Radziņš, P. Patstāvīga armija un milicija. Latvijas Kareivis (1920.)

I

Tagad, kur Latvijas tauta ir sevi atbrīvojusi vienīgi caur savu varonīgo armiju, kur šī pēdējā ir devusi tautai iespēju sasaukt savu Satversmes Sapulci, kas sāk strādāt pie Latvijas valsts izbūves visās nozarēs, - ir sagaidām, ka par vienu no pirmiem Satversmes Sapulces dienas kārtības jautājumos būs jautājums par Latvijas armijas nākamo organizāciju un iekārtu un, varbūt, pat par tās pastāvēšanu.

Neraugoties uz to, ka vienīgi armija novedusi mūsu zemi līdz Satversmes Sapulcei un ka arī tagad Sapulce var strādāt tikai armijas apsardzībā, neraugoties uz to, ka katram būtu jāredz, ka armijas ir vienīgais reālais tautas spēks, - pret šo varonīgo Latvijas armiju dzirdamas sarunas.

Vieni teic, ka armija ir savu darbu veikusi un tāpēc nav vairs vajadzīga, pie tam tīši vai netīši piemirsdami, ka grūti iekaroto brīvību vajadzīgs aizsargāt, jo līdz šim ap Latvijas robežām, kaimiņu zemēs vēl miera nav. Jāatceras teiciens: „Kamēr nebūs izšķirts Krievijas jautājums, Eiropā miera nebūs”.

Citi runā pilnīgi atklāti, ka Latvijai armijas nevajadzējis jau sen, no tā brīža, kad pēdējais bermontietis atstājis mūsu teritoriju, jo ar lieliniekiem mēs būtu varējuši saprasties bez armijas. Šī saprašanās, kā redzams, domāta tāda pat, kāda tā bija no rudens 1918.g,, kad Latviju pārvaldīja biedrs Stučka. Armijas pastāvēšanas neļaujot ieviest kārtīgu dzīvi (redzams, ka par „kārtīgu dzīvi’ domā to, kādi bija Stučkas laikos), tāpēc armija esot kaitīga un to vajagot iznīcināt (tāpat kā Karenskis iznīcināja krievu armiju un varu nodeva Ļeņina un Trocka rokās).

Līdz šim vēl atklāti neviens nav uzdrošinājies ķerties pie armijas iznīcināšanas, toties ir lūkots to izdarīt pa slepeniem sānu ceļiem. Kā savā laikā Krievijā, tā tagad pie mums; vispirms tika mēģināts iznīcināt vai vājināt armijā kara disciplīnu, šo galveno armijas spēka pamatu. Kad mūsu varonīgā armija nepadevās šai velnišķai viltībai, tad tika izmēģināti citi līdzekļi, piem. provokatorisku baumu izplatīšana pret valdību, priekšniecību u.t.t., kuru nolūks bija izplatīt uzskatu, ka visas grūtības kuras tagad izcieš tauta un armija, cēlušās caur valdības vai priekšniecības vainu.

Kad nespeciālisti ņemas spriest par speciālām lietām, tad tas gandrīz arvienu iznāk ļoti komiski; bet kad vēl tas tiek darīts ļaunā nolūkā, tad tas ir bēdīgi un var būt kaitīgi priekš izšķiramā jautājuma. Pa Satversmes Sapulces vēlēšanu laiku dažas partijas par aģitācijas līdzekli lietoja lozungu – „tautas miliciju armijas vietā”. No tā var spriest, ka šis jautājums tiks pacelts arī Satversmes Sapulcē. Tāpēc turu par vajadzīgu atlūkot šo jautājumu un apgaismot to no militārā redzes stāvokļa. 

Kad kāds ņemas apgalvot, ka mums vajadzīga tautas milicija, bet ne patstāvīga armija, tad man tas izklausās tikpat smieklīgi, kā kad teiktu lauciniekam, ka viņam vajadzīgs melns zirgs. Ļoti var būt, ka kāds bagātnieks, kuram zirgs vajadzīgs priekš vizināšanās, meklēs melno un pirks to, ja tas viņam patiksies, arī tādā gadījumā, ja šis melnis būs kumeļš, vai arī slims un to vajadzēs vēl audzināt vai ārstēt. Citādi tas būs ar laucinieku, kuram zirgs vajadzīgs priekš darba: tas meklēs spēcīgu zirgu un negriezīs vērības uz to vai, tas melns jeb arī sirms; tā kā lauciniekam zirgs vajadzīgs darbam, tad kumeļš vai slims zirgs tam nederēs, jo strādāt vajadzīgs tūlīt; bez tam lauciniekiem būs stipri jārēķinās ar tiem naudas līdzekļiem, kuri ir viņa rīcībā. 

Spriežot par armiju, vispirms nepieciešami noskaidrot jautājumus – vai Latvijai vispār ir vajadzīgs karaspēks vai ne? Ja Latvijai karaspēks ir vajadzīgs, tad – kādi uzdevumi šim karaspēkam jāspēj izpildīt? No uzdevumiem, kādi karaspēkam jāpilda atkarāsies tas, kādam jābūt šim karaspēkam; zināms, jārēķinās pie tam ar valsts finansiālām un citādām spējām. Ja vajadzīgs malku zāģēt, tad jāpērk malkas zāģis, ja jāzāģē dēļi, tad jāpērk dēļu zāģis – bet ne otrādi.

Uz jautājumu, vai Latvijai vispārīgi karaspēks ir vajadzīgs, domāju, visi atbildēs, ka ir vajadzīgs, ja Latvija grib būt patstāvīga valsts un brīva tauta, jo savu brīvību Latvija sasniegusi tikai ar savu varonīgo armiju un tikai komunisti var apgalvot, ka Latvija arī bez karaspēka būtu to pašu panākuši. Arī visas citas tautas, kuras tagad raisās no važām un dibina jaunas valstis, panākušas un patura savu neatkarību tikai caur armijām. Iegūtā patstāvība jāuztura un jāatsargā kā karā, tā miera laikos. Bet vienīgais līdzeklis te ir karaspēks. Ja karaspēka nebūs, valsts drīz var pazaudēt savu patstāvību. Tam diezgan daudz piemēru dod pēdējo divdesmit gadu vēsture, kurai mēs paši esam bijuši liecinieki. Vajaga tikai atcerēties buru valstis, Koreju, Maroko, Persiju. Pie tam šīs valstis pazaudēja savu patstāvību, kad visā pasaulē bija mierīgs stāvoklis samērā ar to kāds ir tagad. Minētās valstis pazaudēja savu patstāvību tāpēc, ka tās nepiegrieza vērības savam karaspēkam, turēja to par nevajadzīgu, par lieku valsts izdevumu. Vai šo valstu liktenis nevar būt par brīdinājumu mums, tikko ieguvušiem pastāvību, mums, kur visur apkārtnē tuvs miers nav paredzams? Vai Krievija, kāda valdība tajā arī nebūtu, jebkad atsacīsies ar labu no tās jūras piekrastes, uz kuru tā dzinusies jau no 13.gadu simteņa, kuru reiz ieguva un pārvaldīja no 18. Līdz 20.gadu simtenim. Vai priekš Krievijas šī mūsu jūra tagad būs mazāk vajadzīga un būtu mazāk ienesīga, nekā 700 gadus atpakaļ? Ja tagad lielinieki grib slēgt ar mums mieru, tad tas nebūt nenozīmē, ka Krievija atsakās uz visiem laikiem no saviem centieniem. Viņi grib tagad slēgt mieru ar dažiem kaimiņiem, lai izšķirtu tos un lai izrēķinātos ar katru no tiem atsevišķi. Tas ir tik skaidrs, ka paši lielinieki netura pat par vajadzīgu slēpt šos savus nolūkus. Tāpēc, ja Latvija grib pastāvību un mieru, viņai nepieciešams karaspēks, kurš būtu spējīgs aizsargāt viņas robežas pret ārējiem ienaidniekiem.

II

Latvijai, tāpat kā katrai valstij, karaspēks vajadzīgs priekš iekšējās apsardzības un drošības. Ja valstij tā nebūtu, tad var gadīties, ka kāda simts vīru laupītāju banda terorizē veselu apgabalu vai pilsētu; tādas bandas varētu aplaupīt valsts mantas noliktavas, valsts kases, bankas u.t.t., nemaz jau nerunājot par privātīpašumu. Lai novērstu šādus gadījumus un pat viņu varbūtību, nepieciešami, lai visas valsts teritorijas lielākos centros atrastos apbruņots spēks. Tā tad karaspēks vajadzīgs, lai nodrošinātu valsti uz ārieni, kā arī lai uzturētu iekšējo drošību un kārtību.

Kādi uzdevumi jāizpilda Latvijas karaspēkam? Kādi uzdevu tam jāspēj izpildīt?

Kas attiecas uz iekšējo drošību un kārtību, tad karaspēkam jābūt spējīgam to uzturēt ne tikai tajās vietās, kur karaspēka nodaļas stāv, bet arī viscaur, pa visu valsts teritoriju, ejot palīgā visos gadījumos, kur civiliestāžu darbinieki ar saviem spēkiem vien nespēj uzturēt kārtību un likumību.

Kas zīmējas uz Latvijas aizsargāšanu pret ārējiem ienaidniekiem, tad šeit jāpiegriež vērība uz Latvijas ģeogrāfisko un politisko stāvokli. Sauszemes robežas Latvijai ir ar Igauniju un Lietuvu un divām lielvalstīm – Krieviju un Poliju; no trešās lielvalsts Vācijas, Latvija ir nošķirta tikai ar šauru Lietuvas teritorijas joslu. Latvijas sauszemes robežas nav dabīgi aizsargātas ar augstiem kalniem, plašiem ūdeņiem (upēm vai ezeriem), purviem; visas Latvijas robežas ir pilnīgi atklātas ienaidnieka uzbrukumiem. Tālāk – Latvijas teritorija ir samērā maza. Ja Krievijā vai Polijā naidīgs karaspēks ienāks kādas 100 – 200 verstis dziļi, tad priekš šim valstīm tas vēl daudz neizsaka (tikai 1/100 vai 1/50 no teritorijas). Turpretim ja Latvijas ienaidnieks ielauzīsies 100 – 200 verstis, tad tas jau iztaisa ½ - 1/3 no visas Latvijas teritorijas. Labs karaspēks var noiet 100 verstis četrās dienās un, izmantojot dzelzceļus, vēl ātrāk. Tā tad Latvijas var pazaudēt 1/3 no savas teritorijas, pie kam līdz ar teritoriju var iet pazušanā vis tas tālākai kara vešanai noderīgais, kas atradās uz zaudētās teritorijas – nemobilizētie ļaudis, kara materiāls, saimnieciskās bagātības u.t.t.

Tāpēc, ja Latvija vispār grib uzturēt karaspēku, tad tam jābūt tāda, ka tas varētu satikt ienaidnieku uz pašas robežas; ja Latvijas karaspēks to nespētu, tad vispār priekš Latvijas apstākļiem viņš būtu mazsvarīgs. Ja mūsu karaspēks nebūs jau līdz varbūtējam karam kaujas gatavībā, tad viņš nekad arī neiegūts kaujas gatavību, jo no ienaidnieka ieņemtās teritorijas mobilizētie vairs nepienāks. Kādās divās nedēļās ienaidnieks izies cauri visai Latvijai. – Tā tad Latvijas ģeogrāfiskais stāvoklis prasa, ka Latvijas karaspēkam jābūt tādam, kurš varētu ļoti īsā laikā pāriet no miera stāvokļa uz kara stāvokli – tam jābūt ātri mobilizējamam.

Jācer, ka ar saviem mazajiem kaimiņiem Latvijas vienmēr sadzīvos draudzīgi. Bet, ja kādreiz Latvijai draudētu briesmas no kāda maza kaimiņa, tad vienmēr jānovērtē šā kaimiņa armija un jāieved savā karaspēkā tāda organizācija, ka lai nepaliktu šiem kaimiņiem iepakaļ un jāieved mobilizācijas ātrums ne lēnāks par to, kāds ir kaimiņu karaspēka organizācijā.

Kas attiecas uz lielajiem kaimiņiem, tad še Latvijas stāvoklis ir citāds. Protams, mazā Latvijas armija viena pati nākamībā nebūs spējīga sekmīgi ilgu laiku karot ar nākamības Krievijas armiju. Jādomā, ka šāda kara gadījumā Latvija meklēs sev atbalstu, vai nu vairāku mazo valstu sabiedrībā, vai arī pie kādas lielvalsts. Gadījumā, ja Latvijai ciešā sabiedrībā ar savām kaimiņu valstīm būtu jākaro pret Krieviju, arī nepieciešama ātra karaspēka mobilizācija, pie kam Latvijai tā vajadzīgāka nekā Igaunijai, Somijai un Lietuvai, kurām ģeogrāfiskais stāvoklis ir daudz labāks nekā Latvijai. Ja Latvijai uzņemtos palīdzēt kāda lielvalsts, nedrīkst piemirst, ka lielvalsts draudzīgā palīdzība nāks ne pirmā, ne otrā dienā, bet var nākt tikai pēc nedēļām; tā tad šādā gadījumā pirmās nedēļas Latvijas armijai vienai pašai jāved visgrūtākās karš, un ja nebūtu spējīga ienaidnieka satikt uz robežas pašā pirmā dienā, tad par pāris nedēļām, kamēr ierodas palīdzība, visa Latvija jau var būt ieņemta no ienaidnieka. Ja 1914.g. Serbijas armija nebūtu paguvusi izvest mobilizāciju, kad sākās Austrijas uzbrukums, tad Serbija īsā laikā būtu iekarota un nebūtu varējusi ņemt tālākās dalības karā, citiem vārdiem – Austrijai kara turpināšana būtu stipri atvieglota. – tā tad arī Latvijas politiskais stāvoklis prasa, lai viņas armija būtu spējīga ātri mobilizēties; pretējā gadījumā Latvijas armija zaudē savu nozīmi., tā, varbūt izmaksā ļoti daudz, bet nespēj pildīt savu uzdevumu.

Tā tad mazajai Latvijas armijai kara gadījumā var pienākties karot ar daudz lielāka ienaidnieka armiju un varbūt par uzdevumu pēdējo aizturēt kādu laiku, kamēr pienāk palīdzība  no draudzīgām mazām vai lielām valstīm. Lai šādu uzdevumu sekmīgi varētu veiktu izpildīt, Latvijas armijai jābūt labi sagatavotai – apmācītai, disciplinētai, labi apbruņotai u.t.t., tas ir _ tai jāstāv šā laika kara mākslas augstumā; labāk lai tā tad ir mazāka skaitliski (ja uz to spiež valsts finansiālais stāvoklis), bet ar lielākām kaujas spējām. Šim , lai arī nelielam, bet labi sagatavotam spēkam jābūt jau varbūtēja kara pirmajā dienā, jo nesagatavotu laužu apmācība uz kaujas lauka maksā daudz asinis.

Sākot no 19.gadu simteņa karus ved nevis armijas vien, bet, kā teic – apbruņotas tautas. (Patiešību sakot, tas nav vis 19.g.s. izgudrojums, jo senie grieķi un romieši savā laika apbruņoja visu tautu un viduslaiku ģermāņi uzbruka Romas valstij ne ar armiju, bet ar visu tautu vai cilti šo vārdu vispilnīgākajā nozīmē). Apbruņota tauta, tas nozīmē, ka kara gadījumā visi tautu dēli, kuri spējīgi nest ieročus, tiek pārvērsti par kareivjiem. Tāpēc arī mūslaiku miera laika armija patiesībā nav vis armija, bet ir tikai karaslota priekš tautas. Mūslaiku miera armija sastāv no divām daļām: 1) no karaspēka speciālistiem, kuriem kara zinības un kara lietas ir pastāvīgs darba arods, un 2) no tautas dēliem, kuri iesaukti uz noteiktu laiku apmācīties kara zinībās un kara darbībā. Šinī ziņā kar vešana tagad līdzinās daudziem citiem speciāliem darbiem. Tā pie dzelzceļu būves vajadzīgi speciālisti, sākot no inženiera un beidzot ar darbvežiem/desmitniekiem – tie dzelzceļu būves pastāvīgie darbinieki; bet arī še vienkāršo lielo darbu izpilda strādnieki, kurus pieņem, kad darbs sākās un atlaiž, kad tas pabeigts. Tā tas ir arī pie kara vešanas, tikai ar to starpību, ka karš ir priekš valsts svarīga lieta, jo bieži vien tas izšķir valsts likteni, visu viņas nākamību. Karā katra stunda maksā daudz asinis, tāpēc kar vešana tautai jāiemāca, sevišķi jau tāpēc, ka šinīs laikos karot nav tik vienkārša lieta, kā rakt zemi dzelzceļa dambim. Tomēr galvenais pamats vienāds: speciālisti kara vedēji un daudzmaz apmācītie strādnieki/kareivji. Tā tas ir gandrīz visās pasaules armijās.

III

Kāda tad ir principiāla starpība stap pastāvību armiju un miliciju?

Tehniskā ziņā starpība ir tāda, ka pastāvīgā armijā jaunie, kara dienesta gadus sasniegušie tiek apmācīti vienā paņēmienā, t.t. tos iesauc un tura kara dienestā nepārtraukti visu tā saucamo aktīvā dienesta laiku, kurš priekš lielā pasaules kara gandrīz visās pasaules armijās bija 2-3 gadi. Pa šiem gadiem jaunie tautas dēli tika apmācīti kara darbībai teorētiski un praktiski, ievingrināti kar grūtību pārciešanai, viņiem ieaudzina kareivju īpašības – disciplīnas, vienības sajūtas u izturību. Ar šiem 2-3 gadiem izbeidzas kareiviskā apmācība. Aktīvo kara dienesta pabeigušos ieskaita armijas rezervē līdz 38.-40.dzīves gadiem.

Milicionārās armijās, turpretim, kar dienesta gadus sasniegušos iesauc katru gadu un pat divreiz gadā uz īsiem apmācības laikiem  - 2- 8 nedēļām. Ja šos īsos apmācības periodus pa visiem dienesta gadiem (arī rezerves) saskaita kopā, arī tad iznāks līdz divi gadi kara klausības. Tā piemēram, tas ir Šveices armijā. Tā tad kara klausības garuma ziņā pastāvīgās armijas neko daudz neatšķiras no milicijām. Jāsaka, ka priekš tautas un valsts ir izdevīgāk, ja iesaukšana kara dienesta apmācībai notiek īsos termiņos un tādā gada laikā, kad ļaudis svabadi no darbiem. Bet, raugoties no militārā viedokļa, šāda apmācības iekārta ir visai neizdevīga.

Ikviens jauns cilvēks, kurš pavadījis divus gadus pastāvīgā armijā, ir pilnīgi pabeidzis kara apmācību un tādēļ kara gadījumā var tikt iesaukts ka pilnīgi apmācīts kareivis. Turpretim milicijā pēc diviem gadiem no pirmās iesaukšanas kurss vēl nav pabeigts; tā tad kara gadījumā tā paša vecuma jaunieši ir vēl jāapmāca. Tāpēc milicionārā armija tūlīt pēc mobilizācijas vēl nav kaujas spējīga, tai vēl jāsaņem zināms apmācības kurs. Bet, kā jau augšā minēju, Latvijas armijai svarīgākais noteikums ir – ātra kaujas gatavība. Bez tam, kā jau aizrādīts, mums armija vajadzīga arī priekš iekšējās drošības un kārtības, vismaz tuvākos 5-10 gadus, kamēr visa pasaule nebūs palikusi mierīgāka un arī Latvija nebūs atsvabināta no laupītāju bandām un naidīgo kaimiņvalstu organizētas sacelšanās mēģinājumiem. Šo uzdevumu milicionārā armija pavisam nav spējīga izpildīt; priekš šā uzdevuma tātad takā tā būs vajadzīgs kāds cits bruņots spēks.

Milicionārās armijas kaujas spējas ir apšaubāmas, lai gan ar piemēriem to pierādīt nevar, jo ne 19., nedz 20.gadu simteņos milicionārās armijas nav neviena lielāka kara vedušas un spēkus izmēģinājušas. Bet, ņemot vērā pēdējā lielā kara piedzīvojumus, var droši teikt, ka kar iesākumā milicionāra armija arvienu būs vāja; varbūt milicijas kājnieki pēc dažām nedēļām caur smagiem piedzīvojumiem varētu iegūt trūkstošās zināšanas, bet visas speciālās un tehniskās karaspēka daļas vajadzīgās zināšanas un praktiku iegūs tikai tad, kad varbūt būs jau par vēlu tās izlietot. Varbūt jautri kungi man iebildīs, ka speciālās un tehniskās karaspēku daļās tiks iesaukti tie ļaudis, kuri būs jau civilresoros nodarbojušies attiecīgās specialitātes. Pirmkārt, civilos un privātos arodos neietilpst visas kara specialitātes, piem. artilēristi, mīnmetēji, ložmetējnieki, sapieri u.d. c.; otrkārt, kara kuģniecība, kara lidošana, kara inženiera darbs, jātnieku darbs stāt tikpat tālu no tirdznieciskās kuģošanas, sporta lidošanas, civilinženieru darba un sporta jāšanas, kā kara darbība no zaķu medībām. Pirms lielā kara sporta aviācijas ziņā Francija ieņēma pirmo vietu pasaulē un franči zobojās par vācu lidmašīnām. Bet kad iesākās karš, tad pirmajā kara gadā franču aviatori iedrošinājās lidot pār vācu pozīcijām tikai tik tālu, cik franču lielgabali varēja sniegt un aizsargāt savu lidotājus, jo gaisa kaujās tie izrādījās nesalīdzināmi vājāki par vācu lidotājiem.

Tā tad, kā ātras kaujas gatavības zinā, tā ari kaujas spēju ziņā milicija neizpilda tos noteikumus, kādus Latvijai jāprasa no savas armijas.

Tālāk aplūkosim vēl trešo faktoru – armijas dārgumu, cik tā tauta valstij izmaksā. Kura ir dārgāka pastāvīga armija vai milicija? Kā es jau minēju, tad visās tagadējās valstīs apbruņots spēks sastāv no divām daļā: no visiem kara klausības gados atrododošamies vīriešiem, kuri tiek vienā paņēmienā, vai arī periodiski apmācīti kara darbībai, un no kara speciālistiem, kuri apmāca un – kara gadījumā vada karu. Pati tautas apmācīšana pie labas milicijas organizācijas varbūt iznāk lētāka tanī ziņā, ka ļaudis var apmācīt gada laikos, kad tiem vismazāk darba. Bet te no liela svara ir arī tas, ka milicijā uz apmācību ļaudis jāsapulcina daudzas reizes, caur ko rodas liekas braukāšanas un darbu beigšanas – vis šis laiks zūd kā priekš darba, tā arī priekš apmācības, tas ir velti zaudēts.

Kas attiecas uz kara speciālistiem un instruktoriem, tad viņu uzturēšana pie milicionārās sistēmas iznāk dārgāka, daudz dārgāka, nekā pastāvīgā armijā. 

Šiem kara speciālistiem un instruktoriem jābūt pastāvīgā kara dienestā; pa to laiku, kad apmācībā iesaukto (pie milicionārās sistēmas) nebūtu, speciālisti un instruktori nedrīkst nodarboties privātdarbos, jo citādi tie paši nekā nezinās un nespēs citus mācīt. Viņiem pastāvīgi jāseko jaunākām kara zinībām, viņiem pastāvīgi ar tām jānodarbojas teorētiski un praktiski, citādi tie paliks pakaļ citu valstu speciālistiem, maz zinās un kara gadījumā nespēs karu pienācīgi vadīt. Speciālisti būs pilnīgi novecojuši un tad, zinām, arī tauta būs apmācīta tikai novecojošiem kara vešanas paņēmieniem. Bez tam kara speciālistiem un instruktoriem jābūt arī fiziski ievingrinātiem izturībā, jo citādi tie kara gadījumā būs slikti priekšnieki. Piemēram, ja pēc 20 verstis gara marša kareivji būtu noguruši, arī tad priekšnieks vēl nedrīkst būt noguris; priekšnieks nedrīkst doties atpūtā, iekams tas nav veicis visus savus pienākumus: drošības iekārtu pret ienaidnieku, apstākļu izzināšanu, apakšnieku atpūtas nokārtošanu, paziņojumus savam tiešam priekšniekam u.t.t.

IV

Lai pie milicionārās sistēmas īsā laikā sekmīgi apmācītu iesauktos, kara speciālistu un instruktoru vajadzīgs ļoti daudz, daudz vairāk, nekā ir virsnieku un virs obligatoriskā dienesta laika palikušo apakšvirsnieku un instruktoru pastāvīgā armijā. Agrākā Krievijas armijā pie jauniesaukto kareivju apmācības vajadzēja būt vienam instruktoram un katriem 7 -8 jauniesauktajiem. Pie milicijas apmācības, ņemot vērā īso apmācības laiku, instruktoru skaits nevar būt mazāks. Tā tad uz 150 apmācāmiem, tas ir uz vienu rotu, būs vajadzīgi ne mazāk kā 20 instruktori un bez tam vēl vadu komandieri un rotas komandieris. Pastāvīgā armijā liela daļa no šiem instruktoriem var būt no labākiem, jau vienu gadu apmācītiem kareivjiem. Pastāvīgās armijās kājnieku rotā (tas ir tur, kur pietiek ar īsāku apmācību) mēdz būt 3-4 virsnieki un 4 -8 apakšvirsnieki, kuri pieņemti tālākam dienestam; tā tad rotā uz algas aprēķina atrodas 7-12 cilvēki. Lai sekmīgi vadītu apmācību, tad milicijas rotā būs vajadzīgi vismaz 25 apmācītāji/profesionāļi. Bez tam katrā rotā būs vēl vajadzīgi ēdiena pagatavotāji, mantziņi u.t.t. un tā tad būs jauztura uz lielas algas kādi 30 cilvēki. Tāds aprēķins iznāk uz vienu rotu, bet kad ņemsim lielākas vienības – bataljonus, pulkus un divīzijas, tad šo pastāvīgi kalpojošo personu skaits iznāks daudz lielāks, jo visam kanceleju un saimniecības iestāžu personālam ir jābūt pastāvīgam, citādi armijas iestādes nevarēs funkcionēt. Kad ļaudis tiek iesaukti uz īsa laika apmācību, tad jau pirms viņu ierašanās visam jābūt pilnīgi sagatavotam – dzīvokļiem, gultām, ēdienam, ieročiem, mācību plānam, vārdu sakot visam, kas vajadzīgs, un priekš tā sagatavošanas vajadzīgi cilvēki. 

Tā tas būtu kājniekos, kamēr speciālās karaspēka daļas būs vajadzīgs vēl lielāks skaits šo pastāvīgo kara dienestā atrodošos cilvēku. Līdz šim es uzskaitīju tikai to, bet kur tad vēl visa kara materiāla un ieroču saņemšana, glabāšana un kārtībā uzturēšana, lai viss vienmēr būtu pilnīgā kara gatavībā un tādā veidā, ka to varētu ļoti ātri izdot. Un ir pilnīgi viena alga, kādi būs visi uzskaitīto darbu darītāji – kareivji jeb arī uz brīva līguma pamata pieņemtās privātpersonas; alga tiem būs jāmaksā un jāmaksā no tās pašas valsts kases, kuru papildina visa tauta.

Kas attiecas uz iekšējās drošības uzturēšanu, tad milicijas armiju šim nolūkam nevar izlietot. Tāpēc tad priekš valsts mantu (arī kara mantu) apsargāšanas būs nepieciešami sevišķi sargi. Cik liels būs šo sargu skaits pa visu Latviju? Ne mazāks par 6000 (nerēķinot robežsargus). Tie arī visi būs uz brīva līguma  - uz lielām algām, kuras būs jāmaksā no valsts kases, no tautas kabatas.

Es še pievedu tikai vispārīgos vilcienos to, kas norāda uz milicijas armijas lielo dārgumu un nelielo kaujas spējību. Kas kaut cik pazīstams ar apbruņotu spēku organizāciju un kara darbību, tam jautājums ir pilnīgi skaidrs. Milicijas armijas ideja nebūt nav jauna, tā vairāk reizes ir izmēģināta. Ir apkārt jau vairāk nekā 100 gadi, kamēr visas pasaules valstsvīri gudro un izmēģina līdzekļus, lai varētu savās valstīs ievest tādu karaspēka organizāciju, kura dotu visstiprāko un lielāko armiju ar vismazākiem izdevumiem – tā ir vadošā doma pie katras armijas organizācijas procesa.

Armiju organizē priekš valsts apsargāšanas, tādēļ tai jābūt piemērotai valsts ģeogrāfiskam vai politiskam stāvoklim. Ir valstis, kurām viņu ģeogrāfiskā vai politiskā stāvoklī ātrs uzbrukums nedraud; tādām valstīm armijas mobilizācijas ātrums nav no sevišķa svara. Zviedrija un Norvēģija ir aizsargātas ar jūru un viņās ātra, negaidīta ielaušanās nav iespējama. Šveice ir aizsargāta ar augstiem kalniem un viņas politiskais stāvoklis ir ārkārtēji labs (Šveice jau no 1815.gada atzīta no Eiropas lielvalstīm par neitrālu).

Latvijas stāvoklis ir citāds. Mums uzbrukums galvenā kārtā draud no sauszemes; līdz šim mūsu sauszemes robežas ir priekš ienaidniekiem bez grūtībām pārejamas.

Priekš lielā kar Krievijas armijā visas 1. Šķiras divīzijas samobilizējās 6.dienā, bet 2. Šķiras divīzijas 12.dienā pēc mobilizācijas izsludināšanas. Šāds mobilizēšanas ātrums ir uzskatāms par lēnu un attaisnojams, ā arī pieciešams plašās Krievijas teritorijas dēļ. Krievija tādēļ nevarēja sagaidīt ienaidnieku uz robežām, tā ziedoja 100 – 200 verstis platu teritorijas joslu ienaidniekam. To viņa varēja, jo šāda josla milzīgai Krievijai nebija pārāk smagi sajūtama. Latvijas armija, turpretim, nevar un nedrīkst atdot tādas josla ienaidniekam jo tas būtu ļoti liels, varbūt par liktenīgs zaudējums Latvijas. Tāpēc mūsu armijai jābūt tā organizēta, lai tā būtu ļoti ātri pārvēršama no miera laika uz kara stāvokli.

Kā es jau aizrādīju, nav principiālas izšķirības starp pastāvīgām un milicionārām armijām. Miera lakos visas pasaules armijas sastāv no pastāvīgiem kadriem, kuri paši sagatavojas un apmāca visu tautu kara darbībai. Milicijas atšķiras no pastāvīgām armijām vienīgi caur apmācības garumu un hronoloģisko iekārtojumu: pastāvīgās armijās apmācība ir vienreizēja un nepārtraukta, bet milicijās tā tiek izvesta vairākos īsos termiņos, ka sekas ir milicijas mazāka kaujas spējība un lēna mobilizācija; bez tam milicijas armijas, rēķinot valsts kases izdevumus, izmaksā vairāk, nekā pastāvīgas armijas.

Ja Latvija vēlas armiju ne priekš skaistuma un reprezentācijas, bet priekš tiešām īstām varbūtīgām kara vajadzībām, tad Latvijai arī jāorganizē tāda armija, kura būtu piemērota viņas ģeogrāfiskam, politiskam un saimnieciskam stāvoklim. Bet ir taču vairāk kā skaidrs, ka Latvijas stāvoklis diktē armijai kā pirmo prasību – ātru mobilizāciju un stipru kaujas spējību jau pirmajās kara dienās.

P. Radziņš

Publicēts:

Radziņš, P. Patstāvīga armija un milicija. Latvijas Kareivis, 1920., nr.68., 12.maijs; nr.70., 15.maijs; nr.71., 16.maijs; nr.72., 18.maijs.