Silvestra žēlastība (06.02.1457.)

[1457.gada 6.februārī, Raunā (Ronnenburg)]

Dokumenta teksts viduslejasvācu valodā:

Wy Silvester van Godes und des pawestliken stoles gnaden der hilligen kerken to Rige ertczbisschopp Dutsches ordens to ewigem tokunfftigem gedechtnisse doen kund und openbar allen, de dusse schriffte sehen, horen edder lesen, dat vor uns to manchvoldigen tiden gekomen syn unse leven getruwen ridderschopp und manschopp unses stichtes Rige vorgevende, wo ze beth her er mannerecht von der ervynge wegen nicht vorschreven gehat hebben, daruth denne mengerley vorsumenisse mach edder mochte gescheen syn edder werden, uns mit vlitigen oedmodigen beden anliggende, dat wy ze und ere erven to ewigen dagen wolden gnedichliken darmede besorgen mit beschrevenem mannerechte to ervende yn dat viffte gelyt to beider konne.

Und hebben uns to weddervorgudinge unser, unsen nakomelingen und unser kerken vor sodane begnadigunge vorheten und vorschreven eyne mercklike summa geldes, darmede wy etczwelke unser kerken slot, lande und lude von merckliker ewiger renthe, de dar beswaret syn, vryen und losen mogen, unde andere stuwer und hulpe to doende etlike jar to nottorfftiger bouwinge unser kerken slote.

Uns hebben dergeliken angelegen mit vlitigen beden de gemeyne ridderschopp und manschopp der stichte Darpt und Osill und ok der lande Harigen und Wierland unde andere, de under deme grotwerdigen meister to Lifflande unde synem werdigen orden darsulvest geseten syn, uppe dat ze, alse ze geborne maghe under eynander syn, ok ene upp den anderen yn gelikem rechte erven mochten, uns darby vortellende, dat ere herren, alse de erwerdigen yn Gode vedere to Darpt und Osill bisschoppe mit volbord erer capittele unde de grotwerdige meister to Liffland mit synem werdigen orden, sodane, mannerecht der ervynge yn dat viffte gelyt to beyder konne vorheten und gegeven hebben.

Alse heben wy sodane bede und begeringe der unsern und der andern vorgeschrevenen parte mit unsem capittell vlitigen overwegen und dach somlike bede vortogen beth yn dat dorde jar, tho overwegende unde betrachtende unser, unser nakomelinge und kerken beste und vromelickste na gelegenheit dar tyd und ok der unsen unde dusses gemeynen landes vlitige bede umme eyndrechtige leve und vrundschopp to merende und to bewervende unde besunderen, dat wy unse kerke mit swaren graven schulden und ewigen renthen beswaret gefunden hebben und dat mit sodaner merckliker summen, de uns de bovenbenomeden ridderschopp und manschopp vorschreven und gegeven hebben, etczwelke unser kerken slot, lande und lude van ewiger beswarunge der jarliken renthe vryen mogen, dat nicht allene uns, sunder allen unsen nakomelingen to ewigen tyden merckliken vromen und erstadinge ynbringet, und ok, dat sulke hulpe tho bouwinge unser kerken slote merckliken groten vromen und gedyen ynbringen mach unser kerken, und umme ander veler merckliker saken und guder vornunfftiger betrachtinge hebbe wy mit volborde, rade und willen unses capittels unsen vakeberorden leven getruwen ridderschopp und manschopp, eren rechten eliken erven unde nakomelingen yn unsem stichte Rige geseten, ok umme eres vlitigen getruwen denstes willen, den ere vorelderen und ze unsen vorvarn und uns und unser kerken getruwliken gedan hebben und nu vorder und meer yn tokomenden tiden nach getruwliken doen sollen und willen, dusse nageschrevene begnadinge gedan und doen en de yn krafft dusses breves, also dat ze to ewigen tiden alle ere gudere, alse lyggende grunde, rede geld, varende have und ok alle bewechlike gudere erven mogen und sollen yn dat viffte lyt beyde dele, alse menlike konne und vrouwlike konne, yn dusser nageschreven wise:

Int erste welk man vorstervet und let rechte elike kyndere na, syn yt sones allene, de sones sollen erven alle eres vaders nagelatene gudere, dergeliken erer moder gudere, so de vorstervet unvorandert.

Leth ok eyn man na syner vorstervynge dochter na unde nene sones, de dochter sollen alle eres vaders gudere erven gelieck alse de sones und dergelieck der moder gudere, alse vor berurt is, und de junckvrouwen to beradene mit wetenheit und rade unsem unde unser nakomelinge und mit volbord und willen der junckvrouwen und erer negesten geboren frunde.

Vorstorve ok eyn man und lethe rechte elike kindere na, alse sone und dochter, ys denne der dochter welk beraden, de sall sick yn nenerley wise mogen theen to ervende an eres vaders erve und gudere, dewile de sone und umberaden dochter leven.

Dergeliken de umberaden dochtere en sollen nach mogen sick mit nenem rechte theen an eres vaders erve und gudere, dewyle de sone leven, sunder de sone sollen eres vaders erve und gud beholden und sollen de umberaden dochtere beraden na erem reddeliken vormogen na rade erer vormunder und der negesten frunde mit willen unde volbord der junckvrouwen.

Gescheget ok also dat eyn man vorstorve und lethe nene sones, men dochter na, der eyn deel beraden weren und eyn deel umberaden, welke denne van den beraden dochtern to den umberaden dochtern wedder ynbringen willen, wes dat gekostet hevet, do ze beraden wart, an kost, kledinge, smyde und medegave, de mach mit den umberaden dochteren to geliker delinge gaen to ervende.

Vortmer off eyn man vorstorve und lethe syne rechte elike vrouwe na, de nene kyndere von em hedde, de sall na rechte egenen alle varende have, huszgeraeth, cleynode und alle berede korn, wes uth have und guderen gevallen ys und darynne is; wes aver uthgevoret is, dat sall by den erven blyven.

Und sall dartho egenen ere morgengave und sall ym have und allen gudern jar und dach besittende bliven, ere kost reddeliken darynne to hebbende, avert de andere gulde boven de kost den erven to blivende; unde wen jar und dach ummekomen is, so sollen er de erven de morgengave geven, de er gesettet is.

Geschege dat nicht, so sal de vrouwe an sodanen guderen, de erbenomet syn, ere morgengave ane soken, so lange yn weren holden unde bruken, beth dat er ere morgengave entrichtet und betalet wert.

Geschege dat ok dat der vrouwen yenige gudere angestorven weren na der tyd, alse ere morgengave gesettet were, de sall ze dartho hebben, alse ze er geervet syn. Und van dusser erer rechticheit sall ze den erven de herweyde utrichten na wonheit unses stichtes.

Worde ok eyn man vorsterven und lethe syne rechte elike huszwrouwe na und rechte elike kyndere unde wolde denne de vrouwe by eren kynderen nicht bliven, de sall mach na rechte erven kyndes deel an liggenden grunden to erer lyfftucht to hebbende, unde rede korn ym have und yn gudern, dat dar blifft yn vorstervynge eres mannes, de vrouwe allene to beholdende und dat naejar ym have an wintersaet und an somersaeth, dat ym have vŏlt, de vrouwe allene to beholdende; is dar ok bebrevet geld, der vrouwen er andeel na kindes dele erfflick dorane to hebbende. Und sall ok dartho hebben alle varende have, huszgeraeth und klenode und den erven dar herweyde van to doende. Syn dar ok yenige nagelatene schulde eres mannes, de sall ze na kyndes andeel upp erem parte mede beholden to eren dagen.

Vorstorve aver eyn man sunder nagelaten kindere, des gud sall syn negeste geborne maech erven sowol van der vrouwliken syde alse menliken syde beth yn dat viffte lyt.

Ok wedewen und junckvrouwen, de umberaden vorsterven, ere gudere sollen ok erven und vorsterven upp eren negesten gebornen maech sowol van der menliken syde alze van der vrouwliken syde beth yn dat viffte lyt, alze vor berort is.

Van sunderliker begnadinge willen wy und setten, dat unser kercken domherren, de dar begevene und geordende lude syn, dar de gelike off ze yn der werld weren in der vorgeschreven wise erven mogen, gebrukende sodanes erfftales na ordenliker geboringe, dewile ze syn yn dem leven. So aver degenne vorstervet, deme sodane erffgudere angestorven weren, so sollen somlike gudere mit alle deme, dat darynne gefunden wert, an syne negeste vrunde gevallen beth yn dat viffte lyt na deme vorgescreven rechte; nene gemeyne edder besundere sattinge, recht edder anders, wat dar sy, sal ze dorane vorhinderen.

Dergeliken gnade don wy ok allen cleriken und presterschafft yn unsem stichte Rige beseten unde ok yn den anderen stichten und under deme grotwerdigen meistere unde synem orden, do se unsen domherren, presterschafft und cleriken mit en yn geliker wise erven mogen. Andere geistlike und begevene lude beyder konne sollen yn dusser begnadinge nicht syn beslaten. Unde desulvigen geistliken, de so erven werden, de sollen uns, unsen nakomelingen und unser kerken gelieck zam de wertliken ridderschopp und manschopp alle plicht und denst dorch sick edder andere, alse en dat themen werdt, schuldich syn to doende unde plegen.

Wy willen ok, dat alle deyenen, de de zamende hand hebben, dat de yn eren guderen, de yn dersulvigen zameden hand syn edder syn werden, na lude erer breve und privilegia darover gegeven erven sollen, alse ze beth her gedan hebben und gewonliken gewesen is. Sunder wat over van anderen guderen an ze gevallen werden na deme vorgeschreven mannerechte, de sollen ze wedder van sick erven na uthwisinge dessulvigen rechtes und nicht na der zameden hand. Darentkegen sal en nicht helpen ere breve edder privilegia edder anders wes yn keyner wise.

Wy willen ok, dat unser kerken stede, merkede, wickbilde un palten mit den guderen dartho behorende uns, unsen nakomelingen und unser kerken sollen bliven vry und umbekommert van dem vorgeschreven mannerechte.

Wy beholden ok uns, unsen nakomelingen und kerken buten dussem bovenbescreven mannerechte alle de gudere, de unse negeste vorvar yn vortyden herre Hennyngus ertczbisschopp zeliger dechtnisse van unser und unser kerken taffelen vorlenet und gegeven hevet, alse yn den twen uth eynander gesnedenen breven eyns ludes upp permynt gescreven und mit unsem anhangenden segil vorsegelt beroret werden und beschreven stan, und willen, dat deyenen, de de vorgescreven gudere nu tor tyd besitten, sollen ze van sick erven upp ere kindere, manneskonne allene und nicht van dem broder uppe den broder edder magen upp magen, denne wo brodere vorstorven ungedelet efft gedelet edder twey gedelede brodere bynnen theyen jaren, de mogen ene upp den anderen erven und nicht anders. Wat sust van dem vogerorden utgenomen taffelguderen vorstervet, dat sall wedder gevallen an unse und unser nakomelinge taffele, de wy nu alse denne alse nu dartho leggen ewich darby to blivende.

Besunder so do wy besundere gnade denyenen, de somlike bovengescreven taffelgudere hebben, dat ze gelikewol ervetael nemen mogen van eren magen und negesten vrunden na dem vorgeschreven rechte. Sunder andere buthen unsem stichte Rige geseten, de sulk recht, beth yn dat viffte lyt to erven to beyder konne, nicht en hebben und mit den de unsen nicht erven mochten yn vorgescrevener wise, de sollen ok yn unsem stichte nicht erven mogen na deme vakegedochten unsem stichtisschen nyen mannerechte.

Unde nademe denne dat dyt bovengeschreven nye mannerecht van uns mit rade, willen und wolbord unses capittels vorgeschreven gegeven und vorschreven is, so beholde wy uns und unsen nakomelingen, dat wy und ze allen twivel, alle uthlegginge und alle gebreken dusser vorgescreven gnade, wo de mochten hernamals erstan, gevallen edder gevonden werden mit rade, willen und volbord des capittels und unser manschopp, de der saken nicht parte syn, uthtoleggen und tho entscheden unde tho dirvollen. Und wat wy edder unse nakomelinge in vorgeschrevener wise werden uthleggen, entscheden edder dirvollen, darby sulle yt blyven und vorder an keynen enden gevordert edder gesucht werden.

Wy willen ok uns, unsen nakomelingen unde kerken nenen vorfanck doen edder gedan hebben mit dusser vorberorden vorschryvinge anders den vorgeschreven is in allen andern plichten, densten und geboringen, sunder de sollen alle geplogen und gedan werden uns, unsen nakomelingen und kerken na geborliker und gewonliker wise, alse by unsen vorfaren und kerken dat und de hergekomen syn und geplogen worden.

Des tor orkunde unde umme merer sekerheit willen hebbe wy Silvester ertczbisschopp vorbenomet unse ingesegil und wy pravest, deken und gancze capittel der veelbenomeden hilligen kerken to Rige ok unses capittels ingesegill mit rechten wethen anhangen laten dussem breve, de gegeven und geschreven is upp unser kerken slote Rownenborch am dage sunte Dorotheen der hilligen junckvrouwen int jar Christi unses herren dusent veirhundert darna im seven und vifftigesten.

Hir over und by syn gewesen de werdigen ersamen und geistliken manne und herren Theodericus Nagel pravest, Johannes Treppe deken der vorbenomeden unser kerken und de erbaren strengen und wolduchtigen manne her Conrad Ixkull ritter und Claus Ixkull manne der kerken to Osill, Otto van Dalen unde Diderick van Tisenhusen manne der kerken to Darpte, her Andreas Peper deken der kerken to Bekem, unse officiall und canceller, und her Martinus Vughe unse schriver und vele andere truwerdiger lude.

Ad mandatum reverendissimi patris, Rigensis ecclesie archiepiscopi, Martinus Vughe notarius.

Dokumenta tulkojums latviešu valodā:

Mēs Silvestrs, no Dieva un pāvesta žēlastības Vācu ordeņa Svētās Rīgas baznīcas arhibīskaps, mūžīgai turpmākai atmiņai darām zināmu atklātībā visiem, kas šo rakstu redz, dzird vai lasa, ka pie mums atnāca mūsu uzticamā bruņniecība un Rīgas bīskapijas uzticamie lēņu vīri, un lūdza viņiem piešķirt lēņu mantošanas tiesības, bet ne tādas, kā tās jau pastāvējušas, bet izstrādātas citā veidā, un mums padevīgi lūdza, lai mēs viņu mantojumiem uz mūžīgiem laikiem nodrošinātu rakstītu žēlastību par lēņu mantošanas tiesībām piektajā radniecības pakāpē abos dzimumos.

Un mēs devām mūsu padotajiem, mūsu pēcnācējiem un mūsu baznīcai šādu rakstītu žēlastību par ievērojamu naudas summu, ar kuru mēs mūsu baznīcas pilis, zemi un ļaudis atbrīvojam no ievērojamajiem mūžīgajiem procentiem, par ko tie bija ieķīlāti, un citu naudu, ko izmantosim katru gadu mūsu baznīcas piļu neatliekamiem būvdarbiem.

Pārdomājot padevīgo lūgumu, ko izteica kopējā bruņniecība no Tartu bīskapijas, Sāremā bīskapijas un Harjumā un Virumā novadiem, kuri pakļauti godājamajam Livonijas ordeņa mestram un viņa uzticamajam ordenim, mēs nolemjam, ka tiem, kuri ir radi savā starpā vai arī citiem, kuri šādas tiesības varētu mantot, mums ir par to jāziņo, un ar viņu zemeskungu, proti, cienījamo Dieva vārdā Tartu bīskapa un Sāremā bīskapa un viņu kapitulu un godājamā Livonijas mestra un viņa cienījamā ordeņa atļauju, šādiem lēņu vīriem tiek piešķirtas lēņu mantošanas tiesības piektajā radniecības pakāpē abos dzimumos [Rīgas arhibīskapijā].

Tāpat mēs, klātesot mūsu kapitulam, uzklausījām mūsu un citas augšminētās bruņiniecības daļas padevīgo lūgumu un prasību, ko viņi kopīgi lūdz jau otro gadu, un rīkojamiem tā, lai mums, mūsu pēcnācējiem un baznīcai darītu labāko un pieņemamāko šajos laikos un lai mūsu kopējā zemē saglabātu un vairotu mīlestību un draudzību. Mēs atradām mūsu baznīcu smagos parādos un apķīlātu ar mūžīgiem procentiem, un tā mēs par šo parādu summu, ko mums iepriekšminētā bruņniecība un lēņu vīri deva un uzrakstīja, varam atķīlāt mūsu pilis, zemi un ļaudis no mūžīgajiem procentiem, un ne tikai mēs, bet arī mūsu pēcnācēji uz mūžīgiem laikiem ir brīvi no tiem. Un tā, lai izmantotu šos līdzekļus mūsu baznīcas piļu būvniecībai un daudzām citām nozīmīgām lietām, mēs ar mūsu kapitula piekrišanu mūsu uzticamajai bruņniecībai un lēņu vīriem, viņu likumīgajiem mantiniekiem mūsu Rīgas bīskapijā par viņu uzticamo dienestu, ko viņi un viņu priekšgājēji mums un mūsu baznīcai darījuši agrāk un darīs turpmāk, saskaņā ar šo vienošanos noteicām šo rakstīto žēlastību. Kā to apliecina šis dokuments, uz mūžīgiem laikiem visas viņu muižas, viss nekustamais īpašums, skaidra nauda un kustamā manta un lietas var tikt nodotas un ir jānodod mantojumā piektajā radniecības pakāpē abos dzimumos ieskaitot, kā vīriešu, tā sieviešu dzimumā, šādā rakstītā kārtībā:

Pirmkārt, ja mirst vīrs un atstāj likumīgus bērnus, un tie ir tikai dēli, tad dēliem jāmanto tēva atstātais īpašums, kā arī mātes īpašums, ja viņa mirst neatdalījusies [vēlreiz neapprecas].

Ja vīrs pēc nāves atstāj meitas un neviena dēla, meitas manto tēva īpašumus tāpat kā dēli un manto arī mātes īpašumus, kā jau iepriekš minēts, un jaunavas saņem pūru ar mūsu un mūsu pēcnācēju ziņu un padomu un ar jaunavu un viņu tuvāko radu piekrišanu.

Ja mirst vīrs un atstāj likumīgus bērnus - dēlus un meitas, un ir meitas, kas jau ir saņēmušas pūru, tad tās nekādā ziņā nepiedalās mantošanā tēva mantojumā un muižās, kamēr dzīvo dēli un neizprecinātās meitas. Tāpat neizdotās meitas nevar nekādi piedalīties tēva mantas un muižu mantošanā, kamēr dzīvo dēli, bet dēliem ir jāsaņem tēva manta un muižas, un neizprecinātām meitām jādod pūrs saskaņā ar mantojuma lielumu, un pēc viņu aizbildņu un tuvāko radu padoma ar pašu jaunavu piekrišanu.

Ja notiek tā, ka vīrs mirst un neatstāj dēlus, bet tikai meitas, no kurām daļa ir izprecināta, bet daļa - ne, tad gadījumā, ja izdotās meitas grib dalīt mantojumu ar neizprecinātajām, izprecinātas meitas atgriež mantojumā sava pūra vērtību - naudu, rotas, iedzīvi un apģērbus, un tad dalās ar neizprecinātajām meitām līdzīgās daļās.

Ja vīrs mirst un atstāj īsto sievu, bet nevienu viņu kopīgo bērnu, tad viņa pēc tiesībām patur visu kustamo mantu, iedzīves lietas, apģērbu un visu labību, kas atrodas muižās, bet to labību, kas vēl atrodas uz lauka, iegūst mantinieki. Un viņai paliek īpašumā viņas rīta dāvana, un viņa pieliek muižā gadu un vienu dienu, un viņai pienākas visa nauda, iedzīve un īpašums, kas atrodas muižā, bet pārējā nauda paliek mantiniekiem. Un kad ir pagājis gads un viena diena, viņai mantinieki dod rīta dāvanu, kas viņai pienākas. Ja tas nenotiek, tad atraitne paņem rīta dāvanu no tām muižām, kas ir mantojumā un paliek šajā īpašumā tik ilgi, kamēr viņai tiek izdalīta rīta dāvana. Ja notiek tā, ka atraitne pēc laika muižas, kuras viņai bija dotas kā rīta dāvana, nesaņem, jo tās izput (izmirst), tad viņai tās tomēr pienākas un ir jāpatur, it kā viņa tās mantotu. Un no savas daļas viņai ir jāizdala bruņinieka kara apbruņojums pēc mūsu bīskapijas paražām.

Ja vīrs mirst un atstāja savu likumīgo sievu un likumīgos bērnus, un viņa atraitne negrib palikt pie bērniem, tad viņai pienākas mantojumā bērna daļa no nekustamā īpašuma viņas mūža uzturam. Novāktā labība, kas palikusi muižā pēc vīra, pienākas atraitnei, un viņa patur labību no ziemas un vasaras izsējuma, kas atrodas muižā, vai arī , ja muižā ir nauda, tad sievai pienākas nauda atbilstoši bērna daļai no mantojuma. Un viņa patur visu kustamo mantu, mājas iedzīvi un apģērbus, un tādā gadījumā mantiniekam ir pienākums dot bruņinieka kara apbruņojumu. Ja ir palikuši viņas vīra atstāti parādi, tad tie jāadod no bērna daļas pēc mantojuma sadales.

Ja vīrs mirst bez bērniem, tad muižu manto tuvākais radinieks vai nu no sieviešu līnijas vai vīriešu līnijas līdz piektajai radniecības pakāpei ieskaitot.

Ja atraitnei vai jaunavai, kas mirst neizprecināta, ir bijušas muižas, vai viņa manto muižu un nomirst, to manto viņas tuvākie radi kā no vīriešu, tā no sieviešu puses līdz piektajai radniecības pakāpei, kā jau iepriekš noteikts.

Mēs dodam žēlastību mums un mūsu domkungiem, kuri ir augstdzimuši un ordinēti [Vācu ordenī] un viņiem līdzīgiem garīgiem kungiem, kuriem ir mantojumā muižas ar rakstītām lēņu grāmatām, ka viņi šīs muižas var mantot šeit rakstītā veidā, kamēr vien viņi dzīvo. Ja viņi nomirst, tad visas muižas ar visu, kas tur atrodas, krīt mantojumā tuvākajiem radiem līdz piektajai radniecības pakāpei, kā šeit jau norādīts. Un to nevar novērst ne kopīgās, ne īpašās tiesības vai kas cits, lai kas tas būtu.

Tādu pašu žēlastību mēs dodam visiem kleriķiem un priesteriem, kuriem ir īpašumi Rīgas bīskapijā, pārējās bīskapijās un Livonijas ordeņa zemēs - tātad domkungi, priesteri un kleriķi var mantot līdzīgā veidā. Uz citiem garīdzniekiem un abu dzimumu ļaudīm, kuri pieder kādai mūku regulai, šī žēlastība neattiecas, un garīdzniekiem, kas grib mantot šādā veidā, tāpat kā visai bruņniecībai un lēņu vīriem, pašiem vai, nolīgstot citu, jāpilda pienākumi un dienests mūsu, mūsu pēcnācēju un mūsu baznīcas labā.

Mēs gribam, lai visi tie, kuriem ir koprokas lēņu īpašuma tiesības un kuriem muižas ir vai būs koprokā, manto saskaņā ar viņu lēņu grāmatām un privilēģijām. Taču, kas attiecas uz citām muižām, ko viņi iegūs ar rakstītu lēņu grāmatu, tās viņi mantos pēc šīm tiesībām, bet ne pēc koprokas tiesībām. Un te nevar līdzēt ne viņu lēņu grāmatas vai privilēģijas, ne kas cits nekādā veidā.

Un mēs gribam, lai mūsu krogi, tirgi, miesti un pilsētas ar lauku novadiem, kas pieder mums, mūsu pēcnācējiem un mūsu baznīcai, lai uz tām neattiecas rakstītās lēņu tiesībās.

Un mēs, mūsu pēcnācēji un mūsu baznīca nosakām, ka tās muižās, ko mūsu tuvākais priekštecis pirms mums - arhibīskaps Henings - žēlastības vārdā deva un izlēņoja no mūsu un mūs baznīcas galda muižām, tātad tās lēņu grāmata, kas ir divas vienas uz otras iesietas vienam cilvēkam (?), rakstītas uz pergamenta, apzīmogotas ar mūsu piekaramo zīmogu un parakstītas, lai tie, kam ir īpašumā šīs muižas no tiem laikiem, tās nodod mantojumā tikai viņu vīriešu kārtas bērniem, un šīs muižas nemanto ne brālis brālim, ne rads radam. Tikai tur, kur brāļi mirst neatdalījušies, vai divi brāļi ir izdalījušies, tad viņi desmit gadu laikā var nodot mantojumu cits citam, bet citi - nevar. Ja kāds mirst bez mantiniekiem šajās augšminētajās bīskapijas galda muižās, tās krīt atpakaļ mums un mūsu pēcnācējiem kā galda muižas, kā līdz šim mūžīgi ir noticis.

Tiem, kuriem mēs devām īpašu mantošanas privilēģiju un kuriem ir rakstītas lēņu grāmatas mūsu galda muižām, tie var saņemt mantojuma daļu no radiem un tuvākiem draugiem pēc rakstītām tiesībām. Pārējiem mūsu Rīgas bīskapijā šīs tiesības nodot īpašumus mantojumā līdz piektajai radniecības pakāpei abos dzimumos netiek dotas, un, ja kāds nevar uzrādīt rakstītas lēņu grāmatas, tas tas arī nevar mantot muižas mūsu bīskapijā pēc šīm mūsu rakstītajām jaunajām vīra lēņu tiesībām.

Un, kad mēs šīs aprakstītās jaunās lēņu tiesības ar mūsu kapitula ziņu, gribu un atļauju dodam rakstītā veidā, mēs nolemjam, ka mēs un mūsu pēcnācēji izšķirs visas ķildas, nesaskaņas un visus pārkāpumus pret šo rakstīto žēlastību, ja tie kādreiz izceltos, ar mūsu kapitula un lēņa vīru, kuri nav piederīgi strīdus pusēm, gribu un padomu. Un, ko mēs un mūsu pēcnācēji rakstiskā veidā izšķirsim un nolemsim, pie tā būs jāpaliek, un uz priekšu nevarēs meklēt apelāciju kādā citā tiesā.

Mēs un mūsu pēcnācēji un mūsu baznīca negrib neko grozīt un neko nav grozījusi ar šo rakstīto žēlastību citos rakstītos pienākumos, dienestos un tiesībās. Tie visi ir jāpilda mūsu, mūsu pēcnācēju un mūsu baznīcas labā saskaņā ar vietējiem paradumiem, tāpat kā tas tika pildīts un tiek pildīts pašreiz.

Lielākai drošībai mēs, Rīgas arhibīskaps Silvestrs, apstiprinām so dokumentu ar mūsu zīmogu un mūsu, prāvesta, dekāna un visa cienījamās svētās Rīgas baznīcas kapitula jeb mūsu domkapitula zīmogu un piestiprinām to pie šīs žēlastības, kas ir dota un rakstīta mūsu baznīcas pilī Raunā, svētās Jaunavas Dorotejas dienā mūsu Kunga Kristus 1457. gadā. Te klāt bija godājamie augstdzimušie mūsu baznīcas garīgie vīri un kungi prāvests Teodors (Dītrihs) Nāgels, dekāns Johans Trepe un cienījamais, varenais un drošsirdīgais bruņinieks Konrāds Ikšķils un lēņu vīrs Klauss Ikšķils no Sāremā bīskapijas, un Otto fon Dālens un lēņu vīrs Dītrihs fon Tīzenhauzens no Tartu bīskapijas, kā arī Bekemas baznīcas dekāns, mūsu oficiāls un kanclers Andreass Pepers, un mūsu rakstvedis Martins Fūge un daudzi citi cienījami ļaudis.

Notāra paraksts: Ad mandatum reverendissimi patris, Rigensis ecclesie archiepiscopi, Martinus Vughe notarius.

© 1991. Vija Stikāne, tulkojums no viduslejasvācu valodas.

Avots: Liv-, Esth- und Curländisches Urkundenbuch nebst Regesten. / hrsg.v. F.G.Bunge, H. Hildebrandt, P. Schwartz, L. Arbusow und A.v.Bulmerincq. - 1.Lieferung - Bd. 9. - Riga,; Moskau, 1889. - Nr. 644, S. 513-516.

Skatīt arī šķirkli: Silvestra žēlastība

Ievietots: 11.07.2002.