Sēlpils pilskalnam un viduslaiku pilsdrupām veiks arhitektonisko izpēti
Šodien, 19. augusta Jēkabpils novada domes sēdē deputāti vienbalsīgi nolēma valsts nozīmes arheoloģiskajam piemineklim “Sēlpils pilskalns un viduslaiku pils” Sēlpils pagastā veikt arhitektonisko izpēti, kā arī sagatavot pilsdrupu un teritorijas attīstības metu un maketu, lai iegūtu nepieciešamo informāciju pilsdrupu saglabāšanas projekta izstrādei un nākotnē plānotu pilsdrupu mūra palieku nostiprināšanas un konservācijas darbus. Izpēti plānots veikt nākamā gada pirmajā pusē, paredzot izdevumus nedaudz virs 12 tūkstošiem eiro nākamā gada budžetā. Lēmums pieņemts, ņemot vērā Sēlpils pilskalna un viduslaiku pilsdrupu nozīmību ne tikai Latvijas kultūrvēsturē, bet arī Eiropas kultūrmantojuma kontekstā, kā arī – pamatojoties uz Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes veiktajiem pieminekļa apsekošanas rezultātiem.
Jēkabpils novada pašvaldība jūlija sākumā saņēma vēstuli no Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes, ar informāciju par veikto minētā kultūrvēsturiskā pieminekļa apsekošanu dabā, - konstatējot, ka viduslaiku pilsdrupas ir ilgstoši pakļautas Daugavas ūdens līmeņa svārstībām un erozijai. Šo pilsdrupu paliekas izdrūp un pakāpeniski ieskalojas Daugavā. Laika apstākļu ietekmē tās turpina erodēt un kļuvušas potenciāli bīstamas cilvēka dzīvībai.
Valsts nozīmes arheoloģiskais piemineklis “Sēlpils pilskalns un viduslaiku pils”, kopš Pļaviņu HES uzpludināšanas 1965. gadā, atrodas uz salas Daugavā, iepretim brīvdabas atpūtas kompleksam “Zvejnieklīcis” Sēlpils pagastā.
Par Sēlpils pilskalnu un viduslaiku pili
Sēlpils pilskalns ir bijis Latvijas pirmiedzīvotāju apdzīvots jau senākā akmens laikmeta beigu posmā – 9.g.t.p.m.ē. Zem viduslaiku mūra pils (13.-14.gs.) drupām arheologi konstatējuši baltu ciltīm raksturīgus atradumus no 1.g.t.p.m.ē. Ir atklāts arī biezs sēļu apdzīvotības kultūrslānis (m.ē.1.g.t. vidus), to starp, sēļu nocietinājuma – koka pils paliekas. Visintensīvākā seno sēļu dzīve pilskalnā norisinājusies 10.-12.gs., līdz 1208. gadā pilskalnu aplenca vācu krustneši un pārspēka priekšā sēļi padevās. Mūsu senču koka pili nenodedzināja, bet gan turpināja apdzīvot, palēnām pārbūvējot to par Livonijas ordeņa krustnešu mūra pili. Tā stāvēja uz stāvas dolomīta klints 20-22 m augstajā Daugavas krastā un pildīja nozīmīga administratīvā centra funkcijas līdz pat 1704. gadam, kad to uzspridzināja un pilnībā nodedzināja zviedru karaspēks, atkāpjoties krievu-poļu karaspēka priekšā.
Avots: