaunijas PSR teritorijā organizēja “OTTO” tikšanos ar vietējo “partizānu” pārstāvi. Šajā tikšanās reizē norunāja, ka “OTTO” pie igauņu “partizāniem” pārcelsies tā paša gada 20.februārī. “OTTO” angļu izlūkdienestam pa rāciju paziņoja par tikšanos. Angļi bija apmierināti un deva savu piekrišanu “OTTO” pāriešanai pie igauņu “partizāniem” norādītajā laikā.

20.februārī “OTTO” operatīvā darbinieka un aģenta “RUNČA” pavadībā, kurš bija ar viņu kopā leģendētajā partizānu grupā, pajūgā nogādāja norunātajā vietā pie Lilli ciema, Igaunijas PSR, Abeskas raj., kur plkst. 8 vakarā viņus nodeva igauņu “partizānu” grupai (specgrupas vecākais operatīvais darbinieks majors MJAGI).

Otrs spiegs - igaunis “ANTS” līdz 1952.gada maijam atradās “MAKŠA” organizācijas kontrolē. Pēc tam viņu pārcēla uz “partizānu grupu”, kuras sastāvā bija specaģenti “RUNCIS”, “FREDIS”, “KAULIŅŠ”, “ARVĪDS” un operatīvais darbinieks S.I.SALMANIS.

Izlūkcentrs 1952.gada jūnijā “ANTAM” paziņoja, ka “OTTO” ir kontakti ar pretošanās organizācijas vadību dzimtenē un ka tiek gatavota “ANTA” pārsūtīšana uz Igauniju. Pēc mēneša “ANTS” saņēma norādījumus no izlūkcentra pārbāzēties uz Igaunijas PSR. Viņam paziņoja tikšanās vietu ar igauņu “pretošanās kustības” pārstāvi, laiku un paroli. Operāciju realizēja pēc kopēja Igaunijas un Latvijas Valsts drošības orgānu plāna.

Ievērības cienīgas ir angļu izlūkdienesta darbinieka SILARĀJA vēstules slepenrakstā. Vēstules Latvijā 1951.gada 30.septembrī ieveda spiegs “BĒRTULIS”.

“IMANTAM” un “MAKSIM” adresēta vēstule. Vēstules sākumā SILARĀJS norāda, ka viņa izklāstītie atzinumi saskaņoti ar ministru K.ZARIŅU un augstāk stāvošiem angļu izlūkdienesta ierēdņiem. Tālāk sekoja starptautiskā stāvokļa apskats no antikomunisma, revanšisma un buržuāziskā nacionālisma redzes viedokļa. Slavēta Rietumu militārā varenība, izteiktas domas par neizbēgamo karu, kuru it kā sāks Padomju Savienība.

[131.lpp.]

SILARĀJS, runājot par “partizānu” taktiku, acīmredzot pieņēmis “LISTA” doktrīnu, ko tas izklāstījis angļiem savā uzturēšanās reizē Anglijā, proti, ka galvenais pagrīdes uzdevums ir spēku saglabāšana. Starp citu, viņš raksta: “...Pašreizējā situācijā, manuprāt, mums vajadzētu būt pēc iespējas klusākiem. Ja ir iespēja aizbēgt, vajag bēgt. Šaut tikai tad, kad nav citas izejas.”

Tālāk SILARĀJS apsola atsūtīt speciālistu dokumentu viltošanai un pāris simtu jaunu pasu veidlapu, lai daļēji varētu legalizēt pagrīdniekus, tādā veidā atvieglojot viņu stāvokli.

“ROBERTAM” adresētā vēstule. Lielāko daļu vēstules SILARĀJS velta starptautiskā stāvokļa apskatam un Rietumu slavināšanai - Rietumu dzīves veidam, morālei, militārajai varenībai un tamlīdzīgi. Viņš uzsver, ka dzimtenē nevajag ar varu lauzties komunistu noslēpumos, bet gan vākt informāciju pa daļām, tādā veidā iegūstot daudz vairāk. Viņš cer izmantot speciālistu braucienus uz Krieviju. Šajā sakarā SILARĀJS raksta: “...cilvēki no augstskolām un darba vietām brauc uz Krieviju. Manuprāt, šo apstākli vajadzētu izmantot - tādā veidā mēs kļūtu Rietumiem vajadzīgi. Tad arī naudas seifi mūsu vajadzībām atvērtos vieglāk. Bez tam, komunisms jāiznīcina visur.”

Vēstules beigās SILARĀJS lūdz “ROBERTAM” apdomāt un uzrakstīt savus priekšlikumus par Latvijas pārvaldi nākotnē.

Minēto vēstuli “ROBERTS” nesaņēma. Vēstule ilgi glabājās pie spiega “PĒTERA”, pēc tam centrs deva rīkojumu to iznīcināt. “MEDNIM” adresētā vēstule. SILARĀJS ierosina, atgriežoties Anglijā, paņemt līdzi, pēc “MEDŅA” domām, pašu ietekmīgāko viņa cilvēku, kurš uz laiku varētu atstāt Latviju.

“PĒTERIM” adresētā vēstule. “..Draugs, tavs darbs bija labs. Lūdzu arī turpmāk būt piesardzīgam. Neaizmirsti par drošību! Es, protams, ar prieku saņemtu no tevis kādu informāciju par krieviem vai arī par notikumiem Liepājā, Ventspilī. Šo informāciju es parādītu angļiem. Tad arī naudas seifi atvērtos vieglāk..”.

“TOMAM” adresētajā vēstulē: SILARĀJS paziņo, ka igaunis “GUSTAVS”, kuru iesūtīja Kurzemē kopā ar “TOMU”, gājis bojā simtprocentīgi savas vainas dēļ (angļi apstiprināja, ka viņi ir noticējuši leģendai par “GUSTAVA” nāvi). “GUSTAVS”, kā rakstīja SILARĀJS, pārgājis upi bīstamā vietā, nav sekojis draugam (domāts “PĒTERIS”, kurš viens devās uz mūsu izraudzīto “drošo” māju).

Kā iepriekš minēts, angļu izlūkdienests 1951.gada 12.aprīlī Latvijas PSR iesūtīja spiegu “PĒTERI”. Pēc ierašanās specgrupā tas lūdza “MAKSIM” pārcelt viņu uz Rīgu, lai sameklētu angļu rekomendētās personas un iesaistītu izlūkdarbā.

Šīs personas atklāšanai “PĒTERI” 1951.gada 15.septembrī ar “MAKŠA” starpniecību pārcēla uz Rīgu, uz mūsu aģenta “STRAUMES” dzīvokli.

Lai novērstu mums neizdevīgas informācijas pārraidīšanu uz ārzemēm, pēc “MAKŠA” rīkojuma “PĒTERIS” savu rāciju atstāja pie “partizāniem”. Ar to turpināja strādāt “LAUVA”.

Liela nozīme “PĒTERA” izlūkošanas darbības ierobežošanā bija mūsu aģentam “STRAUMEM”. Būdams dzīvokļa saimnieks, viņš izvirzīja spiegam stingrus uzvedības noteikumus, atstājot uz viņu mums vēlamo iespaidu.

“STRAUME” iemantoja “PĒTERA” uzticību un cieņu. Spiegs savā darbā bija atkarīgs no “STRAUMES”. Starp citu, savu telegrammu tekstus “MAKSIM” varēja nodot tikai ar “STRAUMES” starpniecību. Tādā veidā bija iespējams atklāt spiega nodomus un kontrolēt viņa darbību.

Lai “palīdzētu” “PĒTERIM” darbā, viņam “piespēlēja” “pagrīdes” dalībnieci “GAIDU”, kas bija uzticama valsts drošības orgānu palīdze un kurai “PĒTERIS” pilnībā uzticējās un uzdeva kontaktēties ar viņu interesējošām personām.

“PĒTERIS” pēc rakstura bija ļoti patmīlīgs, nervozs, ātri uzbudināms, bailīgs, viņam piemita nosliece uz sadismu. Vācu okupācijas laikā dienējis majora ARĀJA policijas soda komandā, kura piedalījās padomju pilsoņu nošaušanā. Atrodoties “partizānu” grupā, “PĒTERIS” rīta rosmes vietā nodarbojās ar mērķī šaušanu, imitējot komunistu nošaušanu.

“PĒTERIS”, dzīvodams “STRAUMES” dzīvoklī, meklēja noklausīšanās ierīces. Iegādājās āmuru ar asu galu (bez kāta) un nēsāja to pastāvīgi sev līdzi. Kā dzīvoklī, tā arī uz ielas vienmēr turēja kaujas gatavībā “Valtera” pistoli. Lai briesmu gadījumā varētu nolaisties no piektā stāva, nopina 30 m garu virvi, kuras vienu galu piesēja pie rakstāmgalda.

“PĒTERIS” lūdza “MAKSI” nodrošināt viņam divus atsevišķus rezerves dzīvokļus. Vienu dzīvokli - domātu kā patvērumu briesmu gadījumā, otru - darbam ar rāciju. Turklāt pieprasīja “MAKSIM” pārcelt uz Rīgu viņu radistu “LAUVU”.

“PĒTERIS” vairākkārt ziņoja izlūkcentram, ka bez drošiem personas dokumentiem (pases) ir neiespējami strādāt. Iegādāties pasi šeit nav nekādu cerību. Ar spiegu “BĒRTULI” atsūtītās pasu veidlapas nevar izmantot, jo nav speciālistu, kas tās noformētu pareizi pēc visiem noteikumiem. Savās telegrammās un slepenraksta ziņojumos “PĒTERIS” sūdzējās par informatoru tīkla trūkumu. Viņš norādīja, ka “MAKŠA” organizācija drošības apsvērumu dēļ atsakās izmantot “pagrīdniekus” izlūkziņu vākšanai, ka no sešiem viņa informatoriem tikai viens ir noderīgs un tam pašam draud briesmas.

Rūpnīcas “VEF” inženieris, ar kuru “PĒTERIS” bija sen pazīstams, vervēšanas laikā paziņoja, ka viņš to drīzāk nodošot milicijai nekā kļūšot par spiegu (vervēšanu nācās pārtraukt).

Lai novērstu “PĒTERI” no aktīvas vervēšanas darbības, leģendēja pastiprinātu milicijas pasu režīma kontroli Rīgā. Bez tam 1951.gada decembra beigās kādā no tikšanās reizēm ar savu sakarnieku “PĒTERIM” likās, ka viņu izseko (tam par iemeslu bija gadījums, kas uz viņu nemaz neattiecās - blakus viņam pāri ielai pārskrēja kāds cilvēks un svilpoja).

Minētie gadījumi “PĒTERI” stipri iespaidoja. Tā rezultātā viņš lūdza “MAKSIM” padomu, vai ir vērts turpināt darbu ar personām, kuras viņš bija iesaistījis izlūkdarbā. Notikušajam “MAKSIS” piešķīra “lielu nozīmi” un rekomendēja pārtraukt kontaktēties ar šīm personām.

Spiegu ziņu vākšanā “PĒTERIS” centās iesaistīt arī sava dzīvokļa saimnieku “STRAUMI”, jo viņam bija personīgā automašīna. “PĒTERIS” to gribēja nosūtīt uz vietām, kur atradās kara aerodromi. Iecerētais neizdevās, jo kādā naktī “STRAUMES” mašīnai noņēma visus četrus riteņus. “PĒTERIS” jaunu riteņu iegādei “STRAUMEM” iedeva vairākus tūkstošus rubļus, bet tie ilgi netika izmantoti.

[1997., Nr.1, 65.lpp.]

Par svarīgāko informāciju, ko pats bija ieguvis personīgi, “PĒTERIS” uzskatīja armijas štāba atklāšanu Rīgā (ejot pa ielu, viņš ievēroja, ka ģenerālis un admirālis iegāja vienā no mājām). Par šo faktu nekavējoties nosūtīja telegrammu uz Londonu.

Vienā no telegrammām izlūkcentram “PĒTERIS”, pamatojoties uz drošiem avotiem, paziņoja, ka vairāki krievu virsnieki kādā no iedzeršanas reizēm uzsaukuši tostu: “Uz satikšanos Parīzē!”

Vairākkārtējo “PĒTERA” lūgumu pārcelt tuvāk Rīgai radistu “LAUVU” “MAKSIS” izpildīja. Leģendēja “LAUVAS” pārbāzēšanu uz Jūrmalu. Sakariem ar viņu izmantoja pasta kastīti.

Staigājot pa Rīgas ielām, “PĒTERIS” rūpīgi sekoja, vai netiek veikta ārējā novērošana, bieži izmantoja caurstaigājamos pagalmus. Vienreiz viņš iegāja mājas pagalmā, kur dzīvoja “LAUVA” (operatīvais darbinieks). Negaidītas satikšanās gadījumā ar “PĒTERI” “LAUVAM” bija izstrādāta atbilstoša leģenda.

“PĒTERIS” telegrammās izlūkcentram arvien biežāk norādīja uz sarežģīto situāciju, kādā viņš atrodas. Ziņoja, ka ielas pilnas ar “zilajiem” (tā viņš sauca čekistus), ka katrā mājā ir čekas informators, restorānos un kafejnīcās daudz čekistu privātā un tamlīdzīgi. Vienlaicīgi viņš sūdzējās par novājināto nervu sistēmu un lūdza izlūkcentram iespēju atgriezties Anglijā.

Patiesībā viņa nervu sistēma bija sasprindzināta līdz pēdējam. Atrodoties analoģiskā situācijā, spiegs “TOMS”, kas ieradās Latvijā kopā ar “PĒTERI”, 1952.gada sākumā izdarīja pašnāvību (par to turpmāk). Lai izvairītos no atkārtotas pašnāvības, “PĒTERI” kopā ar “LAUVU” pārcēla uz “partizānu” līdzdalībnieka “VALDA” māju, kuru pazina “KRAUJA” un “MEDNIS”. Šajā mājā “PĒTERIS” dzīvoja līdz 1952.gada aprīlim, kad atgriezās Anglijā.

1952.gada martā “PĒTERIS” no izlūkcentra saņēma norādījumu pirms aizbraukšanas uz Angliju visu spiegošanas aprīkojumu nodot “LAUVAM”, iemācīt viņam spiegošanas metodes un visu pārējo, kas viņam palicis atmiņā no mācībām izlūkskolā. Centra norādījumus “PĒTERIS” centās izpildīt pēc iespējas labāk. Veselu mēnesi viņš mācīja mūsu operatīvajam darbiniekam spiegošanas metodes, beigās viņam bija jānokārto eksāmens par iemācīto materiālu.

Lēmumu par “PĒTERA” atgriešanos Anglijā kārtējās jūras operācijas laikā pieņēma, pamatojoties uz sekojošiem operatīviem apsvērumiem:

– spiegs bija pārliecināts, ka viņam ir bijusi darīšana ar īstu partizānu organizāciju. Līdz ar to radās iespēja ar viņa starpniecību nostiprināt mūsu leģendu angļu izlūkdienestam un sekmīgi turpināt iesākto operatīvo spēli ar ārzemju izlūkdienestu,

– laikā, kad “PĒTERIS” atradās Latvijā, viņš nesavāca informāciju, kas būtu valsts noslēpums.

Par gatavošanos kārtējai jūras operācijai 1952.gada pavasarī mēs uzzinājām no “GROSBERGA” ziņojuma, kurš pa nosacīto sakaru kanālu darīja zināmu, ka darbs sokas labi, un norādīja savu ierašanās laiku Latvijā jaunās spiegu grupas sastāvā.

1951.gada aprīlī Latvijā atgriezās “LISTS” - leģendētās “ROBERTA” organizācijas pārstāvis, un kopā ar viņu ieradās arī spiegs - radists “TOMS”, kas bija paredzēts tai pašai organizācijai.

“TOMS” - Jānis BĒRZIŅŠ, dzimis 1924.gadā, latvietis, cēlies no zemniekiem, kara laikā dienējis vācu armijā, Rietumvācijā savervēts darbam angļu izlūkdienestā, mācījies Londonas izlūkskolā.

Nosūtīt “TOMU” uz mežā izvietoto operatīvo grupu nebija iespējams, jo saskaņā ar leģendu “ROBERTA” organizācijā ietilpa legāli dzīvojoši nacionālisti. “TOMU” ievietoja speciāli sagatavotā dzīvoklī Rīgā un deva iespēju nodibināt radiosakarus ar izlūkcentru.

Savās pirmajās telegrammās “TOMS” ziņoja par nokļūšanu noteiktajā vietā, par sakaru nodibināšanu ar “ROBERTA” organizācijas vadītāju, kura lomā bija LPSR VDK rajona daļas priekšnieks P.J.REINHOLDS.

Tikšanās reizē ar “ROBERTU” “TOMS” lūdza tam iedot kādu no viņa palīgiem, kuru “TOMS” sagatavotu radiolietās. Drīz “TOMAM” “piespēlēja” mūsu pieredzējušo palīgu “KALĒJU”, uzdodami viņu par “ROBERTA” labo roku.

1951.gada jūlijā “ROBERTA” vārdā angļu izlūkdienestam nosūtīja slepenraksta vēstuli. Vēstulē bija izteikta pateicība par sniegto materiālo palīdzību (“LISTS” atveda 190 000 rbļ. padomju naudā) un lietišķo kontaktu nodibināšanu.

Lai radītu šķietamību, ka “LISTS” aktīvi darbojas un cenšas iegūt vietējo padomju varas orgānu uzticību, viņa vārdā pārraidīja vairākas radiogrammas, kurās bija norādīts, ka pēc angļu ieteikuma viņš sācis gleznot lielu gleznu, lai varētu iestāties Mākslinieku savienībā. Bez tam ziņoja, ka “LISTS” strādā ar LVU studentiem, kuri pēc sadales strādās Padomju Savienības centrālajos apgabalos.

1952.gada februārī izlūkcentrs “ROBERTAM” ziņoja, ka šā gada pavasarī kādam no viņa vadītās organizācijas dalībniekiem būs iespēja izbraukt no Latvijas. Ierosināja izvēlēties piemērotu cilvēku, kurš pēc gadu ilgām mācībām būtu ar mieru atgriezties Latvijā.

Izlūkcentrs turpmākajās telegrammās pārraidīja paroles un sīkākus norādījumus, kā “ROBERTA” organizācijas pārstāvim nodibināt sakarus ar cilvēkiem, kuri to pārsūtīs uz ārzemēm (pārsūtīšana bija paredzēta aprīlī ar “MAKŠA” starpniecību vienlaicīgi ar jaunās spiegu grupas iesūtīšanu un “GROSBERGA” atgriešanos).

Ņemot vērā labvēlīgo situāciju mūsu cilvēka iefiltrēšanai angļu izlūkdienesta aģentūras aparātā, nolēma uz ārzemēm sūtīt iepriekš minēto pārbaudīto un spējīgo mūsu palīgu “KALĒJU” - “ROBERTA” organizācijas pārstāvi, kuru “TOMS” pazina kā vienu no “ROBERTA” palīgiem.

Tajā pašā laikā angļu izlūkdienests pārraidīja “ROBERTAM” vairākas radiogrammas ar uzdevumu - maijā nosūtīt “LISTU” uz Gorkiju novērot jaunās Baku būvētās zemūdenes pārvešanu pa Volgu uz Balto jūru.

“TOMS” šajā laikā atradās sarežģītā situācijā. Apmeklēt [65.lpp.] pilsētu viņš varēja visai ierobežoti.

Būdams radists, viņš pārraidīja izlūkcentram tikai to, ko uzdeva “ROBERTS”, no centra saņēma tikai “ROBERTAM” domātās telegrammas. Katru radioseansu uztvēra kā pasākumu, kas saistīts ar lielu risku.

“TOMA” nervi neizturēja. 1952.gada marta beigās “TOMAM” parādījās nervu darbības traucējumi. Neraugoties uz mūsu veiktajiem pasākumiem, slimība ātri progresēja.1952.gada 3.aprīlī viņam uznāca trakuma lēkme. Tajā pašā dienā “TOMS” izlēca pa 5.stāva logu. Nāve iestājās uzreiz.

Lai slēptu “TOMA” pašnāvību, “ROBERTA” un “LISTA” vārdā izlūkcentram nosūtīja slepenraksta ziņojumu, kurā bija norādīts, ka 1952.gada 25.martā “TOMS” kopā ar asistentu devies uz vienu no savām darba vietām Rīgas nomalē uz kārtējo radiosakaru seansu un nokļuvis slazdā. Asistents ir nošauts, “TOMS” nošāvies pats. Čekistu rokās nonākusi rācija un radiosakaru saraksts. Palikuši šifri un rezerves rācija, kas glabājušies slēptuvē.

Sakarā ar izveidojušos situāciju “LISTS” neizpildīja angļu izlūkdienesta dotos uzdevumus (neaizbrauca uz Gorkiju). “KALĒJA” nosūtīšanu uz ārzemēm atcēla.

1952.gada 7.jūnijā izlūkcentrs pa rezerves kanālu pārraidīja “ROBERTAM” adresētu telegrammu ar lūgumu pārtraukt visa veida darbību līdz 1952.gada septembrim. Šajā laika posmā “LISTA” vārdā uz izlūkcentru nosūtīja slepenraksta vēstuli ar ziņu par “LISTA” sakariem ar studentu, kuru pēc augstskolas beigšanas nosūtīs strādāt valsts iekšienē. Vēstulē “LISTS” lūdza centram izsūtīt “ROBERTA” organizācijai jaunu radistu.

Leģendu par “TOMA” nāvi angļiem apstiprināja arī “ROBERTA” organizācijas pārstāvis aģents “TANKISTS”, kuru iesūtīja Londonā 1954.gadā. Tomēr “TOMA” nāve, kā noskaidrojās izmeklēšanā, angļu izlūkdienestā radīja aizdomas par “ROBERTA” organizāciju.

1952.gada janvāra vidū izlūkcentrs ierosināja “MAKSIM” uzstādīt rezerves rāciju un noregulēt tiešos radiosakarus, lai varētu sagatavoties un realizēt pavasara operāciju. Angļi ziņoja, ka operācija būs analoģiska pagājušā gada rudens operācijai, un uzdeva “MAKSIM” izvēlēties piemērotu vietu piekrastē.

Vēlāk angļi paziņoja, ka operācijas mērķis ir iesūtīt “MAKŠA” organizācijai jaunu radistu, divus speciāli sagatavotus cilvēkus darbam Igaunijā un Lietuvā, kā arī nosūtīt uz Latviju “GROSBERGU”. “MAKSIM” uzdeva uz laiku piesegt lietuvieti un igauni, vēlāk tos pārsūtot uz paredzētajām vietām.

Vienlaicīgi “MAKSIM” piedāvāja šīs operācijas laikā organizēt agrāk iesūtīto spiegu “PĒTERA” un “MEDŅA” izvešanu no Latvijas, kā arī viena lietuviešu “nacionālās pagrīdes” dalībnieka pārsūtīšanu uz Angliju.

Jautājumu par “PĒTERA” atgriešanos ārzemēs atrisināja pozitīvi, ņemot vērā iepriekš minētos operatīvos apsvērumus. “MEDŅA” atgriešanos ārzemēs uzskatīja par nelietderīgu. Pēc rakstura viņš bija neuzticams, stūrgalvīgs, nedisciplinēts cilvēks, kuram par visu vienmēr bija aizdomas. Atrodoties Londonā, viņš varēja likt šķēršļus sekmīgi iesāktajai operatīvajai spēlei ar angļu izlūkdienestu.

Pēc “KRAUJAS” un “GROSBERGA” nosūtīšanas uz Angliju “MEDNI” no operatīvās grupas pārcēla uz “VALDA” māju, kur tas dzīvoja kopā ar “partizāni” “KOHU”. No šejienes “MEDNIS” angļiem nosūtīja septiņas slepenraksta vēstules un katrā no tām sūdzējās par savu slikto veselības stāvokli: apendicīta un mandeļu iekaisumu (par šīm slimībām zināja “KRAUJA” un “GROSBERGS”).1952.gada sākumā angļi speciāli pieprasīja “MAKSIM” informāciju par “MEDŅA” veselības stāvokli, paziņojot, ka tiek risināts jautājums par “MEDŅA” atgriešanos Anglijā. Atbildes telegrammā “MAKSIS” ziņoja, ka “MEDŅA” veselības stāvoklis manāmi pasliktinājies, garastāvoklis apātisks. Analoģisku telegrammu uz Londonu nosūtīja arī “PĒTERIS”.

Izveidojušos situāciju izmantoja, lai izvestu “MEDNI” no operatīvās spēles un nodotu tiesai. “MEDNI” arestēja 1952.gada 29.februārī, laikā, kad viņš patvaļīgi bija aizgājis no mājām. Vēlāk viņam piesprieda augstāko soda mēru. Angļu izlūkdienestam “MAKŠA” vārdā nosūtīja sekojošu telegrammu: “Dziļās sērās paziņojam, ka 19.februārī pēkšņā nāvē pēc smagas apendicīta lēkmes mājās miris mūsu draugs MEDNIS. Apbedīts dzimtajā zemē ar partizāna godu. Lūdzu jūsu norādījumus, ko darīt ar viņa lietām.”

Jāatzīmē, ka “MEDNIS” izmeklēšanas laikā uz lietišķo pierādījumu pamata sniedza liecību par sakariem ar angļu izlūkdienestu, bet noklusēja savus sakarus ar “partizāniem”. Tas liecina par mūsu pasākumu kvalitāti operatīvās spēles laikā ar angļiem.

No 1952.gada februāra līdz aprīlim notika aktīva gatavošanās kārtējai jūras operācijai.

“MAKSIS” angļu izlūkdienestam ziņoja, ka ir gatavs pieņemt lietuviešu “nacionālās pagrīdes” pārstāvi pārsūtīšanai uz Angliju. Izlūkcentrs telegrammā norādīja vietu, laiku un paroli minētā pārstāvja sagaidīšanai. Tikšanās ar lietuvieti (turpmāk “STARIK”) notika bez starpgadījumiem. Viesi nogādāja “FIRSTA” specgrupā, kas bija izveidota piekrastes rajonā. Drošības apsvērumu dēļ “STARIKU” “apsargāja” divi “partizāni”. Ieklausoties “partizānu” sarunās, vērojot viņu darbību, “STARIKAM” radās pārliecība, ka nokļuvis īstā huligānu bandā. Izvēlējies piemērotu brīdi, “STARIKS” no grupas aizbēga. Nogājis kājām vairāk nekā 30 km un nonācis Ventspilī, viņš valsts drošības orgāniem paziņoja par “bandas” esamību un bija ar mieru piedalīties tās likvidēšanā.

“STARIKU” bija grūti pārliecināt par nepieciešamību atgriezties “bandā”. Nācās izsaukt palīgā Lietuvas VDK priekšsēdētāja vietnieku, un tikai viņam izdevās visu sekmīgi nokārtot, un “STARIKS” turpināja ceļu uz Londonu.

Dienu pirms operācijas “MAKSIS” organizēja spiega “PĒTERA” un ar to kopā dzīvojošā radista “LAUVAS”, kuru angļi bija norīkojuši par galveno radistu operācijas laikā, pārvietošanu uz piekrastes rajonu.

Izejas pozīcijas bija 2 km rādiusā no norādītās spiegu izsēdināšanas vietas. Līdz operācijas sākumam “FIRSTA” vadītā grupa rūpīgi izstrādāja jauniesūtīto spiegu pārvietošanās maršrutu, izvēlējās pagaidu nometnes vietu (20 km attālumā no piekrastes).

Angļu izlūkdienests izstrādāja detalizētu operācijas darbības plānu, kā arī biežāku radiosakaru grafiku, kuru pārraidīja ar “LAUVAS”, “BĒRTUĻA” un “FIRSTA” rācijām. Noteica signalizācijas kārtību ar sarkano gaismu un radiobākas palīdzību uz jūras pusi. Radiobāku bija atvedis [67.lpp.] “BĒRTULIS”. Operācija noritēja aptuveni tāpat, kā 1951.gada 29.septembrī notikusī spiegu izsēdināšanas operācija.

Pošot “PĒTERI” nosūtīšanai uz Angliju, “MAKSIS” sagatavoja nodošanai angļu izlūkdienestam sekojošus materiālus:

– slepenraksta vēstuli, kurā bija izteikta pateicība angļu izlūkdienestam, “Latvijas valdības” galvam Londonā - K.ZARIŅAM, SILARĀJAM un “KRAUJAM” - par sniegto materiālo un garīgo atbalstu. Īsumā raksturots stāvoklis Latvijā, norādīts uz pieaugušajām “cīņas” grūtībām ar padomju varu, likta cerība uz to, ka “uzvara būs mūsu”,

– valsts drošības orgānu speciāli apstrādātu ekonomiska un militāra rakstura informāciju,

– Latvijas PSR administratīvā iedalījuma karti (mērogs 1:600 000),

– 1952.gada Rīgas lidostas reisa lidmašīnu un tarifu sarakstu,

– Rīgas un Jūrmalas pilsētas ceļvežus.

Nevienā no nosūtāmajiem materiāliem netika izpausts valsts vai kara noslēpums (kartes, ceļvežus, gaisa satiksmes ceļu sarakstus brīvi pārdeva kioskos).

1952.gada 20.aprīlī paredzētā operācija noritēja sekmīgi. Spiegu grupa trīs cilvēku sastāvā (latvietis, lietuvietis, igaunis) un “GROSBERGS” airu laivā piestāja krastā. Pēc spiegu izkāpšanas vietas laivā ieņēma “PĒTERIS” un “STARIKS”. Tad viņus sekmīgi nogādāja uz ātrgaitas kuteri, kurš gaidīja 1-1,5 km attālumā no krasta.

“FIRSTA” grupa uzņēma atbraukušo grupu savā sastāvā un nogādāja to ar mantām izejas pozīcijās. Tur atradās “LAUVA” ar rāciju, kā arī bija iekārtotas slēptuves - atbraukušās spiegu grupas mantu pagaidu glabāšanai.

Ceļā uz izejas pozīcijām “GROSBERGS” atdalījās no grupas un tikās ar “MAKSI” un valsts drošības orgānu vadību, kuri koordinēja operāciju.

Angļu izlūkdienests šoreiz spiegus un “GROSBERGU” bija apgādājis ar daudzām mantām, tai skaitā ieročiem. Piemēram, “MAKŠA” organizācijai bija sarūpēti automāti, beztrokšņa kaujas pistoles un munīcija. Ar “GROSBERGU” angļi atsūtīja vairākus viltotus zīmogu komplektus, fiktīvas padomju pasu veidlapas, radiobākas, nakts binokļus, šifrus un daudz ko citu, kā arī aptuveni 450 000 rbļ. padomju naudā.

Katram no jauniesūtītajiem spiegiem bija divi vai trīs saiņi ar mantām. Sagatavotajās slēptuvēs visu bagāžu nevarēja izvietot, tāpēc nācās steidzīgi iekārtot papildus slēptuves.

Spiegi bez ierunām izpildīja “FIRSTA” pavēles un visas mantas atstāja nomaskētajās glabātuvēs.

Pēc tam visi devās ceļā uz speciāli sagatavoto nometni, par kuru runāts iepriekš.

Aprīlis - pavasara plūdu laiks. Visas pļavas un purvi bija ūdenī. Vairākus kilometrus nācās lēni brist pa ūdeni, brīžiem iekrītot dziļās bedrēs. Jauniesūtītajiem spiegiem šis ceļš izrādījās par grūtu, tomēr gala rezultātā visi nonāca līdz nometnei, kur kādu laiku varēja nogaidīt un pēc tam organizēt slēptuvēs atstāto mantu atvešanu uz nometni.

Tiklīdz spiegi atstāja izejas pozīcijas, viņu mantas izņēma no glabātuves un nogādāja VDK. Tur tās rūpīgi apskatīja un izpētīja. Visus šifrus un citus dokumentus pārfotografēja, lai turpmāk varētu kontrolēt spiegu radioseansus ar centru un lasīt slepenraksta ziņojumus.

Jāatzīmē, ka spiegu mantu apstrādes laikā, lai tās nesajauktu, katram sainim, čemodānam, portfelim piestiprināja kartona birku ar numuru. Atdodot mantas atpakaļ spiegiem, birkas aizmirsa noņemt. Sakarā ar šo misēkli grupā izveidojās sarežģīta situācija, it sevišķi pēc tam, kad kāds no spiegiem uz birkas atklāja krievu valodā uzrakstītu vārdu “ekstra”. “FIRSTS” un viņa vadītā grupa izteica versiju, ka tas ir “GROSBERGA” roku darbs. Igauņu spiegs šo versiju apstiprināja, paziņojot, ka labi pazīst “GROSBERGA” rokrakstu, un ir simtprocentīgi pārliecināts, ka ciparus rakstījis viņš. Pēc pāris nedēļām grupā ieradās “GROSBERGS” un apstiprināja, ka izgatavojis birkas, lai nesajauktu igauņu, lietuviešu un latviešu mantas. Tādā veidā incidentu noregulēja.

Jauniesūtītie spiegi bija:

1. “HUGO” - Jānis PILSĒTNIEKS, dzimis 1927.gadā Madonas rajonā, latvietis, iesūtīts kā “MAKŠA” organizācijas radists un viltotu dokumentu speciālists.

2. “GEORGS” - 28 gadi, igaunis, uzdevums - piebiedroties “ROBERTA” organizācijā esošajam spiegam “ANTAM” un kopā ar viņu (ar “latviešu pagrīdes” starpniecību) pārcelties uz Igauniju.

3. “MAIKS” - 27 gadi, lietuvietis. “MAKSIM” pēc angļu lūguma vajadzēja to pārsūtīt uz Lietuvu.

“GROSBERGS” savā atskaites ziņojumā par atrašanos Anglijā un valsts drošības orgānu uzdoto uzdevumu izpildi sniedza sekojošas ziņas:

1951.gada 30.septembra rītā kuteris, ar kuru brauca “GROSBERGS” un “KRAUJA”, piestāja Hamburgas ostā (VFR). Tur viņus sagaidīja anglis - augsta ranga izlūkdienesta darbinieks, iepriekš pieminētais latvietis Rūdolfs SILARĀJS (viņš arī “GABRIELS”) un igaunis REBANE, angļu izlūkdienesta pārstāvis.

Nākošajā dienā jaunatbraukušie un sagaidītāji no Bīlefeldas aerodroma izlidoja ar angļu divmotoru kara lidmašīnu uz Angliju. Tā piezemējās vienā no Oksfordas rajona aerodromiem.

“GROSBERGS” saskaņā ar uzdoto uzdevumu angļu izlūkdienesta darbiniekam ziņoja, ka “MAKŠA” organizācijā ietilpst vairākas atsevišķas grupas. Rīgā tādas grupas ir inteliģences vidū. Kurzemes mežos - septiņas grupas. Organizāciju vada “MAKSIS” un “IMANTA”. Viņu īstos uzvārdus un citus datus par viņiem zina tikai stingri ierobežots cilvēku loks. Ar darbu viņi ir pierādījuši, ka ir “īstie cīnītāji” par “brīvu Latviju”, pagrīdnieku vidū iemantojuši cieņu un uzticību.

“GROSBERGS” sarunas laikā ar SILARĀJU ieminējās par materiālās palīdzības sniegšanu Latvijas pretošanās kustības cīnītājiem. Pēdējais lika saprast, ka būtisku palīdzību angļi nevarēs sniegt. “GROSBERGS” ieminējās par citiem avotiem, piemēram, ASV. SILARĀJS paskaidroja, ka šajā virzienā jau ir strādāts un apsolīja organizēt tikšanos ar amerikāņu izlūkdienesta pārstāvi. SILARĀJS no tikšanās organizēšanas atturējās, un tā arī izpalika. SILARĀJS “GROSBERGAM” apsolīja, ka “visus pieprasījumus noformēs angļi un visas ziņas nodos viņiem. Angļiem tikai vajadzēs vienoties ar amerikāņiem par katras puses konkrēto darbu, lai visas organizācijas prasības būtu apmierinātas. Tādā veidā ziņas, kas pienāks no Latvijas, lielākā vai mazākā [68.lpp.] mērā nonāks amerikāņu rokās. Savukārt angļi viņiem pieprasīs labu kompensāciju”, tā savu solījumu beidza SILARĀJS.

Runājot par latviešu emigrācijas darbību, SILARĀJS paskaidroja, ka tās mērķis ir “kvalificētu kadru sagatavošana”, kuri ap sevi radītu stipru un disciplinētu organizāciju. Tā savukārt būtu spējīga vadīt cīņu par dzimtenes atbrīvošanu. Šajā cīņā, deklarēja SILARĀJS, mums palīgā nāks Rietumu valstis. Turpmākajā sarunas gaitā viņš uzsvēra, ka par visiem emigrācijas darbības jautājumiem konsultējas ar bijušo buržuāziskās Latvijas sūtni Londonā Kārli ZARIŅU.

Pārbaudījuši un pārliecinājušies, ka “GROSBERGS” tiešām ir “Latvijas nacionālās pagrīdes” pārstāvis, angļu izlūkdienesta darbinieki viņu 1952.gada janvārī nosūtīja mācīties uz spiegu un diversantu skolu, sagādājot angļu dokumentus uz Edgara MILLERA vārda.

Atgriežoties Latvijā, “GROSBERGAM” uzdeva vākt un ar “MAKŠA” organizācijas starpniecību nodot spiegu ziņas par Padomju Armiju, rūpniecības objektiem, raksturot Latvijas iedzīvotāju noskaņojumu un tamlīdzīgi. Vienlaicīgi SILARĀJS “GROSBERGAM” iedeva “MAKSIM” adresētu vēstuli, kurā bija ziņots par angļu izlūkdienesta nolūkiem izveidot Latvijā plašu spiegu tīklu un dziļi konspirētu nacionālo pagrīdi, kuru plānoja izmantot karā pret PSRS kā piekto kolonnu padomju karaspēka aizmugurē. Vēstules beigās “MAKŠA” organizācijas vadībai ierosināja nosūtīt uz ārzemēm savu pārstāvi, ar kura starpniecību varētu koordinēt “organizācijas” darbu un risināt jautājumus par “pretošanās kustības” darbību nākotnē.

SILARĀJS “GROSBERGAM” paskaidroja, ka Latvijas “partizāni” nākamajā karā izpildīs sabiedroto gaisa desanta karaspēka pavadoņu funkcijas Latvijas teritorijā. Desanta uzdevums būs graut militāra un saimnieciska rakstura objektus, dezorganizēt aizmuguri, līdz šīs desanta vienības savienosies ar uzbrūkošo sabiedroto karaspēku. Pilsētās un lauku apvidos jau tagad vajadzētu darboties pieredzējušiem cilvēkiem, kas vāktu informāciju par padomju varas orgānu darbību. Iegūtās ziņas viņiem slepenrakstā vajadzētu nodot organizācijas izlūkošanas virsniekam, kura pienākums būtu saņemto zinu sistematizācija un pārsūtīšana uz ārzemēm, lai saglabātu spēkus. Pagrīdei līdz kara sākumam nepieciešams atturēties no atklātas uzstāšanās. Vienlaicīgi vajadzētu sagatavot noliktavas ieroču un munīcijas glabāšanai.

“GROSBERGAM” pirms atgriešanās Latvijā vajadzēja parakstīt zvērestu: “Es (vārds, uzvārds, dzimšanas datums, vieta), apzinoties savu atbildību Latvijas, latviešu tautas un Dieva priekšā, zvēru, ka to, ko es zinu par pretošanās kustību Latvijā, neizpaudīšu nevienam, kas ar to nav saistīts. Pretējā gadījumā mani sodīs ar nāvi. Zvērests paliek spēkā līdz tam brīdim, kamēr nepieciešams noslēpums. Zvērestu atcels ar speciālu valdības rīkojumu.” (Paraksts, datums).

Zvēresta otrajā pusē “GROSBERGS” uzrakstīja: “Iepazīstoties ar Latvijas pretošanās kustības galvenā centra darbību un cīņas programmu, uzskatu to par pieņemamu arī organizācijai dzimtenē, vēlu sekmes mūsu kopējai cīņai arī turpmāk.” Latvijas pagrīdes organizācijas vārdā - (paraksts).

“GROSBERGAM” par sevi vajadzēja sniegt patiesas ziņas, jo viņš bija ar SILARĀJU personīgi pazīstams no dienesta laikiem latviešu “SS” leģionā. Tāpēc neko mainīt biogrāfijā nebija iespējams, bet šim faktam bija arī pozitīva loma.

SILARĀJS pēdējā tikšanās reizē personīgi “GROSBERGAM” pasniedza zelta gredzenu, kura kopiju izmantotu kā paroli gadījumā, ja Latvijā iebrauktu viņa personīgais sūtnis. Gredzena iekšpusē latviešu valodā bija iegravēts - “Esi uzticīgs līdz nāvei”, ārpusē - rīta zvaigzne egļu zariņu ietvarā, kas simbolizēja “partizānu grupas” Latvijas mežos.

Pēc tam, kad jauniesūtītos spiegus nogādāja specgrupā un “GROSBERGS” atskaitījās par uzdevumu izpildi Anglijā, “MAKŠA” vārdā uz izlūkcentru pārraidīja sekojošu radiogrammu: “Izsakām mūsu labvēļiem un Jums, dārgais GABRIEL, savu vissirsnīgāko pateicību par labi organizēto operāciju un sniegto palīdzību. Pateicamies par gādību, kādu sniedzāt, mūsu pārstāvim esot pie Jums. Mēs priecājamies, ka mūsu darbības mērķi saskan un esam panākuši savstarpēju saprašanos. Pasveiciniet K.ZARIŅU un nododiet viņam mūsu cieņas apliecinājumus!”

Izpildot angļu lūgumu, “organizācija” palīdzēja iesūtītajam spiegam “MAIKAM” nodibināt sakarus ar “lietuviešu pagrīdi”.1952.gada jūlijā viņu pārcēla uz Lietuvu. “GEORGU” kopā ar iepriekš minēto igauņu spiegu “ANTU” pārcēla uz Igauniju.

Spiegu “HUGO” no “FIRSTA” grupas pārcēla uz Rīgu un ievietoja dzīvoklī, kur pirms tam bija dzīvojis “PĒTERIS”. “HUGO” sāka mācīt dzīvokļa saimniekam, mūsu palīgam “STRAUMEM”, radiolietas, gatavoja organizācijas vajadzībām viltotas pases. Šo specialitāti viņš bija apguvis Anglijā.

Lai nostiprinātu mūsu rokās esošo angļu spiegu iesūtīšanas kanālu PSRS teritorijā, kā arī savlaicīgi uzzinātu par angļu izlūkdienesta turpmākiem plāniem, valsts drošības orgāni veica pasākumus, lai angļos radītu pārliecību, ka ar viņu sniegto materiālo palīdzību “organizācija” paplašina savu darbības loku un savā darbā aktīvi iesaista iesūtītos spiegus.

Šajā sakarā 1952.gada jūlijā uz izlūkcentru “MAKŠA” vārdā nosūtīja slepenraksta ziņojumu, kurā izklāstīja organizācijas vadības domas par SILARĀJA vēstulē skarto jautājumu. Vēstuli no Anglijas atveda “GROSBERGS”. Vienlaicīgi piekrita sava pilnvarotā pārstāvja nosūtīšanai uz ārzemēm.

Angļi atbildes vēstulē ziņoja, ka 1952.gada septembrī - oktobrī iecerējuši uz Kurzemes piekrasti nosūtīt mums jau zināmo kuteri, lai uzņemtu “organizācijas” pārstāvi un vienlaicīgi Latvijā iesūtītu vēl divus spiegus, kā arī aizvestu atpakaļ lietuviešu “pagrīdes” pārstāvi “STARIKU”. “MAKSIS” atzinīgi novērtēja angļu nodomu. Vispiemērotākā kandidatūra, ko varēja “piespēlēt” angļu izlūkdienestam kā “MAKŠA” organizācijas pārstāvi, bija mūsu uzticamais un pieredzējušais palīgs

“DUBINS” - dzimis 1921.gadā, latvietis, bezpartejiskais, precējies, LVU Vēstures fakultātes 5.kursa neklātienes students, prata krievu, latviešu, vācu un angļu valodu. Vācu okupācijas laikā mācījās vidusskolā, strādāja laukos tēva saimniecībā, kā arī dažādus darbus Rīgā. 1944.gadā iesaukts Padomju Armijas rindās. Pēc neilga laika no armijas [69.lpp.] dezertējis, slēpies pie vecākiem, pēc tam iesaistījies vienā no bruņotajām bandām. 1946.gada februārī ar tēva starpniecību organizēta slepena tikšanās ar Valsts drošības orgānu pārstāvi, savervēts. No tā laika godīgi un apzinīgi pilda mūsu uzdevumus.

Pateicoties “DUBINA” noteiktajai un prasmīgajai darbībai, ar viņa palīdzību laika posmā no 1946.-1949.gadam atklāja un likvidēja deviņas bruņotas bandas, kurās bija ap 109 locekļiem.[10]

“DUBINS” 1951.gada rudenī kā pagrīdes grupas vadītājs piedalījās “partizānu” grupu komandieru sanāksmē, kas bija speciāli organizēta, lai nostiprinātu leģendu par pagrīdi tajā laikā Latvijā esošajam angļu izlūkdienesta aģentam “KRAUJAM”. “KRAUJU” 1951.gada septembrī nogādāja atpakaļ uz Angliju (par to runāts iepriekš). “DUBINS” atstāja uz “KRAUJU” idejiska vadītāja iespaidu.

1952.gada oktobrī pabeidza “DUBINA” sagatavošanu sūtīšanai uz Angliju. “DUBINA” pamatuzdevums bija sekojošs: nostiprināt angļos pārliecību, ka mūsu leģendētās “partizānu” grupas Kurzemē ir gatavas būt par viņu galveno atbalsta bāzi, noskaidrot ārzemju izlūkdienesta plānus un nolūkus pret PSRS.

“DUBINA” ilgstošo prombūtni un atbrīvošanu no darba apkārtējiem izskaidroja ar viņa izbraukšanu uz Maskavu un citām pilsētām sakarā ar materiālu vākšanu diplomdarbam.

Nosūtīšanai uz Angliju ar “DUBINA” starpniecību sagatavoja sekojošus materiālus:

– “IMANTAS” un “MAKŠA” vēstules angļu izlūkdienesta līdzstrādniekam SILARĀJAM par “organizācijas” darbu un turpmākām perspektīvām, sakaru nostiprināšanu ar angļiem utt.,

– “MAKŠA” vēstuli SILARĀJAM par spiega “MEDŅA” kapa atrašanās vietu,

– rakstisku pilnvaru “DUBINAM” no “organizācijas” vadības,

– angļu izlūkdienestam speciāli sagatavotu informāciju par rūpniecību, lauksaimniecību un sabiedrisko dzīvi republikā (uz 112 mašīnraksta lapām),

– izziņas paraugu, ko Ventspils mežrūpniecības saimniecība sagatavojusi saviem strādniekiem (ar nosacītiem apzīmējumiem, pēc kuriem atmaskot spiegus, ar šādiem dokumentiem),

– dažāda rakstura politisko literatūru, ko izdevusi valsts izdevniecība (brošūras, žurnāli, krājumi un tamlīdzīgi).

Pēc attiecīgas sagatavošanās un detaļu saskaņošanas ar “MAKSI” angļu izlūkdienests 1952.gada 29.oktobrī Užavas rajonā, turpat, kur iepriekšējās reizes, veica kārtējo jūras operāciju, iesūtot mūsu valstī 2 jaunus spiegus. Kopā ar viņiem atgriezās lietuvietis - “STARIKS”.

Iesūtītie spiegi bija:

“KURTS” - Zigurds KRŪMINŠ, dzimis 1929.gadā, latvietis, paredzēts “ROBERTA” organizācijai par radistu (“TOMA” vietā, kurš izdarīja pašnāvību),

“KONRĀDS” - KUDERKA, dzimis 1928.gadā, lietuvietis, radists, paredzēts lietuviešu “pagrīdei” (1952.gada novembrī pārsūtīts uz Lietuvu, tur arestēts).

“DUBINS” pēc neilga laika ziņoja par uzdevumu sekmīgu izpildi. Pēc ierašanās Londonā ticies ar angļu izlūkdienesta vadību un buržuāziskās Latvijas sūtni K.ZARIŅU.

Latvijā iesūtītais spiegs “KURTS”, kā jau minēts, bija paredzēts “ROBERTA” organizācijai par radistu. Sākumā “KURTS” bija “MAKŠA” operatīvajā grupā, kas bija izvietota mežā. Jau no pirmajām dienām “KURTS” bija augstprātīgs, izvirzīja dažādas pretenzijas, pieprasīja, lai viņam nodrošina apstākļus spiegošanas ziņu vākšanai, centās atdalīties no grupas.

Lai pasargātu grupu no iekrišanas, kā arī zināmā mērā apmierinātu “KURTA” prasības, bet pats galvenais - to nepārtraukti novērotu un kontrolētu, viņu pārcēla uz leģendētās “ROBERTA” organizācijas darbības rajonu un izvietoja mūsu drošā palīga “MEŽNIEKA” mājā. Tur jau bija “slēpušies” “ROBERTA” “partizāni” “KĀRLIS” un “SAŠA” (operatīvais darbinieks).

“KURTS”, dzīvojot “MEŽNIEKA” mājā, apzinīgi pildīja “ROBERTA” norādījumus un prasības, uzturēja radiosakarus ar angļu izlūkcentru. Cerot nākotnē atgriezties Anglijā, “KURTS” mācīja “KĀRLIM” un “SAŠAM” radiolietas, tomēr no tā nekas neiznāca, jo viņi nebija spējīgi ar dzirdi “uztvert” Morzes ābeci (abiem nebija muzikālās dzirdes).

No Anglijas “KURTS” atveda “ROBERTAM” slepenraksta vēstuli, slepenraksta līdzekļus, radiobāku, naudu - 40 000 rbļ.

SILARĀJS vēstulē “ROBERTAM” interesējās par “TOMA” un viņa “asistenta” nāvi. SILARĀJS ierosināja darbā ar rāciju neizmantot mašīnu, uzskatot tādam darbam par vispiemērotāko vietu mežu. Savā vēstulē SILARĀJS brīdināja “ROBERTU” būt piesardzīgiem, kontaktējoties ar “LISTU”. Zviedrijā tas uzturējies ar īsto uzvārdu, bet Zviedrija ir zeme, kurā ir daudz krievu spiegu, tāpēc ziņas par “LISTU” var būt zināmas krievu spiegiem. “LISTU” SILARĀJS raksturoja kā patriotu, uzticamu nacionālajai lietai, viņu vajadzētu visādā veidā atbalstīt, tomēr konspirācijas nolūkos turēt tālāk no “organizācijas” lietām.

Aplūkojot situāciju latviešu emigrācijas vidū, SILARĀJS sūdzējās par dažādo grupējumu līderu savstarpējām ķildām. Londonā emigrācijas saliedētības stiprināšanai izveidots “Latvijas atbrīvošanas komitejas Eiropas centrs” (“LAK-EC”).

SILARĀJS ieteica “ROBERTAM” padomāt par nākamo Latvijas valdību, “Pagaidu valdības” izveidošanu, “brīvās” Latvijas konstitūciju. Atzinīgi izteicās par K.ZARIŅA ideju “Pagaidu valdības” sastāvā iekļaut vietējos cīnītājus par brīvību, t.i., Latvijas nacionālās pagrīdes vadītājus. Vienlaikus SILARĀJS deva norādījumu “ROBERTAM” uzskatīt sevi par Latvijas ziemeļdaļas saimnieku (no Daugavas krastiem līdz Igaunijas robežai). Kara gadījumā “pagrīdei” vajadzētu darīt visu, lai saglabātu rūpnīcas, fabrikas, lauksaimniecības objektus utt. “Pagaidu valdības” sastāvā vietējai “pagrīdei” bija iedalīti četri ministru portfeļi. SILARĀJS vēstulē lūdza padomāt par iespēju izveidot “Baltijas valstu savienību”.

[70.lpp.]

Otrajā - vēstules lielākajā daļā - bija norādījumi spiegošanas ziņu vākšanā angļu izlūkdienestam. Vēstulē bija ierosināts, ka gadījumā, ja uz Angliju brauc “organizācijas” pārstāvis, tad ar viņu jānosūta dati par personām, kas iesaistītas angļu uzdevumu izpildē.

Vēstules beigās SILARĀJS uzmundrināja “ROBERTU”, aprakstīdams Rietumu varenību, to gatavošanos karam. Viņš norādīja, ka, sākot ar 1953.gadu, angļi savu darbu pret PSRS veiks kopīgi ar ASV, līdz ar to radīsies iespēja saņemt lielu materiālo atbalstu (minētā SILARĀJA vēstule bija uz 25 lapām rokrakstā).

1953.gada februārī “ROBERTS” uzrakstīja atbildes vēstuli. Vēstulē (slepenrakstā) viņš pateicās SILARĀJAM par iesūtīto radistu “KURTU”, par brīdinājumiem attiecībā uz “LISTU”, par norādījumiem sakarā ar “partizānu” turpmāko taktiku. Par “LAK-EC” “ROBERTS” norādīja, ka viņa cīnītāji šo “centru” vērtē skeptiski. K.ZARIŅA pozīciju vērtē atzinīgi un atbalsta.

Vēstulē “ROBERTS” rakstīja: “Esam ļoti pateicīgi K.ZARIŅAM un angļu valdībai par uzticību.” Runājot par ministru posteņiem, “ROBERTS” lūdza iedalīt vēl četrus posteņus. Attiecībā uz nākotnes Latvijas konstitūciju un “Baltijas valstu savienību” “ROBERTS” izklāstīja polemiska rakstura domas. Vēstules beigās (13 lapas mašīnrakstā) “ROBERTS” izteica cerību uz ciešāku turpmāko sadarbību ar angļiem.

Sacerot atbildes uz SILARĀJA izteiktajiem jautājumiem, “MAKSIM” un “ROBERTAM” vajadzēja būt piesardzīgiem. Lai neradītu aizdomas par to, ka atbildes nāk no viņa centra, tās nedrīkstēja būt analoģiskas. Bez tam “MAKŠA” un “ROBERTA” vēstulēs bija jābūt ārzemju emigrācijas centru pretpadomju darbības atspoguļojumam.

1953.gada maijā “LISTS” no angļu izlūkdienesta saņēma sekojošu uzdevumu :

– rajonā starp Dolmatovo un Šadrinsku no Isetas upes paņemt vienu litru tekoša ūdens, atvest uz Rīgu un gaidīt turpmākos norādījumus,

– noskaidrot, vai Ņižņijtagilas “Uralvagonzavod” (Urālu vagonu rūpnīca) ražo tankus,

– raksturot dzelzceļu posmā no Maskavas uz austrumiem.

Šo uzdevumu “LISTS” “izpildīja”. Dabūja ūdeni no Isetas upes, “sīki” ieskicēja visu ceļā redzēto. Iegūtās ziņas un ūdeni pēc attiecīgas apstrādes ar “MAKŠA” organizācijas starpniecību 1953.gada septembrī ar ātrgaitas kuteri nosūtīja uz Angliju. Vienlaicīgi Latvijā atgriezās “DUBINS” ar jaunu spiegu grupu. Tajā pašā reizē uz Angliju nosūtīja “ROBERTA” vēstuli ar Latvijas kultūras, ekonomikas un politisko “apskatu”. Tajā akcentēja domu, ka republikā arvien vairāk nostiprinās padomju vara, attīstās kultūra un ekonomika, nostiprinās sociālistiskā likumība.

“ROBERTS” savā vēstulē atzinīgi novērtēja “KURTU”, uzsvēra viņa enerģiju un neatlaidību. Ziņoja par “LISTA” panākumiem Mākslinieku savienībā un “atbalsta” punkta radīšanu Krievijā. Turpināja polemiku par “jaunās Latvijas” struktūru, par kolhozu likvidāciju un rūpniecības reorganizāciju.

Sakarus starp “KURTU” un “ROBERTU” uzturēja sakarnieks - operatīvais darbinieks “OSKARS”. Personīgi tikties ar “KURTU” vairākas reizes brauca mūsu pieredzējušais palīgs “KALĒJS”.

“KURTS” tikšanās reizēs ar “KALĒJU” uzstāja, lai “ROBERTA” organizācijas dalībniekus aktīvāk izmantotu spiegošanas informācijas vākšanā. Šīs prasības viņš izvirzīja visiem - dzīvokļa saimniekam, sakarniekam, citiem “partizāniem”.

“KURTS” savos slepenraksta ziņojumos izlūkcentram sūdzējās par “organizācijas” vadības rīcību, kurai pirmajā vietā bija nevis izlūkošanas informācijas vākšana, bet gan kadru saglabāšana.

1953.gada pavasarī “KURTU” pārcēla uz vienu no specgrupām ar nolūku pierādīt viņam un tālāk angļu izlūkdienestam, ka “ROBERTA” organizācijai ir atsevišķas “partizānu” grupas.

Dzīvojot mežā pie “partizāniem”, “KURTS” sagatavoja vienu no viņiem radiolietās. Pēc tam “savervēja” un deva segvārdu “JANKA”. Vienlaicīgi “KURTS” nodarbojās ar vizuālo izlūkošanu, fotografēja pār mežu lidojošās reaktīvās lidmašīnas. Šo lidmašīnu skices un aprakstus sūtīja izlūkcentram slepenraksta ziņojumos. Fotofilmas ar lidmašīnu uzņēmumiem viņš bija nodomājis pie pirmās izdevības sūtīt uz Angliju. Lai to nepieļautu, vienam no “partizāniem” uzdeva filmu izgaismot, ko arī it kā nejauši izdarīja, mācoties fotografēt.

“KURTS” savās slepenraksta vēstulēs uz Angliju izlūkcentram ziņoja par dažām nesaskaņām starp viņu un “organizācijas” vadību konspirācijas jautājumos, informēja par ievērotajiem trūkumiem “partizānu” darbībā, par viņu vieglprātību atsevišķos gadījumos, tomēr neizteica nekādas aizdomas.

“KURTA” sagatavoto jauno radistu “JANKU”, apgādātu ar “KURTA” rezerves rāciju, no partizānu grupas pārcēla tiešā “organizācijas” vadības rīcībā. “KURTS” joprojām bija “ROBERTA” galvenais radists. Lai ierobežotu viņa pārmērīgo aktivitāti, to apkrāva ar “darbiem”. Rezultātā viņam radās pārliecība, ka organizācijai no viņa ir liels “labums”. Tā turpinājās līdz 1955.gada aprīlim.

Notikumi “MAKŠA” organizācijā pēc “DUBINA” aizbraukšanas uz Angliju attīstījās sekojoši.

Spiegs - radists “HUGO”, kurš iebrauca Latvijā kopā ar “GROSBERGU”, sākumā atradās mežā izvietotajā “FIRSTA” grupā. Pēc tam viņu pārcēla uz Rīgu, uz “STRAUMES” dzīvokli.

Šajā laikā “FIRSTA” grupa atradās atpūtā, daļa “partizānu” atgriezās Rīgā. Bez tam Rīgā uzturējās arī operatīvie darbinieki “MAKSIS” (A.J.BUNDULIS) un “LAUVA” (K.A.ĶIPURS), kurus “HUGO” pazina kā “pagrīdniekus”. Lai izvairītos no nejaušas satikšanās, “HUGO” no Rīgas pārcēla uz speciāli sagatavotu “partizānu” atbalstītāja māju, kura atradās mežā, 150 km attālumā no Rīgas.

Pēc rakstura “HUGO” bija kluss, mazrunīgs. Tāpat kā citi angļu spiegi, rūpīgi slēpa savus personas datus. Pagāja ilgs laiks, kamēr izdevās savākt minimālas ziņas viņa identificēšanai. Kādā no sarunām ar “LAUVU” viņš pieminēja, ka mācījies vienā skolā ar buržuāziskās Latvijas zemkopības ministru, kurš skolai uzdāvinājis pianino. Ar to pietika, lai atrastu šo skolu un noskaidrotu “HUGO” personību.

[1997., Nr.2, 97.lpp.]

“HUGO” radista darbam bija slikti sagatavots. Bija gadījumi, kad mūsu operatīvajam darbiniekam “LAUVAM” nācās braukt pie viņa uz mājām, lai atjaunotu radiosakarus ar angļu izlūkcentru.

Nekādu aktivitāti “HUGO” neizrādīja spiegošanas informācijas vākšanā. Viņš tikai pieņēma “MAKSIM” adresētās radiogrammas un pārraidīja uz centru to, ko saņēma no “MAKŠA”.

1953.gada jūlijā “HUGO” radās smagi nervu sistēmas traucējumi. Slimība strauji progresēja. “MAKSIS” informēja SILARĀJU un ierosināja nākamās operācijas laikā pārsūtīt “HUGO” uz Angliju. Atbildes telegrammā SILARĀJS deva norādījumu “HUGO” likvidēt. Viņš rakstīja: “.. izpildiet un uzskatiet, ka viņš gājis bojā par Latviju. Mūsu mērķis ir daudz lielāks nekā viena cilvēka dzīvība.”

Neņemot vērā SILARĀJA norādījumu, kārtējās operācijas laikā 1953.gada septembrī, kad no Anglijas atgriezās “DUBINS”, mēs tomēr “HUGO” nosūtījām uz Angliju. Šim gadījumam bija liela loma mūsu leģendu nostiprināšanā.

1953.gada janvārī izlūkcentrs ziņoja “MAKSIM”, ka no Lietuvas, no spiegiem “STARIKA” un “KONRĀDA” nav nekādu ziņu. Izlūkcentrs “MAKSIM” ierosināja atcelt “drošās” mājas paroles, kuras angļiem bija paziņotas izsēšanās laikā ārkārtējiem gadījumiem.

“MAKSIS” ziņoja, ka “drošās” mājas paroles atcēla tūlīt pēc operācijas. Bez tam “MAKSIS” radiogrammā norādīja, ka Kurzemē pēdējā laikā vērojama čekistu aktivitāte, kontroles uz ceļiem, dokumentu pārbaude u.tml.

Pēc pāris dienām “LAUVAS” rācija no izlūkcentra saņēma “trauksmes” radiogrammu ar sekojošu tekstu: “.. “GEORGS”, kuru iesūt ja kopā ar “GROSBERGU” un “HUGO” un pēc tam pārcēla uz Igauniju, pirms pāris dienām dzīvs nokļuvis krievu VDM (valsts drošības ministrija) rokās, liekas, izstāstījis visu. Dariet visu iespējamo organizācijas drošības labā un apstipriniet šīs telegrammas saņemšanu. SILARĀJS.”

“LAUVAS” atbildes telegramma: “Jūsu telegrammu par “GEORGU” saņēmu, nekavējoties nosūtīju “MAKSIM”. Atceros gadījumu, kad “GEORGS”, atrodoties mūsu grupā, izteicās, ka gadījumā, ja nonāks naudas grūtībās, pārdos rāciju krieviem. Kad viņam parādīja zaru, kurā krievi viņu pakārs, “GEORGS” atbildēja: “Nu, to vēl nevar zināt!” Tad mēs visi to uzņēmām kā joku. “LAUVA”.”

1953.gada martā angļi “MAKSIM” pieprasīja ziņas par iespēju veikt gaisa operācijas ar spiegu un viņu aprīkojuma iesūtīšanu.

Tādas operācijas mums nebija izdevīgas, tāpēc “MAKSIS” atbildēja, ka gaisa operācijas uzskata par riskantām un dod priekšroku jūras operācijām.

Jāatzīmē, ka amerikāņi 1952.gada augustā Kurzemes teritorijā ar gaisa operāciju palīdzību iesūtīja trīs spiegus: “HELMUTU”, “BORISU” un “IMANTU” (RIEKSTIŅŠ). Visus, izņemot “IMANTU”, kurš noindējās operācijas laikā, aizturēja valsts drošības orgāni. Aizturēto spiegu vārdā Latvijas valsts drošības orgāni uzsāka operatīvo spēli, kuras rezultātā notvēra vēl divus amerikāņu spiegus - ZARIŅU un BROMBERGU, kuri Latvijas teritorijā bija iesūtīti vēlāk. BROMBERGS bija izlūkskolas pasniedzējs un viens no organizatoriem amerikāņu spiegu iesūtīšanai PSRS (lieta “Meteors”).

1953.gada aprīlī SILARĀJS ziņoja “MAKSIM”, ka “DUBINS” jau izpildījis visus organizācijas uzdevumus, bet uz Latviju viņu nosūtīs tikai rudenī (pavasara naktis ir par īsām jūras operāciju veikšanai).

Arī no “DUBINA” pa nosacīto kanālu pienāca ziņa, kas liecināja, ka valsts drošības orgānu uzdoto uzdevumu izpilde rit normāli, ka viņš sagatavo augsni pastāvīga organizācijas pārstāvja nosūtīšanai uz Londonu, lai kopīgi ar angļu izlūkdienestu varētu koordinēt graujošo darbību pret PSRS.

1953.gada maijā angļu izlūkdienestam “MAKŠA” vārdā ziņoja, ka atsevišķos Kurzemes rajonos negaidīti parādījies karaspēks, “ķemmē” mežus, pārbauda mājas, kontrolē ceļus. Iedzīvotāju vidū klīst baumas, ka meklē izpletņlēcējus, atskanējuši arī šāvieni.

Šādu paziņojumu angļiem nosūtīja ar aprēķinu, ka viņi nodos šis ziņas amerikāņu izlūkdienestam, kuram “Meteora” lietā bija leģendēts, ka Latvijā gaisa ceļā iesūtītais amerikāņu spiegs ZARIŅŠ nav ieradies uz satikšanos Rīgā (patiesībā bija arestēts, piespriests augstākais soda mērs).

1953.gada 9.jūnijā izlūkcentrs “MAKSIM” ierosināja pārbaudīt un iepazīties ar trim iespējamajām vietām Kurzemes piekrastē, kuras varētu izmantot jūras operācijām (10 km uz dienvidiem no Ventspils, 19 km uz ziemeļiem no Ventspils, 3 - 4 km uz ziemeļiem no Užavas). Visas minētās vietas “MAKSIS” noraidīja. Ierosināja operācijas veikt vecajā, pārbaudītajā vietā.

Angļi nākošajā telegrammā “MAKSIM” vaicāja, vai viņš varēs sagaidīt Igaunijas pārstāvi un “ROBERTA” cilvēku un vai ir ar mieru pieņemt vienu lietuvieti un vienu igauni, kurus slepeni iesūtīs Latvijas teritorijā.

Uz visiem jautājumiem “MAKSIS” deva apstiprinošu atbildi. Tomēr drīz izlūkcentrs ziņoja, ka pārstāvjus no Igaunijas un “ROBERTA” organizācijas nevajadzēs sagaidīt, viņu nosūtīšana uz Angliju nenotiks.

Mēnesi pirms operācijas sākuma, kurā bija ieplānota “DUBINA” atgriešanās, izlūkcentrs “MAKSIM” uzdeva sagādāt un nosūtīt ar ātrgaitas kuteri uz Angliju Ļeņingradas telefonu grāmatu un kārbu ar apavu krēmu (gutalīnu), kā arī izņemt no slēpņa “ROBERTA” organizācijas sagatavoto saini nosūtīšanai uz Angliju (“LISTA” atskaite par braucienu uz Dolmatovo, Isetas upes ūdens un citi materiāli, kas iepriekš jau minēti).

Angļu uzdotos uzdevumus izpildīja. Pieprasītos materiālus 1953.gada septembrī kārtējās operācijas laikā nosūtīja uz Angliju.

Sākumā nebija saprotams, kāda nozīme izlūkošanā var būt gutalīnam. Izrādījās, ka viens no angļu izlūkiem ir gutalīna [98.lpp] fabrikas īpašnieks.

Tāpat kā pirms iepriekšējām jūras operācijām notika aktīva radiotelegrammu apmaiņa starp “LAUVU” un izlūkošanas centru, tās laikā precizēja visus nepieciešamos datus (signālus, paroles u.tml.).

Sākotnēji operācija bija paredzēta 5.septembrī, bet slikto laika apstākļu dēļ to pārcēla uz 11.septembri.

Līdz ar “ROBERTA” sūtījumu “MAKSIS” no savas puses sagatavoja angļiem sekojošus materiālus:

– slepenraksta vēstuli uz 6 lapām ar “MAKŠA” un “IMANTAS” parakstiem,

– speciāli sagatavotu informāciju - apskatu par Latvijas PSR tautsaimniecības attīstību (uz 13 lapām),

– laulības apliecības paraugu,

– 1953.gada 29.janvārī izdotu Latvijas PSR Zivsaimniecības ministrijas komandējuma apliecības paraugu,

– Latvijas PSR Mežu un papīra rūpniecības ministrijas komandējuma apliecības paraugu,

– dzimšanas apliecības fotokopiju,

– karaklausības apliecības fotokopiju,

– pases fotokopiju.

Visiem dokumentiem bija nosacīti apzīmējumi izgatavoto dokumentu identifikācijai, ar kuriem angļu izlūkdienests varēja nodrošināt savus spiegus.

Slepenraksta vēstulē “IMANTA” un “MAKSIS” izklāstīja dažus režīma liberalizācijas aspektus pēc Staļina nāves. Runāja par veicamo darbu “pagrīdes” skaitliskā nostiprināšanā, par konspirācijas pastiprināšanu, pateicoties kurai “organizācija” necieta pēc “GEORGA” iekrišanas Igaunijā. Paziņoja dažus sīkumus par karaspēka veikto Kurzemes mežu ķemmēšanu it kā izpletņlēcēju meklēšanas nolūkā. Sīki izklāstīja par “HUGO” darbību un viņa slimību. Runāja par pierobežas režīma pastiprināšanu jūrmalā pēc zvejnieka KAIRA bēgšanas uz Zviedriju 1953.gada vasarā. Vēstules beigās izteica pateicību SILARĀJAM, Kārlim EZERIŅAM un angļu “draugiem” par palīdzību un atbalstu.

No 5.-11.septembrim jūrā plosījās vētra, lija, operāciju pārcēla no dienas uz dienu. “FIRSTA” grupai, kurā uzturējās nosūtīšanai uz Angliju paredzētais slimais spiegs “HUGO”, visas šīs dienas nācās “slēpties” tiešā krasta tuvumā nelielā mežā. Turpat atradās arī radists “LAUVA”, kurš uzturēja radiosakarus ar izlūkdienesta centru biežāk nekā parasti.

Beidzot jūra nomierinājās, un naktī no 11. uz 12.septembri Kurzemes piekrastei tuvojās ātrgaitas kuteris. Kilometra attālumā no krasta ūdenī nolaida airu laivu, kurā iekāpa “DUBINS” un divi jauni spiegi - lietuvietis “ALBINAS” un igaunis “ALBERTS”. Laivu vadīja divi airētāji un navigators, kurš uzturēja nepārtrauktus sakarus ar kuteri. Viens no airētājiem bija mums zināmais spiegs “KRAUJA”. Krastā “DUBINU” un viņa ceļabiedrus ar paroli sagaidīja “FIRSTS” - “KRAUJAS” sens paziņa.

Kad cilvēki bija izkāpuši un izkrauta bagāža, laivā iesēdināja “HUGO” un iekrāva kopā ar viņu sūtīšanai uz Angliju paredzētos materiālus. Laiva tūlīt peldēja prom un laimīgi sasniedza kuteri.

“FIRSTA” grupa kopā ar “DUBINU” un atbraukušajiem spiegiem pārnesa un nomaskēja mantas kraujajā krastā. Nomaskējuši pēdas smiltīs, viņi devās uz izejas pozīcijām, kur atradās radists “LAUVA”. Tur spiegu aprīkojumu atstāja iepriekš sagatavotās slēptuvēs. Pēc tam, saskaņā ar iepriekš izstrādātu maršrutu, visi devās meža masīvā. Pa ceļam “DUBINS” atdalījās no grupas un satikās ar Latvijas drošības orgānu vadību.

Desmit dienas vēlāk, “pārliecinājušies”, ka uz robežas viss ir mierīgi, spiegu aprīkojumu nogādāja “FIRSTA” grupā un nodeva spiegiem (pirms tam visu pārbaudīja un apstrādāja).

Spiegs “ALBERTS” (igaunis) dzīvoja “FIRSTA” grupā, ļoti nervozēja, naktīs negulēja, bieži devās pie ugunskura, dienā nošķīrās krūmos. Kā izrādījās, pa ceļam no Anglijas dāņu salā Bornholmā viņš bija inficējies ar sifilisu. Grupā izcēlās liels satraukums - visi biedrojās ar viņu, lietoja vienus un tos pašus traukus. Vēlāk “ALBERTU” aizveda no grupas un novietoja vienā no “atbalstītāju” mājām, kur ar “MAKŠA” līdzdalību organizēja ārsta venerologa izsaukumu. “ALBERTS” ļoti lūdza “MAKSI” neziņot par viņa slimību angļiem (šo prasību izpildīja).

1953.gada novembrī, saskaņojot ar izlūkošanas centru, spiegu “ALBINAS” “MAKŠA” cilvēki nogādāja Platones dzelzceļa stacijā un iesēdināja vilcienā Rīga-Ļvova. Jonišķu stacijā viņu ar paroli sagaidīja lietuviešu “pagrīdes” pārstāvis. “ALBINAS” lietas (rāciju, kodus u.c.) salika slēptuvē (aiz robežas ar Lietuvas PSR), koordinātes paziņoja uz Londonu.

Līdzīgā veidā spiegu “ALBERTU” nosūtīja uz Igauniju. Jāatzīmē, ka šoreiz spiegiem bija daudz mantu un aprīkojuma, proti:

1. Rācijas - 3 gab.

2. Portatīvie radiouztvērēji - 5 gab.

3. 3. Radiobākas - 3 gab.

4. Automāti - 6 gab.

5. Pistoles - 43 gab.

6. Kaujas patronas - 10 600 gab.

7. Rokas granātas - 12 gab.

8. Topogrāfiskās kartes - 450 lapas

9. Kompasi - 12 gab.

10. Binokļi - 4 gab.

11. Medicīniskie preparāti - 1 mantu maiss.

12. Padomju nauda - apm. 1 miljons rubļu.

 

Turklāt “DUBINS” atveda:

– SILARĀJA vēstuli slepenrakstā “MAKSIM” (uz 44 lapām),

– SILARĀJA vēstuli slepenrakstā “ROBERTAM” (uz 50 lapām),

– K.ZARIŅA vēstuli, adresētu “MAKSIM” (uz 5 lapām),

– tā saucamos “Londonas lēmumu” materiālus “Latvijas jaunās iekārtas” jautājumos (uz 15 lapām),

– radiosakaru sarakstus (5 komplekti),

– šifrobloknotus (8 gab.),

– daudz dažādu viltotu Latvijas PSR iestāžu un organizāciju veidlapu un izziņu,

– divas viltotas pases un 2 karaklausības apliecības,

– lielu skaitu klišeju dokumentu izgatavošanai (pierakstīšanās, izrakstīšanās, zīmogi ar ģerboni, pierobežas zonas iedzīvotājs, uzņemts un noņemts no karaklausības uzskaites u.tml.),

– vairākus bloknotus ar tā saucamo ēdamo un ātri degošo papīru spiegošanas ziņu fiksēšanai.

SILARĀJA vēstulēs “MAKSIM” un ROBERTAM” bija [99.lpp.] galvenokārt tā saucamo “Londonas lēmumu” komentāri (pieņemti 1953.gada 10.aprīlī; tos parakstījis - bijušās buržuāziskās Latvijas sūtnis Londonā Kārlis ZARIŅŠ, “DUBINS”, bijušais buržuāziskās Latvijas Finansu ministrijas departamenta direktors Jānis SKUJĒVICS un Rūdolfs SILARĀJS, kurš sevi dēvēja par Latvijas pretošanās kustības vadītāju). Šos “lēmumus” izstrādāja buržuāziskās Latvijas vēstniecības ēkā no 1952.gada novembra līdz 1953.gada aprīlim ar tiešu “DUBINA” - pilnvarota Kurzemes “partizānu” organizācijas pārstāvja - līdzdalību. Savu vēstuļu noslēgumā SILARĀJS norādīja, ka viņš un angļi ir ļoti apmierināti ar “DUBINU”, kurš informē par visiem viņus interesējošiem jautājumiem.

“Londonas lēmumos” izklāstīja topošās “brīvās” Latvijas pārvaldes sistēmu, “pagaidu valdības” veidošanas principus un funkcijas, valsts aparāta shēmu u.tml. Bez tam šajos “lēmumos” bija norādījumi “partizānu” un “pagrīdnieku” darbībai Latvijā kara laikā. Latvijas teritoriju bija paredzēts sadalīt 8 stratēģiskos rajonos. Katrā rajonā vajadzēja radīt sabotāžas un diversijas grupas, izlūkdienestu un sakaru dienestu, kā arī grupas gaisa un jūras operāciju veikšanai.

Par savu uzturēšanos Londonā un kontaktu ar angļu izlūkošanas daļu “NORD” “DUBINS” valsts drošības orgāniem sniedza sīku ziņojumu.

1952.gada 20.oktobrī ātrgaitas kuteris “LURSENS - S” nogādāja “DUBINU” Ķīles ostā (VFR), kur viņu sagaidīja SILARĀJS un citi angļu izlūkdienesta darbinieki, pēc tam ar automašīnu viņu pārveda uz Hamburgu. Pēc nedēļas “DUBINU” ar lidmašīnu nogādāja Londonā un iekārtoja angļu izlūkdienesta “Baltijas nodaļas” ēkā. Tur “DUBINS” ātri iepazinās ar visiem šīs skolas kursantiem - latviešiem, lietuviešiem, igauņiem. Pēc 3 dienām SILARĀJS iepazīstināja viņu ar Kārli ZARIŅU. Pēc divu nedēļu atpūtas turpmākos 3 mēnešus “DUBINU” rūpīgi iztaujāja par viņa pārstāvētās latviešu “pagrīdes” struktūrvienībām un to darbību, par politiskiem, ekonomiskiem un saimnieciskiem jautājumiem. Lielu uzmanību angļu izlūkdienests pievērsa militāra rakstura jautājumiem. To interesēja ziņas par kara aviāciju, jūras kara floti, kā arī cita veida dati par Padomju Armiju.

Bez tam angļi izvaicāja “DUBINU” par PSRS izglītības sistēmu, par stāvokli lauksaimniecībā, nacionālo jautājumu un daudzām citām problēmām, kuras attiecās uz padomju cilvēku ikdienas dzīvi. “DUBINA” atbildes rūpīgi pārbaudīja ar vairākkārtējām atkārtotām aptaujām.

1953.gada februāra sākumā angļi uzsāka “DUBINA” mācības spiegošanas metodēs. Mācību programmā bija sekojoši punkti:

– nelegālā dzīve un darbība ienaidnieka aizmugurē,

– ziņu vākšana par militāriem objektiem (artilērija, tanki, jūras kara flote, kara aviācija, kājnieki),

– padomju dokumentu un zīmogu viltošanas paņēmieni,

– slepenraksta līdzekļu izmantošana,

– šifrēšana un radiogrammu sastādīšana,

– maskēšanās metodes (parūkas, gaita, ārējā izskata izmainīšana utt.), propagandas metodes.

Individuāli “DUBINAM” mācīja aģentūras radiosakaru. Vienlaicīgi notika praktiskās nodarbības vajadzīgu cilvēku vervēšanā, “pasta kastītes” izvēlē, uzvedībā nopratināšanas laikā.

Lai apgūtu lēcienus no lidmašīnas, “DUBINU” nosūtīja uz Rietumvāciju - uz Kaufbrunas pilsētu (netālu no Minhenes), kur amerikāņu izpletņlēcēju skolā viņš 10 dienas apguva lēcienus ar izpletni, kā arī trenējās jūras operāciju organizēšanā, sauszemes robežu šķērsošanā, gājienos pēc azimuta un šaušanā.

Ar “DUBINA” līdzdalību angļu izlūkdienesta darbinieki izstrādāja un augstākajās instancēs apstiprināja projektu “Pretošanās kustības organizācija un darbība kara laikā”. Tā saturu SILARĀJS vēlāk izklāstīja savās slepenraksta vēstulēs “MAKSIM” un “ROBERTAM”.

Atrodoties Londonā, “DUBINS” satikās un runāja ar augstu stāvošiem angļu izlūkdienesta darbiniekiem, tai skaitā ar daļas “NORD” priekšnieku SANDIJU (Aleksandru MAKKIBINU).

Atrazdamies izlūku skolā, “DUBINS” tuvu iepazina un izpētīja angļu izlūkdienesta darbiniekus: latvieti Rūdolfu SILARĀJU, igauni REBANI un lietuvieti SAIMONU, kā arī visus spiegus un izlūku skolas pasniedzējus, ar kuriem tikās mācību laikā (sniedza informāciju par 66 cilvēkiem).

Angļos “DUBINS” nostiprināja domu par leģendētu pagrīdes organizāciju “eksistēšanu” Latvijā un sagatavoja augsni mūsu pārstāvja ievešanai Anglijā un iefiltrēšanai angļu izlūkdienestā.

No “DUBINA” ziņojuma valsts drošības orgāniem kļuva zināmas spiegu izvēles un mācību metodes, kā arī iesūtīšanai PSRS sagatavotie spiegi, izlūku skolas adrese un treniņu vieta, tālākie angļu izlūkdienesta graujošās darbības nodomi pret PSRS.

Pirms “DUBINA” aizbraukšanas no Londonas daļas “NORD” priekšnieks SANDIJS SILARĀJA klātbūtnē vērsās pie viņa ar jautājumu, vai “MAKŠA” organizācija varēs veikt Liepājas iedzīvotāja ŽAŅA (KAIRA radinieks, bēdzis no PSRS uz Zviedriju) vervēšanu. Kā paskaidroja SANDIJS, ŽANIS interesē angļu izlūkdienestu tādēļ, ka darbā viņam ir pieeja kara kuģiem, kuģu radiostacijām un radaru iekārtām Liepājā. Saņēmis “DUBINA” piekrišanu šajā jautājumā, SANDIJS iedeva KAIRA rekomendācijas vēstuli ŽANIM un paskaidroja, ka aptuvenus datus un ŽAŅA adresi nosūtīs radiogrammā.

Tiekoties ar SILARĀJU, “DUBINS” noskaidroja, ka 1952.gada oktobrī starp angļu un amerikāņu izlūkdienestu bija parakstīta vienošanās par kopīgu izlūkošanas darbību Baltijā. SILARĀJS gaudās, ka amerikāņi bieži ignorē angļu intereses un iesūta savu aģentūru PSRS bez viņu ziņas.

“DUBINS” arī noskaidroja, ka Kārlis ZARIŅŠ savā darbībā ir pilnīgi atkarīgs no angļiem. Tādēļ viņš neparakstīja “Londonas vienošanos” līdz tam brīdim, kamēr nesaņēma sankcijas no Anglijas IeM.

Pēc “Londonas vienošanās” parakstīšanas SILARĀJS vērsās pie “DUBINA” ar lūgumu, lai “MAKŠA” un “ROBERTA” organizācija uzticētu Kārlim ZARIŅAM Latvijas “pagaidu prezidenta” pienākumus. Tādā gadījumā, paskaidroja SILARĀJS, K.ZARIŅŠ visu savu “prezidenta” darbību saskaņotu ar Latvijas pagrīdes vadītājiem. Savukārt “MAKSIM” un “ROBERTAM” jāizvēlas Latvijas “pagrīdes” pārstāvis un jānosūta uz Londonu K.ZARIŅA pastāvīgā padomnieka pienākumu pildīšanai. Pēc SILARĀJA ieceres “MAKSIM” un “ROBERTAM” bija jārada noteikumi pastāvīgam savstarpējam kontaktam uz vietas. Viņš [100.lpp.] ierosināja apmainīties ar slepenraksta vēstulēm ar pasta kastīšu palīdzību, izmainīja segvārdus (“MAKSI” - par “MATĪSU”, bet “ROBERTU” par “REINI”). Par ieganstu minot to, ka Latvijas “pagrīdes” apstākļos jāievēro stingra konspirācija, šīs SILARĀJA ieceres nerealizēja. K.ZARIŅA, viņa padomnieka (no Latvijas) un paša SILARĀJA galvenais uzdevums būtu atdzimstošās buržuāziskās Latvijas “diplomātisko pārstāvju” korpusa radīšana ASV, VFR u.c. kapitālisma zemēs ar nolūku novērst amerikāņu izlūkdienesta patstāvīgu aģentu iesūtīšanu. “Diplomātus” apstiprinās K.ZARIŅŠ, tie būs pakļauti viņam.

Pēc “DUBINA” ziņojuma analīzes nolēma izmantot labvēlīgos apstākļus un iesūtīt Anglijā kā Latvijas pagrīdes pārstāvi kvalificētu valsts drošības orgānu līdzstrādnieku. Tas dotu iespēju iegūt informāciju par turpmākiem pretinieka nodomiem pret PSRS un ietekmēt tā darbību mums izdevīgā virzienā.

Šajā sakarā Londonas izlūkošanas centram “IMANTAS”, “MAKŠA” un “DUBINA” vārdā nosūtīja telegrammu, kurā piekrita sūtīt uz Angliju savu “padomnieku”.

Analogu telegrammu nosūtīja arī “ROBERTA” vārdā. 1953.gada decembrī, t.i., divus mēnešus pēc “DUBINA” atgriešanās dzimtenē angļu izlūkošanas centrs viņam nosūtīja telegrammu ar lūgumu uzsākt Liepājā dzīvojošā ŽAŅA - uz Zviedriju aizbēgušā KAIRA sievas radinieka - vervēšanu. “ŽAŅA” vervēšanai angļi ieteica nosūtīt uz Liepāju pieredzējušu pagrīdnieku, uzsvēra šī pasākuma nozīmīgumu.

Iespējams, ka KAIRIS, būdams Liepājas pamatiedzīvotājs, varēja dot angļiem diezgan plašu informāciju par Liepājas jūras kara flotes bāzi un turpināt sadarboties ar ārvalstu izlūkdienestiem. Tāpēc nolēma “ŽAŅA” “vervēšanu” izmantot KAIRA kompromitēšanai angļu acīs - kā “iekrišanas” vaininieku, kas novestu pie upuriem “partizānu” vidū.

Pasākumu veica pēc sekojoša plāna - “MAKSIS” paziņoja angļiem, ka nosūtījis uz Liepāju pieredzējušu “pagrīdnieku”, kurš, nodibinājis kontaktu ar “ŽANI”, to savervēja. Angļi izteica “MAKSIM” atzinību un pateicību. Pēc pāris mēnešiem “MAKSIS” ziņoja, ka notikusi “iekrišana” - “sakarnieks” un divi “partizāni”, kuri pārbaudīja “ŽAŅA” pasta kastīti, iekrituši čekistu lamatās. Apšaudes rezultātā “sakarnieks” un viens “partizāns” nogalināts, otrs “partizāns”, smagi ievainots, nokļuvis čekistu rokās. Drīz pēc tam arestēja vienu no “partizānu” grupas “sakarniekiem”.

Angļi izteica līdzjūtību un paziņoja, ka mācīsies no šī gadījuma. KAIRI viņi nosauca par provokatoru - čekas aģentu, un vēlāk informēja, ka viņš “pazudis no sabiedrības”.

No izlūkošanas centra līdz ar telegrammām “ŽAŅA” lietā plašā straumē sāka plūst radiogrammas ar spiegošanas uzdevumiem, piemēram:

– noskaidrot, kādu aizsardzības rakstura produkciju ražo rūpnīca “VEF”,

– noskaidrot karakuģu, zemūdeņu u.c. militāru objektu skaitu Kaļiņingradā,

– paziņot, cik un kāda tipa lidmašīnas atrodas Spilves lidostā, raksturot lidmašīnu tipus un skrejceļus,

– paziņot par iespējamo braucienu uz Gorkiju un Sverdlovsku, kā arī iespējām ceļot pa Volgu līdz Astrahaņai,

– noskaidrot, kāda tipa kuģi piedalās militāros manevros Rīgas jūras līcī, kā notiek jūras desanta izsēšanās krastā,

– paziņot par militāro objektu atrašanās vietām Ventspils rajonā (radaru iekārtas, aizliegtās zonas u.tml.).

Uz visiem šiem jautājumiem vajadzēja atbildēt tā, lai angļi paliktu apmierināti, lai tas neizskatītos pēc klajas dezinformācijas un neizsauktu aizdomas pret “MAKŠA” organizāciju.

Bez tam angļu dotajos uzdevumos varēja būt pārbaudes uzdevumi. Tādēļ katrs jautājums bija rūpīgi jāpēta, jāapsver un jāanalizē. Īpaši grūti bija sniegt dezinformāciju par Ventspils pilsētu un ostu, kurā nepārtraukti atradās ārzemju tirdzniecības kuģi un ārzemju jūrnieki brīvi apmeklēja pilsētu. Angļu pieprasītās ziņas par citām republikām bija jāsaskaņo ar drošības iestāžu teritoriālajiem orgāniem un vienmēr ar Centru.

Visas šīs grūtības izdevās pārvarēt un operatīvā spēle turpinājās.

1954.gada aprīļa sākumā angļi paziņoja, ka gatavo kārtējo jūras operāciju, lai izvestu uz Angliju pārstāvjus no Igaunijas un “ROBERTA” organizācijas. “MAKSIS” un “ROBERTS” veica visus nepieciešamos sagatavošanas darbus, tomēr pēc mēneša pretinieka izlūkošanas centrs pārcēla paredzēto operāciju uz tā paša gada rudeni (operācijas apraksts un rezultāti izklāstīti tālākajā tekstā).

Paralēli iepriekšminētajam veica plānoto darbu “LISTA” izmantošanā, kuram angļu izlūkdienesta uzdevumā vajadzēja vervēt jaunos speciālistus, kurus sūtīja darbā ārpus republikas. Personīgi “LISTAM” angļi palīdzēja “taisīt karjeru” savā profesijā.

Saskaņā ar mūsu izstrādāto plānu “LISTS” savu darbu “angļu interesēs” veidoja tā, lai būtu patstāvīgs un pēc iespējas mazāk atkarīgs no “ROBERTA”. Uzsvaru lika uz to, ka viena “iekrišanas” gadījumā otrs paliktu neskarts. Izpildot ārzemju izlūkdienesta uzdevumu, “LISTS” 1953.gada beigās veica Latvijas Valsts universitātes studenta “RENTA” (pēc mācību beigšanas pēc sadales nosūtīts uz Ļeņingradu) “vervēšanu” darbam angļu labā. 1954.gada sākumā “LISTS” paziņoja angļiem, ka “RENTS” saņēmis dzīvokli un pārcēlies uz patstāvīgu dzīvi Ļeningradā. Strādās “Dorstroja” sistēmā, viņa pakļautībā būs 35 strādnieki, darba sfēra - ielu, laukumu, rūpnīcu teritoriju asfaltēšana.

Angļu izlūkdienesta centrs pozitīvi novērtēja “RENTA” “vervēšanu”, uzdeva “LISTAM” apmācīt viņu slepenrakstā, apgādāt ar līdzekļiem un izsniegt adreses tiešai sarakstei ar angļiem. “LISTS” izpildīja šo rīkojumu un turpmāk “RENTA” vārdā operatīvo spēli veica Ļeņingradas čekisti.

“LISTS” ziņoja angļiem par savu personīgo “karjeru” un uzņemšanu PSRS Mākslinieku savienībā (patiesība), un viņa gleznu nosūtīšanu uz izstādi Maskavā. Tālāk “LISTS” ziņoja par kontakta nodibināšanu ar vienu no Maskavas māksliniekiem, kā arī par iepazīšanos ar diviem Maskavas iedzīvotājiem (sniedza aptuvenas ziņas par viņiem). Vienam no tiem bija sakari PSRS Ārlietu ministrijas darbinieku vidū.

1954.gada marta vidū angļu izlūkdienests apsveica “LISTU” ar panākumiem. Tad angļi pieprasīja “LISTAM” sīkas ziņas par to, kur un kā viņš ņēmis no Isetas upes uz Londonu nosūtīto ūdeni, un uzdeva konkrētus jautājumus: [101.lpp.] kādas rūpnīcas atrodas upes krastā, kādi ir upes krasti un straume, vai redzējis kuģus un ko tie pārvadājuši, vai upē bijušas zivis (kādas?), vai redzējis makšķerniekus, smēlis ūdeni tieši ar pudeli vai citu trauku, vai tas bijis tīrs, vai atšķaidījis ūdeni ar kaut ko un kad.

Uz visiem šiem jautājumiem “LISTS” atbildēja radiogrammā caur “KURTU”, norādot, ka ūdeni no Isetas upes ņēmis no krastmalā stāvošas laivas ar absolūti tīru alumīnija kannu 10.00 no rīta. Tajā pašā dienā Sverdlovskā ūdeni salējis pudelēs, kuras aizzīmogojis Rīgā. Ūdens ņemšanas vietas skici nosūtījis slepenraksta vēstulē.

Angļu pastiprinātā interese par “LISTA” nosūtīto Sibīrijas upes Isetas ūdeni ļāva domāt, ka izlūkošanas centram ir radies nopietns pamats turēt aizdomās “ROBERTA” organizāciju un pašu “LISTU”. Tika pieļauta varbūtība, ka ūdens sagatavošanā pieļauta kļūda. Šis jautājums noskaidrojās vēlāk - 1954.gada novembrī, kad no Londonas atgriezās “TANKISTS”, kurš bija izbraucis uz Angliju kā “ROBERTA” organizācijas pārstāvis.

Radists “KURTS”, kurš “ROBERTA” rīcībā ieradās 1952.gada oktobrī, jau sākumā izrādīja lielu aktivitāti spiegošanā. Lai atturētu no aktīvām spiegošanas darbībām, viņam uzdeva rūpēties par visiem radiosakariem starp “ROBERTU” un “LISTU” un izlūkošanas centru. Bez tam ilgu laiku viņš apmācīja radiosakaros “partizānus” “KĀRLI” un “SAŠU”, kuri izrādījās “nederīgi” radistu lomai. Ievērojot operatīvās intereses, “KURTAM” uzdeva sagatavot darbam ar rāciju “spējīgu partizāni” - “JANKU”. Vēlāk angļi apstiprināja “JANKU” par spiegu un radistu, apgādāja viņu ar radiostaciju, šifriem un visu patstāvīgam darbam nepieciešamo.

1954.gada jūnijā “partizānu” grupā, kurā atradās “KURTS”, ar segvārdu “PĒTERIS” iefiltrēja operatīvo darbinieku - kapteini H.E.MELBĀRDI kā legāli dzīvojošu “ROBERTA” organizācijas dalībnieku. “KURTAM” vajadzēja apmācīt “PĒTERI” radiosakaros. 1954.gada oktobrī “PĒTERIS” veiksmīgi nokārtoja eksāmenu Morzes ābecē, un izlūkošanas centrs viņu apstiprināja par radistu, pēc tam apgādāja ar darbam nepieciešamo rāciju.

Tā “ROBERTA” organizācijā bija trīs radisti - “KURTS”, “JANKA”, “PĒTERIS”. Arī “LISTS” varēja pieņemt radioraidījumus. Lai arī turpmāk varētu novirzīt “KURTU” no aktīvām darbībām spiegošanā, viņam deva iespēju apmācīt raidīšanā legāli dzīvojošu “organizācijas” dalībnieci “AUSMU”. Viņa izrādījās ne visai spējīga skolniece un “KURTS” zaudēja daudz laika, viņas sagatavošanu tā arī nebeidzot.

Jau 1954.gada janvārī pa “KURTA” rāciju angļu izlūkošanas centrs nosūtīja “ROBERTAM” telegrammu ar sekojošu saturu: “Pagājušajā gadā mēs lūdzām Jūs atrast piemērotu pārstāvi, kurš varētu mūs apmeklēt un palikt šeit kādu laiku, iespējams, pat gadu. Šim cilvēkam jābūt labai piesegšanas leģendai prombūtnes laikam. Mēs priecātos paturēt viņu pavisam, ja viņš nevarētu atgriezties. Šim cilvēkam jābūt inteliģentam, spējīgam orientēties gan organizācijas problēmās, gan nacionālajos jautājumos, jābūt autoritātei, spējīgam ierosināt priekšlikumus un pieņemt lēmumus aktuālos jautājumos. Līdzko atradīsiet tādu cilvēku, paziņosim, kas viņam būs jāņem līdzi”.

1954.gada marta beigās “ROBERTS” atbildēja, ka bijis nodoms sūtīt pārstāvi uz Londonu jau šajā pavasarī, bet radušās grūtības ar prombūtnes piesegšanu.

7. aprīlī angļi atbildēja, ka šī gada pavasarī operāciju nevarēs īstenot tehnisku iemeslu dēļ. Kutera nosūtīšanu uz Kurzemes krastiem atlika līdz rudenim, kad būs garākas naktis.

Jūlija sākumā angļu izlūkošanas centrs piedāvāja “ROBERTAM” pašam kaut vai uz dažām nedēļām ierasties Anglijā. No šī neizdevīgā priekšlikuma atteicās, pamatojoties uz to, ka pašreizējā situācijā cīņu biedri aizlieguši viņam atstāt dzimteni, jo patlaban viņš šeit ir ļoti nepieciešams. Uzsvēra, ka “ROBERTA” prombūtne nav attaisnojama, viņš ieņem tādu posteni, kuru nav iespējams atstāt pat uz divām nedēļām. Tāpēc savā vietā viņš nosūtīs tuvāko palīgu, kuru informēs par visiem konspirācijas pamatprincipiem. Šis cilvēks ņems atvaļinājumu no 1.oktobra uz četrām nedēļām.

SILARĀJA parakstītai telegrammai bija sekojošs saturs: “Dārgo ROBERT, es lūdzu Jūs atkal atbraukt pēc mūsu šejienes draugu ielūguma, lai sīki un atklāti parunātu ar Jums par organizāciju un izlemtu tās nākotni. No šīs tikšanās ar Jums vai pārstāvi būs atkarīgs tālākais Jūsu organizācijas atbalsts..”

Telegrammas beigās SILARĀJS nodeva “ROBERTA” organizācijas pārstāvim angļu lūgumu. Viņam uzdeva līdz braucienam uz Angliju augustā apmeklēt Ļeņingradu un 10 dienu laikā savākt informāciju par kuģubūves rūpnīcām. Pēc tam izlūkošanas centrs noraidīja 16 radiogrammas, kurās bija konkrēti angļu izlūkdienestu interesējoši jautājumi par Ļeņingradas kuģu būvētavām. Ierosināja veikt sīkus iespējamo novērojumu pierakstus slepenrakstā un paņemt tos līdzi uz Angliju. Norādīja konkrētās novērošanas un fiksācijas vietas, piekļūšanas ceļus utt.

30.augustā izlūkošanas centrs paziņoja “ROBERTAM”, ka braucienam uz Angliju sagatavoto pārstāvi sagaidīs “MAKŠA” ļaudis Kurzemē laikā no 12.-17.septembrim (norādīja vietu, laiku, paroli). “ROBERTAM” vaicāja, vai šis laiks ir pieņemams.

“ROBERTS” atbildēja sekojoši: “Jūs pārvērtējat manas iespējas zibenīgi pārkārtoties, bet tomēr pacentīšos visu nokārtot Mans cilvēks bija Ļeņingradā no 23.-28.augustam. Norādītās vietas viņš apmeklēja, redzēja zemūdenes un kara kuģus. Uz tikšanos ar “MAKŠA” cilvēku mans pārstāvis ieradīsies 17.septembrī.”

Kā noskaidrojās vēlāk, tajā laikā angļiem bija radušās aizdomas par “ROBERTA” “organizāciju” sekojošu apstākļu dēļ:

– uz Angliju nogādātais Isetas upes ūdens bija Maskavas speciālistu zinātniski apstrādāts ar radioaktīvām vielām,

– 1953.-54. gadā Lietuvā un Igaunijā bija notikuši neveiksmīgi mēģinājumi pārvervēt angļu spiegus, dažu spiegu aresti bija kļuvuši zināmi izlūkošanas centram,

– ātrgaitas kuteris “LURSENS - S”, tuvojoties Kurzemes krastam, atradās robežapsardzes lokatoru darbības joslā, taču krasta apsardze neveica nekādas darbības kutera aizturēšanai.

Protams, angļi gribēja noskaidrot un izpētīt visus šos apstākļus. Tādēļ mūsu interešu - leģendas - aizstāvēšanai bija vajadzīgs īpašs cilvēks. Tādu izvēlējās no valsts drošības orgānu slepeno līdzstrādnieku vidus - “TANKISTU” - cilvēku [102.lpp.] ar pirmskara sadarbības stāžu, dzimušu 1912.gadā, latvieti ar augstāko izglītību, Rīgas pamatiedzīvotāju. Pirmajos pēckara gados Latvijas valsts drošības orgāni “TANKISTU” aktīvi izmatoja Kurzemes nacionālās pagrīdes bandu likvidēšanā. Viņu iefiltrēja darbojošajās grupās un viņa gudrās, enerģiskās un drosmīgās darbības rezultātā arestēja 13 bandu vadoņus un pēc tam likvidēja arī daudzas bandītu grupas.

Gatavojot “TANKISTU” nosūtīšanai uz Angliju, organizēja viņa tikšanos ar spiegu “KURTU” - “partizānu” grupas locekli, ar šīs grupas komandieri “KRIŠU”, sakarnieku “OSKARU” (operatīvais darbinieks), kā arī ar cilvēku, kurš tēloja “ROBERTU” (operatīvais darbinieks). “TANKISTAM” izvēlējās rūpīgi izstrādātu biogrāfiju - leģendu, kurā ietvēra viņa piedalīšanos “ROBERTA” organizācijā un noteica uzvedības līniju, pildot valsts drošības orgānu uzdevumu.

“TANKISTU” komandēja uz Ļeņingradu, kur viņš saņēma speciāli angļiem sagatavotu informāciju par kuģubūves rūpnīcām.

17.septembrī, ievērojot visus konspirācijas noteikumus, “TANKISTS” Kurzemē satikās ar “MAKŠA” “organizācijas” pārstāvjiem, pēc tam viņu nosūtīja uz “FIRSTA” “partizānu grupu”, kuras sastāvā viņš atradās līdz uzkāpšanai uz angļu izlūkdienesta kutera klāja.

Operāciju veica 1954.gada 29.septembrī. Zīmīgi, ka angļi šo jūras operāciju veica tikai “TANKISTA” izvešanai uz Angliju. Visu iepriekšējo operāciju laikā izsēdināja arvien jaunas spiegu grupas un nosūtīja atpakaļ uz Angliju spiegus, kuri bija ilgstoši uzturējušies Latvijas PSR teritorijā. Ja agrāk ātrgaitas kuteris apstājās 800-1000 metru no mūsu krasta, tad šoreiz attālums sasniedza 17 km.

Šīs operācijas laikā “MAKSIS” saņēma no angļiem daudz dažādu spiedogu un zīmogu ar ģerboni viltotu padomju dokumentu izgatavošanai.

Ātrgaitas kuteris nogādāja “TANKISTU” Hamburgā. Tur viņu sagaidīja jaunais angļu izlūkošanas daļas “NORD” priekšnieks SKOTS, SILARĀJS un admiralitātes pārstāvis. Pirmajās tikšanās reizēs lietišķas sarunas nenotika. “TANKISTU” pārģērba vietējās drēbēs un izsniedza dokumentus uz vācieša ROZENTĀLA vārda. Ceturtajā dienā viņu ar lidmašīnu nogādāja Londonā un iekārtoja viesnīcā.

Londonā pret “TANKISTU” angļu izlūkdienesta pārstāvji izturējās neuzticīgi. 10-12 dienu laikā viņu intensīvi iztaujāja par biogrāfiskajiem datiem, par “ROBERTA” organizācijas darbību un struktūru, ļoti sīki - par braucienu uz Ļeņingradu un tikšanos ar “KURTU” u.tml. Angļi mēģināja atrast “TANKISTA” teiktajā pretrunas, mulsināja ar divdomīgiem jautājumiem. Šajā ziņā viņiem šis tas izdevās: “TANKISTS” teica, ka, gaidot operāciju, 7 dienas atradies mežā lietū, bet angļiem atvestās dāvanas bija sausas un nesaburzītas. Aprakstot “ROBERTA” ārējo izskatu, “TANKISTS” nosauca viņu par blondīnu, lai gan “LISTS” pirms trim gadiem bija teicis, ka “ROBERTS” ir sirms. Bet tie visi bija sīkumi.

No sarunām ar SKOTU un SILARĀJU “TANKISTS” saprata, ka angļiem patiešām bija nopietnas aizdomas par “ROBERTA” pagrīdes organizācijas pastāvēšanu, viņi pieļāva varbūtību, ka sadarbojas ar čekas organizāciju. Vislielākās aizdomas angļos izraisīja caur “ROBERTA” organizāciju iegūtā Urālu upes Isetas ūdens analīze. Upes krastos, pēc viņu ziņām, atradās atomelektrostacija. Analīze parādīja, ka dabā tāds ūdens neeksistē, tas nav ņemts no upes, tajā nevar atrasties dzīvas būtnes (angļiem ziņoja, ka “LISTS” redzējis upē zivis).

Otrkārt, angļus mulsināja apstāklis, ka visi viņu patstāvīgi, bez sakariem ar Kurzemes organizāciju, Latvijā iesūtītie aģenti gāja bojā (spiegi - igaunis “HUGO” un latvietis “KRŪMS”).

Treškārt, ātrgaitas kuteris jūras operāciju laikā atradās robežapsardzes radara uztveršanas zonā, taču krievi neko neuzsāka tā notveršanai.

Arī no “ROBERTA” saņemtie politiskie apskati radīja angļos izbrīnu - būtībā tie slavēja padomju varu un PSRS politiku.

“TANKISTAM” nācās maksimāli pūlēties, lai kaut kādā mērā kliedētu angļos radušās aizdomas. Attiecībā uz Urālu ūdeni viņš nevarēja dot nekādus paskaidrojumus, jo šajā pasākumā nebija piedalījies un vispār par to nekā nezināja. Par ūdeni angļi beigās teica apmēram tā: “Ja cilvēks nevarēja izpildīt uzdevumu, tad nevajadzēja blēdīties un mānīties.” Acīmredzot, angļi uzskatīja, ka “LISTS” pats “ķimizējis” ūdeni, baidoties no brauciena uz Šadrinsku, vai arī to sagatavojuši valsts drošības orgāni.

Rezultātā “TANKISTS” ar savu prasmīgo uzvedību daļēji izkliedēja angļu izlūkdienesta aizdomas, jo pēc trīs nedēļu ilgas nepārtrauktas iztaujāšanas viņu sāka apmācīt spiegošanā. Acīmredzot, liela loma bija “TANKISTA” demaršam, jo viņš paziņoja: “Rīt vēl atbildēšu uz jūsu jautājumiem, bet pēc tam - nē!”

“TANKISTAM” mācīja sekojošus priekšmetus: personīgā drošība, slepenraksts, šifrēšana un atšifrēšana, zīmogu izgatavošana un parakstu viltošana, vizuālā lidmašīnu, lidlauku, jūras karaspēka izlūkošana, izlūkošana zinātnes jomā.

Nodarbības notika “TANKISTA” dzīvoklī un ilga 10 dienas, pēc tam viņu sāka gatavot atpakaļceļam uz Latviju. Sagatavošanās procesā galveno akcentu angļi lika uz spiegošanas ziņu vākšanu par PSRS. “Organizācijas” cīņas jautājums ar padomju varu viņus vairs neinteresēja. Latviešu buržuāzisko nacionālismu izmantoja tikai spiegošanas piesegšanai.

Praktiskai spiegošanai “TANKISTU” apgādāja ar slepenraksta līdzekļiem, sarakstes adresēm, dokumentu viltošanas līdzekļiem (spiedogiem, zīmogiem u.c.).

No SILARĀJA “TANKISTS” saņēma “ROBERTAM” un “MAKSIM” adresētas vēstules, kurās turpinājās polemika par Latvijas nākotni, proti, ieteica paātrināt pastāvīgā pārstāvja padomnieka nosūtīšanu uz Londonu.

Londonā “TANKISTS” tikās un vairākkārt runāja ar bijušo buržuāziskās Latvijas sūtni Kārli ZARIŅU. Pēdējais, kā zināms, kopā ar “DUBINU” parakstīja tā saucamo “Londonas vienošanos” par Latvijas valsts iekārtu pēc padomju varas gāšanas tajā. ZARIŅŠ pateicās par to, ka Latvijas pretošanās kustība parādījusi viņam “lielu godu” būt par prezidenta pienākumu izpildītāju vēl līdz Latvijas atbrīvošanai, ka tādēļ viņš jūtas kā Latvijā un viņam palīdz pretošanās kustības un tās patriotu lielais morālais spēks. No Londonas “TANKISTS” pa nosacītu sakaru kanālu nosūtīja divus ziņojumus, kuros īsi informēja valsts drošības orgānus par savu stāvokli un uzdevuma izpildes gaitu.

[103.lpp.]

1954.gada 20.novembrī notika “TANKISTA” atgriešanās Latvijā tajā pašā ātrgaitas kuterī “LURSENS - S” (operācijas detaļas izlūkdienesta centrs saskaņoja ar “MAKSI” ar radiogrammu palīdzību).

Pēc “TANKISTA” atgriešanās no Anglijas un viņa ziņojuma valsts drošības orgāniem analīzes kļuva skaidrs, ka angļiem ir nopietnas aizdomas, ka “ROBERTA” organizācijā čekisti iefiltrējuši savus cilvēkus un uz Londonu nosūtītais ūdens bijis viņu rokās.

Ņemot vērā radušos situāciju, likās mērķtiecīgi nostiprināt angļos šīs aizdomas, kuru loģiskais rezultāts būtu “ROBERTA” organizācijas “sagrāve”.

Tādēļ nolēma angļu priekšā imitēt “ROBERTA” ziemeļaustrumu “organizācijas” likvidāciju, saglabājot “MAKŠA” organizāciju Kurzemē.

Iecerēto pasākumu plānā bija paredzēts spiega “KURTA” arests, dezinformējot angļus, ka viņš gājis bojā apšaudē ar čekistiem vai, iespējams, saņemts dzīvs.

Jāatzīmē, ka pēc “TANKISTA” atgriešanās dzimtenē angļu izlūkdienests, iespējams, pārbaudes nolūkos deva vienādus spiegošanas uzdevumus “ROBERTAM” un “MAKSIM” - par Spilves lidlauku, par karaspēka daļu dislokāciju Rīgas apkaimē, pieprasīja ziņas par bijušā Latvijas ārlietu ministra likteni un bijušā republikas Drošības ministrijas ministra likteni, par izmaiņām ārpolitikā pēc J.V.STAĻINA nāves utt.

Kādā no slepenraksta ziņojumiem “ROBERTS” pārmeta SILARĀJAM, ka tas nav tūlīt darījis viņam zināmu faktu par ūdens viltošanu. Paziņoja SILARĀJAM, ka izdara izmeklēšanu.

1955.gada 5.aprīlī “ROBERTS” izlūkošanas centram nosūtīja vēstuli ar sīku aprakstu par ūdens nosūtīšanu. Izrādījās, ka sūtījums apmēram 2 nedēļas atradies pie viena no “KĀRĻA” “partizānu” grupas “atbalstītājiem” - kāda MARTINSONA.

Nākošajā - l8.jūnija - vēstulē saskaņā ar plānu “ROBERTS” paziņoja angļiem, ka notikusi “liela nelaime” - sagrautas divas partizānu grupas, arestēta daļa atbalstītāju un sakarnieku. Arī Rīgā arestēts sakarnieks, viņa - “ROBERTA” - vietnieks aresta brīdī nošāvies. Drošības dēj “KURTS” un viņa palīgi ar “TANKISTA” personīgu piedalīšanos pārbāzēti uz attālu rajonu, bet arī tur pēc pāris dienām sākušās čekas akcijas. Spriežot pēc saņemtajām ziņām, “KURTS” un viņa apsardze krituši apšaudes laikā. “ROBERTS” konstatēja, ka “organizācijā” čekistiem izdevies iesūtīt savus cilvēkus. Tādēļ vēstules beigās norādīja, ka viņa “organizācija” pārtrauc jebkādu darbību.

Pirms vēstules nosūtīšanas un “KURTA” aresta nodibināja patstāvīgus radiosakarus ar “KURTA” apmācītajiem radistiem - “partizāni” “JANKU” un legāli dzīvojošo “PĒTERI”. Katrs no viņiem pārraidīja uz izlūkošanas centru 3-5 radiogrammas.

Pēc vairāku vēstuļu nosūtīšanas “ROBERTS” pa “PĒTERA” rāciju paziņoja angļiem par čekistu uzsāktajām operācijām un atsevišķu grupu sagrāvi. Atbildē saņēma norādījumu pārtraukt sakarus, iznīcināt šifrus, kodus, raidlaiku sarakstus, rāciju iekonservēt slēptuvē.

Saskaņā ar leģendu “JANKA” bija ievainots apšaudē ar čekistiem, pazaudējis sakarus ar organizācijas vadību, tādēļ griezās pēc palīdzības pie angļiem. Angļi ieteica viņam būt ļoti uzmanīgam, pārtraukt radiosakarus līdz labākiem laikiem, noslēpt rāciju drošā vietā, bet pārējos materiālus iznīcināt.

Turpmākie mēģinājumi nodibināt radiosakarus ar angļu izlūkdienestu pa “PĒTERA” un “JANKAS” līnijām nedeva rezultātus.

Pēc tam, kad “ROBERTA” vārdā uz izlūkošanas centru bija paziņots par “nodevēja” “MARTINSONA” atmaskošanu un organizāciju piemeklējušo “nelaimi”, varēja realizēt “KURTA” arestu.

Šo pasākumu veica pēc sekojoša plāna. Saskaņā ar leģendu “KURTAM” vajadzēja pārbāzēties uz citām mājām. Atvadoties no vecās mītnes saimnieka, “KURTS” krietni iedzēra un kopā ar savu miesassargu “partizāni” “SAŠU” pajūgā devās ceļā. Drīz spiegs aizmiga un pajūgam sekojošie čekisti bez grūtībām atbruņoja un aizturēja “KURTU”, pie tam radot ilūziju, ka “SAŠAM” izdevies aizbēgt.

Izmeklēšanā “KURTS” liecināja, ka strādā angļu izlūkdienestam (aizturēšanas laikā viņam izņēma spiegošanas lietiskos pierādījumus), bet rūpīgi slēpa “partizānus” un viņam zināmos “atbalstītājus”. Tas apliecināja mūsu pasākumu augsto profesionālo līmeni.

Tagad par “MAKŠA” organizācijas darbību 1954.-1956.gadā.

Ar šīs organizācijas starpniecību 1954.gada rudenī uz Angliju izveda “TANKISTU”. No 17. līdz 29.septembrim viņš atradās “FIRSTA” grupā, kura ievēroja visus “partizānu” dzīves noteikumus. Tādēļ, vēlāk “TANKISTAM” bija viegli stāstīt angļiem par šo grupu, neko neizdomājot.

Ar “TANKISTU” uz Londonu “MAKŠA” vārdā nosūtīja sekojošus materiālus:

– kopīgu vēstuli SILARĀJAM no “IMANTAS” un “ MAKŠA”,

– personīgu “DUBINA” vēstuli SILARĀJAM,

– personīgu “MAKŠA” vēstuli spiegam “KRAUJAM”,

– personīgu “IMANTAS” vēstuli SILARĀJAM,

– personīgu “DUBINA” vēstuli ZARIŅAM,

– īpaši sagatavotas spiegošanas ziņas (par Ventspils ostu, militārajiem manevriem Rīgas jūras līcī, latviešu strēlnieku korpusu u.c.).

“DUBINA” vārdā nosūtīja dāvanas angļu izlūkdienesta daļas “NORD” priekšniekam un viņa sekretārei, arī “MAKŠA” dāvanu SILARĀJAM.

Kopīgajā “IMANTAS” un “MAKŠA” vēstulē turpinājās polemika par “Londonas lēmumiem”, par izmaiņām PSRS iekšpolitikā, par iekrišanu sakarā ar KAIRA radinieka “vervēšanu” Liepājā.

Personīgajā vēstulē “KRAUJAM” “MAKSIS” pateicās par organizācijai izrādīto lielo palīdzību, vienlaikus atrunāja no draudzēšanās ar “zaļo pūķi” (“KRAUJAM” patika iedzert), paziņoja par “JURKAS” bojāeju KAIRA nodevības rezultātā (“KRAUJA” labi pazina “JURKU”, augstu vērtēja viņa drosmi).

Kuteris, kurš ieradās pēc “TANKISTA”, atveda plašu SILARĀJA vēstuli “MAKSIM”. Vēstulē bija izklāstīta informācija par starptautisko stāvokli, ziņojums, ka SILARĀJS saņēmis no angļiem 600 000 rubļus un ka SILARĀJA lielākā vēlēšanās ir uzzināt par Latvijas “pagrīdes” kopējā pārstāvja drīzu ierašanos Anglijā.

1954.gada novembrī, “TANKISTAM” atgriežoties, notika [104.lpp.] kārtējā vēstuļu apmaiņa. “KRAUJA” atsūtīja atbildes vēstuli “MAKSIM”, kurā izteica domu, ka, atstājot mežabrāļus, daudz ko iedomājies citādi: šeit - Anglijā - zeļ intrigas, meli, brāļu karš. SILARĀJS savukārt atkal aicināja “MAKSI” izlemt jautājumu par kopēja pārstāvja vai katras organizācijas atsevišķa pārstāvja drīzāku nosūtīšanu uz Angliju. Ierosināja pēc K.ZARIŅA nāves apstiprināt “ārkārtējo pilnvaru” nodošanu Latvijas sūtnim ASV Arnoldam SPEKKEM.

1955.gada februārī angļu izlūkošanas centrs darīja zināmu “MAKSIM”, ka no spiega “ALBINAS” (lietuvietis, ieradās kopā ar “DUBINU”) jau veselu gadu nav nekādu ziņu un tāpēc ieteica “DUBINAM” būt ļoti uzmanīgam. “MAKSIS” atbildēja, ka ir ļoti satraukts par “ALBINAS” klusēšanu un darīs visu “DUBINA” glābšanai, ieskaitot viņa un sievas pāriešanu nelegālā stāvoklī. Apspriežot un novērtējot visus apstākļus, nolēma, ka “DUBINAM” kopā ar sievu un citiem patriotiem jābrauc uz Sibīriju apgūt neskartās zemes.

Angļi pieņēma šo informāciju un izrādīja interesi par “DUBINA” izbraukšanas laiku un ceļa galamērķi. 1955.gada aprīlī izlūkošanas centrs paziņoja “MAKSIM” par iekrišanu “ROBERTA” organizācijā un to, ka čekisti grauj partizānu grupas Vidzemē. Tā paša gada 20.maijā SILARĀJS informēja “MAKSI”, ka septembrī gatavo kārtējo jūras operāciju un ka turpmāk šādas operācijas notiks vienreiz gadā, pavasaros. Ar lietuviešiem un igauņiem visus sakarus pārtrauks. Ierosināja septembra operācijas laikā nosūtīt pārstāvi - padomnieku un divus “partizānus” radioapmācībai, kā arī “ROBERTA” materiālus. SILARĀJS vēlējās, lai pārstāvis - padomnieks būtu legāli dzīvojošs, labi pazītu Latvijas un Krievijas apstākļus, līdz nosūtīšanai uz Angliju apmeklētu Maskavas apgabalu, Taškentu vai Urālus.

23.jūnijā “MAKSIS” nosūtīja sekojošu telegrammu: “Nolēmām sūtīt pie jums “DUBINU” ar sievu un divus partizānus. Domājam, ka vairākus gadus ilgā “DUBINA” prombūtne nāks par labu viņa drošībai (“ALBINAS” neskaidrais liktenis). Prombūtnes leģenda - izbraucis uz neskartajām zemēm. Mācībām izvēlējāmies tādus partizānus, kuriem nepieciešama ārstēšanās. Baumo par mežu ķemmēšanām Vidzemē, daudzās vietās notikušas kaujas, ir kritušie. vai tas neapdraud operāciju un mūsu plānus?”

Pēc pāris nedēļām SILARĀJS atbildēja, ka angļi piekrīt “DUBINA”, viņa sievas un divu partizānu izvešanai. Tajā pašā telegrammā SILARĀJS norādīja, kādas ziņas “DUBINAM” vācamas iespējamā Krievijas brauciena laikā un piedāvāja maršrutu, proti, ar vilcienu no Rīgas uz Maskavu un Kuibiševu, tālāk ar tvaikoni līdz Kazaņai un atpakaļ uz Maskavu.

Kārtējā radiogrammā SILARĀJS paziņoja, ka pēc “ROBERTA” ziņām čekas rokās krituši gan laukos, gan Rīgā legāli dzīvojošie viņa cilvēki. Angļus interesēja jautājums par lauksaimniecību, republikas zinātnes un tehnikas attīstību, arī precīzi dati par latviešu strēlnieku korpusu, komandieru vārdus ieskaitot. Radiogrammas beigās ieteica sameklēt piekrastē jaunu vietu operācijas īstenošanai, jo Užavas rajons bijis zināms dažiem “ROBERTA” cilvēkiem. Pēc kāda laika “MAKSIS” atbildēja, ka turpmākajām operācijām izvēlējies divas vietas: vienu - 5,5 km D no Ovišu bākas pie Jaunupes ietekas, otru - 3 km D no Ovišu ciema - akmeņainu krastu, kurā ērti slēpt pēdas. Vienlaikus ar šo paziņojumu “MAKSIS” informēja SILARĀJU, ka organizācijai nepieciešams: tīras pasu un citu personības dokumentu veidlapas, munīcija, slepenraksta līdzekļi vietējai izmantošanai u.c.

1955.gada 22.augustā “MAKSIM” adresētajā radiogrammā bija teikts, ka sakarā ar “ROBERTA” iekrišanu izlūkošanas centrs uzskata, ka krieviem kļuvis zināms par kopā ar partizāniem veikto jūras operāciju tehnisko risinājumu. Tādēļ turpmāk ātrgaitas kutera izmantošanu angļi uzskata par neiespējamu. Ieteica meklēt citus ceļus - ar zvejnieku, latviešu tālbraucēju jūrnieku starpniecību, pat sauszemes robežas pāriešanu. Politiskās pārmaiņas Rietumos, īpaši VFR, novedušas pie tā, ka viņiem (angļiem) vairs nav iespējams izmantot vācu kuteri un bāzi Hamburgā. Radiogrammā personīgi “MAKSIM” piedāvāja meklēt iespēju bēgšanai uz Rietumiem. Par “ROBERTA” iekrišanu izlūkošanas centrs bija pilnīgi pārliecināts - pie partizāniem iesūtīti čekas aģenti, kuri iefiltrējušies vadošajā sastāvā. Tas varēja notikt tikai organizācijas sliktās disciplīnas dēļ, par ko jau agrāk brīdināja “KURTS”, informējot par “ROBERTA” partizānu uzvedību.

Uz izlūkošanas centru no “IMANTAS”, “MAKŠA” un “DUBINA” nosūtīja atbildi, ka “DUBINS” izpildījis angļu uzdevumu Krievijas jautājumā un brauciena rezultāti nosūtīti slepenraksta vēstulē. “DUBINS” un viņa sieva jau pārgājuši nelegālā stāvoklī, viņiem izveidojusies smaga situācija. Tālāk norādīja, ka “MAKŠA” organizācijai ir lielas materiālās grūtības, bet atgriezties pie vecajām metodēm, t.i., laupīšanām, šajā situācijā ir pašnāvība. Tādēļ organizācija uzsāk savu pagrīdnieku legalizāciju. Faktiski “MAKŠA” atbildē bija teikts, ka sakarā ar likumu par amnestiju varētu notikt cilvēku legalizācija (atgriezušies no izsūtījuma vai ieslodzījuma vietām), bet šim nolūkam ir vajadzīgas speciālu izziņu veidlapas. Tādu izziņu paraugi ir, un tos varētu nosūtīt uz Londonu. Krieviski runājošie “partizāni” ir ar mieru braukt uz Sibīrijas jaunceltnēm. Visgrūtāk būs nosūtīt “DUBINU” uz Angliju. Bez angļu palīdzības tas būs neiespējami. Tādēļ, radiogrammas beigās izteica lūgumu vēlreiz apspriesties un palīdzēt jautājumā par cilvēku izvešanu uz Rietumiem.

Angļi atbildēja, ka atbalsta partizānu legalizāciju, bet nevar palīdzēt izvest tos no PSRS, nevar apgādāt ar pieprasītajām veidlapām. Viņi priecāsies par katra cilvēka patstāvīgu izbraukšanu uz Angliju. Atsaucoties uz 1956.gada pavasarī paredzēto augstu PSRS pārstāvju vizīti Anglijā, angļi atteicās no turpmāko jūras operāciju veikšanas.

Kļuva skaidrs, ka angļu izlūkdienests tur aizdomās arī “MAKŠA” organizāciju. Zināmā mērā iemesls atteikumam no jūras operāciju veikšanas bija tas, ka līdz ar VFR kā patstāvīgas valsts izveidošanos, vāciešu komplektētais bijušais vācu kara torpēdkuteris, kuru angļu izlūkdienests izmantoja aģentūras iesūtīšanai PSRS, pārgāja VFR Jūras kara flotes rīcībā. Protams, angļiem bija savi analogi ātrgaitas kuteri, bet, zaudējot vācu ražojuma kuteri ar vācu apkalpi un karogu, operācijas izgāšanās gadījumā Anglijai draudēja politisks skandāls.

Tajā pašā laikā mēs vēl nezinājām par uz ārzemēm [105.lpp.] nosūtītā Igaunijas PSR VDK pārvervētā spiega nodevību, kurš faktiski izgāza visas mūsu leģendas. Mēs domājām, ka pret “MAKŠA” organizāciju vērstajām angļu izlūkdienesta aizdomām ir lokāls raksturs, ka tās zināmā mērā varētu izkliedēt un saglabāt kaut vai vienu sakaru kanālu, kuru turpmāk varētu attīstīt uz kvalitatīvi jauniem pamatiem. Tādēļ vajadzēja izvest no Anglijas tādu aģentu, kurš spētu izkliedēt angļu aizdomas un atrisināt jautājumu par nelegālā sakaru kanāla saglabāšanu ar “pagrīdi” vai atsevišķiem angļiem “uzticīgiem” cilvēkiem Latvijā.

1955. gadā un 1956.gada pirmajā pusē izvešanai uz ārzemēm un tālākai iefiltrēšanai angļu izlūkdienestā sagatavoja “DUBINU” ar sievu, “FIRSTU” - “MAKŠA” avangarda “partizānu” grupas komandieri, “partizānu” “PIČU” - cilvēkus, kurus labi pazina Latvijā bijušie spiegi “KRAUJA”, “PĒTERIS” un “HUGO”.

Sakarā ar izlūkošanas centra atteikšanos sūtīt uz Latvijas krastiem savus peldlīdzekļus mūsu cilvēku izvešanai uz ārzemēm nolēma izmantot zvejniekus. “MAKŠA” vārdā uz izlūkošanas centru nosūtīja pieprasījumu, vaicājot, vai angļi varēs sagaidīt jūrā mūsu zvejas laivu ar nosūtāmajiem cilvēkiem. Angļi atbildēja, ka tas nav iespējams, un ieteica zvejas laivai doties līdz zviedru Gotlandes salai, pēc tam viņi pārvedīs cilvēkus uz Angliju. Angļi atteicās arī sagaidīt laivu jūrā pie zviedru krastiem, motivējot to ar politiskiem apsvērumiem.

SILARĀJS uzstāja, ka cilvēki jāizved ar zvejnieku palīdzību. Viņš lūdza uzticēt “DUBINAM” tiesības uzstāties patstāvīgi visos ar organizācijas tālāko darbību saistītos jautājumos un, iespējams, būt Kārla ZARIŅA ārkārtējam un pilnvarotajam vietniekam. Angļi un ZARIŅŠ ļoti priecāsies par “DUBINA” pārcelšanos uz pastāvīgu dzīvi Anglijā. Vaicāja par iespējamo “DUBINA” ierašanās laiku Zviedrijā, lai no turienes viņu tūlīt nogādātu Anglijā.

“MAKSIS” atbildēja, ka “DUBINA” pārvešana uz Zviedriju zvejas laivā notiks aptuveni 1956.gada jūnija beigās. Kopā ar viņu brauks izdarīgs “partizāns” - “DUBINA” palīgs - un atceļā atvedīs “partizānu” legalizācijai nepieciešamos dokumentus.

10 dienas vēlāk SILARĀJS paziņoja, ka Londona gaida “DUBINA” atbraukšanu un gatavojas viņu sagaidīt Zviedrijā, bet “DUBINS” nedrīkst doties ceļā, iepriekš nepaziņojis izbraukšanas datumu.

Otrā dienā “MAKSIS” uz Londonu nosūtīja radiogrammu ar norādījumu, ka “DUBINA” izbraukšana visticamāk notiks Līgo naktī (23.jūnijā), un vaicāja, vai viss saskaņots ar zviedriem.

1956.gada 22.jūnijā angļu izlūkdienesta vārdā SILARĀJS caur “BĒRTUĻA” rāciju paziņoja “MAKSIM” sekojošo: “..mēs vēlreiz izanalizējām mūsu attiecības; atbalstu un palīdzību vairāk sniegt nevaram. Kā jūs zināt, turpmāk mums nav iespējams uzturēt ar jums fiziskus sakarus un palīdzēt materiāli. Šī situācija nemainīsies arī nākotnē. Mēs secinājām - lai “DUBINS” un pārējie paliek uz vietas. Lai nebrauc uz Rietumiem. Viņu ceļš ir briesmu pilns un var nozīmēt visas jūsu organizācijas bojāeju. Vēlam vislabākos panākumus “IMANTAI”, “MAKSIM”, “BĒRTULIM” un visiem pārējiem. Tā ir mūsu pēdējā telegramma. Klausīsimies jūs līdz 30.jūnijam, pēc tam pārtrauksim. Visas adreses vēstulēm atceļam. Lai Dievs jums turpmāk palīdz. Līdz labākiem laikiem, visu labu. SILARĀJS.”

Ņemot vērā iepriekš teikto, kā arī lai saglabātu un izmantotu sakaru kanālu ar angļu izlūkdienestu, izmantojot šim nolūkam aģentu “DUBINU” kā piemērotāko kandidātu, 26.jūnijā “MAKŠA” vārdā uz Londonu nosūtīja sekojošu telegrammu: “..mēs esam pārdzīvojuši daudz grūtību un ciešanu, bet no jums saņemtais trieciens pārspēj visu. Vajadzētu būt tik cilvēcīgiem, lai saprastu mūsu bezizejas stāvokli. Nevaram atstāt likteņa varā mūsu cilvēkus, kuri tik daudzus gadus pašaizliedzīgi cīnījušies par Tēviju. Vēlreiz apspriežot radušos situāciju, izprotot lielo risku, mēs tomēr esam spiesti nosūtīt pie jums mūsu cilvēku, jo citas izejas nav. Brauks “DUBINS” viens pats. Mēs neticam, ka mūsu vēsturiskie draugi uzgriezuši mums muguru uz visiem laikiem. MAKSIS.”

Angļu izlūkdienests uz šo telegrammu neatbildēja. 30.jūnijā ar “LAUVAS” rāciju “MAKŠA” vārdā paziņoja, ka šajā naktī notiks “DUBINA” pārsūtīšana, lūdza uzturēt radiosakarus. Angļi klusēja.

Lai noskaidrotu, kādēļ angļu izlūkdienests pārtraucis visus sakarus ar “MAKŠA” organizāciju, nolēma uz Angliju tomēr nosūtīt “DUBINU”, kurš pirmajā braucienā uz Angliju spīdoši veica valsts drošības dienesta uzdevumus. Bez tam viņu jau labi pazina angļu izlūkdienesta daļā “NORD” un, kā zināms, augstu vērtēja. Otrā Anglijas braucienā sagatavošanas laikā “DUBINU” uzņēma PSKP biedru kandidātos. Tieši pirms “DUBINA” nosūtīšanas uz ārzemēm imitēja mūsu leģendētās organizācijas slepenu sanāksmi, kurā piedalījās “IMANTA”, “MAKSIS”, “DUBINS” un vēl divi cilvēki. Sapulci organizēja un tā notika, ievērojot visus konspirācijas noteikumus (mežā, Gaujas krastā, Siguldas tuvumā). Tur “apsprieda” organizācijas ārējās darbības jautājumus. Pieņēma vajadzīgos “lēmumus”, bet “DUBINU” attiecīgi pilnvaroja.

Šo pasākumu organizēja tādēļ, lai “DUBINS” varētu ziņot angļiem par iepriekšminēto, atbilstoši “realitātei” un neko neizdomājot.

Pirms nosūtīšanas uz ārzemēm “DUBINU” apgādāja ar dažādu “partizānu” legalizācijai nepieciešamo dokumentu paraugiem (apzīmēti ar nosacītām zīmēm), kā arī ar īpaši sagatavotām “spiegošanas” ziņām, kuras viņš it kā savācis, pildot angļu izlūkdienesta (ieskaitot braucienu uz Krieviju) uzdevumu.

“DUBINA” nosūtīšana uz Gotlandes salu notika 1956.gadā, naktī no 1. uz 2.jūliju. Jūrā viņš izbrauca gumijas laivā ziemeļos no Ventspils, tālāk līdz zvejas motorlaivai, pārsēdās motorlaivā, un tā viņu nogādāja līdz Gotlandes krastiem. Izsēdinājuši “DUBINU”, zvejnieki nākošajā dienā veiksmīgi atgriezās Ventspils ostā.

Ieradies Gotlandē, “DUBINS” tūdaļ pieteicās vietējā policijas iecirknī, no turienes viņu pārsūtīja uz Stokholmu. Zviedru policija ievietoja “DUBINU” cietumā un ilgi pratināja. Tikai pēc diviem mēnešiem, atsaucoties uz autoritatīvām personām Londonā un uzsākot saraksti ar K.ZARIŅU, “DUBINU” atbrīvoja un viņš izbrauca uz Angliju.

Jau pirmajā tikšanās reizē ar “DUBINU” jaunais angļu izlūkdienesta daļas “NORD” priekšnieks SKOTS un SILARĀJS paziņoja, ka viņi ir simtprocentīgi pārliecināti, ka visu šo laiku sadarbojušies nevis ar nacionālistiskām [106.lpp.] organizācijām, bet gan ar VDK orgāniem, kuri ļoti veikli izmantojuši īstos nacionālistus (viņiem pašiem to neziņot). Pie šī secinājuma viņi nonākuši pēc tam, kad Londonā ieradušies divi čekas aģenti no Igaunijas un atzinušies, ka viņi veic VDK orgānu uzdevumu un ka visu angļu izlūkdarbību Baltijā caur nacionālistiskām organizācijām pilnībā kontrolē VDK orgāni.

Saņēmuši šādas ziņas no diviem igauņiem, angļi rūpīgi izanalizējuši no “ROBERTA” un “MAKŠA” saņemtos materiālus un izrādījies, ka to vērtība ir līdzvērtīga nullei. Angļi atzinušies, ka zaudējuši daudz materiālo līdzekļu un cilvēku. Tagad viņi atriebsies čekistiem un spēlēs ar citiem noteikumiem. Angļi uzsāka aktīvu “DUBINA” pratināšanu, cenšoties saņemt no viņa liecības par piederību valsts drošības orgāniem.

“DUBINS” ilgi turējās pie savas leģendas un noliedza piederību VDK. Angļi kļuva aizvien niknāki. Pratināšanas turpinājās bez pārtraukuma. Pratināšanu starplaikos SILARĀJS skaidroja “DUBINAM”, ka angļiem ir tāda pratināšanas sistēma, kuru vēl nevienam nav izdevies izturēt un ieteica atzīties.

Neguvuši panākumus, angļi uzsāka ķīmisko preparātu lietošanu “DUBINA” gribasspēka vājināšanai; dienā un vakarā pratināja, tad deva ķīmiskos preparātus un viņš tūlīt aizmiga, no rīta atkal pratināja.

Sapratis, ka viņu indē, “DUBINS” protestēja, bet angļi viņa protestus neievēroja. Draudēja izrēķināties un pielietot citas psihiskās iedarbības metodes. Lai izvairītos no ķīmiskās indēšanas, “DUBINS” pieteica bada streiku. Tad angļi neļāva viņam gulēt. Dienā un vakaros pratināja, naktī ieslēdza atsevišķā istabā un, nemitīgi apžilbinot ar spilgtas gaismas kūļiem, piespieda runāt tā, lai visu laiku darbotos smadzenes, ja acis aizvērās, inkvizitori tās atvēra un no jauna piespieda runāt. Pēc pāris diennaktīm “DUBINAM” kļuva slikti, sākās vemšana, viņš juta, ka var zaudēt samaņu un tad angļi iegūs plašu informāciju. Tādēļ, viņš izgudroja primitīvu leģendu par savu piederību valsts drošības orgāniem, saskaņā ar kuru viņam bijusi visai ierobežota loma, visu veikuši VDK darbinieki, un viņam par spēli zināms tikai sava uzdevuma ietvaros.

Viņš nosūtīts uz Angliju, lai noskaidrotu, kādēļ angļi pārtraukuši sakarus ar “MAKSI”. Šī atzīšanās apmierināja angļus, un “DUBINA” indēšanu izbeidza. Redzot, ka no “DUBINA” vairāk neko neuzzinās, SKOTS un citi angļu izlūkdienesta līdzstrādnieki uzsāka “DUBINA” apstrādi pārvervēšanai. Angļi solīja “zelta kalnus”, bija gatavi izvest uz Angliju viņa sievu utt. SKOTS, stāvot uz ceļiem, Lielbritānijas karalienes vārdā lūdza “DUBINU” piekrist sadarbībai ar angļu izlūkdienestu.

“DUBINS” atraidīja visus SKOTA priekšlikumus; pēc tam viņu ar tvaikoni nosūtīja uz Stokholmu. Tur viņš ieradās padomju vēstniecībā un ar tuvāko lidmašīnu izlidoja uz Rīgu. Bija 1956.gada 18.decembris. Pēdējā sarunā pirms “DUBINA” nosūtīšanas uz PSRS angļi lūdza, lai viņš izsaka pateicību savai valdībai par viņiem sniegto mācību stundu un lūdza, lai pret Baltijā esošajiem viņu cilvēkiem izturas tāpat kā viņi pret “DUBINU”.

Vēlāk kļuva zināms, ka par šīs operatīvās spēles neveiksmi bijušo angļu izlūkdienesta daļas “NORD” priekšnieku MAKKIBINU atbrīvoja no amata un atņēma visaugstāko Lielbritānijas karalienes apbalvojumu. Sarunu un pratināšanas laikā “DUBINS” noskaidroja angļu viedokli par mūsu leģendētajām “MAKŠA” un “ROBERTA” organizācijām. Viņi uzskatīja, ka šīs organizācijas bija īstas, tikai atsevišķi čekisti bija iefiltrēti reāli eksistējošās nacionālistiskās grupās, kuras izmantoja, pašām to nezinot.

Pēkšņi pārtrauktos radiosakarus ar “MAKSI” SILARĀJS izskaidroja tādējādi - viņi gribējuši atstāt VDK neziņā.

Lietas materiālu analīze rāda, ka angļiem mūsu pasākumu raksturs kļuva pilnīgi skaidrs galvenokārt igauņu kolēģu pieļautās kļūdas dēļ. Viņi savervēja spiegu - igauni “ALBERTU”, ko iesūtīja PSRS 1953.gadā kopā ar “DUBINU”, kurš atgriezās Latvijā. 1955.gadā Igaunijas drošības orgānu līdzstrādnieki uzskatīja, ka “ALBERTA” pārvervēšana izdevusies, viņu kopā ar vietējās “pagrīdes” pārstāvi attiecīgā uzdevumā nosūtīja uz Angliju. Pēc vienošanās Londonā “ALBERTS” ziņoja angļiem par savu savervēšanu VDK.

Brīdī, kad “DUBINS” atgriezās Padomju Savienībā, Latvijas PSR teritorijā atradās divi angļu spiegi - “BĒRTULIS” un “KURTS”.

“BĒRTULI” 1947.gada martā aizturēja, pratināja un legalizēja. Kā cilvēku, kurš ar savu darbību netika kaitējis mūsu valstij, viņu nesauca pie tiesiskas atbildības. “KURTU”, kā norādīts iepriekš, arestēja, un līdz 1953.gadam viņš atradās ieslodzījumā. Tur viņu savervēja valsts drošības orgāni un izmantoja amerikāņu spiega - lidotāja PAUERSA (viņu notrieca virs Urāliem) lietā. “KURTS” atradās vienā kamerā ar PAUERSU un ietekmēja to valsts drošības orgāniem vēlamā virzienā. Pēc PAUERSA apmaiņas pret R.ĀBELU “KURTAM” samazināja ieslodzījuma laiku un drīzumā atbrīvoja. Atgriezies Latvijas PSR, “KURTS” VDK rakstiski izklāstīja savu iepriekšējo sadarbību ar angļu izlūkdienestu.

Bijušos angļu spiegus “BĒRTULI” un “KURTU” savā laikā izmantoja filmas “Pa melno taku” (“По черной тропе”) radīšanai.

Par “DUBINU”.

Angļu pratināšanas necilvēcīgās metodes un ķīmiskie preparāti stipri ietekmēja “DUBINA” veselību. No Anglijas viņš ieradās ar iedragātu psihi un sabojātu nervu sistēmu. Mūsu ārstēšana nedeva vērā ņemamus rezultātus. Viņa veselības stāvoklis turpināja pasliktināties. Drīz ārsti konstatēja vēzi - sarkomu, no tās viņš pēc kāda laika mira. Mums liekas, ka angļi pirms nosūtīšanas uz PSRS inficēja viņam šo slimību. Iepriekš “DUBINS” neslimoja, bija praktiski vesels un stiprs cilvēks pašā spēku plaukumā.

Lietas “LURSENS - S” materiāli, kas ataino pēckara operatīvās spēles ar angļu izlūkdienestu, to norisi un rezultātus, liecina par sekojošo:

– no 1949.-1956.gadam padomju pretizlūkošana paralizēja visu angļu izlūkdienesta aktīvo darbību, kura bija vērsta uz Baltiju kā spiegošanas un graujošās darbības centru pret PSRS. Bija piesaistīti ievērojami angļu izlūkošanas spēki, kuru darbība nedeva rezultātus, izlietots daudz materiālu - tehnisko un naudas līdzekļu,

– [107.lpp.] trofejas un operatīvās spēles gaitā iegūtie dati ievērojami papildināja mūsu zināšanas par angļu izlūkdienestu, tā taktiku, nelegālajām aģentu iesūtīšanas metodēm PSRS (tajā laikā pa jūras ceļu), par aģentūras sakaru veidiem un līdzekļiem, maskēšanās paņēmieniem un līdzekļiem, par pretinieka tehnisko aprīkojumu, spiegu kadru atlases un sagatavošanas sistēmu,

– ziņas par angļu izlūkdienesta darbības virzieniem (Astrahaņa, Ļeņingrada, Sverdlovskas apg. u.c. Padomju Savienības reģioni), kā arī par angļu interesēm Lietuvā un Igaunijā radīja iespēju efektīvāk sargāt valsts noslēpumus un valsts robežas,

– operatīvā spēle lietā “LURSENS - S” veicināja Rietumu nacionālo spēku cerību un plānu sabrukumu par to, ka Latvijā ar nacionālās pagrīdes palīdzību varētu atdzimt buržuāziskā iekārta.

Pretiniekam bija jāatsakās no savu spiegu masveida iesūtīšanas mūsu zemē, izmantojot nelegālus kanālus.

Operatīvās spēles laikā pārtvertajiem angļu spiegiem (pavisam 13 cilvēki) izņēma sekojošus materiāli tehniskos līdzekļus un naudu:

1. Portatīvās radiostacijas 22 gab

2. Radiobākas 17 gab.

3. Radiosakaru sarakstus 38 komplektus

4. Šifrobloknotus 165 gab.

5. Slepenraksta līdzekļus 118 kopējamās lapas

6. Līdzekļus slepenraksta attīstīšanai 53 lapas un 29 flakonus.

7. Dažādu sistēmu automātus 40 gab.

8. Dažādu sistēmu pistoles 106 gab.

9. Kaujas patronas ap 30 000 gab.

10. Rokas granātas 12 gab.

11. Indi slepkavībām un pašnāvībām 9 ampulas.

12. Dažādu marku rokas pulkstenus 66 gab.

13. Topogrāfiskās kartes 644 lapas.

14. Kompasus un busoles 33 gab.

15. Dažādu marku binokļus 19 gab.

16. Zīmogus (dažādus) 16 komplektus.

17. Pasu viltošanas veidlapas 16 gab.

18. Dažādas izzinu veidlapas 133 gab.

19. Ātri degošu piezīmju papīru 100 lapas.

20. Ātri šķīstošu piezīmju papīru 10 blokus.

21. Kā mājturības piederumus nomaskētas paslēptuves 36 priekšmetus

22. Kabatas aptieciņas 20 gab.

23. Padomju naudu 3 235 920 rbļ.

Bez tam izņēma lielu daudzumu īstu dokumentu, instrukciju, šifrētas sarakstes u.c. materiālu, kuri raksturoja angļu izlūkdienesta mērķus un graujošās darbības pret Padomju Savienību apjomus.

Piezīme: Izziņa sastādīta, izmantojot arhīva lietas:

“LURSENS - S” materiālus (56 sējumi);
“KONTAKTS” (17 sējumi), kā arī

pamatojoties uz Kazimira Aloiza d. ĶIPURA un Jāņa Konstantīna d. LUKAŠĒVIČA atmiņām. Viņi nodarbojās ar šo lietu no sākuma līdz beigām. Biedrs K.A.ĶIPURS kā “partizāns” pavadīja Kurzemes mežos un “atbalstītāju” mājās 5 gadus. Šajā operatīvajā spēlē bija iesaistīti 15 operatīvie darbinieki. Kopā ar slepenajiem līdzstrādniekiem dalībnieku skaits sasniedza 65-70 cilvēkus. Leģendētajās partizānu grupās iekļāvās tādi bijušie operatīvie darbinieki - tagadējie VDK pensionāri - kā A.M.KALVE (ar 3 spiegiem mežā ar pārtraukumiem pavadīja apmēram 2 gadus), biedrs H.E.MELBĀRDIS (kopā ar vienu spiegu - apmēram 6 mēnešus).

Kopā ar b. K.A.ĶIPURU 2-4 gadus “partizānu” grupās kopā ar spiegiem atradās slepenie līdzstrādnieki kaujinieki “GROSBERGS”, “FIRSTS”, “MAZAIS”, “SAŠA”, “KĀRLIS”, “MĀRTIŅŠ”, “PIČS”, “MELNAIS” u.c.

Materiālo nodrošinājumu “partizānu” grupām sniedza un to vadībā piedalījās bijušie operatīvie darbinieki - b.b. N.P.VOROIVINS, O.J.MELDERIS, J.E.PLOTKO, epizodiski - b.b. S.I.SALMANIS, G.D.VEĻIČKEVSKIS, H.J.KIRŠBAUMS, J.K.BRŪVELIS un operatīvais šoferis b. A.A.LINDE.

Visu šo pasākumu dažādos posmos operatīvi vadīja b.b. A.A.NOVIKS, I.D.ZUJĀNS, J.J.VĒVERS, A.J.BUNDULIS un I.O.VASIĻJEVS, visu operatīvās spēles laiku - J.K.LUKAŠEVIČS.

Savienotās republikas VDK priekšsēdētāja vietnieks,
PSRS VDK PGP aktīvās rezerves (resoru) ģenerālmajors
J.K.LUKAŠEVIČS

1986.gada 4.februārī.

Latvijas PSR VDK ārštata līdzstrādnieks atvaļināts
apakšpulkvedis
N.A.LARIONOVS

Latvijas PSR VDK ārštata līdzstrādnieks atvaļināts
majors
K.A.ĶIPURS

Saskaņots:

Latvijas PSR 2.daļas priekšnieks pulkvedis
J.R.KIRŠTEINS

1986.gada 4.februārī
Nr.2/0187

No krievu valodas tulkoja: G.Toropina L.Matuzele, S.Ābola

[1] Tepfers Verners (1893-1958), ģenerālis, Lāčplēša kara ordeņa kavalieris. No 1918.gada decembra piedalījies Latvijas Atbrīvošanas karā Kalpaka bataljona sastāvā. Bijis Latvijas kara virsprokurors (1922-1940), Kara tiesu pārvaldes priekšnieks (1922-1939), Pieminekļu valdes priekšnieks (1941-1944). No 1944.gada dzīvojis Zviedrijā.
[2] Ģinters Voldemārs (1899-1979), arheologs, muzeju darbinieks, Lāčplēša kara ordeņa kavalieris. No 1919.gada februāra piedalījies Latvijas Atbrīvošanas karā Kalpaka bataljona, vēlāk 3.Jelgavas kājnieku pulka sastāvā. Bijis Latvijas Valsts vēsturiskā muzeja direktors (1934-1944). No 1944.gada dzīvojis Zviedrijā, bijis Latviešu Nacionālā fonda valdes priekšsēdētājs.
[3] Zariņš Kārlis Reinholds (1879-1963), diplomāts. Tautas Padomes loceklis, Latvijas delegācijas loceklis Parīzes miera konferencē. Latvijas sūtnis Somijā (1919-1923), Zviedrijā, Norvēģijā, Dānijā (1923-1930), Igaunijā (1930-1931), Lielbritānijā (1933-1940), Latvijas ārlietu ministrs (1931-1933). 1940.gadā Latvijas valdība piešķīra K.Zariņam ārkārtējas pilnvaras pārstāvēt valsti, ja ārējo faktoru ietekmē zustu valsts varas institūciju rīcībspēja.
[4] Salnais Voldemārs (1886-1948), diplomāts, statistiķis. Ārlietu ministra biedrs (1921-1923), tautas labklājības ministrs (1925), ārlietu ministrs (1933-1934), sūtnis Zviedrijā, Norvēģijā, Dānijā (1937-1940). Bijis Valsts Statistiskās pārvaldes direktors. 1944.gadā palīdzējis organizēt latviešu bēgļu izceļošanu uz Zviedriju. Miris Zviedrijā.
[5] Siliņš Leonīds (1916), skolotājs, nacionālās pretestības kustības dalībnieks. Zviedru-latviešu palīdzības komitejas sekretārs (1943-1945), no 1944.gada bijis Latvijas Centrālās Padomes ārzemju delegācijas sekretārs. Dzīvo Zviedrijā. Dokumentā vārds lietots kļūdaini.
[6] Čakste Konstantīns (1901-1945), jurists. LU privātdocents (1932-1934), LU docents un vecākais docents (1934-1940). Latvijas Centrālās Padomes priekšsēdētājs nacionālsociālistiskās okupācijas laikā. 1944.gadā arestēts un ieslodzīts Štuthofas koncentrācijas nometnē Vācijā. Gājis bojā ieslodzīto evakuācijas laikā.
[7] Bīlmanis Alfrēds (1887-1948), diplomāts. Latvijas sūtnis PSRS (1932-1935), ASV (1935-1940). Miris ASV.
[8] Springovičs Antonijs (1876-1958), katoļu garīdznieks. Rīgas diecēzes bīskapa ģenerālvikārs (1918-1920). Rīgas arhidiecēzes bīskaps (1923), arhibīskaps (no 1923), Rīgas metropolijas arhibīskaps metropolīts (no 1937).
[9] Rancāns Jāzeps (1886-1969), katoļu garīdznieks un sabiedrisks darbinieks. Bīskaps (no 1924), Rīgas arhidiecēzes Garīgā semināra (no 1927.gada Teoloģijas augstskolas) profesors un rektors (1920-1938), LU profesors (1938-1940), Latvijas Saeimas deputāts (1922-1934), bijis Saeimas priekšsēdētāja biedrs.1944.gadā aizvests uz Vāciju, kopš 1951. gada dzīvojis ASV.
[10] “DUBINS” piedalījās arī nacionālo partizānu fiziskā iznīcināšanā. Tā “DUBINA” raidītie šāvieni nogalināja Pēteri Supi, kura komandētais bataljons kļuva slavens kaujā Stampaku purvā (tagadējā Balvu rajonā) 1945.gada 2.martā. LPSR VDK dokumenti atklāj vēl vairākus “DUBINA” asinsdarbus. [Publikācijā žurnālā Latvijas Arhīvi šī piezīme domājams kļūdas dēļ iekļauta dokumenta tekstā - 1997., Nr.1, 69.lpp.]

Atsauces un skaidrojumus sagatavojis LVA Politiski represēto personu un trimdas dokumentu daļas vadītājs Elmārs Pelkaus.

Publicēts: Latvijas arhīvi. 1996., Nr.1/2, 89.-99.lpp.; Nr.3/4, 125.-131.lpp.; 1997., Nr.1, 65.-70.lpp.; Nr.2, 97.-108.lpp.

Ievietots: 16.09.2002., materiāls sagatavots ar LIIS atbalstu.