Helevega hronikas ievaddaļas fragments

[pirmpublicējums Historia.lv, Agra Dzeņa tulkojums]

Visu hronikas tekstu lasīt ŠEIT

[1.lp.:]

Q. F. F. Q. S.

Epitome Actorum Rigensium

Kad Visaugstākā labestība arvien vairāk un vairāk atklājās cilvēku dzimumam, un evaņģēlija svētā gaisma šad un tad sāka spiesties caur tumšajiem pagānisma mākoņiem, kas vēl arvien aizklāja zemes un karaļvalstis. Pateicoties tirgotāju braucieniem un jūrasbraucēju bīstamajiem ceļojumiem, baznīcas un draudzes tika ierīkotas un aprūpētas arī Livonijā. [Livonijas provinces ir Kurzeme, Zemgale, Letija, Hārja, Viru, Sāmsala, Ugene, Vargele, Sobolica, Sakala, Moke, Alambusta, Alentakena.] Desmitā gadu simta gados pēc Kristus, mūsu un visas pasaules Pestītāja dzimšanas, no Visbijas pilsētas Gotlandē un uz to notika visi lielākie braucieni Baltijas jūrā. Uz turieni brauca tirgotāji ne tikai no Anglijas, Francijas, Nīderlandes un citām Romas impērijas jūras ostām, bet arī no kaimiņu tautām – Zviedrijas, Somijas, Maskavijas, Livonijas, Prūsijas uz turieni devās ar savām precēm un laivām, jo tur atradās visas tirdzniecības piestātne un tautu tikšanās vieta, kur viens ar otru nodibināja patstāvīgus tirdzniecības darījumus, un ieguva sev iztiku ar piemērotiem līdzekļiem. Ķeizara Frīdriha Barbarosas valdīšanas laikā (kā daži domā, Kristus 1158. gadā) Brēmenes un Lībekas tirgotāji gudroja, kā no Livonijas nākošās preces saņemt no pirmajām rokām. Kad viņi bija sastapuši drošsirdīgus un pieredzējušus jūras braucējus, daži no viņiem izveidoja savienību un sagatavoja kuģi, lai izpētītu austrumu krastus.

Šie ļaudis apmetās pie Daugavas grīvas, kur vēl tagad atrodas vecā Daugavgrīvas pils un cietoksnis, un kur tolaik Daugava ietecēja jūrā, un sastapa tautu, kas līdz tam bija dzīvojusi tumsā un neziņā, bez Dieva un baušļiem. Pēc pirmās pretestības un īsas kaujas viņi ar to uzsāka labas attiecības. Pēc tam, kad līdzatvestās preces bija iemainītas pret zemes augļiem – vasku, medu, liniem, taukiem, kaņepājiem, vēršādām, tirgotāji pēc tam, kad bija atvēries kuģu ceļš, un viņu darījumi veicās arvien labāk, ļāva dažiem jaunekļiem palikt šajā zemē, un apgūt tās valodu un paražas. Kad tie bija kļuvuši zinoši un prasmīgi, viņi vairs nebija vienīgie, kuri ar savu kungu padomu un atbalstu arvien biežāk un katru gadu atgriezās [Livonijā], bet arī piesaistīja sev kristīgus ļaudis, kuri kristīgā dedzībā pieprasīja, lai aklajām tautām tiktu sludināts evaņģēlijs, un šīs pazudušās aitiņas tiktu pievērstas dvēseļu ganam Jēzum Kristum. Pirmais evaņģēlija sludinātājs bija augustīniešu ordeņa mūks no Zēgebergas Holšteinā, vārdā Meinhards, par kura paveikto vajadzētu stāstīt atsevišķi.

[2.lp.:]

Kad nu tirdzniecība Livonijā arvien vairāk un vairāk paplašinājās, beidzot tika izlemts ierīkot stipru un drošu mītni pret dažādām vietējo iedzīvotāju pārgalvībām, kā arī viņu piegādāto preču novietošanai. Kā tāda sākotnēji tika uzcelta Salas pils. Kad tomēr gadu gaitā pieauga tirdzniecības apjomi un ļaužu skaits, tika nolemts celt stipru, nocietinātu pilsētu un ostu. Par tām vispiemērotāko vietu ļoti ātri tika atzītas vieta, kur dibināta Rīga [Un arī sala.] Iesākumā tika uzcelti daži nami vietā, ko vēl tagad sauc par vecpilsētu, un tajā sapulcējās daudzi tirgotāji, tā ka šī vieta drīz kļuva par miestiņu. Igauņi, kurus vēlāk pakļāva dāņi, nāca šajā zemē, ieguva tur daudzus piekritējus, un domāja iznīcināt kristiešus. Tādēļ ārzemju tirgotāji nonāca bīstamā stāvoklī. Kad [pagāni] turpināja censties tos padzīt, arī citiem augstas un zemas kārtas dižciltīgajiem un garīdzniekiem, daļēji kristīgās dedzības un svētbijības, daļēji dēļ pāvestu bullām un vēstulēm, tika pieprasīts piegādāt ieročus, un zemi pakļaut kristietības jūgā un vācu kundzībā. [Šim nolūkam pāvests Inocents III Livonijā nodibināja un apveltīja ar daudzām atlaidām īpašu bruņinieku ordeni, kas tika saukts par Kristus karavīru ordeni, bet pēc sarkanā zobena un krusta, kas bija izšūti uz viņu apmetņiem – par zobenbrāļiem]. 

Trešajam [Livonijas] bīskapam Albertam ķeizara Heinriha dzīves laikā (1096. gadā) [Nevis Heinriha bet Romas karaļa Heinriha, ķeizara Frīdriha II dēla laikā, Kristus 1226. gadā Nirnbergas reihstāgā. Ķeizars Heinrihs Albertam apsolīja izveidot marku Livonijā un viņu iecelt par firstu, tomēr viņš nomira pirms reihstāga sākuma, 1198. gadā. Pēc viņa par ķeizaru kļuva Frīdrihs II, kurš padarīja savu dēlu Heinrihu par Romas karali, un viņš 1226. gadā piedalījās Nirnbergas reihstāgā.] kā Romas lielvalsts firstiste jeb marka tika izlēņotas Livonijas, Leāles un Piejūras zemes tādā pašā veidā un ar tādām pašām tiesībām kā citiem Romas valsts firstiem, ar piebildi, ka pavalstniekiem pēc visā Romas lielvalstī spēkā esošajām tiesībām un tiesas kārtību ir jāatbild arhibīskapa kungam. Viņa varai jābūt arī pār Rīgas pilsētu un citām vietām, kur tas tiks atzīts par nepieciešamu. Pēc tam šis pats bīskaps izpostīto miestiņu atkal atjaunoja, paplašināja un uzlaboja. Viņa daudzo centienu dēļ katrs tirgotājs, kurš gribēja tur apmesties, uz mūži tika atbrīvots no nodevām un muitas, kā arī viņu nedrīkstēja pakļaut karstas dzelzs pārbaudei un tiesas divkaujai. Ja kādas no viņa precēm, kuģim ejot bojā slikta laika vai citu nelaimju dēļ, tiktu izskalotas krastā, tās viņam brīvi jāsaņem un jāatgūst atpakaļ. Tāpat arī pilsēta var sevi pārvaldīt pēc pašas tiesībām, un pilsoņu apsūdzības un aizstāvības ir jāiztiesā pilsētas tiesnesim. Arī nevienu pilsoni nedrīkst tiesāt citā pilsētā. Ģildes nedrīkst dibināt bez bīskapa piekrišanas, nedz arī pilsētas tiesnesis tās drīkst samazināt. Rīgas monētām visā ir jābūt pielīdzinātām Gotlandes monētām, izņemot kalumu: 4 mārkām un puspeniņam jābūt vienas Gotlandes sudraba mārkas vērtībā, un peniņiem jābūt brīvā apgrozībā. Šis bīskaps ir piešķīris un apstiprinājis vēl daudzas citas brīvības vācu tirgotājiem, un ar to ir panācis, ka Rīgā tiek dibināts viņa sēdeklis un ierīkota doma baznīca Dieva godam un viņa kungu vajadzībām. Baznīcas fundācija un iesvētīšana notika 1211. gadā, svētā apustuļa Jēkaba dienā. Pēc tam, Kristus 1220. gadā, bīskaps ierīkoja arī Sv. Jura hospitāli nabadzīgajiem piligrimiem un garīdzniekiem. Apmēram tanī pašā laikā Bodo no Hombergas uzbūvēja tiltu pār Ropažu upīti, lai pilsētā būtu iespējams iebraukt un izbraukt uz zemēm.

[3.lp.:]

Kad nu visas lietas tik daudz tika nokārtotas, un tirgotājiem tika ierīkota droša rāte, tomēr tie nespēja būt tik ietekmīgi, lai jau sākotnēji nevarētu rasties nesaskaņas starp bīskapu un viņa domkapitulu un rāti par pilsētas tiesībām. Ar Modēnas bīskapa Vilhelma, tālaika pāvesta nuncija starpniecību viņi labi izlīga Kristus 1225. gadā. Drīz pēc tam Zemgales bīskaps Lamberts strīdējās ar pilsētu par Babītes Sv. Marijas cietoksni, kuru viņš lika uzbūvēt pilsētai un tās markai par kaitējumu, un tā zemes robežām, kas atradās starp Daugavu un Lielupi. Arī šo strīdu minētais Modēnas bīskaps labi izšķīra tanī pašā gadā. [Proti, ka cietoksnis ir uzcelts uz pilsētas zemes, un to jānojauc vai jāatdod pilsētai.] Pēc tam bīskapa kungs un viņa kapituls uzsāka strīdēties ar Kristus karavīru jeb zobenbrāļu ordeņa mestru un arī pilsētu par tās marku. Modēnas bīskaps to izskatīja un Kristus 1226. gadā noteica pilsētas zemes robežas šaipus Daugavai, ar ko visām pusēm vajadzēja būt apmierinātām. Daugavgrīvas cisterciešu ordeņa mūku abatam un viņa brāļiem arī vajadzēja nospraust savu robežu ar pilsētu. Tam par šķīrējiem Modēnas bīskaps iecēla maģistru Lambertu no Stendāles un maģistru Ludolfu no Lībekas – abus domkungus, un Ludertu, tirgotāju no Zostas, kuri arī šo strīdu tanī pašā gadā atrisināja, un panāca pilnīgu izlīgumu.

Ar to pilsēta vēl nevarēja palikt mierā, bet izcēlās jauns strīds starp bīskapu un viņa kapitulu, Zobenbrāļu ordeni par vēl nepakļauto zemi, ko tanī laikā apdzīvoja neticīgie. [Ja tiem piedāvātu kristīties, tie pretotos un abi kungi gribētu ar rīdzinieku palīdzību zemes iekarot, rīdziniekiem nekas nepienāktos, un tie savas asinis un mantu būtu tērējuši veltīgi.] Tā kā šis strīds bija ļoti bīstams kristietībai, Modēnas bīskapa kungs ļoti nopūlējās, līdz viņš beidzot apkārtējo zemi sadalīja vienlīdzīgās daļās starp šīm trijām pusēm: viena daļa tika bīskapam un viņa baznīcai, otra – Kristus karavīru mestram un viņa brāļiem, bet trešā daļa – Rīgas pilsētas pilsoņiem un iedzīvotājiem, un tā tam bija jāpaliek. Šādā veidā ir atkarotas no neticīgajiem Sāmsala, Kurzeme un Zemgale, kuras Kristus 1231. gadā starp šiem trim sadalīja ceturtais Rīgas bīskaps Nikolajs, kurš apstiprināja divpasmit rātskungu skaitu, un ar miesīgu zvērestu apsolīja Rīgas pilsētu un bīskapijas robežas aizsargāt pret visu, kas nepieder pie Svētās Romas lielvalsts. Rāte apsolīja būt uzticīga bīskapam visā, kas attiecas uz uzticamu taisnīgas valdīšanas pavalstnieku pienākumiem, un ar to pilsētas strīdi bija atrisināti. Pilsēta saglabāja visas valdības piešķirtās privilēģijas un brīvības, kas vien bija saņemtas no vietējās valdības un ārzemju firstiem, ķēniņiem, pāvestiem un varām, arī tirgotājiem un amatniekiem piešķirtās brīvības. Turpmākos 80 gadus viņi nodzīvoja labā saticībā un noturīgā mierā, palīdzēja izplatīt kristietību un apkarot neticīgos.
Tanī laikā krietni nostiprinājās zemes valdīšana. Ne tikai Rīgas bīskapa sēdeklis kļuva par arhibīskapiju

[4.lp.:]

un saņēma pārraudzības tiesības pār visiem Livonijas un Prūsijas bīskapiem, bet šinī laikā, 1238. gadā arī Zobenbrāļu ordenis iekļāvās Vācu Jēruzālemes Sv. Marijas hospitāļa bruņinieku ordenī, kurš pēc tam, kad to no austrumu zemēm bija padzinusi Otomaņu valsts, sākotnēji pārcēlās uz Marburgu Hesenes zemē, bet drīz pēc tam apmetās Marienburgā, Prūsijā. Vara tika piešķirta diviem mestriem – vienam Vāczemē, otram Livonijā. Ar to tika iebiedētas gan kaimiņu pagāniskās zemes, gan ķecerīgās grieķu ticības maskavieši tik ļoti, ka maskavieši noslēdza miera līgumu ar ordeni, atdodot labu daļu no Pleskavas kņazistes, bet lietuvieši tika iepazīstināti ar kristīgo ticību, un beidzot varēja iestāties miers. [1252. gadā, Sv. Elizabetes dienas vakarā Rīgā Sv. Krusta un Sv. Trīsvienības brāļi un māsas nodibināja Sv. Gara brālību. Šī konventa šrāgas sākotnēji bija rakstītas latīniski, bet vēlāk pārtulkotas vāciski un iedalītas daudzos punktos, lai godājamajai Rīgas rātei vienmēr būtu pa rokai. (Skat. Sv. Gara šrāgas, kas glabājas divdurvju skapī kancelejas vidū.)] 
Kā visām lietām jātop izkārtotām par labu Dieva mācības meklēšanai un pieprasīšanai ar visu sirdi, kā arī tās izplatīšanai, tā arī svētība un uzvara pastāvēja pie Vācu brāļu bruņinieku ordeņa tik ilgi, cik vien viņi ievēroja Dieva godu un mācību, ļaunprātīgi neizmantojot savu labumu un nepaceļot savu savtīgumu un augstprātību pār Dieva baznīcu. Kā, pastāvot labai veiksmei, mainās cilveku raksturi, īpaši to, kuri pieraduši rīkoties ar zobenu, un tiek ievēroti vienīgi pašu, ne citu principi, tā arī Vācu ordeņa kungi, izcīnījuši mieru ar kaimiņiem, drīz pacēla ieročus gan pret saviem priekšniekiem un kolēģiem arhibīskapiem, [Arhibīskapus ordenis ar glaimiem un ieslodzīšanu vairākkārt piespieda atdot to, kas viņiem piederēja, kā tas ziņots Livonijas hronikā.] gan viņu pavalstniekiem, it īpaši pret labo Rīgas pilsētu, kurai vienmēr nācās mukt no vilka ūdenī. Un kā no vienas dzirksteles bieži izceļas liela uguns, tā Rīgas pilsēta gan bija apjozta ar mūriem un vaļņiem, bet ne vienmēr spēja pretoties izejošā ledus spēkam. Dažkārt ledus gabali ne tikai piepildīja grāvjus, bet arī sakāpa viens uz otra tik augstu, ka pa tiem no ārpuses varēja nokļūt uz pilsētas mūriem. Tādējādi ledus katru gadu taisīja tiltu kaimiņos esošajiem ienaidniekiem un neticīgajiem, un arī ar savu varu draudēja pilsētas mūrus pilnībā nopostīt. Tamdēļ rātei radās nepieciešamība par to lemt. Kad kāds vācu būvmeistars cēla priekšā, ka viņš varētu uzcelt stipru torni, kuram vajadzētu nosprostot ledus varu, Vācu ordeņa kungi to uztvēra kā kaut ko sliktu, un šo darbu pilsētai aizliedza. Pilsēta tomēr ar arhibīskapa atbalstu torni turpināja būvēt. Šī būve – cvingers tika uzcelta netālu no vecā mārstaļļa, vietā, kur tagad atrodas Mārstaļļa vārti. Rīdzinieki bija atdevuši ordenim salu netālu no jaunceltnes. Kad tika celts cvingeris, viņi uz šīs salas bija savākuši būvmateriālus, un uzcēluši tiltu no salas līdz pilsētas mūriem, lai uz salas novietotās lietas ātrāk varētu nogādāt vietā. Tas ordeņa kungiem bija gaidītā izdevība uzsākt ķildu ar pilsētu. Vienīgi bailes no arhibīskapa kunga viņus varēja atturēt. Bet kad arhibīskaps medībās salauza kāju, un pieredzējušu ārstu trūkuma dēļ nevarēja tikt pilnībā izārstēts, viņš, lai atgūtu agrāko veselību, devās uz Brābanti, un par vikāru atstāja tālaika Sāmsalas bīskapu. Laicīgo lietu vadību viņš uzticēja ordenim, izņemot Rīgas pilsētu: to pārvaldīja arhibīskapa fogts un rāte kā līdz šim.

Ordeņa kungiem bija izdevies labi saspēlēties ar vikāru, un viņi to dabūja savā pusē pret pilsētu. Viņi grasījās sagraut pilsētas tiltu, un nonāca tik tālu, ka pilsētai bija jāpamet aizsāktā būve. Bez tam uz zemēm šad un tad ienaidnieki nelāgi apgājās ar rīdziniekiem un viņu precēm, arī, neraugoties uz veco, pilsētai piešķirto privilēģiju, uzlika rīdziniekiem muitu par Ādažu dambi, un aizskāra viņus, kur vien varēja. 

[5.lp.:]

Rīdzinieki, atstāti bez palīdzības citādi nevarēja rīkoties, kā vien censties aizsargāt savas tiesības, sūdzējās landmaršalam, arī apelēja pie pāvesta spriedumu par ordeni, un pilsēta tika uzņemta īpašā pāvesta aizsardzībā. Tomēr tas viss neko nelīdzēja, ordenis apsmēja arī pāvestu un teica: “Jums vajadzētu pietikt ar pāvesta aizsardzību, lai jūs mazākais varētu paturēt to, ko esat saņēmuši. Ja arī viņš būtu izpildījis jūsu prasības, pāvests tāpat nevarētu jums neko palīdzēt, jo ir pārāk tālu.” Tomēr ar dažu garīdznieku palīdzību tika panākts pamiers ar šādiem noteikumiem: katra puse var to pārtraukt, tomēr par pārtraukšanu ir jāpaziņo 8 dienas iepriekš. Šo pamieru ordenis bija iecerējis, lai varētu savākt vairāk karavīru, un visās lietās sagatavoties karam. Viņi pārņēma pilsētas Sv. Jura hospitāli, pārbūvēja to par pili un turēja tur 500 bruņotus vīrus arī pamiera laikā. Kad pamiers tika uzteikts, daži rīdzinieki tika apšaudīti ar bultām un nonāvēti. Kad 1293. gada Mārtiņa dienas naktī Rīgā izcēlās briesmīgs ugunsgrēks, rīdzinieki neuzdrīkstējās to dzēst, jo badījās, ka viņiem no pils uzbruks ordeņa vīri. Šajā ugunsgrēkā nodega gandrīz visas pilsoņu mājas. Kad nu ordenis beidzot jutās gana spēcīgs, lai uzbruktu uguns un ienaidnieka nomocītajiem rīdziniekiem, viņi uzteica pamieru, turklāt tā, ka mestrs ar krietni lielu armiju 8 dienas ilgi stāvēja pie pilsētas un to aplenca. Vēl nepietika ar to, ka no visas salas sapulcējušies sāmsalieši izlaupīja trešo daļu pilsētas, un daudzus gadus pēc tam šeit netika gūta nekāda peļņa. Kā dusmas un priekšlaicīga centība atgriežas atpakaļ, tā arī pilsētas priekšniecība pie labākās gribas to nevarētu novērst. To vairs nevarēja labot, nedz slēgt mieru ar slepkavām, nedz mainīt stāvokli ar godīgiem līdzekļiem. Ordeņa kungu rīcībai iemesli bija dazādi. Daži gribēja pilsētai atkal uzlikt nodokļus pēc sava prāta. Citiem tā bija augstprātības izpausme, un viņi centās pilsētu pakļaut. Viņi sāka apdomāt, kā to varētu panākt. Viegli varēja noprast, ka nedz klērs, nedz ordenis nevarētu iegūt virskundzību ātrāk, iekāms savā pusē ar labiem vai bargiem līdzekļiem nebūs dabūjis pilsētu. Daži arī uzsāka traucēt darījumus ar pilsoņiem – tirgotājiem privātās lietās. Beigās atradās daži komturi un apgabalu pavēlnieki, kas varēja ar Rīgu vienoties, tomēr piemeta ugunī malku. Ar šādu attieksmi lietas beidzot bija novestas tik tālu, ka uz zemēm neviens rīdzinieks vairs nejutās drošs, un pilsētā tiklab garīdznieki, kā ordeņa kungi bija zaudējuši savstarpējo uzticību, kurai vajadzēja būt vienai zemes kārtai pret otru. Garīgajiem kungiem gan šīs nelaimes laikā, pēc viņu ieskatiem, vajadzēja pretoties, taču viņi cerēja noslēgt mieru un samierināt, kā arī veiksmīgi zvejot duļķainā ūdenī. [Rāte šo postu gribēja iepriekš novērst tādā veidā, ka viņi pilsētā vairs tik vieglprātīgi neielaida nevienu svešu cilvēku, un bez tam ielaidās nevajadzīgā strīdā ar kapitulu par Kapitula jeb Bīskapa vārtiem un lūkām pilsētas mūrī, kas tur atradās tik daudzus gadus. Lai gan 1326. gadā lietas labi tika izlīgtas, viens pēc otra sekoja nemitīgi strīdi.] Tā pagāja pilni 20 un vairāk gadi, bet lietas kļuva arvien ļaunākas, un sirdis vienam pret otru arvien vairāk tika sarūgtinātas. 

Mestrs Konrāds no Jokes bija tas, kurš pilsētu atkal izsludināja. Kad nu viņš tomēr tai neko nespēja izdarīt, un tika apgrūtināts ar miesas vājumu, savu īgnumu viņš atstāja saviem ordeņa brāļiem un nomira. 

[6.lp.:]

Pēc viņa par labāko mestra amatam tika atzīts tas, kurš par Rīgas pilsētu bija visļaunākajās domās. Tas bija Kuldīgas komturs Eberhards no Monheimas, ļoti bargs vīrs, kurš līdz ar savas valdīšanas sākumu uzsāka rīdzinieku vajāšanu, līdz beidzot viņa karaspēks nosprostoja visus ceļus un takas uz ūdeni un laukiem. Rīdzinieki, atstāti bez jebkādiem pārtikas līdzekļiem, kad pat pēc pusotra gada neizdevās atbrīvoties no ielenkuma, un arī Sv. Gara konvents savus krājumus un spīķerus neatvēra pilsētai, beidzot ar abu ģilžu un visas pilsētas kopienas piekrišanu 1330. gada trešdienā pirms Palmu dienas padevās ienaidnieka žēlastībai vai nežēlastībai.