LSDSP trimdas programma (12.4.1950.)

1. Vispārējie noteikumi

Latvijas sociāldemokratija ir latviešu darba tautas partija, kas aptveŗ strādniekus, zemniekus, amatniekus un darba intelliģenci, un tās galvenais pamats ir strādnieku šķira. Sociāldemokratija aizstāv pilsētu un lauku, garīga un fiziska [darba] ļaužu intereses un viņu polītiskos, sabiedriskos un kultūras centienus.

Latvijas sociāldemokratija ir demokratiska un sociālistiska partija. Tā cīnās tiklab par polītisku un tiesisku, kā arī par sociālu un saimniecisku demokratiju. Partija apkaŗo komūnistisko padomju iekārtu kā beztiesīgu, sociālas nevienlīdzības un verdzības valsti. Partija cīnās pret kapitālistisko iekārtu un tanī valdošo nedaudzo kapitāla īpašnieku saimniecisko varu un sociālo netaisnību. Latvijas sociāldemokratijas idejiskais mērķis ir demokratiskais sociālisms pēc Anglijas un Skandināvijas valstu parauga, kas dibinās uz personīgo brīvību un tautas labklājību.

Latvijas sociāldemokratija apkaŗo visāda veida diktātūras. Tā noraida kā fašistisko, tā komūnistisko diktātūru un dāžādos autoritāros režīmus, kā nacionālus, tā svešu varu nestus. Tāpēc partija uzstājās pret Ulmaņa diktātūras cildināšanu trimdā, pret partiju noliegšanu un pret mēģinājumiem atbrīvojamā Latvijā radīt jaunu autoritāru režīmu.

Lielajā cīņā, kas tagad pasaulē risinās starp demokratiju un komūnistisko diktātūru, latviešu sociāldemokrati cīnās par brīvības un demokratijas ideāliem, pret varmācību un beztiesību kopā ar rietumu demokratijām, it sevišķi ar rietumu valstu sociāldemokratiskajām partijām un strādnieku arodbiedrībām, kā arī to starptautiskām apvienībām. Sevišķi cieši latviešu sociāldemokrati trimdā sadarbojas ar Baltijas un visu Austrumeiropas valstu sociālistisko emigrāciju. šos starptautiskos sakarus Latvijas sociāldemokratija uzskata par svarīgāko līdzekli cīņā par Latvijas atbrīvošanu.

Kā latviešu partija, kas pārstāv latviešu darba tautu un cīnās par savas tautas nacionālo brīvību, latviešu sociāldemokrati sadarbosies ar citām latviešu partijām un organizācijām, kas atzīst 1922.g. demokratisko Satversmi, mūsu brīvvalsts vienīgo tiesisko pamatu.

2. Partijas prasības

1. Latvijas sociāldemokratijas pamatmērķis emigrācijas laikmetā ir atbrīvot Latviju no padomju okupācijas un komūnistiskās diktātūrās un atjaunot neatkarīgu un demokratisku Latviju bez pirmās Latvijas demokratijas trūkumiem un kļūdām.

2. Otrai Latvijas Republikai jādibinās uz polītiskas brīvības, saimnieciskas taisnības un sociālas drošības pamatiem, kas garantētu cilvēka tiesības, labklājību un nacionālu kultūru visai latviešu tautai.

3. Atbrīvotā Latvijā jāpatur spēkā 1922. gada Latvijas Republikas satversmes demokratiskie pamatprincipi. Jānodrošina plašas polītiskas brīvības un pilsoņu tiesības, sevišķi sapulču, preses un biedrošanās tiesības. Vispārējas, tiešas, vienlīdzīgas, aizklātas un proporcionālas vēlēšanu tiesības visiem 21 gadus veciem Latvijas pilsoņiem Saeimas un pašvaldību vēlēšanās. Parlamentāra demokratija: valdībai jābūt atbildīgai Saeimas priekšā. Valsts prezidenta vēlēšanas kārtība un viņa tiesības atstājamas līdzšinējās.

4. Jāgroza Saeimas vēlēšanu likumus, lai panāktu partiju skaita samazināšanu un izskaustu sīkās grupas. Agrāko 5 lielo vēlēšanu apgabalu vietā radāmi vairāki mazi vēlēšanu iecirkņi, no kuŗiem katrā ievēlami 3 - 5 deputāti. Tikai tās partijas iekļūst Saeimā, no kuŗām ievēlēti vismaz 5 deputāti.

5. Samazināt agrāko augsto kvorumu tautas nobalsošanā, lai atvieglotu tā izvešanu un lai referendumi reāli varētu būt par Saeimas kontroles līdzekli vēlēšanu starplaikā. Paplašināt vietējo pašvaldību tiesības.

6. Radīt demokratijai pilnīgi uzticāmu armiju, policiju un tiesu.

7. Atcelt padomju nacionālizāciju. Atjaunojama privātā rūpniecība, tirdzniecība un amatniecība. Uzņēmumi, kas jau 1940.g. piederēja Latvijas valstij, padomju varas uzceltās fabrikas un bezīpašnieku rūpnīcas ieskaitāmas atbrīvotās Latvijas valsts īpašumā. Padomju kooperācija pārvēršama brīvās kooperātīvās organizācijās, kuŗām jāpārņem padomju kooperācijas tirdzniecības uzņēmumi. Bezīpašnieku nekustamie īpašumi pilsētās ieskaitāmi atjaunojamo Latvijas pašvaldību īpašumā. Publiskie satiksmes līdzekļi pāriet Latvijas valsts vai pašvaldību īpašumā.

8. Kolchozi likvidējami. Atjaunojamas zemnieku privātās saimniecības. Izvedama agrāra reforma: bezīpašnieku zeme ieskaitāma valsts zemju fondā, un tā piešķiŗama zemes prasītājiem, latviešu bezzemniekiem.

9. Latvijas saimniecība atjaunojama un pārveidojama pēc valdības izstrādātā nacionāla tautsaimnieciska plāna, kuŗa pamatprincipi apstiprināmi Saeimā. Nodrošināma pilnīga nodarbinātība, taisnīga ienākumu sadalīšana un darba ļaužu dzīves līmeņa celšana.

10. Atjaunojami visi demokratiskās Latvijas sociālie likumi, kādi pastāvēja pirms 1934.g. apvērsuma. Tautas (vecuma) pensijas visiem 65 gadu veciem Latvijas pilsoņiem. Pabalsti bērniem. Darba laika likums atticināms uz visiem strādājošiem. Rūpnieciskā demokratija: uzņēmumos radāmas vēlētās strādnieku pārstāvības. Arodbiedrības un streika tiesības nodrošināmas ar likumu.

11. Vienota un demokratiska skola. Jaunatne audzināma noteikti demokratiskā garā. Bezmaksas pamat- un vidusskola. Stipendijas spējīgiem darba jauniešiem augstskolās. Augstākās mācības iestādes demokratizējamas. Pilnīga ticības brīvība. Baznīca šķirama no valsts.

12. Atbalstāma Eiropas vienības kustība. Latvijas, Igaunija un Lietuva apvienojama Baltijas ūnijā, kas ietilptu Eiropas federācijā.

Avots: Kalniņš, B. Latvijas Sociāldemokrātijas piecdesmit gadi. Stokholma: Memento, 1993. 247 lpp.>216.217.lpp. (Pārpublicējot saglabātas B.Kalniņa izdevuma rakstības īpatnības.)

Ievietots: 04.03.2002., materiāls sagatavots ar LIIS atbalstu.