Riņņukalnā pie Burtnieku ezera atklāts neolīta apbedījums

Riņņukalna akmens laikmeta apmetnē pašlaik notiekošajos izrakumos arheologiem izdevies uziet netraucētu, labi saglabājušos neolīta apbedījumu. Mirušajam, kura skeletu pētnieki šobrīd turpina attīrīt un, jokojoties, savā starpā tagad dēvē par “Zivjausi”, palicēji ceļā uz Aizsauli līdzi devuši zivis – par to liecina galvaskausa apvidū redzamās zivju kaulu pēdas. Šis atradums, kā atzīst izrakumu vadītājs Valdis Bērziņš, ekspedīcijā bija īpaši gaidīts, jo līdz šim arheologu rīcībā, atšķirībā no pieminekļa izpētē iegūtajām bagātīgajām apdzīvotības liecībām, gandrīz nebija nekādu ziņu par pašiem senajiem Riņņukalna iedzīvotājiem.

Riņņukalns – apmēram 20–30 metru diametrā liels un aptuveni 1,5 m augsts, priedēm apaudzis pacēlums Salacas krastā, zvejai īpaši izdevīgajā vietā, kur upe iztek no Burtnieku ezera, ir unikāls piemineklis ne tikai Latvijas, bet visas Austrumbaltijas mērogā. Tā ir vienīgā vieta, kur šajā reģionā atrasts tā dēvētais „køkkenmødding” (no dāņu valodas „virtuves atkritumi”) jeb gliemežu uzkalniņš (angļu shell midden), kas veidojies no pārtikas pārpalikumiem (gliemeņu vākiem, zivju asakām, dzīvnieku kauliem) un datēts ar 3400–2900. g.p.Kr. Tuvākie līdzīga apjoma gliemežu uzkalniņi (gan veidoti nevis no saldūdens kā Riņņukalnā, bet no jūras gliemeņu čaulām) atrodas Ziemeļvācijā un Dānijā, bet Baltijā mazāka izmēra gliemeņu slāņi akmens laikmeta apmetnē atrasti vēl tikai vienā vietā Ziemeļigaunijā pie Narvas upes.

Blakus Riņņukalnam pie pašas Salacas atrodas dobumakmens, iespējamā kulta vieta (nav gan skaidrs vai tā arī būtu attiecināma uz neolītu), kā arī kalniņā vēsturiskajos laikos, 15.–16.gs. bijusi ierīkota kapsēta.

Akmens laikmeta apbedījumi – 4 kapi – Riņņukalnā bija atrasti tikai tā izpētes pašā sākumā, 19. gs. 70. gados, kad vietu pētīja rūpīgais amatierarheologs, tuvējās Vecates muižas īpašnieks grāfs Karls Georgs fon Zīverss. Turpmākajos izrakumos, kas norisinājās laikā no 19. gs II pusēs līdz 1944. gadam, mūsdienās atsākoties 2011. gadā, pētniekiem Riņņukalna bagātīgajā kultūrslānī izdevās uziet vien vēsturisko laiku apbedījumus un atsevišķus, attiecīgajā kontekstā ar apbedījuma vietām nesaistītus, uz neolītu attiecināmus cilvēku kaulus.

Jaunatklātais apbedījums, kas apmetnes uzkalniņā ieraksts salīdzinoši visai dziļi un saistāms ar vieniem no senākajiem Riņņukalna apdzīvotājiem, pētniekiem nebūt neatklājās viegli. Gan savulaik, 19.gs., grāfs Zīverss, gan arī 2011. gadā šeit strādājusī starptautiskā pētnieku komanda savu tranšeju, uzskatot, ka dziļāk nekas ievērības cienīgs vairāk nevar būt, beidza rakt tikai apmēram 8–10 cm virs “Zivjauša” apbedījuma. Jāatzīmē, ka apbedījumu nevarēja ieraudzīt arī ģeorada skenējumos (uzrāda tikai slāņu viendabīgumu vai sajauktību), vienā no kura profiliem ir ierakta 2011./2017.g. izrakumu tranšeja.

Interesanti, ka tieši virs kapa atradās pavarda jeb ugunskura vieta, kura, kā spriež Valdis Bērziņš, visticamāk, arī varētu būt saistāma ar kādiem bedību ugunsritiem: tajā atrasts dedzināts sarkanais okers, kas plaši izmantots akmens laikmeta apbedīšanas parašās, arī lauskas no sasistiem māla traukiem. Vai šī hipotēze apstiprināsies un izdosies pierādīt, ka pavards ticis ierīkots apmēram vienā laikā ar apbedījuma ierakšanu – to, cerams, ļaus noskaidrot organisko paraugu datēšana.

Riņņukalna 2017. gada sezonas izrakumi ir īpaši arī vēl citādā ziņā. Visa tranšejā izraktā grunts pirmo reizi Latvijas arheoloģijas vēsturē tiek skalota caur smalku sietu, lai, atdalot smiltis un augsni, iegūtu pašus sīkākos, rakšanas procesā nepamanītos cilvēka darinātos priekšmetus, kā arī zivju, zīdītāju un putnu kaulus, gliemju čaulas, riekstu un sēklu paliekas. Tāpat šie ir vieni no pirmajiem izrakumiem, kad arheoloģiskajā ekspedīcijā vairs nav zīmētāja/-as. Tagad, izmantojot jaunākās digitālo tehnoloģiju iespējas, arheoloģiskie slāņi tiek dokumentēti ar fotogrammetrijas metodēm, no daudziem fotoattēliem speciālās datorprogrammās izveidojot detalizētu telpisko modeli.

Atrastais apbedījums (skeleta kauli, zivju paliekas, trauku lauskas un citas kapa piedevas, ja tādas tiks uzietas, augsnes paraugi), kā Historia.lv pastāstīja Valdis Bērziņš, pēc atsegšanas nonāks Latvijas vēstures institūtā (galvaskauss vispirms tiks pētīts un restaurēts Vācijā), kur to izpētīs ar visām mūsdienās pieejamajām analītiskajām metodēm. Viens no būtiskākajiem izpētes uzdevumiem būs noskaidrot Riņņukalna iemītnieku iespējamo saistību ar netālajā Zvejnieku kapulaukā – Austrumbaltijas akmens laikmeta ievērojamākajā nekropolē – apbedīto cilvēku kopienu.

Pētījumi Riņņukalnā turpināsies līdz 16. augustam, bet iegūto materiālu apstrāde un analīze, rezultātu apkopojums un atbilstošas akadēmiskas publikācijas gatavošana ilgs vēl vairākus gadus.

Izrakumus Riņņukalna apmetnē šogad veic pētnieku komanda no Švēsvigas-Holšteinas Baltijas un Skandināvijas arheoloģijas centra (Vācija), Latvijas vēstures institūta, Latvijas Universitātes un Ķīles Universitātes Vācijā. Iegūtos materiālus analizēs speciālisti no abām valstīm. Zinātnisko projektu vada vācu pētnieks Haralds Libke, izrakumus – Valdis Bērziņš, bet finansē Vācijas pētniecības fonds.

Historia.lv redakcija, viesojoties Riņņukalnā 22. jūlijā un 6. augustā, uzfilmēja videomateriālu, kurā ietilpst gan lauka apstākļos notikušas sarunas ar izrakumu un projekta zinātnisko vadītāju, citiem ekspedīcijas dalībniekiem un speciālistiem, gan arī vispārīgs ieskats izrakumu un iegūto materiālu apstrādes norisē. Video pēc apstrādes būs skatāms Historia.lv.

Valters Grīviņš, Historia.lv