Nāk klajā rakstu krājuma "Arheoloģija un etnogrāfija" XXIX laidiens

Apgāds “Zinātne” sagatavojis un laiž klajā Latvijas un Baltijas arheoloģijai, etnogrāfijai, kultūrvēsturei un starpnozaru pētniecībai veltītā rakstu krājuma “Arheoloģija un Etnogrāfija” kārtējo, 29. laidienu. 

Krājumā iekļautie raksti aptver laika posmu no akmens laikmeta līdz 20.gs. sākumam un tajos aplūkotas plaša spektra tēmas, sākot ar Lingbijas tipa paleolīta rīku atradumiem Lietuvā un beidzot ar krāsaugu lietojumu audumu krāsošanā 19.gs. beigu / 20.gs. sākuma Latvijā.

Krājuma atvēršanas svētki notiks 25.janvārī plkst. 16.00. Rīgā, Kalpaka bulv. 4, 1.stāva zālē, visi laipni aicināti!

Arheoloģija un etnogrāfija XXIX

Saturs

Priekšvārds. Antonija Vilcāne
Algirdas Girininkas, Tomas Rimkus, Gvidas Slah, Linas Daugnora, Miglė Stančikaite, Gintautas Zabiela. Lyngby type artefacts of Lithuania in the context of the stone age in Europe: Multidisciplinary study/Lingbi tipa artefakti no Lietuvas Eiropas akmens laikmeta kontekstā: starpdisciplināra izpēte
Tomas Rimkus. Microlits in fisheries? Use-wear and experimental study of composite tools of the Mesolithic south Lithuania /Mikrolīti zvejniecībā? Dienvidlietuvas mezolīta komplekso salikto rīku izmantošana un eksperimentālā izpēte 
Māris Zunde. Āraišu ezerpils datējuma precizēšana un tās perspektīvas/More precise dating of Āraiši Lake fortress and its future potential 
Normunds Jērums. Tērvetes pilskalna apbūve 11.–13. gadsimtā
Ināra Kuniga. Aizsardzības izrakumi Kristapiņu kapulaukā
Silvija Tilko. Kaula un raga izstrādājumi no arheoloģiski pētītās Alksnāja ielas Rīgā /Bone and antler artefacts from the archaeological excavation at Alksnaja iela in Riga
Tatjana Berga. Monētu kaltuvju darbība Latvijas teritorijā (13.-18., 20.gs). / The activity of mints in present day Latvia (13th-18th cent.) 
Guntis Zemītis. Kurzemes literatūras un mākslas biedrības devums Latvijas aizvēstures pētniecībā
Ernests Vasiliauskas. Kurzemes literatūras un mākslas biedrība un Lietuva: arheoloģiskie pētījumi un kolekcijas (1828.-1916.g.)/ Literature art society in Courland and Lithuania: Archeological collections and research in 1828-1915 
Aija  Jansone.  19.g.s  beigu -20.gs. sāk. Zemgales vēveru grāmatas
Anete Karlsone. Rakstītie avoti par krāsaugu lietojuma tradīciju Latvijas teritorijā. 19.gs.beigas-1944.gads/The written sources on the tradition of use of plant dyestuffs on the territory of Latvia. The end of the XIX century –the year 1944.  

Priekšvārds

Krājuma “Arheoloģija un etnogrāfija” kārtējais 29. laidiens savā ziņā ir J. Raiņa un Aspazijas 150. gadu jubilejas atskaņa, jo pieci no krājumā iekļautajiem rakstiem sagatavoti izvēršot Letonikas VI kongresa, kurš norisinājās 2015. gada 10.-11. septembrī Rīgā un Jūrmalā J. Raiņa un Aspazijas zīmē, sekcijā “Latvijas kultūrvēsturiskais mantojums – vide, etniskie un sociālpolitiskie procesi starpdisciplinārā diskursā” nolasītos referātus par arheoloģiju un etnogrāfiju.

Krājumā  apkopotie raksti nav tiešā veidā saistīti ar abu personību darbības un daiļrades izpēti, taču tas ir apliecinājums J. Raiņa paustajam aicinājumam pētīt savu pagātni: “Kas nezin pagātnes, nezin tagadnes...”.
J. Raiņa izpratni par Latvijas senākās vēstures izpētes nozīmību atspoguļo fakts, ka J. Rainis (Jānis Pliekšāns), būdams Izglītības ministrs, 1927. gadā apmeklēja arheoloģiskos izrakumus toreizējā Cēsu apriņķa Raunas Tanīskalna pilskalnā. Nenoliedzami arī, ka abi dižgari savu pārlaikmetīgo domu dziļumu smēlušies latviešu tautas senākajā vēsturē, folklorā, tostarp arī arheoloģijā un etnogrāfijā. 

Senākajam akmens laikmeta posmam veltīts Lietuvas zinātnieku Algirdas Girininkas, Tomas Rimkus, Gvidas Slah, Linas Daugnora, Migles Stančikaites, Gintautas Zabielas (Klaipēdas universitāte) starpdisciplinārs pētījums” Lingbi tipa artefakti no Lietuvas Eiropas akmens laikmeta kontekstā: starpdisciplināra izpēte”. Rakstā analizēts uz pēcledus laikmetu attiecināms izrakumos iegūts atradums Ziemeļlietuvā, kas pēc radiokarbona 14C datējuma ir viens no agrākajiem atradumiem ne tikai Austrumbaltijā, bet arī visa Ziemeļeiropā. Pirms pāris gadiem no ziemeļbrieža raga darināts līdzīgs rīks tā sauktais Lingbi tipa cirvis tika uziets arī Latvijā. Rīku darinājuši aptuveni pirms 12 500 gadiem pirmie cilvēki Latvijas teritorijā. Lietuvas atraduma un vietas konteksta starpdisciplinārā izpēte t.sk. arī stabilu oglekļa (δ13C) un slāpekļa (δ15N) izotopu analīze devusi iespēju skaidrot rīka izgatavošanas paņēmienu un funkcijas. Lietuvas pētnieki atklājuši, ka Baltijas Lingbi veida rīki tehnoloģiski un hronoloģiski identiski artefaktiem, kas zināmi no Dienvidrietumu Eiropas.  

Akmens laikmeta problemātikai veltīts arī Tomasa Rimkus (Klaipēdas Universitāte) pētījums par Dienvidlietuvas mezolīta salikto rīku izmantošanu un eksperimentālu izpēti. Ne visu, senatnē izmantoto rīku, darināšanas paņēmieni un funkcionālais pielietojums ir skaidrs. Lietuvas dienvidos mezolīta apmetnē uzieto krama mikrolītu izpēte un eksperimenti ar autentiskiem krama rīkiem liecina, ka tikai 37 no 248 apmetnē uzietajiem krama rīkiem senie iedzīvotāji iespējams izmantojuši zvejošanai vai zivju apstrādei. Līdzīgi pētījumi Latvijā šobrīd nav. Līdz ar to abos augstāk minētajos rakstos izteiktie secinājumi nozīmīgi arī Latvijas senākā akmens laikmeta skaidrojumam. 

Divi pētījumi veltīti dzīvesvietu izpētei. Māris Zunde (LU Latvijas vēstures institūts) rakstā “Par Āraišu ezerpils precizēto datējumu” pārskata Latvijas nozīmīgā kultūrvēsturiskā objekta – Āraišu ezerpils datējumu un izsaka cerību, ka drīzā nākotnē ezerpils būvēšanas laiku varēs noteikt pat ar 1–2 gadu precizitāti. Mūsdienās  starptautiski pazīstamās Āraišu ezerpils arheoloģiskā izpēte norisinājās pirms 50 gadiem vairāk kā divdesmit gadu garumā.  Visus šos gadus valdīja uzskats, ka ar aizsargbūvēm nostiprinātā seno latgaļu dzīvesvieta celta 9.gs. pirmajā pusē. Ar jaunu  metodi, kas apvieno dendrohronoloģisko un radioaktīvā oglekļa datēšanas metodi, noskaidrots, ka ezerpils iespējams būvēta senāk –ap 780. gadu. 

Normunds Jērums rakstā par Tērvetes pilskalnu analizē no 1951.–1960. gadam veikto izrakumu celtniecības liecības, ko izrakumu vadītāji Emīlija Brīvkalne un Francis Zagorskis savas dzīves laikā nepaspēja nopublicēt.  Tērvetes pilskalns viens no spēcīgāk nocietinātajiem un politiski nozīmīgākajiem seno zemgaļu centriem aizvēstures beigu un vēsturisko laiku sākumā. Rakstā autors aplūkojis Tērvetes pilskalna apbūvi un celtniecības konstrukcijas laikā no 11. līdz 13. gadsimta beigām, ilustrējot pētījumu ar izrakumu laikā celtniecības speciālistu veiktajām rekonstrukcijām, tādējādi radot pilnīgāku priekšstatu par celtniecības paņēmieniem, pilskalna apbūvi un nocietinājumiem, telpu apkures un amatniecības krāsnīm. 

20. gs. pētītajiem 8. gs. beigu – 12. gs. latgaļu līdzenā Kristapiņu kapulauka 315 kapiem, kas publicēti grāmatā (iznākusi 2000.g.)  nākuši klāt aizsardzības izrakumos (2006., 2011.-2014.g.) atsegtie 38 apbedījumi, kurus Ināra Kuniga (Rīgas Skolēnu pils) izanalizējusi krājumā ievietotajā rakstā. 

Rīgā notikuši plaši arheoloģiskie izrakumi, bet līdzšinējos pētījumos vairāk uzmanība pievērsta celtniecības un apbūves problēmām, mazāk kultūras slāņos uzietajām seno rīdzinieku atstātajām saimniecisko darbību un dzīvesveidu raksturojošajām liecībām. Silvija Tilko (LU Latvijas vēstures institūts) savā rakstā aplūkojusi kaula un raga izstrādājumus no arheoloģiski pētītās Alksnāja ielas Vecrīgā, kas raksturo rīdzinieku- kaulgriezēju amata prasmes un to attīstību Rīgā 13.-17. gs. 

Numismāte Tatjana Berga savākusi un apkopojusi visas pieejamās liecības par monētu kaltuvju darbība Latvijas teritorijā kopš 13.gs. Dažādos laikos Latvijas teritorijā darbojās 10 monētu kaltuves, ne par visām līdz šim bija zināms. Autore apraksta arī ražošanas procesu un tā izmaiņas laika gaitā, kaltuvju aprīkojumu un tehnisko jauninājumus ievešanu, kā arī sniedz ziņas par kaltuvēs strādājošajiem monētu meistariem.
Neapšaubāmi, ka Raiņa lugas un to uzvedumi ir savā ziņā daļējs atspulgs tām zināšanām par Latvijas senatni, kuras izzināšanai pamatus likusi Kurzemes literatūras un mākslas biedrība (Kurländische Gesellschaft für Literatur und Kunst, 1817-1939), kurai 2015. gadā apritēja 200. gadskārta. Biedrība bija viena no pirmajām reģionāla līmeņa zinātniskajām biedrībām Austrumbaltijā, kas aizsāka nozīmīgus skaitā valodniecībā, arheoloģijā, vēsturē, ķīmijā, etnogrāfijā, ģeogrāfijā, muzejniecībā u.c. nozarēs.

Biedrības devumu Latvijas aizvēstures pētniecībā aplūko Guntis Zemītis (LU Latvijas vēstures institūts).  Rakstā raksturota situācija Latvijas aizvēstures pētniecībā 19.gs.sākumā, skatot to tā laika Eiropas zinātnes attīstības kontekstā. Rakstā aplūkots biedrības veikums arheoloģisko materiālu krājuma veidošanā, kurā īpaši atzīmējama Kurzeme provinces muzeja dibināšana 1818. gadā, pirmie arheoloģiskie izrakumi, pētniecības metodes un materiāla interpretācija. Līdz šim tieši materiāla interpretācija izsaukusi visasāko kritiku, raksturojot to kā vācu „kultūrtrēģerismam” atbilstošu:   „Šejienes tautiņas apskatīja caur vēsturisko aizspriedumu brilli”,  kā par vācu pētnieku uzskatiem 1895.g. rakstīja J. Ziemelis. Raksta autors to uzskata par pārspīlējumu – bieži 19.gs.pētnieku secinājumi bijuši objektīvi, vai atbilda tā laika zinātnes līmenim. Īpaša uzmanība pievērsta tādām personībām kā Frīdrihs Jūliuss Dērings , Karls Bojs, Augusts Bīlenšteins, Oskars Emīls Šmits. 

Kurzemes literatūras un mākslas biedrības darbība sniedzās pāri mūsdienu Latvijas robežām. Biedrība no 1817.–1915. g. senvēstures izpētē ieņēma vadošu lomu Ziemeļlietuvā.  Līdz Pirmajam Pasaules karam, salīdzinot ar citiem muzejiem Krievijas impērijā, Kurzemes provinces muzejā un privāti,  bija uzkrātas ievērojamas arheoloģiskas kolekcijas, kas hronoloģiski aptver laiku no 4400./4200. g. pirms Kr. – 16. gs. pēc Kr. no 64 atradumu vietām Lietuvā. Kolekcijās bija pārstāvēti arī daži vēl šodien unikāli atradumi. Ar biedrības darbību Lietuvā, arheoloģiskajiem pētījumiem un saglabājušamies kolekcijām savā rakstā iepazīstina Ernests Vasiliauskas (Klaipēdas universitāte).

Muzeju krātuvēs glabājas vēl pētnieku neizvērtēti unikāli kultūrvēstures avoti, kuri paver jaunu skatījumu uz mūsu tautas materiālās un garīgās kultūras attīstības vēsturi Eiropas kultūrvēstures kontekstā.  Ar Kurzemes literatūras un mākslas biedrības dibinātā Kurzemes provinces muzeja pēcteča – Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja krājumā esošajiem vēstures avotiem rakstā “19.gs. b. -20.gs. Zemgales vēveru grāmatas” iepazīstina Aija Jansone (LU Latvijas vēstures institūts).   Pētniece aplūko vēveru grāmatas no Zaļenieku pagasta, kas ļauj, izsekot vēveru amata attīstībai Zemgalē vienas ģimenes trīs paaudžu laikā. 

Savukārt, Anete Karlsone (LU Latvijas vēstures institūts) savā rakstā apskata rakstīto avotu ziņas par krāsaugu lietojuma tradīciju Latvijas teritorijā 19.g.s beigās un 20.gs. pirmajā pusē. Pēc arheoloģisko izrakumu materiāliem, senākās līdz šim zināmās liecības par krāsotām tekstilijām Latvijas teritorijā, attiecināmas uz 3.-4. gadsimtu. Tādējādi, prasme lietot augos esošās krāsvielas tekstilšķiedru (vilna, lins) ir ļoti sena,  lai arī gadsimtu gaitā daļa no prasmēm ir zudusi. Līdz 19. gadsimta vidum, kad sāka ieviesties rūpnieciski ražotās sintētiskās krāsvielas, dabas, galvenokārt augu valsts, kā arī dzīvnieku valsts un minerālās, krāsvielas bija vienīgais veids tekstilmateriālu krāsošanai.  Autore konstatējusi, ka pētītie avoti sniedz ziņas par dažādos laika periodos lietotajiem 124 krāsaugiem un krāsošanas metodēm.  Zīmīgs konstatējums, ka ekonomiskajai dzīvei pasliktinoties, tradicionālo prasmju aktualitāte palielinās un tās tiek izmantotas dzīves kvalitātes uzlabošanai, kas apliecina šī nemateriālās kultūras mantojuma izpētes un saglabāšanas nozīmību.

Krājuma raksti atspoguļo daudzveidīgo Latvijas un Lietuvas arheologu un etnogrāfu pētījumu spektru, ievieš apritē līdz šim nepublicētu materiālu, papildinot zināšanas par Latvijas kultūras mantojumu un dažādiem senākās vēstures periodiem. Atsevišķi pētījumi atspoguļo aktivitātes un personības, kas veicināja arheoloģisko zināšanu uzkrāšanos, sekmēja arheoloģijas kā zinātnes nozares veidošanos, tādējādi dodot ieguldījumu vēl nepilnīgi apzinātās arheoloģija zinātnes vēstures izpētē un ļaujot izvērtēt mūsdienu arheoloģijas sasniegumus. 

Antonija Vilcāne