Bajārkrogs

Bajārkroga drupas atrodas Rīgas-Ērgļu lielceļa malā, pāris kilometrus pirms Lielajiem Kangariem, Lielās Juglas kreisajā krastā, vietā, kur tajā ieplūst Pietēnupe. Senāk Lielo Kangaru apvidum nebija laba slava - braucot tiem pāri pa tumšu, neapdzīvotu mežu ieskautu ceļu, varēja gadīties sastapties ar laupītājiem. Ceļinieku sajūtās, kādas tiem Kangaros raisījās vēl 20.gs. I pusē, ļauj iejusties Ilonas Leimanes žurnālā "Sējējs" (Nr.4, 01.04.1938) publicētais dzejolis "Naktī pāri Kangaru kalniem". Tajā viņa tēlo došanos no Suntažu puses uz Rīgas tirgu:

Uz Rīgas pusi vakarā, Starp plūmēm sēžot atsperratos, / Es braucot rudens zvaigznēs skatos. /«Būs ilgi tev vēl jāsēd tā. / Nāk lieli kalni, dziļas lejas, / Kur rati dažbrīd šķībāk slejas» — Teic vectēvs man, un nokāsējas. / Un tālāk mūsu vezums kust.
(..)
Drīz iesaucamies — «lūk, kur Liepas!» / Pret kalniem mūsu ceļš jau stiepjas. / Un tiklīdz nozūd Ķoderes, / Kaut kas man krūtīs sit un dauzās. / Ar bailēm sadzird sirds un klausās, / Ka vējš pie stiebriem krata auzas.

Es sāku šaubīties, vai maz, / Vējš lejā purināja auzas. / Varbūt, no muguras mums raušas / Jau sen kāds ļaundaris, kam ass / Spīd rokā ierocis. — man liekas. / Viņš tūlīt mūsu ratos iekāps. / Un šķaudīs velnišķīgā priekā. / Bet tad es dzirdu — elso viens, / Kaut kur tepat aiz krūmiem tuvu. / Nemaz vēl aptvert nepaguvu, / Jau baisīgs putns man klēpī skrien.

īsts šausmu ceļš — to redzu nu. / Ka velti patvērumu meklēt. / Garš laika sprīdis šinī peklē / Šķiet, pagājis, kad ieraugu / Es sveces liesmu Bajārkrogā. / Un skats mans tā, kā tauriņš zogas. / Pie vāji apgaismotā loga. / Tā pienācis ir kalniem gals. / Vējš cits pie stiebriem krata auzas. / Sirds mana labprāt viņās klausās. / Vēl mākonis, kad Rīgas tirgū, / Mēs uzbraucam ar savu zirgu. / Tik saule mūsu plūmēs mirgo!

***

Nostāsts vēsta, ka Bajāru apkārtnē apmetušies daudz bajāru no Tērvetes, tāpēc nosaukums arī Bajāri.

Bajāru sēta ir pieminēta jau 17. gs. un ar Zviedru valdības rīkojumu 17. gs. beigā tajā tika ierīkots krogs.  Krogiem Vidzemē bija arī savs paraugplāns (bilde), pēc kura iespējams būvēts arī  Bajārkrogs.

Krodzinieki šai laikā baudījuši labklājību un tiem bijusi sava zeme, par kuru viņi kroģējuši muižas alu, neveicot citas klaušas, nedz arī maksājot kunga tiesu.

Apmēram ceturtā daļa krodzinieku nomājuši krogu no muižas, maksājot naudā. Piemēram, Ropažu pilsnovada Zaķu kroga krodzinieks Konrads nomājis krogu un zemi no muižas par 24 Alberta vecdālderiem gadā.

Krodzinieki bijuši arī amatnieki – kalēji, audēji un pārcēlāji.

19. gs. otrajā pusē uzcelta jauna mūra ēka.

Krogā bijušas dzertuves telpas, nakšņošanas telpas un stadula, kur atstāt zirgus un ratus. Kroga sētu veidoja saimniecības ēkas un pagrabi un pēc veco stāstījumiem arī kalēja smēde.  Ēku esot nodedzinājuši čigāni 1980-tajos gados.

Avoti:
periodika.lv
ropazi.lv