“Mana dvēsele – aplenkts pilskalns.” Arheologam Vladislavam Urtānam – 100

“Mana dvēsele – aplenkts pilskalns” – šī dzejas rinda no Jāņa Petera dzejoļa “Senlatviešu karavīra dziesma”, ko bieži citēja vēsturnieks un arheologs Vladislavs Urtāns (1921–1989), lielā mērā attiecināma uz viņa dzīvi. Lielākā daļa arheologa darba mūža – 30 gadi – aizvadīta Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā (tolaik – Centrālajā Valsts vēstures muzejā). Šodien, pieminot bijušā kolēģa simtgadi, lai atklājas mazāk zināmas viņa rakstura šķautnes un darbības jomas, savukārt par profesionālo darbību un devumu muzeja krājumam stāstīsim jau drīz rubrikā #Krājumatveries.

Krāšņie dabasskati, kas ieskāva daudzus pētījumu objektus, atraisīja arī arheologa romantisko dabu, kas izpaudās gan situācijām atbilstošu dzejas rindu citēšanā, gan dziesmu dziedāšanā un latvisko tradīciju kopšanā, jo īpaši Jāņu svinību organizēšanā.

Urtāna romantiskums spilgti parādījās t. s. Spīdolas bluķa izveidē pie Aizkraukles pilskalna 1972. gadā. Kopā ar muzeja kolēģiem un Skrīveru Zemkopības institūta darbiniekiem viņš noorganizēja jau iepriekš pavasara palos izskalotā bluķa izvilkšanu krastā un nostiprināšanu, simboliski nodēvējot to par Spīdolas bluķi un izveidojot tajā ierakstu „Saudzējiet mani – Spīdolas bluķi”. Bluķis uz daudziem gadiem kļuva par obligātu grupu fotografēšanās vietu visiem, kas apmeklēja senvietu, vēlāk to novietoja pie muzeja Lielvārdē.

Vladislava Urtāna vadītajās ekspedīcijās vienmēr valdīja liela rosība un radoša daudzveidība. Nometnes vietas iekārtošana un uzlabošana bija svarīga izrakumu sastāvdaļa: vai tas bija kārtīgs koka namiņš vai telšu grupa, vienmēr tuvumā sarūpēja arī kādu košuma dobi skaistumam. Katrai ekspedīcijai veidoja savu emblēmu un īpašas viesu grāmatas, rīkoja arī atradumu izstādes un pārrunas, un ekspedīcijas dalībnieki iepazina apkārtnes pieminekļus un nozīmīgas vēsturiskās vietas. Urtāns veidoja arī cieņpilnu attieksmi pret senču piemiņu, sakopjot senvietas, uzstādot norādes, pārapbedot izrakumos traucētos apbedījumus un izveidojot tiem piemiņas zīmes.

Tikpat nerimstoši Urtāns darbojās sabiedrības izglītošanas un kultūras izzināšanas jomā. To apliecina neskaitāmās ekskursantu grupas, kas apmeklēja viņa vadītos izrakumus un atstāja ierakstus viesu grāmatās: tie bija visdažādāko jomu pārstāvji, sākot no melioratoriem un lauksaimniekiem un beidzot ar kultūras darbiniekiem – rakstniekiem, māksliniekiem u. c.
Lai kur Urtānu veda ceļš, viņš rosināja vietējos iedzīvotājus veidot novadpētniecības biedrības un apzināt savas apkārtnes vēsturi. Viņš pats intensīvi darbojās Latvijas Dabas un vēstures pieminekļu biedrībā, organizējot pasākumus, un bija aktīvs Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja draugu kluba biedrs. Arheologa radošais gars izpaudās arī muzeja dzīvē. Pēc viņa ierosmes, piemēram, par skaistu tradīciju kļuva muzejnieku kopīga Jāņu sagaidīšana “Brakos”, iestudējot Blaumaņa “Skroderdienas Silmačos” vai citas autora lugas.

Tieši pateicoties Vladislava Urtāna aktivitātēm, 1970. gados paplašinājās muzeja arheoloģijas nodaļas apmeklētāju loks – to papildināja dažādu lietišķās mākslas jomu pārstāvji – keramiķi, rotu meistari, folkloras kustības aktīvisti un cilvēki, kas interesējās par senvēsturi. Viņš spēja ieinteresēt arī kino ļaudis – 1977. gadā pēc Vladislava Urtāna scenārija tika uzņemta filma “Senie Latvijas pilskalni” (Skatīt filmu vietnē latvijas-pilskalni.lv).

Urtāns savas daudzpusīgās intereses kopš jaunības gadiem vienmēr apvienoja ar veselīga un sportiska gara uzturēšanas pasākumiem. Būdams aktīvs sportists, viņš izstrādāja arī izzinošus tūrisma maršrutus, kurus apvienoja ar vēstures un kultūras apguvi. Viens no viņa izstrādātajiem maršrutiem – “Madona un tās apkārtne” – 1955. gada tūristu-alpīnistu sekcijas izsludinātajā konkursā pat saņēma 1. vietu, tomēr pelnīto godalgu – ceļojumu uz Kaukāzu – Urtāns tā arī nesagaidīja, bet uz 52 mašīnraksta lappusēm iesniegtais projekts ar 54 attēliem pēc konkursa izrādījās pazudis. 1957. gadā viņš noorganizēja pirmo tūristu salidojumu Gaiziņkalnā, iekļaujot tajā arī kultūras izzināšanas pasākumus. Arī ekspedīcijās Vladislavs Urtāns vienmēr atvēlēja laiku dažādām sportiskām aktivitātēm – futbola vai volejbola spēlēm, peldēšanai.

Urtānu raksturo arī liela labvēlība pret jauno paaudzi un pedagoga talants. Ne velti, strādājot Madonā, viņš bieži viesojās skolās, lai stāstītu jauniešiem par novada vēsturi, modinot interesi un iesaistot jaunatni savas apkārtnes izzināšanā. Rīgā kopš 1966. gada viņš kopā ar sievu Stefāniju Urtāni vairāk nekā 20 gadu garumā vadīja jauno arheologu pulciņu. Tā dalībnieki vasarās kļuva par galvenajiem arheoloģisko izrakumu palīgiem. Ekspedīcijās Urtāns vadīja arī arheoloģiskās prakses mākslas vēstures un vēstures fakultātes studentiem, bet pārējā laikā lasīja lekcijas un vadīja neaizmirstamas ekskursijas muzejā, kā arī veica pētījumus. Daudzi no šodien strādājošiem arheologiem par tādiem tapa tieši Vladislava Urtāna iespaidā, darbojoties arheologu pulciņā un iepazīstot dzīvi viņa ekspedīcijās.

Attēlu galerija "Vladislavam Urtānam - 100" ŠEIT.

Avots:

LNVM facebook.com lapa