Pirmajam akadēmiski izglītotajam latviešu vēsturniekam Jānim Krodzniekam – 170
Kā liecina Valmieras Austrumu draudzes jaundzimušo reģistrs, 1851.gada 10.aprīlī (pēc v.st. 29.martā) pussešos pēc pusdienas toreizējā Kokmuižas Jēra pusmuižā (Kokenhof Jehrenhof) pasaulē nāca Jānis Krīgers (Krihger), zēns, kas vēlāk kļuva par pirmo akadēmiski izglītoto latviešu vēsturnieku un Latvijas valsts arhīva pirmo direktoru.
Ar cerību spārniem
Nākamais vēstures doktors nāk no savdabīgas ģimenes. Varam tikai minēt, vai trūcis vecāku saticības un mīlestības, vai bijuši citi apsvērumi, bet noprotams, ka zēns bērnībā audzis pie tēva. Oficiālajā biogrāfijā vēlāk viņš nekad neuzrādīs ne abu vecāku vārdus, ne arī pārējos brāļus un māsas, ja tādi bijuši. Tēvs pēc profesijas bijis drēbnieks.
Galva puišelim viegla un mācīšanās Valmieras elementārskolā padevusies, viņš labām sekmēm absolvē arī apriņķa skolu – kreicskolu. Skolotāji iesaka mācības turpināt Rīgas guberņas ģimnāzijā. Astoņpadsmit gadi un grūtākā izvēle – par ko kļūt? Drēbnieka dēlam rocība pašaura un jādomā, kur studiju laikā varētu piepelnīt arī kādu rubli. Visa pasaule būtu pie kājām, ja vien maciņš biezāks… Tēvs gan sola līdzēt, jo kurš gan negribētu savu dēlu redzēt kā smalku un izskolotu kungu? Tā 1869.gadā jaunais censonis ar tēva svētību un dažiem rubļiem kabatā nonāk Maskavā.
Puisim veicas. Pateicoties labajām krievu un vācu valodas zināšanām, viņš sāk strādāt par aptiekāra mācekli, gada laikā pamazām iepazīstas ar tur dzīvojošajiem latviešiem. Visi, būdami gados vecāki, labprāt ņem savā aizbildniecībā jauniņo: iepazīstina ar pilsētas ievērojamākām vietām, pamazām iesaista jaunlatviešu pulciņā. Visciešākā draudzība izveidosies ar Frici Brīvzemnieku (Treilandu), kurš, gan būdams piecus gadus vecāks un kurzemnieks, tomēr prot ieinteresēt Jāni par latviešu būšanām un avīžu lietām, mudina pierakstīt vērojumus Krievijā. Draudzība palīdz jaunajam Krodzniekam apzināties savu „es”, un viņš labprāt paklausa drauga padomam mest aptieķnieka lietas pie malas un gatavoties abiturienta eksāmenam.
1870.gadā Krodznieks sāk gatavoties mājskolotāja eksāmenam. Sākas Maskavas latviešu vakari, kuros ar kaismīgām runām uzstājas abi vārdabrāļi Krišjāņi, Valdemārs un Barons. Pelnot naudu studijām, Jānis trīs gadus nostrādā par mājskolotāju. Līdzekļu trūkums mācības atvirza par vairākiem gadiem. Studijas izdodas uzsākt tikai divdesmit trīs gadu vecumā, kad cits jau tās beidz, bet – nekas, gan vidzemnieks vēl visiem parādīs… Četri studiju gadi (1874 – 1878) Maskavas universitātē, un, lūk, jau divdesmit septiņos gados – vēstures un filoloģijas kandidāta grāds.
Kam labvēlīgs tiesnesis laiks
Pēc studijām sirds velk uz māju pusi. Bet Maskavas jaunlatvietim darbs neatrodas ne Rīgā, ne Jelgavā, pat ne Valmierā… Tikai ar draugu palīdzību un rekomendācijām, izturējis konkursu, 1879.gadā Krodznieks sāk strādāt par krievu valodas skolotāju Rēveles (Tallinas) guberņas ģimnāzijā un Pētera reālskolā. Kaut skolotāja amats vienmēr cienīts un sava iztikšana ir, tomēr kaut kā dzīvē trūkst: otrās pusītes. Neiet viegli arī skolu lietās. Vietējie krievu skolu ierēdņi liek saprast, ka viņam kā nekrievam valsts valoda jāmāca ar lielāku degsmi…
Pēc sešiem gadiem Rēvelē trīsdesmit četru gadu vecumā Jānis atkal ir izvēles priekšā – ko darīt? Nu nav tā krievu valoda tik ļoti pie sirds! Un ja vēl igauņu zemē būtu kāda simpātija… Maskavā, stāsta, esot jau pat dažas studētas latvietes!
Tā 1885.gadā krievu valodas skolotājs no Rēveles kļūst par vācu valodas skolotāju Maskavas II ģimnāzijā un I meiteņu ģimnāzijā, pēc dažiem gadiem vēstures skolotājs Mihaila reālskolā, grieķu un latīņu valodas skolotājs Maskavas III ģimnāzijā. Aizbraucot nav ienācis prātā, ka tas būs gandrīz uz atlikušo mūžu – trīsdesmit trim gadiem. Maskavā būs jāpiedzīvo un jāredz 1905.gads un pasaules kara jukas, impērijas agonija 1917.gadā.
Par skolotāju Jānis strādā līdz pat 1918.gadam. Laiks ļoti nemierīgs un trauksmains, viņam pašam būs iespēja redzēt visas boļševiku neprātības. Dzīve Maskavā kļūst pavisam nepanesama – bads un bailes no apcietināšanas.
Tas vēl būs, bet ikdienišķā un rimtā dzīve apmet kūleni, kad 1885.gadā Krodznieku uzaicina rakstīt jaundibinātajam žurnālam „Austrums”. To rediģēja sabiedriskais darbinieks un literāts Jēkabs Vēlme. Kā pats Krodznieks vēlāk atzīs, viņu „piedabūjis pie rakstīšanas” Brīvzemnieks. Jau pirmajā „Austruma” gada gājumā (1885) četros turpinājumos publicēts raksts „Kā muižnieku kārta Baltijā cēlusies”. Bet autors saņem visai negaidītu kritiku no Krišjāņa Valdemāra, kurš vienā no žurnāla numuriem savā atbildes rakstā norāda: „autors pārāk uzticējies Baltijas vācu vēsturniekiem. Visā pasaulē redzams, ka katra tauta un cilts mēdz sevi un savējos uzslavēt; tāpat tas būs Baltijas muižnieku jautājumā?” Kr. Valdemārs tālāk polemizē, ka „latviešu vēsturniekam nevajadzētu bez izmeklēšanas pieņemt to, ko vācieši teikuši sev par labu, un vispār raksta autors nav lietojis nekādas kontroles jeb kritikas”. J.Krodznieks uz šo rakstu atbild („Austrums” 1886, 2), tomēr pārliecināt cienījamo jaunlatviešu patriarhu neizdodas un uz ilgāku laiku viņam piedēvē „vācu drauga” slavu. Lai to atspēkotu, viņš pievēršas citām vēstures tēmām.
1896.gadā J.Krodznieks (Krīgers) pēc ilgāka pārtraukuma apciemo dzimteni. Rīgā notiek Viskrievijas 10. arheoloģijas kongress – pirmais lielākais zinātnieku saiets un starptautiskais forums, kur zinātniskā auditorijā uzstājas arī latviešu pētnieki. Pirmoreiz mūžā arī viņam nākas referēt tik atbildīgas auditorijas priekšā – par tematu „Krievu ietekme uz latviešiem pēc valodas datiem”. Kaut kongress bija kārtējā Krievijas vēsturnieku saiešana, kādas kopš 1869.gada rīkoja Maskavas arheoloģijas biedrība, un tālaika presē tiek dēvēts par visai necilu notikumu, ja vien nebūtu bijis kongresa laikā atklātā Rīgas Latviešu biedrības veidotā Latviešu etnogrāfiskā izstāde, kas daudziem latviešiem deva milzu nacionālo pašapziņu.
Un mūsu tauta godā cels
Nopietna Latvijas vēstures izpēte aizsākās pēc neatkarīgās valsts izveidošanās. Bet līdz tam – 1918. un 1919.gadi Krodznieka dzīvē būs iezīmēti ļoti smagi. Gadu nasta – tomēr jau gandrīz septiņdesmit. Viens, bez ģimenes. Varbūt vientulību noteica klusais, noslēgtais raksturs, varbūt mūžīgie „ideālās” mūzas meklējumi? Grūtajos bada laikos no Maskavas izrauties palīdz paziņas no Rēveles laikiem, kas izgādā sirmgalvim skolotāja vietu.
No 1.septembra gluži kā jaunības laikos viņš atkal ir latīņu un krievu valodas skolotājs meiteņu virslicejā. Te arī tiek sagaidīta ziņa – fantastika pirmajā brīdī, bet tik ilgus gadus gaidīta. Nodibinājusies jaunā Latvijas valsts! Un atkal ceļš – uz dzimteni. Gandrīz visi gados jaunie vīrieši skolotāji iesaukti karā, tāpēc nav grūtību sameklēt skolotāja vietu. Tā no 1919.gada 15.janvāra, tūlīt pēc ziemas brīvdienām savus skolniekus viņš sagaida kā latīņu valodas un Latvijas vēstures skolotājs Rīgas pilsētas II vidusskolā. Darbs zināms un bērni mīļi, bet bieži nākas sev jautāt: vai tiešām dzīvē nekas vairs nemainīsies?
Un mainās. Neiedomājami strauji – no 1919.gada 1.oktobra vēl nesenais pedagogs jau iecelts par Valsts vēsturiskā arhīva direktoru! 1920.gadā uz nodibināto Latvijas Universitāti (līdz 1923.gadam to dēvēja par Latvijas Augstskolu) viņu uzaicina privātdocenta amatā Latvijas vēstures katedrā. Beidzot ir arī iespēja pārskatīt un sistematizēt savus darbus, kuri ilgajos svešuma gados sarakstīti vairāk nekā 60. Krodznieks piedalās arī sabiedriskā vēstures popularizēšanas darbā – 1922.g. viņš ir viens no Latviešu senatnes pētītaju biedrības dibinātājiem.
Visu atdodu jums
Līdz pat pēdējiem dzīves mēnešiem Krodznieks izpilda Valsts arhīva direktora pienākumus, lai gan jau nepilnu septiņdesmit gadu vecumā viņu ķer trieka. Veselības stāvoklis gan pamazām uzlabojas, bet trieka atņēmusi iespēju brīvi kustēties un paralizējusi arī rokas. Pat jau ļoti slims būdams, viņš katru dienu centies izdarīt kādus darbiņus – nodiktēt rakstu, pa telefonu dot rīkojumus arhīva darbiniekiem. Uz tuvāko kolēģu ieminēšanos, ka būtu laiks iet pilnīgā atvaļinājumā un saņemt pensiju, viņš ar vieglu ironiju atbildējis, ka neesot to vēl nopelnījis…
Varbūt negribējās atstāt vēl neizpētītus tos lielos materiālu un dokumentu krājumus, kas tikai mūža galā viņam kā arhīva direktoram bija brīvi pieejami? Krodznieka lielākais darbs – monogrāfija par 1841.gada Vidzemes zemnieku nemieriem – iznāk 1922.gadā. Daļa J.Krodznieka periodikā publicēto rakstu apkopota krājumā „Iz Baltijas vēstures” (1912–1914) un vēlāk pārstrādāta darbā „Latvijas vēsture” divās daļās.
Tāds varētu būt stāsts par kocēnieti un valmierieti, kas cēla godā Latvijas valsti un tās vēsturi, kas mūža nogalē vēl sagaida arī vislielāko atzinību – viņu ievēl par Latvijas Universitātes goda doktoru vēsturē.
Tas notiek 1924.gada 13.septembrī. Saviļņojums ir tik liels, ka neiztur sirds, un jau pēc divām nedēļām, 1.oktobrī, viņš mirst 73 gadu vecumā. Apglabāts Rīgā, Meža kapos.
Ingrīda Zīriņa,
Mag.hist., Valmieras muzeja vēsturniece