Kā Pekas (Bekas) kalna nosaukums cēlies

Puiši pieguļā sargāja zirgus, kas ganījās pļavā pie pilskalna. Paši sēdēja kalnā, kurināja uguni un cepa sēnes; lai arī bija bailes no vilkiem, aizmiga. Te kāds pienāca pie uguns. Puiši domāja, ka vilks, bet tas bija pats velns. Sāka saukt suņus, lai to aizdzītu. Velns ieskrēja Gaujas attekā, atsperoties ar kāju kalna malā. Tai vietā palika bedre un pacēlās zili dūmi. Dēļ tiem dūmiem atteku sauc par "Zilattaku", bet kalnu, kur cepa sēnes - par Bekas kalnu (pēc cita varianta - Pekas kalns). 

Atstāstītāja - Ķelpu Mare, to dzirdējusi no savas nu jau mirušās simtgadīgās mātes, kura bijusi liela pasaku teicēja.

Avots:

Баллод, Ф.В. Отчет о командировке в Прибалтиский край летом 1909 года. (Беверинские раскопки). Труды Московск. предварит. комитета по устройству XV Археологическ. сьезда, М., 1911. - 24.c.