Kuldīgas muzejs saņēmis sv. Katrīnas baznīcas apkārtnes labiekārtošanas darbos iegūtas arheoloģiskās senlietas

Kuldīgas novada muzejam nodoti vērtīgi arheoloģiskie atradumi, kas iegūti gājēju ietves pārbūves laikā pie Svētās Katrīnas baznīcas!

Būvdarbu arheoloģiskā uzraudzība notika no 14. septembra līdz 15. oktobrim arheologa Andra Tomašūna vadībā. Pēc tam, kad darbi tika pabeigti, A. Tomašūns muzejam nodeva 146 arheoloģisko atradumu vienības: lodes, čaulītes, skrūves, pogas, piekariņus, trauku lauskas, gredzenus, kauri gliemežvāku, saktas, zvārgulīšus, naglas, nažus, dažādu laikmetu monētas un citus priekšmetus.

Arheoloģisko darbu vadītājs A. Tomašūns norāda, ka arheoloģiskās uzraudzības laikā iegūtas jaunas arheoloģiskas liecības, kas sniedz informāciju par Kuldīgas iedzīvotāju sadzīvi no 13.–14. gadsimta un Svētās Katrīnas baznīcas vēsturi, sākot no 16. gadsimta. Viņš secina, ka lielākā daļa senlietu atradumu baznīcas dienvidu pusē varētu būt bijušas kapu piedevas. Dažas atrastās senlietas, piemēram, bronzas gredzens un zvārgulīši, varētu būt liecības par Kuldīgas kuršu iedzīvotājiem 13.–14. gadsimtā un nav saistītas ar vēlākos laikos veiktajiem apbedījumiem pie baznīcas.

A. Tomašūns atzīst, ka būvdarbu laikā, iespējams, fiksēta vieta, kur 17. gadsimtā bijis baznīcas zvanu tornis, kas nodedzis Poļu–zviedru kara laikā 1669. gadā, par ko liecina izkusušo bronzas gabalu atradumi degušu būvgružu – jumta kārniņu un ogļu kārtā – ziemeļrietumu pusē no baznīcas. Domājams, zvanu tornis pastāvējis atsevišķi no baznīcas vai arī degot tas nogāzies ziemeļu pusē. A. Tomašūns atzīmē, ka baznīcas dienvidaustrumu stūrī pie kāpnītēm, kas ved uz Alekšupītes tiltiņu, varētu būt bijuši hercogistes laikā mūrēti vārti, kuru pamatus atrada būvdarbu laikā. Ar 19. gadsimtu datējamie atradumi vairāk iegūti baznīcas ziemeļu pusē.

Arheoloģiskā uzraudzība netika aizstāta ar arheoloģiskajiem izrakumiem, jo būvobjektā celtnieki varēja pamainīt savu būves taciņas plākšņu iedziļināšanas plānus. Saskaroties ar pirmajiem cilvēku kaulu atradumiem, tika nolemts dziļāk nerakt, lai neskartu netraucētos apbedījumus.

Avots: Kuldīgas novada muzeja facebook.com lapa