Zemgales pusē jauns akmens laivas cirvja atradums

Latvijas zeme slēpj vēl daudzas, jo daudzas tuvākas un tālākas pagātnes liecības – rotas, ieročus, darbarīkus, apbedījumus, mītņu paliekas... Tikai daļa no senatnes pieminekļiem ir atklāti, apzināti un iekļauti aizsargājamo vietu sarakstos. Reizēm, strādājot vai atpūšoties, nejauši gadās uziet kādu senlietu un tad īpaši svarīgi, lai par atradumu un tā vietu uzzinātu vēsturnieki – katra mazākā vēstures audekla daļiņa, lai cik arī nesaprotama, nenozīmīga un mēma tā nešķistu atradējam, tomēr spēj daudz pavēstīt speciālistiem, kad to zinātniski pareizi iekļauj kopējā pagātnes ainā.

Kā Historia.lv pastāstīja Jelgavas vēsturnieks, arheologs, skolotājs un novadpētnieks Andris Tomašūns, nesen viņam piezvanījis kāds Ozolnieku novada Salgales pagasta vietējais iedzīvotājs, kurš Emburgas apkārtnē uz apstrādāta lauka atradis akmens cirvi. Apskatot atradumu, A.Tomašūns noteica, ka izdevies uziet, iespējams, ar pirmajiem baltu senču ienācējiem Latvijas teritorijā – auklas keramikas un kaujas cirvju kultūras nesējiem – saistītu akmens laivas cirvja eksemplāru. Vienojoties ar atradēju, tika nolemts cirvi nodot glabāšanā Jelgavas Ģ.Eliasa VM muzejam.

Plašākai auklas keramikas un laivas cirvju kultūrgrupai piederoši cilvēki Latvijā ienāca vēlajā neolītā (3.–2. g.t.p.m.ē. mija), apmetoties pie lielākajiem ezeriem (Lubāns, Burtnieks) un lielo upju ielejās. Izpētītie auklas keramikas cilvēku apbedījumi liecina, ka viņi dzīvojuši sociāli stratificētā sabiedrībā un viens no nozīmīgākajiem vīriešu statusa simboliem bijis tieši laivas formu atgādinošs akmens kaujas cirvis. Pavisam Latvijā atrasti vairāk nekā 120 akmens kaujas laivascirvji un pētnieki uzskata, ka daudzi no tiem nākuši no izpostītiem kapiem.

Jaunatrastais Emburgas cirvis pārstāv Austrumbaltijai raksturīgu, Latvijas teritorijā izgatavotu akmens kaujas cirvju vēlīnu formu – tajā vairs nav redzama lejamās šuves imitācija, nav asmens uzrāvuma, ir izteiktākas sānmalas. Hronoloģiski, vadoties pēc analoģijām, cirvis varētu tikt datēts ar auklas keramikas perioda beigām, agro metālu laikmeta sākumu.