1949.gada 25.marta deportācijām – 73. Pieminam!

Šodien aprit 73 gadi kopš mūsu tautai traģiskās 1949. gada 25. marta deportācijas, kad krievpadomju okupantu vara, lai iznīcinātu nacionālo partizānu atbalsta bāzi, kā arī salauztu pretestību kolektivizācijai okupētajās Baltijas valstīs un paātrinātu to iekļaušanos PSRS, 33 ešelonos izveda no Latvijas uz Tomskas, Omskas un Amūras apgabalu 42 125 cilvēkus jeb 13 248 ģimenes. Izvešanas tika veiktas kā PSRS valsts drošības ministrijas militāri policejiska operācija, kas tika nosaukta par "Krasta bangu" (Priboj).

Izsūtīšana notika no 25. līdz 30. martam. Ceļā uz izsūtījuma vietām piedzima 211 bērni, bet mira 229 cilvēki. Pēc 1949. gada marta izsūtīja vēl 513 cilvēkus, bet pēc soda izciešanas pie ģimenēm specnometinājumā Sibīrijā tika nosūtīti 1422 cilvēki. Pavisam 1949. gada 25. marta deportācijas akcijas rezultātā cieta 44 271 Latvijas iedzīvotājs. No kopējā tā laika Latvijas iedzīvotāju skaita izsūtītie veidoja 2,2%. Tas, ka absolūtais vairākums izsūtīto – 95,4% bija latvieši, liecina par genocīda pazīmēm.

Atšķirībā no 1941. gada 14. jūnija deportācijām šoreiz izsūtīto bija trīs reizes vairāk un pārsvarā tie bija lauku iedzīvotāji. Operācija “Priboj” staļiniskajai PSRS nebija nekas unikāls, jo totalitārais režīms vēl pirms Otrā pasaules kara un arī tā laikā bija ieguvis pieredzi atsevišķu nevēlamu sociālo grupu vai tautību pārvietošanā.

Izsūtītajiem noteiktais statuss – specnometinājums – neparedzēja iespēju jebkad atgriezties Dzimtenē. Par laimi izsūtīšanas brīdī padomju diktatoram Josifam Staļinam dzīvot bija atlicis nepilnus četrus gadus. Jau tūlīt pēc viņa nāves kļuva skaidrs, ka vispārējā terora sistēma valstī vairs nevar pastāvēt un turpmākajos gados sākās izsūtīto atbrīvošana.

Deportācija savu mērķi panāca. Laika posmā no 1949. gada 27. marta līdz 6. aprīlim Latvijā organizēja 1740 jaunu kolhozu, vidēji 245 kolhozus dienā.

25. marta deportācijas efekts neaprobežojās tikai ar zemniecību vien. Lai gan administratīvo izsūtīšanu praktizēja viairākus pēckara gadus, tomēr 1949. gada marta masveida akcija, tāpat kā 1941. gada jūnija akcija, bija ārkārtas gadījums, kam bija milzīga demoralizējoša ietekme uz visu sabiedrību. Mūsdienu Latvijas vēsturnieki kolektivizāciju raksturo kā vissmagāko satricinājumu, ko Latvijas lauki pārdzīvoja 20. gadsimtā, kas izraisīja milzīgas sociālās, demogrāfiskās un tikumiskās pārmaiņas.

Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīva represēto personu datubāzē, kas veidota no izsūtīto personu dokumentiem, rodamas ziņas par 6585 šajā deportācijas akcijā mirušajiem Latvijas iedzīvotājiem. 

Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīva 1894. fondā “1949. gada 25. martā no Latvijas izsūtīto iedzīvotāju personas lietas” par šo deportāciju atrodas dokumenti 161 metru kopgarumā. Dokumentu vidū ir personu uzskaites lietas, lēmumi par ģimeņu izsūtīšanu, slēdzieni, anketas par ģimeņu sastāvu un konfiscēto mantu, formulāri par izsūtīto darbu izsūtījumā, atzīmēšanos vietējās milicijas nodaļās, neskaitāmi izsūtīto lūgumi par apžēlošanu un atļauju atgriezties Latvijā, kā arī reabilitācijas dokumenti. Tāpat 1894. fondā atrodas apriņķu izpildkomitejās veidotie izsūtīšanai paredzēto personu saraksti, 1949. gada 25. martā no Latvijas 33 ešelonos izvesto personu saraksti, izsūtīto personu lietu reģistrācijas žurnāli un alfabētiskā kartotēka, kas sistematizēta pēc 1949. gada Latvijas PSR administratīvi teritoriālā iedalījuma pa apriņķiem.

Sagatavots izmantojot: LNA facebook.com lapa; Jāņa Vasiļevska facebook.com ieraksts.