Āraišu ezerpils augšāmcēlējam Jānim Apalam – 90. Atmiņās par ievērojamo arheologu dalās piederīgie, kolēģi, laikabiedri...

Šodien, 17.septembrī, 90 gadus svinētu viens no Latvijas ievērojamākajiem arheologiem Jānis Apals, kura vārds plašākai sabiedrībai saistās ar viņa mūža devumu – Āraišu ezerpili.
Par godu šai jubilejai Nacionālajā kultūras mantojuma pārvaldē notika sadarbībā ar Cēsu Vēstures un mākslas muzeju rīkota diskusija. Šeit iespējams to noskatīties:

Jāņa Apala jubilejas gadā Āraišu arheoloģiskajā parkā durvis apmeklētājiem vēris arī jaunais apmeklētāju centrs, kurā iespējams iepazīties ar mūsdienīgu, interaktīvu ekspozīciju, kas stāsta par pētnieka vadītajiem ezermītņu meklējumiem un atklājumiem Vidzemē, Āraišu ezerpils izpēti un rekonstrukciju. VIDEO sk. ŠEIT.

Savukārt zāļu sieva un Cēsu viduslaiku pils dārzniece Līga Eglīte savā facebook.com profilā raksta: "[Jāni Apalu] man ir bijusi laime satikt daudzas reizes. Jānis Apals, arheologs, Ezerpils atklājējs un izcils stāstnieks nu jau kādu laiku raugās uz Āraisi un mazo saliņu no citas dimensijas. Nolēmu, ka vērts atkal publicēt seno sarunu ar Jāni."

19.07.2000. Āraišos
Diktafona ieraksts un atšifrējums Līga Eglīte
Intervija 2000.gadā publicēta laikrakstā DRUVA, žurnālā Baltijas Koks, GNP web lapā un avīzītē GNP Ziņas
Diktafona oriģinālieraksts (kasete) nodota glabāšanai Zigrīdai Apalai

“Šobrīd Āraišu ezera līmenis ir atpakaļ bijušajās robežās. Tagad ir tāds pats kā 1966.gadā. Pazemināts tika uz izrakumu laiku, kaut daudzi vietējie atceras, ka jaunībā tas ūdens bijis līdz lielceļam vai līdz Āraišu baznīcas vārtiem. Senatnē, Ezerpils apdzīvošanas laikos, ūdens līmenis bijis vēl zemāks. Salīdzinot ar mūsdienām – 1,2–1,5m. Tāpat bijis arī citos ezeros, kur atrastas mītnes, piemēram, Ušura ezerā. Pamatu režģis bijis daļēji iegremdēts ūdenī. Āraišu ezera sezonālās svārstības ir 0,5m. Lietainajos gados pat 70–80cm. 

Zemūdens izpēte notika no1959. līdz 1964.gadam. Es pats to darīju. Strādāju Rīgā Celtniecības tehnikumā, vadīju zemūdens sporta pulciņu. Mācīju puikas nirt. Mācījos DOSAAF Jūras klubā. Tur dabūju atļauju strādāt zemūdens darbus. Es pats personīgi te visu zem ūdens redzēju. Tika arī uzmērīts. Tas bija sarežģīti, jo viss ir zem dūņām un netiek klāt vēl šobaltdien. Pēc tam vēl niru 1973.gadā, vēl šad un tad paskatījos. Šogad Voldemārs Rains ienira. Precizējām aizsargbūvju atrašanās vietas – žogus un žogu rindas ap ezerpili. Tas viss ir zem ūdens un būs vēl ilgi, tam nevar tikt klāt. Ir pārmeklētas arī citas vietas ezerā, taču nevar būt, ka tik nelielā ezerā atrastos vairākas tādas pilis.

Atrastie materiāli glabājas Vēstures institūta fondos. Vienu daļu koku sagrūda apkārt un apbēra ar buldozeru, jo nebija, kur likt. Nevienam viņus nevajadzēja. Es taču nevarēju iestāstīt, ka tas vēl kaut kam noderēs. Tie bija gudri cilvēki, gudrāki par mani. Sazāģējām dendroparaugus. Tie ir izpētīti, uzmērīti un glabājas Dendrohronoloģiskajā laboratorijā. 

Ezerpils pamatos iebūvēti bērzi. Viņi zināja, ka bērzs zem ūdens saglabāsies. Koksne atradās anaerobos apstākļos. Būvēs parasti izmantotas egles. Klāji, jeb koka grīdas arī ir no egles, šur, tur pa bērzam arī. Izmantotas arī priedes, taču ne pārāk daudz. Egles izvēlētas acīmredzot tāpēc, ka biežņā augot, tām ir stumbrs ar mazu raukumu, kā kārtīm. Egles un priedes saglabājušās tik labi, ka sveķu smarža jūtama un zāģis iesprūda. Tekošā ūdenī nekas nebūtu saglabājies. Rekonstrukcijai mūsdienās izmantota egle un priede. Mēness fāžu ievērošanā skuju koku ciršanā ir pretrunas pat tautas ticējumos. Domāju, ka to varēja atļauties tajos gadsimtos, kad nebija steigas. Pirmo mājiņu ceļot, ievērojām gan. Tur ir vasarā, tieši jūlija mēnesī cirstie koki, kas vesti no Krimuldas mežniecības. Mēs tagad gaidām, kad tā mājiņa gāzīsies kopā. Nākošgad būs 20 gadi. Ņemsim un pētīsim. Laboratorijā izpētīts, ka daļa no senās Ezerpils būvniecībai izmantotajiem kokiem cirsta pat maija mēnesī, kad koka gadskārta tikko sāk veidoties. Koksnes konservācijai esam šo to izmantojuši, piemēram Erlitu. Tas jau arī nav mūžīgs. Tagad izmantojam konservantu no Silavas. Saule dara savu, lietus, sals dara savu. Pēc dendrodatiem secinājām, ka otrā apbūve celta aptuveni padsmit gadus pēc pirmās. No senajām apbūvēm vairāki vainagi saglabājušies tikai tāpēc, ka tie izmantoti kā pamati jaunai apbūvei un tikai daļēji nojaukti. Tartu Radiokarbonlaborija noteica ezerpils vecumu. Pirmie mērījumi izdevās lieliski. Mēs “sakrustojām” ar dendrohronoloģiskajiem datiem un viss sakrita. Pēc tam vairs nesakrita. Varbūt tas bija ezera ūdens piesārņojuma dēļ. Mēs pieredzējām, kā no lidmašīnas kaisīja minerālmēslus un bira ezerā arī, ķīmija ietecēja ar sniega ūdeņiem no tīrumiem un kanalizācijas ūdeņi no skolas. Absolūtos dendrodatus pilnīgi droši vēl nevar pateikt. Ir daudz koku ar mazu gadskārtu skaitu. Vienīgi pamatu režģos bija koki kam 100gadu un vairāk. Tie auguši un nocirsti pirms ezerpils būves.

Ir doma lietot moderno izpētes tehniku, radarus. Tādu, ar ko strādā zviedri. Tā ir dārga tehnika. Latvijā ir tādas iekārtas, taču vecas. Priekuļos, Ģūģeru senkapos pārbaudīs ar augstas klases metālu detektoru. 

Atjaunot ezerpili tās bijušajā izskatā  - tā bija mana ideja, citi tikai palīdzēja. Tas bija 1966.gadā, kad es biju aizskrējis laikam garām. Toreiz Cēsu rajona laikrakstā izteicu domu, ka ezerpili varētu izveidot par objektu ar izglītojošām un audzinošām funkcijām. To ideju pārķēra daudzi. Vispirms jau arhitekts Dzintars Driba. Ar viņu kopā projektējām rekonstrukciju. Arī Aija Melluma, Vija Caune. No “varas gaiteņiem” bija pretestība. Vēl šodien nezinu, kāpēc 1981.gadā no ezerpils atjaunošanas un apsaimniekošanas idejas atteicās toreizējais Gaujas NP direktors Gunārs Skriba. Viņš pat neminēja iemeslu. Tolaik tā bija Gaujas NP rekreācijas zona. Pirms tam Parks ļoti daudz darīja. Ierīkoja autostāvvietu, uzbēra būvpamatni un celiņu līdz salai, sadzina pāļus un piedalījās pirmās mājiņa būvē. Sadzērām vēl alu un tad, pēkšņi, nekas vairs nenotika. Arī citi Parka darbinieki un meža nozares speciālisti ir mūs atbalstījuši, talkās piedalījušies, kopuši apkārtni.

Virs krāsns bijusi tāda maza ieplaciņa, kur pa nakti uzkūruši mazu uguntiņu. Visu laiku bija gaisma un siltums. Lielā salā neviens nenosala. Sasedzās, uzkūra to mazo uguntiņu. Viņi dzīvoja un paaudzēs izdzīvoja.

Nupat ir kādas ziņas, ka ir kas līdzīgs Lietuvā. Ko viņi tur uzbūvējuši uz ezera salas, nav zināms. Īrijā ezeros bijuši “kranogi”, mazāki kā pie mums, apļveida, kur dzīvojis viss klans. Neviena celtne nav saglabājusies, taču ir kādas piecas ideālrekonstrukcijas. Tā, kā tas varējis būt. Skotijā arī ir kaut kas tāds būvēts. Nav tik lielas celtnes, kā mums.

1993. un  94.gadā, kad es vēl varēju tā pacilpot un arī ūdenī ielīst kādā vietā, tad es Voldemāram Rainam parādīju. Mēs izbraucām visas Latvijas ezerpilis. Es zemūdens arheologam Voldemāram parādīju visas ezerpilis, lai būtu kāds cilvēks, kas visas zin. Viņš ienira un zinās, kur kas atrodas, ja nākošajās paaudzēs vajadzēs. Nekas jauns klāt nav nācis. Pie Alūksnes ir Cepurītes ezers un tajā ir sala. Izrādās, ka tas ir pilskalns. Mazs, bet pilskalns. Pirmoreiz tur biju 1963.gadā, salasīju lauskas, skatījos, bet domāju – nu, nevar būt! Nu, nevar būt valnis un te vēl viens valnis. 1995.gadā vēlreiz ņēmām priekšā – jā, nu ir pilskalns, tikai tas valnis daļēji noskalots. Izrādās, ka tur ir pat krama atšķila iekšā. Cepurīte bijusi apdzīvota mezolītā, vidējā akmens laikmetā. Tā nav ezerpils.

Joprojām Burtnieka ezers ir vilinošs ar savām krāšņajām teikām un neatrasto pili. Viens zvejnieks aicināja – viņš zinot kur ezerā esot tie koki. Veci nostāsti – pils esot 500 soļu ezerā no Burtnieku muižas puses. It kā tur esot zemes mēle ar pārrāvumu, it kā pacēlums. Toreiz jau es tur ložņāju. Dūņas, tādas, ka neko nevar redzēt.

Pirmā, proves mājiņa, tā celta tikai ar veco cirvju kopijām. Tika veikti eksperimenti arī mežā. Ezerpilī atrada daudz cirvju. Protams, ne jau lietošanas kārtībā. Pēc paraugiem izgatavojām replikas, atdarinājumus un tad ar tiem strādājām. Atradām arī cirvju kātus, zinām, kā viņus iestiprināja. Pēc atradumiem konstatējām, ka tie mazie bija kokapstrādes cirvji, īsiem kātiem. Tēšanai, pielīdzināšanai. Tad bija vidējie – cērtamie un tēšamie cirvji un lielie, koku gāžamie cirvji. “Buliņos”, uz istabaugšas vēl ir tie vecie, resnie koki no ezerpils pamatrežģa. Oriģinālie. Sažuvuši, saplaisājuši, bet nekas. Ņēmām tos oriģinālos cirvju atradumus un likām klāt pie iecirtumiem un labi redzējām – kas ar ko ir darīts, kā cirvis ieguļ tajā cirtumā. Ir viena svarīga lieta – ko nozīmē ar cirvi cirsts koks – cērtot sablīvē koksnes šķiedru. Koks tik ātri nebojājas. Šķērszāģis, nerunājot par “Huskvarnu”, koksnes šķiedras izplūkā. Ezerpilij “gājuši pāri” vairāk nekā 100 tūkstoši apmeklētāju. Var pārliecināties, kāda ir nodiluma pakāpe. Baļķiem ir atspiestas nost, jeb nodeldētas aplievas ārējās kārtas un sāk trūdēt. Pret mehanisko slodzi nekādas ķimikālijas nelīdz. Vainīgi ir dāmu papēdīši. Tolaik ezerpils grīdu sedza kultūrslānis, pa “tīriem” baļķiem neviens nestaigāja. Tur bija skaidas, mizas, atkritumi, kas darbojās arī kā konservanti. 

Ezerpils celtniecībai izmantoti materiāli no apkārtējiem Āraišu mežiem. Nebija nekur jābraukā un jāmeklē, vietējais mežkopis Andris Roze piegādāja. Ezerpils būvniecībā piedalījušies un amatu apguvuši nedaudzi. Visilgāk strādā – Andrejs Vanags. Te nevar nopelnīt, tas ir radošs darbs.

Pirmā mājiņa uzcelta 1981.gadā. Masveida apbūvi sāka 1990.gadā. Visi apdares darbi veikti ar atrasto cirvju kopijām. Visas virsmas apstrādātas ar cirvjiem, lai nekur nepaliktu zāģu pēdas, lai saglabātu virsmas faktūru un seno apdares aromātu. Meža darbi – koku nozāģēšana, sagarumošana notiek ar motorzāģi. Nav vajadzīgs zaudēt laiku un līdzekļus. Viss jau ir izmēģināts – gan baļķu nešana pār pleciem, vilkšana ar zirgu, pludināšana pa ezeru.. Pirmajā mājiņā pa vasaru šad tad kāds pārnakšņoja, studenti padzīvoja. Gribējām padzīvot ziemā. Uzmūrēja krāsni, taču tā tika pārkurināta un bija pagalam. Kļūda vienkārša, māla-kleķa krāsns jātaisa vasarā, jūnijā, nedrīkst mūrēt aukstā laikā, rudenī

Ezerpils nākotne – būvēšana. Ieplānotas pāris ēciņas un aizsargceltnes. Cilvēkiem tad vairs nebūs nepareizs priekšstats – kas tā par pili, nav nevienas aizsargbūves. Protams, torņi tolaik bija. Cik spēsim, tik strādāsim.”