Valodniekam, etnogrāfam un sabiedriskajam darbiniekam Augustam Johanam Gotfrīdam Bīlenšteinam – 195
Augusta Bīlenšteina senči cēlušies no Getingenas. Kad viņa ģimene mīt Jelgavā, kur tēvs strādā par skolotāju un latviešu luterāņu draudzes diakonu, 1826. gada 4.martā piedzimst Augusts. Gadu vēlāk tēvs aiziet par mācītāju Jaunaucē, kur paiet Augusta bērnība.
Bīlenšteina vecāki ir izglītoti cilvēki, un bērnu audzināšanai un skološanai piegriež lielu vērību. No muižas ļaudīm jau pirmajos mūža gados Augusts iemācās latviešu valodu. Tēvs ņem līdzi mazo Augustu, apbraukādams draudzi un pārklaušinādams mājas bērnus lasīšanā un „galvas gabalos”. Čaklākajiem bērniem domātos kliņģerus te izdala Augusts.
Tēvam bijušas labas atmiņas par skolas gaitām savā dzimtenē, tāpēc Augustu sūta uz turieni. Vācijā Šūlpfortā Augusts Bīlenšteins pabeidz ģimnāzijas kursu un tad Tērbatā studē teoloģiju (1846–1850), tai pašā laikā interesēdamies par valodniecību.
Kad 1851. gadā nomirst Augusta tēvs, Augusts Bīlenšteins nu stājas viņa vietā, bet 1867. gadā pāriet uz Dobeli, kur ir vācu draudzes mācītājs. No šī darba brīvajā laikā Bīlenšteins nododas latviešu valodas, vēstures un kultūras pētniecībai, kas padziļināti lika pievērsties to smalkākajiem slāņiem etnogrāfijā un folklorā. Neapmierinādamies ar jau iespiestiem krājumiem, viņš turpināja tautas dziesmu, teiku un pasaku, sakāmvārdu un mīklu krāšanu, iedvesmodams uz to arī citus.
Apceļodams Latviju, Augusts Bīlenšteins uzmanību pievērš arī pilskalniem, vāc par tiem ziņas, un kopā ar Lēvisu of Menaru sastāda pilskalnu karti.
Lai noteiktu latviešu cilšu robežas 13. gadsimtā un vēlāk, lai varētu runāt par latviešu tautas un valodas robežām tagadnē, Bīlenšteins ar lielu rūpību pētījumos izmantoja vēsturē sastopamās liecības, tai skaitā vietvārdus vecos dokumentos, tika meklēti arheoloģiski pierādījumi, pētīti ģeogrāfiskie apstākļi, etnogrāfija, folklora, tagadējo izlokšņu robežas. Kad bija velkama mūsu jaunās valsts robeža, tad tā arī palika tur, kur mūsu pirmie kartogrāfi bija novilkuši latviešu tautas robežas. Iegūtās zināšanas tika apkopotas ievērojamā darbā „Die Grenzen des lettischen Volkstammes und der lettischen Sprache in der Gegenwart un dim 13. Jahrhundert”, 1892, uz 548 lapaspusēm ar attiecīgajām kartēm. Šis darbs joprojām nav zaudējis zinātnisko vērtību jautājumos par latviešu ciltīm, izloksnēm un tautas un valodas robežām.
Otrs lielais Bīlenšteina darbs – divsējumu pētījums par latviešu kultūru, cik tā izpaudusies koka celtnēs, darba rīkos un citos priekšmetos, kas darināti no koka: „Die Holzbauten und Holzgeraete der Letten”, I d. 1907, II d. 1918, kopā 862 lapaspuses ar 700 zīmējumiem.
Citi nozīmīgākie Augusta Bīlenšteina darbi valodniecībā un folklorā: „Die lettische Sprache”, I d. 1863, 486 lpp., un II d. 1864, 428 lpp. (ar ko pasaules zinātnieku ceļš uz latviešu valodu gāja līdz Endzelīna izdevuma „Lettische Grammatik” iznākšanai 1922. gadā); apcerējumi „Ueber die lettische Volkspoesie”, 1855; „Ueber die Satire im lettische Volksliede”, 1879; „Das Johannisfest der Letten”, 1874; krājumi „Latviešu tautas dziesmas” I un II daļa, 1874/1875; „1000 Lettische Raetsel”, 1881; „Latviešu mīklas”, 1883.
Vairāk kā piecdesmit gadu Augusts Bīlenšteins bijis „Latviešu draugu biedrības” biedrs un lielāko daļu no tiem biedrības prezidents. 1870. gadā viņš Dobelē bijis latviešu dziedāšanas svētku rīkotājs, 1896. gadā piedalījies X arheoloģiskā kongresa un latviešu etnogrāfiskās izstādes sagatavošanā.
„Latviešu Avīžu” izdevējs (1867–1903). Daudz darīdams latviešu kultūrvēstures pētījumu laukā, kļūdams pat Rīgas Latviešu biedrības goda biedrs (1893), Augusts Bīlenšteins tomēr ir dedzīgs jaunlatviešu kustības pretinieks, iestādamies pret latviešu politisko nacionālismu.
1905. gada revolūcijas laikā nodeg viņa māja kopā ar plašo bibliotēku. 1907. gada 6.jūlijā miris Jelgavā.
Pārpublicēts no Ulda Punkstiņa facebook.com profila