Izvilkumi no RSHA (Valsts Drošības galvenā pārvalde) IV pārvaldes (gestapo) priekšnieka H.Millera ziņojuma par stāvokli Ostlandē (15.8.1941., Berlīnē)

Ziņojums par notikumiem PSRS

Nr.53

A. Vispārēji

Einzacgrupas A darbības apgabals nav būtiski palielinājies, jo karaspēka grupējums Nord tikai lēnām virzās uz priekšu. Austrumos un ziemeļos tās nonākušas līdz tādām vietām, kur vairs nav lielākas pilsētas. Ek. [einzackomandas] 1.a daļas vēl zem ienaidnieka uguns pirmajās iemaršēšanas dienās kopā ar armiju iegāja Pērnavā un Tērbatā, kuras ir brīvas no jebkādas saskares ar ienaidnieku. 16.armijai piekomandētā Ek. 1.b virzās uz priekšu reizē ar pirmās līnijas grupējumu. Einzacgrupas A daļu sagatavošana, kuras paredzētas ieiešanai Pēterburgā, notiks Novoseljē, kas atrodas 1 km ziemeļaustrumos no Pleskavas. Einzackomandu 2. un 3. galvenās daļas Rīgā un Kauņā turpina savu atbrīvošanas darbu.

Ziemeļigaunijas un senajos sovjetkrievu apgabalos dienu no dienas arvien vairāk parādās partizānu grupas 5-30 cilvēku sastāvā. Bieži ziņo par uzbrukumiem dzelzceļiem un tiltu spridzināšanu, par uzbrukumiem nelielām kolonnām un atsevišķiem braucējiem kā dienā, tā naktī. No ciemiem ziņo, ka partizāni terorizē naktis, pieprasa uzturlīdzekļus un apdraud iedzīvotājus. Daļai no einzackomandām vajadzēja atkārtoti iesaistīties pret šādām grupām, lai pastiprinātu nomierināšanas darbu. Tā tas bija it sevišķi Novoseljes telpā un 4.tanku grupas štāba atrašanās telpā Strugi. Pēdējās dienās karaspēka grupējuma Nord divas divīzijas nosūtītas aizmugures nodrošināšanai un viens Nord policijas pulka bataljons nosūtīts apdraudētās telpas tīrīšanai.

B. Politiskais stāvoklis

Vispārējais politiskais stāvoklis einzacapgabalā līdz šim nav noskaidrots. Neziņa iedzīvotājus noved pie baumām un minējumiem, lai gan dzirdamas balsis, kas ieteic nogaidīt, līdz kaujas būs beigušās.

25.jūlijā savā dienestā stājušies reihskomisārs Ostlandē gauleiters Loze un militārais pavēlnieks ģenerālleitnants Brēmers. Lietuvai un rietumos no Daugavas iecelti apgabalu gebītskomisāri, kas pamazām pārņem pienākumus. Laikam nekur pie rokas nav stingru direktīvu un plānu. Ļoti atšķirīgi bija komisāru starti. Laikā, kad Kauņas pilsētas komisārs savus pirmos soļus spēra ar tādu pašu nežēlību kā Polijā, citi gebītskomisāri ir griezušies pie piekritīgajām einzackomandām, lai panāktu komunistu un žīdu eksekūciju pārtraukšanu. Dažādās vietās - arī Kauņā - notika gebītskomisāru un atbildīgo drošības policijas vadītāju pārrunas, kuras dod izredzes labai sadarbībai.

Reihskomisārs Ostlandei Kauņā izstrādājis dekrēta uzmetumu par kursu attiecībā uz žīdiem Ostlandes reihskomisariāta teritorijā un to iesniedzis augstākajam SS un policijas vadītājam nostājas ieņemšanai. Acīmredzot uzmetums sagatavots pēc vecā parauga - līdzīgi kā dekrēti Holandē, ,Polijas apgabalos utt., un, kaut arī paredz [eksekūcijas] pakļaut augstākajam SS un policijas pavēlniekam, ne ar vārdu nav pieminēta sadarbošanās [ar drošības policiju] vai arī piekritība tai.

Reihskomisārs Kauņā ir panācis pārvaldes atdalīšanu no Latvijas. Reihskomisārs pārņēmis to apgabalu pārvaldi, kas atrodas uz rietumiem no Daugavas, bet apgabali uz austrumiem no Daugavas vēl arvien ir pakļauti aizmugures karaspēka pavēlniekam. Tādēļ stāvoklis kļuvis vēl neskaidrāks, un paredzams, ka grūtības vēl pieaugs, nevienādi apejoties ar saimnieciski un politiski saderīgajām Latvijas daļām.

Rozenberga iestādes izraudzītās personas Uzticības padomei atrodas Rīgā un pēc norādījuma pagaidām neietekmē turienes politisko spēku samērus. Viņus vada Rozenberga pilnvarotais Kleists, un viņi atrodas pastāvīgos sakaros ar einzacgrupu. Pa to laiku aizmugures karaspēka pavēlnieka štābā ir ieradies agrākais Rīgas Herdera institūta rektors baltvācietis profesors Klumbergs un pie Ostlandes militārpavēlnieka [piekomandētais] valstsvācietis Dr. Lekciks (Leckcyck), agrākais tirdzniecības atašejs vācu vēstniecībā Rīgā. Abi ļoti cenšas uzstāties kā savu instanču politiskie “padomnieki”. Sevišķi Klumbergs virspavēlniekam ir izvirzījis tādas latviešu personas, kurām ir politiska pagātne - tie cēlušies no Ulmaņa aprindām, un tauta tos nevēlas. Pavēlnieks ģenerālis Roks ir pieņēmis padevības adresi fīreram, ko pasniedza virsbirģermeistars arhitekts Dreimanis. Pasniegšanu ir aranžējis profesors Klumbergs. Gadījuma pēc einzacgrupas A šefs [V.Štālekers] adreses pasniegšanas laikā atradies pie pavēlnieka. Lai gan personām, kas pasniedz adresi, nav politiska pagātne, aiz viņu izkārtnes stāv Ulmaņa kliķe.

Ģenerālim Rokam paziņota nostāja pret Klumbergu. Priekšplānā visvairāk izvirzās agrākais finansu ministrs Valdmanis, kuru viņa saimniecisko zināšanu dēļ ļoti piesaista Nord saimnieciskā inspekcija.

Pēc pavēlnieka pasākumiem no Latvijas pilsētu ainavas ir nozudušas uniformas, izņemot tikai palīgpolicijas uniformu latviešiem ar zaļu rokas lenti, to kontrolē kārtības policijas pavēlnieks. Nolaisti arī latviešu ,karogi, tikai latviešu nacionālā himna katru dienu vēl atskan pa radio.

Latviešu tauta, it sevišķi inteliģence, gandrīz nemaz neapzinās savu vainu pēdējo divu gadu notikumu attīstībā un politiskās pašnoteikšanās zaudēšanā.

Igaunijas iesniegtajos ziņojumos ir saskatāmi nepārprotami centieni, kas vērsti uz somu un igauņu savienību. Kā inspirators tiek nosaukts pašaizsardzības vadītājs Dr. Marks - Tērbatas universitātes profesors. Ek. 1.a ir veikusi vajadzīgos pasākumus.

Igaunijas pašaizsardzības spēku piedalīšanās atsevišķās kaujās Igaunijā, pēc igauņu domām, ir novedusi pie vācu un igauņu cīņas brālības pastiprināšanās, kuru grib izmantot politisko labumu gūšanai.

C. Tautiskums

Latvijā uz tautiskās bāzes ir manāmi spēcīgi pretkrievu noskaņojuma uzplūdi. Turklāt komunistus un emigrējušos krievus nešķiro.

Latviešu un arī vācu cilmes latviešu aprindās vēlēšanās asimilēties tika dzirdēta pavisam retos gadījumos.

Igaunijā un atsevišķos gadījumos Latvijas apgabalā ir notikušas vērmahtiešu saderināšanās ar igauņu vai attiecīgi ar latviešu meitenēm. Pie dažiem komandieriem un arī pie drošības policijas nāk virsnieki un apakšvirsnieki, lai panāktu meiteņu drīzu pārceļošanu uz reihu. Tajos gadījumos, kas kļuvuši zināmi, runa ir par rasu ziņā visādi labām sievietēm.

Latvieši un Lietuvas ziemeļu robežapgabalu iedzīvotāji baidās, lai no agrākajiem laikiem pazīstamie baltvāci neatgrieztos atkal ieņemt amatus, kuri dotu iespēju apspiest lietuviešus vai latviešus. Šajās balsīs nav saklausāma Baltijas vāciešu noliegšana vispār, bet nostāja pret atsevišķām personām.

Kultūras dzīve

Rīgā pamazām rit kultūras dzīve. Koncerti un operu izrādes, kuras notiek, ļauj nepārprotami izzināt latviešu aprindu vēlmes, parādīt vācu garnizonam latviešu kultūras sasniegumus. Latviešu vēsturnieki vadā vācu virsniekus pa arhīviem un kultūras iestādēm un sniedz tiem nepareizu zemes vēsturiskās pagātnes attēlojumu. Einzacgrupa, sadarbodamās ar vērmahta propagandas daļu, ir izbeigusi šos mēģinājumus, aizzīmogojot arhīvus. Pazīstamu Ulmaņa politisko aprindu vēsturnieku mēģinājumi viltot vēsturi turpinās, jo viņi joprojām strādā arhīvos un kultūras institūtos. Arī latviešu presei ir vajadzīga pastāvīga einzacgrupas cenzūra. Rīgas laikraksta “Tēvija” šefredaktors [A.Kroders] pēc einzacgrupas ierosinājuma tika nomainīts ar kādu pērkoņkrustieti [P.Kovaļevski]. Izglītības ministrija ir atsākusi savu darbību, un Rīgas Universitātē notiek galapārbaudījumi. Piekrišanu šajā lietā latvieši ir saņēmuši no profesora Klumberga, kas uzturas Rīgā. Einzacgrupa A ar reihskomisāra palīdzību vispirms mēģina anulēt šo atļauju.

D Saimnieciba

[..]

Kā latvieši atbilstoši savam noskaņojumam
reaģē uz reihskomisāra un ģenerālkomisāra uzsaukumiem

Latviešu tauta dažādi uztvēra 1941.g. 8.augustā publicēto paziņojumu par Latvijas ģenerālkomisāra, kā arī 3 gebītskomisāru (uz dienvidiem no Daugavas) iecelšanu. Ja zemnieku aprindās pēc pirmajām ziņām ir konstatēta visumā pozitīva un labvēlīga attieksme, it īpaši tādēļ, ka šeit tikpat kā nekādas politiskās ambīcijas nerodas, tad to viennozīmīgi nevar attiecināt uz pilsētu iedzīvotājiem.

Maz ticams, ka strādniecība diskutētu par ģenerālkomisāra un atsevišķu gebītskomisāru iecelšanas politisko nozīmi.

Ciktāl šos jautājumus vispār var iztirzāt, dotajā brīdi tiek gaidīts straujāks saimnieciskās dzīves kāpinājums un ar to saistītā strādnieku dzīves uzlabošanās. Līdzīga reakcija ir novērojama ari sīkpilsonības un vidējās pilsonības slāņos (sīkie namīpašnieki, amatnieki utt.). Šīs aprindas nenožēlo politiskās patstāvības zaudēšanu, kura pirmoreiz oficiāli tiek apstiprināta ar šo rīkojumu.[..]

Kā bija paredzams, visspēcīgāk tas skāra nacionālo inteliģenci, un te īpaši ir jāatzīmē vecās Ulmaņa aprindas. Arī šeit noteicošie nav saimnieciskie apsvērumi, jo ierēdņu aprindas sevišķi ir nobažījušās, ka no šī brīža runa būs tikai par pakļautību, bez iespējām tādā vai citādā veidā līdzdarbojoties sevi parādīt. Kāda ierēdņa domas: “Tikai vācieši, tikai vācieši. Mēs gribam cerēt, ka latvieši kļūs vismaz par palīgiem,” - šajā sakarā tās var uzskatīt par nozīmīgām.

Parasti pozitīvi noskaņotā inteliģences daļa ar nožēlu atzīmē, ka gauleitera Lozes un ģenerālkomisāra Drekslera uzsaukumos ne ar vienu vārdu netiek pieminētas kaut vai , izredzes uz pašvaldību un attīstību kultūras sfērā, vēl vairāk - pamatakcents vairāk tiek likts uz nepārprotamo bargo pavēļu steidzināšanu, mazāk - uz latviešu tautas ieguvumiem un izaugsmi. Tādēļ jo izteiktāka ir latviešu nacionālās organizācijas Pērkoņkrusts reakcija. Šo aprindu vadošie pārstāvji atklāti paziņoja, ka viņi būtu ļoti vīlušies, ja ar Latviju izrīkotos tāpat kā ar Slovakiju. Šo risinājumu viņi uzņem bez iekšējas sajūsmas, kā faktu, bet uzskata to par pārejošu kara laika lēmumu. Viņi pavisam nesaprastu, ka latviešu tauta uz ilgu laiku pilnīgi zaudētu savu patstāvību, kas izraisītu tikai neapmierinātību iedzīvotājos, kuri šodien vēl ir izteikti pozitīvi noskaņoti pret reihu.

Negatīvi noskaņotām inteliģences aprindām, kuras pašreiz ir nelielas, bet kuras neapšaubāmi varētu ilgāku laiku ietekmēt plašāku aprindu uzskatu veidošanos, šis rīkojums ir tīkams iegansts, lai diskriminētu vācu nodomus un runātu par apspiešanu.

[..]

Avots: Latvijas suverenitātes ideja likteņgriežos. Vācu okupācijas laika dokumenti 1941-1945. Sast. Samsons, V. Rīga: Zinātne, 1990. Nr.6, 36.-40.lpp.

Ievietots: 08.07.2002., materiāls sagatavots ar LIIS atbalstu.