Dunājs, Aleksis. "Cup of tea". Austrālijas Latvietis (26.02.1955.)

BEZ ALUS NOSLĀPTU, BEZ TĒJAS NOMIRTU

Šī raksta ievadā nedomāju ar smeldzes pilnu sirdi atcerēties zāļu tējas, ke patērējām ikdienā vai slimību ārstēšanai tēva mājās. Negribu atcerties arī tējas sainīšus, kurus saņēmām DP nometnēs Vācijā un baiļodamies vedām uz Frīzlandi, lai apmainītu pret siļķēm.

Nevēlos rakstīt skaistas rindas par tējas krūma vēsturi, tā audzēšanas zemēm un romantisko tējas dzeršanu no trauslām porcelāna tasītēm japāņu geišu namos. 

Gribu pačalot par austrālieša un viņa "bilija" kannas nešķiramo draudzību un savu asimilēšanos, cik šī draudzība skar arī mani.

Bathursas nometnē dzērām tēju, kādu to katrs normāls eiropietis cienīja, jo pavāri trisceturtdaļas izsniegto tējas ziedu sadedzināja. Neba šī tēja apnika, kad pieteicos dažas dienas vākt ķiršus Oranžas pievārtē, bet 5 šiliņu kabatas naudas nepietika pat tabakai.

Mēs ķiršus plūcām dūšīgi, un, kad rasā bijām slapji izmirkuši, tad ieradās, tā ap pl. 8, arī austrālieši. Pēc stundas plūkšanas viņi ar lielu rūpību sāka lasīt nolūzušos sausos ķiršu zarus, lapas un tad sagatavoja ugunskura vietu — Iesprauda 2 žuburainus mietus, kuriem pārlika kokam uzvērtu skārda trauku, līdzīgu tukšai 2 litru iesala ekstrakta kārbai.

Tā es iepazinos ar "billies" trauku, kas kā simbols iegājis austrāliešu vēsturē, literatūrā un tautas stāstos jau no zelta drudža pionieru laikiem. 1850. gadā un par to dzied arī neoficiālajā austrāliešu nacionālajā himnā Waltzing Matilda.
Ūdens necerēti ātri vārījās. Verdošajā ūdenī vīrs iebēra krietnu sauju tējas ziedu, noņēma "biliju” no uguns un reizes piecas apgrieza spēcīgi ap galvu. Salējuši tēju savās ar brūnu krāsu apsērējušajās krūzītēs un piebēruši cukuru, austrālieši smēķēja un pa retam malkoja karsto, melno šķidrumu. Tējas gatavošanu ar lielu rūpību atkārtoja pusdienā un pl. 3 pēcpudienā, tikai pusdienā pirms tējas dzeršanas noēda pāris sviestmaizītes. Mēs pa to laiku plūcā ķiršus un ar brīnumu vērojām šīs izdarības, bet vecāks austrālietis to manīdams, mūs draudzīgi pamācīja: "Ja necienīsat bilija kannu, tad Austrālijas daba jums atriebsies."

Vēlāk, nonākot austrāliešu vidū gan darbā, gan nedēļas nogalēs, tējas brīnumi nebeidzās. Biju nostrādājis pāris nedējas Sidnejas rūpnīcā, — kad izcēlās streiks: strādnieki prasīja pusdienas laikā bez maksas pasniegtai tējai piebērt pāris tējas sainīšu vairāk. Bet tas jau bija brūnāks par tējas stiprumu, ko mēs mājās sagatavojām mazā kanniņā un pielējām nedaudz tējas tasītes dibenā, pārējo pielejot ar vārītu ūdeni. Citu reizi, meklējot ģimenei apmešanās iespējas Sidnejā, kādu nakti pārgulēju pie vecāka austrāliešu pāra. Pl. 2 naktī mani uzmodināja trauku šķindoņa virtuvē: vecīši sagatavoja savu kārtējo "cup of tea".

Tējas dzeršana ir neaizstājams rituāls, un lai to neizpildītu vai pārtrauktu, vajaga būt sevišķi svarīgam iemeslam. Auto braucējs vai klaidonis tējas laikā pātrrauc savu ceļojumu un sagatavo tēju.

Meža ugunsgrēka dzēsēji (meža ugunsgrēki bieži izceļas no neizdzēstiem tējas vārīšanas sārtiem) vai 5 g.v. bērns savā noteiktā laikā dzer šo spēcinātāju šķidrumu.

Ja tagad, pēc 5 gadu nodzīvošanas Austrālijā, arī es saku "spēcinātāju", tad esmu pats atradis, ka janvāra un februāra svelmainajā karstumā var pastāvēt tikai iedzerot krūzi labi un pareizi sagatavotas tējas. Un austrālieši to prot. Tējkannā ieberot tējas ziedus, jāzina, cik krūzītes tējas dzers, jo katrai krūzītei jāieber viena tējkarote tējas.

Tējas ziedi jāaplej ar īsti verdošu ūdeni un jāpagaida 5 minūtes. Krūzītē vispirms jāielej piens, jāpieber cukurs un tikai tad tēja, bet ne caur sietiņu. Tēja jādzer karsta. Austrālieši nemīl dzert vāju, vēsu, vai ilgi sastāvējušu tēju. Tāpat viņi nemīl krievu metodi: turēt dvieli ap kaklu un izdzert 12 glāzes tējas vakarā, bet parasti apmierinās ar 1-2 tasēm.

Strādājot ostmalā, saskāros ar tējas apgādes saimniecisko pusi. Austrālieši dzer Ceilonas, bet nemīl Ķīnas tēju. Ceilonas tēju sūta apm. 120 mārc. smagās saplākšņu kastēs, kas iepriekš izklātas ar alvas papīru. Uzņēmīgi ļaudis tēju sapilda sainīšos un uz tiem uzspiež dažādus skanīgus nosaukumus — Bushels, Kinkara, Bilies, Lipton u.t.

Katrs austrālietis, ieskaitot zīdaiņus, caurmērā gadā nodzer 7 mārciņas tējas. Austrāliešus pārspējot tikai angļi, kas patērējot 8 mārc. gadā. Tādēļ saprotamas bažas, ar kādām valdība un iedzīvotāji vēro tējas cenas. Valdība cenu pazemināšanai no savām budžeta summām par katru tējas mārciņu aizmaksā pusotru šiliņu, kas gadā nozīmē 4.500.000 mārciņas. Tomēr tējas cenas kāpj un austrālieši par tējas mārciņu tagad maksā 9 šiliņus un 5 pensus.

Zinādams, ka austrālieši ciena i alu, i tēju, kādreiz jautāju, bez kura šķidruma austrālietis labāk iztiktu. "Bez alus es noslāptu, bez tējas nomirtu," saņēmu atbildi. Ja austrālieši tik ļoti mīl nedēļas nogalēs iziet kaut uz pāris stundām zaļumos, tad galvenais iemesls ir iebaudīt īstu "bilija" tēju, kurai ūdens pasmelts no izžuvuša "krika" bedres. "Bilija" kannai vārot uzliek zaļu kociņu, lai atvaira dūmus un tēju dzer, apstājot biezumus trauka dibenā. Tā smaržo kā mežs un zeme, satraucot no vectēviem asinīs snaudošo pionieru garu, kas Austrālijas plašajos klajumos valda vēl vienmēr.

Mums šis gars ir svešs, bet stipru, labi sagatavotu tēju ar citronu un konjaku nedēļas nogalēs iedzeram labprāt — vasarā tas pasarga no sasvīšanas un ziemā no sasaldēšanās.

Publicēts:

Dunājs, Aleksis (Aleksandrs Zariņš). "Cup of tea". Austrālijas Latvietis, 1955., nr.?., 26. februāris, ?.lpp.