Vēl nedēļu līdz 17. decembrim skatāma izstāde "Daugavai būt"

Līdz 17. decembrim LNVM, Brīvības bulvārī 32, Rīgā, aplūkojama izstāde “Daugavai būt”. Tās pamatā ir notikumi, kas Latvijas sociālajā atmiņā saistās ar Daugavas vārdu un ievadīja Trešo atmodu: 1958.–1959. gada sabiedrības cīņa par Kokneses kanjona un Staburaga saglabāšanu, ceļot Pļaviņu hidroelektrostaciju (HES), un 1986.–1987. gada kampaņa par Augšdaugavas glābšanu no Daugavpils HES celtniecības rezultātā draudošās ielejas applūdināšanas. Abos gadījumos sabiedrību uzdrīkstējās uzrunāt laikraksts “Literatūra un Māksla”.

Žurnālistes un rakstnieces Veras Kacenas (1912–1999) raksts avīzē „Literatūra un Māksla” 1958. gada 22. martā vēstīja par tālaika okupācijas apstākļos drosmīgu sabiedrības protestu pret ieceri HES vajadzībām Daugavā pie Aizkraukles būvēt aizsprostu, tā draudot iznīcināt unikālo Daugavas kanjonu no Pļaviņām līdz Koknesei, tai skaitā Staburagu, vienu no izcilākajiem Latvijas dabas pieminekļiem.

Nedēļu iepriekš (14. martā) Vilim Lācim, LPSR Ministru padomes priekšsēdētājam, tika nosūtīta vēstule ar prasību saglabāt “no pārpludināšanas Daugavas senleju posmā no Aizkraukles līdz Pļaviņām ar visām tās vērtībām”.
Toreizējās Latvijas PSR vadības, ievērojamu latviešu zinātnieku, kultūras darbinieku un mākslinieku nostāja pret Pļaviņu HES celtniecību īsajā padomju varas atkušņa periodā spēlēja īpašu lomu tā saukto nacionālkomunistu centienos kaut nedaudz atraisīties no Maskavas diktāta gan Latvijas saimnieciskajā dzīvē, gan nacionālajā un kultūras politikā.

Šie protesti diemžēl beidzās ar neveiksmi, lai arī vēstuli V. Lācim parakstīja Mirdza Ķempe, Valdis Kalnroze, Kārlis Zemdega, Jānis Endzelīns, Teodors Zaļkalns, Leo Svemps un citi, kopā 54 tālaika Latvijā nozīmīgi cilvēki. Viņu parakstītais dokuments pirmo reizi ir eksponēts šajā izstādē (deponēts no Latvijas Valsts arhīva).

Nozīmīga vieta izstādē ir vairāk nekā 80 gleznām, kurās atainotas jau zudušās Daugavas ainavas; to vidū arī viena no vēstules parakstītājiem Valda Kalnrozes darbs. Daugava un tās skaistākās vietas – Staburags, Oliņkalns, Pērses ūdenskritums, Kokneses pilskalns – vienmēr iedvesmoja gleznotājus, jo īpaši 60. gadu vidū, kad kļuva skaidrs, ka pienākusi pēdējā iespēja tās iemūžināt.

Izstādē par Daugavu stāsta darbi, kurus radīja Konrāds Ubāns (1893–1981), Aleksandrs Štrāls (1879–1947), Arnolds Tiginss (1880–1945), Bruno Jaunzems (1899–1956), Otto Pladers (1897–1970), Ārijs Skride (1906–1987), Jānis Brekte (1920–1985), Edgars Vinters (1919–2014), Jānis Rikmanis (1901–1968), Alfejs Bromults (1913­–1991), Jūlijs Viļumainis (1909–1981), Aleksandrs Zviedris (1905–1993), Vitālijs Kalvāns (1909–1965), Kārlis Sūniņš (1907–1979), Georgs Matvejevs (1910–1966), Eduards Kalniņš (1904–1988), Uga Skulme (1895–1963), Nikolajs Kūlainis (1901–1975), Laimonis Grasmanis (1916–1970), Staņislavs Kreics (1909–1992), Rūdolfs Pinnis (1902–1992), Rihards Zariņš (1869–1939), Herberts Siliņš (1926–2001), Valdis Kalnroze (1894–1993), Imants Melderis (1944–2001), Džemma Skulme (1925) un citi ievērojami Latvijas mākslinieki. Liela daļa gleznu deponētas no privātām kolekcijām.

Avots:

LNVM facebook.com lapa