Kuldīgas novada muzejs: "Mēs atceramies Baltijas ceļu!"

1989. gada 23. augustā, 50 gadus pēc nodevīgā Molotova – Rībentropa pakta parakstīšanas, divi miljoni  cilvēku no trim Baltijas valstīm – Lietuvas, Latvijas un Igaunijas – sadevās rokās, izveidodami vairāk nekā 600 kilometru garu Baltijas ceļu – dzīvo ķēdi, kas savienoja visu šo valstu galvaspilsētas: Vilņu, Rīgu un Tallinu.

Atceroties "Baltijas ceļu" pārcilājām muzeja krājumā esošās kuldīdznieku atmiņas.

“Baltijas ceļā  bijām 7 kilometrus no Lietuvas robežas. Pāri lidoja lidmašīnas un tas bija ļoti satraucoši. Pēc manifestācijas  Lietuvieši mūs  uzaicināja  uz  savu ugunskuru. Braucām ar Lauktehnikas autobusu, jo  mans vīrs tolaik strādāja lauktehnikā, bet es jau biju pensijā. “ /Austra Sūniņa/

 “Baltijas ceļa laikā biju Rīgā. Kuldīgā atceros piketu pie Kara komisariāta , kur mani komisārs Nāburgs ieaicināja iekšā uz pārrunām, kas izvērtās tīri interesantas. Baltijas ceļā braucu uz Ezeri.  bija tikšanās  uz tilta ar lietuviešiem. Atceros ''daudzdienu'' piketu  uz šosejas pie Skrundas “ monstra''· Tur  piedalījās cilvēki no Ventspils, Liepājas, Saldus utt.  No Skrundas pat vesela daudzbērnu ģimene ņēma aktīvu dalību. Bija braucieni uz Saldus, Liepājas, Ventspils mītiņiem. Protams arī uz Rīgu. Vispār daudz kas bija, visādas interesantas lietas, jo pats laiks  jau bija interesants. Bija arī naktī plakātu līmēšana, netika aizmirstas arī Partijas Komitejas durvis... “ /Harijs Rubezis/

"Tolaik strādāju par  mākslinieku - noformētāju Kuldīgas Sadzīves pakalpojumu kombinātā . Man nebija bail zīmēt šos plakātus, jo es  pēc tautības  esmu vācietis, tāpēc man nevarēja piesiet ''nacionālismu.'' /Rolfs Vitāls/

"Braucu ar autobusu no savas darba vietas CRBP – 12. Kopā ar mums bija arī priekšnieks Guntis Eglītis, galvenais inženieris – Māris Zaļaiskalns un Skrundas ceļa rajona  priekšnieks Stepēns. Mūsu autobusā bija vēl brīvas vietas, tāpēc Kuldīgas Rātslaukumā vēl sakāpa cilvēki, kuriem nebija sava transporta. Bauskā mūs sagaidīja Tautas frontes pārstāvis, kurš paskaidroja uz kurieni mums ir jābrauc.Stāvējām “Baltijas ceļā''sadevušies rokās šosejas vienā pusē, bet autobuss bija novietots otrā pusē. Pēc tam vēl braucam līdz Lietuvas  robežai uz mītiņu. Atceros kā mēs  bijām kopā ar lietuviešiem pie viņu lielā ugunskura. Tad mēs gan dejojām, gan  dziedājām un  raudājām''. Valdīja  lielas pacilātības un patiesas sirsnības un brālības atmosfēra starp cilvēkiem." /Dzidra Širmahere/

“Es piedalījos visur. ''Baltijas ceļu '' atceros kā milzīgu emocionālu pacēlumu.  Uz vietu, kas mums bija paredzēta, nokļuvām ar Lauktehnikas autobusu. Braucām  kopā kādi 25 cilvēki.  Tautas frontes pārstāvis mums parādīja vietu, kur vajadzēja  nostāties." /Antons Mālkalns/

"Par to, ka tiek organizēta akcija“ Baltijas ceļš”  uzzinājis  no Latvijas Tautas frontes paziņojuma. Bijis zināms  arī, ka katram rajonam jau būs iedalīta   sava vieta.  Kuldīdzniekiem paredzētā bijusi no Bauskas  16 km uz dienvidiem, uz Lietuvas robežas pusi. No Kuldīgas Rātslaukuma  bija paredzēta izbraukšna  ar Tautas frontes autobusu, tomēr  milicijas darbinieks – izmeklētājs Silavs, kas braucis kopā ar savu meitu, uzaicinājis aizvest ar vieglo automašinu.  Ceļi  pie Bauskas bijuši ārkārtīgi piepildīti. Ar mokām tikuši cauri Bauskai un atraduši savu vietiņu. Tautas frontes dalībnieks Uldis Ante līdzi atvedis  baltu  lentu  kurā ik pa metram bija  iesietas kartona plāksnītes ar  Staļiniskajās deportācijās cietušajiem  bērnu vārdiem, kas arī būtu varējuši piedalīties “Baltijas ceļā'', ja nebūtu izsūtīti. Mūsu  rajona cilvēki šo lentu turējuši  Garām braukušas automašīnas ar lietuviešu karogiem. Virs galvas lidojis helikopters un vēlāk uzzinājuši, ka tajā braukuši  žurrnālisti Inkens un Kaže un filmējuši." /Tālivaldis Jēkabsons/

"Braucienā uz Bauskas ceļu es nepiedalījos, bet gāju ar megafonu priekšgalā uz Upīškalnu. Mums  Tautas frontē bija sadalīts -  kur kurš ies. Viena daļa brauca arī uz Skrundas garnizonu. Bet pikets pie Skrundas, cik atceros notika kaut kur sānu malā uz Raņķu pusi. Vienkārši izvairījās no situācijas, ka neapšauj. No iešanas uz Upīškalnu atceros to, ka bija nenormāli karsts laiks. Aizgājām līdz tai karaspēka daļai un tur  viss bija kā izmiris. Neviena zaldāta, neviena cilvēka, vārti slēgti. Visi bija aizdzīti skatīties kino. Viŗsnieki protams zināja, ka mēs tur iesim. Uz megafonā izteiktajiem aicinājumiem, lai kāds nāk ar mums parunāties,  neviens neatsaucās.Nākot mājās no tā Upīškalna, mēs nemitīgi klausījāmies radio,  tranzistorus pie auss pielikuši. Klausījāmies, kas notiek uz ''Baltijas ceļa'' /Dace Kuršinska/

"Uz “Baltijas ceļu''' izbraucām ar PMK  autobusu  no Pilsētas laukuma. Bez manis, atceros, ka brauca vēl Andris Freibergs. Pārējos diemžēl esmu  piemirsis.  Neatminos arī cikos tieši izbraucām. Kādam bija līdzi radioaparāts un, kad bijām izbraukuši cauri Bauskai, bet sākotnējais ''Baltijas ceļa'' laiks jau bija tuvu – apstājāmies vietā, kur ķēdē bija robs. Vai tas bija mūsējais – nezinu. Redzēju helikopterus, kas mūs pārlidoja." /Jānis Mētra/

Avots: dra.lv